1.

Audžuģimenes aprūpe var izpausties dažādi. Parasti tai ir pagaidu raksturs, tā var būt no īslaicīgas atslogošanas vai bērnu ārkārtas aprūpes līdz ilgtermiņa pilna laika aprūpei no agras bērnības līdz attiecīgā bērna pilngadībai. Atkarībā no apstākļiem audžuģimenes aprūpe var būt audžuvecāku mājās vai institucionalizētākā vidē bērnu kopīgas aprūpes namā vai iestādē.

2.

Šī lieta attiecas uz audžuvecākiem, kas bērnus pilnslodzē aprūpē savās mājās. Bērnu aprūpe ir viņu pamatnodarbošanās, t.i., nodarbošanās, par kuru viņi saņem atlīdzību no kompetentās iestādes, ar kuru viņi ir noslēguši darba līgumu. Ņemot vērā bērnu vajadzības, audžuvecākiem principā nav atļauts doties brīvdienās bez bērniem. Tāpat viņi arī nesaņem papildu atlīdzību par to, ka viņiem pastāvīgi ir jāseko bērnu vajadzībām bez tiesībām uz iepriekš noteiktiem atpūtas laikposmiem vai brīvdienām bez viņu aprūpē nodotajiem bērniem.

3.

Šīs lietas pamatā ir jautājums par to, vai uz šādiem audžuvecākiem attiecas Direktīva 2003/88/EK, kurā ir noteikti noteikumi par darba laiku ( 2 ). Ja tas tā ir, rodas papildjautājumi par konkrētu šīs direktīvas noteikumu piemērošanu, paturot prātā it īpaši to, ka nav iespējams precīzi noteikt laiku, ko audžuvecāki velta bērniem, kas nodoti viņu aprūpē. Tas tā ir tāpēc, ka audžuvecākiem – tāpat kā vecākiem – ir jānodrošina, lai attiecīgie bērni varētu augt pastāvīgā vecāku uzraudzībā un tiktu aprūpēti atbilstoši viņu vecumam.

4.

Turpmāk es paskaidrošu, kāpēc attiecīgie audžuvecāki neietilpst Direktīvas 2003/88 tvērumā.

5.

Direktīva 89/391/EEK ( 3 ) attiecas uz pasākumiem, kas ieviešami, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību un veselības aizsardzību darbā.

6.

Direktīvas 89/391 tvērums ir noteikts 2. pantā. Tajā ir paredzēts:

“1.   Šī [direktīva] attiecas uz visām valsts un privātas darbības nozarēm (rūpniecību, lauksaimniecību, tirdzniecību, pārvaldi, pakalpojumiem, izglītību, kultūru, izklaidi u.c.).

2.   Šī [direktīva] nav piemērojama, ja tā ir nenovēršamā pretrunā dažu valsts dienestu darbības īpatnībām, piemēram, bruņotajos spēkos vai policijā, vai kādā īpašā civilās aizsardzības dienestā.

Tādā gadījumā darba ņēmēju drošība un veselības aizsardzība, cik iespējams, jānodrošina, apzinoties šīs direktīvas izvirzītos mērķus.”

7.

Direktīvā 2003/88 ir izklāstīti noteikumi par darba laika organizēšanu. Šie noteikumi cita starpā attiecas uz minimālo atpūtas laiku un pārtraukumiem (3.–5. pants), maksimālo nedēļas darba laiku (6. pants) un gadskārtējo apmaksāto atvaļinājumu (7. pants).

8.

No preambulas 3. un 4. apsvēruma ir redzams, ka direktīva ir izstrādāta, lai uzlabotu darba ņēmēju drošību, higiēnu un veselību darbā.

9.

Šīs direktīvas 1. pantā ir noteikti tās mērķi un darbības joma. Tajā ir noteikts:

“1.   Šī [direktīva] nosaka minimālās drošības un veselības prasības darba laika organizēšanai.

2.   Šī [direktīva] attiecas uz:

3.   Šo [direktīvu] piemēro visām darbību nozarēm, gan valsts, gan privātajām, Direktīvas [89/391] 2. panta nozīmē, neskarot šīs [direktīvas] 14., 17., 18. un 19. pantu.

Šī [direktīva] neattiecas uz jūrniekiem, kā noteikts Direktīvā 1999/63/EK, neskarot šīs direktīvas 2. panta 8. punktu.

4.   [Direktīvas 89/391] noteikumi ir pilnībā piemērojami 2. punktā minētajiem jautājumiem, neskarot stingrākus un/vai īpašus šīs [direktīvas] noteikumus.”

10.

Direktīvas 2003/88 3. pantā ir noteikta ikdienas atpūta. Tajā ir teikts:

“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz obligātu nepārtrauktu 11 stundu atpūtas laiku katrā 24 stundu laikposmā.”

11.

Direktīvas 4. pants attiecas uz pārtraukumiem. Tajā ir paredzēts:

“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka, ja darbdiena ir garāka nekā sešas stundas, katram darba ņēmējam ir tiesības uz pārtraukumu atpūtai, par ko sīkāka informācija, ietverot ilgumu un noteikumus, ar kādiem tas ir piešķirts, ir sniegta koplīgumos vai līgumos starp darba devējiem un darba ņēmējiem nozarē vai, ja tā nav, valsts tiesību aktos.”

12.

Direktīvas 5. pantā ir apskatīts nedēļas atpūtas laiks. Tajā ir noteikts:

“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka katrās septiņās dienās katrs darba ņēmējs ir tiesīgs uz 24 stundu obligātu nepārtrauktu atpūtas laikposmu plus 11 stundu ikdienas atpūtu, kā minēts 3. pantā.

Ja objektīvi, tehniski vai darba organizācijas apstākļi to pamato, var piemērot obligāto 24 stundu atpūtas laikposmu.”

13.

Direktīvas 2003/88 6. pantā ir izklāstīti noteikumi par maksimālo nedēļas darba laiku. Tajā ir teikts:

“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka tiek ievērota vajadzība aizsargāt darba ņēmēju drošību un veselību:

14.

Direktīvas 2003/88 7. pantā ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu atvaļinājumu saskaņā ar nosacījumiem par tiesībām uz šāda atvaļinājuma piešķiršanu, ko nosaka valsts tiesību akti un/vai prakse.

