1

Pēc pārbaudes, ko Eiropas Komisijas dienesti veica no 2013. gada 19. līdz 23. augustam par tiešo atbalstu attiecībā uz 2011. un 2012. pieprasījumu gadu, Komisija ir aprēķinājusi, ka pastāv īstenošanas trūkumi, ko Zviedrijas Karaliste ir pieļāvusi, pildot savas saistības attiecībā uz paraugu atlasi, kā paredzēts 31. pantā Komisijas Regulā (EK) Nr. 1122/2009 (2009. gada 30. novembris), ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai īstenotu Padomes Regulu (EK) Nr. 73/2009 attiecībā uz savstarpēju atbilstību, modulāciju un integrēto administrēšanas un kontroles sistēmu saskaņā ar paredzētajām tiešā atbalsta shēmām lauksaimniekiem, kā arī, lai īstenotu Padomes Regulu (EK) Nr. 1234/2007 attiecībā uz savstarpēju atbilstību saskaņā ar vīna nozarē paredzēto atbalsta shēmu (OV 2009, L 316, 65. lpp.).

2

Kontroles, kas dalībvalstīm ir jāveic, kalpo mērķim atjaunināt un pārbaudīt to rīcībā esošo informāciju par lauksaimniecības platībām, par kurām atbalsts ir pieprasīts, lai samazinātu ar šī atbalsta piešķiršanu saistīto kļūdīšanās risku.

3

Būtībā vēstulē ar pielikumu, ko Komisija 2013. gada 6. decembrī nosūtīja Zviedrijas iestādēm saskaņā ar Komisijas Regulas (EK) Nr. 885/2006 (2006. gada 21. jūnijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus par to, kā piemērot Padomes Regulu (EK) Nr. 1290/2005 attiecībā uz maksājumu aģentūru un citu struktūru akreditāciju un ELGF un ELFLA grāmatojumu noskaidrošanu (OV 2006, L 171, 90. lpp.), 11. panta 1. punkta pirmo daļu (turpmāk tekstā kopā saukti – “2013. gada 6. decembra paziņojums”), tā norādīja, ka Zviedrijas iestādes nav pilnībā izpildījušas pienākumus platībatkarīgo tiešo maksājumu pārbaudē par 2011. un 2012. pieprasījumu gadu, piebilstot, ka, pirmkārt, pārbaužu no attāluma un, otrkārt, pārbaužu uz vietas rezultātu salīdzinājums esot ļāvis konstatēt ievērojami atšķirīgu skaitu kļūdu, lai gan šiem diviem pārbaužu veidiem vajadzēja nonākt pie vieniem un tiem pašiem rezultātiem. Tādēļ pastāvot iespēja, ka, izmantojot pārbaudes no attāluma, vai nu pārbaudes paraugu atlasē, vai arī pārbaudes metodē bija trūkumi. Faktiski kļūdu īpatsvars esot zemāks pārbaudēs no attāluma, norādot, ka risku analīze, kas balstīta uz pārbaudes paraugiem, neesot veikta pareizi, jo to esot vajadzējis veikt ar ierobežotu skaitu riska faktoru, kuri kā tādi nav tikuši nedz reizi gadā izvērtēti, nedz efektīvi atjaunināti, lai Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonda vajadzībām (ELGF vai turpmāk tekstā arī – “Fonds”) labāk apzinātu risku. Visbeidzot Komisija lūdza, lai Zviedrijas iestādes veic jau pieņemtos, kā arī plānotos korektīvos pasākumus.

4

2014. gada 5. februārī Zviedrijas iestādes, konkrēti, Jordbruksverket (Lauksaimniecības dienests, Zviedrija) nosūtīja Komisijai atbildi uz tās iebildumiem.

5

2014. gada 11. aprīļa vēstulē Komisija aicināja Zviedrijas iestādes uz divpusēju sanāksmi atbilstoši Regulas Nr. 885/2006 11. panta 1. punktam. Pamatojoties uz šo sanāksmi, kas notika 2014. gada 20. maijā, Komisija palika pie secinājumiem saistībā ar konstatētajiem trūkumiem par 2011. un 2012. pieprasījumu gadu.

6

Zviedrijas iestādes 2014. gada 25. septembrī nosūtīja Komisijai atbildi uz 2014. gada 20. maija divpusējās sanāksmes protokola secinājumiem, iepazīstinot ar saviem aprēķiniem par zaudējumiem, kas Fondam nodarīti no 2011. līdz 2013. pieprasījumu gadam [un] kas to skatījumā sasniedz 636865 EUR.

7

2015. gada 15. janvārī Komisija nosūtīja Zviedrijas iestādēm paziņojumu saskaņā ar Regulas Nr. 885/2006 11. panta 2. punkta trešās daļas un 16. panta 1. punkta noteikumiem (turpmāk tekstā – “2015. gada 15. janvāra paziņojums”). Tajā tā noraidīja šo iestāžu veiktos aprēķinus, norādot, ka tās nav pareizi īstenojušas papildu pārbaudi.

8

2015. gada 24. februārī Zviedrijas Karaliste pieprasīja, lai lieta tiktu nosūtīta atpakaļ Regulas Nr. 885/2006 16. pantā paredzētajai saskaņošanas struktūrai. Savā 2015. gada 9. jūlija ziņojumā pēdējā minētā uzskatīja, ka lietas dalībnieku nostājas nav iespējams saskaņot. Tomēr tā Komisijai ierosināja korekciju neattiecināt uz tiem Zviedrijas iestāžu pieprasījumiem, kuros nav izmantotas pārbaudes no attāluma 2013. gadā, un ņemt vērā karti, uz ko atsaucās Zviedrijas iestādes un kurā bija norādītas pārbaudes zonu ģeogrāfiskās situācijas izmaiņas, sākot no 2013. gada.

9

2015. gada 19. oktobrī Komisija paziņoja Zviedrijas Karalistei savu galīgo nostāju (turpmāk tekstā – “2015. gada 19. oktobra galīgā nostāja”). Tā piemēroja vienotas likmes korekciju tikai attiecībā uz 2013. pieprasījumu gadu un astoņām Zviedrijas administratīvajām teritorijām, kurās no 2011. līdz 2013. gadam bija notikušas pārbaudes no attāluma. Komisija būtībā paskaidro, ka, ilgstoši neatjauninot kontroles paraugu izlases risku analīzi pārbaudes no attāluma mērķiem, kas nozīmē papildu kontroles neesamību, ņemot vērā tās turpināšanos, radot kaitējuma iespēju ELGF. Šajos apstākļos vienotas likmes korekcija visam ar platību saistītajam atbalstam esot labākais šī riska aplēses veids un pamatota šķietot korekcijas likme 2 % apmērā.

10

Ar Komisijas Īstenošanas lēmumu (ES) 2016/417 (2016. gada 17. marts), ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz konkrētus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondu (ELGF) un uz Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai (ELFLA) (OV 2016, L 75, 16. lpp.), tika piemērota vienotas likmes korekcija 2 % apmērā attiecībā uz Zviedrijas izdevumiem par tiešo atsaistīto atbalstu 2013. pieprasījumu gadam, un galējā korekcijas summa tika noteikta 8811286,44 EUR apmērā (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

11

Zviedrijas Karaliste cēla šo prasību ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 24. maijā.

12

Ar pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 7. septembrī, Čehijas Republika lūdza ļaut iestāties lietā Zviedrijas Karalistes prasījumu atbalstam, kas tika atļauts ar Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētāja 2016. gada 19. oktobra lēmumu.

13

Iebildumu raksts, replikas raksts un atbildes raksts uz repliku Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegti attiecīgi 2016. gada 5. oktobrī un 1. decembrī un 2017. gada 13. janvārī.

14

Pēc tam, kad Čehijas Republika 2016. gada 1. decembrī bija iesniegusi iestāšanās rakstu, Zviedrijas Karaliste un Komisija iesniedza savus apsvērumus attiecīgi 2017. gada 21. un 23. februārī.

15

Par tiesvedības rakstveida daļas pabeigšanu lietas dalībniekiem tika paziņots 2017. gada 28. februārī.

16

Zviedrijas Karaliste 2017. gada 20. martā norādīja, ka tā vēlas, lai tiktu rīkota tiesas sēde.

17

Zviedrijas Karalistes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

18

Komisija lūdz Vispārējo tiesu:

19

Čehijas Republika lūdz Vispārējo tiesu apmierināt Zviedrijas Karalistes prasījumus un atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas ir prasīts.

20

Zviedrijas Karaliste izvirza trīs prasības pamatus.

21

Pirmkārt, tā norāda, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, jo nav ņēmusi vērā Regulas Nr. 885/2006 11. panta 1. punkta, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1306/2013 (2013. gada 17. decembris) par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu, pārvaldību un uzraudzību un Padomes Regulu (EEK) Nr. 352/78, (EK) Nr. 165/94, (EK) Nr. 2799/98, (EK) Nr. 814/2000, (EK) Nr. 1290/2005 un (EK) Nr. 485/2008 atcelšanu (OV 2013, L 347, 549. lpp.), 52. panta noteikumus, ciktāl 2013. gada 6. decembra paziņojumā, ko tā nosūtīja pēc savas izmeklēšanas, tā neesot nedz precizējusi šajā gadījumā apgalvotos trūkumus, nedz norādījusi koriģējošos pasākumus, ko tā bija noteikusi, lai turpmāk nodrošinātu, ka Savienības tiesiskais regulējums tiek ievērots. Līdz ar to uz minēto paziņojumu nevarot atsaukties apstrīdētās finanšu korekcijas pamatošanai.

22

Otrkārt, Zviedrijas Karaliste norāda, ka Komisija apstrīdēto lēmumu esot balstījusi uz kļūdainiem secinājumiem attiecībā uz atšķirībām, salīdzinot virkni kļūdu, kas atklātas pēc abu veidu pārbaužu īstenošanas. Tādēļ esot jāuzskata, ka Komisija nav pierādījusi nedz apgalvotos trūkumus, nedz arī to, kādā veidā tie – ja arī tie būtu bijuši – ir varējuši radīt kaitējuma iespēju ELGF.

23

Treškārt, tā arī norāda, ka, aprēķinādama vienotas likmes korekcijas apmēru, Komisija esot pārkāpusi gan Regulas Nr. 1306/2013 52. pantu, gan arī savas pamatnostādnes vienotas likmes finanšu korekciju piemērošanai, kas ir definētas Komisijas 1997. gada 23. decembra Dokumentā Nr. VI/5330/97 “Pamatnostādnes attiecībā uz finansiālo seku aprēķinu ELVGF Garantiju nodaļas grāmatojumu noskaidrošanas lēmuma sagatavošanas ietvaros” (turpmāk tekstā – “Dokuments Nr. VI/5330/97”), kā arī samērīguma principu.

24

Komisija apstrīd Zviedrijas Karalistes argumentus, kas ietverti tās izvirzītajos trīs pamatos.

25

Čehijas Republika, kura pilnībā atbalsta Zviedrijas Karalistes argumentus, ir izteikusi piezīmes vienīgi par otro un trešo pamatu.

26

Zviedrijas Karaliste norāda, ka Regulas Nr. 1306/2013 52. pantā un Regulas Nr. 885/2006 11. panta 1. punktā ir reglamentēti dažādi posmi, kas ir jāņem vērā uz ELGF attiecināmo grāmatojumu noskaidrošanas procedūrā. It īpaši saskaņā ar Regulas Nr. 885/2006 11. panta 1. punkta pirmo daļu, lai attiecīgā dalībvalsts iespējami drīz varētu novērst konstatētos trūkumus, Komisija tai iepriekš paziņo izmeklēšanas rezultātus un norāda korektīvos pasākumus, kas veicami, lai nodrošinātu turpmāku atbilstību aplūkotajām Savienības normām. Tikai šāds rakstveida paziņojums var būt atsauces elements Regulas Nr. 1306/2013 52. panta 4. punkta a) apakšpunktā paredzētajam aprēķinam 24 mēnešu garumā, kas ļauj identificēt izdevumus, kuri var tikt izslēgti no Savienības finansējuma.

27

Taču 2013. gada 6. decembra paziņojums – tieši tāpat kā vēlākās Komisijas vēstules vai paziņojumi – neatbilstot Regulas Nr. 885/2006 11. panta 1. punkta pirmās daļas prasībām, jo tajā neesot skaidri norādīts ne tas, kā tieši Zviedrijas Karalistei pārmestais trūkums izpaužas, ne arī korektīvie pasākumi, kas pēdējai minētajai ir jāveic, lai tos novērstu. Šādus precizējumus Komisija esot izdarījusi tikai 2015. gada 19. oktobra galīgajā nostājā, kur tā arī norādīja, ka apgalvoto trūkumu turpināšanās būtu jāpielīdzina papildu pārbaudes neesamībai. Īpaši 2013. gada 6. decembra paziņojuma formulējums ļaujot secināt, ka Komisija ir tikai norādījusi, ka tā prezumē, ka pastāv vai nu trūkumi papildu pārbaudē – šajā gadījumā risku analīzē pārbaudes no attāluma paraugu izvēlei, vai arī ka pastāv konkrētas formas trūkums galvenajā pārbaudē, proti, reālā pārbaudē no attāluma. Saskaņā ar judikatūru ar Regulas Nr. 885/2006 11. panta 1. punktā paredzēto rakstveida paziņojumu attiecīgajai dalībvalstij katrā ziņā ir jātiek pilnībā informētai par Komisijas iebildumiem, lai šis paziņojums varētu izpildīt savu brīdinājuma funkciju.

28

Turklāt, lai arī Komisijas dienesti izmeklēšanu ir veikuši tikai par 2011. un 2012. pieprasījumu gadu, tās formulētie pieņēmumi par trūkumiem vēlāk esot pielīdzināti risku analīzes neesamībai un šāds Komisijas nostājas attīstības pamatojums neizrietot no lietas materiāliem, Savienības tiesiskā regulējuma vai judikatūras, pat ne arī no Komisijas pašas pamatnostādnēm, saskaņā ar kurām, lai pārbaudes procedūra būtu pilnīga, nepietiek vien ar finanšu korekciju pamatošanu.

29

Komisija iebilst, ka 2013. gada 6. decembra paziņojumā, it īpaši tam pievienotā pielikuma 1.2.1. punktā “Risku analīzes efektivitāte”, tā Zviedrijas iestādēm esot darījusi zināmu detalizētu informāciju par pārmestajiem trūkumiem un tām esot pieprasījusi jaunus skaidrojumus par risku izvērtējumu pārbaudēm no attāluma, kā arī skaidrojumus par veidu, kā nodrošināt, lai pienācīgi tiktu ņemts vērā risks Fondam. Šis pieprasījums – vismaz netieši – esot jāuzskata par vispārīgām norādēm uz veicamajiem korektīvajiem pasākumiem. Komisija esot norādījusi, ka, ņemot vērā starp abiem pārbaudes veidiem konstatētās atšķirības, esot iespējams pieņemt, ka atšķirība ir vērojama vai nu pārbaudes paraugu atlasē, vai arī pārbaudes metodē.

30

Komisija it īpaši norāda, ka 2013. gada 6. decembra paziņojumam pievienotā pielikuma 1.3.2. punktā tā esot minējusi nepilnības, ko Zviedrijas iestādes esot konstatējušas ātrās pārbaudēs uz vietas pēc tam, kad bija veiktas pārbaudes no attāluma darbības.

31

Komisija arī norāda, ka, lai arī ir taisnība, ka 2013. gada 6. decembra paziņojums attiecas uz 2011. un 2012. pieprasījumu gadu, tajā ir ņemts vērā tas, ka, ciktāl minētais paziņojums attiecas uz 2013. gada augustā veikto pārbaudi, šajā posmā vēl neesot bijuši nekādi rezultāti par 2013. gadu. Katrā ziņā, tā kā nelikumības esot turpinājušās, tai tās esot vajadzējis ņemt vērā, lai noteiktu finanšu korekcijas periodu. Tas, ka trūkumi esot pastāvējuši no 2011. līdz 2013. gadam, nozīmējot, ka nevienu no riska analīzēm nevar uzskatīt par īstenotu šo gadu laikā un tādējādi neesot notikusi neviena papildu pārbaude.

32

Zviedrijas Lauksaimniecības dienesta nosūtītais 2014. gada 5. februāra ziņojums Komisijai ļaujot arī secināt, ka Zviedrijas iestādes esot sapratušas, kādi trūkumi pastāv Komisijas ieskatā.

33

Pēc tam 2014. gada 11. aprīļa uzaicinājumā uz 2014. gada 20. maija divpusējo sanāksmi, kā arī šīs sanāksmes secinājumos Komisija ir sniegusi detalizētu informāciju par veicamajiem korektīvajiem pasākumiem. Tas esot saistīts ar faktu, ka pārbaudes procedūra esot dinamisks process un jautājumi, kas rodas, tiek vērtēti šī procesa attīstības mērogā, pamatojoties uz attiecīgās dalībvalsts sniegtajiem paskaidrojumiem. Katrā ziņā korektīviem pasākumiem esot nozīme tikai nākotnē, nevis attiecībā uz 2011.–2013. pieprasījumu gadu.

34

Komisija arī apstrīd apgalvojumu, saskaņā ar kuru tikai 2015. gada 19. oktobra galīgās nostājas posmā tā esot definējusi apgalvoto trūkumu, kurš – pielīdzināts situācijas pēdējo gadu laikā attīstības trūkumam – to esot mudinājis pieņemt, ka papildu pārbaude nav bijusi. Šīs iestādes skatījumā, šī informācija jau izrietot no tās 2015. gada 15. janvāra paziņojuma, kurš sagatavots saskaņā ar Regulas Nr. 885/2006 11. panta 2. punkta trešo daļu.

35

Šajā gadījumā Regulas Nr. 885/2006 11. panta 1. un 2. punkts, uz ko atsaucas Zviedrijas Karaliste, stājās spēkā no 2006. gada 16. oktobra, un to formulējums ir šāds:

“Atbilstības pārbaude

1.   Ja kādas izmeklēšanas rezultātā Komisija uzskata, ka izdevumi netika veikti saskaņā ar [Savienības] noteikumiem, tā paziņo attiecīgajai dalībvalstij izmeklēšanas rezultātus un norāda korektīvos pasākumus, kas veicami, lai nodrošinātu atbilstību šiem noteikumiem turpmāk.

Paziņojumā ietver atsauci uz šo regulu. Dalībvalsts sniedz atbildi divu mēnešu laikā pēc paziņojuma saņemšanas, un Komisija pēc tam var mainīt savu nostāju. Attaisnotos gadījumos Komisija var piekrist atbildes termiņa pagarinājumam.

Pēc atbildes termiņa beigām Komisija sasauc divpusēju sanāksmi, un abas puses cenšas vienoties par veicamajiem pasākumiem, kā arī par pārkāpuma nopietnības un [Savienības] budžetam radītā finansiālā zaudējuma novērtējumu.

2.   Divu mēnešu laikā pēc 1. punkta trešajā daļā minētās sanāksmes protokola saņemšanas dalībvalsts dara zināmu sanāksmes laikā pieprasīto informāciju vai jebkuru citu informāciju, ko tā uzskata par noderīgu turpmākai izmeklēšanai.

Attaisnotos gadījumos pēc pamatota dalībvalsts lūguma Komisija var pagarināt šo pirmajā daļā minēto termiņu. Lūgumu adresē Komisijai pirms šā termiņa beigām.

Pēc pirmajā daļā minētā termiņa beigām Komisija oficiāli paziņo secinājumus dalībvalstij, pamatojoties uz informāciju, kas saņemta atbilstības pārbaudes procedūras laikā. Paziņojumā novērtē izdevumus, ko Komisija plāno izslēgt no [Savienības] finansējuma saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1290/2005 31. pantu, un iekļauj atsauci uz šīs regulas 16. panta 1. punktu.”

36

Regulā Nr. 1306/2013, ar kuru tika atcelta Padomes Regula (EK) Nr. 1290/2005 (2005. gada 21. jūnijs) par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu (OV 2005, L 209, 1. lpp.), ir ietverts 52. pants “Atbilstīguma noskaidrošana”, kas ir piemērojams no 2015. gada 1. janvāra.

37

Saskaņā ar Regulas Nr. 1306/2013 52. panta 4. punkta a) apakšpunkta noteikumiem finansējumu nedrīkst atteikt “[ELGF] izdevumiem, kas veikti vairāk nekā 24 mēnešus pirms Komisijas rakstiska paziņojuma attiecīgajai dalībvalstij par tās pārbaužu rezultātiem”.

38

Šādi ir redzams, ka Regulas Nr. 885/2006 11. pantā ir definētas dažādas stadijas, kas jāievēro ELGF grāmatojumu noskaidrošanas procedūrā. Konkrēti, minētās regulas 11. panta 1. punkta pirmajā daļā ir precizēts saturs pirmajam rakstveida paziņojumam, kurā Komisija paziņo dalībvalstīm savu pārbaužu rezultātu pirms divpusējās sarunas rīkošanas. Saskaņā ar šo tiesību normu pirmajā paziņojumā Komisijai ir jāprecizē pārbaužu rezultāts attiecīgajai dalībvalstij un jānorāda korektīvie pasākumi, kas jāīsteno, lai nākotnē ievērotu attiecīgās Savienības tiesību normas (spriedums, 2013. gada 7. jūnijs, Portugāle/Komisija, T‑2/11, EU:T:2013:307, 57. punkts).

39

Šai ziņā jāatgādina, ka Savienības tiesa saistībā ar Komisijas Regulas (EK) Nr. 1663/95 (1995. gada 7. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus par to, kā piemērot Regulu (EEK) Nr. 729/70 attiecībā uz ELVGF Garantiju nodaļas grāmatojumu noskaidrošanas procedūru (OV 1995, L 158, 6. lpp.), īstenošanu jau ir nospriedusi, ka minētās regulas 8. panta 1. punktā norādītajam rakstveida paziņojumam, kas būtībā ir identisks Regulas Nr. 885/2006 11. panta 1. punkta pirmajā daļā minētajam, ir pilnībā jāinformē attiecīgā dalībvalsts par Komisijas iebildumiem, līdz ar ko šis ziņojums var pildīt brīdinājuma funkciju, kura tam ir paredzēta minētās regulas 8. panta 1. punkta pirmajā daļā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 7. jūnijs, Portugāle/Komisija, T‑2/11, EU:T:2013:307, 58. punkts).

40

No tā izriet, ka Regulas Nr. 885/2006 11. pantā paredzētajā pirmajā paziņojumā Komisijai ir pietiekami precīzi jānorāda tās dienestu veiktās izmeklēšanas priekšmets, šajā izmeklēšanā konstatētie trūkumi, kas vēlāk var tikt izvirzīti kā pierādījums par nopietnu un pamatotu šaubu pastāvēšanu, kuras Komisijai ir par valsts iestāžu veiktajām pārbaudēm vai par šo iestāžu nosūtītajiem skaitļiem, un tādējādi pamatot finanšu korekcijas, kas paredzētas galīgajā lēmumā, ar kuru no Savienības finansējuma tiek izslēgti atsevišķi izdevumi, ko attiecīgā dalībvalsts veikusi saskaņā ar ELGF (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 7. jūnijs, Portugāle/Komisija, T‑2/11, EU:T:2013:307, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Katrā ziņā, ja pārkāpumi, kas pamato finanšu korekcijas piemērošanu, turpinās pēc datuma, kurā rakstveidā paziņoti pārbaužu rezultāti, Komisija ir tiesīga vai tai pat ir pienākums ņemt vērā šo situāciju, nosakot periodu, uz kuru ir jāattiecas attiecīgajai finanšu korekcijai (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 7. jūnijs, Portugāle/Komisija, T‑2/11, EU:T:2013:307, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Tādējādi ir jāizvērtē, vai 2013. gada 6. decembra paziņojums, kas ir ietverts 2013. gada 6. decembra vēstulē un tai pievienotajā pielikumā, ir uzskatāms par atbilstošu Regulas Nr. 885/2006 11. pantā minētajām prasībām. Šim nolūkam ir jāpārbauda, vai minētajā paziņojumā, pirmkārt, ir pietiekami identificēts izmeklēšanas priekšmets un rezultāti, ciktāl ar tiem ir pamatota apstrīdētā finanšu korekcija, un, otrkārt, nākotnē pieņemamie korektīvie pasākumi.

43

Vēstulē, kurā ietverts 2013. gada 6. decembra paziņojums, vispirms ir atsauce uz 2013. gada 19. un 23. augustā notikušajām izmeklēšanas darbībām, ļoti vispārīgi minot, ka, ņemot vērā no minētajām darbībām izrietošos apsvērumus un attiecībā uz tiešajiem platībatkarīgajiem maksājumiem par 2011. un 2012. pieprasījumu gadu, Komisijas Lauksaimniecības un lauku attīstības ģenerāldirektorāta dienesti uzskatīja, ka Zviedrijas iestādes nav pilnībā izpildījušas prasības, kas izriet no Padomes Regulas (EK) Nr. 73/2009 (2009. gada 19. janvāris), ar ko paredz kopējus noteikumus tiešā atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, kā arī groza Regulas Nr. 1290/2005, (EK) Nr. 247/2006, (EK) Nr. 378/2007 un atceļ Regulu (EK) Nr. 1782/2003 (OV 2009, L 30, 16. lpp.), Regulas Nr. 1122/2009, kā arī Komisijas Regulas (EK) Nr. 1120/2009 (2009. gada 29. oktobris), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus par to, kā īstenot vienotā maksājuma shēmu, kura paredzēta Regulas Nr. 73/2009 III sadaļā (OV 2009, L 316, 1. lpp.).

44

Aplūkotajā vēstulē ir precizēts, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1290/2005 31. pantu konstatēto trūkumu dēļ no Savienības finansējuma var tikt izslēgta daļa ELGF finansēto izdevumu un ka tie ir minēto korekciju pamatā līdz brīdim, kad tiek pieņemti atbilstoši korektīvie pasākumi.

45

Attiecībā uz 2013. gada 6. decembra paziņojumā ietverto pielikumu – tā sadaļas “Risku analīzes efektivitāte” 1.2.1. punktā vispirms ir atgādināts Regulas Nr. 1122/2009 26. un 31. pants un princips, saskaņā ar kuru “pārbaudes no attāluma un parastās pārbaudes uz vietas [..] parasti noved pie vieniem un tiem pašiem rezultātiem [un, lai arī] šādi tas nav šajā gadījumā, var pieņemt, ka trūkumi ir vai nu pārbaudes paraugu izvēlē, vai arī pārbaudes metodē.”

46

2013. gada 6. decembra paziņojumā ietvertajā pielikumā ir arī saimnieciskajās platībās, par kuru atbalsts saņemts, veikto kontroļu laikā konstatēto kļūdu īpatsvara salīdzinājums, saskaņā ar kuru ir veiktas pārbaudes uz vietas vai no attāluma un saskaņā ar kuru paraugi tika atlasīti nejauši vai atkarībā no riska faktoru izvērtējuma.

47

Rezumējoša tabula it īpaši ļauj konstatēt, ka pārbaužu no attāluma kļūdu īpatsvars saistībā ar izlasītajiem paraugiem atkarībā no riska faktoru izvērtējuma sistemātiski ir mazāks nekā pārbaužu uz vietas kļūdu īpatsvars, kur pirmais minētais ir 0,96 un 0,31 % attiecīgi par 2011. un 2012. pieprasījumu gadu un otrais –1,34 un 1,41 % attiecīgi par tiem pašiem gadiem.

48

Izklāstījusi Zviedrijas iestāžu sniegtos paskaidrojumus, pirmkārt, par pārbaudīto saimniecisko platību izlases metodi un, otrkārt, par pārbaužu no attāluma racionalizēšanu, lai pēdējās minētās beigās koncentrētu tajās Zviedrijas teritorijas daļās, kurās ir pietiekams saimniecisko platību blīvums, Komisija secināja, ka “tādējādi pastāv risks, ka Zviedrijas iestādes nepietiekamu uzmanību pievērš ar pārbaužu no attāluma saistītajam riskam”.

49

Šis secinājums par vajadzību pēc labāka faktoru izvērtējuma šķiet skaidrs un nepārprotams un atšķirībā no Zviedrijas Karalistes viedokļa nevar tikt pielīdzināts vienkāršam pieņēmumam, kas neļauj pamatot finanšu korekciju. Tādēļ tas ir uzskatāms par pietiekamu izmeklēšanas priekšmeta un rezultātu identifikāciju.

50

Par īstenojamiem korektīvajiem pasākumiem – lai arī 2013. gada 6. decembra paziņojumā ietvertajā vēstulē ir vien atsauce uz pielikumu, kurā ir ietverts tieši tas pats paziņojums, pieprasot Zviedrijas iestādēm informēt Komisiju par jau pieņemtajiem vai plānotajiem pasākumiem, kā arī, kad tie tiks īstenoti, minētajā pielikumā ir ietverts aicinājums Zviedrijas iestādēm “arī izskaidrot savu risku izvērtējumu pārbaužu no attāluma nolūkos un paskaidrot, kādā veidā tās nodrošina to, ka risks tiek pietiekami ņemts vērā”.

51

Saistībā ar konstatējumu par norādītajiem trūkumiem šis secinājums par pieņemamajiem korektīvajiem pasākumiem šķiet skaidrs un vēl jo vairāk nepārprotams, jo Zviedrijas iestādes sniedza atsevišķus paskaidrojumus par Komisijas dienestu konstatētajiem trūkumiem, un šī secinājums tvērums bija neapšaubāmi skaidrs daļā, kura uz tām attiecās.

52

Šajos apstākļos korektīvie pasākumi, kuri Zviedrijas iestādēm bija jāpieņem nākotnē, 2013. gada 6. decembra paziņojumā šķiet pietiekami detalizēti, ņemot vērā no Regulas Nr. 885/2006 11. panta izrietošās prasības.

53

Turklāt, lai arī 2013. gada 6. decembra paziņojums attiecas uz 2011. un 2012. pieprasījumu gadu un finanšu korekcija attiecas uz 2013. pieprasījumu gadu, ir jāatgādina, pirmkārt, ka 2013. pieprasījumu gads, Komisijas dienestiem veicot pārbaudi 2013. gada augustā, vēl nebija noslēdzies un, otrkārt, tā kā pārkāpumi, kas pamato finanšu korekciju, turpinājās pēc paziņojuma datuma, kurā bija rakstīts par pārbaužu rezultātiem, Komisijai ir jāņem vērā šī situācija, nosakot laikposmu, uz kuru aplūkotā finanšu korekcija attiecas.

54

Faktiski no Regulas Nr. 885/2006 11. panta noteikumiem izriet, ka tad, ja attiecīgā dalībvalsts nav īstenojusi korektīvus pasākumus Komisijas konstatēto pārkāpumu novēršanai, Komisija var līdz datumam, kurā ir faktiski īstenoti Komisijas noteiktie korektīvie pasākumi, izslēgt veiktos izdevumus Savienības noteikumu neievērošanas dēļ (spriedums, 2013. gada 7. jūnijs, Portugāle/Komisija, T‑2/11, EU:T:2013:307, 80. punkts).

55

2015. gada 15. janvāra paziņojumā Komisija konstatēja, ka pārbaudēs no attāluma un pārbaudēs uz vietas ir saglabājušās vērā ņemamas kļūdu īpatsvara atšķirības, proti, 0,39 % un 0,74 %.

56

Sākot no šī posma – nevis tikai sākot no 2015. gada 19. oktobra galīgās nostājas pieņemšanas brīža, kā to kļūdaini uzskata Zviedrijas Karaliste, – pēdējā minētā tika informēta par Komisijas dienestu konstatēto trūkumu turpināšanos, norādot uz vajadzību pieņemt tādus pašus korektīvos pasākumus, kādi minēti iepriekš.

57

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, šķiet, ka Komisija ir ievērojusi no Regulas Nr. 885/2006 11. panta izrietošās prasības un ka pirmais Zviedrijas Karalistes izvirzītais pamats, ciktāl tas ir nepamatots, ir jānoraida.

58

Vispirms Zviedrijas Karaliste norāda, ka Komisijas apgalvojumi par iespējamiem Regulas Nr. 1122/2009 31. panta 2. punkta pārkāpumiem ir balstīti uz kļūdainu premisu, saskaņā ar kuru parasto pārbaužu uz vietas rezultāti un pārbaužu no attāluma rezultāti novedot pie viena uz tā paša rezultāta. Runa tomēr esot par divām papildu metodēm, kur pārbaude uz vietas pēc savas būtības esot precīza un ļaujot uzrādīt lielāku skaitu kļūdu, savukārt pārbaude no attāluma ļaujot gūt kopskatu un pārbaudīt lielākas zonas. Tas arī atbilstot Regulas Nr. 1122/2009 35. panta 1. punkta b) apakšpunkta formulējumam, kurā esot paredzēts, ka, ja dalībvalstis izmanto pārbaudi no attāluma, un tā nesniedz kompetentajai iestādei pienācīgus rezultātus attiecībā uz pareizību, tās veic fiziskas pārbaudes. Komisija neesot arī paskaidrojusi, kādēļ abām pārbaudes metodēm būtu jāsniedz līdzīgi rezultāti.

59

Tālāk Zviedrijas Karaliste norāda, ka atšķirība starp kļūdu īpatsvaru, kas konstatēts atkarībā no vienas vai otras pārbaudes metodes – turklāt tā ir mainījusies Komisijas sniegtajos apsvērumos, izvērtējot lietu, esot visai maza, pat niecīga, jo tā absolūtā vērtībā ir starp 0,27 un 0,56 %, kas to ierindo zem 2 % sliekšņa, un šāda veida gadījumos, kā norāda Revīzijas palāta, tā esot piemērotā likme. Tiesas sēdē Zviedrijas Karaliste šo argumentu atkārtoja, atsaukdamās uz Vispārējās tiesas judikatūru, kas, tās skatījumā, izriet no 2017. gada 16. februāra sprieduma lietā Rumānija/Komisija (T‑145/15, EU:T:2017:86). Konstatētā atšķirība katrā ziņā esot pārāk maza, lai nonāktu pie secinājuma par papildu pārbaudes neesamību, kā dēļ Komisija neesot pietiekami pierādījusi pastāvošās šaubas saistībā ar minēto pārbaužu efektivitāti, kā tas tiek pieprasīts saskaņā ar principiem, kas izriet no judikatūras.

60

Visbeidzot Zviedrijas Karaliste norāda, ka, lai arī nav kopēju noteikumu, kuros būtu izklāstīta attīstības un risku analīzes efektivitātes atjaunināšanas kārtība, kura ir jāievēro saskaņā ar Regulas Nr. 1122/2009 31. panta 2. punktu tādā ziņā, ka dalībvalstīm pašām ir jānosaka riska faktori, tā tomēr esot ievērojusi pamatnostādnes, kas ir atrodamas Komisijas datubāzē “WikiCap”. Tai esot bijis arī jāņem vērā fakts, ka Komisija satelītattēlus dara pieejamus tikai tad, ja pārbaudes nolūkos tiek izmantoti 25 % no fotografētās platības, kas Zviedrijā ir sarežģīti, ņemot vērā mežu platības šajā teritorijā, un tai esot vajadzējis koncentrēties uz pārbaudēm uz vietas tajās administratīvajās teritorijās, kur ir daudz lauksaimniecības zemju. Zviedrijas iestādes arī norāda, ka tās esot veikušas daļējas pārbaudes uz vietas, no kurām 85–90 % ir pārbaudēm no attāluma pakļautas saimnieciskās platības, un tādējādi atsaukšanās tikai uz pārbaudi no attāluma attiecas tikai uz mazu daļu no pārbaudītajām platībām.

61

Šajos apstākļos Zviedrijas Karaliste uzskata, ka tā pārbaudes no attāluma zonu izvēlē ir ievērojusi Komisijas pamatnostādnes, un norāda, ka tā ir koncentrējusies uz zonām, par kurām maksājumiem esot bijuši vislielākie, kas pilnībā atbilst pamatnostādnēm. Tāpat pārbaudes esot arī attiekušās uz lauksaimniekiem, kuru darbības veids un apsaimniekoto platību apmērs pārbaudēs esot bijis vissvarīgākais. Zviedrijas iestādes arī esot ar īpaši no 2011. līdz 2013. pieprasījumu gada pasūtīto satelītattēlu palīdzību mainījušas pārbaudītās zonas un – attiecībā uz 2013. pieprasījumu gadu – grozījušas riska faktorus, lai tie būtu tādi paši kā tie, kas paredzēti pārbaudēm uz vietas. Tas neatbilst Komisijas apgalvojumiem, saskaņā ar kuriem trīs secīgu gadu laikā nav veikta nedz riska faktoru atjaunināšana, nedz novērtējums.

62

Replikā Zviedrijas Karaliste norāda, ka Komisija ir veikusi kļūdainu 2014. gada 20. maija divpusējās sanāksmes secinājumu interpretāciju un ka atšķirībā no tā, ko uzskata Komisija, tā nav norādījusi, ka nebūtu veikusi nekādu risku faktoru izvērtējumu attiecībā uz pārbaudēm no attāluma.

63

Savukārt Čehijas Republika būtībā norāda, ka pārbaudēm uz vietas un pārbaudēm no attāluma domātie paraugi tiek atlasīti atkarībā no dažādām metodēm, un tādēļ konstatēto kļūdu salīdzinājumam, atsaucoties vai nu uz vienu, vai otru metodi, nav nozīmes. Turklāt, tā kā pārbaudēm no attāluma paredzēto kontroles zonu atlase ir jāveic gada beigās, kas ir pirms atbalsta pieprasījumu gada, un tā kā Komisija esot nodevusi rīcībā tikai ierobežotu skaitu satelītattēlu, pārbaudāmo zonu atlases pamatā esot ģeogrāfiski kritēriji, nevis risku analīze, kas balstīta uz lauksaimnieku kopumu un to atbalsta pieprasījumiem. Lauksaimnieki, kurus pārbaudot no attāluma, tādējādi esot iemesls mazākam globālam riskam un to konstatēto kļūdu īpatsvars arī esot mazāks – līdz ar to ar šī veida pārbaudi saistītā kļūdas robeža arī esot augstāka.

64

Čehijas Republika piebilst, ka nevienā Regulas Nr. 1122/2009 normā neesot norādīts, ka šie divi pārbaudes veidi noved pie viena un tā paša kļūdu īpatsvara vai ka dažāds kļūdu īpatsvars radītu šaubas par pārbaužu efektivitāti.

65

Komisija atbildē norāda, ka problēma ir pati atšķirība pārbaužu uz vietas un pārbaužu no attāluma rezultātos. Lai arī abas pārbaužu metodes ir uzskatāmas par vienlīdz derīgām, tomēr, tā kā tās nenoved pie līdzīga rezultāta, ir pamats apšaubīt pārbaužu kvalitāti vai pārbaudes metodes izvēli.

66

Attiecībā uz izmaiņām Komisijas izklāstītajos skaitliskajos datos – Komisija paskaidro, ka tai esot vajadzējis sniegt datus, kas vienlīdz ir balstīti uz nejauši izvēlētiem un ar risku analīzi pamatotiem paraugiem. Tomēr tā atzīst, ka gada kļūdu īpatsvars 0,99 % apmērā attiecībā uz parastajām pārbaudēm uz vietas 2012. gadā ir kļūdains un ka pareizais rādītājs ir 0,87 %, taču tam šai gadījumā neesot nozīmes.

67

Attiecībā uz gada novērtējuma neesamību un pienācīgu atjaunināšanu risku analīzes jomā Komisija norāda, ka pārbaudes zonu lokalizācijas izmaiņas 2013. gadā nepierādot riska faktoru novērtējuma esamību. Vispār Komisija uzskata, ka Zviedrijas iestādes 2014. gada 20. maija divpusējā sanāksmē esot atzinušas, ka tās saistībā ar pārbaudēm no attāluma neesot veikušas risku faktoru novērtējumu. Saskaņā ar šīs sanāksmes secinājumiem risku analīze saistībā ar pārbaudēm no attāluma esot grozīta tikai, sākot no 2014. pieprasījumu gada, nevis no 2013. pieprasījumu gada. Turklāt Zviedrijas Karalistes prasības pieteikumā sniegtā informācija ļaujot konstatēt, ka – pat pieņemot, ka grozījumi ir tikuši veikti 2013. gadā, – ar tiem neesot veikti nekādi uzlabojumi, tādēļ Komisijas iebildums esot pamatots.

68

Komisija apstrīd Zviedrijas iestāžu apgalvojumu, saskaņā ar kuru atšķirības kļūdu īpatsvarā esot nenozīmīgas, tieši otrādi, norādot, ka šīs atšķirības esot ievērojamas, un pārbaudes uz vietas salīdzinājumā ar pārbaudēm no attāluma esot ļāvušas konstatēt 1,5 reizes vairāk kļūdu 2011. gadā, vairāk nekā 2,5 reizes vairāk kļūdu 2012. gadā un gandrīz 2 reizes vairāk kļūdu 2013. gadā. Turklāt Zviedrijas iestāžu pieminētais 2 % slieksnis neesot piemērojams atbilstīguma noskaidrošanas procedūrās saskaņā ar Regulas Nr. 1306/2013 52. pantu.

69

Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ELGF finansē tikai tās intervences, kas ir veiktas atbilstoši Savienības tiesību normām lauksaimniecības tirgu kopīgās organizācijas ietvaros. Šajā ziņā Komisijai ir jāpierāda šo tiesību normu pārkāpums. Tādēļ Komisijai ir pienākums pamatot savu lēmumu, kurā tiek konstatēts, ka attiecīgā dalībvalsts nav ieviesusi pārbaudi vai ka pārbaude ir nepietiekama (skat. spriedumu, 2003. gada 9. janvāris, Grieķija/Komisija, C‑157/00, EU:C:2003:5, 15. punkts un tajā minētā judikatūra).

70

Tomēr Komisijai nav izsmeļoši jāpierāda valsts pārvaldes iestāžu veikto pārbaužu nepilnības vai to sniegto skaitļu nepareizība, bet gan jāsniedz pierādījumi par nopietnām un pamatotām šaubām, kas tai radušās saistībā ar šīm pārbaudēm vai skaitļiem (skat. spriedumu, 2003. gada 9. janvāris, Grieķija/Komisija, C‑157/00, EU:C:2003:5, 16. punkts un tajā minētā judikatūra).

71

Šo pierādījuma prasības atvieglojumu Komisijai izskaidro tas, ka dalībvalsts spēj labāk saņemt un pārbaudīt datus, kas vajadzīgi ELVGF grāmatojumu noskaidrošanai, un tādēļ tai ir jāiesniedz detalizētāki un pilnīgāki pierādījumi par to, ka pārbaudes patiešām ir veiktas, un vajadzības gadījumā – par Komisijas apgalvojumu neprecizitāti (skat. spriedumu, 2003. gada 9. janvāris, Grieķija/Komisija, C‑157/00, EU:C:2003:5, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).

72

Savukārt attiecīgā dalībvalsts var apstrīdēt Komisijas konstatējumus tikai tad, ja tā pamato savus apgalvojumus ar pierādījumiem par ticamas un operatīvas pārbaudes sistēmas pastāvēšanu. Līdz ar to, ja dalībvalstij neizdodas pierādīt, ka Komisijas konstatējumi ir kļūdaini, šie konstatējumi var būt pamats nopietnām šaubām par to, vai ir veikti atbilstoši un efektīvi pārraudzības un pārbaudes pasākumi (skat. spriedumu, 2003. gada 9. janvāris, Grieķija/Komisija, C‑157/00, EU:C:2003:5, 18. punkts un tajā minētā judikatūra).

73

Regulas Nr. 1122/2009 III sadaļas “Kontrole” 26. panta “Vispārīgie principi” 1. punktā ir noteikts, ka “administratīvās pārbaudes un pārbaudes uz vietas veic tā, lai nodrošinātu efektīvu pārbaudi attiecībā uz atbilstību noteikumiem, saskaņā ar kuriem ir piešķirts atbalsts, un attiecībā uz prasībām un standartiem, kas attiecas uz savstarpēju atbilstību”. Minētajā III sadaļā ir ietverta II nodaļa, kas ir veltīta atbilstības kritēriju pārbaudēm, un tās II iedaļa ir par pārbaudēm uz vietas.

74

Regulas Nr. 1122/2009 30. pants, kas it īpaši attiecas uz pārbaudēm uz vietas saistībā ar atbilstības kritērijiem, tostarp paredz, ka “kopējais pārbaužu uz vietas skaits, ko veic katru gadu, attiecas uz vismaz 5 % visu lauksaimnieku, kuri piesakās attiecīgi uz vienotā maksājuma shēmu, vienoto platībatkarīgo maksājumu shēmu vai platībatkarīgajiem maksājumiem saskaņā ar īpašo atbalstu”.

75

Regulas Nr. 1122/2009 31. pants, kas attiecas uz jautājumu par kontrolparaugu atlasi un riska faktoru atjaunināšanu, ir izteikts šādā redakcijā:

“Kontrolparauga atlase

1.   Kontrolparaugus pārbaudēm uz vietas, ko veic saskaņā ar šo regulu, izraugās kompetentā iestāde, pamatojoties uz riska analīzi un iesniegto atbalsta pieteikumu reprezentativitāti.

Lai nodrošinātu reprezentativitāti, dalībvalstis pēc nejaušības principa izraugās vismaz 20–25 % no to lauksaimnieku skaita, attiecībā uz kuriem jāveic pārbaude uz vietas, kā paredzēts 30. panta 1. un 2. punktā.

Tomēr, ja lauksaimnieku skaits, kuriem jāveic pārbaudes uz vietas, pārsniedz obligāto lauksaimnieku skaitu, kuriem jāveic pārbaudes uz vietas atbilstoši 30. panta 1. un 2. punktam, tad nejaušā atlasē izvēlēto lauksaimnieku skaits papildu atlasē nedrīkst pārsniegt 25 %.

2.   Riska analīzes efektivitāti izvērtē un atjaunina reizi gadā:

3.   Kompetentā iestāde veic to iemeslu uzskaiti, pamatojoties uz kuriem katrs lauksaimnieks izraudzīts saistībā ar pārbaudi uz vietas. Inspektors, kas veic pārbaudi uz vietas, pirms pārbaudes uz vietas sākuma par to tiek pienācīgi informēts.

4.   Attiecīgā gadījumā kontrolizlasi var daļēji izraudzīties pirms attiecīgā pieteikuma iesniegšanas termiņa beigām, pamatojoties uz pieejamo informāciju. Pagaidu izlasi papildina, kad pieejami visi attiecīgie pieteikumi.”

76

Regulas Nr. 1122/2009 35. pants, kurš attiecas uz attālo uzrādi un sasaisti ar pārbaudēm uz vietas, ir formulēts šādi:

“Attālā uzrāde

1.   Ja dalībvalsts piemēro 33. panta otrajā daļā paredzēto iespēju veikt pārbaudes uz vietas, izmantojot attālo uzrādi, tad tā:

2.   Ja kārtējā gadā vairs nav iespējams veikt pārbaudes ar attālo uzrādi, tad piemēro 30. panta 3. punktā minētās papildu pārbaudes, veicot tradicionālās pārbaudes uz vietas.”

77

Pirmkārt, attiecībā uz Zviedrijas Karalistes iebildumu, ka Komisija nav pierādījusi, ka tā ir pārkāpusi Regulas Nr. 1122/2009 31. pantu un ka [Komisija] ir balstījusies uz kļūdainu pieņēmumu, ka kontroles un pārbaudes uz vietas, izmantojot attālo uzrādi, metodēm vajadzētu radīt vienu un to pašu rezultātu, ir jānorāda, ka pārbaudes, ko dalībvalstīm ir pienākums īstenot saistībā ar atbalsta shēmu lauksaimniekiem saskaņā ar ELVGF, ir jāatbilst vispārējiem principiem, kas izklāstīti Regulas Nr. 1122/2009 26. panta 1. punktā, it īpaši attiecībā uz pārbaudes par to nosacījumu ievērošanu, atbilstoši kuriem ir piešķirts atbalsts, efektivitātes kritēriju, kā arī attiecībā uz piemērojamām prasībām un standartiem, kas attiecas uz savstarpēju atbilstību.

78

Lai gan – kā to norāda Komisija un kā tas izriet no Regulas Nr. 1122/2009 33. un 35. panta – dalībvalstis vienlīdz var izmantot abas pārbaudes metodes, atsaukšanās uz pārbaudēm uz vietas tomēr ir obligāta attiecībā uz visiem tiem zemesgabaliem, par kuriem pārbaude no attāluma neļauj secināt, ka deklarācija ir pareiza.

79

Lai arī Regulā Nr. 1122/2009 skaidri nav minēts, ka ar abām metodēm ir jānonāk pie līdzīga rezultāta – kā to Komisija ir norādījusi pārskata ziņojuma 12.4.1.2. punktā – tas tomēr nemaina to, ka ir jānovērš pārbaužu no attāluma trūkumi, atsaucoties uz pārbaudēm uz vietas, lai nodrošinātu atbalsta piešķiršanas nosacījumu ievērošanas efektīvu pārbaudi. Tādēļ, lai arī atsaukšanās uz vienu vai uz otru pārbaudes formu rada būtiskas grūtības kļūdu identificēšanā, runa ir tikai un vienīgi par pārejošu situāciju, kas ir jāgroza, attīstot riska faktoru vērā ņemšanu tādējādi, ka laika gaitā kļūdu īpatsvari ir līdzīgi vai vismaz ir pietuvināti. Zviedrijas Karalistes arguments, saskaņā ar kuru tā esot veikusi daļējas pārbaudes uz vietas, kas ir 85–90 % no pārbaudēm no attāluma pakļautajām saimniecībām, šai sakarā ir neefektīvs, jo tam nav nekādas nozīmes attiecībā uz konstatētajām atšķirībām starp kļūdu īpatsvariem. Vajadzība pēc riska faktoru attīstīšanas un ikgadējas atjaunināšanas turklāt skaidri ir minēta Regulas Nr. 1122/2009 31. panta 2. punktā.

80

Jāatgādina – kā to norāda Komisija – šajā gadījumā tās pieņemtā finanšu korekcija ir pamatota ar to, ka risku analīze tika veikta ar ierobežotu skaitu riska faktoru, kuri nebija novērtēti nedz reizi gadā, nedz pienācīgi atjaunināti, lai labāk identificētu risku Fondam.

81

Šajos apstākļos būtiskas atšķirības starp kļūdu īpatsvaru atbilstoši izmantotajai pārbaudes metodei, šķiet, ir pierādījums nopietnām un pamatotām šaubām, kuras Komisijai varēja rasties attiecībā uz Zviedrijas iestāžu izmantoto metodi labāka riska Fondam identificēšanai, vērā ņemot virkni apzināto riska faktoru un vajadzību tos novērtēt un ik gadus atjaunināt.

82

Tāpat Komisijas šaubas pamatoti apstiprināja Zviedrijas iestāžu nostāja atbilstīguma noskaidrošanas procedūrā. Faktiski – kā tas izriet no 2014. gada 20. maijā notikušās divpusējās sanāksmes protokola – saistībā ar pārbaudēm uz vietas minētās iestādes norādīja, ka tās veic ikgadēju riska faktoru novērtējumu, radot pārmērīgu deklarējumu, un ka tās arī pielāgo riska analīzi, taču par pārbaudēm no attāluma šāda analīze nav tikusi veikta. Vienīgais vērā ņemtais riska faktors esot attiecība “pieprasījumā deklarētā platība/veiktais maksājums”.

83

Lai gan Zviedrijas Karaliste apstrīd Komisijas sniegto 2014. gada 20. maija divpusējās sanāksmes protokola interpretāciju, jāsecina, ka 2014. gada 25. septembra vēstulē, ko tā nosūtīja kā atbildi uz šo protokolu, Zviedrijas Lauksaimniecības dienests formāli neapstrīdēja riska analīzes par pārbaudēm no attāluma neesamību. Tomēr tas paskaidroja, kā ir veicis novērtējumu par Fondam nodarīto kaitējumu, it īpaši attiecībā uz 2014. pieprasījumu gadu, izmantojot 2013. gadā konstatēto neatbilstību sākotnējos rādītājus.

84

Otrkārt, attiecībā uz Zviedrijas Karalistes apgalvojumu, ka konstatētās atšķirības starp kļūdu īpatsvaru atkarībā no pielietotās metodes esot pārāk zemas, lai pierādītu Regulas Nr. 1122/2009 31. panta pārkāpumu, un katrā ziņā tās esot zem Revīzijas palātas definētā 2 % sliekšņa, kas ir pieņemama atklāto kļūdu proporcija, ir jānorāda, ka aplēstais kļūdu īpatsvars, kura rezultātā tika pieņemta 2015. gada 19. oktobra galīgā nostāja, kas izriet no atlasīto paraugu pārbaudes atkarībā no riska faktoru izvērtējuma, un kurš ir minēts 2015. gada 15. janvāra paziņojumā, attiecīgi pārbaudēm uz vietas un pārbaudēm no attāluma ir 2011. gadā –0,84 % un 0,57 %, 2012. gadā –0,99 % un 0,31 % un 2013. gadā –0,74 % un 0,39 %. Trīs aplūkoto gadu laikā pārbaudes uz vietas tādējādi ļauj atklāt daudz lielāku kļūdu daļu nekā pārbaudes no attāluma, proti, 1,5 reizes, 3 reizes un 2 reizes vairāk kļūdu.

85

Pretēji tam, ko apgalvo Zviedrijas Karaliste, šī rezultātu atšķirība atkarībā no izmantotās metodes šķiet ievērojama, un nevar apgalvot, ka abas kontroles metodes noved pie līdzvērtīgiem rezultātiem. Turklāt 2 % likmei – kuru dēvē arī par “būtiskuma slieksni”, kas varētu būt pieņemams saskaņā ar Revīzijas palātas standartiem, – šajā lietā nav nozīmes. Faktiski jēdziens “būtiskuma slieksnis”, ko Revīzijas palāta ir ieviesusi savā 2004. gada 18. marta Atzinumā Nr. 2/2004 par vienotas revīzijas modeli (single audit) un priekšlikumu par Kopienas iekšējās kontroles sistēmu (OV 2004, C 107, 1. lpp.), kā arī 2 % apmēra būtiskuma slieksnis, kas ir tostarp minēts dokumenta “Revīzijas palātas gada pārskats par budžeta izpildi 2014. finanšu gadā un iestāžu atbildes” (OV 2015, C 373, 1. lpp.) 1.1. pielikuma “Revīzijas pieeja un metodika” 17. punktā, attiecas uz robežvērtību, sākot no kuras tiek plānoti Revīzijas palātas darbi audita jomā, taču nav pierādīts, ka tam ir nozīme šai lietā – kā to pamatoti ir uzsvērusi Komisija saistībā ar atbilstīguma noskaidrošanas procedūru saskaņā ar Regulas Nr. 1306/2013 52. pantu.

86

Visbeidzot, lai gan ir taisnība, ka Komisijas minētais kļūdu īpatsvars ir varējis attīstīties grāmatošanas procedūrā, jo tas it īpaši attiecībā uz paraugu pārbaudēm no attāluma, kas balstītas uz risku vērtējumu 2011. gadā, ir mainījies no 0,96 % 2013. gada 6. decembra paziņojumā uz 0,84 % 2015. gada 15. janvāra paziņojumā, tam tomēr nav nozīmes attiecībā uz secinājumu par vērā ņemamu atšķirību starp abiem īpatsvariem atkarībā no pielietotās metodes, kā jau tas ir atgādināts iepriekš 84. punktā.

87

Treškārt, par Zviedrijas Karalistes apgalvojumu, ka sākot no 2013. pieprasījumu gada tika pielāgoti ar pārbaudēm no attāluma saistītie riska faktori – no prasības pieteikuma pielikumam pievienotās kartes, kas attiecas uz 2013. gadā veikto pārbaužu no attāluma zonām, izriet, ka pārbaužu no attāluma zonas tik tiešām tika mainītas. Atšķirību kļūdu īpatsvarā 2013. gadā saglabāšanās turklāt ļauj konstatēt, ka šādiem grozījumiem ir bijusi ļoti ierobežota ietekme. Turpretī, kā izriet no šā sprieduma 83. un 84. punkta, nekas neļauj secināt, ka riska faktoru pielāgošana tika veikta pareizi.

88

Tāpat šķiet, ka bažas, kas liecina par Zviedrijas iestāžu nepietiekami veikto kontroli, kura savukārt bija Komisijas nopietno šaubu pamatā par efektīvas un atbilstīgas uzraudzības sistēmas un uzraudzības un kontroles pasākumu ieviešanu, nav kliedētas ar minēto iestāžu argumentiem, nemaz nepastāvot vajadzībai aplūkot minētos argumentus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 15. oktobris, Dānija/Komisija, C‑417/12 P, EU:C:2014:2288, 73. punkts). Ņemot vērā ievērojamo ģeogrāfiskās zonas apmēru, kas vēl aizvien ir uzmanības centrā pēc tam, kad Komisija piekrita finanšu korekciju ierobežot līdz astoņiem administratīvajiem apgabaliem (skat. iepriekš 9. punktu), Komisijai pamatoti varēja būt šaubas par konstatēto trūkumu sistēmisko raksturu, lai gan Zviedrijas Karaliste nav iesniegusi nevienu konkrētu pierādījumu par to, ka novērotās atšķirības kļūdu īpatsvarā atkarībā no pielietotās metodes varēja izskaidrot ar citiem faktoriem un nepilnībām valsts iestāžu izdarītās izvēles dēļ, kad tās veica pārbaudes no attāluma. Šajos apstākļos Komisija pamatoti varēja uzskatīt, ka Zviedrijas Karaliste ir pārkāpusi Regulas Nr. 1122/2009 31. panta 2. punktu, kā dēļ otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

89

Pirmkārt, Zviedrijas Karaliste apgalvo, ka vienotas likmes korekcija 2 % apmērā nav pamatota, ņemot vērā aplūkotās neatbilstības veidu un apmēru un faktisko kaitējumu, kas Fondam var tikt radīts. Tas, ka pārbaudes procedūrai ir nepieciešami uzlabojumi, līdz ar to neesot būtisks Savienības tiesību normu pārkāpums un kā tāds neesot pietiekams, lai veiktu finanšu korekciju tādēļ, ka papildu kontrole, iespējams, bija neveiksmīga. Katrā ziņā no Savienības izslēgtā finansējuma summa būtu jāsamazina.

90

Otrkārt, Zviedrijas Karaliste norāda, ka vienotas likmes korekcija nav pamatota, ņemot vērā to, ka esot bijis iespējams ar samērīgiem centieniem aplēst Savienībai nodarīto finansiālo kaitējumu. Nesniedzot atbilstošu pamatojumu, Komisija esot nolēmusi izmantot vienotas likmes korekciju un esot noraidījusi arī Zviedrijas iestāžu sniegto novērtējumu, lai gan, pamatojoties uz atšķirībām starp abām kontroles metodēm, būtu bijis iespējams noteikt summu, kura ir jāizslēdz no Savienības finansējuma, šajā gadījumā –1022259,46 EUR. Šī summa tika aprēķināta, palielinot to korekciju summu, kas iegūta pēc pārbaudes no attāluma, – jo korekcijas ar šo metodi bija apmēram divreiz zemākas nekā ar pārbaudes metodi uz vietas – un tai pieskaitot ar atpakaļejošu spēku atgūstamās summas. Turklāt tikai 2015. gada 19. oktobra galīgajā nostājā Komisija esot informējusi Zviedrijas iestādes, ka tā uzskata, ka papildu pārbaude nav notikusi, kas padarot neiespējamu korekciju par jau pagājušo 2011.–2013. pieprasījumu gadu.

91

Treškārt, Zviedrijas Karaliste uzskata, ka vienotas likmes korekcija neesot arī saderīga ar Komisijas pamatnostādnēm, kas ir izklāstītas Dokumentā Nr. VI/5330/97. Komisija tikai 2013. gada decembrī esot informējusi Zviedrijas iestādes par saviem apsvērumiem par riska analīzes efektivitāti, precīzi neminot trūkumus vai korektīvos pasākumus, tādēļ tām arī nevarot pārmest, ka tās nav veikušas pasākumus papildu kontroļu piemērošanai.

92

Ceturtkārt, Zviedrijas Karaliste apgalvo, ka vienotas likmes korekcija esot pretrunā samērīguma principam, jo šīs korekcijas apmērs acīmredzami nebija samērīgs ar iespējamiem nodarītajiem zaudējumiem Fondam.

93

Replikā Zviedrijas Karaliste atbildē Komisijai norādīja, ka Vispārējās tiesas kompetencē saskaņā ar LESD 263. pantu ir daļēji atcelt Komisijas lēmumu, kas noteikti liekot šāda veida lēmumu grozīt. Elementi, kuru atcelšana tiek prasīta – šajā gadījumā izvēle atsaukties uz vienotas likmes korekciju –, esot arī jānodala no pārējās apstrīdētā lēmuma daļas, tādēļ daļējas atcelšanas gadījumā apstrīdētā lēmuma būtība netikšot grozīta.

94

Čehijas Republika norāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1306/2013 52. pantu Komisijai vajadzētu precīzi noteikt summas, kas atspoguļo Savienībai faktiski nodarīto finansiālo kaitējumu, kā tas izriet arī no pamatnostādnēm, kas paredzētas Komisijas paziņojumā C(2006) 2210 AGRI‑2005‑64043 (2006. gada 9. jūnijs) par to, kā Komisija ELVGF Garantiju nodaļas grāmatojumu noskaidrošanas procesa kontekstā ir iecerējusi rīkoties saistībā ar konstatētajiem trūkumiem dalībvalstu ieviestajās savstarpējās atbilstības kontroles sistēmās (Regulas Nr. 1782/2003 3. pants) (turpmāk tekstā – “paziņojums AGRI‑2005‑64043”). Šajā gadījumā finansiālais kaitējums esot bijis aplēšams, un Komisijai, ja tā nepiekrita Zviedrijas Karalistes izmantotajai metodei, vismaz esot bijis jāaicina pēdējā minētā veikt aprēķinu, izmantojot tādu aprēķina metodi, ko Komisija uzskata par piemērotu. Pats šis pārkāpums esot pamats atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl to prasījusi Zviedrijas Karaliste.

95

Komisija savukārt apgalvo, ka, ciktāl prasība ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar to tiek lūgts atcelt apstrīdēto lēmumu, Vispārējā tiesa nav tiesīga grozīt minēto lēmumu. Gadījumā, ja apstrīdētais lēmums būtu jāatceļ, Komisijai saskaņā ar LESD 264. pantu būtu jāveic vajadzīgie pasākumi, lai izpildītu Tiesas spriedumu. Tādējādi Zviedrijas Karalistes pakārtoto prasījumu, kas ir pamatots ar trešā pamata ietvaros izvirzīto argumentu, Vispārēja tiesa nevar izvērtēt pēc būtības.

96

Atbildē uz repliku Komisija arī precizē, ka, ciktāl replikā Zviedrijas Karaliste lūdz daļēji atcelt apstrīdēto lēmumu, jo tajā ir paredzēta vienotas likmes korekcija, tā vēlas grozīt savu prasību, kas saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šai ziņā neesot atļauts. Turklāt trešais prasības pamats, ciktāl tas attiecas uz pakārtotu lūgumu, esot nepieņemams attiecībā uz galvenā lūguma novērtējumu.

97

Katrā ziņā Komisija norāda, ka no 2011. līdz 2013. gadam konstatēto trūkumu turpināšanās nozīmējot, ka neesot iespējams uzskatīt, ka faktiski bija veikta risku analīze, un neesot notikusi nekāda papildu pārbaude, un tādējādi pastāvot risks attiecībā uz Fondu. Dokumentā Nr. VI/5330/97 izklāstītajās Komisijas pamatnostādnēs ir atļauts atsaukties uz vienotas likmes korekciju, ja dalībvalsts nav izpildījusi savu pienākumu pienācīgi novērtēt atsevišķu apmierināto pieprasījumu atbilstību. Risku analīze esot papildu pārbaude, kuras efektivitātes neesamība pamatojot vienotas likmes korekciju 2 % apmērā.

98

Pašas atšķirības starp konstatētajiem kļūdu īpatsvariem atkarībā no pārbaudes veida neesot pamats vienotas likmes korekcijai, bet pierādot to, ka risku analīzi nevar uzskatīt par veiktu. Šādos apstākļos uz šo atšķirību balstītais aprēķins par risku Fondam, kā to ierosināja Zviedrijas iestādes, neesot pietiekams. Vispār nebūtu pareizi apgalvot, ka tas būtu apstiprināts ar Komisijas grāmatvedību.

99

Saistībā ar samērīguma principu – Komisija uzskata, ka tas ir ticis ņemts vērā, jo korekcija ir tikusi noteikta tikai par 2013. gadu un tikai astoņām Zviedrijas administratīvajām teritorijām, kurās pārbaudes no 2011. līdz 2013. gadam esot tikušas veiktas no attāluma, nevis uz vietas.

100

Pirmkārt, attiecībā uz trešā pamata pieņemamību jānorāda – kā tas izriet no prasības pieteikuma formulējuma –, ka tas būtībā attiecas uz Regulas Nr. 1306/2013 52. panta 2. punkta pārkāpumu. Nekas neļauj uzskatīt, ka Zviedrijas Karaliste to būtu izvirzījusi tikai un vienīgi prasījumu otrās daļas atbalstam, kas ir formulēts kā papildinājums un ar kuru tiek prasīts samazināt finanšu korekcijas apmēru, nevis tikai ir pieminēts arī pirmās prasījumu daļas atbalstam, ar kuru tiek lūgts atcelt apstrīdēto lēmumu, jo Komisija esot pieļāvusi nelikumību, tostarp kļūdaini nolemjot atsaukties uz vienotas likmes korekciju.

101

Patiešām, prasības pieteikuma 11. punkta formulējuma vērtējums liecina par to, ka, ja Zviedrijas Karaliste galvenokārt uzskata, ka apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, jo Komisija pēc nelikumīgas grāmatojumu noskaidrošanas procedūras esot kļūdaini uzskatījusi, ka Zviedrijas iestāžu veiktā riska analīze netika veikta pienācīgi, kas ir pamats atcelt apstrīdēto lēmumu kopumā un līdz ar to pat atkāpties no principa par finanšu korekciju, tā arī uzskata – ja Vispārējā tiesa tomēr uzskatītu, ka Zviedrijas iestādes pieļāva dažas nepilnības, kas principā attaisno finanšu korekcijas noteikšanas principu, šīs korekcijas novērtēšanas veids tik un tā esot kļūdains.

102

Šādos apstākļos, nepastāvot vajadzībai izvērtēt trešā pamata pieņemamību, ciktāl ar to ir papildināta otrā prasījumu daļa, kurā ir prasīts, lai Vispārējā tiesa – jau sākotnēji pasludinot daļēju apstrīdētā lēmuma atcelšanu – groza finanšu korekcijas summu, ir jākonstatē, ka nekas neliedz minēto pamatu uzskatīt par pieņemamu un ņemt to vērā tādā nozīmē, ka ar to tiek pamatota pirmā prasījumu daļa, kuru mērķis ir atcelt apstrīdēto lēmumu. Turklāt, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, un kā izriet no prasības pieteikuma 11. punkta vērtējuma, kas veikts iepriekš 101. punktā, nešķiet, ka šajā jautājumā Zviedrijas Karaliste būtu grozījusi savus prasījumus replikas stadijā.

103

Kā norāda Zviedrijas Karaliste, judikatūra ļauj atcelt Komisijas lēmumu par grāmatojumu noskaidrošanu, ciktāl šāda tiesību akta atcelšana attiecas uz tāda lēmuma motīvu daļu un rezolutīvo daļu, kurā ir ietverta atsauce uz vienotas likmes korekciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 7. jūlijs, Grieķija/Komisija, C‑5/03, EU:C:2005:426, 54. un 55. punkts). Šāda atcelšana neietekmē pārējo aplūkotā lēmuma motīvu likumību, un minētais pamatojums var it īpaši attiekties uz konstatētajām nepilnībām pārbaudēs, kas jāveic attiecīgajai dalībvalstij.

104

Attiecībā uz sekām, kas varētu izrietēt no iespējamās atcelšanas, ir arī jāatgādina, ka, lai gan saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesas kompetencē nav izdot rīkojumus Savienības iestādēm vai tās aizstāt, īstenojot savu pārbaudes kompetenci, tomēr attiecīgajai iestādei saskaņā ar LESD 266. pantu ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai izpildītu spriedumu, kas pieņemts, ceļot prasību atcelt tiesību aktu (skat. spriedumu, 2013. gada 30. maijs, Omnis Group/Komisija, T‑74/11, nav publicēts, EU:T:2013:283, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

105

Tādēļ, ja apstrīdētais lēmums tiks atcelts – ciktāl šī atcelšana būs pamatota ar secinājumu par kļūdainu atsaukšanos uz vienotas likmes korekciju –, Komisijas ziņā būs attiecīgi rīkoties.

106

Otrkārt, runājot par trešā pamata vērtējumu pēc būtības, ir jānorāda, ka atbilstīgi Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, lai gan Komisijai ir jāpierāda Savienības tiesību normu pārkāpums, tiklīdz šis pārkāpums ir konstatēts, dalībvalstij vajadzības gadījumā ir jāpierāda, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu saistībā ar norādītajām finansiālajām sekām (spriedumi, 2004. gada 7. oktobris, Spānija/Komisija, C‑153/01, EU:C:2004:589, 67. punkts, un 2005. gada 7. jūlijs, Grieķija/Komisija, C‑5/03, EU:C:2005:426, 38. punkts).

107

Regulas Nr. 1306/2013 52. panta 2. punkta, kurš ir veltīts atbilstīguma noskaidrošanai, formulējums ir šāds:

“Komisija novērtē summas, kas izslēdzamas no finansējuma, pamatojoties uz reģistrētās neatbilstības nopietnību. Komisija pienācīgi ņem vērā pārkāpuma būtību un Savienībai nodarīto finansiālo kaitējumu. Tā pamato nepiešķiršanu, nosakot nepamatoti iztērētās summas, un, ja minētās summas nevar noteikt ar samērīgiem centieniem, var piemērot ekstrapolētas vai vienotas likmes korekcijas. Vienotas likmes korekcijas piemēro tikai konkrētā gadījuma būtības dēļ vai tāpēc, ka dalībvalsts nav iesniegusi Komisijai nepieciešamo informāciju, nav iespējams ar samērīgiem centieniem precīzāk noteikt Savienībai nodarīto finansiālo kaitējumu.”

108

Līdz ar to, ņemot vērā Regulas Nr. 1306/2013 52. panta 2. punktu, Komisija izslēgšanu no Savienības finansējuma pamato, nosakot nepamatoti iztērētās summas, un, ja tās nevar noteikt ar samērīgiem centieniem, tā var piemērot ekstrapolētas vai vienotas likmes korekcijas. No tā izriet, ka korekcijas summas aprēķins, kas balstīts uz dažādo nepilnību finansiālās ietekmes individuālu novērtējumu, ņemot vērā attiecīgās dalībvalsts sniegto informāciju, principā ir pieļaujams, ja šāda novērtējuma veikšanai nav nepieciešamas nesamērīgas pūles (spriedums, 2017. gada 16. februāris, Rumānija/Komisija, T‑145/15, EU:T:2017:86, 61. punkts).

109

Dokumenta Nr. VI/5330/97 2. pielikumā papildu kontroles ir definētas kā “administratīvas darbības, kas nepieciešamas pieteikuma pareizai apstrādei, tādas kā iesniegšanas termiņu ievērošanas kontrole, dubultu pieteikumu par vienu un to pašu priekšmetu identifikācija, riska analīze, sankciju piemērošana un procedūru atbilstoša uzraudzība”.

110

Dokumentā Nr. VI/5330/97 ir arī precizētas finansiālas sekas gadījumos, kad ir pieļautas dalībvalstu veikto pārbaužu nepilnības. Ja izmeklēšanas gaitā iegūtā informācija neļauj novērtēt zaudējumus, kas nodarīti Savienībai pārbaužu nepilnību dēļ, ar statistikas vai citu pārbaudāmu datu palīdzību, veicot identificēto zaudējumu ekstrapolāciju, var tikt paredzēta vienotas likmes korekcija, kas nosakāma atbilstoši zaudējumu riska mērogam Fondam (spriedums, 2016. gada 3. marts, Spānija/Komisija, T‑675/14, nav publicēts, EU:T:2016:123, 41. punkts).

111

Kas attiecas uz dokumentu AGRI‑2005‑64043, tas tika pieņemts, pamatojoties uz Dokumenta Nr. VI/5330/97 pamatnostādnēm. Tajā ir paredzētas trīs metodes, kuras var izmantot atbilstošu finanšu korekciju noteikšanā: pirmkārt, individuālu pieprasījumu, kuri nav bijuši prasīto pārbaužu priekšmets, noraidījums, otrkārt, riska novērtējums Fondam, ekstrapolējot pārbaudes rezultātus, kuri iegūti no reprezentatīva parauga, un treškārt, vienotas likmes korekciju pieņemšana (spriedums, 2017. gada 19. oktobris, Spānija/Komisija, T‑502/15, nav publicēts, EU:T:2017:730, 59. punkts). Dokumenta AGRI‑2005‑64043 formulējums ļauj secināt, ka šie trīs minētie varianti ir sakārtoti pēc to svarīguma, un vienotas likmes riska novērtējums ir jāuzskata par mazāk svarīgo metodi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 3. marts, Spānija/Komisija, T‑675/14, nav publicēts, EU:T:2016:123, 42. punkts). Šī no Savienības finansējuma izslēdzamo summu noteikšanas metodes hierarhija ir turklāt skaidri minēta 12. panta 2., 3. un 6. punktā Komisijas Deleģētajā regulā (ES) Nr. 907/2014 (2014. gada 11. marts), ar ko papildina Regulu Nr. 1306/2013 attiecībā uz maksājumu aģentūrām un citām struktūrām, finanšu pārvaldību, grāmatojumu noskaidrošanu, nodrošinājumu un euro izmantošanu (OV 2014, L 255, 18. lpp.), kas stājās spēkā 2014. gada septembrī.

112

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka, ņemot vērā pašas Komisijas pamatnostādnes, Komisija šajā gadījumā varēja izmantot vienotas likmes metodi tikai tad, ja bija iespējams atkāpties no citu metožu izmantošanas, jo īpaši aprēķināšanas, izmantojot ekstrapolāciju. Kā to pamatoti apgalvo Zviedrijas Karaliste, vienotas likmes aprēķina metodei ir pakārtots raksturs, ņemot vērā Regulas Nr. 1306/2013 52. panta 2. punkta noteikumus, lai gan praksē Komisija uz to bieži atsaucas.

113

No otrā pamata vērtējuma ietvaros izdarītajiem secinājumiem izriet, ka nepilnības, Zviedrijas Karalistei īstenojot novērtēšanas un riska faktoru atjaunināšanas pasākumus, kas ilga no 2011. līdz 2013. gadam, un, ņemot vērā informāciju, kas ietverta Dokumentā Nr. VI/5330/97, ciktāl runa ir par vairākkārtīgu nepieciešamo administratīvo darbību neveikšanu, lai pareizi apstrādātu pieprasījumus, attiecībā uz riska analīzi, Komisija, īstenojot savu rīcības brīvību, varēja to likumīgi kvalificēt kā papildu pārbaudes neveikšanu. Faktiski runa ir par tādas papildu kontroles neveikšanu, kas ir noteikta Regulas Nr. 1122/2009 31. panta 2. punkta normās, nevis tikai par secinājumu par pārbaudes procedūras uzlabošanu, kuras dēļ nav notikusi finanšu korekcija. Šādos apstākļos nešķiet pamatots Zviedrijas Karalistes iebildums, saskaņā ar kuru šajā lietā neesot būtiski pārkāptas Savienības tiesību normas, kuru dēļ varētu tikt veiktas finanšu korekcijas.

114

Katrā ziņā Komisija arī uzskatīja, ka pats konstatējums, ka papildu pārbaude netiek veikta, jo runa ir par absolūtu pārbaudes nepilnīgumu, ir pietiekams, lai principā neatsauktos uz korekciju, kas pamatota ar aplēsēm, ekstrapolējot Savienībai nodarīto finansiālo kaitējumu un atkāpjoties no Zviedrijas Karalistes sniegtās informācijas minētā kaitējuma aprēķinos.

115

Kaut arī dažos gadījumos varēja uzskatīt, ka ekstrapolācijas metodes, kas pamatotas ar iepriekšējā gada laikā konstatētajām neatbilstībām, nevar būt drošs pamats aprēķinam, jo īpaši tad, ja pārkāpumi neatkārtojās nākamajos gados vai ja gadu no gada pārbaužu rezultāti būtiski atšķīrās (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2002. gada 24. janvāris, Francija/Komisija, C‑118/99, EU:C:2002:39, 44. un 45. punkts, kā arī 2016. gada 3. marts, Spānija/Komisija, T‑675/14, nav publicēts, EU:T:2016:123, 48.–46. punkts), tomēr nemainīgs paliek fakts, ka izskatāmajā lietā informācijas, ko Zviedrijas Karaliste iesniedza grāmatojumu noskaidrošanas procedūrā, neņemšana vērā un sliekšanās aprēķināt nepamatoti izmaksātās summas, izmantojot ekstrapolācijas aprēķina metodi, bija pamatota nevis ar ticamības trūkumu, bet ar to, ka Komisija to neuzskatīja par būtisku grāmatojumu noskaidrošanas procedūrā, kas bija iemesls secinājumam, ka papildu kontrole ir absolūti nepilnīga.

116

Šajā ziņā ir jāsecina, ka Zviedrijas iestādes faktiski sniedza Komisijai datus, kas ļāva aprēķināt nepamatoti izmaksātās summas, izmantojot ekstrapolācijas aprēķina metodi. 2014. gada 25. septembra vēstulē, ko Zviedrijas Lauksaimniecības dienests nosūtīja Komisijai kā atbildi uz 2014. gada 20. maija divpusējās sanāksmes protokolā ietvertajiem secinājumiem, ir iekļautas Fondam nodarītā kaitējuma aplēses. Šajā posmā Zviedrijas iestādes, neņemot vērā, ka korekcija attiecās tikai uz 2013. pieprasījumu gadu, sniedza aplēsi attiecībā uz prasījumiem laikā no 2011. līdz 2013. gadam, izmantojot provizoriskos skaitļus par konstatētajām kļūdām 2013. gadā.

117

Zviedrijas iestāžu izmantotā ekstrapolācijas metode būtībā izpaužas kā korekcijas likmes palielināšana, kas izriet no pārbaudēm no attāluma, lai labotu jau veiktās korekcijas summu par attiecīgo gadu.

118

Atsacīdamās ņemt vērā pierādījumus, ko Zviedrijas iestādes ir iesniegušas, un sliekdamās nepamatoti izmaksātas summas aprēķināt, izmantojot ekstrapolācijas metodi, vienlaikus nedz novērtējot to ticamības pakāpi, nedz samērīgus centienus, tādējādi ļaujot tos izmantot, jo tiem katrā ziņā neesot nekādas nozīmes, Komisija nav ņēmusi vērā atsauces uz vienotas likmes metodi pakārtoto raksturu, kā tas izriet no Regulas Nr. 1306/2013. 52. panta 2. punkta normām.

119

Šādos apstākļos, nepastāvot nepieciešamībai izskatīt citus Zviedrijas Karalistes argumentus, kas it īpaši ir saistīti ar samērīguma principa pārkāpumu, trešais pamats ir jāatzīst par pamatotu un ir jāapmierina pirmais prasījums. Līdz ar to ir jāatceļ apstrīdētais lēmums, jo Komisija attiecībā uz Zviedrijas Karalisti ir kļūdaini izmantojusi vienotas likmes metodi, lai no Savienības finansējuma izslēgtu summu 8811286,44 EUR par 2013. pieprasījumu gadu, proti, 2 % no atsaistītā tiešā atbalsta summas, kas Zviedrijas Karalistei ir pārskaitīta par minēto pieprasījumu gadu.

120

Jāatgādina, ka Komisijai būs jārīkojas atbilstoši šim nolēmumam, aprēķinot finanšu korekciju, kuru tā vajadzības gadījumā tiks aicināta noteikt, ņemot vērā tās konstatēto neatbilstību.

121

Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

122

Turklāt atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam dalībvalstis, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

123

Tā kā Zviedrijas Karaliste ir prasījusi piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt Zviedrijas Karalistes tiesāšanās izdevumus.

124

Čehijas Republikai, kas ir iestājusies lietā, savi tiesāšanās izdevumi jāsedz pašai.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

nospriež: