1. 

Šajā lietā Tiesai ir jālemj par Padomes Direktīvas 2003/96/EK ( 2 ) piemērošanu koģenerācijā saražotai elektroenerģijai.

2. 

Koģenerācija ir vienlaicīga elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošana vienā procesā ( 3 ). Tradicionālās spēkstacijas elektroenerģiju ražo, piemēram, sadedzinot tādu fosilo kurināmo kā eļļu, ogles vai dabasgāzi, lai atbrīvotu siltumu. Šis siltums tiek izmantots, lai uzvārītu ūdeni tvaika iegūšanai. Tvaiks griež turbīnu, kas savukārt darbina ģeneratoru, kurš ražo elektroenerģiju. Tradicionālo spēkstaciju problēma ir to mazā atdeve. Proti, atdzesējot ūdeni, kas uzvārīts tvaika iegūšanai, notiek siltuma emisija apkārtējā vidē. Siltums iet zudumā. Savukārt koģenerācijas stacija atgūst siltumu, kas parasti tiek zaudēts elektroenerģijas ražošanas procesā, lai nodrošinātu lietderīgi izmantojamu siltumenerģiju. Tādēļ koģenerācija ir efektīvāka nekā elektroenerģijas ražošana tradicionālā veidā. Tādējādi tiek samazināta arī siltumnīcefekta gāzu emisija.

3. 

Direktīvā 2003/96 ir noteikti minimālie nodokļu līmeņi energoproduktiem, ko izmanto par kurināmo vai motordegvielu ( 4 ) (piemēram, dabasgāze), un elektroenerģijai ( 5 ).

4. 

Tomēr Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka dalībvalstīm ir jāatbrīvo no nodokļiem energoprodukti, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai. Attiecīgi akcīzes nodokli minētajiem produktiem nepiemēro. Akcīzes nodokli piemēro tikai saražotajai elektroenerģijai.

5. 

Turklāt Direktīvas 2003/96 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka dalībvalstis tādiem energoproduktiem, ko izmanto kombinētajai siltuma un elektroenerģijas ražošanai, var piemērot pilnīgus vai daļējus atbrīvojumus vai nodokļu līmeņa samazinājumus. Pretēji, kā tas ir tās pašas direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā, 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā nav paredzēts obligāts atbrīvojums. Tādējādi energoproduktus, ko izmanto kombinētajai siltuma un elektroenerģijas ražošanai, atbrīvo no akcīzes nodokļa (vai piemēro nodokļu līmeņa samazinājumus) ( 6 ) tikai tad, ja attiecīgā dalībvalsts izmanto Direktīvas 2003/96 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzēto iespēju. Ja attiecīgā dalībvalsts minēto iespēju neizmanto, minētajiem produktiem tiek piemērots akcīzes nodoklis. Saražotajai elektroenerģijai akcīzes nodoklis tiek piemērots neatkarīgi no tā, vai minētā iespēja tiek vai netiek izmantota (ar akcīzes nodokli nekad neapliek siltumu, jo tas neietilpst Direktīvas 2003/96 piemērošanas jomā) ( 7 ).

6. 

Uz Direktīvā 2003/96 paredzēto nodokļu režīmu energoproduktiem, ko izmanto kombinētajai siltuma un elektroenerģijas ražošanai, var lūkoties divējādi.

7. 

No vienas puses, kombinētajai siltuma un elektroenerģijas ražošanai izmantotos energoproduktus var uzskatīt par tādiem, kas ietilpst vienīgi Direktīvas 2003/96 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanas jomā. Šādiem produktiem būtu piemērojams tāds nodokļu režīms, kā aprakstīts iepriekš 5. punktā. Ja minētajā noteikumā paredzētā iespēja tiek izmantota, atbrīvojums tiktu piemērots šiem produktiem kopumā.

8. 

No otras puses, kombinētajai siltuma un elektroenerģijas ražošanai izmantotos energoproduktus var uzskatīt par tādiem, kas ietilpst Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanas jomā.

9. 

Proti, minētās direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts attiecas uz energoproduktiem, ko “izmanto elektroenerģijas ražošanai”. Tā kā minētajā noteikumā nav atsauces uz elektroenerģijas ražošanas veidu, tas būtu jāpiemēro neatkarīgi no ražošanas veida. Tādējādi kombinētajai siltuma un elektroenerģijas ražošanai izmantotie energoprodukti ietilptu Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanas jomā. Tomēr minētā noteikuma piemērošanas jomā ietilptu vienīgi tā minēto produktu daļa, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai. Proti, Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts attiecas uz energoproduktiem, ko izmanto elektroenerģijas, nevis siltuma ražošanai. Kā iepriekš izklāstīts 4. punktā, minētā daļa no akcīzes nodokļa tiktu atbrīvota, turpretī saražotajai elektroenerģijai akcīzes nodoklis tiktu piemērots.

10. 

Savukārt tā minēto produktu daļa, ko izmanto siltuma ražošanai, ietilptu Direktīvas 2003/96 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanas jomā. Kā iepriekš aprakstīts 5. punktā, šī daļa no akcīzes nodokļa tiktu atbrīvota vienīgi tad, ja attiecīgā dalībvalsts izmantotu minētajā noteikumā paredzēto iespēju. Saražotajai elektroenerģijai akcīzes nodoklis tiktu piemērots neatkarīgi no tā, vai minētā iespēja tika vai netika izmantota.

11. 

Šajā lietā Tiesai ir jālemj par labu vienai no divām iepriekš aprakstītajām metodēm. Konkrētāk, Conseil d’État (Valsts padome, Francija) Tiesai vaicā, vai gadījumā, kad energoproduktus izmanto kombinētajai siltuma un elektroenerģijas ražošanai, jāpiemēro ir vienīgi Direktīvas 2003/96 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts vai arī minētās direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts kopā ( 8 ).

12.

Direktīvas 2003/96 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“Nodokļu līmeņi, kurus dalībvalstis piemēro 2. pantā minētajiem energoproduktiem un elektroenerģijai, nedrīkst būt zemāki par šajā direktīvā aprakstītajiem nodokļu līmeņiem.”

13.

Saskaņā ar Direktīvas 2003/96 9. panta 1. punktu:

“No 2004. gada 1. janvāra kurināmajam piemērojamos minimālos nodokļu līmeņus nosaka tā, kā norādīts I pielikuma C tabulā.”

14.

Saskaņā ar Direktīvas 2003/96 10. panta 1. punktu:

“No 2004. gada 1. janvāra elektroenerģijai piemērojamos minimālos nodokļu līmeņus nosaka tā, kā norādīts I pielikuma C tabulā.”

15.

Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punktā ir noteikts:

“Papildus Direktīvā 92/12/EEK noteiktajiem vispārējiem noteikumiem, kas regulē ar nodokli apliekamo produktu neapliekamu izmantošanu, un neskarot citus [Savienības] noteikumus, dalībvalstis saskaņā ar nosacījumiem, kurus tās nosaka, lai nodrošinātu pareizu un tūlītēju šo atbrīvojumu piemērošanu un nepieļautu nekādu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nodokļu apiešanu vai ļaunprātīgu izmantošanu, atbrīvo no nodokļiem šādus produktus:

[..].”

16.

Direktīvas 2003/96 15. panta 1. punktā ir noteikts:

“Neskarot citus [Savienības] noteikumus, dalībvalstis, veicot fiskālo kontroli, var piemērot pilnīgus vai daļējus atbrīvojumus vai nodokļu līmeņa samazinājumus:

[..]

[..].”

17.

Saskaņā ar Direktīvas 2003/96 21. panta 5. punktu:

“Piemērojot Direktīvas 92/12/EEK 5. un 6. punktu, elektroenerģiju un dabas gāzi apliek ar nodokli, un to maksā izplatītājs vai otrreizējais izplatītājs piegādes brīdī. [..]

[..]

Uzņēmumu, kas ražo elektroenerģiju savām vajadzībām, uzskata par izplatītāju. Neatkarīgi no 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta dalībvalstis var atbrīvot nelielus elektroenerģijas ražotājus no nodokļa, ja tās apliek ar nodokli produktus, kas tiek izmantoti šās elektroenerģijas ražošanai.

[..]”

18.

Saskaņā ar code des douanes (Muitas kodekss) 266.quinquies panta 1. punktu tā redakcijā, kas bija spēkā lietas faktisko apstākļu rašanās brīdī:

“Dabasgāzei, kas atbilst KN kodam 2711 21 00, iekšzemes patēriņa nodokli piemēro piegādes brīdī galalietotājam.”

19.

Tomēr saskaņā ar Muitas kodeksa 266.quinquies panta 3. punktu, redakcijā, kas bija piemērojama no 2006. gada 1. janvāra līdz 2006. gada 31. decembrim:

“[..]

Gāzes piegādes [..] atbrīvo [no 1. punktā paredzētā nodokļa], ja tās paredzēts izmantot:

[..]

20.

Saskaņā ar Muitas kodeksa 266.quinquies panta A daļu, redakcijā, kas bija spēkā faktisko apstākļu rašanās brīdī:

“Dabasgāzes piegādes [..], kuras paredzēts izmantot koģenerācijas iekārtās kombinētajai siltuma un elektroenerģijas ražošanai [..], atbrīvo no [iekšzemes patēriņa nodokļa], kas paredzēts [..] 266.quinquies pantā, uz pieciem gadiem kopš to nodošanas ekspluatācijā. [..]

Šo atbrīvojumu piemēro iekārtām, kas nodotas ekspluatācijā ne vēlāk kā 2007. gada 31. decembrī. [..]

[..]”

21.

2006. gada 31. decembrī Muitas kodeksa 266.quinquies panta 3. punktā tika izdarīti grozījumi ( 9 ), nosakot, ka dabasgāzes piegādēm, ko paredzēts izmantot koģenerācijas iekārtās, atbrīvojumu no minētā panta 1. punktā paredzētā nodokļa piemēro ar nosacījumu, ka, pirmkārt, ražotājs, kurš apsaimnieko attiecīgo iekārtu, nav noslēdzis tādu līgumu, kas noteiktiem piegādātājiem ( 10 ) uzliek iegādes pienākumu, un, otrkārt, ražotājs ir atteicies no Muitas kodeksa 266.quinquies panta A daļā paredzētajām tiesībām uz atbrīvojumu.

22.

Saskaņā ar Muitas kodeksa 266.quinquies panta 3. punktu tā redakcijā, kas piemērojama no 2006. gada 31. decembra:

“[..]

Gāzes piegādes [..] atbrīvo [no 1. punktā paredzētā nodokļa], ja tās paredzēts izmantot:

[..]

3. punkta c) apakšpunktā paredzēto atbrīvojumu nepiemēro tādām gāzes piegādēm, kuras paredzēts izmantot 266.quinquies panta A daļā minētajās iekārtās. Tomēr ražotāji, kuru iekārta negūst labumu no līguma par elektroenerģijas iegādi, kas noslēgts saskaņā ar 2008. gada 10. februāra Likuma Nr. 2000-108 par elektroenerģijas sabiedriskā pakalpojuma modernizēšanu un attīstīšanu 10. pantu vai kas minēts tā paša likuma 50. pantā, gūst labumu no 3. punkta c) apakšpunktā paredzētās shēmas ar nosacījumu, ka viņi atsakās no tiesībām uz 266.quinquies panta A daļā paredzēto atbrīvojumu no iekšzemes nodokļa.”

23.

Francijas sabiedrība Sucrerie de Toury SA (turpmāk tekstā – “Sucrerie de Toury”), kuras tiesību pārņēmēja ir Cristal Union, Francijā apsaimnieko kombinētās siltuma un elektroenerģijas ražošanas iekārtu, kurā tā par kurināmo izmanto dabasgāzi. Saražoto siltumu un elektroenerģiju pēc tam izmanto cukura ražošanai.

24.

Sucrerie de Toury iegūst dabasgāzi no trešajām personām. Par laikposmā no 2006. gada 1. janvāra līdz 2007. gada 25. decembrim iegādāto dabasgāzi Sucrerie de Toury piegādātājs samaksāja Muitas kodeksa 266.quinquies pantā paredzēto nodokli (turpmāk tekstā – “iekšzemes nodoklis”). Iekšzemes nodoklim atbilstoša summa pēc tam tika pieprasīta no Sucrerie de Toury, iekļaujot šo summu pirkuma cenā par dabasgāzi.

25.

Sucrerie de Toury uzskata, ka minētās dabasgāzes piegādes bija jāatbrīvo no iekšzemes nodokļa. Tādēļ tā iesniedza prasību tribunal administratif d’Orléans (Orleānas Administratīvā tiesa, Francija), lūdzot atlīdzināt zaudējumus, kas it kā radušies, jo Francijas Republika novēloti transponējusi Direktīvu 2003/96 ( 11 ). Sucrerie de Toury prasīja atlīdzināt zaudējumus 98768 EUR apmērā, kas atbilst summai, kura samaksāta kā iekšzemes nodoklis par laikposmu no 2006. gada 1. janvāra līdz 2007. gada 25. decembrim ( 12 ).

26.

Tribunal administratif d’Orléans (Orleānas Administratīvā tiesa) ar 2013. gada 31. janvāra spriedumu noraidīja Sucrerie de Toury prasību.

27.

Sucrerie de Toury2013. gada 29. martācour administrative d’appel de Nantes (Nantes Administratīvā apelācijas tiesa, Francija) iesniedza apelācijas sūdzību par tribunal administratif d’Orléans (Orleānas Administratīvā tiesa,) spriedumu.

28.

Cour administrative d’appel de Nantes (Nantes Administratīvā apelācijas tiesa) ar 2014. gada 18. decembra spriedumu noraidīja apelācijas sūdzību. Tā uzskatīja, ka sabiedrībai Sucrerie de Toury piegādātā dabasgāze ietilpa Direktīvas 2003/96 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta, nevis tās pašas direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanas jomā. Minētos noteikumus nevarēja piemērot kopā, jo nebija iespējams piemērot dažādus nodokļu režīmus atkarībā no tā, vai uzņēmumam Sucrerie de Toury piegādātā dabasgāze tika izmantota elektroenerģijas ražošanai vai siltuma ģenerēšanai. Tādējādi Muitas kodeksa 266.quinquies pants un 266.quinquies panta A daļa bija samērīgi ar Direktīvu 2003/96.

29.

Sucrerie de Toury 2015. gada 10. februārī iesniedza apelācijas sūdzību Conseil d’État (Valsts padome) par cour administrative d’appel de Nantes (Nantes Administratīvā apelācijas tiesa) spriedumu. Sucrerie de Toury it īpaši apgalvoja, ka Direktīvas 2003/96 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts attiecas tikai uz to dabasgāzes daļu, ko izmanto siltuma ģenerēšanai, un attiecīgi minētās direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts attiecas uz to dabasgāzes daļu, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai, tā ka dalībvalstīm ir pienākums pēdējo minēto daļu atbrīvot no nodokļa.

30.

Conseil d’État (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai uz energoproduktiem, kurus izmanto kombinētajā siltuma un elektroenerģijas ražošanā, ir attiecināma vienīgi atbrīvošanas no nodokļiem iespēja, kas paredzēta [Direktīvas 2003/96] 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā, vai attiecībā uz to šo produktu daļu, kuras patēriņš atbilst elektroenerģijas ražošanai, tie ietilpst arī šīs direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajā atbrīvošanas no nodokļiem pienākuma piemērošanas jomā?”

31.

Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītāja pamatlietā, Francijas valdība, Somijas valdība un Eiropas Komisija. Prasītāja pamatlietā, Francijas Republika un Eiropas Komisija 2017. gada 22. novembra tiesas sēdē sniedza arī mutvārdu apsvērumus.

32.

Iesniedzējtiesa jautā, vai energoprodukti, ko izmanto kombinētajai siltuma un elektroenerģijas ražošanai, ietilpst vienīgi Direktīvas 2003/96 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanas jomā, vai arī tie, attiecībā uz to šo produktu daļu, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai, ietilpst arī minētās direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanas jomā.

33.

Prasītāja pamatlietā uzskata, ka energoprodukti, ko izmanto kombinētajai siltuma un elektroenerģijas ražošanai, ietilpst Direktīvas 2003/96 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanas jomā un, attiecībā uz to šo produktu daļu, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai, minētās direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanas jomā.

34.

Prasītāja pamatlietā atsaucas uz vēstuli, ko Komisija 2011. gada 16. maijā nosūtīja tās likumīgajam pārstāvim. Šajā vēstulē ir norādīts, ka “[Direktīvas 2003/96] 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts, saskaņā ar kuru dalībvalstis var kopumā atbrīvot no nodokļiem energoproduktus, ko izmanto kombinētajai siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanai, neizslēdz koģenerācijas iekārtas no [šīs direktīvas] 14. panta 1. punktā paredzētā atbrīvojuma piemērošanas jomas attiecībā uz to šo produktu daļu, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai”. Pretējā gadījumā nodokļu režīms tādiem energoproduktiem, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai koģenerācijā, nepamatoti būtu mazāk labvēlīgs nekā energoproduktiem, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai tradicionālā veidā. Šāda Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta interpretācija ir saderīga ar minētās direktīvas pamatā esošo loģiku novērst elektroenerģijas dubultu aplikšanu ar nodokļiem, kas rastos, iekasējot akcīzes nodokli par i) elektroenerģijas ražošanai izmantotajiem energoproduktiem un ii) saražoto elektroenerģiju. Tādējādi Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts attiecas uz to energoproduktu daļu, kuru izmanto elektroenerģijas ražošanai, savukārt minētās direktīvas 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts – uz to daļu, kuru izmanto siltuma ģenerēšanai.

35.

Francijas valdība apgalvo, ka energoprodukti, ko izmanto kombinētajai siltuma un elektroenerģijas ražošanai, ietilpst vienīgi Direktīvas 2003/96 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanas jomā.

36.

Francijas valdība uzsver, ka, pirmkārt, Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais atbrīvojums ir jāinterpretē šauri, jo tajā ir paredzēta atkāpe no minētajā direktīvā noteiktā pienākuma piemērot nodokļus energoproduktiem. Otrkārt, minētās direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā nav skaidri paredzēts, ka gadījumos, kad energoproduktus izmanto kombinētajai siltuma un elektroenerģijas ražošanai, tā šādu produktu daļa, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai, ietilpst minētā noteikuma piemērošanas jomā. Turpretī tās pašas direktīvas 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir skaidri noteikts, ka tas attiecas uz energoproduktiem, ko izmanto kombinētajai siltuma un elektroenerģijas ražošanai. Pēdējā minētajā noteikumā nav noteikts, ka tas attiecas tikai uz to šādu produktu daļu, ko izmanto siltuma ražošanai. Treškārt, 14. panta 1. punkta e) apakšpunktā Komisijas priekšlikumā, kas vēlāk kļuva par Direktīvu 2003/96 ( 13 ), (turpmāk tekstā – “Komisijas priekšlikums”) bija noteikts, ka dalībvalstis var atbrīvot no nodokļiem “elektroenerģijas ražošanas procesā saražoto siltumu” ( 14 ). Komisijas priekšlikuma 14. panta 1. punkta e) apakšpunkts ir lasāms tā, ka dalībvalstis var atbrīvot no nodokļiem to energoproduktu daļu, ko izmanto siltuma ģenerēšanai, savukārt minētā priekšlikuma 13. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēts, ka dalībvalstīm ir jāatbrīvo no nodokļiem tā šādu produktu daļa, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai. Tomēr Komisijas priekšlikuma 14. panta 1. punkta e) apakšpunkts tika grozīts, tā ka attiecīgajā Direktīvas 2003/96 noteikumā, proti, 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā, vairs nav atsauces uz siltumu vien. Attiecīgi Savienības likumdevēja nodoms bija ļaut dalībvalstīm kopumā atbrīvot no nodokļiem energoproduktus, ko izmanto kombinētajai siltuma un elektroenerģijas ražošanai, saskaņā ar Direktīvas 2003/96 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu. Savienības likumdevēja nodoms nebija tāds, ka dalībvalstis atbrīvo no nodokļiem to šādu produktu daļu, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai, saskaņā ar tās pašas direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu. Ceturtkārt, praksē ir grūti nodalīt, cik liela daļa energoproduktu tiek izmantota elektroenerģijas ražošanai un cik – siltuma ģenerēšanai.

37.

Somijas valdība un Komisija piekrīt 33. punktā aprakstītajam risinājumam, ko ierosinājusi prasītāja pamatlietā.

38.

Saskaņā ar judikatūru Direktīvas 2003/96 noteikumi saistībā ar atbrīvojumiem ir jāinterpretē autonomi, pamatojoties uz to formulējumu un minētās direktīvas mērķiem ( 15 ).

39.

Tādēļ sākumā izvērtēšu Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta formulējumu, no kura, manuprāt, nav iespējams secināt, vai minētie noteikumi ir jāpiemēro kopā. Pēc tam izvērtēšu, vai Direktīvas 2003/96 mērķis ir novērst elektroenerģijas dubultu aplikšanu ar nodokļiem, kā tas, manuprāt, ir (izņemot, ja tiek veikti vides aizsardzības pasākumi), un liek secināt, ka minētās direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts attiecas uz elektroenerģijas ražošanai izmantoto energoproduktu daļu. Visbeidzot, es pamatošu, ka Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta interpretācija atbilst minētās direktīvas mērķiem – nodrošināt iekšējā tirgus pareizu darbību un uzlabot vides aizsardzību.

40.

Manuprāt, uz jautājumu, vai Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāpiemēro kopā, nevar atbildēt, ņemot vērā vienīgi to formulējumu.

41.

No vienas puses, Direktīvas 2003/96 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka tas attiecas uz energoproduktiem, “ko izmanto siltuma un elektroenerģijas koģenerācijai”. Turpretī, Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts attiecas tikai uz energoproduktiem, ko “izmanto elektroenerģijas ražošanai”. Pēdējā minētajā noteikumā nav skaidras atsauces uz koģenerācijā saražotu elektroenerģiju. Tas liek domāt, ka Direktīvas 2003/96 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir lex specialis attiecībā pret šīs direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu un ka gadījumos, kad energoproduktus izmanto elektroenerģijas ražošanai koģenerācijā, kā tāds pēdējā vietā tiek piemērots pirmais noteikums ( 16 ). Šāda bija cour administrative d’appel de Nantes (Nantes Administratīvā apelācijas tiesa) nostāja ( 17 ).

42.

Turklāt, kā uzsvēra iesniedzējtiesa, Direktīvas 2003/96 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā nav noteikts, ka tas attiecas uz energoproduktiem, ko izmanto siltuma un elektroenerģijas koģenerācijai, neskarot 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanu tai šādu produktu daļai, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai ( 18 ).

43.

No otras puses, Direktīvas 2003/96 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā nav noteikts, ka tas ir piemērojams “neatkarīgi no 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta” minētajā direktīvā. Turpretī tās pašas direktīvas 21. panta 5. punkta trešās daļas otrajā teikumā ir skaidri paredzēts, ka to piemēro “neatkarīgi no 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta”. Tādēļ šķiet, ka, ja Savienības likumdevējs būtu vēlējies izslēgt Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanu, tas būtu ticis skaidri formulēts, un, ja tā nav, minētais noteikums ir piemērojams. Tas liecina, ka Direktīvas 2003/96 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts nenozīmē atkāpi no minētās direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta.

44.

Turklāt Direktīvas 2003/96 15. panta 1. punkta ievadteikumā ir noteikts, ka šo noteikumu piemēro “neskarot citus [Savienības] noteikumus”. Lai gan šajā frāzē atšķirībā no iepriekš 42. punktā ierosinātā formulējuma nav skaidras atsauces uz Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu, to tomēr var interpretēt kā atsauci uz minēto noteikumu. Tādējādi 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta un tās pašas direktīvas 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu būtu iespējams piemērot kopā, vēl jo vairāk tāpēc, ka 14. panta 1. punkta ievadteikumā arī ir noteikts, ka tas ir piemērojams, “neskarot citus [Savienības] noteikumus”.

45.

Visbeidzot, Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir tikai noteikts, ka tas attiecas uz “energoproduk[tiem] [..], ko izmanto elektroenerģijas ražošanai”. Kā minēts iepriekš 9. punktā, minētajā noteikumā nav atsauces uz elektroenerģijas ražošanas veidu, kas liecina par to, ka tas jāpiemēro neatkarīgi no ražošanas veida. Tādā gadījumā tas attiektos uz energoproduktiem, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai tradicionālā veidā un netradicionālā veidā, piemēram, koģenerācijā.

46.

Līdz ar to, ņemot vērā Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta formulējumu, nevar noteikt, vai tie ir jāpiemēro kopā. Tādēļ, lai atbildētu uz minēto jautājumu, es apsvēršu minētās direktīvas vispārējo sistēmu un mērķus.

47.

Prasītāja pamatlietā ( 19 ), Somijas valdība ( 20 ) un Komisija ( 21 ) uzskata, ka Direktīvas 2003/96 mērķis ir novērst elektroenerģijas dubultu aplikšanu ar nodokļiem. Tādējādi minētās direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais obligātais atbrīvojums, pēc to domām, būtu jāpiemēro tai energoproduktu daļai, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai koģenerācijā. Tiešām, ja šis atbrīvojums nebūtu piemērojams, notiktu dubulta elektroenerģijas aplikšana ar nodokli, jo akcīzes nodoklis tiktu piemērots i) elektroenerģijas ražošanai izmantotajiem energoproduktiem un ii) saražotajai elektroenerģijai.

48.

Nav šaubu, ka, ja Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts nebūtu piemērojams tai energoproduktu daļai, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai koģenerācijā, elektroenerģija tiktu aplikta ar nodokli dubultā. Patiešām, energoproduktiem, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai, tiktu piemēroti akcīzes nodokļi un līdz ar to arī šīs direktīvas 9. pantā un I pielikuma C tabulā noteiktie minimālie nodokļu līmeņi (priekšnodoklis), savukārt saražotajai elektroenerģijai tiktu piemērots akcīzes nodoklis un tādējādi arī tās pašas direktīvas 10. pantā un I pielikuma C tabulā noteiktie minimālie nodokļu līmeņi (nodoklis saražotajai produkcijai).

49.

Ir jānosaka, vai Direktīvas 2003/96 mērķis ir novērst elektroenerģijas dubultu aplikšanu ar nodokļiem, kā to apgalvo prasītāja pamatlietā, Somijas valdība un Komisija.

50.

Ne Direktīvas 2003/96 preambulas apsvērumos, ne arī minētās direktīvas noteikumos nav skaidri norādīts uz elektroenerģijas dubultu aplikšanu ar nodokļiem.

51.

Vienīgā atsauce uz elektroenerģijas dubultu aplikšanu ar nodokļiem ir atrodama Komisijas priekšlikumā ( 22 ). Minētajam priekšlikumam pievienotajā paskaidrojuma rakstā Komisija skaidro, ka attiecībā uz elektroenerģiju tā “ir ierosinājusi saskaņošanu, pamatojoties uz gala produktu aplikšanu ar nodokļiem”, it īpaši tādēļ, ka tādējādi elektroenerģiju var “tirgot valsts robežās un starp valstīm bez nodokļu piemērošanas, tādējādi izvairoties no dubultas aplikšanas ar nodokļiem patēriņa valstī” ( 23 ). Lai izvairītos no šādas dubultas aplikšanas ar nodokļiem, Komisijas priekšlikumā ir paredzēta shēma, kas ir līdzīga Direktīvā 2003/96 paredzētajai shēmai. Pirmkārt, minētajā priekšlikumā paredzēts, ka akcīzes nodokli piemēro energoproduktiem, ko izmanto par kurināmo, un elektroenerģijai ( 24 ). Otrkārt, minētā priekšlikuma 13. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēts obligāts atbrīvojums energoproduktiem, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai ( 25 ).

52.

Tomēr var rasties jautājums, vai Direktīvas 2003/96 mērķis tiešām ir novērst elektroenerģijas dubultu aplikšanu ar nodokļiem.

53.

Proti, Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā un trešajā teikumā ir paredzēts, ka dalībvalstis var atkāpties no pienākuma atbrīvot no nodokļiem energoproduktus, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai, kā noteikts šī noteikuma pirmajā teikumā. Saskaņā ar Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta otro teikumu dalībvalstis, “ņemot vērā vides politiku”, šiem produktiem var uzlikt nodokļus. Ja dalībvalsts izmanto minēto iespēju, elektroenerģija tiek aplikta ar nodokļiem dubultā, jo saskaņā ar tā paša noteikuma trešo teikumu energoproduktiem uzlikto nodokli “neņem vērā, lai sasniegtu [..] minimālo nodokļu līmeni elektroenerģijai”.

54.

Var pat rasties jautājums, vai Komisijas nolūks bija novērst elektroenerģijas dubultu aplikšanu ar nodokļiem. Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrais un trešais teikums patiešām ir pilnīgi identisks Komisijas priekšlikuma 13. panta 1. punkta b) apakšpunkta otrajam un trešajam teikumam ( 26 ). Turklāt Komisija tās priekšlikumam pievienotajā paskaidrojuma rakstā ir norādījusi, ka saskaņošana būtu jāpanāk, apliekot ar nodokļiem galaproduktu, tomēr tā uzsver, ka “nodokļu uzlikšana galaproduktam neparedz iespēju dalībvalstīm tieši diferencēt nodokļu līmeņus atbilstīgi izmantotā kurināmā vides kvalitātei” un tādēļ būtu jāļauj dalībvalstīm “pieskaitīt priekšnodoklim (nesaskaņotu) papildu nodokli, ko piemēro galaproduktam, gadījumos, kad tiek izmantota videi nelabvēlīga degviela” ( 27 ).

55.

Tādēļ Tiesa Kernkraftwerke Lippe‑Ems lietā noraidīja argumentu par to, ka Direktīva 2003/96 nepieļauj akcīzes nodokļu piemērošanu energoproduktiem, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai, un saražotajai elektroenerģijai. Tiesa norādīja, ka “[..] [izvirzītie argumenti] neļauj secināt, ka pastāvētu princips, kuram būtu pretrunā vienlaicīga nodokļa iekasēšana par elektroenerģijas izmantošanu un par šīs enerģijas ražošanas avotiem. [..] No [Komisijas] priekšlikuma neizriet, ka [priekšnodoklis un gala produktam piemērojamais nodoklis] ir savstarpēji izslēdzoši, jo [Komisija] ir atzinusi, ka tie viens otru papildina, minētajā priekšlikumā dalībvalstīm atstājot iespēju “pieskaitīt [priekšnodoklim] (nesaskaņotu) papildu nodokli, ko piemēro galaproduktam, gadījumos, kad tiek izmantota videi nelabvēlīga degviela”” ( 28 ).

56.

Tomēr es uzskatu, ka Direktīvas 2003/96 mērķis ir novērst elektroenerģijas dubultu aplikšanu ar nodokļiem.

57.

Proti, kā paskaidrots iepriekš 43. punktā un kā to apgalvo Komisija ( 29 ), ja Savienības likumdevējam bija nolūks izslēgt pirmajā teikumā Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto atbrīvojumu no priekšnodokļa, tas uz to ir skaidri norādījis. Ir tikai divas skaidri paredzētas atkāpes no minētā atbrīvojuma, proti, Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā un trešajā teikumā un minētās direktīvas 21. panta 5. punkta trešajā daļā.

58.

Direktīvas 2003/96 21. panta 5. punkta trešajā daļā ir paredzēts, ka dalībvalstis var atbrīvot no nodokļiem elektroenerģiju, ko saražojuši nelieli ražotāji, ja tie “apliek ar nodokli produktus, kas tiek izmantoti šās elektroenerģijas ražošanai”. Tāpēc attiecībā uz maziem elektroenerģijas ražotājiem ir atļauts piemērot priekšnodokli, bet nav atļauta dubulta aplikšana ar nodokļiem.

59.

Tādējādi elektroenerģijas dubulta aplikšana ar nodokļiem ir atļauta tikai, “ņemot vērā vides politiku”, saskaņā ar otro un trešo teikumu Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā. Tas nav atļauts citu iemeslu dēļ. Turklāt saskaņā ar minētā noteikuma otro teikumu dalībvalstis “var” uzlikt šiem produktiem priekšnodokli. Tām nav pienākuma to darīt. Turklāt dalībvalstis var noteikt priekšnodokļus, “[ne]ņemot vērā [Direktīvā 2003/96] noteiktos minimālos nodokļu līmeņus”. Tādējādi ar priekšnodokļiem, kas uzlikti saskaņā ar minētās direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta otro teikumu, var tikt ierobežota dubulta aplikšana ar nodokļiem.

60.

Vēlos arī uzsvērt, ka Parlaments 1999. gadā grozīja Komisijas priekšlikumu, līdz ar to tika svītrots 13. pants, kas paredzēja obligātu atbrīvojumu jo īpaši attiecībā uz elektroenerģijas ražošanai izmantotiem energoproduktiem, savukārt uz elektroenerģiju saskaņā ar minētā priekšlikuma 9. pantu joprojām attiecās minimālais nodokļu līmenis. Turklāt Parlaments pēdējo minēto noteikumu grozīja, tādējādi dalībvalstīm bija pienākums ieviest papildu nodokli, pamatojoties uz oglekļa saturu elektroenerģijas ražošanai izmantotajā kurināmajā ( 30 ). Tomēr minētie grozījumi, kas nozīmētu elektroenerģijas dubultu aplikšanu ar nodokļiem, netika pārņemti šo noteikumu galīgajā redakcijā (proti, Direktīvas 2003/96 10. un 14. pantā).

61.

Visbeidzot – ir jānorāda, ka sagatavošanas darba laikā Padomes prezidentvalsts uzsvēra, ka “vispārējais noteikums” ir piemērot nodokļus elektroenerģijas galaproduktam, nevis izejvielām ( 31 ).

62.

Tādēļ, manuprāt, Direktīvas 2003/96 mērķis ir novērst elektroenerģijas dubultu aplikšanu ar nodokļiem, izņemot, ja dalībvalstis īsteno pasākumus vides politikas apsvērumu dēļ.

63.

Attiecīgi es uzskatu, ka gadījumos, kad energoproduktus izmanto kombinētajai siltuma un elektroenerģijas ražošanai, tā šo produktu daļa, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai, ietilpst Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētā obligātā atbrīvojuma piemērošanas jomā. Proti, ja šis noteikums nebūtu attiecināms uz minēto šādu produktu daļu, tad koģenerācijā saražotā elektroenerģija tiktu aplikta ar nodokli dubultā, ko paredzēts novērst ar Direktīvu 2003/96. Manuprāt, minētās produktu daļas aplikšanu ar nodokļiem nevar uzskatīt par pasākumu, kas veikts, “ņemot vērā vides politiku”, saskaņā ar Direktīvas 2003/96/EK 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta otro teikumu, jo, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā, tiek ietaupīta enerģija un ir mazākas siltumnīcefekta gāzu emisijas salīdzinājumā ar to, kā tas ir, ražojot elektroenerģiju tradicionālā veidā ( 32 ). Siltuma ražošanai izmantotā energoproduktu daļa ietilpst ar Direktīvas 2003/96 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu dalībvalstīm piešķirto pilnvaru atbrīvot no nodokļa piemērošanas jomā.

64.

Šo secinājumu nevar apšaubīt, atsaucoties uz Tiesas secinājumiem lietā Kernkraftwerke Lippe‑Ems ( 33 ). Proti, situācija Kernkraftwerke Lippe‑Ems lietā bija ļoti specifiska, un tā atšķiras no situācijas šajā lietā. Lietā Kernkraftwerke Lippe‑Ems Tiesai tika jautāts, vai Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais obligātais atbrīvojums attiecas uz kodoldegvielu. Kaut arī minēto kurināmo, kā to paredz attiecīgais noteikums, “izmanto elektroenerģijas ražošanai”, tas nav iekļauts tādu “energoproduktu” uzskaitījumā, uz kuriem saskaņā ar Direktīvas 2003/96 2. panta 1. punktu šī direktīva attiecas ( 34 ). Tāpēc Tiesa konstatēja, ka kodoldegviela neietilpst minētās direktīvas piemērošanas jomā un attiecīgi obligātais atbrīvojums tai nav piemērojams. Tiesa noraidīja atomelektrostacijas apsaimniekotāju argumentu par to, ka Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts “pēc analoģijas” jāpiemēro kodoldegvielai, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai, jo minētās direktīvas mērķis bija izvairīties no elektroenerģijas dubultas aplikšanas ar nodokļiem. Patiesi, nav šaubu, ka, ja Tiesa Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu būtu piemērojusi kodoldegvielai, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai, tā būtu paplašinājusi minētās direktīvas piemērošanas jomu, pārkāpjot šīs pašas direktīvas 2. panta 1. punktu ( 35 ). Turpretī šajā lietā dabasgāze ir “energoprodukts” Direktīvas 2003/96 2. panta 1. punkta izpratnē ( 36 ). Tāpēc, piemērojot šīs direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu tai dabasgāzes daļai, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai koģenerācijā, Tiesa nepaplašinātu minētās direktīvas piemērošanas jomu.

65.

Tāpat manu iepriekš 62. punktā izdarīto secinājumu neliek apšaubīt fakts, ka Komisijas priekšlikuma 13. panta 1. punkta b) apakšpunkts, kurā paredzēts, ka obligāti no nodokļiem atbrīvo “energoproduktus, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai, un tās ražošanas procesā saražotajam siltumam” ( 37 ), tika grozīts tā, ka Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta b) apakšpunkts attiecas tikai uz “energoproduktiem, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai”. Proti, Komisijas mērķis, kā paskaidrots priekšlikumam pievienotajā paskaidrojuma rakstā, bija ieviest saskaņošanu, kuras pamatā ir elektroenerģijas galaproduktu aplikšana ar nodokļiem, lai izvairītos no dubultas aplikšanas ar nodokļiem ( 38 ). Minētajā paskaidrojuma rakstā nekas nenorāda uz to, ka Komisija plānoja ierobežot saskaņošanu, kuras pamatā ir galaproduktu aplikšana ar nodokļiem, attiecībā uz koģenerācijā saražotu elektroenerģiju.

66.

Visbeidzot jānorāda, ka Parlaments, ar kuru 2003. gada septembrī otro reizi notika apspriešanās par direktīvas projektu ( 39 ), grozīja minētās direktīvas 15. panta 1. punktu, paredzot obligātu atbrīvojumu, nevis pilnvaras atbrīvot no nodokļa ( 40 ). Direktīva 2003/96 tika pieņemta bez minētā grozījuma. Tomēr tas, manuprāt, neliek apšaubīt manu iepriekš 62. punktā izklāstīto secinājumu. Proti, pirmkārt, Parlaments 2003. gada septembrī nav grozījis direktīvas projekta 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzēto obligāto atbrīvojumu attiecībā uz energoproduktiem, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai ( 41 ). Tādēļ direktīvas projekta 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta grozījums varētu nozīmēt tikai obligātu atbrīvojumu attiecībā uz to energoproduktu daļu, ko izmanto siltuma ģenerēšanai. Fakts, ka šis grozījums netika iekļauts, nozīmē tikai to, ka dalībvalstīm ir pilnvaras, nevis pienākums atbrīvot no nodokļiem minēto šādu produktu daļu. Otrkārt, es uzsveru, ka pēc tam, kad Parlaments pieņēma minēto grozījumu, Komisijas pārstāvis fiskālo padomnieku un pastāvīgo pārstāvniecību atašeju sanāksmē paziņoja, ka “direktīvas projektu šajā posmā nav ieteicams grozīt” un ka “Komisija varētu paturēt prātā priekšlikumus par jebkuru direktīvas grozījumu” ( 42 ). Tas liecina, ka – vismaz runājot par Komisiju – netika apsvērta minētā grozījuma būtība, un tas netika iekļauts galvenokārt laika grafika dēļ.

67.

Tomēr, ja tiktu uzskatīts, ka Direktīvas 2003/96 mērķis nav novērst elektroenerģijas dubultu aplikšanu ar nodokļiem, minētās direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts, manuprāt, vienalga attiektos uz to energoproduktu daļu, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai koģenerācijā. Proti, tas atbilstu pārējiem minētās direktīvas mērķiem – nodrošināt iekšējā tirgus pareizu darbību un uzlabot vides aizsardzību.

68.

Viens no Direktīvas 2003/96 mērķiem ir nodrošināt iekšējā tirgus pareizu darbību, samazinot atšķirības valstu nodokļu līmeņos, un saglabāt Savienības uzņēmumu konkurētspēju. Tas izriet no minētās direktīvas preambulas 2.–5. apsvēruma, saskaņā ar kuriem būtiskas atšķirības dalībvalstu piemērotajos nodokļu līmeņos varētu traucēt iekšējā tirgus pareizu darbību, turpretī Savienības mēroga minimālie nodokļu līmeņi varētu veicināt pareizu tirgus darbību. To ir atzinusi arī Tiesa ( 43 ).

69.

Ja elektroenerģijas ražošanai koģenerācijā izmantotie energoprodukti ietilptu vienīgi Direktīvas 2003/96 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanas jomā, savukārt, izmantojot šos pašus produktus elektroenerģijas ražošanai tradicionālā veidā, tie ietilptu minētās direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanas jomā, koģenerācijas iekārtas tiktu nostādītas nelabvēlīgākā pozīcijā attiecībā pret tradicionālajām iekārtām. Proti, uz pēdējām attiektos Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais obligātais atbrīvojums, turpretī pirmās no nodokļiem tiktu atbrīvotas tikai tad, ja attiecīgā dalībvalsts ir izmantojusi ar minētās direktīvas 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu piešķirtās pilnvaras. Kā norāda Komisija, tas būtu pretrunā Direktīvas 2003/96 preambulas 24. apsvērumam, kurā noteikts, ka dalībvalstīm piešķirtās pilnvaras piemērot atbrīvojumus jo īpaši nedrīkst radīt “konkurences traucējumus”. Ja Direktīvas 2003/96 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts attiektos vienīgi uz tādiem energoproduktiem, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai koģenerācijā, un attiecīgā dalībvalsts neizmantotu iespēju šos produktus pilnībā atbrīvot no nodokļiem, tiktu izkropļota konkurence starp koģenerācijas iekārtām un tradicionālajām iekārtām.

70.

Iepriekš izklāstītais pamatojums atbilst Tiesas konstatējumiem lietā Jan De Nul. Minētajā spriedumā Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvas 92/81 8. panta 2. punkta b) apakšpunktā ( 44 ) paredzētajām pilnvarām atbrīvot no nodokļiem kuģošanai iekšzemes ūdensceļos izmantotu minerāleļļu “nav pakārtota rakstura” tādā nozīmē, ka tās var piemērot tikai tad, ja uz minerāleļļām, kuras izmanto kā degvielu kuģošanai Savienības ūdeņos, neattiecas obligātais atbrīvojums, kas paredzēts minētās direktīvas 8. panta 1. punkta c) apakšpunktā ( 45 ). Jūras kuģi, kas ietilpst obligātā atbrīvojuma piemērošanas jomā ( 46 ), tiešām var arī kuģot pa noteiktiem iekšzemes ūdensceļiem uz noteiktām ostām, kuras, lai arī tās neatrodas piekrastē, ir jūras ostas ( 47 ). Tādējādi, ja jūras kuģi, kas darbojas iekšējos ūdensceļos dodoties uz jūras ostām, būtu izslēgti no obligātā atbrīvojuma piemērošanas jomas, tie tiktu nostādīti nelabvēlīgākā situācijā nekā jūras kuģi, kas darbojas tikai piekrastes ostās. Tas varētu izraisīt satiksmes novirzīšanu no jūras ostām. Tādējādi Tiesa nosprieda, ka Direktīvas 92/81 8. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētās pilnvaras atbrīvot no nodokļiem attiecas uz kuģošanu pa iekšējiem ūdensceļiem tikai tiktāl, ciktāl šāda kuģošanu notiek ūdeņos, kuros drīkst kuģot jūras kuģi.

71.

Direktīvai 2003/96 ir arī cits mērķis, proti, uzlabot vides aizsardzību. No minētās direktīvas preambulas 6., 7. un 12. apsvēruma izriet, ka vides aizsardzības prasības ir jāiekļauj enerģētikas politikas definīcijā. To ir atzinusi Tiesa ( 48 ).

72.

Ja elektroenerģijas ražošanai koģenerācijā izmantotā energoproduktu daļa ietilptu Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētā obligātā atbrīvojuma piemērošanas jomā, tiktu veicināta vides aizsardzība. Proti, koģenerācija atšķirībā no tradicionālajiem elektroenerģijas ražošanas veidiem ļauj ietaupīt enerģiju. Šajā ziņā Direktīvas 2003/96 sagatavošanas darba laikā Padomes prezidentvalsts lēsa, ka, “ražojot elektroenerģiju spēkstacijās, pārveides efektivitāte parasti ir starp 25 % un 50 [%], kur 50 [%] ir ļoti augsts rādītājs”, savukārt, ja elektroenerģija tiek ražota koģenerācijā, “pārveides efektivitāte parasti palielinās līdz vispārējam līmenim no 60 līdz 80 [%]” ( 49 ).

73.

Kā minēts iepriekš, ja Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts būtu jāpiemēro tai energoproduktu daļai, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai, tas nekādi neatspēkotu minētās direktīvas 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētos mērķus. Proti, minētais noteikums attiecas uz to energoproduktu daļu, ko izmanto siltuma ražošanai.

74.

Ir jānoraida Francijas valdības arguments par to, ka praksē ir ārkārtīgi grūti nošķirt, cik liela energoproduktu daļu izmantota elektroenerģijas ražošanai ( 50 ). Proti, mutvārdu uzklausīšanā prasītāja pamatlietā, kā arī Komisija paskaidroja, ka ir iespējama atsevišķa aplikšana ar nodokļiem. Prasītāja pamatlietā ierosināja aprēķināt minimālo dabasgāzes daudzumu, kas vajadzīgs elektroenerģijas ražošanai iekārtā, kura ražo tikai elektroenerģiju (pretstatā koģenerācijas iekārtai) un kurā tiek izmantota labākā pieejamā un ekonomiski pamatota tehnoloģija. Prasītāja pamatlietā uzskata, ka šāds minimālais daudzums gadījumos, kad dabasgāzi izmanto kombinētajai siltuma un elektroenerģijas ražošanai, būtu jāuzskata par atbilstošu tai dabasgāzes daļai, kas pieskaitāma elektroenerģijas ražošanai ( 51 ). Savukārt Komisija uzsvēra, ka vairākas dalībvalstis ir izstrādājušas metodi ar nodokli apliekamās energoproduktu daļas aprēķināšanai. Saskaņā ar Komisijas teikto šobrīd siltuma ražošanai izmantotā energoproduktu daļa saskaņā ar Francijas tiesību aktiem tiek aplikta ar nodokļiem ( 52 ). Līdzīgi arī Beļģijā no nodokļiem atbrīvota ir tikai elektroenerģijas ražošanai izmantotā energoproduktu daļa ( 53 ). Turklāt Komisija norādīja, ka nav svarīgi, ka dalībvalstis izmanto dažādas metodes, lai aprēķinātu, cik liela daļa no kombinētajai siltuma un elektroenerģijas ražošanai izmantotajiem energoproduktiem ir apliekama ar nodokļiem. Patiešām, Direktīvā 2003/96 par šo jautājumu nekas nav minēts.

75.

Tāpēc, manuprāt, ja energoproduktus izmanto kombinētajai siltuma un elektroenerģijas ražošanai, tad šī elektroenerģijas ražošanai izmantoto produktu daļa ietilpst Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanas jomā, savukārt siltuma ražošanai izmantotā daļa ietilpst minētās direktīvas 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta piemērošanas jomā.

76.

Šajā lietā Sucrerie de Toury tika liegta iespēja gūt labumu no atbrīvojuma, kas paredzēts Muitas kodeksa 266.quinquies panta A daļā un – pēc 2006. gada 31. decembra – minētā kodeksa 266.quinquies panta 3. punktā, attiecībā uz dabasgāzi, kas iegādāta no 2006. gada 1. janvāra līdz 2007. gada 25. decembrim.

77.

Tiesas sēdē prasītāja pamatlietā norādīja, ka iemesls, kādēļ tai tika atteikts Muitas kodeksa 266.quinquies panta A daļā paredzētais atbrīvojums, ir tas, ka atbrīvojumu var piešķirt tikai piecus gadus pēc koģenerācijas stacijas nodošanas ekspluatācijā. Tā kā Sucrerie de Toury koģenerācijas iekārta tika nodota ekspluatācijā 1996. gadā, tā Muitas kodeksa 266.quinquies panta A daļas spēkā stāšanās brīdī bija pārāk veca, lai varētu gūt labumu no atbrīvojuma ( 54 ).

78.

Iesniedzējtiesai ir jānosaka, kāpēc Sucrerie de Toury tika liegts gūt labumu no Francijas tiesību aktos paredzētā atbrīvojuma. Ja iemesls ir tas, ka minētais atbrīvojums ir ierobežots uz laiku līdz pieciem gadiem pēc koģenerācijas stacijas nodošanas ekspluatācijā, tas, manuprāt, būtu neatbilstoši Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētā atbrīvojuma beznosacījuma raksturam ( 55 ).

79.

Tādēļ uz uzdoto jautājumu būtu jāatbild, ka gadījumos, kad energoproduktus izmanto kombinētajai siltuma un elektroenerģijas ražošanai, Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāpiemēro kopā. Tā energoproduktu daļa, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai, ietilpst pirmajā minētajā noteikumā paredzētā obligātā atbrīvojuma piemērošanas jomā, savukārt tā šo produktu daļa, ko izmanto siltuma ražošanai, ietilpst pēdējā minētā noteikuma piemērošanas jomā.

80.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Conseil d’État (Valsts padome, Francija) jautājumu atbildēt šādi:

Gadījumos, kad energoproduktus izmanto kombinētajai siltuma un elektroenerģijas ražošanai, Padomes Direktīvas 2003/96/EK (2003. gada 27. oktobris), kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai, 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 15. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāpiemēro kopā. Tā energoproduktu daļa, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai, ietilpst pirmajā minētajā noteikumā paredzētā obligātā atbrīvojuma piemērošanas jomā, savukārt tā šo produktu daļa, ko izmanto siltuma ražošanai, ietilpst pēdējā minētā noteikuma piemērošanas jomā.