2.   Obligāto apmaksāto ikgadējā atvaļinājuma laikposmu nevar aizstāt ar finansiālu atlīdzību, izņemot gadījumus, kad pārtrauc darba attiecības.”

15.

Saskaņā ar direktīvas 17. pantu dalībvalstis var atkāpties no atsevišķām šīs direktīvas normām. Tajā ir teikts:

“1.   Pienācīgi ievērojot darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzības principus, dalībvalstis var atkāpties no 3. līdz 6. panta, kā arī no 8. un 16. panta, kad attiecīgās darbības īpašo iezīmju dēļ darba laika ilgums netiek mērīts un/vai iepriekš noteikts, vai to var noteikt paši darba ņēmēji, jo īpaši šādos gadījumos:

[..]

[..]

2.   Atkāpes no 3., 4. un 5. punkta var pieņemt ar normatīviem vai administratīviem aktiem vai ar koplīgumiem vai līgumiem starp darba devējiem un darba ņēmējiem nozarē, ar noteikumu, ka attiecīgiem darba ņēmējiem piešķir līdzvērtīgus kompensējošus atpūtas laikposmus vai izņēmuma gadījumos, kad objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams piešķirt līdzvērtīgus kompensējošus atpūtas laikposmus, attiecīgajiem darba ņēmējiem tiek nodrošināta pienācīga aizsardzība.

3.   Saskaņā ar šā [noteikuma] 2. punktu var tikt pieļautas atkāpes no 3., 4., 5., 8. un 16. panta:

[..]

[..]

4.   Saskaņā ar šā [noteikuma] 2. punktu var tikt pieļautas atkāpes no 3. un 5. panta:

[..]

[..]”

16.

Legea nr. 272/2004 privind protecţia si promovarea drepturilor copilului ( 4 ) (Likums Nr. 272/2004) ir par bērnu tiesību aizsardzību un veicināšanu.

17.

Atbilstoši Likuma Nr. 272/2004 4. pantam saistībā ar audžuvecākiem ( 5 ), kas rūpējas par nepilngadīgiem bērniem saskaņā ar šo likumu, ir uzskatāms, ka tie ietilpst jēdzienā “audžuģimene” un darbojas analogi vecākiem.

18.

117. pantā ir noteikts, ka kompetentā iestāde nolūkā aizsargāt un veicināt nepilngadīgo bērnu tiesības koordinē sociālās palīdzības un ģimenes un nepilngadīgo bērnu tiesību aizsardzības pasākumus Bukarestes pašvaldības provinču un iecirkņu līmenī.

19.

121. pantā ģimenes pakalpojumi ir definēti kā pakalpojumi, ar kuriem kādas fiziskas personas vai ģimenes dzīvesvietā tiek nodrošināta nepilngadīgā, kurš uz laiku vai pavisam ir nošķirts no saviem vecākiem, audzināšana un aprūpe. Šādus pakalpojumus sniedz pēc tam, kad ir noteikts veikt audžuģimenes aprūpes pasākumu atbilstīgi Likumam Nr. 272/2004.

20.

Likuma 122. pantā ir noteikts:

“(1)   Audžuģimeņu aprūpi nepilngadīgajiem var sniegt ģimenes un vismaz 18 gadus vecas personas, kuras ir rīcībspējīgas, kurām ir dzīvesvieta Rumānijā un kuras nodrošina nepieciešamās morālās garantijas un materiālos apstākļus, lai audzinātu un aprūpētu nepilngadīgo, kurš uz laiku vai pavisam ir nošķirts no saviem vecākiem.

[..]

(3)   Personas, kuru var iecelt par [audžuvecāku], darbība atbilstoši likumam pamatojas uz īpašu līgumu par nepilngadīgā bērna aizsardzību, kas noslēgts ar Direcția (Ģenerāldirektorātu) vai ar privātu akreditētu struktūru un kurā ir ietverti šādi noteikumi:

(4)   Individuālo darba līgumu noslēdz dienā, kad nosaka veikt [audžuģimenes aprūpes pasākumus].

[..]”

21.

Hotărârea Guvernului nr. 679/2003 privind condițiile de obținere a atestatului, procedurile de atestare și statutul asistentului maternal profesionist ( 6 ) (valdības Dekrēts Nr. 679/2003 par habilitācijas saņemšanas nosacījumiem un atestācijas procedūru un statūtiem personām, kuru nodarbošanās ir nepilngadīgo aprūpe audžuģimenē (“profesionālie audžuvecāki”)) 1. pantā ir noteikts, ka profesionāls audžuvecāks ir fiziska persona, kas ir pilnvarota atbilstīgi Dekrētam Nr. 679/2003. Audžuvecāks, veicot darbību savā dzīvesvietā, nodrošina nepilngadīgo bērnu, kas ir tā audžuģimenes aprūpē vai cita veida aprūpē, līdzsvarotai attīstībai nepieciešamo audzināšanu, aprūpi un izglītošanu.

22.

Dekrēta 8. pantā ir teikts, ka personu, kuras ir pilnvarotas strādāt par profesionāliem audžuvecākiem, darbība notiek uz īpaša individuāla darba līguma pamata, kas īpaši pielāgots nepilngadīgo bērnu aizsardzībai un noslēgts ar nepilngadīgo bērnu aizsardzībā specializējušos valsts dienestu vai ar licencētu privātu struktūru, kam ir pienākums uzraudzīt un atbalstīt profesionālo audžuvecāku veikto darbību.

23.

Saskaņā ar dekrēta 9. pantu par katru nepilngadīgo, kuru profesionālais audžuvecāks saņem audžuģimenes aprūpē vai cita veida aprūpē, viņš noslēdz vienošanos, kas tiek pievienota ar darba devēju noslēgtajam individuālajam darba līgumam. Šajā noteikumā ir arī noteikts, ka vienošanās tiek noslēgta ar profesionālā audžuvecāka sievas vai vīra rakstveida piekrišanu un tā tiek paziņota nepilngadīgā bērna tiesību aizsardzības komisijai, kura ir pieņēmusi lēmumu par nepilngadīgā bērna aprūpi audžuģimenē vai cita veida aprūpi.

24.

10. pantā ir izklāstīti profesionālā audžuvecāka pienākumi. Audžuvecākam it īpaši ir jānodrošina nepilngadīgo bērnu audzināšana, aprūpe un izglītošana, lai garantētu viņiem līdzsvarotu fizisko, psihiski intelektuālo un emocionālo attīstību; jānodrošina nepilngadīgo bērnu iekļaušana savā ģimenē, garantējot viņiem tādu pat attieksmi, kāda ir pret pārējiem ģimenes locekļiem; jāsekmē nepilngadīgo bērnu sagatavošana atpakaļiekļaušanai viņu dzimtajā ģimenē vai, attiecīgā gadījumā, viņu iekļaušanai adoptētāja ģimenē; jāatļauj nepilngadīgo bērnu aizsardzībā specializēta valsts dienesta speciālistiem vai licencētai privātajai struktūrai uzraudzīt savu profesionālo darbību un novērtēt nepilngadīgo bērnu attīstību, un jānodrošina veiktās darbības nepārtrauktība arī laikposmā, kad tiek izmantots likumā paredzētais atvaļinājums, neskarot gadījumu, kad nošķirt nepilngadīgos, kuri ir audžuģimenes aprūpē vai cita veida aprūpē, uz minēto laikposmu ir atļāvis darba devējs.

25.

Prasītāji pamatlietā, kurus pārstāv Sindicatul Familia Constanţa, strādā Direcţia Generală de Asistenţă Socială şi Protecţia Copilului Constanţa (Konstancas Nepilngadīgo aizsardzības un sociālās palīdzības ģenerāldirekcija) par audžuvecākiem. Viņi katrs savās mājās 24 stundas dienā bez konkrēta nedēļas atpūtas laika vai brīvdienām rūpējas par audžuģimenes aprūpē nodotiem bērniem.

26.

Audžuvecākiem pastāvīgi ir jāuzrauga un jārūpējas par viņu aprūpē nodotiem bērniem, izņemot laiku, kad bērni ir skolā. Audžuvecākam it īpaši ir jānodrošina aprūpes nepārtrauktība, arī laikposmā, kad tiek izmantots likumā paredzētais atvaļinājums, neskarot gadījumus, kad nošķiršanu no bērna uz minēto laikposmu ir atļāvusi kompetentā iestāde.

27.

No vienas puses, audžuvecāki pieprasa piemaksu pie paredzētā pamatatalgojuma pilnā apmērā par darbu, kas veikts iknedēļas atpūtas dienās, svētku dienās un citās dienās, kuras atbilstoši attiecīgajiem valsts tiesību aktiem netiek uzskatītas par darba dienām. No otras puses, viņi pieprasa finansiālu kompensāciju par neizmantoto atvaļinājumu. Tāpat arī audžuvecāku gadskārtējā atvaļinājuma laikā bērni palika viņu aprūpē, jo, kā norādīts, nošķiršana no bērniem ir iespējama tikai ar kompetentās iestādes atļauju.

28.

Pirmajā instancē Tribunalul Constanța (Konstancas apgabaltiesa) prasību noraidīja kā nepamatotu.

29.

Šis lēmums tika pārsūdzēts Curtea de Apel Constanţa (Konstancas apelācijas tiesa). Pastāvot šaubām par ES tiesību aktu attiecīgo noteikumu pareizu interpretāciju, minētā tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

30.

Rakstveida apsvērumus ir iesniegušas Rumānijas un Vācijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. Šie lietas dalībnieki tika arī uzklausīti 2018. gada 7. maija tiesas sēdē.

31.

Iesniedzējtiesa ir uzdevusi Tiesai vairākus jautājumus par pareizu Direktīvas 2003/88 interpretāciju. Precīzāk, svarīgākais jautājums lietā ir par to, vai audžuvecāku darbība, kas aprakstīta Likumā Nr. 272/2004, ietilpst direktīvas tvērumā. Ja tas tā ir, iesniedzējtiesa ir uzdevusi Tiesai papildjautājumu kopumu, it īpaši attiecībā uz iespēju dalībvalstij atkāpties no direktīvas noteikumiem, ņemot vērā izskatāmās lietas īpašos apstākļus.

32.

Pirms prejudiciālo jautājumu izskatīšanas es īsumā izklāstīšu procesuālo jautājumu, ko ierosināja Vācijas valdība.

33.

Vācijas valdība uzskata, ka iesniedzējtiesa nav pietiekami labi izskaidrojusi, kāpēc prejudiciālie jautājumi ir būtiski, lai pasludinātu spriedumu tās izskatāmajā pamatlietā. Prasības pamatlietās ir par dažādiem atalgojuma tiesību aspektiem, nevis par darba ņēmēju drošību un veselību darbā, kas apskatīta Direktīvā 2003/88.

34.

Tomēr, kā Vācijas valdība pati norāda, attiecībā uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, kurus uzdevusi valsts tiesa, ir spēkā atbilstības pieņēmums. Līdz ar to Tiesa var atteikties lemt par valsts tiesas iesniegto lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vienīgi tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai ES tiesību interpretācijai nav nekādas saiknes ar faktisko situāciju pamatlietā, ko izskata valsts tiesa, vai pamatlietas priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem ( 7 ).

35.

Ir taisnība, ka saikne starp jautājumiem un lietu, ko izskata iesniedzējtiesa, nav pilnībā skaidra. Tas, ka darba ņēmējiem netiek piešķirti atpūtas laikposmi un atvaļinājumi, kas noteikti Direktīvā 2003/88, patiešām nevar tikt labots ar papildu maksājumiem ( 8 ). Neraugoties uz to, jurisdikcijas tests, ko piemēro Tiesa, ir pietiekami pieļāvīgs, un atbilstoši tam ir jābūt acīmredzamam, ka nav nekādas saiknes starp jautājumiem un faktisko situāciju pamatlietā.

36.

Šajā gadījumā tas tā nav.

37.

Lieta, ko izskata iesniedzējtiesa, ir par prasībām pēc papildu atlīdzības par darbu iknedēļas atpūtas laikposmos, likumā noteiktajās svētku dienās un apmaksāta gadskārtējā atvaļinājuma laikā.

38.

Ir taisnība, ka Direktīvā 2003/88 nav reglamentēti jautājumi par atalgojuma līmeni un veidu, kā to aprēķina ( 9 ). Ja neskaita direktīvas 7. pantu par tiesībām uz apmaksātu gadskārtējo atvaļinājumu, direktīvā nav aplūkoti jautājumi par to, kā darba ņēmēji jāatalgo par īpašiem darba veidiem, piemēram, maiņu darbu, nakts darbu un dežūras laiku, vai kā tiem būtu kompensējamas virsstundas ( 10 ). Pamatojoties uz LESD 153. pantu, šie jautājumi ir valsts tiesību kompetencē. Tiesa tāpēc konsekventi ir atteikusies atbildēt uz jautājumiem par atalgojuma līmeni ( 11 ).

39.

Tomēr prejudiciālie jautājumi neattiecas uz konkrētiem aspektiem saistībā ar tiesībām uz atlīdzību, kā, piemēram, atbilstošu atlīdzības līmeni. Tie attiecas uz Direktīvas 2003/88 savietojamību ar režīmu, kāds noteikts Likumā Nr. 272/2004 attiecībā uz audžuvecākiem.

40.

Šajā saistībā var secināt, ka audžuvecāku prasības attiecībā uz papildu atlīdzību pamatotība var būt atkarīga no Likumā Nr. 272/2004 noteiktā īpašā režīma, kas tiek piemērots audžuvecākiem, likumības. Saskaņā ar šo režīmu audžuvecāku darba laiku un brīvo laiku nosaka aprūpē esošo bērnu individuālās vajadzības. Audžuvecākiem ir pastāvīgi jāuzrauga bērni, un viņiem nav tiesību uz īpaši noteiktiem atpūtas laikposmiem, brīvdienām un atvaļinājumu bez minētajiem bērniem. Citiem vārdiem – bērnu vajadzību dēļ audžuvecāku darba laiks un brīvais laiks vienmēr savstarpēji pārklājas.

41.

Ņemot vērā šos elementus, man šķiet, ka starp prejudiciālajiem jautājumiem un faktisko situāciju pamatlietā, ko izskata iesniedzējtiesa, ir pietiekama saikne, – šai tiesai prejudiciālais jautājums ir par to, vai saskaņā ar ES tiesību aktiem audžuvecākiem varētu būt tiesības uz atpūtas laikposmiem, brīvdienām un atvaļinājumu, uz ko viņi balsta savu prasību par papildu atlīdzību ( 12 ).

42.

Šo iemeslu dēļ Tiesai nebūtu jāatsakās atbildēt uz prejudiciālajiem jautājumiem.

43.

Šaubas, kas radušās iesniedzējtiesai par Direktīvas 2003/88 interpretāciju – un it īpaši par to, vai uz tādiem audžuvecākiem, kas minēti Likumā Nr. 272/2004, attiecas Direktīva 2003/88 –, paskaidro trīs savstarpēji saistīti faktori.

44.

Pirmkārt, Direktīvas 2003/88 materiāltiesiskā piemērošanas joma 1. panta 3. punktā ir noteikta ļoti plaši. Saskaņā ar šo punktu direktīva ir piemērojama visām darbību nozarēm, gan valsts, gan privātajām, Direktīvas 89/391 2. panta nozīmē.

45.

No vienas puses, šajā sakarā Direktīvas 89/391 2. panta 1. punktā ir atsauce uz “visām valsts un privātas darbības nozarēm (rūpniecību, lauksaimniecību, tirdzniecību, pārvaldi, pakalpojumiem, izglītību, kultūru, izklaidi u.c.)”. No otras puses, direktīvas 2. panta 2. punktā dažas darbības ir īpaši izslēgtas no Direktīvas 89/391 (un līdz ar to Direktīvas 2003/88) tvēruma, – direktīva nav piemērojama, ja tā ir nenovēršamā pretrunā dažu valsts dienestu darbības īpatnībām, piemēram, bruņotajos spēkos vai policijā, vai kādā īpašā civilās aizsardzības dienestā.

46.

Otrkārt, Tiesa pilnībā ir ievērojusi Direktīvas 2003/88 plašo tvērumu un paskaidrojusi, ka izņēmumi direktīvas piemērojumam ir jāinterpretē šauri ( 13 ). Tāpēc principā direktīva attiecas uz darba ņēmējiem, kas darba attiecību kontekstā sniedz pakalpojumus citai personai un dara to tās vadībā, par to saņemot atalgojumu ( 14 ).

47.

Treškārt – un kā izriet no Direktīvas 2003/88 plašā tvēruma un Tiesas judikatūras šajā jomā –, iesniedzējtiesas šaubas var izskaidrot ar īpašajiem apstākļiem lietā, ko tā izskata. No vienas puses, iesniedzējtiesa skaidro, ka audžuvecākiem ir darba līgums ar kompetento iestādi un viņi sniedz (audžuģimenes aprūpes) pakalpojumu saskaņā ar īpašu darba līgumu, kas noslēgts ar kompetento iestādi apmaiņā pret atlīdzību. No otras puses, minētajiem audžuvecākiem ir pastāvīgi jārūpējas par bērniem savās mājās, pamatojoties uz šo bērnu individuālajām vajadzībām. Minētā prasība par pastāvīgu aprūpi un uzraudzību patiešām tikai ar grūtībām var tikt savienota ar Direktīvā 2003/88 noteiktajām prasībām attiecībā uz, it īpaši, iknedēļas atpūtu (5. pants) un gadskārtējo apmaksāto atvaļinājumu (7. pants). Tas tā ir tāpēc, ka, pēc šīs Tiesas uzskatiem, “darba laika” jēdziens ir pretējs jēdzienam “atpūtas laikposms” un abi ir savstarpēji izslēdzoši ( 15 ).

48.

Lai atbildētu uz Tiesai uzdotajiem jautājumiem, es sākumā atgādināšu Direktīvas 2003/88 mērķi.

49.

Direktīva 2003/88 ( 16 ) pirmkārt un galvenokārt ir vērsta uz to, lai nodrošinātu labāku darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzību ( 17 ). Kā minimālais saskaņošanas pasākums tajā ir noteikts minimālais aizsardzības standarts, kas dalībvalstīm ir jānodrošina darba ņēmējiem, cita starpā attiecībā uz dienas un nedēļas darba stundu ierobežojumu un gadskārtējo apmaksāto atvaļinājumu. Tajā ir arī īpaši noteikumi par maiņu darba un nakts darba organizāciju (direktīvas 8.–13. pants).

50.

Neraugoties uz nepārprotamo uzsvaru uz darba ņēmēju aizsardzību, direktīvā tomēr ir redzams, ka likumdevējs nav bijis pilnīgi nevērīgs pret vajadzību nodrošināt elastīgumu dažās darbības nozarēs un jaunu darba veidu pakāpenisku parādīšanos ( 18 ).

51.

Konkrētāk, iespējams, acīmredzamākais piemērs likumdevēja gatavībai apmierināt elastīguma prasību ir Direktīvas 2003/88 1. panta 3. punkts, kurā, atsaucoties uz Direktīvas 89/391 2. panta 2. punktu, dažu valsts dienestu darbības tieši ir izslēgtas no Direktīvas 2003/88 tvēruma. Šīs darbības ir izslēgtas to īpatnību dēļ, kas ir nenovēršanā pretrunā ar parasto darba un atpūtas ritmu. Skaidri izteikta dažu darbību izslēgšana no direktīvas tvēruma apstiprina viedokli, ka likumdevējs patiešām apzinājās, ka dažas darbības vienkārši nevar tikt organizētas direktīvā noteiktajā veidā. Lai gan 2. panta 2. punkta formulējums ir atvērts, tajā īpaši minētie piemēri liek domāt, ka likumdevējs, paredzot izslēgumu, ir domājis par darbībām saistībā ar sabiedrības drošību, kas prasa lielāku lojalitāti ( 19 ).

52.

Papildus minētajam izslēgumam Direktīvā 2003/88 ir vairākas atkāpes. Saskaņā ar 17., 18., 20. un 21. pantu dalībvalstis var noteiktos īpašos apstākļos atkāpties no direktīvas noteikumiem, it īpaši attiecībā uz dienas un nedēļas atpūtu, pārtraukumiem un nakts darbu. Turklāt, pamatojoties uz 22. pantu, noteiktos apstākļos ir iespējams arī individuāli nepiemērot direktīvu attiecībā uz direktīvas 6. pantā noteikto nedēļas darba stundu ierobežojumu (48 stundas) ( 20 ).

53.

Neraugoties uz dalībvalstīm atstāto zināmo rīcības brīvību, Direktīvas 2003/88 valoda un vispārējā struktūra norāda uz to, ka apsvērumu, kuru dēļ tika pieņemta šī direktīva, pamatā ir darba ņēmēju labklājība veselīgas darba un dzīves līdzsvarotības nozīmē. Par to it īpaši liecina tas, ka nepietiekami ilgi atpūtas laikposmi un likumā paredzētais atvaļinājums pēc direktīvas loģikas nevar tikt aizstāti ar papildu atlīdzību ( 21 ).

54.

Tiesa ir skaidri apstiprinājusi viedokli, ka galvenais Direktīvas 2003/88 mērķis ir aizsargāt darba ņēmējus. Patiesībā darba ņēmēju labklājības aizsardzības mērķis caurstrāvo Tiesas judikatūru šajā jomā, – atsaucoties uz šo mērķi, gan izņēmumi, kas noteikti Direktīvas 89/391 2. panta 2. punktā, gan atkāpju kopums, kas noteikts Direktīvā 2003/88, ir šauri interpretēti ( 22 ). Lai nodrošinātu visaptverošu darba ņēmēju aizsardzību, Tiesa ir plaši interpretējusi ne tikai direktīvas tvērumu, bet arī “darba laika” jēdzienu ( 23 ). Attiecīgi “darba laiks” ietver, piemēram, laiku, kas pavadīts, guļot darba devēja telpās ( 24 ), un dežūras laiku, kas pavadīts mājās ar pienākumu 8 minūšu laikā atsaukties uz darba devēja izsaukumu ( 25 ).

55.

Tomēr nevajadzētu aizmirst, ka, pirmkārt, lai darbība ietilptu Direktīvas 2003/88 (materiāltiesiskajā) piemērošanas jomā (vai patiešām izņēmumos, kas noteikti Direktīvas 89/391 2. panta 2. punktā), darbība ir jāveic darba ņēmējam. Jāuzsver, ka Direktīvā 2003/88 ir tikai garantētas noteiktas minimālās tiesības personām, kas veic (ekonomisku) darbību īpašā līguma kontekstā, – citiem vārdiem, tajā ir piešķirtas tiesības personām, kas veic šādu darbību citas personas labā un dara to tās vadībā, un tāpēc nevar brīvi izvēlēties savas darbības laiku, vietu un saturu. Tajā ir novilktas robežas attiecībā uz laiku, kādu no šādām personām var tikt prasīts ieguldīt darbībā, kas tiek veikta citas personas labā un tās vadībā. Turpretim ar direktīvu nav mēģināts aizsargāt vai organizēt darba laiku personām, kas veic darbību par atlīdzību, pamatojoties uz cita veida līgumsaistībām, kurās nav šāda subordinācijas elementa.

56.

Tāpēc, lai noteiktu, vai uz tādu audžuvecāku darbību, kāda tā ir pamatlietā, attiecas Direktīva 2003/88, vispirms ir jānosaka, vai minētie audžuvecāki ir uzskatāmi par “darba ņēmējiem” šīs direktīvas izpratnē.

57.

Tāpat kā Direktīvas 2003/88 materiāltiesisko piemērošanas jomu (kas principā aptver visus iedomājamos darba veidus) Tiesa ir arī plaši interpretējusi direktīvas piemērojamību personām. Kā tiks izskaidrots nākamajā sadaļā, šajā kontekstā interpretējot darba ņēmēja jēdzienu, Tiesa ir smēlusies iedvesmu no judikatūras par brīvu pārvietošanos saskaņā ar LESD 45. pantu.

58.

Lietā Union syndicale Solidaires Isère ( 26 ), kas attiecās uz tādiem sezonas darba ņēmējiem bērnu brīvdienu nometnēs, kuri tiek pieņemti darbā, slēdzot īpašus līgumus, Tiesa uzsvēra, ka ES tiesībās jēdziens “darba ņēmējs” ir jāinterpretē autonomi. Līdz ar to šis jēdziens ES tiesību kontekstā ir jādefinē saskaņā ar darba attiecības raksturojošiem objektīviem kritērijiem, ņemot vērā attiecīgo personu tiesības un pienākumus. Atsaucoties uz Tiesas judikatūru saskaņā ar LESD 45. pantu, Tiesa sprieda, ka būtiska darba attiecību pazīme Direktīvas 2003/88 piemērošanas nolūkā ir fakts, ka kāda persona zināmu laika brīdi sniedz pakalpojumus citai personai un dara to tās vadībā, par to saņemot atalgojumu ( 27 ).

59.

Citiem vārdiem, “darba ņēmējs” Direktīvas 2003/88 nozīmē ir persona, kas sniedz pakalpojumus darba attiecībās. Tas savukārt ietver subordinācijas attiecības ( 28 ). Tiesa noteica, ka uz to var norādīt apstāklis, ka persona darbojas citas personas vadībā, it īpaši attiecībā uz iespēju brīvi izvēlēties darba laiku, vietu un saturu ( 29 ).

60.

Esošajiem mērķiem būtiski ir tas, ka Tiesa ir uzsvērusi, ka līgumattiecību īpašajam raksturam nav tiešas ietekmes uz personas klasifikāciju par darba ņēmēju ES tiesību piemērošanas nolūkā ( 30 ). Patiesi, šķiet, ka – tāpat kā citās ES sociālo un darba tiesību jomās – darba ņēmēja aizsargājošais jēdziens noteiktos gadījumos var tikt attiecināts uz personām, kuras valsts tiesību aktos par tādām netiek uzskatītas ( 31 ).

61.

Precīzāk, lai ES tiesību kontekstā noteiktu, vai persona ir darba ņēmējs un tādējādi uz to attiecas Direktīva 2003/88, var būt nepieciešams dziļāk izpētīt valsts tiesību aktos noteikto darba attiecību raksturu. Tāpēc šajā nolūkā vispārējam novērtējumam (faktiskajam un līgumiskajam) regulējumam, ievērojot kuru tiek sniegti pakalpojumi, ir jābūt neatkarīgam un nav jāietekmējas no nozīmes, kāda līgumattiecībām ir piešķirta valsts tiesību aktos.

62.

Šajā saistībā savstarpējā jēdzieniskā bagātināšanās, kas ir vērojama Tiesas judikatūrā attiecībā uz darba ņēmēja jēdzienu Direktīvas 2003/88 izpratnē, apstiprina, ka – tāpat kā citās ES tiesību jomās – minētais jēdziens ir jāinterpretē plaši. Katrā ziņā, ņemot vērā Tiesas judikatūru, šķiet, ir skaidrs, ka visi darba ņēmēji Direktīvas 2003/88 izpratnē arī ir darba ņēmēji saskaņā ar LESD 45. pantu.

63.

Tomēr pretējais ne vienmēr var būt tiesa.

64.

Patiešām, bieži viens un tas pats termins var apzīmēt dažādus jēdzienus atkarībā no izskatāmās tiesību jomas. Kā Tiesa jau pati ir novērojusi, ES tiesībās nav vienotas darba ņēmēja definīcijas – tā atšķiras atbilstoši kontekstam, kurā šī definīcija ir jāpiemēro ( 32 ). Interpretējot darba ņēmēja jēdzienu konkrētā kontekstā, ir svarīgi ņemt vērā juridiskā instrumenta mērķi un intereses, ko ar šo instrumentu ir iecerēts aizsargāt.

65.

Kā labi zināms, Tiesa ir lēmusi, ka personas var saglabāt “darba ņēmēja” statusu un saņemt LESD 45. pantā noteikto aizsardzību arī ekonomiskās darbības neveikšanas laikā. Tāds, piemēram, ir gadījums ar darba meklētājiem ( 33 ) un sievietēm, kuras grūtniecības un dzemdību laika fizisko ierobežojumu dēļ nestrādā ievērojamu laiku ( 34 ).

66.

Neraugoties uz viņu “darba ņēmēju” statusu saskaņā ar tiesību aktiem par brīvu pārvietošanos, ir grūti saprast, kāpēc šādām personām būtu jāsaņem aizsardzība (vai viņas varētu saņemt aizsardzību), kas darba ņēmējiem ir nodrošināta Direktīvā 2003/88. Tas tā ir tādēļ, ka viņi nav darba attiecībās. Kā minēts iepriekš, Direktīva 2003/88 ir paredzēta, lai aizsargātu ne vien veselību un drošību, bet arī plašākā nozīmē – personu labklājību darba pienākumu izpildes laikā darba devēja vadībā, un būtībā tās ir subordinācijas attiecības.

67.

Ņemot vērā šos apsvērumus, es tagad pievērsīšos jautājumam, vai minētie audžuvecāki pamatlietā ir darba ņēmēji Direktīvas 2003/88 izpratnē.

68.

Vispirms ir jāatgādina, ka no LESD 267. pantā noteiktās darba dalīšanas starp Tiesu un tās partneriem dalībvalstīs izriet, ka galu galā faktiski izskatāmajā lietā par darba ņēmēja jēdziena piemērošanu ir jālemj tieši iesniedzējtiesai. Tomēr darba ņēmēja jēdziens Direktīvas 2003/88 izpratnē ir jādefinē šai Tiesai, kurai arī ir jāsniedz iesniedzējtiesai nepieciešamās norādes, kas tai palīdzēs jēdziena piemērošanā.

69.

Tiesa ir noteikusi, ka darba ņēmēja jēdziena piemērošana konkrētā gadījumā ir jābalsta uz objektīviem kritērijiem, – iesniedzējtiesai ir jāņem vērā visi izskatāmās lietas apstākļi gan saistībā ar attiecīgo darbību raksturu, gan arī attiecībām starp iesaistītajām pusēm ( 35 ).

70.

Šajā ziņā, kā jau norādīts iepriekš, līgumattiecību raksturam valsts tiesību aktos nevajadzētu būt noteicošajam faktoram, kas nosaka, ka persona ir darba ņēmēja Direktīvas 2003/88 izpratnē. Patiešām, ja būtu tieši pretēji, darba ņēmēja jēdzienam (pretēji Tiesas judikatūrai) būtu daudz (atšķirīgu) interpretāciju atkarībā no konkrēto līgumattiecību definīcijas valsts tiesību aktos.

71.

Tāpēc, lemjot par to, vai minētie audžuvecāki ir jāuzskata par darba ņēmējiem Direktīvas 2003/88 izpratnē, attiecību raksturam starp šiem audžuvecākiem un kompetento iestādi būtu piešķirama tikai papildu nozīme, lai izvērtētu šīs līgumattiecības saskaņā ar ES tiesībām. Tikai tāpēc, ka audžuvecāki pilda pienākumus saskaņā ar “darba līgumu”, no tā neizriet, ka līgumattiecības starp audžuvecākiem un kompetento iestādi būtu jāklasificē kā darba attiecības Direktīvas 2003/88 nolūkā.

72.

Patiesībā vairāki faktori liecina, ka Likumā Nr. 272/2004 minētie audžuvecāki nebūtu jāuzskata par darba ņēmējiem Direktīvas 2003/88 izpratnē. Šie faktori saistās gan ar attiecībām starp iesaistītajām pusēm, gan minēto audžuvecāku veikto darbību raksturu.

73.

Kā minēts iepriekš, lai persona tiktu uzskatīta par darba ņēmēju, pakalpojumi ir jāsniedz subordinācijas attiecībās, – nodarbinātības attiecībās darba ņēmējs veic ekonomisku darbību darba devēja pakļautībā. Šādu attiecību minētajā lietā nav.

74.

Jāatzīst, ka paralēle varētu būt samērā neprecīza. Tomēr attiecības starp kompetento iestādi un audžuvecākiem (ar konkrētu mērķi izvērtēt, vai uz audžuvecākiem attiecas Direktīva 2003/88) varētu tikt salīdzinātas ar uzdevumu izpildīt konkrētu pienākumu. Patiešām, kā var redzēt no lūguma pamatojuma, audžuvecāki nevis veic darbu subordinācijas attiecībās un tādējādi kompetentās iestādes labā un tās vadībā, bet gan saņem uzdevumu no kompetentās iestādes rūpēties par minētajiem bērniem tā, kā to dara jebkuri citi vecāki.

75.

Šajā saistībā no lūguma pamatojuma ir redzams, ka audžuvecāku darbība notiek, pamatojoties uz īpašu (pamata) līgumu. Turklāt “darba līgums” starp kompetento iestādi (vai akreditētu privāto organizāciju) un audžuvecākiem stājas spēkā tad, kad bērns ir nonācis audžuģimenē. Kad bērni ir audžuģimenē, audžuvecākiem ir jānodrošina minēto bērnu integrācija jaunajā ģimenes vidē un tas, ka bērni var augt pastāvīgā vecāku uzraudzībā un saņemt viņu vecumam atbilstošu aprūpi.

76.

Šajā nozīmē audžuvecāki ir nevis pakļauti kompetentajai iestādei un tās rīkojumiem un lēmumiem, lai izpildītu uzdevumus, par kuriem puses ir vienojušās, bet gan neatkarīgi rūpējas par attiecīgajiem bērniem, pamatojoties uz šo bērnu individuālajām vajadzībām un audžuģimenes noteikto dienas kārtību.

77.

Ir taisnība, ka audžuvecāki nevar pamest savus pienākumus bez skaidri izteiktas kompetentās iestādes atļaujas. Taisnība ir arī, ka audžuvecākiem ir jāļauj bērnu aizsardzības speciālistam uzraudzīt viņu profesionālo darbību. Tomēr ar šīm prasībām nepietiek, lai secinātu, ka audžuvecāki veic savas ikdienas darbības judikatūrā noteiktajās subordinācijas attiecībās.

78.

Precīzāk – ir skaidrs, ka šo prasību dēļ audžuvecāki nevar brīvi rīkoties ar savu laiku un aprūpēt attiecīgos bērnus pilnībā pēc saviem ieskatiem. Bet prasības neattiecas uz audžuvecāku faktisko (ikdienas) pienākumu izpildi vai darba organizāciju atbilstoši darba devēja vajadzībām. Drīzāk var teikt, ka prasības attiecas uz vispārējo kārtību, kādā tiek veikts uzdevums.

79.

Turklāt nevajadzētu aizmirst, ka audžuģimenē ievietotie bērni ir īpaši neaizsargāti. Minētās prasības par gadskārtējo atvaļinājumu un speciālista iesaisti šo bērnu audzināšanā, visticamāk, ir noteiktas attiecīgo bērnu aizsardzībai. Patiešām, būtu pilnīgi pretēji attiecīgo bērnu interesēm, ja audžuvecākiem, no kuriem tiek sagaidīts, ka viņi rūpēsies par attiecīgajiem bērniem kā par savējiem, tiktu ļauts regulāri būt prom no šiem bērniem vai arī ignorēt nozares speciālista ieteikumus.

80.

Kā iesniedzējtiesa ir novērojusi, bērna ievietošana audžuģimenē ir pasākums ar mērķi nodrošināt, ka bērns izaug savai ģimenei līdzīgā vidē. Tas ietver pastāvīgu dzīvošanu audžuģimenē. Šajā nozīmē audžuvecāku sniegtie pakalpojumi ir līdzīgi jebkura cita vecāka veiktajiem pakalpojumiem. Lai nodrošinātu, ka audžuģimenes aprūpē vienmēr prioritāras ir bērna intereses, audžuvecāku veiktie vecāku uzdevumi nebūtu jāorganizē, pamatojoties uz noteiktu darba programmu vai ar obligātiem atpūtas laikposmiem, tostarp ar obligātiem ikgadējā atvaļinājuma laikposmiem.

81.

Tas patiešām tā ir neatkarīgi no ievietošanas audžuģimenē ilguma (kas, kā jau minēts iepriekš, var būt no īsas uzturēšanās līdz ilgstošai aprūpei). Nav iespējams par daudz uzsvērt, ka audžuvecāku darbība, kā noteikts Likumā Nr. 272/2004, ir viņu uzdevums sniegt bērnam iespēju uzaugt ģimenē, kuras dienaskārtību nosaka ģimenes un bērna, nevis darba devēja vajadzības.

82.

Tas man liek pieminēt Tiesas spriedumu lietā Hälvä ( 36 ). Šajā lietā bērnu aizsardzības apvienība, kas darbojās bērnu ciematā, pieņēma darbā attiecīgās personas par “vecāku aizvietotājiem”. Precīzāk, galvenais jautājums bija par to, vai uz vecāku aizvietotājiem kā uz apvienības nodarbinātiem darba ņēmējiem attiecas Direktīvas 2003/88 17. panta 1. punkts. Šajā lietā Tiesa par atskaites punktu pieņēma iesniedzējtiesas viedokli, ka šādi vecāku aizvietotāji ir darba ņēmēji un uz viņiem minētā direktīva attiecas ( 37 ).

83.

Atšķirībā no šīs lietas Hälvä vecāku aizvietotāji pastāvīgi neaprūpēja bērnus savās mājās. Tā vietā bērnu aizsardzības apvienība viņus nodarbināja uz līgumu pamata, nosakot 24 stundu darba laikposmus, kas viņiem jānostrādā katru gadu iestādē, lai gan tā bija iestāde, kas ļoti atgādināja ģimenes vidi. Turklāt vecāku aizvietotāji strādāt uz ciemata “mājām” tika nosūtīti, pamatojoties uz darba grafiku, ko bija sastādījis bērnu ciemata direktors ( 38 ).

84.

Lai gan bērnu aizsardzības apvienība darba laikā nekontrolēja mājās veikto darbu, apvienība noteica plašāku kārtību, kuras ietvaros vecāku aizvietotāji pildīja savus pienākumus, – proti, viņi strādāja iepriekš noteiktās maiņās, iepriekš noteiktās mājās un iepriekš noteiktu dienu skaitu gadā. Neraugoties uz nedaudz maldinošo darba nosaukumu (vecāku aizvietotāji), viņi vienkārši bija bērnu ciemata pagaidu darbinieki, personāls, kuram nebija uzticēta galvenā atbildība par šajā ciematā dzīvojošo bērnu audzināšanu.

85.

Šie elementi atšķir lietu Hälvä no izskatāmās lietas. Tas arī izskaidro, kāpēc neradās prejudiciāls jautājums par to, vai lietā Hälvä minētās personas ir darba ņēmēji Direktīvas 2003/88 izpratnē. Citu norāžu starpā par to, ka pastāv nodarbinātības attiecības starp bērnu aizsardzības apvienību un attiecīgajām personām, Tiesas judikatūrā noteiktās subordinācijas attiecības šajā lietā tiešām bija acīmredzamas.

86.

Mans nākamais komentārs arī attiecas uz atšķirībām starp lietu Hälvä un izskatāmo lietu. Tas ir par to, ka nav iespējams saskaņot Direktīvas 2003/88 prasības ar audžuģimenē ievietoto bērnu interesēm. Kā tiesas sēdē uzsvēra gan Rumānijas, gan Vācijas valdības, audžuvecāku darbība pašos pamatos ir pretrunā Direktīvas 2003/88 noteikumiem un direktīva uz to nebūtu jāattiecina.

87.

Pieņemsim, ka tādi audžuvecāki kā pamatlietā minētie audžuvecāki tomēr tiktu uzskatīti par darba ņēmējiem Direktīvas 2003/88 izpratnē, – tas ir viedoklis, ko aizstāv Komisija.

88.

Saskaņā ar šādu pieņēmumu attiecīgo bērnu aprūpei būtu jānorīko vairāki audžuvecāki un ģimenes, lai organizētu audžuvecāku uzdevumus atbilstoši Direktīvas 2003/88 prasībām. Tas tā, kā skaidrots iepriekš, ir tāpēc, ka neizmantotie atpūtas laikposmi un ikgadējais apmaksātais atvaļinājums, kas noteikti direktīvā, nevar tikt aizstāti ar papildu maksājumiem. Tāpēc, pieņemot, ka audžuvecāki ir darba ņēmēji direktīvas nolūkā, tas nozīmētu, ka audžuģimenes aprūpe būtu jāorganizē, ievērojot katra audžuvecāka atpūtas laikposmus un brīvdienas. Praktiski tas nozīmētu, ka audžuģimenē ievietotajiem bērniem būtu jāpārvietojas no vienas audžuģimenes pie otras atbilstoši katra audžuvecāka “maiņām”, un tas radītu situāciju, ko Komisija uzskata par pieņemamu. Tomēr no attiecīgo bērnu interešu prioritātes perspektīvas šāda risinājuma absurdums ir acīmredzams ( 39 ).

89.

Pretēji tam, ko uzklausīšanas laikā piedāvāja Komisija, šajā lietā nevar vilkt paralēles ar lietu Hälvä, kurā tika izskatīta būtiski atšķirīga situācija, – pagaidu darbinieki (privātā) bērnu ciematā, kas audžuvecāku, kuriem ir galvenā atbildība par bērnu audzināšanu, prombūtnes laikā aprūpē bērnus ciemata mājās, kur bērni dzīvo.

90.

Šajā saistībā es arī norādītu, ka konflikts starp audžuvecāku darbību un Direktīvas 2003/88 prasībām nevar tikt atrisināts, arī izmantojot kādu no direktīvas 17. panta punktiem. Kā norādīts, šis noteikums ļauj dalībvalstīm atkāpties no direktīvas prasībām attiecībā (cita starpā) uz ikdienas un iknedēļas atpūtas laikposmiem, bet ne no 7. panta, kurā dalībvalstīm ir uzlikts pienākums nodrošināt katram darba ņēmējam tiesības uz gadskārtēju apmaksātu atvaļinājumu vismaz četru nedēļu garumā. Lai nodrošinātu audžuvecākiem minimālo četru nedēļu (apmaksāto) atvaļinājumu bez bērniem, kas ir to aprūpē, būtībā būtu jāparedz pagaidu aprūpes pasākumi. Ir acīmredzams, ka šāds risinājums nebūtu attiecīgo bērnu interesēs un it īpaši būtu pretrunā mērķim nodrošināt, lai audžubērni dzīvotu stabilā ģimenes vidē kā pilntiesīgi audžuģimenes locekļi.

91.

Visu šo iemeslu dēļ es uzskatu, ka, pareizi interpretējot “darba ņēmēja” jēdzienu, uz tādiem audžuvecākiem kā tie, uz kuriem attiecas pamatlieta, Direktīva 2003/88 neattiecas.

92.

Līdz ar to uz pārējiem prejudiciālajiem jautājumiem nav jāatbild.

93.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es ierosinu Tiesai uz Curtea de Apel Constanţa (Konstancas apelācijas tiesa, Rumānija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Saskaņā ar jēdziena “darba ņēmējs” pareizu interpretāciju Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2003/88/EK (2003. gada 4. novembris) par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem uz tādiem audžuvecākiem kā attiecīgie audžuvecāki pamatlietā neattiecas.