–

J. L. Colino Sigüenza vārdā – J. M. Blanco Martín, abogado,

–

In‑Pulso Musical SC vārdā – J. Lozano Blanco, abogado,

–

Spānijas valdības vārdā – A. Gavela Llopis, pārstāve,

–

Eiropas Komisijas vārdā – J. Rius un M. Kellerbauer, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2001/23/EK (2001. gada 12. marts) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (OV 2001, L 82, 16. lpp.) 1. panta 1. punktu un 4. panta 1. punktu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts strīdā starp Jorge Luís Colino Sigüenza un Ayuntamiento de Valladolid (Valjadolidas pašvaldība, Spānija), In‑Pulso Musical SC, Miguel del Real Llorente, Administrador Concursal de Músicos y Escuela SL (kā Músicos y Escuela maksātnespējas administrators), Músicos y Escuela un Fondo de Garantía Salarial (Fogasa) (Algu garantiju fonds (Fogasa), Spānija) par J. L. Colino Sigüenza atlaišanas likumību kolektīvās atlaišanas procedūras ietvaros.

3

Ar Direktīvu 2001/23 ir kodificēta Padomes Direktīva 77/187/EEK (1977. gada 14. februāris) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (OV 1977, L 61, 26. lpp.), kas grozīta ar Padomes Direktīvu 98/50/EK (1998. gada 29. jūnijs) (OV 1998, L 201, 88. lpp.).

4

Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punktā ir noteikts:

5

Šīs direktīvas 3. panta 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts:

“Īpašumtiesības nododošās personas tiesības un pienākumi, kas izriet no darba līguma vai darba attiecībām, kas pastāv īpašumtiesību pārejas dienā, sakarā ar īpašumtiesību nodošanu pāriet īpašumtiesību saņēmējam.”

6

Saskaņā ar Direktīvas 2001/23 4. panta 1. punkta pirmo daļu:

“Uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību nodošana pati par sevi nevar būt par pamatu atlaišanai, ko veic persona, kura nodod īpašumtiesības, vai īpašumtiesību saņēmējs. Šis noteikums nekavē atlaišanu, ko izraisa darbaspēka izmaiņas ekonomisku, tehnisku vai organizatorisku iemeslu dēļ.”

7

Darbiniekiem piemērojamie noteikumi ekonomisku vienību pārejas gadījumā ir paredzēti 1995. gada 24. martaReal Decreto Legislativo 1/1995 por el que se aprueba el texto refundido de la Ley del Estatuto de los Trabajadores (Karaļa leģislatīvais dekrēts 1/1995 par Darba likuma konsolidētā teksta apstiprināšanu) (BOE Nr. 75, 1995. gada 29. marts, 9654. lpp.), redakcijā, kas izriet no 2001. gada 9. jūlija likuma 12/2001 (BOE Nr. 164, 2001. gada 10. jūlijs, 24890. lpp.; turpmāk tekstā – “Darba likums”).

8

Darba likuma 44. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Uzņēmuma, darba centra vai šī uzņēmuma autonomas ražotnes īpašnieka maiņa pati par sevi nav pamats darba tiesisko attiecību izbeigšanai; jaunajam darba devējam ir jāpārņem iepriekšējā darba devēja tiesības un pienākumi, kas izriet no darba līguma un sociālā nodrošinājuma, tostarp saistības attiecībā uz pensijām, ievērojot piemērojamajā speciālajā tiesiskajā regulējumā noteiktos nosacījumus, un vispārēji visi papildu sociālās aizsardzības pienākumi, kādiem bija pakļauta persona, kas nodod īpašumtiesības.

2.   Šajā pantā tiek uzskatīts, ka uzņēmuma īpašnieka maiņa notiek, ja pāriet īpašumtiesības uz ekonomisku vienību, kas saglabā savu identitāti, paredzot organizētu resursu sagrupēšanu, ar mērķi turpināt saimniecisko darbību neatkarīgi no tā, vai tā ir pamata vai palīgdarbība.”

9

Šī likuma 51. pantā “Kolektīvā atlaišana” ir paredzēts:

“Šajā likumā “kolektīvā atlaišana” nozīmē darba līgumu izbeigšanu ekonomisku, tehnisku, organizatorisku vai ar ražošanu saistītu iemeslu dēļ gadījumos, kad 90 dienu laikā šāda darba tiesisko attiecību izbeigšana skar vismaz:

Iemesli tiek uzskatīti par ekonomiskiem iemesliem tad, ja no uzņēmuma rādītājiem var izsecināt, ka tas ir sliktā ekonomiskā stāvoklī, piemēram, gadījumos, kad ir radušies vai plānoti zaudējumi vai pastāvīgi samazinājušies regulārie ieņēmumi vai apgrozījums. Katrā ziņā pastāvīga samazināšanās ir vērojama tad, ja trīs secīgos ceturkšņos regulāro ieņēmumu vai apgrozījuma līmenis ir zemāks salīdzinājumā ar to pašu ceturksni iepriekšējā gadā.

[..]

Par kolektīvo atlaišanu uzskata arī darba līgumu izbeigšanu ar visiem uzņēmumā nodarbinātajiem darbiniekiem – ar nosacījumu, ka skarto darbinieku skaits pārsniedz piecus, – ja tā izriet no pilnīgas uzņēmuma darbības izbeigšanas to pašu iemeslu dēļ, kuri ir minēti iepriekš.

[..]

2.   Pirms kolektīvās atlaišanas konsultēšanās ar likumiskajiem darbinieku pārstāvjiem notiek ne ilgāk kā 30 kalendārās dienas vai 15 dienas uzņēmumos, kuros ir nodarbināti mazāk kā 50 darbinieki.

[..]

Nodarbinātības dienests nodrošina konsultāciju laikposma efektivitāti. Attiecīgā gadījumā tas var pusēm izteikt brīdinājumus un ieteikumus, kas nekādā ziņā nevar pārtraukt vai apstādināt procedūru. Turklāt, neskarot iepriekšējo daļu, konsultāciju laikposmā nodarbinātības dienests pēc kopēja pušu lūguma var veikt mediācijas pasākumus, kas ir piemēroti, lai meklētu risinājumus problēmām, kuras ir radījusi kolektīvā atlaišana. Šajā nolūkā tas var arī pēc kādas puses lūguma vai pats pēc savas ierosmes sniegt palīdzību.

Pēc konsultāciju laikposma beigām darba devējs paziņo par to rezultātiem nodarbinātības dienestam. Ja ir panākta vienošanās, tas iesniedz tās pilnīgu kopiju. Pretējā gadījumā tas iesniedz darbinieku pārstāvjiem un nodarbinātības dienestam tā pieņemto galīgo lēmumu par kolektīvo atlaišanu ar šīs atlaišanas nosacījumiem.

[..]

4.   Tiklīdz lēmums ir paziņots darbinieku pārstāvjiem, darba devējs var paziņot par atlaišanu katram no attiecīgajiem darbiniekiem, ievērojot šī likuma 53. panta 1. punktā paredzētos nosacījumus. Katrā ziņā ir jāpaiet vismaz 30 dienām no dienas, kad nodarbinātības dienestam ir paziņots par konsultāciju laikposma sākumu, līdz dienai, kad atlaišana stājas spēkā.

[..]

6.   Par darba devēja lēmumu var celt prasības, kas ir paredzētas saistībā ar šāda veida atlaišanu. Prasība, ko ir iesnieguši darbinieku pārstāvji, aptur individuālo prasību izskatīšanu līdz brīdim, kad tiek pieņemts lēmums par šo prasību.”

10

Kolektīvā atlaišana ir reglamentēta 2011. gada 10. oktobraLey 36/2011 reguladora de la jurisdicción social (Likums 36/2011 par jurisdikciju darba un sociālo jautājumu lietās) (BOE Nr. 245, 2011. gada 11. oktobris, 106584. lpp.) 124. pantā. Šī panta redakcijā, kas ir spēkā no 2012. gada 15. jūlija, “Kolektīvā atlaišana ekonomisku, organizatorisku, tehnisku, ar ražošanu vai force majeure saistītu iemeslu dēļ” ir noteikts:

“1.   Darba devēja lēmumu var apstrīdēt darbinieku pārstāvji atbilstoši nākamajos punktos paredzētajai procedūrai. Ja prasību iesniedz arodbiedrības pārstāvji, tiem ir jābūt pietiekamā mērā bijušiem kolektīvās atlaišanas procedūras dalībniekiem.

2.   Prasība var būt pamatota ar šādiem pamatiem:

Lūgumi saistībā ar tādu noteikumu par nodarbinātības saglabāšanas prioritāti nepiemērošanu, ko paredz tiesību akti, kolektīvās vienošanās vai konsultāciju laikposmā panākta vienošanās, nekādā ziņā nevar būt šīs procedūras priekšmets. Šie lūgumi ir jāiesniedz šī panta 11. punktā paredzētās individuālās procedūras ietvaros.

[..]

6.   Prasība ir jāiesniedz 20 dienu noilguma termiņā, skaitot no dienas, kad konsultāciju laikposmā ir panākta vienošanās vai darbinieku pārstāvjiem ir paziņots par darba devēja pieņemto lēmumu par kolektīvo atlaišanu.

[..]

9.   Ja prasība ir atzīta par pieņemamu, kanceleja par to paziņo darba devējam atbildētājam un dod tam rīkojumu 5 dienu termiņā un, vēlams, elektroniskā formā iesniegt konsultāciju laikposma dokumentus un protokolus, kā arī paziņot par šī laikposma rezultātiem nodarbinātības dienestam.

Šajā pašā rīkojumā kanceleja darba devējam nosaka 5 dienu termiņu, lai par darbinieku pārstāvju iesniegto prasību paziņotu darbiniekiem, ko ir skārusi kolektīvā atlaišana, lai viņi 15 dienu termiņā paziņotu tiesai adresi, kurā izsniegt spriedumu.

[..]

11.   Spriedums tiek pieņemts 5 dienu laikā pēc tiesas sēdes un par to var iesniegt apelācijas sūdzību.

Lēmums par atlaišanu tiek atzīts par spēkā esošu, ja saskaņā ar Darba likuma 51. panta 2. vai 7. punktu darba devējs apstiprina, ka pastāv likumā paredzēts iemesls.

Spriedumā tiek konstatēta lēmuma par atlaišanu spēkā neesamība, ja darba devējs neapstiprina, ka pastāv likumā paredzēts iemesls, kas ir norādīts vēstulē par atlaišanu.

[..]

12.   Kad spriedums ir kļuvis galīgs, tas tiek paziņots tiem lietas dalībniekiem un kolektīvās atlaišanas skartajiem darbiniekiem, kas tiesai ir paziņojuši adresi sprieduma izsniegšanai, šī panta 13. punkta b) apakšpunktā paredzētajos nolūkos.

Galīgais spriedums informatīvos nolūkos tiek izsniegts nodarbinātības dienestam, bezdarbnieku birojam, kā arī sociālā nodrošinājuma iestādei, ja tie nav bijuši tiesvedības dalībnieki.

13.   Ja procedūra attiecas uz individuālu prasību, kas Juzgado de lo Social (Darba lietu tiesa, Spānija) ir iesniegta saistībā ar darba līguma izbeigšanu, ir piemērojams šī likuma 120.–123. pants ar šādām īpatnībām:

Līguma izbeigšana, par kuru darba devējs ir pieņēmis lēmumu, neievērojot darbavietas saglabāšanas prioritātes, kas var izrietēt no likumiem, koplīgumiem vai no vienošanās, kura ir panākta konsultāciju laikposmā, arī nav spēkā. Šī spēkā neesamība neattiecas uz līgumu izbeigšanu, kas ir notikusi pašas kolektīvās atlaišanas laikā atbilstoši darbavietas saglabāšanas prioritātēm.”

11

Šī likuma 160. panta 5. punktā ir paredzēts:

“Galīgam spriedumam ir res judicata spēks attiecībā uz individuālajām procedūrām, kurām ir identisks vai tieši saistīts priekšmets un kuras norisinās vai kuras var tikt uzsāktas gan sociālo lietu tiesās, gan administratīvo lietu tiesās, un kuras tādējādi tiek apturētas kolektīvās prasības izskatīšanas laikā. Apturēšana tiek noteikta pat tad, ja pirmajā instancē jau ir pieņemts lēmums un ja tiek izskatīta apelācijas sūdzība vai kasācijas sūdzība. Galīgais spriedums, kas ir pieņemts saistībā ar kolektīvo prasību, ir saistošs tiesai, kurā ir celta individuāla prasība, tostarp, ja galīgais spriedums nav ticis minēts kā pretējs nolēmums prasībā, kas ir celta Tribunal Supremo ((Augstākā tiesa, Spānija)) judikatūras vienveidības nodrošināšanas nolūkā.”

12

J. L. Colino Sigüenza kopš 1996. gada 11. novembra bija nodarbināts Valjadolidas pašvaldības (Spānija) mūzikas skolā par mūzikas skolotāju. Sākotnēji šo skolu tieši pārvaldīja Valjadolidas pašvaldība, jo J. L. Colino Sigüenza darbā sākotnēji pieņēma šī pašvaldība.

13

No 1997. gada Valjadolidas pašvaldība beidza tieši pārvaldīt minēto skolu un izteica secīgus uzaicinājumus iesniegt piedāvājumus par šī pārvaldības pakalpojuma sniegšanu. Šo secīgo uzaicinājumu iesniegt piedāvājumus noslēgumā izraudzītais pretendents nepārtraukti no šī brīža līdz 2013. gada 31. augustam bija Músicos y Escuela, kas turpināja skolas darbību, uzņemoties atbildību par šī pakalpojuma sniegšanai vajadzīgo telpu, aprīkojuma un instrumentu pārvaldību. Músicos y Escuela pārņēma arī daļu no darbiniekiem, kurus darbā bija pieņēmusi minētā pašvaldība, tostarp J. L. Colino Sigüenza. Šī darbība joprojām tika uzskatīta par pakalpojumu, ko iedzīvotājiem kā pašvaldības mūzikas skolu piedāvā Valjadolidas pašvaldība.

14

Tā kā 2012.–2013. mācību gadā Valjadolidas pašvaldības mūzikas skolas skolēnu skaits samazinājās, skolēnu maksātās summas par šo pakalpojumu vairs neatbilda atlīdzības summai, ko sedza Valjadolidas pašvaldība saskaņā ar līgumu, kurš noslēgts ar Músicos y Escuela, kas pēdējai minētajai lika pieprasīt pašvaldībai samaksāt 58403,73 EUR par pirmo šī mācību gada ceturksni un 48592,74 EUR par otro šī mācību gada ceturksni.

15

Tā kā Valjadolidas pašvaldība atteicās maksāt šīs summas, Músicos y Escuela 2013. gada 19. februārī lūdza izbeigt publisko pakalpojumu līgumu minētās pašvaldības saistību neizpildes dēļ un pieprasīja atbilstošu kompensāciju. Tā rezultātā šī pašvaldība 2013. gada augustā izbeidza līgumu ar Músicos y Escuela, jo tā bija izbeigusi savu darbību pirms nolīgtā termiņa beigām. Sala de lo Contencioso‑Administrativo du Tribunal Superior de Justicia de Castilla y León (Kastīlijas un Leonas Augstās tiesas Administratīvo lietu palāta, Spānija) tika ierosināta lieta, un tā ar vairākiem galīgiem spriedumiem, kas tika taisīti 2014. un 2015. gadā, nolēma, pirmkārt, ka Valjadolidas pašvaldība ir pārkāpusi ar Músicos y Escuela noslēgto līgumu, jo tajā bija paredzēta ienākumu garantija, kas nav atkarīga no reģistrēto skolēnu skaita, un ka, neievērojot šo garantiju, pati minētā pašvaldība bija traucējusi turpināt Músicos y Escuela darbību, kas tādējādi pamato šī līguma izbeigšanu ar šo pašu pašvaldību. Otrkārt, tā kā Músicos y Escuela neievēroja savas saistības, vienpusēji nolemjot no 2013. gada 31. marta izbeigt savu darbību, tās pieprasītā zaudējumu atlīdzība tai tika atteikta.

16

Pa to laiku kopš 2013. gada 4. martaMúsicos y Escuela bija uzsākusi pārrunu un konsultāciju laikposmu, kurš nepieciešams, lai veiktu kolektīvu visu tās darbinieku atlaišanu ekonomiskās situācijas dēļ, kas izriet no konflikta ar Valjadolidas pašvaldību. 2013. gada 27. martā, tā kā nebija panākta vienošanās ar darbinieku pārstāvjiem, Músicos y Escuela pieņēma lēmumu kolektīvi atlaist visus darbiniekus.

17

2013. gada 31. martā, proti, dažus mēnešus pirms kārtējā mācību gada beigām, Músicos y Escuela izbeidza savu darbību un no 1. aprīļa nodeva Valjadolidas pašvaldībai telpas, instrumentus un resursus, kas paredzēti Valjadolidas pašvaldības mūzikas skolas darbībai, kuras pārvaldība tai bija uzticēta. 2013. gada 4. aprīlīMúsicos y Escuela visiem saviem darbiniekiem, tostarp J. L. Colino Sigüenza, nosūtīja vēstuli par atlaišanu no 2013. gada 8. aprīļa. 2013. gada 30. jūlijā šī sabiedrība tika atzīta par maksātnespējīgu.

18

Tā kā Músicos y Escuela darbinieku pārstāvji ir vienīgie, kas saskaņā ar Likumu par jurisdikciju darba un sociālo jautājumu lietās var iesniegt prasību kolektīvās atlaišanas ietvaros, tie pret kolektīvās atlaišanas lēmumu cēla prasību Sala de lo Social de Valladolid du Tribunal Superior de Justicia de Castilla y León (Kastīlijas un Leonas Augstās tiesas Valjadolidas sociālo lietu palāta, Spānija), kas ar 2013. gada 19. jūnija lēmumu šo prasību noraidīja.

19

Darbinieku pārstāvji par minēto lēmumu iesniedza apelācijas sūdzību Tribunal Supremo (Augstākā tiesa), kas ar 2014. gada 17. novembra spriedumu noraidīja to apelācijas sūdzību. Šis spriedums ir kļuvis galīgs.

20

Pa to laiku 2013. gada augustā Valjadolidas pašvaldība uzticēja Valjadolidas pašvaldības mūzikas skolas pārvaldību In‑Pulso Musical un, tāpat kā tā bija darījusi Músicos y Escuela gadījumā, tai uzticēja šai nolūkā vajadzīgo telpu, instrumentu un resursu izmantošanu. In‑Pulso Musical savu darbību uzsāka 2013. gada septembrī saistībā ar 2013.–2014. mācību gadu. Pēc jaunas iepirkuma procedūras Valjadolidas pašvaldība vēlreiz izraudzījās In‑Pulso Musical kā šī līguma veiksmīgo pretendentu attiecībā uz 2014.–2015. un 2015.–2016. mācību gadu. Šī sabiedrība nepieņēma darbā nevienu no darbiniekiem, kas iepriekš strādāja minētajā pašvaldības mūzikas skolā un ko Músicos y Escuela bija kolektīvi atlaidusi no darba.

21

J. L. Colino Sigüenza individuāli vērsās Juzgado de lo Social no 4 de Valladolid (Valjadolidas Darba un sociālo lietu tiesa Nr. 4, Spānija) ar prasību pret Músicos y Escuela, Valjadolidas pašvaldību un In‑Pulso Musical, lai apstrīdētu savu atlaišanu no darba.

22

Ar 2015. gada 30. septembra spriedumu pēdējā minētā tiesa noraidīja J. L. Colino Sigüenza prasību tāpēc, ka Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) 2014. gada 17. novembra spriedumam, ar kuru tika noraidīta prasība, ko darbinieku pārstāvji bija iesnieguši par kolektīvo atlaišanu, piemīt res judicata spēks, kurš tai ir saistošs saistībā ar individuālu prasību, ko ir iesniegusi ieinteresētā persona par savu atlaišanu, lai gan pēdējā minētā individuāli nav bijusi dalībniece tiesvedībā, kurā ir taisīts minētais spriedums. Turklāt Juzgado de lo Social no 4 de Valladolid (Valjadolidas Darba un sociālo lietu tiesa Nr. 4) uzskatīja, ka In‑Pulso Musical nav stājusies Músicos y Escuela vietā kā J. L. Colino Sigüenza darba devējs, jo no viņa atlaišanas līdz Valjadolidas pašvaldības mūzikas skolas pārvaldības pārņemšanai, ko īstenoja In‑Pulso Musical, bija pagājuši gandrīz pieci mēneši.

23

J. L. Colino Sigüenza par minēto lēmumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā Tribunal Superior de Justicia de Castilla y León (Kastīlijas un Leonas Augstā tiesa, Spānija).

24

Apelācijas sūdzības pamatojumam viņš būtībā apgalvo, pirmkārt, ka Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) 2014. gada 17. novembra spriedumam, ar kuru tika noraidīta prasība pret kolektīvo atlaišanu, piemītošais res judicata spēks viņu nevar individuāli ietekmēt, jo viņš nebija šīs tiesvedības dalībnieks, līdz ar to šāda res judicata spēka paplašināšana pārkāpj Hartas 47. pantā garantētās viņa tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību. Otrkārt, viņš norāda, ka šajā gadījumā ir notikusi uzņēmuma īpašumtiesību nodošana In‑Pulso Musical, līdz ar to šis darījums nevar pamatot viņa darba līguma izbeigšanu.

25

Tādējādi minētā tiesa būtībā vēlas uzzināt, pirmkārt, vai tas, ka Músicos y Escuela īslaicīgi pārtrauca sniegt pakalpojumus laikposmā no 2013. gada 1. aprīļa līdz 2013. gada septembra sākumam, kad Valjadolidas pašvaldības mūzikas skolas pārvaldību pārņēma In‑Pulso Musical, liedz konstatēt, ka runa ir par uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības “īpašumtiesību nodošanu” Direktīvas 2001/23 1. panta izpratnē, un, otrkārt, vai tādā situācijā, kāda ir aplūkota pamatlietā, valsts tiesību aktu par res judicata spēku piemērošanas sekas ir tādas, ka tiek pārkāptas J. L. Colino Sigüenza tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību.

26

Šādos apstākļos Tribunal Superior de Justicia de Castilla y León (Kastīlijas un Leonas Augstā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

27

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka šīs direktīvas piemērošanas jomā var ietilpt tāda situācija kā pamatlietā aplūkotā, kad kādas pašvaldības mūzikas skolas pārvaldībai izraudzītais pretendents, kam pašvaldība ir nodevusi visus materiālos resursus, kuri vajadzīgi šīs darbības veikšanai, to izbeidz divus mēnešus pirms kārtējā mācību gada beigām, atlaižot darbiniekus un nododot šos materiālos resursus atpakaļ pašvaldībai, kas rīko jaunu konkursu tikai attiecībā uz nākamo mācību gadu un jaunajam izraudzītajam pretendentam nodod tos pašus materiālos resursus.

28

Vispirms ir jāatgādina, ka Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvas 2001/23 piemērošanas jomā ietilpst visi gadījumi, kad līgumisko attiecību ietvaros mainās par uzņēmuma darbību atbildīgā fiziskā vai juridiskā persona, kas tādēļ uzņemas darba devēja saistības attiecībās ar uzņēmuma darbiniekiem, un nav svarīgi, vai ir tikušas nodotas īpašumtiesības uz ķermeniskām lietām (spriedums, 2015. gada 26. novembris, Aira Pascual un Algeposa Terminales Ferroviarios, C‑509/14, EU:C:2015:781, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

29

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Direktīvas 2001/23 mērķis ir nodrošināt pastāvošo darba tiesisko attiecību turpinātību saimnieciskas vienības ietvaros neatkarīgi no īpašnieka maiņas. Lai noteiktu, vai pastāv īpašumtiesību nodošana šīs direktīvas izpratnē, izšķirošais kritērijs ir tas, vai attiecīgā vienība saglabā savu identitāti, kas izriet no faktiskas darbības turpināšanas vai no tās pārņemšanas (spriedums, 2015. gada 9. septembris, Ferreira da Silva e Brito u.c.,C‑160/14, EU:C:2015:565, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Lai noteiktu, vai šis nosacījums ir izpildīts, ir jāņem vērā visi faktiskie apstākļi, kas raksturo attiecīgo darījumu, tostarp uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības veids, tas, vai notiek vai arī nenotiek ķermenisku lietu – piemēram, ēku un kustama īpašuma – nodošana, bezķermenisku lietu vērtība nodošanas brīdī, tas, vai jaunais uzņēmuma īpašnieks pārņem vai arī nepārņem darbinieku vairākumu, tas, vai notiek vai arī nenotiek klientu pāreja, kā arī pirms un pēc pārejas veikto darbību līdzības pakāpe un šo darbību iespējamās pārtraukšanas ilgums. Visi šie apstākļi tomēr ir tikai atsevišķi elementi kopējā novērtējumā, kas jāveic, un tāpēc tos nevar izskatīt atsevišķi (spriedums, 2015. gada 9. septembris, Ferreira da Silva e Brito u.c., C‑160/14, EU:C:2015:565, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

31

It īpaši, Tiesa ir uzsvērusi, ka nozīme, kas attiecīgi ir piešķirama dažādiem kritērijiem, noteikti atšķiras atkarībā no veiktās darbības vai pat ražošanas vai ekspluatācijas metodēm, kuras pielieto uzņēmumā, uzņēmējsabiedrībā vai attiecīgās uzņēmējsabiedrības daļā (spriedums, 2015. gada 9. septembris, Ferreira da Silva e Brito u.c., C‑160/14, EU:C:2015:565, 27. punkts un tajā minētā judikatūra).

32

Tiesa šajā ziņā arī ir nospriedusi, ka nozarē, kurā darbība galvenokārt ir balstīta uz darbaspēku, ekonomiskās vienības identitāte nevar tikt saglabāta, ja iespējamais īpašumtiesību saņēmējs nepārņem lielāko tās personāla daļu (spriedums, 2015. gada 26. novembris, AiraPascual un Algeposa Terminales Ferroviarios, C‑509/14, EU:C:2015:781, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Savukārt nozarē, kurā darbība galvenokārt ir balstīta uz aprīkojumu, ar to vien, ka jaunais uzņēmējs nav pārņēmis personālu, ko tā priekštecis nodarbināja šīs pašas darbības veikšanai, nepietiek, lai izslēgtu tādas vienības īpašnieka maiņu, kas saglabā savu identitāti Direktīvas 2001/23 izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 26. novembris, AiraPascual un Algeposa Terminales Ferroviarios, C‑509/14, EU:C:2015:781, 41. punkts).

34

It īpaši ņemot vērā šīs judikatūrā paustās atziņas, ir jāizvērtē uzdotais jautājums, ievērojot galvenos faktiskos elementus, ko valsts tiesa ir norādījusi lēmumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu.

35

Vispirms – ir svarīgi uzsvērt, ka tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā tādi materiālie resursi kā mūzikas instrumenti, iekārtas un telpas ir elementi, kas noteikti ir vajadzīgi attiecīgās saimnieciskās darbības veikšanai, jo pēdējā minētā ir saistīta ar mūzikas skolas pārvaldību. Šajā gadījumā ir skaidrs, ka Valjadolidas pašvaldība jaunajam izraudzītajam pretendentam nodeva visus materiālos resursus, ko tā bija nodevusi iepriekšējam izraudzītajam pretendentam.

36

Turklāt, tā kā pamatlietā aplūkoto saimniecisko darbību, šķiet, nevar uzskatīt par darbību, kas galvenokārt ir balstīta uz darbaspēku, jo tai ir vajadzīgs būtisks aprīkojums, tas vien, ka In‑Pulso Musical nepārņēma Músicos y Escuela darbiniekus, neļauj izslēgt, ka pastāv uzņēmuma īpašumtiesību nodošana Direktīvas 2001/23 izpratnē.

37

Vēl, runājot par apstākli, ka pamatlietā aplūkotās darbības veikšanai noteikti nepieciešamās ķermeniskās lietas vienmēr ir piederējušas Valjadolidas pašvaldībai, ir jāatgādina, kā tas izriet no šī sprieduma 28. punkta, ka, piemērojot Direktīvu 2001/23, nav nozīmes tam, vai ir tikušas nodotas īpašumtiesības uz ķermeniskām lietām.

38

Šajā ziņā Tiesa īpaši ir nospriedusi – tas, ka jauna uzņēmēja pārņemtas ķermeniskas lietas nepiederēja tā priekšgājējam, bet maksātājs vienkārši tās bija nodevis tā rīcībā, neļauj izslēgt uzņēmuma īpašumtiesību nodošanu minētās direktīvas izpratnē (spriedums, 2015. gada 26. novembris, AiraPascual un Algeposa Terminales Ferroviarios, C‑509/14, EU:C:2015:781, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

No tā izriet, ka tāda Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta interpretācija, kas no šīs direktīvas piemērošanas jomas izslēdz situāciju, kurā attiecīgās darbības norisei noteikti nepieciešamas ķermeniskas lietas nekad nav pārstājušas būt tās personas īpašumā, kura nodevusi īpašumtiesības (Valjadolidas pašvaldība), atņemtu minētajai direktīvai daļu tās lietderīgās iedarbības (skat. spriedumu, 2015. gada 26. novembris, AiraPascual un Algeposa Terminales Ferroviarios, C‑509/14, EU:C:2015:781, 40. punkts).

40

Visbeidzot, citi Tiesai iesniegtie elementi, ņemot vērā šī sprieduma 30. punktā atgādinātos kritērijus, apstiprina, ka pamatlietā pastāv “uzņēmuma īpašumtiesību nodošana” Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta izpratnē. Tā tas ir gadījumā, kad In‑Pulso Musical pārņēma Músicos y Escuela skolēnus un kad In‑Pulso Musical kopš 2013. gada septembra pārņēma pakalpojumus, ko līdz 2013. gada 1. aprīlim sniedza Músicos y Escuela.

41

Turklāt no Tiesas judikatūras izriet – tas, ka īslaicīgi tikai uz dažiem mēnešiem tika apturēta uzņēmuma darbība, nevar izslēgt, ka pamatlietā aplūkotā ekonomiskā vienība saglabāja savu identitāti, un tādējādi izslēgt uzņēmuma īpašumtiesību nodošanas esamību šīs pašas direktīvas izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 9. septembris, Ferreira da Silva e Brito u.c., C‑160/14, EU:C:2015:565, 31. punkts).

42

Šajā ziņā Tiesa īpaši atzina – tas, ka uzņēmums īpašumtiesību nodošanas brīdī bija īslaicīgi slēgts un ka tam nebija darbinieku, protams, ir elements, kas jāņem vērā, lai novērtētu, vai tika nodotas īpašumtiesības uz vēl esošu ekonomisku vienību. Tomēr uzņēmuma īslaicīga slēgšana un darbinieku neesamība īpašumtiesību nodošanas brīdī vien nevar izslēgt uzņēmuma īpašumtiesību nodošanas esamību Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta izpratnē (spriedums, 1988. gada 15. jūnijs, Bork International u.c., 101/87, EU:C:1988:308, 16. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

43

Šis secinājums īpaši ir jāizdara tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā, kad, lai gan uzņēmuma darbības apturēšana ilga piecus mēnešus, tajos bija ietvertas trīs mēnešu skolas brīvdienas.

44

Tādējādi uzņēmuma darbības īslaicīga apturēšana, kā arī tas, ka In‑Pulso Musical nepārņēma Músicos y Escuela darbiniekus, nevar izslēgt, ka pamatlietā aplūkotā ekonomiskā vienība saglabāja savu identitāti, un līdz ar to izslēgt, ka pastāv uzņēmuma īpašumtiesību nodošana šīs pašas direktīvas izpratnē.

45

Galu galā iesniedzējtiesai, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus un visus faktiskos apstākļus, kas raksturīgi attiecīgajam darījumam, ir jānosaka, vai pamatlietā ir notikusi uzņēmuma īpašumtiesību nodošana.

46

Šādos apstākļos uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka šīs direktīvas piemērošanas jomā var ietilpt tāda situācija kā pamatlietā aplūkotā, kad kādas pašvaldības mūzikas skolas pārvaldībai izraudzītais pretendents, kam pašvaldība ir nodevusi visus materiālos resursus, kuri vajadzīgi šīs darbības veikšanai, to izbeidz divus mēnešus pirms kārtējā mācību gada beigām, atlaižot darbiniekus un šos materiālos resursus nododot atpakaļ pašvaldībai, kas rīko jaunu konkursu tikai attiecībā uz nākamo mācību gadu un jaunajam izraudzītajam pretendentam nodod tos pašus materiālos resursus.

47

Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2001/23 4. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkotie, kad kādas pašvaldības mūzikas skolas pārvaldībai izraudzītais pretendents izbeidz šo pārvaldības darbību divus mēnešus pirms kārtējā mācību gada beigām, atlaižot darbiniekus, un jaunais izraudzītais pretendents pārņem darbību nākamā mācību gada sakumā, darbinieku atlaišana ir jāuzskata par tādu, kas ir īstenota, ņemot vērā “darbaspēka izmaiņas ekonomisku, tehnisku vai organizatorisku iemeslu dēļ”, vai ka šīs atlaišanas iemesls bija “uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību nodošana”.

48

Vispirms ir jāatgādina, kā jau Tiesa ir atkārtoti nospriedusi, ka Direktīvas 2001/23 mērķis ir aizsargāt darbinieku tiesības uzņēmuma vadītāja maiņas gadījumā, ļaujot tiem palikt strādāt pie jaunā darba devēja ar tādiem pašiem noteikumiem, par kādiem bija panākta vienošanās ar īpašumtiesības nododošo personu (spriedums, 2008. gada 27. novembris, Juuri, C‑396/07, EU:C:2008:656, 28. punkts un tajā minētā judikatūra). Minētās direktīvas mērķis ir cik vien iespējams garantēt līgumu vai darba attiecību turpināšanu ar īpašumtiesību saņēmēju bez izmaiņām, lai nepieļautu, ka attiecīgie darbinieki īpašumtiesību pārejas dēļ tiek nostādīti nelabvēlīgākā situācijā (spriedumi, 1987. gada 17. decembris, Ny Mølle Kro, 287/86, EU:C:1987:573, 25. punkts, un 2005. gada 26. maijs, Celtec, C‑478/03, EU:C:2005:321, 26. punkts).

49

Tātad, kā tas arī izriet no Direktīvas 2001/23 3. panta 1. punkta pirmās daļas, aizsardzība, ko ir paredzēts nodrošināt ar minēto direktīvu, attiecas tikai uz tādiem darbiniekiem, kuriem ir darba līgums vai darba attiecības, kas pastāv īpašumtiesību nodošanas dienā.

50

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru, ja konkrēti nav norādīts citādi, uz Direktīvas 2001/23 aizsardzību var atsaukties tikai darbinieki, kuru darba līgums vai darba attiecības turpinās īpašumtiesību nodošanas dienā. Tas, vai šajā dienā pastāv darba līgums vai darba attiecības, ir jāizvērtē, pamatojoties uz valsts tiesībām, bet ievērojot šīs direktīvas saistošos noteikumus, kas attiecas uz darbinieku aizsardzību pret atlaišanu īpašumtiesību nodošanas gadījumā (spriedums, 1988. gada 15. jūnijs, BorkInternational u.c., 101/87, EU:C:1988:308, 17. punkts).

51

Saistībā ar iepriekš minēto ir jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2001/23 4. panta 1. punktu uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību nodošana pati par sevi nevar būt pamats atlaišanai, ko veic persona, kura nodod īpašumtiesības, vai īpašumtiesību saņēmējs.

52

Līdz ar to darbinieki, kuru darba līgums vai darba attiecības ir izbeigušies dienā pirms īpašumtiesību nodošanas dienas, pārkāpjot Direktīvas 2001/23 4. panta 1. punktu, ir jāuzskata par tādiem, kas joprojām ir uzņēmuma darbinieki īpašumtiesību nodošanas dienā, kā rezultātā darba devēja pienākumus attiecībā uz viņiem īpašumtiesību nodevējs pilnībā nodod īpašumtiesību saņēmējam (spriedums, 1998. gada 12. marts, DethierÉquipement, C‑319/94, EU:C:1998:99, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

53

Lai noskaidrotu, vai atlaišana ir pamatota tikai ar īpašumtiesību nodošanu, pārkāpjot Direktīvas 2001/23 4. panta 1. punktu, ir jāņem vērā objektīvi apstākļi, kādos atlaišana ir notikusi (spriedums, 1988. gada 15. jūnijs, BorkInternational u.c., 101/87, EU:C:1988:308, 18. punkts).

54

Šajā ziņā iesniedzējtiesas nolēmumā ir precizēts, ka J. L. Colino Sigüenza atlaišana notika dienā, kas bija ilgu laiku pirms dienas, kad notika darbības nodošana In‑Pulso Musical, un ka šī darba attiecību pārtraukšana bija pamatota ar to, ka Músicos y Escuela nevarēja samaksāt algu saviem darbiniekiem, un šo situāciju bija radījis tas, ka Valjadolidas pašvaldība bija pārkāpusi ar Músicos y Escuela noslēgtā līguma noteikumus. Tādējādi šie apstākļi, šķiet, runā par labu Músicos y Escuela darbinieku atlaišanai “ekonomisku, tehnisku vai organizatorisku iemeslu dēļ” Direktīvas 2001/23 4. panta 1. punkta izpratnē, ciktāl tomēr apstākļi, kas lika atlaist visus darbiniekus, kā arī novēlota jaunā pakalpojumu sniedzēja izraudzīšanās nav apzināts pasākums, kura mērķis ir liegt attiecīgajiem darbiniekiem tiesības, ko Direktīva 2001/23 viņiem piešķir, bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

55

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2001/23 4. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka tādos apstākļos kā pamatlietā aplūkotie, kad kādas pašvaldības mūzikas skolas pārvaldībai izraudzītais pretendents izbeidz šo pārvaldības darbību divus mēnešus pirms kārtējā mācību gada beigām, atlaižot darbiniekus, un jaunais izraudzītais pretendents pārņem darbību nākamā mācību gada sākumā, ir skaidrs, ka darbinieku atlaišana tika veikta, ņemot vērā “darbaspēka izmaiņas ekonomisku, tehnisku vai organizatorisku iemeslu dēļ” šīs tiesību normas izpratnē, ciktāl apstākļi, kas lika atlaist visus darbiniekus, kā arī novēlota jaunā pakalpojumu sniedzēja izraudzīšanās nav saistīti ar apzinātu pasākumu, kura mērķis ir liegt šiem darbiniekiem tiesības, ko Direktīva 2001/23 viņiem piešķir, bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

56

Uzdodot trešo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīva 2001/23, kā arī Hartas 47. pantā paredzētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību ir interpretējamas tādējādi, ka tās nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas attiecas uz res judicata spēku un kas ir aplūkots pamatlietā, un kurā valsts tiesām ir aizliegts lemt par sūdzību, kas ir pamatota ar Direktīvu 2001/23 un kas attiecas uz darbinieka individuālu atlaišanu, kura ir notikusi kolektīvās atlaišanas ietvaros, ja tiesas nolēmums tiesvedībā, kas attiecas uz šo kolektīvo atlaišanu un kurā var piedalīties tikai darbinieku pārstāvji, jau ir pieņemts.

57

Jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru LESD 267. pantā noteiktā procedūra ir instruments sadarbībai starp Tiesu un valstu tiesām, ar kuru Tiesa sniedz dalībvalstu tiesām norādes jautājumā par Savienības tiesību interpretāciju, kuras tām vajadzīgas, lai izspriestu tajās izskatāmās lietas (skat. it īpaši spriedumus, 1992. gada 16. jūlijs, Meilicke, C‑83/91, EU:C:1992:332, 22. punkts, un 2009. gada 24. marts, DanskeSlagterier, C‑445/06, EU:C:2009:178, 65. punkts).

58

Šīs sadarbības ietvaros valsts tiesa, kurai ir nodots strīds, kurai vienīgajai ir tieši zināmi lietas rašanās fakti un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā tajā ierosinātās lietas īpatnības, novērtē gan to, cik lielā mērā prejudiciāls nolēmums tai ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstību. Tādējādi, ja uzdotie jautājumi skar Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu (skat. it īpaši spriedumus, 2001. gada 13. marts, PreussenElektra, C‑379/98, EU:C:2001:160, 38. punkts; 2001. gada 6. decembris, Clean Car Autoservice, C‑472/99, EU:C:2001:663, 13. punkts, un 2004. gada 5. februāris, Schneider, C‑380/01, EU:C:2004:73, 21. punkts).

59

Tomēr, lai varētu sniegt valsts tiesai lietderīgu Savienības tiesību interpretāciju, ir nepieciešams, lai tā norāda faktiskos apstākļus un tiesisko regulējumu, saistībā ar kuru šie jautājumi tiek uzdoti, vai vismaz izskaidro tos faktiskos pieņēmumus, uz kuriem ir balstīti šie jautājumi (skat. it īpaši spriedumu, 1993. gada 26. janvāris, Telemarsicabruzzo u.c., no C‑320/90 līdz C‑322/90, EU:C:1993:26, 6. punkts, kā arī rīkojumu, 2006. gada 13. jūlijs, Eurodomus, C‑166/06, nav publicēts, EU:C:2006:485, 9. punkts).

60

Jānorāda, ka iesniedzējtiesas nolēmumā nav ietverta pietiekama informācija par atbilstošajām valsts tiesību normām. Iesniedzējtiesa nav sniegusi nekādu informāciju par res judicata principa piemērošanu Likuma 36/2011 par jurisdikciju darba un sociālo jautājumu lietās 124. panta 13. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

61

Turklāt šī likuma 160. panta 5. punktā, uz kuru ir izdarīta atsauce tā 124. panta 13. punkta b) apakšpunktā, ir noteikts, ka res judicata spēks ir ierobežots un attiecas tikai uz tiesvedības priekšmetu. Pirmkārt, iesniedzējtiesas nolēmumā nav ietverta nekāda informācija par minētā likuma 160. panta 5. punktu un, otrkārt, kā to tiesas sēdē norādīja Spānijas valdība, lai pārbaudītu, vai tiesvedības priekšmets ir identisks, šajā gadījumā, ievērojot gan atlaišanas, gan īpašumtiesību nodošanas, kas attiecas uz visiem darbiniekiem, kolektīvo raksturu, ir jāņem vērā arī citi Spānijas procesuālo tiesību noteikumi.

62

Šādos apstākļos, ņemot vērā, ka Tiesai nav zināmi apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz trešo jautājumu, tas ir jāatzīst par nepieņemamu.

63

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: