Choose the experimental features you want to try

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62017CC0171

    Ģenerāladvokāta Ī. Bota [Y. Bot] secinājumi, 2018. gada 14. jūnijs.
    Eiropas Komisija pret Ungāriju.
    Valsts pienākumu neizpilde – Direktīva 2006/123/EK – 15. līdz 17. pants – LESD 49. pants – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – LESD 56. pants – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Valsts mobilo maksājumu sistēma – Monopols.
    Lieta C-171/17.

    Court reports – general

    ECLI identifier: ECLI:EU:C:2018:439

    ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT]

    SECINĀJUMI,

    sniegti 2018. gada 14. jūnijā ( 1 )

    Lieta C‑171/17

    Eiropas Komisija

    pret

    Ungāriju

    Valsts pienākumu neizpilde – LESD 49. pants – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – LESD 56. pants – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Direktīva 2006/123/EK – 15. un 16. pants – Ierobežojumi – Pamatojums – Nepieciešamība – Samērīgums – Mobilo maksājumu valsts sistēma – Ekskluzīvās tiesības – Monopols – Vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojums

    1. 

    Ar šo prasību Eiropas Komisija lūdz Tiesu atzīt, ka, izveidojot un paturot spēkā mobilo maksājumu valsts sistēmu, kas reglamentēta A nemzeti mobil fizetési rendszerről szóló 2011. évi CC. törvény (2011. gada Likums Nr. CC par mobilo maksājumu valsts sistēmu) ( 2 ) un 356/2012. (XII. 13.) Korm. rendelet a nemzeti mobil fizetési rendszerről szóló törvény végrehajtásáról (2012. gada 13. decembra Valdības dekrēts Nr. 356/2012 par 2011. gada Likuma Nr. CC īstenošanu) ( 3 ), Ungārija nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir uzlikti galvenokārt ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/123/EK (2006. gada 12. decembris) par pakalpojumiem iekšējā tirgū 15. panta 2. punkta d) apakšpunktu un 16. panta 1. punktu ( 4 ) un, pakārtoti, ar LESD 49. un 56. pantu.

    2. 

    Šajos secinājumos izklāstīšu iemeslus, kādēļ uzskatu, ka šī prasība sakarā ar pienākumu neizpildi ir jāpieņem.

    I. Atbilstošās tiesību normas

    A.   Savienības tiesības

    1. Primārās tiesības

    3.

    Saskaņā ar LESD 49. panta pirmo daļu:

    “Ievērojot še turpmāk izklāstītos noteikumus, aizliedz ierobežojumus kādas dalībvalsts pilsoņu brīvībai veikt uzņēmējdarbību citā dalībvalstī. Tāpat aizliedz ierobežojumus attiecībā uz to, kā dalībvalstu pilsoņi, kas izveidojuši uzņēmumu kādā dalībvalstī, atver šā uzņēmuma pārstāvniecības, filiāles vai meitasuzņēmumus citās dalībvalstīs.”

    4.

    LESD 56. panta pirmajā daļā ir noteikts:

    “Kā paredz še turpmāk izklāstītie noteikumi, [Eiropas] Savienībā aizliedz pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus to dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, bet sniedz pakalpojumus citas dalībvalsts personai [pilsonim].”

    2. “Pakalpojumu” direktīva

    5.

    “Pakalpojumu” direktīvas preambulas 8., 17. un 70. apsvērumā ir noteikts:

    “(8)

    Ir lietderīgi tos šīs direktīvas noteikumus, kas attiecas uz brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu brīvu apriti, piemērot tikai tiktāl, ciktāl attiecīgās darbības ir atvērtas konkurencei, lai tie neliktu dalībvalstīm vai nu liberalizēt vispārējas ekonomiskas nozīmes pakalpojumus [(turpmāk tekstā – “VENP”)], vai privatizēt publiskās struktūras, kas sniedz šādus pakalpojumus, vai atcelt pastāvošos monopolus attiecībā uz citām darbībām vai noteiktiem izplatīšanas pakalpojumiem.

    [..]

    (17)

    Šī direktīva aptver vienīgi pakalpojumus, ko sniedz par atlīdzību. Uz vispārējas nozīmes pakalpojumiem neattiecas definīcija Līguma 50. pantā [(tagad – LESD 57. pants)], un tādēļ uz tiem neattiecas šīs direktīvas piemērošanas joma. [VENP] ir pakalpojumi, ko sniedz par atlīdzību, un tādēļ tie ietilpst šīs direktīvas darbības jomā. Tomēr uz dažiem [VENP], piemēram, tādiem, kas varētu pastāvēt transporta jomā, neattiecas šīs direktīvas piemērošanas joma, un uz dažiem citiem [VENP], piemēram, tādiem, kas varētu pastāvēt pasta pakalpojumu jomā, attiecas atkāpe no šajā direktīvā izklāstītajiem noteikumiem par pakalpojumu sniegšanas brīvību. Šī direktīva neattiecas uz [VENP] finansēšanu, un to nepiemēro dalībvalstu piešķirtā atbalsta sistēmām saskaņā ar Kopienas noteikumiem par konkurenci, īpaši sociālajā jomā. Šī direktīva neattiecas uz turpmākiem pasākumiem saistībā ar Komisijas Balto grāmatu par vispārējas nozīmes pakalpojumiem.

    [..]

    (70)

    Šīs direktīvas nolūkos un neskarot [EKL] 16. pantu [(tagad – LESD 14. pants)], pakalpojumus var uzskatīt par [VENP] vienīgi tad, ja tos sniedz, izpildot īpašu uzdevumu sabiedrības interesēs, kuru pakalpojumu sniedzējam uzticējusi attiecīgā dalībvalsts. Šāda uzticēšana būtu jāveic ar vienu vai vairākiem aktiem, kuru veidu nosaka attiecīgā dalībvalsts, un tajā būtu jānorāda konkrētā uzdevuma precīzs apraksts.”

    6.

    Šīs direktīvas 1. panta 2. un 3. punktā ir noteikts:

    “2.   Šī direktīva neattiecas ne uz [VENP] liberalizāciju, kurus var sniegt vienīgi publiskas vai privātas struktūras, nedz arī uz tādu publisko struktūru privatizāciju, kuras sniedz pakalpojumus.

    3.   Šī direktīva neattiecas ne uz pakalpojumu sniedzēju monopolu likvidēšanu, nedz uz dalībvalstu piešķirtu atbalstu, uz ko attiecas Kopienas konkurences noteikumi.

    Šī direktīva neietekmē dalībvalstu brīvību saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem noteikt, ko tās uzskata par [VENP], kā šie pakalpojumi būtu jāorganizē un jāfinansē saskaņā ar noteikumiem par valsts atbalstu un kādi īpaši pienākumi būtu jānosaka šo pakalpojumu sakarā.”

    7.

    “Pakalpojumu” direktīvas III nodaļas “Pakalpojumu sniedzēju brīvība veikt uzņēmējdarbību” 2. iedaļu “Neatļautas vai izvērtējamas prasības” veido 14. un 15. pants. Šīs direktīvas 14. pants attiecas uz “neatļautām prasībām”, savukārt minētās direktīvas 15. pantā, kas attiecas uz “novērtējamām [izvērtējamām] prasībām”, ir noteikts:

    “1.   Dalībvalstis pārbauda, vai saskaņā ar to tiesību sistēmu tiek piemērota kāda no 2. punktā minētajām prasībām, un nodrošina, ka visas šādas prasības atbilst 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem. Dalībvalstis pielāgo savus normatīvos vai administratīvos aktus tā, lai tie atbilstu šiem nosacījumiem.

    2.   Dalībvalstis pārbauda, vai to tiesību sistēmā kā nosacījums, lai atļautu piekļuvi pakalpojumu darbībai vai tās veikšanu, ir paredzēta atbilstība jebkurai no šādām nediskriminējošām prasībām:

    [..]

    d)

    prasības, kas nav saistītas ar jautājumiem, uz ko attiecas Direktīva 2005/36/EK [ ( 5 )] vai kas nav paredzētas citos Kopienas tiesību aktos, un kas konkrētiem pakalpojuma sniedzējiem paredz piekļuvi attiecīgajai pakalpojumu darbībai sakarā ar darbības īpašo veidu;

    [..]

    3.   Dalībvalstis pārbauda, vai 2. punktā minētās prasības atbilst šādiem nosacījumiem:

    a)

    nediskriminēšana: prasības nedrīkst ne tieši, ne netieši būt diskriminējošas saistībā ar valstspiederību vai uzņēmumu gadījumā – saistībā ar juridiskās adreses atrašanās vietu;

    b)

    nepieciešamība: prasībām ir jābūt pamatotām ar sevišķi svarīgu iemeslu saistībā ar sabiedrības interesēm;

    c)

    samērīgums: prasībām ir jābūt piemērotām, lai sasniegtu noteikto mērķi; tās nedrīkst būt augstākas, nekā ir nepieciešams šā mērķa sasniegšanai, un nedrīkst pastāvēt iespēja šīs prasības aizstāt ar citiem mazāk ierobežojošiem pasākumiem, ar kuriem sasniedz to pašu rezultātu.

    [..]”

    8.

    “Pakalpojumu” direktīvas IV nodaļā “Pakalpojumu brīva aprite” iekļautais 16. pants attiecas uz “Pakalpojumu sniegšanas brīvību”. Tā 1. punktā ir teikts:

    “Dalībvalstis ievēro pakalpojumu sniedzēju tiesības sniegt pakalpojumus dalībvalstī, kas nav valsts, kurā tie veic uzņēmējdarbību.

    Dalībvalsts, kurā sniedz pakalpojumu, tās teritorijā nodrošina brīvu piekļuvi pakalpojumu darbībai un brīvību veikt pakalpojumu darbību.

    Dalībvalstis nenosaka [nedrīkst noteikt], ka – lai attiecīgās dalībvalsts teritorijā piekļūtu pakalpojumu darbībai vai to veiktu – jāizpilda jebkādas prasības, kas neatbilst šādiem principiem:

    a)

    nediskriminēšana – prasība nedrīkst būt ne tieši, ne netieši diskriminējoša attiecībā uz valstspiederību vai – juridisko personu gadījumā – attiecībā uz dalībvalsti, kurā tās veic uzņēmējdarbību;

    b)

    nepieciešamība – prasībai jābūt pamatotai ar sabiedriskās kārtības, valsts drošības, veselības aizsardzības vai vides aizsardzības iemesliem;

    c)

    samērīgums – prasībai jābūt piemērotai, lai sasniegtu noteikto mērķi, un tā nedrīkst būt augstāka, nekā ir nepieciešams šā mērķa sasniegšanai.

    [..]”

    B.   Ungārijas tiesības

    1. 2011. gada Likums Nr. CC

    9.

    Ar 2011. gada Likumu Nr. CC no 2013. gada 1. aprīļa tika grozīts tiesiskais regulējums mobilo maksājumu pakalpojumu jomā, taču tas kļuva obligāti saistošs tikai no 2014. gada 2. jūlija.

    10.

    Šī likuma 1. panta d) punktā ir noteikts:

    “Šajā likumā

    [..]

    d)

    mobilo maksājumu sistēma: jebkura sistēma, kurā klients iegādājas pakalpojumu, izmantojot elektronisku pārdošanas sistēmu, kas ir pieejama bez piesaistes konkrētam punktam, izmantojot telekomunikācijas līdzekļus, ciparu iekārtas vai citas informācijas tehnoloģiju ierīces.”

    11.

    Šī likuma 2. pantā ir noteikts:

    “Par pakalpojumiem, uz ko attiecas centralizēta un mobila pārdošana, tiek uzskatīti

    a)

    publiskās stāvvietas (autostāvvietas) atbilstoši likumam par A közúti közlekedésről slózó 1988. évi I. törvény (1988. gada Likums Nr. I par ceļu satiksmi, turpmāk tekstā – “Likums par ceļu satiksmi)”;

    b)

    piekļuves nodrošināšana ceļu tīklam satiksmes vajadzībām par lietošanas maksu vai ceļa nodevu;

    c)

    pasažieru pārvadājumu pakalpojumi, ko veic galvenokārt valsts pārvaldīts pakalpojumu sniedzējs vai vietējā pārvalde sabiedriska pakalpojuma veidā,

    [..]

    d)

    jebkurš pakalpojums, kas neietilpst iepriekš a)–c) punktā uzskaitītajās kategorijās, ko sniedz galvenokārt valsts pārvaldīts pakalpojumu sniedzējs vai vietējā pārvalde sabiedriska pakalpojuma veidā.”

    12.

    Šī paša likuma 3. pantā ir paredzēts:

    “1.   Pakalpojumu sniedzējam ir jānodrošina pakalpojuma, kas ietilpst centralizētā un mobilā tirdzniecībā, pārdošana – izņemot attiecībā uz pakalpojumu, kas minēts 2. panta d) punktā – izmantojot mobilo maksājumu sistēmu.

    2.   Pakalpojumu sniedzējs izpilda saistības, kas tam uzliktas 1. punktā

    a)

    tas 100 % apmērā pieder valstij vai

    b)

    100 % apmērā pieder uzņēmumam, kas pats 100 % apmērā pieder valstij, izmantojot vienotu valsts sistēmu (turpmāk tekstā – “mobilo maksājumu valsts sistēma”), kuru pārvalda valdības norīkots uzņēmums (turpmāk tekstā – “mobilo maksājumu valsts uzņēmums”).

    3.   Ja pakalpojuma sniedzējs pārdod pakalpojumu, kas minēts 2. panta d) punktā, izmantojot mobilo maksājumu sistēmu, tas var veikt šo pārdošanu, tikai izmantojot mobilo maksājumu valsts sistēmu.

    4.   Mobilo maksājumu valsts sistēmas izmantošana ir sabiedrisks pakalpojums, attiecībā uz kuru ministrija, kas ir atbildīga par informācijas tehnoloģijām, un mobilo maksājumu valsts uzņēmums noslēdz sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas līgumu.

    5.   Mobilo maksājumu valsts sistēmas izmantošana ir ekskluzīva valsts ekonomiskā darbība, kuru mobilo maksājumu valsts uzņēmums īsteno, ja vien nav noslēgts koncesijas līgums.

    [..]”

    2. Valdības dekrēts Nr. 356/2012

    13.

    Valdības dekrēta Nr. 356/2012, kas stājies spēkā 2013. gada 1. aprīlī, 8. pantā ir noteikts:

    “1.   Ja nav noteikts citādi, maksa, kas klientam jāmaksā kā atlīdzība par mobilā maksājuma produktu, atbilst maksai, kas klientam būtu jāmaksā, ja viņš būtu iegādājies pakalpojumu, neizmantojot mobilo maksājumu valsts sistēmu. Pakalpojuma sniedzējs var veicināt pakalpojuma iegādi, piedāvājot to kā mobilā maksājuma produktu ar atmaksājumu.

    2.   Papildus maksai par mobilā maksājuma produktu atbilstoši 1. punktam, klients par noteiktiem pakalpojumiem maksā mobilo maksājumu valsts uzņēmumam papildu komforta maksājumu tālāk norādītā apmērā:

    a)

    50 forintus [Ungārijas forints (HUF) (aptuveni 0,16 euro)] par darījumu saistībā ar publisko stāvvietu (autostāvvietu) pakalpojuma pārdošanu,

    b)

    50 [HUF] [(aptuveni 0,16 euro)] par darījumu saistībā ar ceļu izmantošanas tiesību, kas minētas Likuma [..] par ceļu satiksmi 33/A pantā, pārdošanu,

    [..]

    3.   Mobilo maksājumu valsts uzņēmums izraksta rēķinu par papildu komforta maksājumu – ja notiek pakalpojuma, ko veido centralizēta un mobila pārdošana, iegāde – klientam vienlaicīgi ar atbilstošo maksājumu par pakalpojumu, ko veido centralizēta un mobila pārdošana.

    [..]”

    14.

    Minētā dekrēta 24/A panta 1. punktā ir paredzēts:

    “Papildus maksai par mobilā maksājuma produktu atbilstoši 8. panta 1. punktam tālākpārdevējs maksā mobilo maksājumu valsts uzņēmumam papildu komforta maksājumu iepriekš norādītajā apmērā par noteiktiem pakalpojumiem:

    a)

    40 [HUF] [(aptuveni 0,13 euro)] par darījumu saistībā ar publisko stāvvietu (autostāvvietu) pakalpojuma pārdošanu,

    b)

    0 [HUF] par darījumu saistībā ar ceļu izmantošanas tiesību, kas minētas Likuma [..] par ceļu satiksmi 33/A pantā, pārdošanu,

    c)

    0 [HUF] par darījumu saistībā ar ceļu izmantošanas tiesību pārdošanu atbilstoši likumam par ceļu nodevu,

    d)

    0 [HUF] par darījumu saistībā ar sabiedriskā transporta biļetes pārdošanu,

    e)

    75 [HUF] [aptuveni 0,24 euro)] par darījumu saistībā ar pakalpojumiem, kas minēti [2011. gada Likuma Nr. CC] 2. panta d) punktā.”

    15.

    Šī paša dekrēta 31. pants attiecas uz tālākpārdošanas maksu. Tā 1. punkts ir formulēts šādi:

    “Maksājums par tālākpārdošanu tiek aprēķināts, balstoties uz maksājuma summu bez PVN, kas klientam jāmaksā atbilstoši 8. panta 1. punktam, un noteikts šādā apjomā:

    a)

    10 % saistībā publisko stāvvietu (autostāvvietu) pakalpojuma pārdošanu,

    b)

    5 % saistībā ar ceļu izmantošanas tiesību, kas minētas Likuma [..] par ceļu satiksmi 33/A pantā, pārdošanu,

    c)

    5 % saistībā ar sabiedriskā transporta biļetes pārdošanu,

    d)

    5 % saistībā ar ceļu izmantošanas tiesību pārdošanu atbilstoši likumam par ceļu nodevu.”

    II. Pirmstiesas procedūra

    16.

    Pēc sūdzības izskatīšanas Komisija 2012. gada 14. decembrī uzsāka EU Pilot procedūru ( 6 ) saistībā ar mobilo maksājumu valsts sistēmas izveidi Ungārijā. Šajā sakarā tā nosūtīja šai dalībvalstij informācijas pieprasījumu.

    17.

    Ungārijas iestādes atbildēja uz šo pieprasījumu 2013. gada 22. februārī.

    18.

    Atzīstot šo atbildi par neapmierinošu un uzskatot, ka, pieņemot 2011. gada Likuma Nr. CC 3. panta 2.–5. punktu, Ungārija nav izpildījusi savu pienākumu atbilstoši “pakalpojumu” direktīvas 15. un 16. pantam un LESD 49. un 56. pantam, Komisija 2013. gada 21. novembrī nosūtīja šai dalībvalstij brīdinājuma vēstuli.

    19.

    Ungārija atbildēja ar 2014. gada 22. janvāra vēstuli. Attiecībā uz “VENP” kvalifikāciju tā būtībā uzsvēra, ka dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība VENP definēšanā, kuru Komisija drīkst apšaubīt tikai acīmredzamas kļūdas gadījumā. Mobilo maksājumu valsts sistēma esot VENP, jo tai piemītot īpašs raksturs salīdzinājumā ar parastām ekonomiskām darbībām, tā esot visiem pieejama un tirgus spēki vieni paši nevarētu sniegt šo pakalpojumu apmierinoši. Turklāt Ungārija apgalvoja, ka, pateicoties standartizācijai, kas nodrošina vienādošanu, individualizēšanu un savstarpēju izmantojamību, tā atbilstot prasībām mobilo maksājumu jomā, kas it īpaši ir definētas Komisijas Zaļajā grāmatā “Ceļā uz karšu, interneta un mobilo maksājumu integrētu Eiropas tirgu” ( 7 ). Turklāt Ungārija uzsvēra, ka tā ir atbrīvojusi šīs platformas piedāvātos pakalpojumus no konkurences vispārēju interešu, nevis ekonomisku nolūku dēļ. Mobilais maksājums stāvvietā esot vienīgais maksājumu veids, kas ļauj veikt patiesajam stāvēšanas ilgumam atbilstošas maksas aprēķinu. Ungārija piebilda, ka privātie pakalpojuma sniedzēji, kas agrāk piedāvāja šo pakalpojumu, nav cietuši nekādus zaudējumus, kas būtu jāatlīdzina šai dalībvalstij, jo tie kā tālākpārdevēji varot turpināt izmantot izveidoto platformu un infrastruktūru. Piedevām vienīgi ar centralizētas, nacionālas un uz ekskluzīvām tiesībām balstītas platformas pamata esot iespējams piedāvāt vienotu un klientiem garantētu pakalpojumu. Visbeidzot, Ungārija uzskata, ka mobilo maksājumu valsts sistēma darbojas kā monopols, kas sniedz pakalpojumus, kuri nav iekļauti “pakalpojumu” direktīvas piemērošanas jomā atbilstoši tās 1. panta 3. punktam.

    20.

    2014. gada 11. jūlijā Komisija nosūtīja argumentētu atzinumu, kurā tā atkārtoja nostāju, kas pausta brīdinājuma vēstulē. Ungārija atbildēja uz argumentēto atzinumu ar 2014. gada 19. septembra vēstuli, būtībā atkārtojot apsvērumus, ko tā bija formulējusi savā 2014. gada 22. janvāra vēstulē.

    21.

    Uzskatot šīs atbildes par neapmierinošām, Komisija ar 2017. gada 5. aprīļa pieteikumu cēla šo prasību.

    III. Lietas dalībnieku prasījumi

    22.

    Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

    galvenokārt, atzīt, ka Ungārijā izveidotā un spēkā esošā mobilo maksājumu valsts sistēma, kura regulēta 2011. gada Likumā Nr. CC un Valdības dekrētā Nr. 356/2012, ar ko ir izveidots monopols, piešķirot ekskluzīvas tiesības Nemzeti Mobilfizetési Zrt., un likti šķēršļi ienākšanai mobilo maksājumu vairumtirdzniecības tirgū, kas pirms tam ir bijis atvērts konkurencei, ir pretrunā “pakalpojumu” direktīvas 15. panta 2. punkta d) apakšpunktam un 16. panta 1. punktam;

    pakārtoti, atzīt, ka Ungārijā izveidotā un spēkā esošā mobilo maksājumu valsts sistēma, kura regulēta 2011. gada Likumā Nr. CC un Valdības dekrētā Nr. 356/2012, ar ko ir izveidots monopols, piešķirot ekskluzīvas tiesības Nemzeti Mobilfizetési, un likti šķēršļi ienākšanai mobilo maksājumu vairumtirdzniecības tirgū, kas pirms tam ir bijis atvērts konkurencei, ir pretrunā LESD 49. un 56. pantam;

    piespriest Ungārijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

    23.

    Ungārijas prasījumi Tiesai ir šādi:

    noraidīt prasību kā nepamatotu;

    piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

    IV. Prasība

    A.   Lietas dalībnieku galvenie argumenti

    1. Komisija

    24.

    Ievada formā Komisija izklāsta, kādas izmaiņas ir ieviestas mobilo maksājumu pakalpojumā ar 2011. gada Likumu Nr. CC.

    25.

    Pirmkārt, tā precizē, ka kopš 2014. gada 1. jūlijaNemzeti Mobilfizetési, kas pilnībā pieder Magyar Fejlesztési Bank un ar tās starpniecību – Ungārijas valstij, nodrošina mobilo maksājumu valsts sistēmu, kuras izmantošana ir obligāta attiecībā uz publiskām stāvvietām, piekļuves ceļu tīklam nodrošināšanu satiksmes vajadzībām, valsts uzņēmuma sniegtiem pasažieru pārvadājumiem un citiem valsts uzņēmumu sniegtiem pakalpojumiem. Šajā ziņā Komisija precizē, ka, lai gan mobilais maksājums ir iespējams tikai attiecībā uz pirmajām divām jomām, procedūra attiecas uz visām četrām jomām.

    26.

    Otrkārt, Komisija norāda, ka saistībā ar publiskajām stāvvietām līdz 2014. gada 1. jūlijam autostāvvietas lietotājs pakalpojumu varēja iegādāties tieši no mobilā maksājuma pakalpojuma sniedzēja vai tālākpārdevēja, kurš savukārt šo maksājumu nodeva stāvvietas apsaimniekotājam, ar kuru tas bija noslēdzis līgumu. Pēc 2011. gada Likuma Nr. CC un Valdības dekrēta Nr. 356/2012 stāšanās spēkā stāvvietu apsaimniekotājiem esot jāslēdz līgums ar Nemzeti Mobilfizetési, kas par šajā dekrētā noteikto maksu tālāk pārdodot stāvvietas mobilos pakalpojumus vai nu tieši galapatērētājiem, vai tālākpārdevējiem. Šajā ziņā Komisija norāda, ka aktīviem mobilo maksājumu pakalpojumu sniedzējiem bija jāmaina savas sistēmas, lai tie kļūtu par Nemzeti Mobilfizetési tālākpārdevējiem. Attiecībā uz piekļuves ceļu tīklam nodrošināšanu satiksmes vajadzībām Komisija norāda, ka Ungārijā daži ceļi esot izmantojami tikai tad, ja lietotājs ir iegādājies lietošanas atļauju vai nu ar HU‑GO sistēmas palīdzību, vai e‑vinjetes formā, kas tiek dēvēta par “e‑matricu”, un ka no 2014. gada 1. jūlija lietošanas atļauju varot iegādāties tikai tieši no Nemzeti Mobilfizetési vai no tā partneriem tālākpārdevējiem.

    27.

    Komisija uzskata, ka no tā izriet, ka ar 2011. gada Likumu Nr. CC esot izveidots mobilo maksājumu pakalpojumu valsts monopols, jo Nemzeti Mobilfizetési ir piešķirtas ekskluzīvas tiesības slēgt līgumus ar stāvvietu apsaimniekotājiem, kā arī pārdot ceļu lietošanas atļaujas.

    28.

    Attiecībā uz iebildumiem, kas izvirzīti prasības atbalstam, Komisija galvenokārt apgalvo, ka ir piemērojama “pakalpojumu” direktīva un ka Ungārijas tiesiskais regulējums ir pretrunā šīs direktīvas 15. panta 2. punkta d) apakšpunktam un 16. panta 1. punktam. Pakārtoti, gadījumā, ja aplūkotie pakalpojumi būtu izslēgti no šīs direktīvas piemērošanas jomas, Komisija apgalvo, ka Ungārijas tiesiskais regulējums ir pretrunā prasībām, kas izvirzītas LESD 49. un 56. pantā.

    29.

    It īpaši attiecībā uz Ungārijas argumentiem, ka mobilo maksājumu valsts sistēma esot VENP, kas neietilpst “pakalpojumu” direktīvas piemērošanas jomā, Komisija vispirms norāda, ka šīs direktīvas 1. panta 2. un 3. punktā, lasot tos kopā ar tās preambulas 8. apsvērumu, ir ierobežota minētās direktīvas piemērošana jau pastāvošiem VENP un monopoliem, lai gan ar 2011. gada Likumu Nr. CC Nemzeti Mobilfizetési ir piešķirtas ekskluzīvas tiesības jau pēc “pakalpojumu” direktīvas stāšanās spēkā.

    30.

    Pēc tam Komisija uzsver, ka attiecīgie pakalpojumi nevar tikt kvalificēti kā “VENP”. Atsaucoties uz savu paziņojumu par Eiropas Savienības atbalsta noteikumu piemērošanu kompensācijai, kas piešķirta par [VENP] ( 8 ), Komisija atgādina, ka pakalpojumam, kuru jau sniedz vai apmierinoši var sniegt uzņēmumi, kas veic savu darbību normālos tirgus apstākļos, nevar tikt mērķtiecīgi piešķirtas īpašas sabiedrisko pakalpojumu saistības. Aplūkoto mobilo maksājumu pakalpojumu jau apmierinoši esot snieguši uzņēmumi, kas veic savu darbību normālos tirgus apstākļos. Turklāt Komisija uzskata, ka minētie pakalpojumi pilsoņiem neesot būtiski. Šajā ziņā tā tomēr piebilst, ka, pat ja šie pakalpojumi tiktu kvalificēti kā “VENP”, tad tik un tā, kā apstiprina daudzās garantijas un izņēmumi, kas “pakalpojumu” direktīvā paredzēti par labu VENP, šī direktīva būtu piemērojama.

    31.

    Visbeidzot, attiecībā uz LESD tiesību normu piemērojamību Komisija norāda, ka aplūkotie pakalpojumi tiekot sniegti par atlīdzību un ka darbību, uz ko tie attiecas, Ungārijā agrāk veica komercsabiedrības. Līdz ar to šī darbība esot ekonomiska darbība, uz ko attiecas šī līguma normas.

    32.

    Attiecībā uz Ungārijas tiesiskā regulējuma par mobilo maksājumu valsts sistēmu ierobežojošo raksturu Komisija uzskata, ka 2011. gada Likumam Nr. CC un Valdības dekrētam Nr. 356/2012 esot ierobežojošs raksturs, ciktāl mobilo maksājumu valsts sistēmas uzturēšana esot kļuvusi par valsts monopolu un mobilo maksājumu un mobilās telefonijas pakalpojumu sniedzēji savu darbību varot veikt tikai kā tālākpārdevēji. Komisija uzskata, ka šie noteikumi radot šķēršļus piekļuvei mobilo maksājumu vairumtirdzniecības tirgum, lai kādi arī būtu pakalpojumu sniegšanas nosacījumi.

    33.

    Tādēļ, no vienas puses, Komisija attiecībā uz brīvību veikt uzņēmējdarbību apgalvo, ka mobilo maksājumu valsts sistēma veido prasību “pakalpojumu” direktīvas 15. panta 2. punkta d) apakšpunkta izpratnē un LESD 49. panta ierobežojumu, jo Nemzeti Mobilfizetési piešķirtās ekskluzīvās tiesības radot šķēršļus ungāru un ārvalstu uzņēmumu ienākšanai mobilo maksājumu vairumtirdzniecības tirgū, kas agrāk esot bijis atvērts konkurencei.

    34.

    No otras puses, attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību tā uzskata, ka mobilo maksājumu valsts sistēma esot pretrunā “pakalpojumu” direktīvas 16. pantam un LESD 56. pantam, jo Nemzeti Mobilfizetési piešķirtās ekskluzīvās tiesības ierobežojot pārrobežu pakalpojumu sniegšanu.

    35.

    Attiecībā uz Ungārijas izvirzītajiem pamatojumiem, it īpaši patērētāju un pakalpojumu izmantotāju aizsardzību, godīgu tirdzniecību un cīņu pret krāpšanu, Komisija neapstrīd, ka tie var tikt uzskatīti par primāriem vispārējo interešu apsvērumiem Tiesas judikatūras un “pakalpojumu” direktīvas 4. panta 8. punkta izpratnē. Tomēr šie primārie vispārējo interešu apsvērumi nevarot pamatot ierobežojumus, kas radīti ar 2011. gada Likumu Nr. CC un Valdības dekrētu Nr. 356/2012, jo tie neesot nedz nepieciešami, nedz samērīgi.

    36.

    No vienas puses, Komisija apgalvo, ka nav pierādīts, ka agrākā tirgus darbība publisko stāvvietu un piekļuves nodrošināšanas ceļu tīklam satiksmes vajadzībām jomās nebūtu bijusi apmierinoša, tādēļ Ungārijas valsts iejaukšanās nevarot tikt uzskatīta par nepieciešamu. Šajā ziņā, principā pieļaujot, ka standartizācija varētu sniegt zināmu ieguldījumu mobilo maksājumu pakalpojumu paplašināšanā, Komisija apgalvo, ka valsts monopola izveide neesot bijusi nedz vienīgā, nedz labākā metode šī mērķa sasniegšanai.

    37.

    No otras puses, Komisijas uzsver, ka citi, mazāk ierobežojoši līdzekļi būtu bijuši piemēroti, lai atrisinātu ar tirgus darbību saistītās grūtības, ko piesauc Ungārija, tādēļ iejaukšanās tirgū neesot bijusi samērīga. It īpaši Komisija uzsver, ka standartizāciju un savstarpēju izmantojamību esot bijis iespējams sasniegt ar likumu, joprojām saglabājot esošo tirgus struktūru, un neesot bijis jāpiešķir ekskluzīvas tiesības jaunajam valstij piederošajam uzņēmumam. Tā piebilst, ka būtu bijis iespējams izveidot pagaidu monopolu vai koncesiju sistēmu mobilo maksājumu valsts sistēmas platformas uzturēšanai.

    38.

    Turklāt Komisija uzskata, ka Ungārija, uzskatot, ka aplūkotais pakalpojums ir VENP, pieļauj acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Patiesībā VENP definīcija un īpašas ar to saistītas tiesības nedrīkstot pārsniegt sabiedrības vajadzības, lai tiktu novērstas konkrētas nepilnības, kas izriet no normālas tirgus darbības. Nemzeti Mobilfizetési uzticētais uzdevums nevarot tikt kvalificēts kā “īpašs uzdevums”, kuru tirgū esošie uzņēmumi nebūtu nodrošinājuši, jo pirms mobilo maksājumu valsts sistēmas ieviešanas jau pastāvēja sistēma, kas nosedza lielāko valsts daļu, un tā noteikti būtu turpinājusi attīstīties.

    39.

    Visbeidzot, Komisija apgalvo, ka jaunās mobilo maksājumu sistēmas ieviešanas ierobežojošo ietekmi un nesamērīgo raksturu ilustrējot kompensācijas neesamība agrākajiem operatoriem, it īpaši tas, cik ievērojams ir šajā platformā veikto ieguldījumu neatgūstamais raksturs, un agrāko līgumattiecību, it īpaši ar stāvvietu apsaimniekotājiem, izzušana.

    2. Ungārija

    40.

    Iesākumā Ungārija uzsver, ka konkurences politika ir vērsta uz patērētāju labklājības maksimālu palielināšanu un ka mobilo maksājumu valsts sistēmas izveide un uzturēšana esot palielinājusi patērētāju ērtības, jo publisko stāvvietu pakalpojums esot lētāks un pieejams visā valsts teritorijā. Pēc tam tā atklāj, ka konkurence esot pārnesta no vairumtirdzniecības tirgus uz mazumtirdzniecības tirgu, kurā tā esot ievērojami spraigāka. Visbeidzot Ungārija norāda, ka tirgus struktūra pirms 2014. gada 1. jūlija neesot ļāvusi attīstīties konkurencei, jo EME Zrt., lielākais tā laika operators, esot bijis monopola stāvoklī. Šī operatora interesēs augšupējā tirgū esot bijis kontaktēties vienīgi ar vietējām pašvaldībām, kas tam bija labvēlīgas. Attiecībā uz lejupējo tirgu Ungārija norāda, ka, tā kā EME bija vertikāli integrēts, šim operatoram nebija intereses attīstīt tālākpārdevēju tīklu, jo tie varēja viņam radīt konkurenci.

    41.

    Ungārija apgalvo, ka nedz “pakalpojumu” direktīva, nedz LESD 49. un 56. pants šajā gadījumā neesot piemērojami.

    42.

    Pirmkārt, Ungārija, atgādinājusi, ka saskaņā ar LESD 106. panta 2. punktu, līgumiem pievienotā protokola (Nr. 26) par vispārējas intereses pakalpojumiem 1. pantu ( 9 ) un “pakalpojumu” direktīvas 1. panta 3. punktu darbību, kuras var tikt kvalificētas kā “VENP”, definīcija esot dalībvalstu kompetencē, apgalvo, ka mobilo maksājumu valsts sistēmas uzturēšana ir VENP. Šajā sakarā Ungārija norāda, ka saskaņā ar Komisijas paziņojumu “Eiropas Savienības nostādnes par valsts atbalstu, ko piešķir kā kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu” ( 10 )“VENP” kvalifikācija ir atkarīga no vairāku nosacījumu izpildīšanās, proti, pakalpojumam ir jāpiemīt īpašām raksturiezīmēm salīdzinājumā ar citām ekonomiskām aktivitātēm un tam ir jābūt pieejamam ikkatram, un tikai tirgus spēki vien nevar nodrošināt šos pakalpojumus apmierinošā līmenī.

    43.

    Komisija neesot apstrīdējusi, ka otrais nosacījums ir izpildīts. Runājot par pirmo nosacījumu – mobilo maksājumu pakalpojumi esot saistīti ar sabiedrisko pakalpojumu izmantošanu, attiecībā uz kuriem valstij esot jānodrošina, lai lietotāji varētu tiem piekļūt vienoti, ērti, nekavējoties un par pieņemamu cenu, neatkarīgi no izmantošanas vietas. Mobilo maksājumu valsts sistēma tādējādi esot izveidota, balstoties uz vispārējo interešu apsvērumiem, nevis ekonomiskiem apsvērumiem, un tā neesot “komforta” pakalpojums, bet, gluži pretēji, vienīgā iespēja, kur ir ņemtas vērā lietotāju intereses, jo šis apmaksas veids ļaujot aprēķināt maksu atbilstoši reālajam stāvēšanas laikam.

    44.

    Visbeidzot Ungārija apgalvo, ka agrākā sistēma neesot nodrošinājusi apmierinošu tirgus darbību, līdz ar to trešais nosacījums esot izpildīts. Tā kā tirgū esošie operatori nespēja ieviest mobilo maksājumu platformu un tiem nebija intereses to darīt, mobilo maksājumu valsts sistēmas mērķis esot novērst trūkumus agrākā tirgus darbībā, nosedzot visu valsts teritoriju un platformas vadību uzņemoties Ungārijas valstij, tā nodrošinot optimālākās izmaksas un pēc iespējas lielāku vienādību.

    45.

    Otrkārt, Ungārija apgalvo, ka “pakalpojumu” direktīva šajā gadījumā neesot piemērojama, jo tajā esot vienīgi paredzēts, ka tajā dalībvalstīm nav uzlikts pienākums liberalizēt VENP. Turklāt šajā direktīvā dalībvalstīm neesot uzlikts pienākums liberalizēt “pastāvošus” VENP un tās 1. panta 3. punkts neattiecoties uz pakalpojumu sniedzēju monopolu likvidēšanu.

    46.

    Tādēļ Ungārija atkārto savu nostāju, saskaņā ar kuru atbilstoši “pakalpojumu” direktīvas 1. panta 2. punktam attiecīgie pakalpojumi neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.

    47.

    Tomēr, ja tiktu pieņemts, ka “pakalpojumu” direktīva varētu būt piemērojama, Ungārija uzsver, ka, tā kā mobilo maksājumu valsts sistēma esot VENP, saskaņā ar šīs direktīvas 15. panta 4. punktu nebūtu jāņem vērā minētās direktīvas 15. panta 2. punkta d) apakšpunkts, jo tā piemērošana neļautu izpildīt šai valsts sistēmai uzticēto uzdevumu.

    48.

    Treškārt, runājot par LESD 49. un 56. panta pārkāpumu, Ungārija apgalvo, ka šīs normas neesot piemērojamas attiecīgajiem pakalpojumiem, jo, no vienas puses, LESD 106. panta 2. punkts esot pretrunā Līguma normu – neatkarīgi no tā, vai runa ir par konkurences noteikumiem vai par noteikumiem attiecībā uz iekšējo tirgu, – piemērošanai VENP, ja tās kavē īpašā uzdevuma, kas uzticēts attiecīgajiem uzņēmumiem, juridisku vai faktisku izpildi, un, no otras puses, tā kā mobilo maksājumu sistēma esot valsts monopols, tas esot jāuzlūko, raugoties no LESD 37. panta, nevis no citu šī līguma normu viedokļa.

    49.

    Tomēr, pieņemot, ka LESD 49. un 56. pants būtu piemērojami attiecīgajiem pakalpojumiem, Ungārija apgalvo, ka šīs normas neesot pārkāptas.

    50.

    Vispirms Ungārija apgalvo, ka noteikumi attiecībā uz mobilo maksājumu valsts sistēmu neesot diskriminējoši, jo 2011. gada Likums Nr. CC un Valdības dekrēts Nr. 356/2012 esot piemērojami visiem pakalpojumu sniedzējiem, kuri ir salīdzināmā situācijā.

    51.

    Pēc tam Ungārija uzsver, ka pamatus, ko tā izvirzījusi mobilo maksājumu valsts sistēmas pamatojumam, proti, patērētāju aizsardzību, godīgu tirdzniecību un cīņu pret krāpšanu, Tiesa uzskatot par primāriem vispārējo interešu apsvērumiem.

    52.

    Visbeidzot, mobilo maksājumu valsts sistēmas izveide un uzturēšana esot nepieciešama un samērīga. Ungārija apgalvo, ka pirms šīm reformām tirgus nedarbojās apmierinoši, jo nebija nosegta visa valsts teritorija, nepastāvēja savstarpēja izmantojamība un tas nedarbojās kā platforma. Ungārija uzskata, ka agrākajā sistēmā EME nebija intereses attīstīt tālākpārdošanas tirgu, jo tas bija vertikāli integrēts, vai paplašināt līgumu ar vietējām pašvaldībām loku. Savukārt mobilo maksājumu valsts sistēma nodrošinot pilnīgu pārklājumu un savstarpēju izmantojamību, veicinot konkurenci un ļaujot apmierinoši sniegt pakalpojumu, jo tā darbojas kā atvērta platforma, kas mobilo maksājumu pakalpojuma sniedzējiem esot pieejama ar vienotas un standartizētas saskarnes palīdzību. It īpaši Ungārija norāda, ka tagad lietotājs var brīvi izvēlēties starp visiem stāvvietu mobilo maksājumu pakalpojuma sniedzējiem to, kurš sniedz viņam visizdevīgāko piedāvājumu, un izmantot stāvvietu mobilo apmaksu visā valsts teritorijā, lietojot sava ierastā pakalpojuma sniedzēja piedāvājumu. Ungārija uzskata, ka mobilo maksājumu valsts sistēma turklāt pilnībā nosedzot pakalpojumu mobilo maksājumu pakalpojuma sniedzējiem un vietējām pašvaldībām. Visbeidzot, šī sistēma esot ļāvusi pazemināt piekļuves tirgum šķēršļus visiem operatoriem un samazināt to administratīvās un attīstības izmaksas.

    53.

    Attiecībā uz Komisijas argumentu, ka fragmentētās sistēmas, kas pastāvēja pirms mobilo maksājumu valsts sistēmas ieviešanas, būtu varējušas integrēties, pateicoties ar regulējumu ieviestajām saistībām, sadarbībai un konkurencei tirgū, Ungārija norāda, ka to nepierāda neviens konkrēts piemērs. Turklāt, tā kā attiecīgais pakalpojums ir saistīts ar vietējām pašvaldībām, būtu bijis jāīsteno valsts iepirkuma procedūras. Tādējādi stāvvietu mobilās apmaksas sistēmas tiktu ieviestas tikai tajās vietās, kur pakalpojuma sniedzējs varētu cerēt uz ievērojamiem ieņēmumiem, un nebūtu nosegta visa valsts teritorija, un dažādi pakalpojumu sniedzēji iegūtu līguma slēgšanas tiesības dažādās vietējās pašvaldībās, tā neļaujot īstenot pilnīgi nekādu savstarpēju izmantojamību.

    54.

    Attiecībā uz Komisijas argumentu, ka būtu iespējams īstenot integrāciju, īstenojot sadarbību starp operatoriem un obligātu piekļuvi esošajai EME sistēmai, Ungārija uzskata, ka tas neesot reāli, jo obligāta piekļuve būtu bijusi iespējama, ja šī sabiedrība būtu darbojusies kā platforma.

    B.   Vērtējums

    1. Par “VENP” kvalifikāciju

    55.

    Lai atvieglotu Komisijas izvirzīto iebildumu analīzi, man šķiet svarīgi vispirms noteikt, vai attiecīgie mobilo maksājumu pakalpojumi ir vai nav VENP.

    56.

    Patiesībā, lai arī tas, ka pakalpojums tiek kvalificēts kā “VENP”, nenozīmē, ka “pakalpojumu” direktīva nav piemērojama, – jo Tiesa ir uzskatījusi, ka uz pakalpojumu, pat kvalificējot to kā “VENP”, attiecas šīs direktīvas piemērošanas joma ( 11 ) –, “VENP” kvalifikācijai ir izšķiroša nozīme, jo, ja attiecīgie pakalpojumi tiktu kvalificēti kā “VENP”, būtu jāpiemēro dažas īpašas atkāpes, kas paredzētas “pakalpojumu” direktīvā. Attiecībā uz brīvību veikt uzņēmējdarbību šīs direktīvas 15. panta 4. punktā ir paredzēts, ka šīs normas 1., 2. un 3. punkts ir piemērojami tikai tiktāl, ciktāl to piemērošana juridiski vai faktiski nekavē veikt VENP uzticēto īpašo uzdevumu. Attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību šīs direktīvas 17. panta 1. punktā ir noteikts, ka tās 16. pants nav piemērojams VENP, kas tiek sniegti citā dalībvalstī.

    57.

    Šajā nolūkā attiecībā uz kritērijiem, no kuru viedokļa ir jānosaka, vai attiecīgie mobilo maksājumu pakalpojumi ir vai nav VENP, es uzskatu, ka šajā gadījumā ir jāpiemēro kritēriji, kas ir izstrādāti judikatūrā valsts atbalsta jomā, pat ja “VENP” kvalifikācija izriet no aprites brīvībām, it īpaši no “pakalpojumu” direktīvas ( 12 ).

    58.

    Lai arī šīs direktīvas kontekstā vēl nepastāv īpaši bagātīga judikatūra, piemērotie kritēriji neatšķiras no tiem, kurus Tiesa izmanto valsts atbalsta jomā ( 13 ).

    59.

    Turklāt atšķirīgu kritēriju izmantošana nebūtu pamatota.

    60.

    Faktiski “VENP” kvalifikācija nevarētu tikt vērtēta atšķirīgi atkarībā no tā, vai tiek piemēroti noteikumi valsts atbalsta jomā, aprites brīvības jomā vai “pakalpojumu” direktīvas jomā, jo, galu galā, “VENP” jēdziens ir vienots.

    61.

    Šo vērtējumu pamato tas, ka “pakalpojumu” direktīvas 15. panta 4. punktā izmantotais formulējums, atbilstoši kuram šīs normas 1., 2. un 3. punkts ir piemērojami tiesību aktiem VENP jomā tikai tiktāl, ciktāl šo punktu piemērošana juridiski vai faktiski nekavē tiem uzticētā īpašā uzdevuma veikšanu, ir tieši tāds pats kā LESD 106. panta 2. punktā izmantotais.

    62.

    Lai noteiktu, vai, kā apgalvo Ungārija, attiecīgie pakalpojumi var tikt kvalificēti kā “VENP”, jāatgādina, ka dalībvalstīm ir plaša novērtējuma brīvība attiecībā uz VENP definēšanu un kontrole šajā jomā paredz vienīgi pārbaudīt, vai tās nepieļauj acīmredzamu kļūdu, kvalificējot kādu pakalpojumu kā “VENP” ( 14 ). Tomēr dalībvalstīm ir jāraugās, lai VENP uzdevums atbilstu dažiem minimāliem kritērijiem, kas ir vienoti visiem šāda rakstura uzdevumiem, un jāpierāda, ka šie kritēriji attiecīgajā gadījumā ir izpildīti ( 15 ).

    63.

    Starp šiem kritērijiem ir valsts iestādes akta pastāvēšana, ar kuru attiecīgajiem operatoriem tiek piešķirts VENP uzdevums un skaidri un caurskatāmi ir definēts precīzs piešķirto sabiedriskā pakalpojuma saistību raksturs, kā arī šī uzdevuma vispārējais un nepieciešamais raksturs ( 16 ) un, it īpaši, prasības, atbilstoši kurām VENP ir jāsniedz visas sabiedrības interesēs un visu lietotāju labā ( 17 ).

    64.

    Dalībvalstīm ir arī jāprecizē iemesli, kādēļ tās uzskata, ka attiecīgais pakalpojums tā īpašā rakstura dēļ būtu jākvalificē kā “VENP” un jānošķir no citām ekonomiskām aktivitātēm ( 18 ).

    65.

    Visbeidzot, no judikatūras izriet, ka dalībvalstis var uzdot uzņēmējam veikt VENP, ja tirgū pastāv nepilnības. Tomēr, kā atkārtoti ir norādījusi Komisija, šāda rīcība ir reglamentēta: “nebūtu lietderīgi noteikt īpašu sabiedriskā pakalpojuma sniegšanas pienākumu darbībai, ko uzņēmumi, kas darbojas normālos tirgus apstākļos, jau sniedz vai var sniegt apmierinošā līmenī un ievērojot valsts noteiktus, sabiedrības interesēm atbilstošus nosacījumus, piemēram, attiecībā uz cenu, objektīviem kvalitātes raksturlielumiem, nepārtrauktību un piekļuvi attiecīgajam pakalpojumam” ( 19 ).

    66.

    Šajā lietā Ungārija apgalvo, ka attiecīgajiem pakalpojumiem piemītot īpašas raksturiezīmes salīdzinājumā ar citām ekonomiskām aktivitātēm. It īpaši Ungārija norāda, ka šajā procedūrā izskatītie mobilo maksājumu pakalpojumi esot saistīti ar tādu sabiedrisko pakalpojumu izmantošanu, attiecībā uz kuriem valstij esot jānodrošina, lai lietotāji varētu tiem piekļūt vienoti, ērti, nekavējoties un par pieņemamu cenu, neatkarīgi no izmantošanas vietas. Tā piebilst, ka tikai tirgus spēki vien nenodrošināja šos pakalpojumus apmierinošā līmenī un ka mobilo maksājumu valsts sistēmas mērķis ir novērst trūkumus agrākajā tirgus darbībā.

    67.

    Šāda argumentācija mani nepārliecina.

    68.

    Runājot par attiecīgo pakalpojumu vispārējo interešu raksturu, es saprotu, ka “VENP” jēdzienu nav iespējams nofiksēt un to pamatā veido daudzu parametru kopums, piemēram, pilsoņu vajadzības, kas ir raksturīgas katrai dalībvalstij, vai tehnoloģiju un tirgus attīstība. Tiesa ir atzinusi VENP kvalifikāciju tik dažādiem pakalpojumiem kā ūdensapgāde ( 20 ), gāzes ( 21 ) un elektrības ( 22 ) piegāde, neatliekamās palīdzības transports ( 23 ), pasta sūtījumu pieņemšana un izsniegšana visā valsts teritorijā ( 24 ) vai nerentablu aviolīniju apkalpošana ( 25 ).

    69.

    Tādēļ, ņemot vērā plašo novērtējuma brīvību, kas ir dalībvalstīm, definējot, ko tās uzskata par VENP, tikai tas vien, ka attiecīgie pakalpojumi ir pakalpojumi, kas saistīti ar jaunajām tehnoloģijām, manuprāt, nevar kavēt tos kvalificēt kā “VENP”. Protams, nevar noliegt, ka dažas nozares, piemēram, pakalpojumi, kurus agrāk sniedzis uzņēmums, kam bija ekskluzīvas tiesības, ir vieglāk kvalificējamas kā “VENP”, tomēr tas nenozīmē, ka, a contrario, daži pakalpojumi sava rakstura dēļ vien nebūtu kvalificējami kā “VENP”. Turklāt, pat ja mobilo maksājumu pakalpojumu tirgus sākotnēji ir saistīts ar jaunajām tehnoloģijām, mēs nevaram uzskatīt, ka tā mērķis nav apmierināt sabiedrības vajadzības un ka tas neatbilst sabiedrības interesēm, kas valstij būtu jāsargā, jo šīs vajadzības ir ne vien dažādas, bet galvenokārt arī mainīgas.

    70.

    Tomēr, neraugoties uz mobilo maksājumu pakalpojumu raksturu, es uzskatu, ka šajā lietā attiecīgie pakalpojumi nevar tikt kvalificēti kā “VENP”.

    71.

    Ungārijas arguments, saskaņā ar kuru attiecīgie mobilo maksājumu pakalpojumi ir nesaraujami saistīti ar publisko stāvvietu pakalpojumu, manuprāt, pierāda, ka attiecībā uz mobilo maksājumu pakalpojumiem nav iespējams skaidri noteikt, vai tie paši par sevi ietver vispārējo interešu dimensiju vai arī tikai ar publisko stāvvietu pakalpojumu starpniecību tie ietilpst “VENP” jēdzienā. Citiem vārdiem sakot, manuprāt, ar to vien, ka kāda pakalpojumu aktivitāte ir saistīta ar sabiedrisku pakalpojumu, nepietiek, lai to varētu kvalificēt kā “VENP”.

    72.

    Šo analīzi neliek apšaubīt Ungārijas argumenti, kuru mērķis ir pierādīt, ka, pretēji Komisijas apgalvotajam, mobilo maksājumu pakalpojumi nav papildu komforta pakalpojumi. Lai arī es piekrītu Ungārijai, ka tas, ka pašos Ungārijas tiesību aktos attiecīgais pakalpojums ir definēts kā “papildu komforta pakalpojums”, neļauj izdarīt secinājumus par to, vai attiecīgais pakalpojums ir vai nav VENP, es, tāpat kā Komisija, uzskatu, ka šis pakalpojums nav nepieciešams pilsoņiem, bet ir vienīgi alternatīva maksājumiem skaidrā naudā. Šajā ziņā, pretēji Ungārijas apgalvotajam, stāvvietas apmaksas mobilais maksājums obligāti nav vienīgais maksājumu veids, kas ļauj aprēķināt reālajam stāvēšanas ilgumam atbilstošu maksu. Lai arī ir taisnība, ka ex ante maksājumu sistēma ar laika reģistratoru neļauj aprēķināt maksu atbilstoši reālajam stāvēšanas ilgumam, taču šādu aprēķinu ļauj veikt ex post maksājumu sistēma ar biļetēm.

    73.

    Turklāt Ungārija apgalvo, ka tā ir izslēgusi sniegtos pakalpojumus no tiesību normu, kas uz tiem attiecās pirms tam, piemērošanas jomas vispārēju interešu apsvērumu dēļ, nevis ekonomisku apsvērumu dēļ. Šajā sakarā es uzskatu, ka, runājot par attiecīgajiem pakalpojumiem, jaunā mobilo maksājumu sistēma un Nemzeti Mobilfizetési prerogatīvas vieš šaubas par Ungārijas iestāžu motīviem.

    74.

    Faktiski, no vienas puses, ir jāuzsver, ka “ekskluzīvo tiesību” un “VENP” jēdzieni nav vienādi, it īpaši tādēļ, ka īpašu vai ekskluzīvu tiesību piešķiršana kādam operatoram ir vienīgi instruments, kas ļauj šim operatoram izpildīt VENP uzdevumu, un šāda uzdevuma piešķiršana var nozīmēt arī saistības vairākiem, pat visiem operatoriem, kas darbojas vienā tirgū ( 26 ). Tādējādi ekskluzīvu tiesību piešķiršana kādam operatoram obligāti nenozīmē, ka šim operatoram ir uzticēts VENP uzdevums. No otras puses, jaunā mobilo maksājumu sistēma rada monopolizāciju vairumtirdzniecības tirgū, proti, to pakalpojumu tirgū, kas tālākpārdevējiem, mobilo maksājumu pakalpojuma sniedzējiem, tiek sniegti ar līgumu, kas noslēgti ar stāvvietu pakalpojumu vai citu publisko pakalpojumu sniedzējiem par labu valsts kontrolētai struktūrai, starpniecību, ļaujot šai struktūrai pārdot mobilos stāvvietu pakalpojumus vai nu tieši galapatērētājiem, vai ar tālākpārdevēju starpniecību par maksu, kas noteikta Valdības dekrētā Nr. 356/2012.

    75.

    Šīs šaubas pastiprina fakts, ka agrāk, kā atzīst pati Ungārija, mobilo maksājumu pakalpojumu nodrošināja tirgus spēki.

    76.

    Atgādinu, ka valsts iejaukšanās VENP jomā parasti ir tirgus trūkumu pamatota un līdz ar to pakalpojums nevar tikt kvalificēts kā “VENP”, ja šo darbību veic vai apmierinoši var veikt uzņēmumi, kas darbojas normālos tirgus apstākļos.

    77.

    Šajā gadījumā ir skaidrs, ka tirgū nebija trūkumu sfērā, kurā tika piedāvāts mobilo maksājumu pakalpojums. Tomēr Ungārija uzskata, ka tirgus darbība bija neapmierinoša un mobilo maksājumu valsts sistēmas mērķis bija īstenot visas valsts teritorijas nosegšanu, kā arī vienotas un savstarpēji izmantojamas sistēmas sekmīgu funkcionēšanu.

    78.

    Komisija turpretī apgalvo, ka agrākā tirgus darbība bija apmierinoša, taču atzīst, ka tajā bija trūkumi, jo nepastāvēja standartizēta un savstarpēji izmantojama platforma.

    79.

    Šajā ziņā un šādā kontekstā es uzskatu, ka, lai pierādītu reālu sabiedriskā pakalpojuma nepieciešamību un sabiedriskā pakalpojuma saistību nepieciešamību, nepietiek ar to, ka dalībvalsts atsaucas uz neapmierinošu tirgus darbību, tai ir arī jāpierāda, ka tirgus nespēj apmierinoši sniegt šo pakalpojumu.

    80.

    Lai gan nav jānosaka, vai agrāk tirgū aktīvie operatori, it īpaši agrākais tirgus līderis EME, ņemot vērā to komerciālās intereses, būtu vai nebūtu varējuši nodrošināt attiecīgos pakalpojumus ar tādiem pašiem nosacījumiem kā Ungārijas definētie, es uzskatu, ka šī dalībvalsts nav pierādījusi, ka tirgus nevarēja apmierinoši sniegt šo pakalpojumu.

    81.

    Tāpēc, no vienas puses, kā uzsvēra Komisija, es uzskatu, ka nevar izslēgt, ka, līdzīgi attīstībai citos tirgos, arī konkurences attīstība starp platformām galu galā novestu pie standartizēta un vienota pakalpojuma rašanās. No otras puses, es uzskatu, ka standartizāciju un savstarpēju izmantojamību būtu bijis iespējams sekmēt un īstenot arī ar Ungārijas iestāžu leģislatīvu un regulatīvu iejaukšanos, joprojām saglabājot konkurences struktūru tirgū un nepiešķirot ekskluzīvas tiesības valsts kontrolētam operatoram. Tādēļ, lai gan es atzīstu, ka ekskluzīvu tiesību piešķiršana Nemzeti Mobilfizetési ļāva īstenot tirgū savstarpēju izmantojamību un standartizāciju, jo agrāk katrs mobilo maksājumu pakalpojuma sniedzējs izmantoja pats savu sistēmu, kas nebija saistīta ar citām sistēmām, es uzskatu, ka Ungārija pie tāda paša rezultāta varēja nonākt, piemēram, sekmējot konkurentu piekļuvi to attiecīgajām sistēmām.

    82.

    Ņemot vērā visus šos apsvērumus, es iesaku Tiesai atzīt, ka attiecīgie pakalpojumi nav VENP.

    2. Par iebildumiem, kas saistīti ar “pakalpojumu” direktīvas 15. un 16. panta pārkāpumu

    83.

    Lai lemtu par Komisijas galvenajiem izvirzītajiem iebildumiem, vispirms ir jānosaka, vai mobilo maksājumu valsts sistēma ir “prasība” šīs direktīvas 15. panta 2. punkta d) apakšpunkta un 16. panta 1. punkta izpratnē.

    84.

    Atgādinājumam – ar 2011. gada Likumu Nr. CC un Valdības dekrētu Nr. 356/2012 tika izveidots mobilo maksājumu pakalpojumu valsts monopols, jo Nemzeti Mobilfizetési tika piešķirtas ekskluzīvas tiesības attiecībā uz mobilo maksājumu pakalpojumu pārdošanu.

    85.

    Manuprāt, no tā izriet, ka, no vienas puses, mobilo maksājumu valsts sistēma ir “prasība”“pakalpojumu” direktīvas 15. panta 2. punkta d) apakšpunkta izpratnē, ciktāl Nemzeti Mobilfizetési piešķirtās ekskluzīvās tiesības paredz piekļuvi attiecīgajam pakalpojumam tikai konkrētiem pakalpojuma sniedzējiem.

    86.

    No otras puses, mobilo maksājumu valsts sistēma ir prasība šīs direktīvas 16. panta 1. punkta izpratnē, ciktāl ekskluzīvās tiesības un mobilo maksājumu valsts sistēmas uzturēšana valsts monopola veidā neizbēgami ietekmē piekļuvi mobilo maksājumu vairumtirdzniecības tirgum un pārrobežu pakalpojumu sniegšanu.

    87.

    Tomēr šādas prasības nav neizbēgami pretrunā “pakalpojumu” direktīvas 15. un 16. pantam.

    88.

    No šīs direktīvas 15. panta 2. punkta d) apakšpunkta un 3. punkta izriet, ka, ja valsts tiesību normās piekļuve attiecīgā pakalpojuma sniegšanai ir paredzēta atsevišķiem pakalpojumu sniedzējiem šīs darbības īpašā rakstura dēļ, šim ierobežojumam ir jābūt nediskriminējošam, nepieciešamam un samērīgam. Tādēļ ir jāpārbauda, vai Ungārijas tiesisko regulējumu attaisno primāri vispārējo interešu apsvērumi, kas var nodrošināt vispārējo interešu mērķa, ko tā vēlas sasniegt, īstenošanu un nepārsniedz šī mērķa īstenošanai nepieciešamo.

    89.

    Minētās direktīvas 16. panta 1. punktā dalībvalstīm ir aizliegts arī pakārtot piekļuvi kādai pakalpojumu sniegšanas darbībai vai tās īstenošanu valsts teritorijā diskriminējošām prasībām, kas nav nepieciešamas, proti, nav pamatotas ar sabiedriskās kārtības, sabiedriskās drošības, sabiedrības veselības vai vides aizsardzības apsvērumiem, un nav samērīgas.

    90.

    Lai attaisnotu prasības, kas izriet no 2011. gada Likuma Nr. CC un no Valdības dekrēta Nr. 356/2012, Ungārija atsaucas uz patērētāju aizsardzību, godīgu tirdzniecību un cīņu pret krāpšanu un ēnu ekonomiku.

    91.

    Lai arī šie pamati var tikt uzskatīti par primāriem vispārējo interešu apsvērumiem “pakalpojumu” direktīvas 15. panta 3. punkta izpratnē, tomēr jāsecina, ka šo pamatu nav starp tās 16. panta 1. punktā uzskaitītajiem pamatiem.

    92.

    Šajā ziņā, kā jau minēju iepriekš ( 27 ), es uzskatu, ka “pakalpojumu” direktīvas 16. pantā attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību ir veikta pilnīga pakalpojumu, kas ietilpst tās piemērošanas jomā, saskaņošana. No tā izriet, ka Ungārijas tiesiskā regulējuma atbilstības “pakalpojumu” direktīvas 16. panta 1. punktam pārbaude ir jāveic, ņemot vērā šo direktīvu, nevis primārās tiesības, un nav iespējams atsaukties uz pamatiem, kas nav minēti šīs direktīvas 16. pantā, piemēram, dažiem primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, kas izriet no judikatūras.

    93.

    Tomēr šajā gadījumā nav jānosaka, vai Ungārija drīkst atsaukties uz pamatiem, kas nav minēti “pakalpojumu” direktīvas 16. panta 1. punktā.

    94.

    Faktiski, manuprāt, pietiek vien konstatēt, ka, pat ņemot vērā minētos mērķus, attiecīgās prasības katrā ziņā neatbilst samērīguma nosacījumam, kas minēts šīs direktīvas 15. panta 3. punktā un 16. panta 1. punkta c) apakšpunktā.

    95.

    Ungārijas izvirzītos mērķus ļautu sasniegt mazāk saistoši pasākumi – pieņemot, ka šie pasākumi atbilst Savienības tiesībām –, kas mazāk ierobežotu brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību nekā tie, kas izriet no minētajām prasībām.

    96.

    No lietas materiāliem, kas ir Tiesas rīcībā, it īpaši no Ungārijas apsvērumiem, izriet, ka pirmstiesas stadijā tā ir norādījusi Komisijai, ka, lai gan tā uzskata, ka ar mobilo maksājumu valsts sistēmas darbību netiek pārkāpta nedz “pakalpojumu” direktīva, nedz LESD, tā esot gatava grozīt šo sistēmu, izveidojot koncesiju sistēmu. Ir acīmredzams, ka šāda koncesiju sistēma mobilo maksājumu valsts sistēmas platformas izmantošanai ļautu šai sistēmai veiksmīgi darboties, turklāt saglabājot konkurenci un mazāk ietekmējot pakalpojumu sniegšanas brīvību un brīvību veikt uzņēmējdarbību. Tādēļ es uzskatu, ka pastāv citi, mazāk saistoši pasākumi, kas ļauj sasniegt to pašu rezultātu, un ka Ungārijas tiesiskā regulējuma radītās prasības pārsniedz šīs dalībvalsts izvirzīto mērķu sasniegšanai nepieciešamo.

    97.

    No tā izriet, ka, manuprāt, ir jāsecina, ka, izveidojot un paturot spēkā mobilo maksājumu valsts sistēmu, kas reglamentēta 2011. gada Likumā Nr. CC un Ungārijas Valdības dekrētā Nr. 356/2012, tādējādi izveidojot monopolu un piešķirot ekskluzīvas tiesības Nemzeti Mobilfizetési, un kavējot ienākšanu mobilo maksājumu vairumtirdzniecības tirgū, Ungārija nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir uzlikti ar “pakalpojumu” direktīvas 15. un16. pantu.

    98.

    Tā kā es piedāvāju apmierināt Komisijas galvenos iebildumus, kas balstīti uz “pakalpojumu” direktīvas 15. un 16. panta pārkāpumu, manuprāt, nav jāizskata šīs iestādes pakārtoti izvirzītie iebildumi, kas saistīti ar LESD 49. un 56. panta pārkāpumu.

    V. Par tiesāšanās izdevumiem

    99.

    Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest Ungārijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā šai dalībvalstij spriedums ir nelabvēlīgs, Ungārijai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

    VI. Secinājumi

    100.

    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es piedāvāju Tiesai lemt šādi:

    1)

    Izveidojot un paturot spēkā mobilo maksājumu valsts sistēmu, kas reglamentēta A nemzeti mobil fizetési rendszerről szóló 2011. évi CC. törvény (2011. gada Likums Nr. CC par mobilo maksājumu valsts sistēmu) un 356/2012. (XII. 13.) Korm. rendelet a nemzeti mobil fizetési rendszerről szóló törvény végrehajtásáról (2012. gada 13. decembra Valdības dekrēts Nr. 356/2012 par 2011. gada Likuma Nr. CC īstenošanu), Ungārija nav izpildījusi pienākumus, kas tai ir uzlikti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/123/EK (2006. gada 12. decembris) par pakalpojumiem iekšējā tirgū 15. panta 2. punkta d) apakšpunktu un 16. panta 1. punktu.

    2)

    Ungārija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.


    ( 1 ) Oriģinālvaloda – franču.

    ( 2 ) Magyar Közlöny 2011/164, turpmāk tekstā – “2011. gada Likums Nr. CC”.

    ( 3 ) Turpmāk tekstā – “Valdības dekrēts Nr. 356/2012”.

    ( 4 ) OV 2006, L 376, 36. lpp.; turpmāk tekstā – ““pakalpojumu” direktīva”.

    ( 5 ) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2005. gada 7. septembris) par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (OV 2005, L 255, 22. lpp.).

    ( 6 ) EU Pilot dokuments Nr. 4372/12/MARK.

    ( 7 ) COM(2011) 941, galīgā redakcija.

    ( 8 ) OV 2012, C 8, 4. lpp.

    ( 9 ) OV 2016, C 202, 307. lpp.

    ( 10 ) OV 2012, C 8, 15. lpp.

    ( 11 ) Skat. spriedumu, 2015. gada 23. decembris, Hiebler (C‑293/14, EU:C:2015:843, 43. punkts).

    ( 12 ) Šajā sakarā vēlos norādīt, ka gan Komisija, gan Ungārija šajā ziņā ir atsaukušās uz judikatūru valsts atbalsta jomā, kā arī uz Komisijas paziņojumiem šajā jomā.

    ( 13 ) Tiesas izmantotie kritēriji it īpaši 2015. gada 23. decembra sprieduma Hiebler (C‑293/14, EU:C:2015:843) 41. un 42. punktā ir klasiski un iekļaujas agrākā judikatūras virzienā valsts atbalsta jomā.

    ( 14 ) Skat. spriedumu, 2008. gada 12. februāris, BUPA u.c./Komisija (T‑289/03, EU:T:2008:29, 166.169. punkts).

    ( 15 ) Skat. spriedumu, 2008. gada 12. februāris, BUPA u.c./Komisija (T‑289/03, EU:T:2008:29, 172. punkts), un ģenerāladvokāta M. Špunara [M. Szpunar] secinājumus lietā Hiebler (C‑293/14, EU:C:2015:472, 61. punkts).

    ( 16 ) Skat. spriedumu, 2015. gada 23. decembris, Hiebler (C‑293/14, EU:C:2015:843, 41. un 42. punkts).

    ( 17 ) Šajā ziņā skat. ģenerāladvokāta M. Špunara secinājumus lietā Hiebler (C‑293/14, EU:C:2015:472, 62. punkts).

    ( 18 ) Skat. spriedumus, 1991. gada 10. decembris, Merci convenzionali porto di Genova (C‑179/90, EU:C:1991:464, 27. punkts), un 1998. gada 18. jūnijs, Corsica Ferries France (C‑266/96, EU:C:1998:306, 45. punkts).

    ( 19 ) Komisijas paziņojums, kas minēts šo secinājumu 30. punktā (48. punkts). Skat. arī Komisijas paziņojumu “ES pamatnostādnes valsts atbalsta noteikumu piemērošanai attiecībā uz platjoslas tīklu ātru izvēršanu” (OV 2013, C 25, 1. lpp., 19. punkts).

    ( 20 ) Spriedums, 1983. gada 8. novembris, IAZ International Belgium u.c./Komisija (no 96/82 līdz 102/82, 104/82, 105/82, 108/82 un 110/82, EU:C:1983:310).

    ( 21 ) Spriedums, 1997. gada 23. oktobris, Komisija/Francija (C‑159/94, EU:C:1997:501).

    ( 22 ) Spriedums, 1994. gada 27. aprīlis, Almelo (C‑393/92, EU:C:1994:171).

    ( 23 ) Spriedums, 2001. gada 25. oktobris, Ambulanz Glöckner (C‑475/99, EU:C:2001:577).

    ( 24 ) Spriedums, 1993. gada 19. maijs, Corbeau (C‑320/91, EU:C:1993:198).

    ( 25 ) Spriedums, 1989. gada 11. aprīlis, Saeed Flugreisen un Silver Line Reisebüro (66/86, EU:C:1989:140).

    ( 26 ) Skat. spriedumu, 2008. gada 12. februāris, BUPA u.c./Komisija (T‑289/03, EU:T:2008:29, 179. lpp.).

    ( 27 ) Skat. manus secinājumus lietā Komisija/Ungārija (C‑179/14, EU:C:2015:619, 69.74. punkts).

    Top