I. Ievads

II. Atbilstošās tiesību normas

A. Savienības tiesības

1. Dzīvotņu direktīva

2. IVN direktīva

B. Nīderlandes tiesības

III. Priekšvēsture un lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu

A. Par Nīderlandes pasākumiem slāpekļa nosēdumu mazināšanai

B. Par lietu C‑293/17

C. Par lietu C‑294/17

D. Tiesvedība Tiesā

IV. Juridiskais vērtējums

A. Par otro jautājumu lietā C‑294/17 – atļaujas izsniegšana projektiem saskaņā ar PAS

1. Individuāls novērtējums vai programmatisks vispārējs novērtējums?

2. Par prasībām, kas nosakāmas programmatiskam vispārējam novērtējumam slāpekļa nosēdumu koordinācijai

a) Par nozīmīgajiem novērtējuma elementiem

b) Par pieļaujamo kopējo slāpekļa nosēdumu daudzumu

3. Starpsecinājumi

B. Par piekto jautājumu līdz septītā jautājuma a) daļai lietā C‑293/17 un trešo jautājumu līdz piektā jautājuma a) daļai lietā C‑294/17 – no projekta neatkarīgu pasākumu ņemšana vērā

1. Par juridisko pamatu

2. Par lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu minētajiem pasākumiem “piesārņojuma avotā”

3. Par pasākumiem aizsargājamās teritorijās

4. Par turpmāko attīstību

5. Starpsecinājumi

C. Par pirmo jautājumu lietā C‑294/17 – slāpekļa nosēdumu sliekšņi un robežvērtības

D. Par pirmo jautājumu līdz ceturtā jautājuma a) daļai un uz astoto jautājumu lietā C‑293/17 – pienākums novērtēt ganīšanu un mēslošanu

1. Par atzīšanu par projektu

a) Par projekta jēdzienu

b) Par mēslošanu

c) Par ganīšanu

d) Starpsecinājumi

2. Par iekļaušanu kopējā projektā

a) Par vienota projekta koncepciju

b) Par mēslošanas prakses izmaiņām

c) Starpsecinājumi

3. Par atbrīvojumu no pienākuma saņemt atļauju

4. Par Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkta transponēšanu

E. Secinājumi

V. Secinājumi

1.

Lauksaimniecība ir ne vien absolūta nepieciešamība daudziem aizsargātiem dzīvotņu veidiem un sugām ( 2 ), bet vienlaikus arī viens no galvenajiem šādu aizsargājamu vērtību noplicināšanas iemesliem. Abi šeit aplūkotie lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu dod Tiesai iespēju, izmantojot piemēru par slāpekļa nosēdumiem Dzīvotņu direktīvas ( 3 ) aizsargātās teritorijās, tā dēvētajās Natura 2000 teritorijās, izanalizēt šo situāciju Nīderlandē. Izskatās, ka šai lietai būs līdzīga nozīme kā pazīstamajai lietai par gliemežu zvejniecību Vadenzē ( 4 ), kurā arī Nīderlandes Raad van State (Valsts padome) lūdza sniegt prejudiciālu nolēmumu.

2.

Kā norāda Eiropas Vides aģentūra, 2010. gadā pārmērīgi slāpekļa nosēdumi ietekmēja 73 % no visām Natura 2000 teritorijām Savienībā ( 5 ). Tādēļ šīs lietas iznākums varētu būt nozīmīgs arī citām dalībvalstīm. Turklāt rodas jautājums par šā iznākuma piemērošanu citai kaitīgai ietekmei, ko rada lauksaimniecība, piemēram, saistībā ar pesticīdu lietošanu.

3.

Konkrēti runa ir par to, ka Nīderlandē atsevišķu lauku saimniecību radītie slāpekļa nosēdumi konkrētās aizsargājamās teritorijās tiek novērtēti nevis individuāli, bet gan saskaņā ar vispārējas plānošanas programmu, kurā, pamatojoties uz katras aizsargājamās teritorijas novērtējumu, ir noteikts pieļaujamais slāpekļa nosēdumu apjoms. Ir jānoskaidro ne tikai tas, vai šāda vispārēja plānošana ir pieļaujama, bet arī tas, kādā mērā ar teritorijas aizsardzību ir saderīgi ņemt vērā pasākumus, kas paredzēti slāpekļa nosēdumu no citiem avotiem mazināšanai un aizsargājamo dabas teritoriju atjaunošanai, kā arī turpmāko attīstību. Turklāt ir jāizpēta, kā lauksaimniecības platību mēslošana un ganīšana ir jāklasificē ietekmes uz vidi novērtējuma sistēmā.

4.

Uzreiz vēlos norādīt, ka programmatiskas vispārējas plānošanas pieeja ir vērtējama atzinīgi, taču vēl ir jāuzlabo tās īstenošana praksē.

5.

Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1.–4. punktā teritoriju aizsardzība ir reglamentēta šādi:

“1.   Attiecībā uz īpaši aizsargājamām dabas teritorijām dalībvalstis nosaka vajadzīgos aizsardzības pasākumus, attiecīgā gadījumā tajos iekļaujot atbilstīgus apsaimniekošanas plānus, kas izstrādāti īpaši šīm teritorijām vai iekļauti citos attīstības plānos, kā arī atbilstīgus normatīvus, administratīvus vai līgumiskus pasākumus, kuri atbilst šajās teritorijās sastopamo I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu un II pielikuma sugu ekoloģiskajām prasībām.

2.   Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija, ja šāds traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem.

3.   Visos plānos vai projektos, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju, attiecīgi izvērtē ietekmi uz šo teritoriju, ievērojot tās aizsardzības mērķus. Ņemot vērā novērtējuma atzinumus par ietekmi uz minēto teritoriju, un saskaņā ar 4. punkta noteikumiem, kompetentā valsts iestāde piekrīt plāna vai projekta īstenošanai tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība, un vajadzības gadījumā noskaidrojusi plašas sabiedrības viedokli.

4.   Ja, neņemot vērā negatīvu vērtējumu saistībā ar ietekmi uz teritoriju, alternatīvu risinājumu trūkuma dēļ plāns vai projekts tomēr ir jāīsteno sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, kas ietver arī sociāla un ekonomiska rakstura intereses, tad dalībvalsts veic visus vajadzīgos kompensācijas pasākumus, lai nodrošinātu Natura 2000 tīkla kopējās vienotības aizsardzību. Dalībvalsts informē Komisiju par pieņemtajiem kompensācijas pasākumiem.

Ja attiecīgajā teritorijā sastopams prioritārs dabiskās dzīvotnes veids un/vai prioritāra suga, tad vienīgie pieņemamie argumenti ir tie, kas saistīti ar veselības aizsardzību vai sabiedrības drošību, videi primāri svarīgām labvēlīgām pārveidēm vai, pēc Komisijas atzinuma, citām sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm.”

6.

Turklāt ir jānorāda uz IVN direktīvas ( 6 ) 1. panta 2. punkta a) apakšpunktu, saskaņā ar kuru projekts nozīmē “celtniecības darbu vai citu ierīkošanu vai programmu izpildi” (pirmais ievilkums), kā arī “citu iejaukšanos dabiskajā apkārtnē un ainavā, to skaitā iejaukšanos, kas saistīta ar minerālo resursu ieguvi” (otrais ievilkums).

7.

No Nīderlandes tiesību normām ir jāuzsver Wet op de natuurbescherming (Dabas aizsardzības likums, turpmāk tekstā – “WnB”) 2.4. pants:

“1.   Ja tas ir nepieciešams Natura 2000 teritorijas pārvaldīšanai, ņemot vērā saglabāšanas mērķus, provinces valdība visām personām, kuras veic vai plāno veikt darbību tās teritorijā, nosaka pienākumu:

2.   Ja Natura 2000 teritorijas aizsardzībai ir nepieciešama tūlītēja lēmuma izpilde 1. punkta izpratnē, provinces valdība var mutvārdos paziņot par savu lēmumu personai, kura veic vai plāno veikt attiecīgo darbību. Provinces valdība, cik vien drīz iespējams, noformē attiecīgo lēmumu rakstveidā un nosūta vai izsniedz to ieinteresētajām personām.

3.   [..]

4.   Ir aizliegts rīkoties pretēji 1. vai 3. punktā paredzētajam pienākumam.”

8.

118 no 162 Nīderlandes Natura 2000 teritorijām ir novērojami pārmērīgi slāpekļa nosēdumi uz dzīvotņu veidiem un aizsargājamu sugu dzīvotnēm, kas ir jutīgas pret slāpekli. Visnozīmīgākais šā slāpekļa avots ir lauksaimniecība.

9.

Izskatāmie lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par diviem dažādiem problēmu kopumiem, kas saistīti ar Nīderlandes pasākumiem slāpekļa nosēdumu ierobežošanai šādās teritorijās. Runa ir par to, vai, pirmkārt, ir jāierobežo mēslošana un ganīšana, ko veic pašreizējās lauku saimniecības ( 7 ), un, otrkārt, vai drīkst atļaut jaunu saimniecību darbību ( 8 ).

10.

Pārmērīgais slāpekļa piesārņojums aizsargājamās teritorijās it īpaši ietekmē dzīvotņu veidus, kuriem ir raksturīga veģetācija slāpekļa deficīta apstākļos. Tādēļ šo dabas vērtību aizsardzība ir īpaši sarežģīts uzdevums un vienlaikus var traucēt ekonomisko attīstību, kas izraisa slāpekļa nosēdumus.

11.

Tāpēc slāpekļa kontrolei Nīderlande ir izvēlējusies programmatisku pieeju – Programma Aanpak Stikstof 2015‑2021 (programmatiska pieeja slāpekļa kontrolei 2015.–2021. gadā, turpmāk tekstā – “PAS”).

12.

PAS ir divi mērķi: pirmkārt, saglabāt un atjaunot PAS iekļautās Natura 2000 teritorijas, lai valsts līmenī sasniegtu labvēlīgu aizsardzības statusu, un, otrkārt, atļaut ekonomisko attīstību, kas izraisa slāpekļa nosēdumus šajās teritorijās.

13.

Lai pastāvīgi samazinātu slāpekļa nosēdumus, PAS ir paredzēti papildu pasākumi piesārņojuma avotā. Tie ir vispārīgi pasākumi ar mērķi samazināt slāpekļa avotu emisijas. Šie pasākumi ietver fermu emisijas mazināšanas pasākumus, zemas emisijas mēslošanas pasākumus, kā arī lopbarības un pārvaldības pasākumus. Saskaņā ar šo pasākumu ietekmes aprēķinu PAS rezultātā amonjaka emisijas ( 9 ) – salīdzinot ar scenāriju PAS neīstenošanas gadījumā – līdz 2020. gadam samazināsies par aptuveni 13,4 kilotonnām gadā. Tomēr drošības rezerves nolūkā ( 10 ) no šā samazinājuma PAS tiek ņemtas vērā tikai 6,4 kilotonnas gadā.

14.

Līdztekus pasākumiem piesārņojuma avotā PAS ir paredzēti konkrētu teritoriju atjaunošanas pasākumi. Atjaunošanas pasākumu mērķis ir nostiprināt pret slāpekli jutīgas dzīvotnes. Runa ir par hidroloģiskiem pasākumiem un papildu veģetācijas pasākumiem papildus parastajai Natura 2000 teritoriju pārvaldībai.

15.

Visbeidzot PAS ir noteikts, kāds slāpekļa nosēdumu daudzums drīkst rasties sešu gadu periodā. Tas ir tā dēvētais nosēdumu apjoms, kas ir noteikts katrai Natura 2000 teritorijai. Šajā gadījumā aprēķinātais slāpekļa nosēdumu samazinājums daļēji tiek izmantots nosēdumu apjoma palielināšanai.

16.

PAS ietilpst uzraudzības un koriģēšanas sistēma. Uzraudzības nolūks ir gūt ieskatu par slāpekļa nosēdumu attīstību, pieejamo un izlietoto nosēdumu apjomu, PAS īstenošanas progresu un pret slāpekli jutīgu dzīvotņu attīstību. Pamatojoties uz to, kompetentās iestādes var koriģēt, aizstāt vai pievienot PAS pasākumus piesārņojuma avotā un/vai atjaunošanas pasākumus, vai samazināt teritorijai noteikto nosēdumu apjomu.

17.

Svarīgs PAS mērķis ir vienkāršot administratīvo atļauju izsniegšanu slāpekli emitējošām darbībām. Kopš programmas stāšanās spēkā, izsniedzot atļaujas darbībām, kas izraisa slāpekļa nosēdumus, var atsaukties uz PAS un attiecīgajiem tiesību aktiem. PAS un attiecīgie tiesību akti veido slāpekli emitējošu darbību (projektu un citu darbību) novērtēšanas noteikumus. Šie novērtēšanas noteikumi ir šādi:

18.

Četrām lauku saimniecībām, par kurām ir runa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑293/17 Coöperatie Mobilisation for the Environment un Vereniging Leefmilieu, ir laikā no 1989. līdz 2015. gadam izsniegtas atļaujas, kurās ir norādīts lopu skaits katrai kūtij un lopu veids, kā arī kūts veids ar attiecīgo emisijas koeficientu. No izsniegtajām atļaujām izriet, ka visām saimniecībām ir novērtēta tikai fermu emisiju ietekme uz Natura 2000 teritorijās sastopamajām dabas vērtībām, kas ir jutīgas pret slāpekli.

19.

Turpretim saskaņā ar Gelderlandes un Limburgas provinču tiesisko regulējumu uz lopu ganīšanu un mēslošanu neattiecas pienākums saņemt atļauju.

20.

Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā ir vides aizsardzības apvienību iebildumi pret šo atbrīvojumu no pienākuma saņemt atļauju. Tās neveiksmīgi lūdza veikt izpildes pasākumus pret lopu ganīšanu un lauksaimniecības platību mēslošanu, ko četras pašreizējas lopkopības saimniecības veic Natura 2000 teritoriju tuvumā Gelderlandes un Limburgas provincēs. Gelderlandes un Limburgas provinču pašvaldības noraidīja vides aizsardzības apvienību sūdzību par šo lūgumu noraidīšanu. Tagad apvienības ir cēlušas prasību par šiem lēmumiem.

21.

Tādēļ Valsts padome lietā C‑293/17 Coöperatie Mobilisation for the Environment un Vereniging Leefmilieu uzdod Tiesai šādus jautājumus:

22.

Lieta C‑294/17 ir par vides aizsardzības apvienības Stichting Werkgroep Behoud de Peel prasībām par sešām atļaujām dažādām Ziemeļbrabantes provinces lauku saimniecībām, kuras izraisa slāpekļa nosēdumus, tostarp Natura 2000 teritorijās Groote Peel (NL 3009012) un Deurnsche Peel & Mariapeel (NL 1000026). Abu teritoriju aizsardzības mērķi tostarp attiecas uz augstajiem purviem. Šis dabiskās dzīvotnes veids ir jutīgs pret slāpekli.

23.

Atļaujas attiecas uz piena lopkopības, cūkkopības un mājputnu saimniecību dibināšanu vai paplašināšanu.

24.

College van gedeputeerde staten van Noord‑Brabant [Ziemeļbrabantes provinces valdība] ir izsniegusi šīs atļaujas, piemērojot PAS un ar to saistītos tiesību aktus. PAS pamatā ir ietekmes uz vidi novērtējums saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu, taču katra atļauja nav individuāli izvērtēta.

25.

College ir piekritusi vienas saimniecības paplašināšanai, jo nepalielinās attiecīgās saimniecības slāpekļa nosēdumi salīdzinājumā ar iepriekš faktiski izraisītajiem nosēdumiem. Pašreizējo darbību izraisītie nosēdumi kā daļa no fona nosēdumiem saistībā ar PAS mērķiem ir atzīti par pieņemamiem. Šī atļauja tika izsniegta, atsaucoties uz PAS vajadzībām veikto ietekmes uz vidi novērtējumu.

26.

Pārējos gadījumos College ir atļāvusi profesionālās darbības, kuras salīdzinājumā ar faktiski izraisītajiem vai atļautajiem nosēdumiem pirms PAS pieņemšanas palielina slāpekļa nosēdumus. Dažas saimniecības abās aizsargājamās teritorijās izraisa nosēdumus diapazonā no 0,05 līdz 1 mol N/ha/gadā, bet citām saimniecībām šis daudzums tiek pārsniegts. Pēdējai saimniecībai College ir piešķīrusi nosēdumu apjomu.

27.

Tagad lietā C‑294/17 Stichting Werkgroep Behoud de Peel Valsts padome uzdod Tiesai šādus jautājumus:

28.

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2017. gada 19. jūnija rīkojumu lietas C‑293/17 un C‑294/17 tika apvienotas rakstveida procesam, mutvārdu procesam un sprieduma taisīšanai.

29.

Kopīgus rakstveida apsvērumus ir iesniegušas Coöperatie Mobilisation for the Environment un Vereniging Leefmilieu kā lietas dalībnieces lietā C‑293/17, rakstveida apsvērumus ir iesniegušas arī Stichting Werkgroep Behoud de Peel kā lietas dalībniece lietā C‑294/17, Nīderlandes Karaliste, Dānijas Karaliste un Eiropas Komisija. Turklāt 2018. gada 3. maija sēdē piedalījās arī College van gedeputeerde staten van Limburg, College van gedeputeerde staten van Gelderland un College van gedeputeerde staten van Noord‑Brabant kā pamatlietas dalībnieces.

30.

Abos lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu ir izvirzīti vairāki jautājumi par attieksmi pret slāpekļa emisijām, ko rada lauksaimniecības darbības un kas var negatīvi ietekmēt Natura 2000 teritorijas. Ir noderīgi nesniegt atbildes uz šiem jautājumiem secībā, kāda izriet no lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu un lietu numuriem.

31.

Drīzāk vispirms būtu jāaplūko “standarta gadījums”, proti, atļauja lauku saimniecībai, kuras izraisītie slāpekļa nosēdumi aizsargājamās teritorijās tiek izvērtēti nevis individuāli, bet gan saskaņā ar Nīderlandes plānošanas pasākumu PAS. Tas, vai šī pieeja būtībā ir saderīga ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu, ir otrā jautājuma priekšmets lietā C‑294/17 (par to A daļā).

32.

Pēc tam ir jāaplūko, kādā mērā drīkst ņemt vērā PAS ietvaros paredzamo slāpekļa emisiju samazinājumu, īpašus pasākumus, lai samazinātu slāpekļa emisiju no citiem avotiem, kā arī pasākumus, lai atjaunotu aizsargājamās teritorijas, it īpaši, ja tie tiks veikti tikai nākotnē (par to B daļā). Tikai pēc tam es analizēšu, vai paredzētās slāpekļa nosēdumu robežvērtības un sliekšņi ir saderīgi ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu (par to C daļā).

33.

Nākamajā daļā tiks aplūkoti lietas C‑239/17 īpašie jautājumi par lopu ganīšanu un mēslošanu (par to D daļā).

34.

Nobeigumā es sniegšu secinājumus par to, kādā mērā, ņemot vērā pārējos apsvērumus, Dzīvotņu direktīvas 6. pantā ir atļauts tāds pasākums kā PAS (par to E daļā).

35.

Uzdodot otro jautājumu lietā C‑294/17, Valsts padome vēlas noskaidrot, vai ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. un 3. punktu ir saderīgi nevis individuāli novērtēt pasākumu, kas izraisa slāpekļa nosēdumus aizsargājamā teritorijā, lai pārbaudītu, vai tas ir saderīgs ar teritorijas aizsardzības mērķiem, bet gan pamatot piekrišanu ar ietekmes uz vidi novērtējumu, kas veikts tādas programmas vajadzībām, saskaņā ar kuru konkrēts papildu slāpekļa nosēdumu kopējais daudzums šajā teritorijā ir saderīgs ar aizsardzības mērķiem.

36.

Turpmāk es vispirms pierādīšu, ka Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā ne vienmēr tiek prasīts individuāli novērtēt plānus un projektus, un pēc tam es pievērsīšos prasībām, kas izvirzāmas programmatiskam vispārējam novērtējumam.

37.

Dzīvotņu direktīvas 6. pantā ir noteikta virkne īpašu pienākumu un procedūru, kuru mērķis – kā izriet no tās 2. panta 2. punkta – ir nodrošināt, ka tiek saglabāts vai attiecīgā gadījumā atjaunots labvēlīgs Eiropas Savienībā nozīmīgo dabisko dzīvotņu un savvaļas faunas un floras sugu aizsardzības statuss ( 12 ).

38.

Šim nolūkam Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā ir paredzēta pārbaudes procedūra, lai ar ex ante novērtējumu nodrošinātu, ka plāni vai projekti, kas nav tieši saistīti ar konkrētās teritorijas apsaimniekošanu vai nav tai vajadzīgi, bet kas varētu būtiski ietekmēt šo teritoriju, tiek atļauti tikai tad, ja (faktiski) netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība ( 13 ).

39.

Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmo teikumu šādiem plāniem vai projektiem ir jāizvērtē ietekme uz teritoriju, ievērojot šīs teritorijas aizsardzības mērķus, ja, pamatojoties uz objektīviem apstākļiem, nevar izslēgt, ka plāns vai projekts atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju ( 14 ). Šajā gadījumā, ņemot vērā labākās attiecīgās zinātnes atziņas, ir jāapzina visi plāna vai projekta aspekti, kas var ietekmēt šīs teritorijas aizsardzības mērķus ( 15 ). Šis vērtējums ir jāveic, ņemot vērā īpašās pazīmes un vides apstākļus šo plānu vai projektu skartajā teritorijā ( 16 ).

40.

Tādējādi Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmā teikuma koncepcija ir plānu un projektu individuāla novērtēšana.

41.

Pamatlietu priekšmets ir iespējamā slāpekļa nosēdumu ietekme uz aizsargājamām teritorijām. Attiecībā uz šo ietekmi kopumā ir jāievēro, ka kaitīgās vielas uzkrājas no daudziem dažādiem avotiem ( 17 ). Tādēļ Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā paredzētajā novērtējumā principā ir jāņem vērā visi dažādie slāpekļa avoti, kuri veicina slāpekļa nosēdumus konkrētā aizsargājamā teritorijā. Novērtējumā ir jāapzina visi plāna vai projekta aspekti, kas paši par sevi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem var ietekmēt šīs teritorijas aizsardzības mērķus ( 18 ).

42.

Bez vispārēja novērtējuma, kāds tiek veikts PAS ietvaros, šis kumulatīvās ietekmes novērtējums būtu ļoti kļūdains. Vienmēr pastāvētu risks, ka netiks ņemti vērā konkrēti avoti vai tie nesaskanēs ar citiem projektiem. Šis risks būtu īpaši izteikts paralēli veiktu atsevišķu novērtējumu gadījumā.

43.

Tādējādi visu slāpekļa nosēdumu, kas skar attiecīgo aizsargājamo teritoriju, vispārējs novērtējums ir ne tikai piemērots, bet pat vajadzīgs, lai izvērtētu konkrētu slāpekļa avotu ietekmi uz teritorijas aizsardzības mērķiem.

44.

Tāpēc aizsargājamās teritorijās iespējamo slāpekļa nosēdumu ietekmes uz vidi novērtējuma koordinācija, izmantojot centralizētas plānošanas instrumentu, kurā ir noteikts pieļaujamais slāpekļa nosēdumu daudzums katrā aizsargājamā teritorijā, principā ir vērtējama atzinīgi.

45.

Tomēr tas, ka ir jādod priekšroka visaptverošam koordinācijas instrumentam, kas ietver daudzus izolētus individuālus novērtējumus, nenozīmē, ka PAS atbilst visām prasībām, kas attiecas uz pienācīgu ietekmes uz vidi novērtējumu saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu.

46.

Kā jau norādīts iepriekš, saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmo teikumu veicamais plāna vai projekta ietekmes uz attiecīgo teritoriju novērtējums ir saistīts ar prasību, ka, ņemot vērā labākās attiecīgās zinātnes atziņas, ir jāapzina visi šā plāna vai projekta aspekti, kas paši par sevi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem var ietekmēt šīs teritorijas aizsardzības mērķus ( 19 ).

47.

Tādēļ novērtējums saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta pirmo teikumu nedrīkst būt nepilnīgs. Tajā ir jābūt pilnīgiem, precīziem un galīgiem secinājumiem, kas kliedē jebkuras zinātniski pamatotas šaubas par paredzēto darbu ietekmi uz attiecīgo aizsargājamo teritoriju ( 20 ).

48.

Tam ir jāattiecas arī uz ārpus aizsargājamām teritorijām īstenojamiem projektiem, kuri tās var būtiski ietekmēt ( 21 ).

49.

Prasības, ko šie kritēriji nosaka programmatiskam vispārējam novērtējumam, ir būtiskas, it īpaši tāpēc, ka nedrīkst rasties nekādas zinātniski pamatotas šaubas.

50.

Vispirms pareizi ir jānosaka, kādu slāpekļa daudzumu rada koordinējamie individuālie projekti un kāda tā daļa sasniedz pret slāpekli jutīgas dzīvotnes attiecīgajās aizsargājamās teritorijās.

51.

It īpaši katrai aizsargājamo teritoriju platībai, kurā atrodas aizsargātas dzīvotnes, ir jānosaka maksimālais slāpekļa nosēdumu daudzums, ko radīs izvērtētais individuālais projekts. Turklāt tas, cik precīzi ir jāveic attiecīgais ģeogrāfiskais izvērtējums, proti, kuri zemes gabali ir jānovērtē individuāli, ir atkarīgs no tā, kādā mērā nosēdumi var atšķirties katrai platībai.

52.

Tajā pašā laikā ir pareizi jānosaka kopējais slāpekļa piesārņojums, ko šajās platībās rada pašreizējās darbības. Līdz ar to nav pietiekami ņemt vērā tikai konkrētas nozares, piemēram, lauksaimniecību. Drīzāk ir jāņem vērā visi slāpekļa avoti, piemēram, satiksme, rūpniecība vai mājsaimniecības.

53.

Visbeidzot ir jāņem vērā arī visi pārējie faktori, kuriem mijiedarbībā ar slāpekļa nosēdumiem var būt nelabvēlīga ietekme uz aizsargājamām teritorijām.

54.

Turklāt – kā tiesas sēdē pamatoti ir precizējusi Dānija – ir iespējams pamatoties uz aplēsēm, jo ietekmes uz vidi novērtējums nenovēršami ir attiecīgo darbību gaidāmās ietekmes prognoze.

55.

Tomēr šīm aplēsēm ir jābūt atbilstīgām attiecīgo dzīvotņu un sugu jutīgumam, kā arī slāpekļa nosēdumu ietekmes faktiskajam riskam. Nebūtu pietiekami sagatavot tikai aptuvenas vidējās vērtības, ignorējot vietēju vai īslaicīgu maksimālo piesārņojumu, ja šāds maksimālais piesārņojums, savukārt, var ietekmēt teritorijas aizsardzības mērķus.

56.

Tomēr saistībā ar globālu koordinācijas instrumentu īpaša nozīme ir attiecīgajās aizsargājamās dzīvotnēs pieļaujamā kopējā slāpekļa nosēdumu daudzuma noteikšanai.

57.

Plāniem vai projektiem varētu būt būtiska ietekme uz aizsargājamo teritoriju, ja tie var apdraudēt tās aizsardzības mērķus ( 22 ). Lai netiktu izjaukta teritorijas kā dabiskas dzīvotnes viengabalainība Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta otrā teikuma izpratnē, tā ir jāsaglabā labvēlīgā aizsardzības statusā. Tas nozīmē ilgstoši saglabāt attiecīgajai teritorijai raksturīgās īpatnības, kas saistītas ar tāda dabiskā dzīvotņu veida klātbūtni, kura saglabāšanas nolūkā šī teritorija tika iekļauta Kopienā nozīmīgu teritoriju sarakstā šīs direktīvas izpratnē ( 23 ). Tas pats pēc analoģijas ir attiecināms arī uz aizsargātajām sugām.

58.

Tādēļ, piemērojot Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. un 3. punktu slāpekļa nosēdumiem, nevar būt mērķis saglabāt pašreizējo vai zemāku piesārņojuma līmeni. Drīzāk ir jāņem vērā aizsargājamās teritorijas aizsardzības mērķi, proti, vismaz teritorijā aizsargāto dzīvotņu veidu un sugu saglabāšana tādā stāvoklī, kāds tas bija laikā, kad kļuva piemērojams 6. panta 2. un 3. punkts.

59.

Ja šīs aizsargājamās vērtības nav labvēlīgā aizsardzības statusā, saglabāšanas pienākums attiecas vismaz uz pašreizējo potenciālu nodrošināt šādu aizsardzības statusu nākotnē. Tas tādēļ, ka saskaņā ar labvēlīga aizsardzības statusa definīciju Dzīvotņu direktīvas 1. panta e) un i) apakšpunktā tikai šāds aizsardzības statuss var garantēt attiecīgo dzīvotņu veidu un sugu ilglaicīgu pastāvēšanu. Piesārņojuma līmenis, kas ilgstoši neļauj panākt labvēlīgu aizsardzības statusu, rada šo dzīvotņu veidu un sugu izzušanas risku. Līdz ar to tas var izjaukt teritorijas viengabalainību.

60.

Tādēļ, kaut arī Valsts padomes izklāstītais fakts, ka kopumā slāpekļa nosēdumi samazinās, ir vērtējams atzinīgi, tomēr vienīgi ar to noteikti nav pietiekami. Drīzāk Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. un 3. punktā tiek prasīts samazināt piesārņojuma līmeni tiktāl, lai ilglaicīgi varētu sasniegt labvēlīgu aizsardzības statusu.

61.

Šim nolūkam vismaz katram dzīvotņu veidam un, iespējams, arī konkrētām dzīvotnēm, uz kurām attiecas īpaši nosacījumi, ir jānosaka pieļaujamā kopējā piesārņojuma robežvērtība.

62.

Šajā gadījumā šķiet sarežģīti vai pat neiespējami pieņemt vērtības, kas pārsniedz tā dēvētās kritiskās slodzes (“critical loads”). To mērķis ir iezīmēt no dabaszinātņu viedokļa pamatotas piesārņojuma robežas, kas attiecas uz veģetācijas veidiem vai citām aizsargājamām vērtībām un kuru ievērošanas gadījumā kaitīgo vielu nosēdumi arī ilglaicīgi neradīs būtisku nelabvēlīgu ietekmi ( 24 ). Zinātnieki ir noteikuši šādas slāpekļa kritiskās slodzes Dzīvotņu direktīvas aizsargātiem dzīvotņu veidiem Nīderlandē ( 25 ).

63.

Turklāt varētu būt jāņem vērā arī tas, kādā mērā katru aizsargāto dzīvotni jau ilgu laiku ietekmē pārmērīgi slāpekļa nosēdumi. No vienas puses, šādu nosēdumu dēļ būtu jāpieņem, ka dzīvotņu stāvoklis jau ir nelabvēlīgi ietekmēts, it īpaši attiecībā uz sastopamām augu sugām. No otras puses, tur joprojām varētu atrasties agrāk radies pārmērīgs slāpekļa daudzums, kas vispirms ir jāsamazina vai citādi jālikvidē, pirms dzīvotnes varēs attīstīties atbilstoši teritorijas aizsardzības mērķiem. Tādēļ līdz pašreizējo slāpekļa krājumu samazināšanai varētu būt nepieciešams pieļaut vēl mazākus papildu slāpekļa nosēdumus nekā kritiskās slodzes.

64.

Ņemot vērā šos apsvērumus, kompetentajai valsts tiesai ir jāizvērtē, vai kritiskās slodzes vai citas vērtības ir zinātniski pamatotas tiktāl, ka to ievērošanas gadījumā nerodas nekādas zinātniski pamatotas šaubas par to, ka netiks izjaukta attiecīgo teritoriju viengabalainība.

65.

Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑294/17, norāde par pārmērīgu piesārņojumu daudzās aizsargājamās teritorijās balstās uz kritisko slodžu pārsniegumu ( 26 ), proti, uz ikgadējiem slāpekļa nosēdumiem, kuru daudzums ir lielāks par kritiskajām slodzēm. Tomēr, nosakot PAS, šķiet nereāli un politiski neiespējami ievērot kritiskās slodzes ( 27 ). Tā vietā PAS mērķis tiek raksturots kā ieguvumu dabai un sloga sabiedrībai līdzsvars ( 28 ).

66.

Ja šis raksturojums ir pareizs, PAS nebūtu piemērots instruments, lai varētu atļaut projektus saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu. Drīzāk līdzsvars būtu jānovērtē saskaņā ar 6. panta 4. punktu. Tomēr lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu neļauj Tiesai par to izteikt galīgo atzinumu.

67.

Tādējādi uz otro jautājumu lietā C‑294/17 ir jāatbild, ka Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. un 3. punkts pieļauj to, ka ietekmes uz vidi novērtējums programmai, kurā ir novērtēts konkrēts slāpekļa nosēdumu kopējais daudzums, ir pamats individuālas atļaujas piešķiršanai projektam vai citai darbībai, kas izraisa tādus slāpekļa nosēdumus aizsargājamās teritorijās, kuri ietilpst programmas ietvaros novērtētā nosēdumu apjoma robežās. Tomēr minētajā novērtējumā ir jābūt pilnīgiem, precīziem un galīgiem secinājumiem, kas var kliedēt jebkuras zinātniski pamatotas šaubas par nosēdumu ietekmi. Tas nozīmē, ka katram individuālam projektam un katrai platībai aizsargājamās teritorijās, kurās atrodas aizsargātas dzīvotnes, ir jānodrošina, ka kopējie pieļaujamie slāpekļa nosēdumi ilglaicīgi neapdraudēs teritorijā aizsargāto dzīvotņu veidu un sugu aizsardzību, kā arī laba aizsardzības statusa sasniegšanas potenciālu.

68.

Uzdodot vairākus jautājumus abās lietās, Valsts padome vēlas uzzināt, vai novērtējumā saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu drīkst ņemt vērā konkrētus pasākumus un attīstību, kas nav tieši saistīti ar attiecīgi novērtējamo plānu vai projektu. Valsts padome it īpaši jautā, vai drīkst ņemt vērā paredzamu patstāvīgu slāpekļa emisijas samazinājumu (sestais jautājums lietā C‑293/17 un ceturtais jautājums lietā C‑294/17). Turklāt runa ir par pasākumiem, kuri samazina slāpekļa emisijas no citiem avotiem, no vienas puses, un par jutīgu dzīvotņu aizsargājamās teritorijās atjaunošanas pasākumiem, kuriem ir jārada papildu slāpekļa nosēdumu iespējas, no otras puses.

69.

Turklāt Valsts padome atsevišķi jautā, vai šos pasākumus drīkst ņemt vērā, ja tos veic saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 1. un 2. punktu (piektais jautājums un piektā jautājuma a) daļa lietā C‑293/17, kā arī trešais jautājums un trešā jautājuma a) daļa lietā C‑294/17) vai kā aizsardzības pasākumu sprieduma Briels ( 29 ) 28. punkta izpratnē (septītais jautājums un septītā jautājuma a) daļa lietā C‑293/17, kā arī piektais jautājums un piektā jautājuma a) daļa lietā C‑294/17). Tomēr, manuprāt, šāda nošķiršana nav efektīva. Ja projekts ir pieļaujams saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu, nav jēgas paralēli piemērot 6. panta 2. punktu ( 30 ). Direktīvas 6. panta 1. punktā paredzētie pasākumi ir tieši saistīti ar teritorijas apsaimniekošanu vai ir tai vajadzīgi, tādējādi tie nav 6. panta 3. punktā noteiktā novērtējuma priekšmets. Drīzāk neatkarīgi no juridiskās kvalifikācijas izšķirošajam faktoram ir jābūt tam, vai attiecīgie pasākumi ļauj secināt, ka papildu slāpekļa nosēdumi neizjauc teritorijas viengabalainību.

70.

Tādēļ es vispirms aplūkošu juridisko pamatu, lai varētu ņemt vērā no projekta neatkarīgus pasākumus (par to 1. nodaļā), un pēc tam atsevišķi pievērsīšos slāpekļa emisiju no citiem avotiem samazinājumam (par to 2. nodaļā), kā arī atjaunošanas pasākumiem aizsargājamās teritorijās (par to 3. nodaļā) un turpmākās attīstības ņemšanai vērā, ieskaitot slāpekļa emisiju paredzamo samazinājumu (par to 4. nodaļā).

71.

Tiesa ir atzinusi, ka, novērtējot projektu saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu, kompetentajai valsts iestādei ir jāņem vērā projektā iekļautie aizsardzības pasākumi, kuru mērķis ir novērst vai samazināt iespējamo tieši izraisīto kaitīgo ietekmi uz teritoriju, lai nodrošinātu, ka netiek izjaukta tās viengabalainība ( 31 ).

72.

Turpretim projektā paredzētus aizsardzības pasākumus, kuru mērķis ir kompensēt projekta radīto negatīvo ietekmi uz Natura 2000 teritoriju, nedrīkst ņemt vērā, veicot 6. panta 3. punktā paredzēto šā projekta ietekmes uz vidi novērtējumu ( 32 ).

73.

Pasākumi, kuru mērķis nav ne izvairīties no būtiskas negatīvās ietekmes, ko dzīvotņu veidam rada projekts, ne to samazināt, bet gan vēlāk kompensēt šo ietekmi, nav aizsardzības pasākumi, kuri nodrošina, ka projekts neizjauks teritorijas viengabalainību Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta izpratnē ( 33 ).

74.

Šī kaitējuma mazināšanas pasākumu, ko var veikt saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu, un kompensācijas pasākumu, uz kuriem šī norma neattiecas, nošķiršana ir atbilstīga LESD 191. panta 2. punktā nostiprinātajam principam, ka videi nodarīts kaitējums jālabo, pirmām kārtām novēršot tā cēloni ( 34 ). Šis mērķis, līdzīgi piesardzības principam, ir Savienības vides politikas un līdz ar to arī Dzīvotņu direktīvas pamatā. Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā ir īpaši skaidri pateikts, ka ietekmes uz vidi novērtējuma mērķis ir identificēt un nepieļaut negatīvo ietekmi, ko radīs izvērtējamais plāns vai projekts. Tādējādi šis projekts tiek izvērtēts kā iespējamais videi nodarīta kaitējuma avots.

75.

Turpretim Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā nav paredzēts, ka ir iespējams kompensēt plāna vai projekta radīto ietekmi aizsargājamās teritorijās ( 35 ). Tas arī acīmredzami būtu pretrunā principam, ka videi nodarīts kaitējums jālabo, pirmām kārtām novēršot tā cēloni.

76.

Turklāt Tiesa pareizi uzsver grūtības nešaubīgi novērtēt turpmāk veicamu kompensācijas pasākumu efektivitāti ( 36 ) un risku, ka tiks apiets Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punkts, kurā kompensācijas pasākumi nepārprotami ir paredzēti kā Natura 2000 kopējās vienotības aizsardzības pasākumi, taču ir kombinēti ar citām prasībām ( 37 ).

77.

Dānija pareizi apgalvo, ka ietekmes uz vidi novērtējumam ir jābūt pilnīgam. Tādēļ tajā, protams, ir jāņem vērā arī visi ar projektu tieši nesaistītie faktori, kuri var ietekmēt projekta sekas aizsargājamā teritorijā. Ne velti Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkts attiecas uz plāniem un projektiem, kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt aizsargājamo teritoriju.

78.

Tomēr, piemērojot Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu, pastāv liela atšķirība starp pasākumiem, ko veic izvērtējamā ietekmes avotā, un citiem pasākumiem. Ja, mazinot kaitējumu, projekta izraisītā ietekme zūd vai kļūst maznozīmīga, kompetentās iestādes var atļaut projektu saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu. Turpretim citi pasākumi, kuri neiedarbojas izvērtējamā avotā, neietekmē projekta izraisīto ietekmi. Ar šo citu pasākumu pozitīvajām sekām nedrīkst tikai vienkārši kompensēt ietekmi, ko rada izvērtējamais projekts.

79.

Šādi pasākumi var pamatot projekta atļaušanu 6. panta 3. punkta izpratnē tikai tad, ja aizsargājamās teritorijas kopējo piesārņojumu vai tās jutīgumu pret ietekmi tie samazina tiktāl, ka izvērtējamā projekta ietekme neizjauc teritorijas viengabalainību. Ja ietekme kopumā samazinās, taču joprojām tiek apdraudēta attiecīgo aizsargājamo teritoriju viengabalainība, Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā katrā ziņā netiek atļauta nekāda līdzīga papildu ietekme.

80.

To ilustrē piemērs ar slāpekļa nosēdumiem: nav pietiekami samazināt tos par konkrētu daudzumu, piemēram, 1 kg N/ha/gadā, lai varētu atļaut tādu pašu papildu nosēdumu daudzumu, ja aizsargājamā dzīvotnē joprojām ir pārāk liels slāpekļa piesārņojums. Papildu nosēdumus var atļaut tikai tad, ja kopējais piesārņojums, tos ieskaitot, ir tik mazs, ka tas neizjauc teritorijas viengabalainību.

81.

Turklāt ir jānorāda, ka dalībvalstīm jau neatkarīgi no jauna projekta apstiprināšanas saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktu ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai aizsargājamās teritorijās novērstu pašreizējo ietekmi, piemēram, pārmērīgus slāpekļa nosēdumus ( 38 ).

82.

No lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka piektais jautājums lietā C‑293/17 un trešais jautājums lietā C‑294/17 attiecas uz pasākumiem, ko veic piesārņojuma avotā, piemēram, samazinot slāpekļa emisijas no citu saimniecību kūtīm. Attiecīgās prasības parasti ir jāievēro, veicot lauku saimniecību izmaiņas vai tās paplašinot.

83.

Tomēr pamatlietās Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā paredzētā novērtējuma priekšmets ir nevis šie, bet gan citi avoti. Samazinot šo citu slāpekļa avotu emisijas, nosēdumi, ko rada attiecīgi izvērtējamā saimniecība, netiek nedz novērsti, nedz samazināti. Tādēļ, izsniedzot atļauju lauku saimniecībai saskaņā ar 6. panta 3. punktu, ar šo samazinājumu nevar tik vienkārši – pat daļēji – kompensēt tās radītās slāpekļa emisijas.

84.

Tikai tad, ja šādu pasākumu citos avotos rezultātā slāpekļa nosēdumi attiecīgajā aizsargājamā teritorijā samazinās zem attiecīgajām dzīvotnēm noteiktajām vērtībām tik ļoti, ka rodas pietiekamas papildu slāpekļa nosēdumu iespējas un tātad kopējais piesārņojums ir atbilstīgs iepriekš noteiktajam standartam ( 39 ), šos papildu nosēdumus var atļaut saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu.

85.

Aizsargājamās teritorijās veicamos pasākumus, ko Valsts padome ir minējusi septītajā jautājumā lietā C‑293/17 un piektajā jautājumā lietā C‑294/17, nevar atzīt arī par integrētiem aizsardzības pasākumiem kaitējuma mazināšanai.

86.

Valsts padome nenoliedzami ir norādījusi, ka atbilstoši tās valsts judikatūrai atjaunošanas pasākumi aizsargājamās teritorijās, ko īpaši veic saistībā ar plāna vai projekta īstenošanu un papildus pašreizējai apsaimniekošanai, ir jāatzīst par kaitējumu mazinošiem pasākumiem, ja to mērķis ir novērst vai samazināt vietējo ietekmi uz aizsargātām dzīvotnēm, ko neveikta pasākuma gadījumā plāns vai projekts ietekmētu negatīvi. Arī šajā gadījumā runa esot par projekta tiešo seku mazināšanu ( 40 ).

87.

Tomēr arī pasākumi aizsargājamās teritorijās iedarbojas nevis izvērtējamo slāpekļa nosēdumu avotā, bet gan vietā, kur šie nosēdumi rodas. Turklāt to mērķis ir nevis novērst novērtējamā projekta nosēdumus, bet labākajā gadījumā spēt tos novērst vēlāk. Tomēr parasti tie ir vērsti nevis konkrēti uz attiecīgā projekta izraisītajiem slāpekļa nosēdumiem, bet gan nešķirojot uz nosēdumiem no visdažādākajiem avotiem.

88.

Pretēji Valsts padomes viedoklim no sprieduma Moorburg izriet tie paši secinājumi. Tajā Tiesa izvērtēja, vai var ņemt vērā nārsta migrācijas ūdenstaku, lai secinātu, ka zivju nonāvēšana elektrostacijas dzesēšanas sistēmas dēļ neizjauc teritoriju viengabalainību ( 41 ). Šīs hipotēzes pamatā ir doma, ka, lai gan, no vienas puses, elektrostacijā zaudēto zivju dēļ mazāk zivju sasniedz aizsargājamās teritorijas nārstošanai, tomēr, no otras puses, šo trūkumu vismaz kompensē nārsta migrācijas ūdenstaka, jo, pateicoties šim pasākumam, teritorijas var sasniegt vairāk zivju.

89.

Minētajā lietā Tiesa neizteicās par to, vai šo kompensēšanu var uzskatīt par kaitējumu mazinošu pasākumu, bet vienīgi konstatēja, ka ieguvumi no nārsta migrācijas ūdenstakas vēl nebija jūtami un arī pierādāmi laikā, kad elektrostacijai tika izsniegta atļauja. Tādējādi tā jau varēja secināt, ka, izsniedzot atļauju, tika pārkāptas Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta prasības, un nebija vajadzības galīgi noskaidrot, vai šādu pasākumu vispār drīkst ņemt vērā, piemērojot šo tiesību normu.

90.

Tomēr Nīderlande norāda, ka, pateicoties šiem pasākumiem, aizsargājamās teritorijās ir pieļaujams lielāks slāpekļa nosēdumu daudzums, neietekmējot aizsargātās dzīvotnes. Faktiski šķiet, ka var piekrist pasākumiem ar šādu iedarbību. Šajā ziņā tiek minēta bieža pļaušana, aizvācot nopļauto zāli, veģetācijas dedzināšana, purvu atjaunošana vai zemes ar augstu slāpekļa saturu izņemšana ( 42 ). Konkrētāk, attiecīgi izvēlētie pasākumi – ieskaitot to iespējamos trūkumus ( 43 ) – ir jāizvērtē valsts tiesām.

91.

Ja izrādītos, ka, pateicoties šādiem pasākumiem, tiešām rodas papildu slāpekļa nosēdumu iespējas, piesārņojuma robežām tādējādi palielinoties tādā apmērā, ka kopējais piesārņojums paliek zem tām, tās varētu piešķirt jauniem plāniem un projektiem.

92.

Visiem līdz šim aplūkotajiem pasākumiem, kuri nav atkarīgi no projekta, kopīgs ir tas, ka to sekas vēl nav iestājušās, bet bieži vien tiek gaidītas tikai nākotnē. Tādēļ, uzdodot piektā jautājuma a) daļu un septītā jautājuma a) daļu lietā C‑293/17, kā arī trešā jautājuma a) daļu un piektā jautājuma a) daļu lietā C‑294/17, Valsts padome vaicā, kāda ir šā laika elementa nozīme, novērtējot šos pasākumus, un vai uzraudzība ar iespēju koriģēt pasākumus ļauj ņemt vērā turpmāko attīstību. Uzdodot sesto jautājumu lietā C‑293/17 un ceturto jautājumu lietā C‑294/14, tāda pati problemātika tiek skarta saistībā ar paredzama slāpekļa emisiju vispārēja samazinājuma ņemšanu vērā.

93.

Līdz ar to ir jānoskaidro, vai ir iespējams atļaut īstenot projektus, pieņemot, ka pasākumi, ko PAS ietvaros veic piesārņojuma avotā un teritorijās, kā arī slāpekļa emisiju no citiem avotiem samazinājums turpmāk radīs papildu slāpekļa nosēdumu iespējas, lai gan tas vēl nav skaidri zināms.

94.

Tomēr brīdī, kad tiek pieņemts lēmums par projekta atļaušanu, nedrīkst pastāvēt nekādas zinātniski pamatotas šaubas, ka tas negatīvi neietekmēs attiecīgās teritorijas viengabalainību ( 44 ). Būtībā saistībā ar turpmākiem pasākumiem un attīstību šis ir īpaši grūti pārvarams šķērslis – gan attiecībā uz pasākumu efektivitāti, gan pārliecību, ka šie pasākumi un attīstība vispār notiks.

95.

Arī šīs nenovēršamās nenoteiktības dēļ Tiesa ir noraidījusi iespēju novērtējumā saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu ņemt vērā vēl tikai izveidojamu jauno dzīvotņu pozitīvo ietekmi ( 45 ). Tāpat tā neatzina par pietiekamu uzraudzību un iespēju koriģēt pasākumus ( 46 ).

96.

Tam pašam ir jāattiecas uz PAS.

97.

Pirmajā mirklī šajā secinājumā varētu saskatīt pretrunu ar prognozējošo raksturu, kāds piemīt ietekmes uz vidi novērtējumam saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu ( 47 ). Tomēr plāna vai projekta turpmākās ietekmes novērtējums nenovēršami var būt tikai prognoze. Turpretim nav vajadzības atsaukties uz prognožu nenoteiktību, ja neatkarīgi no projekta tiek veikti pasākumi, lai radītu nosacījumus tam, ka projekta negatīvā ietekme neizjauks aizsargājamo teritoriju viengabalainību.

98.

Tādējādi uz piekto jautājumu līdz septītā jautājuma a) daļai lietā C‑293/17, kā arī uz trešo jautājumu līdz piektā jautājuma a) daļai ir jāatbild, ka

var nodrošināt papildu slāpekļa nosēdumu aizsargājamās teritorijās saderību ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu tikai tad, ja atļaujas izsniegšanas brīdī jau ir galīgi zināms, ka slāpekļa nosēdumu kopējais piesārņojums teritorijā ir mazāks par ietekmes slieksni, kāds noteikts, lai saglabātu teritorijas viengabalainību. Turpretim, lai varētu atļaut papildu slāpekļa nosēdumus, nepietiek ar to, ka, lai gan kopumā nosēdumi samazinās, tomēr attiecīgajās platībās joprojām ir pārāk liels slāpekļa piesārņojums. Vienkārši prognozes par minēto pasākumu turpmāko ietekmi un slāpekļa emisiju paredzamo samazinājumu nedrīkst ņemt vērā, lemjot par papildu slāpekļa nosēdumu atļaušanu.

99.

Ar pirmo jautājumu lietā C‑294/17 ir paredzēts noskaidrot, vai Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. un 3. punkts pieļauj tiesisko regulējumu, kura mērķis ir nepiemērot pienākumu saņemt atļauju projektiem un citām darbībām, kas izraisa slieksni vai robežvērtību nepārsniedzošus slāpekļa nosēdumus, un tāpēc atļaut tos bez individuālas atļaujas, pieņemot, ka pirms tiesiskā regulējuma pieņemšanas ir veikts visu projektu un citu darbību, kurām var piemērot šo tiesisko regulējumu, kopējās ietekmes uz vidi novērtējums.

100.

Atšķirībā no IVN direktīvas 2. panta 1. punkta Dzīvotņu direktīvā nav nepārprotamu noteikumu par pienākumu saņemt atļauju konkrētām darbībām.

101.

It īpaši Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktā netiek prasīts, lai uz konkrētām darbībām attiektos pienākums saņemt atļauju. Lai gan pienākums saņemt atļauju šķiet piemērots instruments, lai sasniegtu šīs tiesību normas mērķus attiecībā uz attiecīgo darbību ietekmi uz aizsargājamām teritorijām, tomēr dalībvalstu rīcības brīvība ( 48 ) pieļauj arī citas metodes.

102.

Turpretim ex ante novērtējuma procedūra saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu paredz šādas atļaujas saņemšanu, jo šis novērtējums ir jāveic, ņemot vērā iestāžu piekrišanu attiecīgajam projektam vai plānam. Tādēļ atteikšanās no atļaujas izsniegšanas procedūras ir saderīga ar 6. panta 3. punktu tikai tad, ja ir zināms, ka nav jāveic attiecīgo darbību novērtējums.

103.

Kā jau norādīts, ietekmes uz vidi novērtējums nav vajadzīgs, ja, pamatojoties uz objektīviem apstākļiem, var izslēgt, ka plāns vai projekts atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt aizsargājamās teritorijas ( 49 ). Turpretim nav pieļaujams atteikties no konkrētu projektu kategoriju novērtējuma, pamatojoties uz kritērijiem, kuri nevar nodrošināt, ka attiecīgie projekti būtiski neietekmēs aizsargājamās teritorijas ( 50 ). Šā novērtējuma kritērijs – tāpat kā apstiprinot novērtētus plānus un projektus – var būt tikai zinātniski pamatotu šaubu neesamība.

104.

Līdz ar to sliekšņu un robežvērtību noteikšana, lai noteiktu, vai ir vajadzīga atļauja, kas savukārt būtu nosacījums ietekmes uz vidi novērtējuma veikšanai, ir saderīga ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu tikai tad, ja, pamatojoties uz objektīviem apstākļiem, var izslēgt, ka par šīm vērtībām zemāki slāpekļa nosēdumi atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt aizsargājamās teritorijas ( 51 ).

105.

Saskaņā ar PAS pienākums saņemt atļauju neattiecas uz projektiem, kuru radīto slāpekļa nosēdumu slieksnis aizsargājamās teritorijās ir mazāks par 0,05 mol N/ha/gadā vai ir robežās no 0,05 līdz 1 mol N/ha/gadā. Ir iespējams, ka šīs vērtības ir pietiekami zinātniski apstiprinātas, lai kliedētu jebkuras zinātniski pamatotas šaubas, ka šāda apjoma papildu slāpekļa nosēdumi nevar būtiski ietekmēt aizsargājamās teritorijas.

106.

Par to prima facie liecina tas, ka šīs vērtības atbilst tikai niecīgai daļai no dzīvotņu veidu, kas ir īpaši jutīgi pret slāpekli, kritiskajām slodzēm: 0,017 % un 0,23 % no slodzes robežas 6 kg N/ha/gadā oligotrofiskiem stāvošiem ūdeņiem līdzenumos un pauguros ar Littorelletalia uniflorae veģetāciju (Natura 2000 kods 3110), kā arī 0,01 % un 0,2 % no slodzes robežas 7 kg N/ha/gadā aktīviem augstajiem purviem (Natura 2000 kods 7110). Vairumam citu dzīvotņu veidu kritiskās slodzes daļēji ir daudz lielākas ( 52 ).

107.

Turklāt Nīderlandes Besluit grenswaarden programmatische aanpak (Rīkojums par robežvērtībām saistībā ar programmatisko pieeju) 2. panta 3. punktā pat ir paredzēts robežvērtības no 0,05 līdz 1 mol N/ha/gadā automātisks samazinājums līdz 0,05 mol N/ha/gadā, ja attiecīgajām platībām, kas ir jutīgas pret slāpekli, ir pieejami vairs tikai 5 % nosēdumu apjoma. Ar šo tiesisko regulējumu tiek novērsts slāpekļa nosēdumu, ko rada daudzi individuāli nenozīmīgi avoti, kumulācijas risks, tā dēvētā “lēnā nāve” ( 53 ).

108.

Turpretim Vācijas Bundesverwaltungsgericht [Federālā Administratīvā tiesa], nosakot slāpekļa nosēdumu de minimis slieksni, ir daudz labvēlīgāka. Proti, zinātnieki esot vienisprātis, ka tad, ja aizsargājamās dzīvotnēs ir ļoti liels sākotnējais piesārņojums, papildu piesārņojums, kas nav lielāks par 3 % no kritiskās slodzes, nevar būtiski izmainīt faktisko stāvokli vai būtiski ierobežot labvēlīga stāvokļa atjaunošanu ( 54 ). Šajā lietā nav jālemj, vai šis Vācijas tiesas secinājums ir saderīgs ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu. Tomēr tā ir vēl viena norāde, ka Nīderlandes sliekšņi un robežvērtības, kas katrā ziņā ir ievērojami zemāki, var būt zinātniski pamatoti.

109.

Tomēr neatkarīgi no šīm norādēm kompetentajai valsts tiesai ir jāpārbauda, vai Nīderlandē noteiktie sliekšņi un robežvērtības tiešām pietiekami pierāda negatīvās ietekmes neesamību.

110.

Tādējādi uz pirmo jautājumu lietā C‑294/17 ir jāatbild, ka ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. un 3. punktu ir saderīgs tiesiskais regulējums, kura mērķis ir nepiemērot pienākumu saņemt atļauju projektiem un citām darbībām, kas izraisa slieksni vai robežvērtību nepārsniedzošus slāpekļa nosēdumus, un tāpēc atļaut tos bez individuālas atļaujas, ja, pamatojoties uz objektīviem apstākļiem, nerodas nekādas zinātniski pamatotas šaubas, ka šie slāpekļa nosēdumi būtiski neietekmēs attiecīgo aizsargājamo teritoriju.

111.

Lieta C‑293/17 attiecas uz divām lauksaimniecības darbībām, kas izraisa slāpekļa nosēdumus, proti, lopu ganīšanu un aramzemes mēslošanu. Ar pirmo jautājumu līdz ceturtā jautājuma a) daļai ir paredzēts noskaidrot, vai ir vajadzīgs šo darbību ietekmes uz vidi novērtējums saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu. Vispirms Valsts padome vēlas uzzināt, vai šajā gadījumā runa ir par projektiem 6. panta 3. punkta pirmā teikuma izpratnē (par to 1. nodaļā), un pēc tam, vai kopā ar attiecīgo lauku saimniecību tie var veidot vienotu kopēju projektu, kam daudzos gadījumos bija vajadzīga vienota atļauja, pirms kļuva piemērojams 6. panta 3. punkts (par to 2. nodaļā). Saistībā ar jaunām mēslošanas un ganīšanas darbībām, kas uzsāktas 6. panta 3. punkta piemērošanas laikā, Valsts padome jautā, vai individuālos gadījumos ir pieļaujams atteikties no atļaujas saņemšanas prasības ar nosacījumu, ka šāda lēmuma pamatā ir novērtējums, saskaņā ar kuru nepastāv iespēja, ka šo darbību rezultātā palielināsies vidējais slāpekļa nosēdumu līmenis (par to 3. nodaļā). Turklāt saistībā ar iespējamo 6. panta 2. punkta piemērošanu mēslošanai vai ganīšanai Valsts padome jautā, vai šī tiesību norma ir atbilstoši transponēta Nīderlandes tiesību sistēmā (par to 4. nodaļā).

112.

Vispirms es apskatīšu pirmo jautājumu lietā C‑293/17, proti, vai mēslošana un piena lopu ganīšana ir uzskatāmas par projektiem.

113.

Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmo teikumu saistībā ar projektiem, kuri atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt aizsargājamo teritoriju, izvērtē ietekmi uz šo teritoriju, ievērojot tās aizsardzības mērķus.

114.

Dzīvotņu direktīvā nav definēts projekta jēdziens. Tomēr Tiesa ir nospriedusi, ka IVN direktīvas 1. panta 2. punkta a) apakšpunktā definētais projekta jēdziens ir nozīmīgs, noskaidrojot plāna vai projekta jēdzienu Dzīvotņu direktīvā, kuras mērķis – tieši tāpat kā IVN direktīvai – ir nepieļaut, ka bez iepriekšēja ietekmes uz vidi novērtējuma tiek izsniegta atļauja darbībām, kas varētu kaitēt videi ( 55 ).

115.

Es šo secinājumu saprotu tādējādi, ka projekti šīs definīcijas izpratnē katrā ziņā ir arī projekti saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmo teikumu. Tomēr es pieņemu, ka tas nenozīmē, ka tādējādi projekta jēdziens Dzīvotņu direktīvā ir formulēts galīgi ( 56 ).

116.

Piemēram, Tiesa ir arī uzsvērusi, ka nav pieļaujams atteikties no konkrētu projektu kategoriju novērtējuma, pamatojoties uz kritērijiem, kuri nevar nodrošināt, ka attiecīgie projekti būtiski neietekmēs aizsargājamās teritorijas ( 57 ). Dažādu izņēmumu turpmākajā pārbaudē tā atsevišķi nepārbaudīja, vai tie attiecas uz projektiem IVN direktīvas 1. panta 2. punkta izpratnē. Drīzāk bija pietiekami ar iespēju, ka var rasties būtiska ietekme uz aizsargājamām teritorijām, lai noraidītu izņēmumus attiecībā uz aplūkotajām darbībām ( 58 ).

117.

Atšķirībā no Valsts padomes viedokļa IVN direktīvas 1. panta 2. punkta a) apakšpunktā sniegtā projekta definīcija galīgi nenosaka projekta jēdzienu atbilstoši Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta pirmajam teikumam. Drīzāk galvenā nozīme ir tam, vai attiecīgā darbība var būtiski ietekmēt aizsargājamo teritoriju. To nevar izslēgt attiecībā uz mēslošanu un ganīšanu, jo no tām izrietošie slāpekļa nosēdumi var ietekmēt daudzus aizsargātus dzīvotņu veidus.

118.

Tomēr šajā lietā nav jāpārsniedz projekta definīcija, kas sniegta IVN direktīvā. Proti, saskaņā ar tās 1. panta 2. punkta a) apakšpunktu projekts nozīmē “celtniecības darbu vai citu ierīkošanu vai programmu izpildi” (pirmais ievilkums), kā arī “citu iejaukšanos dabiskajā apkārtnē un ainavā, to skaitā iejaukšanos, kas saistīta ar minerālo resursu ieguvi” (otrais ievilkums). Tiesa ir atzinusi, ka šis projekta jēdziens attiecas uz darbiem vai iejaukšanos, lai izmainītu vietas fizisko izskatu ( 59 ). Gan mēslošana, gan ganīšana atbilst šīm prasībām.

119.

Valsts padome uzskata, ka mēslojuma iestrādāšana katrā ziņā nav projekts tad, ja mēslojums tiek izvietots uz augsnes. Tikai tad, ja mēslojums tiek ievadīts augsnē, notiek fiziska iejaukšanās augsnē, kā tas prasīts 1. panta 2. punkta a) apakšpunkta otrajā ievilkumā.

120.

Tomēr Komisija pret to pamatoti iebilst, norādot, ka mēslošana izmaina augsnes īpašības neatkarīgi no izmantotās metodes. Būtībā tās mērķis ir bagātināt augsni ar barības vielām. Tas, vai lauksaimnieks apstrādā augsni ar ierīcēm vai arī mēslojums, piemēram, virca, noplūst augsnē iesūcoties, nevar attaisnot atšķirīgu attieksmi. Visbeidzot mēslošanu gandrīz varētu uzskatīt par minerālu resursu ieguvei pretēju darbību, proti, augsnes bagātināšanu.

121.

Rezultātā šīs augsnes izmaiņas, ko rada mēslošana, var pilnībā salīdzināt ar gliemežu zvejniecību, proti, jūras dibena virsējā slāņa sijāšanu, ko Tiesa jau ir atzinusi par projektu IVN direktīvas 1. panta 2. punkta a) apakšpunkta un Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta izpratnē ( 60 ).

122.

Tādējādi mēslošana ir projekts, kurai var būt vajadzīgs ex ante novērtējums saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu.

123.

Lopu ganīšanu pašu par sevi ir grūti ietilpināt projekta definīcijā atbilstoši IVN direktīvas 1. panta 2. punkta a) apakšpunkta otrajam ievilkumam. Ja darbību, ko veido lopu turēšana konkrētā platībā, uzskata par citu iejaukšanos dabiskajā apkārtnē un ainavā un tādējādi klasificē vienā līmenī ar nepārprotami minēto minerālu resursu ieguves piemēru, šī kvalitāte būtu jāpiešķir arī graudaugu audzēšanai. Tas tādēļ, ka gan ganīšana, gan audzēšana nozīmē augsnes barības vielu saimniecisku izmantošanu. Tomēr arī tajās varētu saskatīt minerālu resursu ieguvi.

124.

Tomēr šis solis nav vajadzīgs, jo ganību izveidošana atbilst “celtniecības darbu vai cit[ai] ierīkošan[ai] vai programmu izpild[ei]” IVN direktīvas 1. panta 2. punkta b) apakšpunkta pirmā ievilkuma izpratnē. Parasti ganības tiek nožogotas, lai nepieļautu lopu izkļūšanu. Šāds nožogojums ir projekts ( 61 ). Izvērtējot nožogojumu, ir jāņem vērā tā mērķis – ganīšana.

125.

Tomēr, ja ne ganīšanu, ne ganību izveidošanu Tiesa neatzītu par projektu IVN direktīvas izpratnē, tad ganīšana vismaz būtu jāuzskata par darbību, kura Dzīvotņu direktīvas plašākā projekta jēdziena izpratnē var būtiski ietekmēt aizsargājamo teritoriju. Tā ne tikai var izraisīt slāpekļa nosēdumus, bet katrā ziņā vismaz ietekmē veģetāciju. Tas, vai šādas sekas var būtiski ietekmēt aizsargājamo teritoriju, piemēram, pārmērīgas noganīšanas formā, ir atkarīgs gan no ganīšanas apjoma un vietas, gan arī no konkrētajiem teritorijas aizsardzības mērķiem.

126.

Tādējādi saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu var būt jāizvērtē, vai lopu ganīšana ir saderīga ar attiecīgo aizsargājamo teritoriju aizsardzības mērķiem.

127.

Līdz ar to uz pirmo jautājumu lietā C‑293/17 ir jāatbild, ka konkrētu platību mēslošana vai to izmantošana ganībām ir uzskatāma par projektu Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta izpratnē.

128.

Ar otro jautājumu lietā C‑293/17 ir paredzēts noskaidrot, kā ir jāvērtē periodiska mēslošana, ja tā ir uzsākta likumīgi, pirms aizsargājamai teritorijai kļuva piemērojams Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkts, un joprojām notiek. It īpaši Valsts padome vēlas noskaidrot, vai mēslošana var būt daļa no visaptveroša vienota projekta, proti, no lauku saimniecības, un tāpēc varētu būt ietverta šīs saimniecības atļaujā.

129.

Tāpat kā Dzīvotņu direktīvā nav definēts projekta jēdziens, tajā nav arī noteikts, kādus pasākumus var apvienot vienotā projektā. Tomēr saistībā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta piemērošanu konkrētiem projektiem arī šim jautājumam nav praktiskas nozīmes. Tas tādēļ, ka neatkarīgi no tā, kādi individuāli pasākumi ir apvienoti vienā projektā, ir jāizvērtē visa šā pasākumu kopuma specifiskā ietekme uz attiecīgo aizsargājamo teritoriju aizsardzības mērķiem.

130.

Drīzāk šā jautājuma konteksts ir Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta piemērojamība ratione temporis. Ja projekts ir apstiprināts, pirms kļuva piemērojama šī tiesību norma, uz tā turpmāko īstenošanu nevar attiecināt šo tiesību normu, bet tam ir piemērojams 6. panta 2. punkts ( 62 ), kurā tikai noteiktos apstākļos tiek prasīts izvērtēt atbilstību aizsargājamo teritoriju aizsardzības mērķiem ( 63 ). Turpretim, ja jebkura lauksaimniecības platību mēslošana vai arī tikai gadu veikta mēslošana ir individuāls projekts, tā principā arī ir jānovērtē atkārtoti.

131.

Spriedumā Stadt Papenburg Tiesa līdzīgā situācijā ir atzinusi vienota pasākuma iespēju. Tajā runa bija par atkārtotu ūdensceļa bagarēšanu, kas bija nepieciešama konkrēta kuģuceļa dziļuma uzturēšanai. Šos darbus, ņemot vērā to veidu vai izpildes apstākļus, it īpaši to kopējo mērķi, var uzskatīt par vienotu pasākumu vai par vienu projektu ( 64 ). Par labu atzīšanai par vienotu projektu papildus liecina tas – ko tomēr Tiesa nav uzsvērusi –, ka parastie darbi tika atļauti vienā atļaujā, pirms kļuva piemērojams Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkts ( 65 ).

132.

Arī lauksaimniecības platību regulārai mēslošanai ir kopējs, vienots mērķis, proti, kultūraugu audzēšana lauku saimniecībā. Turklāt ir jāņem vērā, ka mēslošana katrā ziņā bija atļauta, kad attiecīgā saimniecība uzsāka savu darbību.

133.

Tādēļ šāda saimniecība ir jāuzskata par vienotu pasākumu un ietver tai piederīgo platību mēslošanu.

134.

Par labu šim secinājumam liecina arī mēslošanas aplūkošana no Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta piemērojamības ratione temporis perspektīvas. Ja katrai atsevišķai lauksaimniecības platību mēslošanai vai katru gadu būtu jāveic novērtējums saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu, ieguldītais darbs, visticamāk, būtu nesamērīgs ar iespējamiem ieguvumiem teritorijas aizsardzībai. Parasti būtu jāpietiek ar konkrētu platību mēslošanas, kas atkārtojas līdzīgā formā, ietekmes uz attiecīgajām teritorijām pienācīgu novērtējumu kontekstā ar šo teritoriju aizsardzības mērķiem.

135.

Tomēr problēmas var rasties, ja mēslošana mainās. Tāpēc Valsts padome jautā, vai aizvien ir runa par vienotu pasākumu, ja ne vienmēr tiek mēslots tajos pašos laukos, tajos pašos apjomos un ar tiem pašiem tehniskajiem paņēmieniem. Turklāt tā vaicā, vai saistībā ar šo jautājumu ir nozīme tam, ka mēslojuma iestrādāšanas rezultātā slāpekļa nosēdumi nav palielinājušies pēc tam, kad kļuva piemērojams Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkts.

136.

Tā kā runa ir par projekta jēdzienu saistībā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkta piemērošanu, uz šiem jautājumiem ir jāatbild, pamatojoties uz šīs tiesību normas mērķi. Tajā ir ietverts piesardzības princips un ir atļauts efektīvi nepieļaut, ka plānu vai projektu radītā ietekme izjauc aizsargājamo teritoriju viengabalainību ( 66 ). Tādēļ galvenajam kritērijam ir jābūt tam, vai mēslošanas prakses izmaiņas izraisa papildu risku, ka radīsies būtiska ietekme uz aizsargājamām teritorijām.

137.

Ja ar mēslošanu saistītais ietekmes risks joprojām iekļaujas iepriekš noteiktajās robežās, ir jāpieņem, ka projekts – lauku saimniecība – nav mainījies. Turpretim, ja ietekmes risks palielinās, piemēram, ja intensīvākas mēslošanas, cita mēslojuma, citu mēslošanas metožu vai mēslošanas vietas izmaiņu dēļ rodas bažas par papildu slāpekļa nosēdumiem aizsargātās dzīvotnēs, tad mēslošanu nevar atzīt par daļu no sākotnēji atļautā projekta.

138.

Tādējādi tam, vai mēslojuma iestrādāšanas rezultātā nav palielinājušies slāpekļa nosēdumi, ir nozīme tikai tad, ja ir konstatēts, ka attiecīgajās aizsargātajās dzīvotnēs nav palielinājušies slāpekļa nosēdumi. Turpretim vispārēja attīstība, kad kopumā mēslošana nav izraisījusi slāpekļa nosēdumu pieaugumu, neizslēdz iespēju, ka konkrētas aizsargātās dzīvotnes tika piesārņotas vairāk.

139.

Papildus jānorāda, ka uz ganīšanu attiecas līdzīgi apsvērumi kā uz lauksaimniecības platību mēslošanu.

140.

Tādējādi uz otro jautājumu lietā C‑293/17 ir jāatbild, ka periodiska mēslošana, kas notika likumīgi, pirms aizsargājamai teritorijai kļuva piemērojams Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punkts, un joprojām notiek, var būt vienots projekts kopā ar lauku saimniecību. Turpretim mēslošanas prakses izmaiņas ir uzskatāmas par jaunu projektu, ja tās izraisa papildu risku, ka radīsies būtiska ietekme uz aizsargājamām teritorijām.

141.

Trešajā jautājumā un trešā jautājuma a) daļā lietā C‑293/17 runa ir par to, vai Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktā ir atļauts atbrīvot ganīšanu un mēslošanu no nepieciešamības saņemt individuālu atļauju. Šis atbrīvojums nenovēršami ir saistīts ar to, ka netiek individuāli novērtēta arī šo darbību ietekme uz aizsargājamām teritorijām kontekstā ar to aizsardzības mērķiem.

142.

Nīderlande pamato šo atbrīvojumu ar abstraktu mēslošanas un ganīšanas ietekmes uz vidi novērtējumu. To, vai šis novērtējums ir saderīgs ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu, Valsts padome vēlas noskaidrot, uzdodot ceturto jautājumu un ceturtā jautājuma a) daļu lietā C‑293/17. Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu novērtējumā tika ņemts vērā šo darbību faktiskais un paredzamais apjoms, kā arī to faktiskā un paredzamā intensitāte un tika secināts, ka tās nepalielinātu vidējo slāpekļa nosēdumu līmeni. Turklāt atbrīvojums esot nodrošināts ar nosēdumu attīstības uzraudzību, kuras rezultātā vajadzības gadījumā atļautie nosēdumi tiek koriģēti.

143.

Lai gan tas līdzinās pirmajā mirklī principā pieļaujamai un pat atzinīgi vērtējamai PAS piemērošanai citām darbībām ( 67 ), pastāv būtiska atšķirība: joprojām tiek noskaidrota citu darbību individuālā ietekme uz aizsargājamām teritorijām. Turpretim attiecībā uz mēslošanu un ganīšanu a priori tiek pieņemts, ka būtiska ietekme nav iespējama.

144.

Tā kā ganīšana un mēslošana ir atzīstamas par projektiem, atbrīvojums no pienākuma saņemt atļauju un līdz ar to no individuāla novērtējuma nebūtu saderīgs ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu, ja būtu vajadzīgs šo darbību ietekmes uz vidi novērtējums. No šāda novērtējuma var atteikties tikai tad, ja, pamatojoties uz objektīviem apstākļiem, var izslēgt, ka ganīšana vai mēslošana atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt aizsargājamās teritorijas ( 68 ).

145.

Objektīvie apstākļi ir šo darbību faktiskais un paredzamais apjoms, kā arī faktiskā un paredzamā intensitāte. Tomēr, kā norāda Valsts padome, tie ļāva tikai secināt, ka nepalielināsies vidējais slāpekļa nosēdumu līmenis.

146.

Tomēr vienkārši vidējā vērtība nevar garantēt, ka mēslošana vai ganīšana īpašos apstākļos, it īpaši kopā ar citiem slāpekļa avotiem, būtiski neietekmēs nevienu aizsargājamo teritoriju. Tāpēc šis vispārējais novērtējums viens pats neļauj atbrīvot mēslošanu un ganīšanu no individuāla ietekmes uz vidi novērtējuma.

147.

Turklāt brīdī, kad tiek pieņemts lēmums par projekta apstiprināšanu, nedrīkst būt nekādu zinātniski pamatotu šaubu, ka tas negatīvi neietekmēs attiecīgās teritorijas viengabalainību ( 69 ). Šādas garantijas nav, ja atbrīvojums no pienākuma veikt novērtējumu pamatojas tikai uz to, ka nav paredzams vidējā slāpekļa nosēdumu līmeņa pieaugums.

148.

Visbeidzot Tiesu līdz šim nav bijis iespējams pārliecināt arī par to, ka iespējamās šaubas par pasākumu nekaitīgumu veiktās uzraudzības dēļ kļūst mazsvarīgas ( 70 ).

149.

Būtu gan iespējams pieļaut labvēlīgāku pieeju, ņemot vērā, ka mēslošana un ganīšana konkrētās platībās tikai minimāli var ietekmēt aizsargājamās teritorijas. Tomēr tieši pieņēmums par minimālu ietekmi liek šaubīties, ka šo darbību ietekmes uzraudzība un, iespējams, nepieciešamie koriģējošie pasākumi tiks veikti ar vajadzīgo konsekvenci un stingrību.

150.

Praksē tas nozīmē, ka mēslošana vai ganīšana jaunās platībās vai šo darbību izmaiņas, kas varētu izraisīt papildu slāpekļa nosēdumus aizsargājamās dzīvotnēs, ir jānovērtē saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. panta 3. punktu un tikai pēc tam iestādes drīkst tās atļaut. Slāpekļa nosēdumu apjoms, ko rada mēslošana vai ganīšana atsevišķās lauksaimniecības platībās, visticamāk, būs ļoti ierobežots. Tomēr, šķiet, nevar izslēgt, ka atsevišķos gadījumos tas var būtiski ietekmēt aizsargājamās teritorijas. Šajā ziņā ir īpaši jāpadomā par ļoti intensīvu tādu platību izmantošanu, kas atrodas aizsargātu dzīvotņu tiešā tuvumā, ja tās jau ir ievērojami piesārņotas agrāk. Turpretim citos gadījumos vajadzētu būt iespējamam salīdzinoši viegli izvairīties no būtiskas ietekmes.

151.

Tādējādi uz trešo jautājumu līdz ceturtā jautājuma a) daļai lietā C‑293/17 ir jāatbild, ka ganīšanu un mēslošanu ar likumu nevar atbrīvot no nepieciešamības individuāli novērtēt to ietekmi uz aizsargājamām teritorijām kontekstā ar to aizsardzības mērķiem, pamatojoties uz to, ka šīs darbības nevar palielināt vidējo slāpekļa nosēdumu līmeni. Arī slāpekļa nosēdumu uzraudzība un iespēja veikt papildu pasākumus, lai novērstu pārmērīgus nosēdumus, nevar attaisnot atteikšanos no individuāla novērtējuma.

152.

Ar astoto jautājumu lietā C‑293/17 ir paredzēts noskaidrot, vai Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkts ir atbilstoši transponēts tādējādi, ka uz ganīšanu un mēslošanu attiecas nevis pienākums saņemt atļauju, bet tikai tiesības noteikt pienākumus Nīderlandes Wet natuurbescherming 2.4. panta izpratnē.

153.

Šajā ziņā Valsts padome pareizi uzsver, ka Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktā – atšķirībā no tās 6. panta 3. punkta – netiek prasīts sistemātisks darbību ex ante novērtējums ( 71 ). Tādēļ atteikšanās no pienākuma saņemt atļauju var būt pretrunā tikai 6. panta 3. punkta, nevis 6. panta 2. punkta prasībām. Saistībā ar pienākumu saņemt atļauju ganīšanai un mēslošanai ir jānorāda uz atbildēm, kas sniegtas uz trešo jautājumu līdz ceturtā jautājuma a) daļai lietā C‑293/17 ( 72 ).

154.

Turpretim, ja Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktā neatkarīgi no jautājuma par atļauju saistībā ar ganīšanu vai mēslošanu būtu prasīti aizsardzības pasākumi, tad lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav sniegtas norādes, ka šajā ziņā nepietiktu ar WnB 2.4. pantu.

155.

Valsts padome norāda, ka šajā tiesību normā ir atļauts noteikt lauksaimniekiem vajadzīgos pienākumus. WnB 2.4. pants it īpaši ir piemērojams mēslošanai un ganīšanai ( 73 ).

156.

Lietā par Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punkta transponēšanu Tiesa gan ir iebildusi, ka šajā tiesību normā noteiktajai kompetencei ir nevis preventīvs, bet gan tikai reaģējošs raksturs un turklāt tā ietver nopietnus šķēršļus steidzamiem pasākumiem ( 74 ). Tomēr ir jāpiekrīt Valsts padomei, ka ganīšanas un mēslošanas ietekme parasti ir paredzama un ir vērojama jau sen. Turklāt saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu WnB 2.4. pantā atšķirībā no toreiz izvērtētā tiesiskā regulējuma ir atļauti steidzami pasākumi. Tādēļ kompetentās iestādes laikus var noteikt papildu pienākumus, ja tiek apdraudētas aizsargājamās teritorijas.

157.

Tādējādi uz astoto jautājumu lietā C‑293/17 ir jāatbild, ka pilnvaras, piemēram, noteikt pienākumus WnB 2.4. panta izpratnē, kas kompetentajai iestādei ir jāizmanto, lai sasniegtu Natura 2000 teritorijas aizsardzības mērķus, attiecībā uz lopu ganīšanu un mēslojuma iestrādāšanu ir pietiekams preventīvs instruments, lai īstenotu Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktu.

158.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, rodas iespaids, ka, lai gan Nīderlandes PAS ir paredzētas daudzsološas pieejas, tomēr kopumā rodas nopietnas šaubas par tās atbilstību Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. un 3. punkta prasībām.

159.

Tomēr tas nenozīmē, ka direktīva pilnībā nepieļauj PAS. Drīzāk instruments, lai šādā situācijā panāktu saprātīgu rezultātu, ir Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punkts. PAS ir raksturota kā līdzsvars starp dabas aizsardzības un sabiedrības interesēm ( 75 ), un uz to atsaucas arī Valsts padome, kad tā norāda uz šīs direktīvas 2. panta 3. punktu, lai atspēkotu PAS“ambīciju” trūkumu ( 76 ). Šāds līdzsvars ir 6. panta 4. punkta uzdevums, nevis daļa no 6. panta 2. un 3. punkta ( 77 ).

160.

Atceroties kopainu, šķiet pašsaprotami, ka dalībvalstij, piemēram, Nīderlandei, nevar būt beznosacījumu pienākums strauji ievērojami ierobežot savu lauksaimniecību un arī būtiski iejaukties pārējā ekonomiskajā attīstībā, lai Natura 2000 teritoriju piesārņojumu ar slāpekli samazinātu līdz pieņemamam līmenim. Pretēji tam, pienācīgi ir jāņem vērā sevišķi svarīgas sabiedrības intereses.

161.

No vienas puses, tās ir visas sabiedrības intereses, lai notiktu ekonomiskā attīstība, un, no otras puses – it īpaši saistībā ar jau atļautu darbību turpmāku akceptēšanu – tiesiskas valsts mērķis respektēt iesaistīto uzņēmumu pamattiesības. Lai gan principā varētu būt grūti atzīt atsevišķu lauku saimniecību intereses par sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm, tāds vispārējs novērtējums kā PAS ļauj iekļaut šīs individuālās intereses sabiedrības interesēs, lai notiktu lauksaimniecības attīstība un tiktu ievērotas iegūtās tiesības.

162.

Kopumā ir arī skaidrs, ka nepastāv alternatīva konkrētu papildu darbību atļaušanai un citu pastāvošu darbību turpmākai akceptēšanai. Tomēr tāds instruments kā PAS var vislabāk parādīt faktiski pieejamās alternatīvas. Pirmkārt, tai būtu jāievieš tādas ražošanas metodes, kas līdz minimumam samazina slāpekļa nosēdumus, neizraisot citu nesamērīgu kaitējumu (best practices). Otrkārt, tai nebūtu jāpieļauj darbības, kas rada tādu kaitējumu, kas nav samērīgs ar no tām izrietošajiem ieguvumiem.

163.

Pasākumi, kas vajadzīgi Natura 2000 kopējās vienotības aizsardzībai, pirmajā mirklī šķiet visnopietnākais šķērslis Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punkta piemērošanai. Ja visaptverošs koordinācijas instruments, pamatojoties uz sevišķi svarīgām interesēm, aizsargājamās teritorijās visā valsts teritorijā pieļauj pārmērīgus slāpekļa nosēdumus, varētu būt grūti vai pat neiespējami kompensēšanas nolūkā citās teritorijās attīstīt ietekmētos dzīvotņu veidus.

164.

Tomēr it īpaši PAS paredzēto pasākumu mērķis aizsargājamās teritorijās ir nodrošināt Natura 2000 kopējo vienotību. Ja tie ir efektīvi, tie uzlabo attiecīgo dzīvotņu attīstības apstākļus, neraugoties uz pārmērīgiem slāpekļa nosēdumiem.

165.

Turklāt ilgtermiņā PAS mērķis ir samazināt slāpekļa nosēdumus līdz pieņemamam līmenim un sasniegt labu attiecīgo dzīvotņu aizsardzības statusu. Tāpat no šīs ilgtermiņa perspektīvas viedokļa PAS ir Natura 2000 kopējās vienotības nodrošināšanas pasākums.

166.

Visbeidzot PAS atbalsta šo pasākumu, izmantojot pastāvīgu uzraudzību, un paredz korekcijas, ja izrādās, ka paredzētie pasākumi nav pietiekami.

167.

Tiesai netika uzdoti jautājumi, vai PAS kopumā nodrošina pareizu līdzsvaru starp Natura 2000 aizsardzību un citām sabiedrības interesēm un kā to var pārbaudīt tiesā. Tādēļ tie pārsniedz šīs tiesvedības priekšmetu.

168.

Tomēr vismaz viens šķērslis varētu neļaut piemērot Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punktu: ja slāpekļa nosēdumi ietekmē prioritārus dzīvotņu veidus, piemēram, aktīvus augstos purvus (Natura 2000 kods 7110), saskaņā ar 6. panta 4. punkta otro daļu Nīderlandei, iespējams, vajadzētu konsultēties ar Komisiju. Tas tādēļ, ka, ar PAS atļaujot papildu slāpekļa nosēdumus, šķiet neiespējami pamatoties tikai uz apsvērumiem, kas saistīti ar veselības aizsardzību un sabiedrības drošību vai videi primāri svarīgām labvēlīgām pārveidēm. Tomēr Komisija nav publicējusi attiecīgu atzinumu ( 78 ). Tas gan neizslēdz iespēju saņemt šādu atzinumu un tādējādi nodrošināt PAS drošāku pamatu.

169.

Tāpēc es iesaku Tiesai nolemt šādi: