1

Laikā no 1998. gada 22. jūnija līdz 1999. gada 8. novembrim prasītāja Firma Léon Van Parys NV ar sava muitas aģenta starpniecību Antverpenes (Beļģija) muitas iestādē iesniedza 116 muitas deklarācijas par Ekvadoras izcelsmes banānu importu.

2

Importa deklarācijas bija pamatotas ar 221 importa licenci, kuras, šķiet, bija izdevusi Spānijas Karaliste, ļaujot importēt banānus Eiropas Kopienā atbilstoši tarifa kvotai, maksājot samazinātu muitas nodokli 75 EUR par tonnu, saskaņā ar Padomes 1993. gada 13. februāra Regulu (EEK) Nr. 404/93 par banānu tirgus kopīgo organizāciju (OV 1993, L 47, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1994. gada 22. decembra Regulu (EK) Nr. 3290/94 par pielāgojumiem un pārejas pasākumiem, kas vajadzīgi lauksaimniecības nozarē, lai īstenotu daudzpusējo tirdzniecības sarunu Urugvajas kārtā noslēgtos nolīgumus (OV 1994, L 349, 105. lpp.), laikposmam, kas beidzās 1998. gada 31. decembrī, un saskaņā ar Regulu Nr. 404/93 un Komisijas 1998. gada 28. oktobra Regulu (EK) Nr. 2362/98, ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus Regulas Nr. 404/93 piemērošanai attiecībā uz banānu importēšanas režīmu Kopienā (OV 1998, L 293, 32. lpp.), laikposmam, kas sākās 1999. gada 1. janvārī.

3

Ar 2000. gada 1. februāra vēstuli Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) paziņoja Beļģijas muitas iestādēm, ka banānu importam Kopienā ir izmantotas viltotas Spānijas importa licences ar viltotiem Spānijas iestādes, kuras kompetencē ir izsniegt šos dokumentus, zīmogiem. Veicot izmeklēšanu, muitas iestādes atklāja, ka viltotajām Spānijas licencēm atbilst 221 importa licence, kuras prasītāja iesniegusi Antverpenes muitas iestādē laikposmā no 1998. gada 22. jūnija līdz 1999. gada 8. novembrim.

4

2002. gada 5. jūlijā Beļģijas Muitas un akcīzes nodokļu pārvalde, uzskaitot veiktos konstatējumus, sagatavoja protokolu, kuru tā tostarp nosūtīja prasītājai un muitas aģentam. No šī protokola izriet, ka prasītājas izmantotās 233 importa licences ir viltotas Spānijas licences un 221 no šīm licencēm tikusi iesniegta Antverpenē un 12 – Hamburgā (Vācija). Attiecībā uz laikposmu no 1999. gada 1. janvāra līdz 8. novembrim viltotas ir 107 licences, kuras visas prasītāja iesniegusi Antverpenes muitas iestādē.

5

Ar 2002. gada 26. jūlija vēstuli Beļģijas Muitas un akcīzes nodokļu pārvalde noteica prasītājai un muitas aģentam samaksāt summu 7084967,71 EUR apmērā par banānu importu no 1998. gada 1. janvāra līdz 1999. gada 8. novembrim, piemērojot muitas nodokli 850 EUR par katru importēto tonnu saskaņā ar Regulas Nr. 404/93 18. panta 2. punktu.

6

2003. gada 28. novembrī Beļģijas Muitas un akcīzes nodokļu pārvalde sagatavoja papildu protokolu, kurā tostarp tika atspoguļots, kā tiek veikta pilnvarotā izmeklēšana Spānijā, Itālijā un Portugālē saistībā ar izmeklēšanu par viltotajām Spānijas importa licencēm.

7

Pēc tam, kad prasītāja un muitas aģents bija apstrīdējuši pret tiem vērsto muitas nodokļa pēcmuitošanas piedziņu, Beļģijas Muitas un akcīzes nodokļu pārvalde uzskatīja, ka ir jāapmierina pieteikums par pēcmuitošanas piedziņas neveikšanu un nodokļa atlaišanu, un ar 2007. gada 14. decembra vēstuli nodeva lietu Eiropas Kopienu Komisijai, lai tā pieņemtu lēmumu atbilstoši Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV 1993, L 253, 1. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, 871. un 905. pantam.

8

Savā 2007. gada 14. decembra vēstulē Beļģijas Muitas un akcīzes nodokļu pārvalde uzskatīja, ka šajā lietā tā nevar piemērot Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV 1992, L 302, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “KMK”) 220. panta 2. punkta b) apakšpunkta noteikumus, jo nav pietiekami daudz pierādošu elementu par to, ka dalībvalstu iestādes vai Komisija būtu pieļāvušas kļūdu. Turpretī šī iestāde uzskatīja, ka ir jāatlaiž nodoklis atbilstoši KMK 239. pantam, jo pastāvējusi īpaša situācija šī panta noteikumu izpratnē, un prasītāja, tāpat kā muitas aģents, nav pieļāvuši rupju neuzmanību.

9

2008. gada 5. maijā, 2008. gada 18. un 26. novembrī, 2009. gada 15. janvārī un 2010. gada 4. martā Komisija Beļģijas Muitas un akcīzes nodokļu pārvaldei nosūtīja papildu informācijas pieprasījumus, un tā atbildēja uz katru no šiem pieprasījumiem.

10

Ar 2010. gada 8. janvāra vēstuli Komisija, pamatojoties uz Regulas Nr. 2454/93 906.a pantu, paziņoja Beļģijas Muitas un akcīzes nodokļu pārvaldei un prasītājai, ka tai ir nodoms pieņemt nelabvēlīgu lēmumu par pieteikumu par nodokļu atlaidi un atmaksu. Prasītāja iesniedza savus apsvērumus ar 2010. gada 8. februāra vēstuli.

11

Prasītājas lietu atbilstoši Regulas Nr. 2454/93 873. un 907. pantam 2010. gada 12. aprīļa sanāksmē izskatīja ekspertu grupa, kurā bija ietverti visu dalībvalstu pārstāvji.

12

Ar 2010. gada 6. maija Lēmumu C(2010) 2858, galīgā redakcija, Komisija nolēma veikt ievedmuitas nodokļa pēcmuitošanas piedziņu (1. panta 1. punkts) un nodokļa atlaišanu vienam parādniekam – muitas aģentam (1. panta 2. punkts), taču ne otram parādniekam – prasītājai, vienā konkrētā gadījumā (1. panta 3. punkts) (turpmāk tekstā – “pirmais lēmums”).

13

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 11. augustā, prasītāja cēla prasību atcelt pirmo lēmumu.

14

Ar 2013. gada 19. marta spriedumu Firma Van Parys/Komisija (T‑324/10, EU:T:2013:136) Vispārējā tiesa atcēla pirmā lēmuma 1. panta 3. punktu, kurā Komisija uzskatīja, ka nodokļa atlaišana saskaņā ar KMK 239. pantu nebija attaisnota attiecībā uz prasītāju.

15

Ar pirmo 2013. gada 16. septembra vēstuli Komisija darīja zināmu Beļģijas Muitas un akcīzes nodokļu pārvaldei, ka pēc pirmā lēmuma daļējas atcelšanas tā ir izdarījusi secinājumu par nepieciešamību iegūt papildu informāciju jauna lēmuma pieņemšanai, un lūdza tai noteiktu informāciju saistībā ar prasītājas veikto importu, kas bija pieteikuma par nodokļu atlaišanu pamatā. Komisija turklāt lūdza Beļģijas Muitas un akcīzes nodokļu pārvaldei paziņot atbildi uz informācijas pieprasījumu prasītājai un lūgt tai iesniegt rakstveida paziņojumu, ar kuru tiktu apliecināts, ka tā ir iepazinusies ar minēto atbildi, ka tā izsaka piekrišanu un ka tai nav nekā piebilstama, vai arī, ka tā vēlas iesniegt apsvērumus, kā arī papildu informāciju. Visbeidzot Komisija darīja zināmu, ka Regulas Nr. 2454/93 907. pantā paredzētais deviņu mēnešu termiņš pieteikuma par nodokļu atlaišanu izskatīšanai tiek pagarināts par laikposmu, kāds paies no 2013. gada 22. augusta līdz datumam, kurā tiks saņemta papildu informācija.

16

Ar otru 2013. gada 16. septembra vēstuli Komisija darīja zināmu prasītājai, ka pēc pirmā lēmuma daļējas atcelšanas tā ir izdarījusi secinājumu par nepieciešamību iegūt papildu informāciju jauna lēmuma pieņemšanai un ka deviņu mēnešu termiņš pieteikuma izskatīšanai par nodokļu atlaišanu tiek pagarināts par laikposmu, kāds paies no 2013. gada 22. augusta līdz datumam, kurā tiks saņemta papildu informācija.

17

Prasītājas celtā prasība atcelt abas 2013. gada 16. septembra vēstules ar 2014. gada 24. jūnija rīkojumu Léon Van Parys/Komisija (T‑603/13, nav publicēts, EU:T:2014:610) tika noraidīta kā acīmredzami nepieņemama.

18

Ar 2014. gada 14. janvāra vēstuli Beļģijas Muitas un akcīzes nodokļu pārvalde darīja zināmu Komisijai, ka tās ieskatā Komisijas lūgums sniegt informāciju ir savāds, jo jau ir pierādīts, ka visas strīdīgās importa licences bija viltotas, un ka līdz ar to šis lūgums nevar tikt izpildīts.

19

Ar 2014. gada 24. janvāra vēstuli Komisija apstiprināja prasītājai, ka tā ir saņēmusi Beļģijas Muitas un akcīzes nodokļu pārvaldes 2014. gada 14. janvāra vēstuli, un darīja tai zināmu, ka, tā kā nav šīs iestādes atbildes uz Komisijas izteikto papildu informācijas pieprasījumu, pieteikuma izskatīšanas termiņš joprojām ir apturēts saskaņā ar Regulas Nr. 2454/93 907. pantu.

20

Prasītājas celtā prasība atcelt 2014. gada 24. janvāra vēstuli tika noraidīta ar 2014. gada 26. novembra rīkojumu Léon Van Parys/Komisija (T‑171/14, nav publicēts, EU:T:2014:1025).

21

Ar 2014. gada 17. jūnija vēstuli Komisija vēlreiz lūdza Beļģijas Muitas un akcīzes nodokļu pārvaldei sniegt informāciju, ko tā bija lūgusi ar 2013. gada 16. septembra vēstuli. Komisija savai 2014. gada 17. jūnija vēstulei pievienoja pati savus aprēķinus, izmantojot tabulu.

22

2014. gada 10. decembrī Beļģijas Muitas un akcīzes nodokļu pārvalde uzrakstīja atbildes uz Komisijas 2013. gada 16. septembra vēstuli projektu, kurā bija ietverti aprēķini, kurus šī iestāde bija iecerējusi nodot Komisijai un kurā prasītājai bija izteikts lūgums paust savus apsvērumus.

23

Ar 2015. gada 16. februāra Komisijai nosūtīto vēstuli Beļģijas Muitas un akcīzes nodokļu pārvalde izteica apsvērumus par tabulu, kuru tai bija nodevusi Komisija, un tostarp veica korekcijas minētās tabulas 18., 60., 67. un 99. rindiņā norādītajās summās.

24

Ar 2015. gada 16. jūlija vēstuli Komisija darīja zināmu prasītājai, ka tai ir nolūks pieņemt nelabvēlīgu lēmumu attiecībā uz tās pieteikumu par nodokļa atlaišanu.

25

Ar 2015. gada 10. augusta vēstuli prasītāja iesniedza savus apsvērumus par Komisijas 2015. gada 16. jūlija vēstuli.

26

Ar 2016. gada 20. janvāra Lēmumu C(2016) 95 final Komisija nolēma veikt ievedmuitas nodokļa pēcmuitošanas iegrāmatošanu (1. panta 1. punkts), piemērot nodokļa atlaišanu muitas aģentam (1. panta 2. punkts) un piemērot nodokļa atlaišanu prasītājai par summu 632241,28 EUR, kas atbilda parastajām licencēm (1. panta 3. punkts), bet atteicās piemērot atlaišanu no nodokļa prasītājai par summu 2996007,20 EUR attiecībā uz no jauna izdotajām licencēm (1. panta 4. punkts) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

27

Apstrīdētā lēmuma 18.–23. apsvērumā Komisija tostarp atgādināja, ka ar pirmo lēmumu tā piekrita veikt ievedmuitas nodokļa pēcmuitošanas iegrāmatošanu (pirmā lēmuma 1. panta 1. punkts) un nodokļa atlaišanu vienam parādniekam – muitas aģentam (pirmā lēmuma 1. panta 2. punkts), taču ne otram parādniekam – prasītājai, vienā konkrētā gadījumā (pirmā lēmuma 1. panta 3. punkts).

28

Apstrīdētā lēmuma 20. apsvērumā tā precizēja, ka tā savu pirmajā lēmumā veikto novērtējumu ir pamatojusi ar KMK 220 panta 2. punkta b) apakšpunktu un secinājusi, ka nevarēja būt runa par Spānijas iestāžu pieļautu kļūdu, jo tās nav piedalījušās attiecīgo licenču izsniegšanā. Turklāt apstrīdētā lēmuma 23. apsvērumā Komisija norādīja, ka pirmajā lēmumā tā pārbaudīja, vai ir izpildīti KMK 239. panta nosacījumi, un secināja, ka muitas aģents nebija vainojams ne krāpšanā, ne nolaidībā un līdz ar to tam varēja piemērot vai nu ievedmuitas nodokļa neiegrāmatošanu, vai arī piemērot tam nodokļa atlaišanu. Pirmajā lēmumā Komisija arī uzskatīja, ka prasītāja nebija rīkojusies ar pienācīgu rūpību, un līdz ar to secināja, ka attiecībā uz to nevar atcelt ne ievedmuitas nodokļa iegrāmatošanu, ne arī piemērot ievedmuitas nodokļa atlaišanu.

29

Apstrīdētā lēmuma 25.–32. apsvērumā Komisija atgādināja, ka, tā kā Vispārējā tiesa ir atcēlusi pirmā lēmuma 1. panta 3. punktu, tai saskaņā ar LESD 266. pantu ir jāpieņem jauns lēmums saprātīgā termiņā, kas ir vienīgais šajā lietā piemērojamais termiņš.

30

Attiecībā uz šī jaunā lēmuma pieņemšanu Komisija, pirmkārt, apstrīdētā lēmuma 33. apsvērumā norādīja, ka ekspertu grupa, ko veido visu dalībvalstu pārstāvji, 2015. gada 21. septembrī tikās sanāksmē KMK komitejā lietas materiālu izskatīšanai. Otrkārt, tā apstrīdētā lēmuma 37. apsvērumā norādīja, ka tā pārbaudīs vienīgi to, vai ir izpildīts KMK 239. pantā paredzētais otrais nosacījums par krāpšanas vai nolaidības neesamību.

31

Apstrīdētā lēmuma 39. apsvērumā Komisija turklāt atgādināja, ka Vispārējā tiesa savā 2013. gada 19. marta spriedumā Firma Van Parys/Komisija (T‑324/10, EU:T:2013:136) uzskatīja par vajadzīgu norādīt, ka savai aizstāvībai Komisija ir norādījusi, ka prasītājas izmantotais mehānisms, lai saņemtu importa licenču izmantošanas tiesības, ir “prettiesisks”, jo tas ir pretrunā Regulas Nr. 2362/98 21. panta 2. punkta otrajai daļai, ar kuru ir aizliegta jebkāda no importa licencēm izrietošu tiesību jaunam tirgus dalībniekam nodošana tradicionālajam tirgus dalībniekam. Vispārējā tiesa piebilda, ka attiecībā uz šo jautājumu ir jākonstatē, ka pirmais lēmums daļā, kurā ar to tika atteikta ievedmuitas nodokļa atlaišana, ir pamatots nevis ar importa licenču izmantošanas pirkšanas mehānisma prettiesiskumu, bet ar rupju prasītājas neuzmanību. Vispārējā tiesa no tā secināja, ka tātad šis Komisijas arguments šajā lietā nevar ietekmēt atteikuma atlaist ievedmuitas nodokli pamatotību. Komisija no tā šajā pašā apstrīdētā lēmuma apsvērumā secināja, ka tai šajā jaunajā lēmumā ir jāpārbauda, vai mehānisms, kuru ir izmantojusi prasītāja importa licenču izmantošanai, ir tiesisks, ņemot vērā faktu, ka Regulas Nr. 2362/98 21. panta 2. punkta otrajā daļā ir aizliegta jebkāda no importa licencēm izrietošu tiesību jaunam tirgus dalībniekam nodošana tradicionālam tirgus dalībniekam. Tā piebilda, ka tai turklāt ir no jauna jāpārbauda pamatojums, kas ļauj noteikt, ka nepastāv krāpšana vai nolaidība.

32

Apstrīdētā lēmuma 49. un 50. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka, lai arī lietas materiālos nav pietiekamu pierādījumu nolaidības neesamības pierādīšanai attiecībā uz tradicionālo tirgus dalībnieku importa licencēm, kuras bija ieguvusi prasītāja, attiecībā uz no jauna izdotajām licencēm būtu pieticis ar vienkāršu pārbaudi, lai varētu secināt, ka prasītāja nevar izmantot tiesības, kas balstās uz šīm licencēm, jo šāda izmantošana būtu pretrunā Regulas Nr. 2362/98 21. panta 2. punkta otrajai daļai.

33

Līdz ar to apstrīdētā lēmuma 60. apsvērumā Komisija secināja, pirmkārt, ka, izmantodama jaunpienācēju tiesības, prasītāja, kas ir tradicionālā tirgus dalībniece, nav ievērojusi Regulas Nr. 2362/98 21. panta 2. punkta otrajā daļā noteikto aizliegumu un, otrkārt, ka, pamatojoties uz KMK 239. pantu, nav pamata piemērot nodokļa atlaišanu par summu 2996007,20 EUR saistībā ar jaunpienācēju licencēm, kuras prasītāja izmantoja laikposmā no 1999 gada 1. janvāra līdz 8. novembrim.

34

Visbeidzot apstrīdētā lēmuma 62. apsvērumā Komisija precizēja, ka pirmā lēmuma 1. panta 1. un 2. punkta normas ir jāsaglabā negrozītas, jo tās ar 2013. gada 19. marta spriedumu Firma Van Parys/Komisija (T‑324/10, EU:T:2013:136) nav ne apstrīdētas, ne atceltas.

35

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 23. martā, prasītāja cēla šo prasību.

36

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

37

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

38

Prasības pamatojumam prasītāja izvirza piecus pamatus. Pirmais un otrais pamats ir par Regulas Nr. 2454/93 907. un 909. panta, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta pārkāpumu. Trešais pamats, kas ir izvirzīts pakārtoti, ir par labas pārvaldības principa pārkāpumu. Ceturtais pamats, kas ir izvirzīts vēl pakārtotāk, ir par pilnvaru nepareizu izmantošanu, un piektais pamats, kas ir izvirzīts vēl jo vairāk pakārtoti, ir par banānu tirgus organizācijas pamatregulējuma kļūdainu interpretāciju un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.

39

Komisija, neizvirzīdama iebildi par nepieņemamību, apgalvo, ka prasība ir pieņemama vienīgi tiktāl, ciktāl tā attiecas uz apstrīdētā lēmuma 1. panta 4. punktu. Tā apgalvo, pirmkārt, ka prasība esot nepieņemama attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. un 2. punktu, jo ar šīm abām tiesību normām tiek vienīgi apstiprināts pirmā lēmuma 1. panta 1 un 2. punkts. Šajā ziņā tā norāda, ka abas šīs tiesību normas esot identiskas, ka tajās neesot ietverti jauni elementi un pirms to pieņemšanas netika veikta jauna pārbaude par prasītājas situāciju. Otrkārt, tā norāda, ka, tā kā ar apstrīdētā lēmuma 1. panta 3. punktu pirmā lēmuma 1. panta 3. punkts tika grozīts prasītājai labvēlīgi, šī tiesību norma tai esot labvēlīga un līdz ar to par to nevarot celt prasību.

40

Prasītāja atbild, ka prasība pamatoti ir vērsta pret apstrīdēto lēmumu kopumā, jo tajā ir pieļauts prettiesiskums tādēļ, ka tas ir lēmums, kas ir pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 2454/93 907. un 909. panta apvienotajiem noteikumiem, un ka termiņš šādu lēmumu pieņemšanai bija beidzies jau pirms tā pieņemšanas.

41

Ir jāatgādina, ka tādas prasības atcelt tiesību aktu pieņemamība, ko cēlusi fiziska vai juridiska persona, ir pakļauta nosacījumam, ka tai ir jābūt interesei apstrīdētā tiesību akta atcelšanā. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasību atcelt tiesību aktu var iesniegt vienīgi par tiesību aktiem, kas rada saistošas tiesiskās sekas, kuras var skart prasītāja intereses, būtiski mainot tā tiesisko stāvokli. Lai noskaidrotu, vai tiesību aktam vai lēmumam ir šāda iedarbība, ir jāaplūko tā būtība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2000. gada 22. marts, Coca‑Cola/Komisija, T‑125/97 un T‑127/97, EU:T:2000:84, 77. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Šajā lietā prasītāja nav pierādījusi, kā ar apstrīdētā lēmuma 1. panta 1.–3. punktu tās stāvoklis ir grozīts nelabvēlīgi. Ar 1. un 2. punktu, kuros attiecībā uz aplūkotajiem nodokļiem ir pārņemts pirmā lēmuma 1. panta 1. un 2. punkts, neveicot jaunu analīzi šajā ziņā, netiek grozīts prasītājas iepriekšējais stāvoklis un ar 3. punktu tās stāvoklis tiek grozīts labvēlīgi, jo tai tika piemērota ievedmuitas nodokļa atlaišana 632241,28 EUR apmērā, kas atbilda tradicionālajām licencēm. Tātad nešķiet, ka prasītājai būtu interese celt prasību pret šīm normām, līdz ar to pret tām celtā prasība nav pieņemama.

43

Turpretī, tā kā ar apstrīdētā lēmuma 1. panta 4. punktu ir atteikta nodokļa atlaišanas piemērošana prasītājai pēc jaunas pārbaudes un ar to tātad nelabvēlīgi tiek grozīts tās stāvoklis, prasība atcelt tiesību aktu ir pieņemama, ciktāl tā ir vērsta pret šo normu.

44

Ir jākonstatē, ka Eiropas Savienības tiesvedības sistēmā nav prasības veida, kas ļautu tiesnesim ieņemt nostāju, balstoties uz vispārīgu paziņojumu vai principu (spriedums, 2005. gada 15. decembris, WM/Komisija, T‑33/01, EU:T:2005:461, 171. punkts; rīkojumi, 2008. gada 3. septembris, Cofra/Komisija, T‑477/07, nav publicēts, EU:T:2008:307, 21. punkts, un 2011. gada 24. maijs, Nuova Agricast/Komisija, T‑373/08, nav publicēts, EU:T:2011:237, 46. punkts).

45

Tātad šī prasījumu daļa ir jānoraida.

46

Ir jānorāda, ka ar izvirzītajiem argumentiem pirmo četru prasības pamatu atbalstam prasītāja būtībā apstrīd veidu, kā Komisija ir izpildījusi 2013. gada 19. marta spriedumu Firma Van Parys/Komisija (T‑324/10, EU:T:2013:136). Tā apgalvo, ka, pirmkārt, nebija jāpieņem jauns lēmums. Otrkārt, ja pieņemtu, ka šāds lēmums varēja tikt pieņemts, tā uzskata, ka tas bija jādara termiņā, kas nevar pārsniegt Regulas Nr. 2454/93 907. pantā paredzēto sākotnējo deviņu mēnešu noilguma termiņu. Treškārt, tā uzskata, ka, pieņemot, ka Komisijai bija piešķirts saprātīgs termiņš 2013. gada 19. marta sprieduma Firma Van Parys/Komisija (T‑324/10, EU:T:2013:136) izpildei, tā katrā ziņā nedrīkstēja pārsniegt jauno Regulas Nr. 2454/93 907. pantā paredzēto deviņu mēnešu noilguma termiņu. Visbeidzot – ceturtkārt, tā apgalvo, ka ar daļēju pirmā lēmuma atcelšanu Komisijai netika piešķirta jauna un neierobežota lēmumpieņemšanas kompetence jaunas izmeklēšanas veikšanai un jauna lēmuma pieņemšanai, kas turklāt būtu pamatots ar pamatiem, ko Vispārējā tiesa jau ir izskatījusi.

47

Komisija apstrīd pirmo četru prasības pamatu pamatotību.

48

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai izpildītu atcelšanas sprieduma prasības un to pilnībā īstenotu, attiecīgajai iestādei ir jāievēro ne tikai sprieduma rezolutīvā daļa, bet arī motīvu daļa, uz kuru balstoties ir taisīts šis spriedums un kas veido nepieciešamo pamatojumu tajā ziņā, ka motīvu daļa ir vajadzīga, lai noteiktu precīzu rezolutīvajā daļā nolemtā nozīmi. Tieši pamatojums ir tas, kurā, no vienas puses, ir identificēta konkrētā tiesību norma, kas tiek uzskatīta par prettiesisku, un, no otras puses, atspoguļojas rezolutīvajā daļā konstatētie prettiesiskuma pamati, un attiecīgajai iestādei tas ir jāņem vērā, aizstājot atcelto tiesību aktu (spriedumi, 1988. gada 26. aprīlis, Asteris u.c./Komisija, 97/86, 99/86, 193/86 un 215/86, EU:C:1988:199, 27. punkts, un 2003. gada 6. marts, Interporc/Komisija, C‑41/00 P, EU:C:2003:125, 29. punkts).

49

Tomēr saskaņā ar LESD 266. pantu iestādei, kura ir izdevusi atcelto tiesību aktu, ir jāveic tikai tādi pasākumi, kas ir vajadzīgi, lai nodrošinātu atceļošā sprieduma izpildi. Šajā ziņā ar šo tiesību normu attiecīgajai iestādei ir noteikts pienākums novērst, ka aktā, kas ir domāts atceltā akta aizstāšanai, tiek pieļauti tie paši pārkāpumi, kas ir identificēti minētajā spriedumā (spriedums, 2003. gada 6. marts, Interporc/Komisija, C‑41/00 P, EU:C:2003:125, 30. punkts). Tajā pašā laikā iestādēm ir plaša novērtējuma brīvība, lemjot par īstenojamajiem līdzekļiem, lai apzinātu no sprieduma, ar kuru tiesību akts ir atcelts vai atzīts par spēkā neesošu, izrietošās sekas, ar to saprotot, ka šiem līdzekļiem ir jābūt saderīgiem ar lietā aplūkotā sprieduma rezolutīvo daļu un motīvu daļu, kas veido tai nepieciešamo pamatojumu (spriedums, 2016. gada 28. janvāris, CM Eurologistik un GLS, C‑283/14 un C‑284/14, EU:C:2016:57, 76. punkts).

50

Turklāt ir jāatgādina, ka Savienības tiesību akta atcelšana ne obligāti skar to sagatavojošos aktus (spriedums, 2002. gada 15. oktobris, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582, 73. punkts).

51

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Savienības iestādes pienākums izpildīt Savienības tiesas pasludinātu atceļošu spriedumu izriet no LESD 266. panta. Tiesa ir atzinusi, ka šī izpilde prasa, lai tiktu veikts noteikts skaits administratīvu pasākumu, un parasti tā nevar tikt veikta tūlītēji, un ka iestādei ir piešķirts saprātīgs termiņš tāda sprieduma izpildei, ar ko ir atcelts kāds no tās lēmumiem (spriedums, 1997. gada 19. marts, Oliveira/Komisija, T‑73/95, EU:T:1997:39, 41. punkts; skat. šajā ziņā arī spriedumu, 1984. gada 12. janvāris, Turner/Komisija, 266/82, EU:C:1984:3, 5 un 6. punkts). Jautājums par to, vai administratīvās procedūras ilgums ir saprātīgs, ir izvērtējams, ņemot vērā katras konkrētās lietas apstākļus, it īpaši kontekstu, kādā tā radusies, dažādos īstenotos procesuālos posmus, lietas sarežģītību, kā arī tās nozīmību iesaistītajiem lietas dalībniekiem (spriedums, 2004. gada 15. jūlijs, C‑501/00Spānija/Komisija, EU:C:2004:438, 53. punkts). Turklāt jautājums par to, vai termiņš, kādā ir izpildīts atceļošs spriedums, ir saprātīgs, ir jānovērtē katrā lietā atsevišķi. Šī termiņa saprātīgais raksturs ir atkarīgs no veicamo pasākumu veida, kā arī katrai atsevišķajai lietai piemītošajiem apstākļiem. Tātad ir jāņem vērā dažādās stadijas, kas veidoja lēmumpieņemšanas procedūru (spriedums, 1997. gada 19. marts, Oliveira/Komisija, T‑73/95, EU:T:1997:39, 45. punkts).

52

Visbeidzot ir jāuzsver, ka, ja vien konstatētais pārkāpums neizraisa visas procedūras spēkā neesamību, attiecīgās iestādes, lai pieņemtu tiesību aktu, ar kuru paredzēts aizstāt iepriekšējo atcelto vai par spēkā neesošu atzīto tiesību aktu, var no jauna uzsākt procedūru stadijā, kurā šis pārkāpums ir izdarīts (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 29. novembris, Itālija/Komisija, C‑417/06 P, nav publicēts, EU:C:2007:733, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

53

Šo apsvērumu gaismā ir jāpārbauda pirmie četri pamati, sākot ar argumentāciju, kas ir izvirzīta saistībā ar pirmo, otro un ceturto pamatu, kuri ir jāaplūko kopā.

54

Šajā lietā ir jākonstatē, ka ar šo prasību prasītāja apstrīd Komisijas pieņemtu lēmumu pirmā lēmuma aizstāšanai, ar ko tika lemts par tās lūgumu atlaist ievedmuitas nodokli, ciktāl šis lēmums ar 2013. gada 19. marta spriedumu Firma Van Parys/Komisija (T‑324/10, EU:T:2013:136) daļēji tika atcelts, jo ar pierādījumiem, uz kuriem bija pamatojusies Komisija savā lēmumā, nebija pierādīta prasītājas nolaidība.

55

Tātad Komisijai konstatētā pārkāpuma novēršanai bija pienākums izskatīt no jauna lietas materiālus un pieņemt jaunu lēmumu par lūgumu atlaist nodokli, uz ko attiecās atcelšana (pēc analoģijas skat. spriedumu, 1997. gada 19. marts, Oliveira/Komisija, T‑73/95, EU:T:1997:39, 32. punkts).

56

Šādi rīkojoties, tai bija jāņem vērā visi faktiskie un tiesību apstākļi, kas bija zināmi tiesību akta pieņemšanas brīdī. Komisijas pienākums sagatavot lēmumu ar prasīto pienācīgo rūpību un pamatojoties uz visiem datiem, kas var ietekmēt iznākumu, tostarp izriet no labas pārvaldības principa un tiesiskuma un vienlīdzīgas attieksmes principiem. Šādos apstākļos – pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, – Komisijai nevar pārmest, ka tā ir uzskatījusi, ka tās izmeklēšana ir jāsāk no jauna un ka lietā ir izdarāmi papildinājumi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 1997. gada 19. marts, Oliveira/Komisija, T‑73/95, EU:T:1997:39, 32. punkts).

57

Turklāt ir jānoraida prasītājas arguments, atbilstoši kuram, pieņemot, ka Komisijai būtu bijušas tiesības pieņemt jaunu lēmumu, šim lēmumam būtībā būtu jāaprobežojas ar pasākumiem, kas ir nepieciešami 2013. gada 19. marta sprieduma Firma Van Parys/Komisija (T‑324/10, EU:T:2013:136) izpildei un tas katrā ziņā nevarēja tikt pamatots ar Regulas Nr. 2362/98 21. panta 2. punkta pārkāpumu, kas jau bija apspriests.

58

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka šāds pamats nebija ietverts pirmā lēmuma pamatojumā un līdz ar to par to netika veikta Vispārējās tiesas pārbaude lietā, kurā taisīts 2013. gada 19. marta spriedums Firma Van Parys/Komisija (T‑324/10, EU:T:2013:136). Lai gan Komisija savā iebildumu rakstā iepriekš minētajā lietā bija atsaukusies uz Regulas Nr. 2362/98 21. panta 2. punkta pārkāpumu, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 90. un 91. punktā konstatēja, ka pirmais lēmums nebija pamatots ar šo aspektu un līdz ar to Komisijas arguments nevar ietekmēt atteikuma piemērot ievedmuitas nodokļa atlaišanu pamatotību. Tātad, lai gan Vispārējā tiesa 2013. gada 19. marta sprieduma Firma Van Parys/Komisija (T‑324/10, EU:T:2013:136) 90. punktā tomēr pieminēja jautājumu par Regulas Nr. 2362/98 21. panta 2. punkta pārkāpumu, tas nekādi netika atrisināts pēc būtības.

59

Turklāt attiecībā uz argumentu, atbilstoši kuram Komisija būtībā esot varējusi vai katrā ziņā tai esot bijis jāizvirza pamats par Regulas Nr. 2362/98 21. panta 2. punkta pārkāpumu, jo šis pamats bija zināms jau pirmā lēmuma pieņemšanas laikā, ir jāuzskata, ka pamats attiecībā uz rupju prasītājas neuzmanību, ko bija konstatējusi Komisija pirmajā lēmumā, principā bija pietiekams pats par sevi, lai attaisnotu atteikumu piemērot ievedmuitas nodokļa atlaišanu. Komisijai ir izvēles brīvība izvēlēties pamatojumu, ko tā uzskata par visatbilstošāko sava lēmuma pamatošanai, un iespējama kļūda šī pamatojuma izvēlē tai nevar liegt vēlāk izvēlēties pamatojumu, uz kuru tā būtu varējusi atsaukties pirmajā lēmumā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 14. septembris, National Iranian Tanker Company/Padome, T‑207/15, nav publicēts, EU:T:2016:471, 54. punkts).

60

Tātad, neskarot to pārbaudi par apstrīdētajā lēmumā izvēlētā pamatojuma pamatotību, proti, Regulas Nr. 2362/98 21. panta 2. punkta pārkāpumu, kas ir saistīta ar piekto pamatu, ir jāsecina, ka Komisija bija tiesīga pamatoties uz šīs tiesību normas pārkāpumu, lai apstrīdētajā lēmumā atteiktu piemērot ievedmuitas nodokļa atlaišanu. Turklāt ir jāuzsver, ka fakts, ka uz šo pamatu nebija atsauces pirmajā lēmumā, nekādi neliedza Komisijai to izvirzīt apstrīdētajā lēmumā, jo saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atceltā akta izdevējs jaunajā lēmumā var atsaukties uz pamatojumu, kas atšķiras no tā, ar ko tas ir pamatojis pirmo lēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 5. septembris, Éditions Odile Jacob/Komisija, T‑471/11, EU:T:2014:739, 125. punkts un tajā minētā judikatūra).

61

Attiecībā uz iebildumu, ar kuru prasītāja pārmet Komisijai, ka tā ir uzskatījusi, ka pirmā lēmuma prettiesiskuma konstatēšana 2013. gada 19. marta sprieduma Firma Van Parys/Komisija (T‑324/10, EU:T:2013:136) motīvu daļā ļāva tai novērst šo prettiesiskumu lēmumā, kas bija paredzēts tā aizstāšanai saprātīgā termiņā, tas ir jānoraida. Ir jākonstatē, ka šāds termiņš pilnībā atbilst iepriekš 51. punktā minētajai pastāvīgajai judikatūrai.

62

Tāpat ir jānoraida prasītājas arguments būtībā par to, ka pēc pirmā lēmuma daļējas atcelšanas ar ex tunc iedarbību Komisijai bija atlikušas vien piecas dienas jauna lēmuma pieņemšanai saistībā ar tās pieteikumu par nodokļa atlaišanu, lai ievērotu Regulas Nr. 2454/93 907. pantā paredzēto deviņu mēnešu noilguma termiņu. Kā to pamatoti apgalvo Komisija, šajā tiesību normā paredzētais deviņu mēnešu termiņš nav piemērojams no jauna uzsāktā procedūrā saskaņā ar LESD 266. pantu.

63

Šajā ziņā, kā minēts iepriekš 52. punktā, gadījumā, ja izmeklēšanas laikā tiek pieļauts pārkāpums, attiecīgajām iestādēm ir jābūt iespējai no jauna uzsākt procedūru tajā izmeklēšanas stadijā, kurā pieļauts pārkāpums, vai arī uzsākt jaunu procedūru gadījumā, ja konstatētā pārkāpuma sekas būtu tādas, ka visa procedūra būtu kļuvusi par spēkā neesošu. Ir tiesa, ka no Regulas Nr. 2454/93 907. panta izriet, ka lēmums, ar ko tiek konstatēts, vai konkrētajā pārbaudāmajā situācijā ir attaisnojami piešķirt nodokļa atmaksu vai tā atlaišanu, ir jāpieņem deviņu mēnešu termiņā. Tomēr ir jākonstatē, ka minētais 907. pants attiecas vienīgi uz sākotnējo procedūru, nevis uz no jauna uzsāktajām procedūrām pēc atceļoša sprieduma. No tā izriet, ka, tā kā process šajā lietā ir uzsākts no jauna, tam nevar tikt piemērots deviņu mēnešu termiņš, kas ir paredzēts sākotnējai procedūrai (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 28. janvāris, CM Eurologistik un GLS, C‑283/14 un C‑284/14, EU:C:2016:57, 57.–61. punkts). Tātad ir jānoraida prasītājas arguments, atbilstoši kuram Komisija ir noliegusi 2013. gada 19. marta sprieduma Firma Van Parys/Komisija (T‑324/10, EU:T:2013:136) ex tunc iedarbību, tai uzskatot, ka tās rīcībā bija saprātīgs termiņš, lai novērstu šajā spriedumā konstatēto prettiesiskumu, nevis piecu dienu termiņš, lai izpildītu sākotnējo deviņu mēnešu termiņu, kas ir paredzēts Regulas Nr. 2454/93 907. pantā.

64

Visbeidzot, runājot par argumentu, atbilstoši kuram Komisijas atkārtotie lūgumi Beļģijas iestādēm būtībā bija pilnīgi lieki un bija domāti, vienīgi lai nepamatoti apturētu Regulas Nr. 2454/93 907. pantā paredzēto termiņu, tas ir jānoraida. Nevar pamatoti apgalvot, ka Komisija būtu nosūtījusi lūgumus Beļģijas iestādēm vienīgi ar mērķi apturēt minēto termiņu, jo šis termiņš katrā ziņā nebija piemērojams.

65

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, pirmais, otrais un ceturtais pamats ir jānoraida.

66

Ar šo pamatu prasītāja būtībā pārmet Komisijai, ka tā apstrīdētā lēmuma 32. apsvērumā ir uzskatījusi, ka LESD 266. pantā paredzētais saprātīgais termiņš bez jebkāda ierobežojuma varēja būt ilgāks par Regulas Nr. 2454/93 907. pantā paredzēto deviņu mēnešu termiņu un ka turklāt priekšrocības no šī termiņa beigšanās, kādas ir paredzētas šīs pašas regulas 909. pantā, arī vairs nebija piemērojamas. Tā uzskata, ka, pieņemot, ka Komisijai bija piešķirts saprātīgs termiņš 2013. gada 19. marta sprieduma Firma Van Parys/Komisija (T‑324/10, EU:T:2013:136) izpildei, šis termiņš katrā ziņā nedrīkstēja pārsniegt jauno Regulas Nr. 2454/93 907. pantā paredzēto deviņu mēnešu noilguma termiņu. Tātad tā uzskata, ka, pat ja Komisijai bija jauns deviņu mēnešu termiņš lēmuma pieņemšanai, sākot no 2013. gada 19. marta sprieduma Firma Van Parys/Komisija (T‑324/10, EU:T:2013:136) pasludināšanas, šis termiņš, ņemot vērā vairākkārtēju termiņa apturēšanu saistībā ar Komisijas izteiktajiem lūgumiem sniegt informāciju, esot beidzies 2015. gada 11. jūnijā.

67

Turklāt prasītāja pārmet Komisijai, ka tā ir pārkāpusi tiesiskās noteiktības principu, jo tā sākotnēji un lēmumpieņemšanas procesā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas ir pastāvīgi atsaukusies uz Regulas Nr. 2454/93 907. pantā, to lasot kopsakarā ar šīs regulas 909. pantu, paredzētā termiņa piemērošanu, lai vēlāk, kad šis jaunais termiņš, kas, kā apgalvots, nepastāvēja un bija nepamatoti pagarināts, beidzās, apgalvotu, ka vienīgais piemērojamais termiņš bija no LESD 266. panta izrietošais saprātīgais termiņš.

68

Komisija apstrīd šī pamata pamatotību.

69

Pirmkārt, tā apgalvo, ka nav lietderīgi atsaukties uz Regulas Nr. 2454/93 907. pantu, lai aprēķinātu termiņu, kāds bija tās rīcībā jauna lēmuma pieņemšanai, sākot no 2013. gada 19. marta sprieduma Firma Van Parys/Komisija (T‑324/10, EU:T:2013:136) pasludināšanas, jo ne šī tiesību norma, ne Regulas Nr. 2454/93 909. pants nebija piemērojami procesam atbilstoši LESD 266. pantam. Otrkārt, tā apgalvo, ka nevar izslēgt, ka saprātīgais termiņš varētu būt ilgāks par Regulas Nr. 2454/93 907. un 909. pantā paredzēto termiņu. Treškārt, tā uzskata, ka apstrīdētais lēmums bija piemērots pasākums, lai, ņemot vērā konkrētos šīs lietas apstākļus, saprātīgā laikā novērstu Vispārējās tiesas konstatēto prettiesiskumu attiecībā uz pirmo lēmumu. Tā šajā ziņā apgalvo, ka lielākā daļa laika, kas bija nepieciešams apstrīdētā lēmuma pieņemšanai, pagāja tādēļ, ka Beļģijas iestādes, neraugoties uz vairākiem atgādinājumiem, nesniedza atbildi uz Komisijas lūgumu, kā arī tādēļ, ka šīm Beļģijas iestādēm bija ekskluzīvā kompetence lemt par muitas parādu. Turklāt Komisija piebilst, ka tā pirms lēmuma pieņemšanas ir uzklausījusi prasītāju, kā arī ekspertu grupu, ko veidoja visu dalībvalstu pārstāvji, kuri 2015. gada 21. septembrī tikās sanāksmē, lai izskatītu lietu.

70

Ceturtkārt, tā uzsver, ka, pat ja būtu pierādīts, ka tā nav ievērojusi saprātīgu termiņu, tas katrā ziņā tomēr nevarētu izraisīt apstrīdētā lēmuma atcelšanu. Patiesi, pirmām kārtām, prasītāja neapgalvo, ka pagājušā termiņa dēļ tai būtu nodarīti zaudējumi un ka ar to būtu aizskartas tās tiesības uz aizstāvību. Komisija atgādina, ka nokavējums daļēji ir radies tādēļ, ka tā uzskatīja, ka tai ir pienākums uzklausīt prasītāju pirms lēmuma pieņemšanas, lai pilnībā aizsargātu tās tiesības uz aizstāvību. Otrām kārtām, tā uzskata, ka tādas procesuālas normas kā saprātīga termiņa neievērošana pārkāpums šajā lietā nevarot tikt kvalificēts par būtiskas procesuālas normas pārkāpumu, jo, pat ja šāda pārkāpuma nebūtu, apstrīdētā lēmuma saturs nebūtu bijis atšķirīgs.

71

Iesākumā ir jāatgādina, ka pēc 2013. gada 19. marta sprieduma Firma Van Parys/Komisija (T‑324/10, EU:T:2013:136) pasludināšanas, ar ko daļēji tika atcelts pirmais lēmums, Regulas Nr. 2454/93 907. pants vairs nebija piemērojams saistībā ar no jauna uzsākto procesu, kas bija paredzēts pirmā lēmuma aizstāšanai, jo saskaņā ar judikatūru bija piemērojams vienīgi saprātīgais termiņš (skat. iepriekš 63. punktu).

72

Tāpat, kā to apgalvo prasītāja, šķiet, ka šīs lietas apstākļi norāda uz to, ka saprātīgais termiņš ir pārsniegts.

73

Atbilstošais termiņš šajā lietā, lai pārbaudītu, vai ir ievērots saprātīgs termiņš, ir termiņš, kāds ir pagājis no atcelšanas sprieduma pasludināšanas 2013. gada 19. martā līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanai 2016. gada 20. janvārī, proti, 34 mēneši, kas ir vairāk nekā divarpus gadi. Konkrētāk, Komisija tikai piecus mēnešus pēc atcelšanas sprieduma pasludināšanas, proti, 2013. gada 21. augustā, kas bija datums, kad Komisija nosūtīja Beļģijas iestādēm pirmo papildu lūgumu sniegt informāciju, no jauna uzsāka lietas materiālu izveidošanu un pārskatīšanu, kas pēc pieprasītās informācijas saņemšanas no Beļģijas iestādēm 29 mēnešus vēlāk noveda pie apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

74

Šī termiņa attaisnošanai Komisija apgalvo, pirmkārt, ka lielākā daļa laika, kāds bija nepieciešams apstrīdētā lēmuma pieņemšanai, pagāja tādēļ, ka Beļģijas iestādes, neraugoties uz vairākiem atgādinājumiem, nesniedza atbildi uz Komisijas lūgumu, un, otrkārt, ka pirms sava lēmuma pieņemšanas tā 2015. gada 21. septembrī uzklausīja prasītāju, kā arī ekspertu grupu, ko veidoja visu dalībvalstu pārstāvji, kuri tikās sanāksmē lietas izskatīšanai.

75

Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka, pat ja pieņemtu, ka Beļģijas muitas iestādēm nosūtītie Komisijas lūgumi sniegt informāciju būtu bijuši tādi, ar ko varētu tikt apturēts deviņu mēnešu termiņš, kas tā nevar būt, jo Regulas Nr. 2454/93 907. pantā paredzētais mehānisms nevarēja būt no jauna piemērojams, no šo iestāžu sniegtās atbildes līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanai bija pagājuši vairāk nekā desmit mēneši.

76

Šajā lietā ir jāuzskata, ka tik garu termiņu nevar attaisnot neviens pasākums, kas bija jāveic Komisijai vai ko tā bija veikusi. Ir taisnība, ka ar 2013. gada 19. marta spriedumu Firma Van Parys/Komisija (T‑324/10, EU:T:2013:136) Komisijai tika noteikts pienākums no jauna izskatīt lietas apstākļus (skat. iepriekš 55. punktu). Tomēr ir jākonstatē – tāpat, kā to ir darījusi prasītāja –, ka nekur nav redzams, ka pēc šī sprieduma pasludināšanas Komisija no jauna būtu uzsākusi lietas materiālu sagatavošanu un, vēl jo mazāk, ka tā būtu tiem pievienojusi vai atklājusi jaunus faktiskos apstākļos.

77

Turklāt ir jāuzsver, ka Komisijai lietas fakti jau bija labi zināmi. Kā tas tostarp izriet no pirmā lēmuma salīdzinājuma ar apstrīdēto lēmumu, kuru faktu izklāsti ir pilnībā identiski, Komisijas darbs izpaudās, pirmkārt, pamatojot prasītājas nolaidību nevis ar veidu, kādā tai tika izsniegtas importa licences, bet gan ar to, ka prasītāja izmantoja licences, kas bija paredzētas tirgus dalībniekiem, kuri ir jaunpienācēji, kas esot skaidri aizliegts ar Regulas Nr. 2362/98 21. panta 2. punktu, un, otrkārt, aprēķinot sadalījumu to summu starpā, kas atbilst tradicionālo tirgus dalībnieku licencēm un jaunpienācēju tirgus dalībnieku licencēm. Komisija tiesas sēdē apgalvoja, ka galvenais lietas pārskatīšanas elements izpaudās šāda sadalījuma veikšanā, kas tai netika paziņota pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas un ko tā nevarēja noteikt, balstoties uz informāciju, ko tai sniedza Beļģijas muitas iestādes.

78

Tomēr nekas neliecina, un Komisija to arī nekādi nav apgalvojusi, ka tā būtu pilnīgi no jauna veikusi lietas apstākļu izskatīšanu. Tā tostarp savos rakstveida apsvērumos ir norādījusi, pirmkārt, ka pēc 2013. gada 19. marta sprieduma Firma Van Parys/Komisija (T‑324/10, EU:T:2013:136) pasludināšanas “tā varēja aprobežoties vienīgi ar pārbaudi par to, vai tirgus dalībnieks nav vainojams krāpšanā vai rupjā neuzmanībā atbilstoši KMK 239. panta otrajam nosacījumam” un, otrkārt, ka “tā kā [šajā pašā spriedumā] nav apstrīdēts, ka tas [attiecās] uz īpašu situāciju, bija jānosaka vienīgi tas, vai prasītāja bija vainojama krāpšanā vai rupjā neuzmanībā”.

79

Ņemot vērā iepriekš minēto, tātad ir jāuzskata, ka, ievērojot veicamo pasākumu veidu, kā arī šai lietai raksturīgos apstākļus, Komisija nav ievērojusi saprātīgu termiņu procesa virzībā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

80

Komisija rakstveida un mutvārdu procesā tomēr apgalvo, ka šī apstākļa sekas nevar būt apstrīdētā lēmuma atcelšana, jo prasītāja nav pierādījusi, ka īsāks termiņš būtu novedis pie atšķirīga lēmuma no tā, kas ir pieņemts, pieņemšanas, turklāt tā nav arī pierādījusi, ka pastāv tās tiesību uz aizstāvību pārkāpums pārmērīgi ilgā administratīvā procesa dēļ (skat. iepriekš 70. punktu).

81

Šajā ziņā ir jānorāda, ka no pastāvīgās judikatūras tik tiešām izriet, ka saprātīga termiņa principa pārkāpums attaisno administratīvā procesa noslēgumā pieņemta lēmuma atcelšanu tikai tiktāl, ciktāl tajā ir pieļauts arī ieinteresētās personas tiesību uz aizstāvību pārkāpums. Ja nav pierādīts, ka pārmērīgi ieilgusī norise ir ietekmējusi attiecīgo personu spēju efektīvi aizstāvēties, saprātīga termiņa principa neievērošana neietekmē administratīvā procesa spēkā esamību (skat. spriedumu, 2016. gada 13. decembris, Al‑Ghabra/Komisija (T‑248/13, EU:T:2016:721, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

82

Tāpat ir jāatgādina, ka saprātīga termiņa principa pārkāpums parasti nevar būt pamats atcelt administratīvā procesa noslēgumā pieņemtu lēmumu. Principa ievērot saprātīgu termiņu pārkāpums ietekmē administratīvā procesa iznākumā pieņemta lēmuma spēkā esamību vienīgi tad, ja ir pagājis tik pārmērīgi ilgs laiks, ka tas var ietekmēt pašu administratīvajā procesā pieņemtā lēmuma saturu (skat. spriedumu, 2013. gada 7. jūnijs, Itālija/Komisija, T‑267/07, EU:T:2013:305, 80. punkts un tajā minētā judikatūra).

83

Šajā lietā, lai izlemtu, vai saprātīga termiņa pārsniegšana var izraisīt apstrīdētā lēmuma atcelšanu, ir jāatsaucas tostarp uz šajā lietā atbilstošajām procesuālajām normām muitas nodokļa atlaišanas jomā, proti, uz KMK 235.–239. pantu un Regulas Nr. 2454/93 878.–909. pantu.

84

Atbilstoši šīm tiesību normām par jebkuru ievedmuitas nodokļa atlaišanu ieinteresētajai personai ir jāiesniedz atsevišķs pieteikums (Regulas Nr. 2454/93 878. panta 1. punkts). Šis pieteikums ir jāiesniedz kompetentajā muitas iestādē (Regulas Nr. 2454/93 879. panta 1. punkts). Pēc visas nepieciešamās informācijas saņemšanas kompetentā muitas iestāde rakstveidā pieņem lēmumu par nodokļa atlaišanas pieteikumu (Regulas Nr. 2454/93 886. panta 1. punkts).

85

Tomēr gadījumā, ja muitas iestādei nav iespējams pieņemt lēmumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 2454/93 899. un nākamajiem pantiem, kuros ir aplūkots noteikts skaits situāciju, kurās var vai nedrīkst piešķirt nodokļa atlaišanu, un ja “pieteikumam ir pievienoti pierādījumi, ko varētu uzskatīt par īpašu situāciju, kurā attiecīgo personu nevar apsūdzēt krāpšanā vai acīmredzamā nolaidībā”, šī dienesta piederības dalībvalsts šo lietu nosūta Komisijai (Regulas Nr. 2454/93 905. panta 1. punkts). Komisijai nosūtītajā lietā ir jāiekļauj visi fakti, kas vajadzīgi lietas pilnīgai izvērtēšanai (Regulas Nr. 2454/93 905. panta 3. punkts). Piecpadsmit dienu laikā pēc lietas saņemšanas Komisija lietas kopiju izsūta dalībvalstīm (Regulas Nr. 2454/93 906. panta pirmā daļa). Regulas Nr. 2454/93 906.a pantā ir precizēts, ka, ja Komisija gatavojas pieņemt atmaksājuma vai atbrīvojuma pieteicējam nelabvēlīgu lēmumu, tā savus iebildumus rakstiski paziņo šai personai, pievienojot dokumentus, ar kuriem pamatoti šie iebildumi, un pieteicējam pēc tam ir mēnesis laika savas nostājas paušanai.

86

Tālāk pēc apspriedes ar ekspertu grupu, ko veido visu dalībvalstu pārstāvji, kuri sanāk Muitas komitejā konkrētās lietas izskatīšanai, Komisija lemj, vai konkrētajos apstākļos ir pieļaujama attiecīgo nodokļu atlaišana (Regulas Nr. 2454/93 907. panta pirmā daļa). Šis lēmums ir jāpieņem deviņu mēnešu laikā no dienas, kurā Komisija ir saņēmusi dalībvalsts nosūtīto dokumentāciju (šīs pašas regulas 907. panta otrā daļa), un tas nekavējoties ir jāpaziņo attiecīgajai dalībvalstij (šīs pašas regulas 908. panta 1. punkts). Pamatojoties uz šo Komisijas lēmumu, lēmējiestāde pieņem lēmumu par tai iesniegto pieteikumu par nodokļu atlaišanu (Regulas Nr. 2454/93 908. panta 2. punkts).

87

Ja Komisija lēmuma pieņemšanas nolūkā ir uzskatījusi, ka ir jāpieprasa no dalībvalsts papildu ziņas, deviņu mēnešu termiņš ir pagarināms par laiku, kāds pagājis no dienas, kurā Komisija nosūtījusi papildu ziņu pieprasījumu, līdz dienai, kurā tā minētās ziņas ir saņēmusi. Persona, kura iesniegusi atmaksāšanas vai atlaišanas pieteikumu, ir jāinformē par termiņa pagarinājumu (Regulas Nr. 2454/93 907. panta trešā daļa). Ja Komisija personai, kura iesniegusi atmaksāšanas vai atlaišanas pieteikumu, ir paziņojusi savus iebildumus saskaņā ar 906.a pantu, deviņu mēnešu termiņš ir pagarināms par vienu mēnesi.

88

Saskaņā ar Regulas Nr. 2454/93 909. pantu, ja Komisija lēmumu nav pieņēmusi šīs pašas regulas 907. pantā minētajā deviņu mēnešu termiņā, valsts muitas dienests atmaksāšanas vai atlaišanas pieteikumu apmierina.

89

No iepriekš minētajām tiesību normām izriet, ka Regulas Nr. 2454/93 mērķis tostarp ir precizēt atsevišķas normas, lai palielinātu tiesisko noteiktību, tās piemērojot, kā tas arī izriet no tās preambulas apsvērumiem, un tajā ir paredzēti strikti termiņi, kas ir jāievēro gan pieteicējam, gan Komisijai pieteikuma par ievedmuitas nodokļa atlaišanu izskatīšanai.

90

No Regulas Nr. 2454/93 907. panta izriet, ka, ja deviņu mēnešu termiņš, kāds ir piešķirts Komisijai tās lēmuma pieņemšanai, ievērojot zināmus nosacījumus, var tikt apturēts, tad lēmums par pieteikumu par nodokļa atlaišanu ir jāpieņem Regulas Nr. 2454/93 907. panta otrajā daļā paredzētajā termiņā, jo tajā ir precizēts, ka atbildes nesniegšana šajā termiņā katrā ziņā nozīmē kompetentās muitas iestādes piekrišanu pieteikumam atbilstoši šīs pašas regulas 909. pantam.

91

Šajā lietā ir jānorāda, ka, ja Komisija būtu rīkojusies atbilstoši Regulai Nr. 2454/93, tās lēmums, kas ir pieņemts pēc deviņu mēnešu noilguma termiņa, ieskaitot termiņa apturēšanas, kas ir paredzētas šīs pašas regulas 907. pantā, nozīmētu muitas iestādes piekrišanu prasītājas pieteikumam.

92

Ir taisnība, ka šīs lietas apstākļos spēkā esošā kārtība, it īpaši Regulas Nr. 2454/93 907. pantā paredzētais deviņu mēnešu termiņš, vairs nebija saistoši Komisijai saistībā ar procesu, kas ir uzsākts atbilstoši LESD 266. pantam (skat. iepriekš 63. un 71. punktu). Tas tomēr neizslēdz, ka, pieņemdama apstrīdēto lēmumu, neievērojot saprātīgu termiņu, Komisija ir pārkāpusi ar Regulu Nr. 2454/93 paredzētās garantijas, liedzot prasītājai izmantot šīs regulas lietderīgo iedarbību, iespēju saņemt lēmumu paredzētajos termiņos, kā arī garantiju saņemt labvēlīgu atbildi, ja netiek sniegta atbilde šajos termiņos.

93

Tātad ir jāuzskata, ka Komisija, pieņemdama apstrīdēto lēmumu 34 mēnešus pēc 2013. gada 19. marta sprieduma Firma Van Parys/Komisija (T‑324/10, EU:T:2013:136) pasludināšanas, ir pārkāpusi saprātīga termiņa principu, kas šīs lietas apstākļos ir pamats apstrīdētā lēmuma atcelšanai.

94

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, trešais prasības pamats tādējādi ir jāapmierina un apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, neesot vajadzībai izskatīt piekto pamatu.

95

Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

96

Tā kā šajā lietā Komisijai spriedums galvenokārt ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt prasītājas tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)

nospriež: