1

Laikā no 1994. līdz 1997. gadam Alavas [Álava], Biskajas [Vizcaya] un Gipuskojas [Guipúzcoa] provinces, kas atrodas Basku zemes autonomajā kopienā (Spānija), ieviesa sešas nodokļu sistēmas, kuras var iedalīt divās grupās, – nodokļa atlaidi uzņēmumiem 45 % apmērā no to ieguldījumiem un jauno uzņēmumu ar nodokli apliekamās bāzes degresīvu samazināšanu četru gadu laikā.

2

Šī lieta ir radusies saistībā ar vienu no sešām iepriekš 1. punktā minētajām nodokļu sistēmām, proti, kuru ir ieviesusi Álava province un kas ļauj pie noteiktiem nosacījumiem šīs provinces uzņēmumiem piešķirt nodokļa atlaidi 45 % apmērā no to ieguldījumiem.

3

Aplūkojamās nodokļu sistēmas, kuras bija ieviesusi Álava province, bija spēkā līdz 1999. gadam attiecībā uz nodokļa atlaidi uzņēmumiem 45 % apmērā no to ieguldījumiem un līdz 2000. gadam attiecībā uz citām nodokļu sistēmām.

4

Neviena no nodokļu sistēmām netika paziņota Eiropas Kopienu [Savienības] Komisijai.

5

Komisija uzzināja par konkrēto nodokļu sistēmu esamību, kad tā saņēma sūdzības.

6

Ar 1999. gada 17. augusta un 29. septembra vēstulēm Komisija paziņoja Spānijas iestādēm savu lēmumu uzsākt formālas izmeklēšanas procedūru, kas paredzēta LESD 108. panta 2. punktā, attiecībā uz sešām nodokļu sistēmām, proti, nodokļa atlaidi uzņēmumam, kas vienāda ar 45 % no tā ieguldījumiem, ko ieviesušas Vizcaya un Guipúzcoa provinces (OV 1999, C 351, 29. lpp.), jauno uzņēmumu nodokļa bāzes degresīvo samazinājumu četru gadu laikā, ko ieviesušas Álava, Vizcaya un Guipúzcoa provinces (OV 2000, C 55, 2. lpp.), un nodokļa atlaidi uzņēmumam 45 % apmērā no tā ieguldījumiem, ko ieviesusi Álava province (OV 2000, C 71, 8. lpp.).

7

1999. gada 3. novembrī un 6. decembrī tika celtas prasības atcelt tiesību aktu par lēmumu uzsākt formālas izmeklēšanas procedūru.

8

Šīs prasības atcelt tiesību aktu Vispārējā tiesa noraidīja ar 2002. gada 23. oktobra spriedumiem Diputación Foral de Guipúzcoa u.c./Komisija (T‑269/99, T‑271/99 un T‑272/99, EU:T:2002:258) un Diputación Foral de Álava u.c./Komisija (no T‑346/99 līdz T‑348/99, EU:T:2002:259).

9

2001. gada 11. jūlijā Komisija pabeidza formālās izmeklēšanas posmu ar sešiem lēmumiem, kuros tā konstatēja, pirmkārt, ka konkrētās nodokļu sistēmas esot bijušas nelikumīgs valsts atbalsts, jo tās tika ieviestas, pārkāpjot iepriekšējas paziņošanas Komisijai pienākumu, kas paredzēts LESD 108. panta 3. punktā, un, otrkārt, tās neesot saderīgas ar iekšējo tirgu.

10

Attiecībā uz nodokļa atlaidi uzņēmumam 45 % apmērā no tā ieguldījumiem, ko ieviesusi Álava province, Komisija 2001. gada 11. jūlija Lēmuma 2002/820/EK par valsts atbalsta shēmu, ko Spānija īstenojusi par labu uzņēmumiem Álava provincē nodokļa atlaides 45 % apmērā no ieguldījumiem formā (OV 2002, L 296, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “2001. gada lēmums”), 1. pantā konstatēja, ka šī nodokļu sistēma nav saderīga ar iekšējo tirgu.

11

2001. gada lēmuma 2. pantā Komisija lūdza Spānijas Karalistei izbeigt nodokļa atlaidi uzņēmumam 45 % apmērā no tā ieguldījumiem, kuru bija ieviesusi Álava province, gadījumos, kad tā vēl bija spēkā.

12

2001. gada lēmuma 3. panta 1. punkta otrajā daļā Komisija noteica, ka Spānijas Karalistei ir jāpārtrauc izmaksāt jebkāds vēl neizmaksātais valsts atbalsts.

13

Visbeidzot, 2001. gada lēmuma 3. panta 1. punkta pirmajā daļā un 2. pantā to, ka Spānijas Karalistei ir jāatgūst no to saņēmējiem individuālie atbalsti, kas tikuši izmaksāti saskaņā ar aplūkojamo sistēmu, Komisija noteica šādi:

“1.   Spānija veic visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai atgūtu 1. pantā minēto un jau saņēmēju rīcībā nelikumīgi nodoto atbalstu.

[..]

2.   Atgūšanu īsteno tūlīt un saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētajām procedūrām, ja vien tās nodrošina tūlītēju un efektīvu šā lēmuma izpildi. [..]”

14

Nosakot atgūt piešķirtos atbalstus atbilstoši sistēmai, kura atzīta par nesaderīgu, Komisija 2001. gada lēmuma preambulas 98. apsvērumā paskaidroja:

“Šis lēmums attiecas uz sistēmu, un tas ir nekavējoties jāīsteno, ieskaitot jebkura individuālā atbalsta, kas piešķirts atbilstoši šai sistēmai, atgūšanu. Tāpat Komisija atgādina, ka šis lēmums, kā tas ir vienmēr, neietekmē iespēju, ka individuālie atbalsti pilnībā vai daļēji tiek uzskatīti par saderīgiem ar kopējo tirgu, pamatojoties uz to konkrētām īpašībām, vai nu saskaņā ar vēlāku Komisijas lēmumu, vai, piemērojot izņēmuma regulējumus.”

15

2001. gada 25. septembrī, 22. oktobrī un 21. decembrī tika celtas prasības atcelt sešus Komisijas 2001. gada 11. jūlijā pieņemtos lēmumus.

16

2009. gada 9. septembrī Vispārējā tiesa apstiprināja sešu Komisijas 2001. gada 11. jūlija lēmumu likumību savos spriedumos Diputación Foral de Álava u.c./Komisija (no T‑227/01 līdz T‑229/01, T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01, EU:T:2009:315) un Diputación Foral de Álava u.c. (no T‑230/01 līdz T‑232/01 un no T‑267/01 līdz T‑269/01, nav publicēts, EU:T:2009:316).

17

Pirmais spriedums, kas iepriekš minēts 16. punktā, attiecas uz trim Komisijas 2001. gada 11. jūlija lēmumiem, ar ko konstatēta nodokļa atlaides uzņēmumam 45 % apmērā no tā ieguldījumiem, ko ieviesušas Álava, Vizcaya un Guipúzcoa provinces, nesaderība.

18

Otrais spriedums, kas iepriekš minēts 16. punktā, attiecas uz trim Komisijas 2001. gada 11. jūlija lēmumiem par jauno uzņēmumu nodokļa bāzes degresīvajiem samazinājumiem četru gadu laikā, ko ieviesušas Álava, Vizcaya un Guipúzcoa provinces.

19

2009. gada 26. novembrī pret šī sprieduma 16. punktā minētajiem spriedumiem tika iesniegtas apelācijas sūdzības.

20

2011. gada 28. jūlijā Tiesa noraidīja apelācijas sūdzības, kas bija iesniegtas par šiem diviem spriedumiem, ar saviem spriedumiem Diputación Foral de Vizcaya u.c./Komisija (no C‑471/09 P līdz C‑473/09 P, nav publicēts, EU:C:2011:521) un Diputación Foral de Vizcaya u.c./Komisija (no C‑474/09 P līdz C‑476/09 P, nav publicēts, EU:C:2011:522).

21

2001. gada 12. oktobrī Komisija saņēma informāciju no Spānijas Karalistes par tās veiktajiem pasākumiem Komisijas 2001. gada 11. jūlija lēmumu izpildei.

22

Tā kā sniegtās atbildes to neapmierināja, Komisija 2003. gada 19. novembrī cēla prasību Tiesā par valsts pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 108. panta 2. punktam.

23

2006. gada 14. decembrī Tiesa nosprieda, ka Spānijas Karaliste nav izpildījusi savus pienākumus, jo tā paredzētajā termiņā nav veikusi nepieciešamos pasākumus, lai izpildītu Komisijas 2001. gada 11. jūlija lēmumus (spriedums, 2006. gada 14. decembris, Komisija/Spānija, no C‑485/03 līdz C‑490/03, EU:C:2006:777).

24

Pēc iepriekš 23. punktā minētā sprieduma Spānijas iestādes atguva daļu no valsts atbalsta no tā saņēmējiem. Tās uzskatīja, ka pārējā daļa nav atgūstama, jo tā ir saderīga ar iekšējo tirgu, piemērojama saskaņā ar normām par de minimis atbalstiem un ir ņemti vērā ar atpakaļejošu spēku veikti nodokļu atskaitījumi.

25

Uzskatot, ka, šādi rīkojoties, Spānijas Republika nav pilnībā īstenojusi 2001. gada 11. jūlija lēmumus, Komisija 2011. gada 18. aprīlī cēla Tiesā otru prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 260. panta 2. punktam.

26

2013. gada 30. oktobrī tiesvedībā sakarā ar valsts pienākumu neizpildi Komisija informēja Tiesu, ka tā uzskata, ka valsts atbalsts ir pilnībā atgūts 2013. gada 15. oktobrī. Tādēļ tā uzskatīja, ka nav vajadzības Spānijas Republikai piespriest kavējuma naudas samaksu, bet tikai naudas sodu (skat. spriedumu, 2014. gada 13. maijs, Komisija/Spānija, C‑184/11, EU:C:2014:316, 16. un 17. punkts).

27

Savā 2014. gada 13. maija spriedumā Komisija/Spānija (C‑184/11, EU:C:2014:316) Tiesa nosprieda, ka Spānijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kas tai noteikti saskaņā ar LESD 260. panta 1. punktu. Tā piesprieda samaksāt naudas sodu 30 miljonu euro apmērā kā sankciju par neizpildes periodu.

28

Prasītāja Guardian Glass España, Central Vidriera, SLU ir Álava provinces Ljodio [Llodio] (Spānija) reģistrēts uzņēmums.

29

Prasītājai laikā no 1994. līdz 1996. gadam EUR 45664899,69 vērtā projektā par pludinātā stikla krāsns un ar to saistīto iekārtu būvniecību tika atļauts piemērot nodokļa atlaidi uzņēmumam 45 % apmērā no tās ieguldījumiem.

30

2007. gada 22. oktobrīDirección General de Hacienda de la Diputacion foral de Álava (Alavas provinces valdības nodokļu ģenerāldirekcija, Spānija) paziņoja prasītājai savu Resolución 1943/2007, de 19 de octubre, sobre ejecución de la Decisión de la Comisión C(2001) 1759 final, de 11 de julio de 2001, relativa al régimen de ayudas estatales ejecutado por España a favor de las empresas de Álava en forma de crédito fiscal del 45 % de las inversiones, en relación con la entidad Guardian Llodio, SLU, como contiunadora de Guardian Llodio, SA, con NIF: B‑01.000.702 (Lēmums 1943/2007 par 2001. gada lēmuma izpildi attiecībā uz prasītāju, turpmāk tekstā – “Lēmums 1943/2007”). Šajā lēmumā tā uzdeva prasītājai atgūt daļu no nodokļa atlaidēm, apstiprinot, ka pārējā daļa ir uzskatāma par atbalstu ieguldījumam, kas ir saderīgs ar iekšējo tirgu, atbilstoši Valstu reģionālā atbalsta pamatnostādnēm (OV 1998, C 74, 9. lpp.; turpmāk tekstā – “1998. gada pamatnostādnes”).

31

2007. gada 21. novembrī prasītāja administratīvā kārtā pārsūdzēja Lēmumu 1943/2007 Organismo Jurídico-Administrativo de Álava (Alavas finanšu iestāde), vēlāk ceļot prasību Tribunal Superior de Justicia del País Vasco (Baskuzemes autonomās kopienas Augstākā tiesa) un, visbeidzot, apelācijas sūdzību Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija).

32

2012. gada 7. februārī Álava provinces valdības nodokļu ģenerāldirekcija paziņoja prasītājai savu otro lēmumu, proti, Resolución 324/2012, de 2 de febrero, sobre ejecución complementaria de la Decisión de la Comisión C(2001) 1759 final, de 11 de julio de 2001, relativa al régimen de ayudas estatales ejecutado por España a favor de las empresas de Álava en forma de crédito fiscal del 45 % de las inversiones, en relación con la entidad Guardian Llodio, SLU, como contiunadora de Guardian Llodio, SA, con NIF: B‑01.000.702 (Lēmums 324/2012 par 2001. gada lēmuma papildu izpildi attiecībā uz prasītāju, turpmāk tekstā – “Lēmums 324/2012”). Šajā lēmumā tā noteica, ka prasītājai ir jāatmaksā arī tā nodokļa atlaides daļa, kura Lēmumā 1943/2007 tika uzskatīta par saderīgu ar iekšējo tirgu, un līdz ar to jāatmaksā viss saņemtais atbalsts.

33

Prasītāja arī pret Lēmumu 324/2012 cēla prasību Spānijas tiesās, kuras to daļēji apmierināja.

34

2012. gada 25. maijā Spānijas iestādes iesniedza Komisijai bankas izziņas, kas apliecināja prasītājas saņemtā atbalsta atmaksu.

35

2014. gada 14. jūlijāDiputación Foral de Álava (Alavas provinces valdība, Spānija) iesniedza atbildes rakstu Spānijas tiesās prasībā, kas bija vērsta pret Lēmumu 324/2012. Tajā tā norādīja, ka prasītājas situācijas galīgā pārbaude vēl nav pabeigta, “jo Komisija, kurai bija jālemj par atbalsta saderību, nav vēl izlēmusi, ņemot vērā apgalvojumus un iesniegtos dokumentus, vai veiktos ieguldījumus var uzskatīt par tādiem, ar ko tiek izpildīts stimulējošas ietekmes kritērijs, kas prasīts [1998. gada] pamatnostādnēs, lai veiktiem ieguldījumiem varētu piemērot atlaides kā reģionālajam atbalstam”.

36

2015. gada 16. janvārī prasītāja vērsās Komisijā, lai tai lūgtu viņu informēt par jebkuru sazināšanos ar Spānijas valsts iestādēm saistībā ar tās saņemtajiem atbalstiem. Šajā vēstulē tā norādīja, ka viņa uzskata, ka viņai ir piekļuve lietas materiāliem, tiesības tikt uzklausītai un aizstāvēties, kā arī tiesības tikt informētai par jebkuru lēmumu, ko Komisija pieņemtu saistībā ar šiem atbalstiem.

37

Ar 2015. gada 9. februāra vēstuli Komisijas “Konkurences” ģenerāldirektorāts (ĢD) atbildēja prasītājai, atgādinot valsts atbalstu atgūšanas procedūras divpusējo raksturu, kas norisinās starp Komisiju un Spānijas iestādēm un tādējādi izslēdz to, ka atbalsta saņēmējiem būtu tiešs kontakts ar Komisijas dienestiem.

38

2015. gada 16. marta vēstulē prasītāja izteica savu nepiekrišanu Komisijai.

39

Pēc prasības, kas tika celta pret Lēmumu 324/2012, Tribunal Superior de Justicia del País Vaso (Baskuzemes autonomās kopienas Augstākā tiesa, Spānija) nosprieda, ka prasītājas tiesības uz aizstāvību ir pārkāptas, jo viņa netika uzklausīta pirms konkrētā lēmuma pieņemšanas. Līdz ar to prasītāja tika uzaicināta ierasties Álava pašvaldības padomē.

40

2016. gada 19. februārī, otrā uzaicinājuma uz sēdi laikā, administrācija izsniedza prasītājai 2015. gada 15. jūlija dokumentu ar nosaukumu “Par nodokļu strīdiem Basku zemē (Álava) – Neformāls paziņojums par papildu argumentiem jautājumā par saderīgumu ar [1998. gada pamatnostādnēm]” (turpmāk tekstā – “apstrīdētais tiesību akts”).

41

Apstrīdētais tiesību akts nav parakstīts, tajā nav minēti tā autori, un tas nav uz Komisijas veidlapas. Tam ir pievienota atbilstoša elektroniskā pasta vēstule, kuru Komisijas ĢD “Konkurence” ierēdnis nosūtījis Spānijas Karalistes pastāvīgajai pārstāvniecībai Eiropas Savienībā.

42

Apstrīdētajam tiesību aktam ir divas daļas, – vispārīgā daļa un daļa, kurā ir izklāstīta katra attiecīgā uzņēmuma individuālā situācija.

43

Apstrīdētā tiesību akta pirmajā daļā ir norādīts šādi:

44

Otrajā apstrīdētā tiesību akta daļā ir ietverts prasītājas apgalvojumu vērtējums, pamatojoties uz sniegto informāciju, bet citu atbalsta saņēmēju apgalvojumi ir aizsegti.

45

Saskaņā ar apstrīdēto tiesību aktu nevar konstatēt, ka prasītājas ieguldījumi ir veikti pēc tās atbalsta pieteikuma iesniegšanas.

46

Apstrīdētā tiesību akta autors precizē, ka, pamatojoties uz tā rīcībā esošo informāciju, prasītāja ir iesniegusi savu atbalsta pieteikumu 1995. gada 17. februārī un tā šajā pieteikumā ir norādījusi sava ieguldījumu projekta aptuvenās izmaksas par laiku no 1994. līdz 1996. gadam. Tajā ir norādīts, ka ar 1995. gada 8. aprīļa lēmumu Álava provinces iestādes ir piešķīrušas atbalstu ne tikai tiem ieguldījumiem, kas ir paredzēti laika posmā no 1995. līdz 1996. gadam, bet arī uzņēmuma izdevumiem pirms atbalsta pieteikuma iesniegšanas (laikā no 1994. līdz 1995. gadam).

47

Apstrīdētajā tiesību aktā ir pieminēts, ka šīs izmaksas ietver izmaksas par “sagatavojošo izpēti vai dzīvotspēju” un izmaksas par informātikas iekārtu un citu preču iegādi pirms atbalsta pieteikuma iesniegšanas. Šī akta autors precizē, ka prasītāja piedāvāja izslēgt izmaksas saistībā ar šo otro kategoriju tādēļ, ka tās nebija saistītas ar ieguldījuma projektu un tātad neapdraudēja stimulējošo iedarbību.

48

Apstrīdētā tiesību akta autors arī atsaucas uz Valstu reģionālā atbalsta pamatnostādnēm 2007.–2013. gadam (OV 2006, C 54, 13. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada pamatnostādnes”). Tas norāda, ka pierādījumi tika prasīti, lai noteiktu, vai prasītāja ir mazs un vidējs uzņēmums (MVU), jo kādā lietā pirms atbalsta atgūšanas no cita šīs pašas shēmas saņēmēja tika apmierināti apgalvojumi par saderību saistībā ar dzīvotspējas izpētes izmaksām, lai gan šo pamatnostādņu 51. pantā noteiktie nosacījumi bija izpildīti.

49

Apstrīdētajā tiesību aktā ir precizēts, ka 2006. gada pamatnostādņu 51. punktā ir atļauts subsidēt sagatavošanas izpētes izmaksas, ja saņēmējs ir MVU. Ir konstatēts, ka prasītāja nevar tikt uzskatīta par MVU no 1994. līdz 1996. gadam. Apstrīdētā tiesību akta autors secina, ka “ieguldījumi tika veikti pirms atbalsta pieteikuma iesniegšanas datuma” un ka “šie ieguldījumi nebija paredzēti tikai sagatavojošai izpētei”.

50

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 19. aprīlī, prasītāja cēla šo prasību.

51

2016. gada 20. jūlijā Spānijas Karaliste iesniedza pieteikumu par iestāšanos lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

52

Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējas tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 22. jūlijā, Komisija atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 130. panta 1. punktam cēla iebildi par nepieņemamību.

53

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 6. septembrī, prasītāja sniedza savus apsvērumus par iebildi par nepieņemamību.

54

Ar pirmo procedūras organizatorisko pasākumu, kas pamatots ar Reglamenta 89. panta 3. punktu, Vispārējā tiesa ar 2016. gada 24. novembra vēstuli lūdza Komisijai iesniegt pilnīgu apstrīdētā tiesību akta eksemplāru oriģinālversijā, kā arī saraksti starp Spānijas iestādēm jautājumā par prasītājai izmaksāto atbalstu. Komisija šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.

55

Kā procesa otro organizatorisko pasākumu Vispārējā tiesa ar 2017. gada 8. marta vēstuli aicināja Komisiju atbildēt uz rakstveida jautājumiem. Komisija šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā. Pēc atbilžu saņemšanas no Komisijas prasītāja tika aicināta iesniegt rakstveida apsvērumus. Tā izpildīja šo aicinājumu noteiktajā termiņā.

56

Prasības pieteikumā prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

57

Iebildē par nepieņemamību Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

58

Apsvērumos saistībā ar iebildumu par nepieņemamību prasītāja lūdz Vispārējo tiesu atzīt prasību par nepieņemamu.

59

Saskaņā ar Reglamenta 130. panta 1. un 7. punktu Vispārējā tiesa var lemt par nepieņemamību vai kompetences neesamību, neizskatot lietu pēc būtības, ja to prasa atbildētājs.

60

Šajā lietā, tā kā Komisija lūdza lemt par nepieņemamību, Vispārējā tiesa uzskata, ka lietas materiālos ir pietiekama informācija, un nolemj pieņemt lēmumu, neveicot tālākas procesuālās darbības.

61

Iebildes par nepieņemamību pamatojumam Komisija apgalvo, pirmkārt, ka par apstrīdēto tiesību aktu nevar iesniegt prasību to atcelt. Otrkārt, tā būtībā apgalvo, ka prasītājai nav locus standi un ka tai nav intereses, kas vajadzīga, lai varētu celt prasību atcelt tiesību aktu.

62

Attiecībā uz apstrīdētā tiesību akta apstrīdamību Komisija galvenokārt apgalvo, ka apstrīdētajam tiesību aktam nav lemjoša rakstura. Gadījumā, ja Vispārējā tiesa uzskatītu apstrīdēto tiesību aktu par lēmumu, tā pakārtoti norāda, ka šis lēmums tikai apstiprinātu 2001. gada lēmumu, kas ir kļuvis galīgs; tā kā tas ir tikai apstiprinošs lēmums, tad par apstrīdēto tiesību aktu nevar celt prasību to atcelt.

63

Lai ieņemtu nostāju par apstrīdētā tiesību akta apstrīdamību ir jāpārbauda lietas dalībnieku šai sakarā norādītie argumenti. Šie argumenti ir par, attiecīgi, obligātajām tiesiskajām sekām, kādas, iespējams, ir apstrīdētajam tiesību aktam, apstrīdētā tiesību akta formu, iespējamo paziņojumu Komisijai par prasītājai piešķirtajiem atbalstiem, kā arī par tiesiskajām sekām, kādas tam piedēvē Spānijas iestādes.

64

Komisija apgalvo, ka apstrīdētajam tiesību aktam nav obligāto tiesisko seku, jo tas ir daļa no neformālās sarakstes ar Spānijas Karalisti, lai atrisinātu sarežģījumus, kas radās 2001. gada lēmuma izpildes rezultātā.

65

Komisija uzskata, ka apstrīdētajā tiesību aktā ir norādīta tās ieņemtā nostāja negatīva lēmuma izpildes ietvaros valsts atbalsta jomā. Taču šāda nostājas ieņemšana neparādās starp tiem aktiem, kurus var pieņemt uz Padomes 2015. gada 13. jūlija Regulas (ES) 2015/1589 par to, kā piemērot LESD 108. pantu (OV 2015, L 248, 9. lpp.), pamata, un tai nav nekāda saistoša spēka atbilstoši 2014. gada 13. februāra spriedumā Mediaset (C‑69/13, EU:C:2014:71) norādītajai judikatūrai.

66

Prasītāja savukārt norāda, ka apstrīdētā tiesību akta saturs, tieši pretēji, norāda uz to, ka pēc Spānijas Karalistes lūguma Komisija ir izteikusi galīgu novērtējumu par atbalsta saderību. Šajā nolūkā Komisija pārbaudīja Spānijas iestāžu sniegto informāciju, kas bija tās rīcībā 2001. gada lēmuma pieņemšanas laikā. Līdz ar to apstrīdēto tiesību aktu nevar analizēt kā tikai šī lēmuma apstiprinājumu vai piemērošanu.

67

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru tikai pret tiem aktiem, kas rada saistošas tiesiskas sekas, kuras var ietekmēt prasītāja intereses, būtiski grozot tā tiesisko situāciju, var vērsties ar prasību atcelt tiesību aktu LESD 263. panta izpratnē (spriedumi, 1981. gada 11. novembris, IBM/Komisija, 60/81, EU:C:1981:264, 9. punkts; 2006. gada 12. septembris, Reynolds Tobacco u.c./Komisija, C‑131/03 P, EU:C:2006:541, 54. punkts, un 2007. gada 6. decembris, Komisija/Ferriere Nord, C‑516/06 P, EU:C:2007:763, 27. punkts).

68

Lai noteiktu, vai tiesību akts rada šādas sekas, šis akts ir jāaplūko pēc tā būtības (spriedumi, 1981. gada 11. novembris, IBM/Komisija, 60/81, EU:C:1981:264, 9. punkts; 2000. gada 22. jūnijs, Nīderlande/Komisija, C‑147/96, EU:C:2000:335, 27. punkts, un 2010. gada 18. novembris, NDSHT/Komisija, C‑322/09 P, EU:C:2010:701, 46. punkts).

69

Šajā lietā ir jānorāda, ka 2001. gada lēmumā Komisija, pārbaudījusi nodokļa atlaides uzņēmumiem 45 % apmērā no to ieguldījumiem, ko ieviesusi Álava province, vispārīgās īpašības, secināja par šī nodokļu režīma nesaderību un noteica atgūt nodokļa atlaides, kas piešķirtas uz šīs nodokļu shēmas pamata, neizanalizējot individuālos gadījumus, kuros šīs pēdējās minētās tika piešķirtas.

70

Šāda prakse atbilst judikatūras virzienam, saskaņā ar kuru, ja Komisija izskata atbalsta shēmu, tai nav pienākuma analizēt atbalstu, kas saskaņā ar šādu shēmu ir piešķirts katrā individuālā gadījumā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 9. jūnijs, Comitato Venezia vuole vivere u.c./Komisija, C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, EU:C:2011:368, 63. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi saskaņā ar šo judikatūru Komisija var izvērtēt attiecīgās shēmas vispārīgās iezīmes un tai nav jāizvērtē katrs šīs shēmas konkrētais piemērošanas gadījums.

71

Turklāt, kad Komisija vispārīgi un abstrakti lemj par valsts atbalsta shēmu, ko tā atzīst par nesaderīgu ar iekšējo tirgu, un uzdod atgūt saskaņā ar šo shēmu izmaksātās summas, dalībvalstij ir jāpārbauda katra ar šādu atgūšanas darbību skartā attiecīgā uzņēmuma individuālais stāvoklis (spriedums, 2011. gada 9. jūnijs, Comitato Venezia vuole vivere u.c./Komisija, C‑71/09 P, C‑73/09 P un C‑76/09 P, EU:C:2011:368, 64. punkts).

72

Ja dalībvalsts, izpildot lēmumu valsts atbalsta jomā, sastopas ar neparedzētām un neparedzamām grūtībām, tai jāvēršas pie Komisijas (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 12. decembris, Komisija/Itālija, C‑411/12, nav publicēts, EU:C:2013:832, 38. punkts).

73

Ja tās uzsāk šādu diskusiju nolūkā nodrošināt Komisijas lēmuma valsts atbalsta jomā izpildi, šai pēdējai minētajai un attiecīgajai dalībvalstij ir labticīgi jāsadarbojas atbilstoši to lojālas sadarbības pienākumam, lai atrisinātu šīs grūtības, pilnībā ievērojot LES normas, it īpaši tās, kas attiecas uz valsts atbalstu (spriedums, 2013. gada 12. decembris, Komisija/Itālija, C‑411/12, nav publicēts, EU:C:2013:832, 38. punkts).

74

Turklāt saskaņā ar judikatūru Komisijas vēstulēm, kas adresētas valsts iestādēm, izpildot Komisijas lēmumu, ar kuru atbalsta shēma ir atzīta par nelikumīgu un nesaderīgu ar iekšējo tirgu un noteikts atgūt šos atbalstus, bet kurā nav norādīti individuālie šie atbalsta saņēmēji un nav noteikta precīza atgūstamā summa, nav obligātas piemērojamības (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 13. februāris, Mediaset, C‑69/13, EU:C:2014:71, 24. punkts).

75

Šādos apstākļos Komisija tikai pauž viedokli par šo īstenošanas pasākumu, kurus piedāvājusi attiecīgā dalībvalsts, pieņemamo raksturu no Eiropas Savienības tiesību viedokļa, ņemot vērā šai dalībvalstij radušās [lēmuma īstenošanas] grūtības (šajā ziņā skat. spriedumu, 2006. gada 31. maijs, Kuwait Petroleum (Nederland)/Komisija, T‑354/99, EU:T:2006:137, 69. punkts).

76

Šajā konkrētajā lietā tātad ir jānosaka, vai apstrīdētajā tiesību aktā norādītās sarakstes starp Spānijas Karalisti un Komisiju priekšmets ir ietverams, kā tā to apgalvo, 2001. gada lēmuma īstenošanā, jo tās nolūks ir īstenot šajā lēmumā ietvertos elementus.

77

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka apstrīdētajā tiesību aktā ir atrunāta prasītājai izmaksātā atbalsta iespējamā stimulējošā ietekme.

78

Apstrīdētajā tiesību aktā ir norādīts, ka, lai saņemtu atļauju, atbalstam ir jābūt ar stimulējošu ietekmi. Apstrīdētā tiesību akta autors uzskata, ka šis nosacījums nozīmē, ka atbalsta pieteikumiem, kurus iesnieguši saņēmēji, ir jābūt pirms viņu projekta izpildes. Attiecībā uz prasītājai izmaksāto atbalstu ir norādīts, ka atbilstoši pieejamajai informācijai nešķiet, ka tam bija stimulējoša ietekme, jo prasītāja to lūdza 1995. gada 17. februārī, lai segtu izmaksas, kas radušās pirms šī datuma. Šīs izmaksas EUR 1161778 apmērā sedza divu veidu izdevumus, – izdevumus saistībā ar sagatavojošo pētījumu vai dzīvotspēju un izdevumus saistībā ar informātikas iekārtu un citu preču iegādi.

79

Atbildot uz Spānijas iestāžu iesniegto informāciju, apstrīdētajā tiesību aktā ir turklāt norādīts, ka saskaņā ar 2006. gada pamatnostādnēm sagatavojošo pētījumu izmaksas var tikt subsidētas, ja atbalsta saņēmējs ir MVU. Tajā ir precizēts, ka prasītāja nevar izmantot šo noteikumu, jo faktu norises laikā tās personālā nebija tik daudz cilvēku, cik nepieciešams, lai to uzskatītu par MVU, un ka tās ikgadējais apgrozījums pārsniedza noteikto maksimumu, lai to varētu uzskatīt par tādu uzņēmumu.

80

Jākonstatē, ka dažādie norādītie notikumi ir ietverami sarakstē starp Komisiju un Spānijas iestādēm nolūkā nodrošināt 2001. gada lēmuma izpildi. Šajā lēmumā Komisija faktiski uzskatīja, ka izskatītā shēma varētu tikt kvalificēta par atbalstu ieguldījumiem atbilstoši definīcijai, kas ir sniegta 1998. gada pamatnostādņu I pielikumā. Turklāt tā norādīja, ka saskaņā ar minētajām pamatnostādnēm saņēmējiem samaksātajām summām būtu jābūt stimulējošai ietekmei, lai tās varētu tikt atzītas par saderīgām ar iekšējo tirgu.

81

Saskaņā ar šī rīkojuma 71. punktā minēto judikatūru Spānijas Karalistei šīs lietas apstākļos bija jāpārbauda, cik lielā mērā nosacījums saistībā ar atbalsta stimulējošo ietekmi ir izpildīts attiecībā uz individuālajiem uzņēmumiem, kas saņēmuši nodokļa atlaidi uzņēmumiem 45 % apmērā no to ieguldījumiem, kādu noteikusi Álava province. Šādos apstākļos, kā ir norādīts šī sprieduma 72. punktā, šai dalībvalstij neparedzētu un neparedzamu grūtību gadījumā būtu jāvēršas Komisijā ar jautājumu par to, kā piemērot tās pieņemto lēmumu šajā konkrētajā gadījumā.

82

Tā tas arī ir noticis izskatāmajā lietā. Konkrēto atbalstu atgūšanas posmā Spānijas iestādes pārbaudīja, vai nosacījums par šo atbalstu stimulējošo ietekmi ir izpildīts, runājot par prasītājai izmaksāto atbalstu. Šajā kontekstā tās uzklausīja Komisiju par veidu, kādā būtu jāinterpretē šis 2001. gada lēmumā noteiktais nosacījums. Apstrīdētā tiesību akta autors sastādīja šo aktu un to paziņoja Spānijas iestādēm, lai atbildētu uz šo jautājumu, tām sniedzot norādes par to, kā interpretēt prasību par stimulējošo iedarbību.

83

Tādējādi, tāpat kā 2014. gada 13. februāra spriedumā Mediaset (C‑69/13, EU:C:2014:71) un pretēji prasītājas rakstveida apsvērumos apgalvotajam, apstrīdētais tiesību akts ir Komisijas vēstule, kas adresēta Spānijas iestādēm veiktās sarakstes ietvaros, lai nodrošinātu tūlītēju un efektīvu Komisijas lēmuma valsts atbalsta jomā izpildi, un tādēļ to nevar analizēt kā tādu, kas rada obligātas juridiskas sekas, kuras ietekmē prasītājas intereses, būtiski grozot tās tiesisko situāciju.

84

Komisija apgalvo, ka apstrīdētais tiesību akts, ņemot vērā tā formu, nevar tikt uzskatīts par aktu ar lemjošu raksturu. Runa esot par neformālu dažu Komisijas ierēdņu atbildi un vienkāršu informācijas pieprasījumu no Spānijas iestādēm.

85

Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar judikatūru formai, kādā ir pieņemts akts, principā nav nozīmes jautājumā par prasības atcelt tiesību aktu pieņemamību (spriedums, 2010. gada 18. novembris, NDSHT/Komisija, C‑322/09 P, EU:C:2010:701, 47. punkts).

86

Tādējādi tiek novērsts, ka tiesību akta izdevēja noteiktā forma vai nosaukums var novest pie tā, ka tas tiek pasargāts no prasības atcelt tiesību aktu, lai arī faktiski tas rada tiesiskas sekas (spriedums, 2015. gada 4. marts, Apvienotā Karaliste/ECB, T‑496/11, EU:T:2015:133, 30. punkts).

87

Savukārt forma, kādā akts ir pieņemts, var tikt ņemta vērā, ciktāl tas var palīdzēt noteikt tā raksturu (šajā ziņā skat. spriedumu, 1982. gada 26. maijs, Vācija un Bundesanstalt für Arbeit/Komisija, 44/81, EU:C:1982:197, 12. punkts, un rīkojumu, 2010. gada 12. februāris, Komisija/CdT, T‑456/07, EU:T:2010:39, 58. punkts).

88

Šajā ziņā ir jānorāda, ka šajā lietā apstrīdētajam tiesību aktam ir nedatētas vēstules forma. Turklāt šī vēstule nav parakstīta. Tā nav uz Komisijas veidlapas.

89

No šiem elementiem izriet, ka apstrīdētais tiesību akts parādās kā neformāls dokuments, kuram nav iestādes parasti izmantotās formas, lai pieņemtu aktu, kuram ir vai kura mērķis ir radīt tiesiskas sekas.

90

Tādu pašu novērojumu var izdarīt, pamatojoties uz nosaukumu, ko tā autors ir piešķīris apstrīdētajam aktam, proti “Neformāls paziņojums”.

91

Tādu pat novērojumu var formulēt, arī pamatojoties uz dažādajiem terminiem, kas izmantoti apstrīdētajā tiesību aktā, it īpaši jēdzieniem “nešķiet [..]”, “no pirmā acu uzmetiena” un “pamatojoties uz sniegto informāciju”. Šādi izteicieni parāda, ka ar šo paziņojumu ierēdnis, kas to ir sagatavojis, ir vēlējies nevis grozīt attiecīgā uzņēmuma tiesisko stāvokli, bet drīzāk, atbildot uz Álava provinces iestāžu lūgumu, centies sniegt informāciju par 2001. gada lēmuma piemērošanu gadījumā, kas ir piekritīgs šīm iestādēm.

92

Līdz ar to apstrīdētais tiesību akts nerada obligātas tiesiskas sekas, kas izrietētu no tā satura, ko apstiprina forma, kādā tas ir ticis pieņemts.

93

Komisija apgalvo, ka, tā kā dalībvalsts atbalstu nebija paziņojusi, nevarēja tikt pieņemts lēmums par šī atbalsta atbilstību iekšējam tirgum. Tā uzskata, ka Spānijas iestādēm bija jāpaziņo par prasītājai piešķirtajiem atbalstiem, lai tā varētu pieņemt lēmumu šajā sakarā, bet tās to neesot izdarījušas. Tās tai esot tikai darījušas zināmu prasītājas iesniegto lūgumu, lai tiktu neformāli “pārskatīti” šīs pēdējās minētās argumenti, kas attiecās uz saņemto nodokļa atlaižu saderību.

94

Savukārt prasītāja apstiprina, ka Spānijas iestādes gaidīja formālu Komisijas lēmumu par tai izmaksātā atbalsta saderību. Šai nolūkā šīs iestādes [Komisijai] bija sniegušas informāciju, kuru tā uzskatījusi par pietiekošu, ko pierādot tas, ka tā atbildējusi Spānijas iestādēm. Līdz ar to prasītāja uzskata, ka atbalsti bija jāuzskata par paziņotiem.

95

Atbilstoši Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma [93.] panta piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.), 2. panta 1. punktam, kas bija spēkā faktisko apstākļu laikā, par visiem projektiem piešķirt jaunu atbalstu attiecīgā dalībvalsts laikus paziņo Komisijai.

96

Atbilstoši Regulas Nr. 659/1999 2. panta 2. punktam savā paziņojumā dalībvalsts sniedz nepieciešamo informāciju, lai ļautu Komisijai pieņemt lēmumu.

97

Šis paziņošanas pienākums ļauj Komisijai laikus un Savienības vispārējās interesēs īstenot savu kontroli pār jebkuru projektu, ar kuru ir paredzēts ieviest vai grozīt atbalstus (rīkojums, 2003. gada 5. novembris, Kronoply/Komisija, T‑130/02, EU:T:2003:293, 49. punkts).

98

Lai noteiktu, vai prasītājai piešķirtie atbalsti tika paziņoti Komisijai, ir jāpārbauda tās sarakstes saturs, kas notika starp Spānijas iestādēm un Komisiju līdz brīdim, kad tika pieņemts apstrīdētais lēmums.

99

No konkrētās sarakstes, šķiet, izriet, ka Spānijas iestādes un Komisija sarakstījās laikā, kad notika otrā procedūra par valsts pienākumu neizpildi, atsaucoties uz konkrētu atbalsta saņēmēju, tai skaitā prasītājas, situāciju.

100

2013. gada 23. maija vēstulē Spānijas Karalistes pastāvīgā pārstāvniecība Savienībā nosūtīja Komisijas ģenerālsekretariātam divus 2011. gada dokumentus, kurus sagatavojusi prasītāja un kas attiecās uz jautājumu par tās saņemto atbalstu stimulējošo iedarbību.

101

2013. gada 28. maijā apstrīdētā tiesību akta autors, atbildot uz šo vēstuli, ar elektroniskā pasta vēstuli uz Spānijas Karalistes pastāvīgo pārstāvniecību Savienībā nosūtīja dokumentu ar nosaukumu “Nodokļu strīdi Basku zemē – Procedūra par valsts pienākumu neizpildi 2007/2215 (Alava). Neformāls paziņojums, atbildot uz 23. maija vēstuli par Guardian Llodio (Álava)”.

102

Iepriekš 101. punktā minētā dokumenta pirmā daļa parādās kā apstrīdētā akta provizoriska versija. Otrā šī dokumenta daļa ietver jautājumus, kas attiecas uz papildu informācijas iegūšanu, lai novērtētu prasītājas apgalvojumus par tās saņemto atbalstu stimulējošo ietekmi.

103

Ar 2013. gada 31. jūlija un 24. oktobra vēstulēm, kas tika nosūtītas Komisijas ģenerālsekretariātam, Spānijas Karalistes pastāvīgā pārstāvniecība Savienībā sniedza papildu informāciju.

104

Tieši šajā kontekstā, kā tika norādīts šī rīkojuma 26. un 27. punktā, Komisija norādīja Tiesai, kurā tika iesniegta otrā prasība par valsts pienākumu neizpildi, ka tā uzskata, ka Spānijas Karaliste ir izpildījusi savu pienākumu atgūt atbalstus un ka Tiesa ir piespriedusi Spānijas Karalistei samaksāt naudas sodu 30 miljonu euro apmērā par neizpildes periodu (spriedums, 2014. gada 13. maijs, Komisija/Spānija, C‑184/11, EU:C:2014:316).

105

Ar 2014. gada 10. jūnija un 2015. gada 11. februāra vēstulēm Spānijas iestādes sniedza informāciju Komisijas ģenerālsekretariātam par atgūtajām atbalsta summām no tā saņēmējiem, kā arī par prasībām, ko šie saņēmēji cēluši Spānijas tiesās pret atgūšanas rīkojumiem.

106

2015. gada 3. jūnijāÁlava provinces iestādes nosūtīja apstrīdētā tiesību akta autoram vēstuli, uz kuru tas atbildēja apstrīdētā tiesību akta veidā.

107

Šajā vēstulē Álava provinces iestādes paziņoja to uzņēmumu sarakstu, kas ir puses strīdos, ko izskata Spānijas tiesas. Ir precizēts, ka šajos strīdos minētās iestādes sagaida atbildi uz jautājumu par šiem uzņēmumiem piešķirtā atbalsta stimulējošo ietekmi. Prasītāja ir viens no minētajiem uzņēmumiem.

108

Ņemot vērā šo saraksti, nevar uzskatīt, ka Spānijas Karaliste bija paziņojusi prasītājai piešķirtos atbalstus un šāda paziņošana radīja Komisijai pienākumu lemt par šo atbalstu saderību, pieņemot lēmumu.

109

Faktiski nemaz nav norādīts, ka Spānijas iestādes būtu plānojušas paziņot par prasītājai piešķirtajiem atbalstiem.

110

Turklāt apstrīdētajā tiesību aktā nav nekādu skaidru atsauču uz LESD 108. panta 3. punktu, kas ir paziņošanas pienākuma juridiskais pamats.

111

Savukārt no jēdzieniem, kas ir izmantoti sarakstē, it īpaši no Álava provinces iestāžu 2015. gada 3. jūnija vēstules, izriet, ka ar saviem lūgumiem šīs iestādes vēlējās saņemt informāciju no Komisijas, lai prasījumos, kas tām bija jāsniedz Spānijas tiesās, tās varētu atbildēt uz jautājumiem, kurus uzdevuši konkrēti atbalsta saņēmēji, kas apstrīdēja atgūšanas rīkojumus.

112

Šādos apstākļos Álava provinces iestāžu adresētā vēstule nav jāizskata kā tāda, kurā būtu ietverts paziņojums par prasītājai izmaksāto atbalstu, paziņojums, kurš būtu nozīmējis, ka Komisijai ir jāpieņem lēmums atbilstoši Regulai Nr. 659/1999.

113

Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajam tiesību aktam ir lēmuma raksturs, jo Spānijas iestādes tam Spānijas tiesās esot piešķīrušas obligātu raksturu. Tā uzskata, ka šīs iestādes esot sevi atzinušas par nekompetentām izskatīt tās situāciju galīgi, 2014. gada 14. jūlijā iesniegtajā procesuālajā rakstā paskaidrojot, ka “saderības novērtējums ir tikai Komisijas atbildība”.

114

Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru tas, ka pastāv saistoša tiesiska iedarbība, kura var ietekmēt prasītāja intereses, būtiski grozot tā tiesisko situāciju, ir jākonstatē, pamatojoties uz attiecīgā tiesību akta saturu (šajā ziņā skat. spriedumus, 1981. gada 11. novembris, IBM/Komisija, 60/81, EU:C:1981:264, 9. punkts; 2000. gada 22. jūnijs, Nīderlande/Komisija, C‑147/96, EU:C:2000:335, 27. punkts, un 2010. gada 18. novembris, NDSHT/Komisija, C‑322/09 P, EU:C:2010:701, 46. punkts).

115

Šādas iedarbības pastāvēšanu nevar pamatot ar citiem elementiem, it īpaši ar uztveri, kāda būtu varējusi būt akta adresātiem. Šāda uztvere pēc sava rakstura ir subjektīva. Taču prasības pieņemamības nosacījumi nevar būt atkarīgi no elementiem, kas var mainīties atkarībā no iestādēm, uzņēmumiem vai indivīdiem.

116

Ja būtu citādāk, tad tiesību aktu likumība nevarētu tikt pārbaudīta, ja viens vai vairāki adresāti tos neuztvertu kā obligātus, lai gan to saturs norādītu, ka tiem patiesībā ir saistoša tiesiska iedarbība. Savukārt aktu likumība tiktu kontrolēta, pamatojoties uz to adresātu uztveri, lai gan tie neradītu nekādu saistošu tiesisku iedarbību un šāda kontrole nebūtu nepieciešama vai pat lietderīga.

117

Tādējādi uztvere, kāda varētu būt Spānijas iestādēm par apstrīdētā tiesību akta radīto tiesisko iedarbību, pieņemot, ka šī uztvere tiek pierādīta, nevar būt pamatā vērtējumam par prasības pret apstrīdēto tiesību aktu pieņemamību.

118

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, jāsecina, ka apstrīdētais tiesību akts tika pieņemts, īstenojot 2001. gada lēmumu, un ka tas nav atbilde uz Spānijas iestāžu paziņojumu, kas varētu būt pamatā atšķirīgas procedūras uzsākšanai saskaņā ar normām valsts atbalsta jomā.

119

Tā kā tam nav saistošas tiesiskas iedarbības un tas nav paredzēts tādas iedarbības radīšanai, kura ietekmētu prasītāja intereses, būtiski grozot tā tiesisko situāciju, apstrīdētais tiesību akts nav kvalificējams kā apstrīdams tiesību akts LESD 263. panta izpratnē. Līdz ar to iebilde par nepieņemamību ir jāapmierina, un tātad šī prasība ir jāatzīst par nepieņemamu.

120

Saskaņā ar Reglamenta 142. panta 2. punktu, tā kā prasības pieteikums ir atzīts par nepieņemamu, vairs nav jālemj par Spānijas Karalistes pieteikumu par iestāšanos lietā.

121

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

122

Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus atbilstoši tās prasījumiem.

123

Turklāt, piemērojot Reglamenta 144. panta 10. punktu, Spānijas Karaliste sedz savus saistībā ar pieteikumu par iestāšanos lietā radušos tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta)

izdod rīkojumu: