–

K. vārdā – A. Eikelboom un A. M. van Eik, advocaten,

–

Nīderlandes valdības vārdā – M. K. Bulterman, C. S. Schillemans un B. Koopman, pārstāves,

–

Beļģijas valdības vārdā – M. Jacobs, C. Pochet un L. Van den Broeck, pārstāves, kurām palīdz I. Florio un E. Matterne, advocaten,

–

Grieķijas valdības vārdā – T. Papadopoulou, pārstāve,

–

Francijas valdības vārdā – E. Armoët un E. de Moustier, kā arī D. Colas, pārstāvji,

–

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – C. Crane un G. Brown, kā arī D. Robertson, pārstāvji, kuriem palīdz B. Lask, barrister,

–

Eiropas Komisijas vārdā – E. Montaguti un G. Wils, pārstāvji,

1

Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 27. panta 2. punkta otro daļu, 28. panta 1. punktu un 28. panta 3. punkta a) apakšpunktu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2004/38/EK (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV 2004, L 158, 77. lpp.).

2

Šie lūgumi tika iesniegti divās tiesvedībās, pirmkārt, starp K. un Staatssecretaris van Veiligheid en Justitie (drošības un tieslietu valsts sekretārs, Nīderlande) (turpmāk tekstā – “valsts sekretārs”) par lēmumu, ar kuru K. ir atzīts par nevēlamu personu Nīderlandes teritorijā (lieta C‑331/16), un, otrkārt, starp H. F. un Belgische Staat (Beļģijas valsts) par lēmumu, ar kuru H. F. ir atteiktas tiesības uzturēties Beļģijas teritorijā ilgāk par trim mēnešiem (lieta C‑366/16).

3

Konvencija par bēgļa statusu, kas parakstīta Ženēvā 1951. gada 28. jūlijā (Recueil des traités des Nations unies, 189. sējums, 150. lpp., Nr. 2545 (1954)) ir stājusies spēkā 1954. gada 22. aprīlī. Tā ir papildināta ar 1967. gada 31. janvārī Ņujorkā noslēgto Protokolu par bēgļa statusu, kas stājies spēkā 1967. gada 4. oktobrī (turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”).

4

Vispirms Ženēvas konvencijas 1. panta A nodaļā tostarp ir sniegta jēdziena “bēglis” definīcija šīs konvencijas mērķiem, savukārt tālāk F nodaļā ir norādīts:

“Šīs Konvencijas noteikumi neattiecas uz personu, par kuru ir nopietni iemesli uzskatīt, ka tā:

5

Direktīvas 2004/38 16. panta 1. punktā ir noteikts:

“Savienības pilsoņiem, kas likumīgi un nepārtraukti ir uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī piecus gadus, ir tiesības pastāvīgi uzturēties šajā valstī. Uz šīm tiesībām nedrīkst attiecināt III nodaļā paredzētos nosacījumus.”

6

Šīs direktīvas 27. panta, kas ietverts VI nodaļā “Ieceļošanas tiesību un uzturēšanās tiesību ierobežojumi sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ”, 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   Ievērojot šīs nodaļas noteikumus, dalībvalstis neatkarīgi no valstiskās piederības drīkst ierobežot Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu pārvietošanās un uzturēšanās brīvību sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ. Šādus apsvērumus neizmanto ekonomiskos nolūkos.

2.   Pasākumi, ko veic sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ, atbilst proporcionalitātes principam un pamatojas tikai uz attiecīgā indivīda personisko darbību. Iepriekšējas kriminālas sodāmības pašas par sevi nav pamatojums šādu pasākumu veikšanai.

Attiecīgā indivīda personiskajai darbībai jārada faktiski, attiecīgajā brīdī esoši un pietiekami nopietni draudi, kas skar vienu no sabiedrības pamatinteresēm. Nav pieņemami apsvērumi, kas atdalīti no konkrētā gadījuma iezīmēm vai pamatojas uz vispārējas profilakses apsvērumiem.”

7

Saskaņā ar minētās direktīvas 28. pantu:

“1.   Uzņēmēja dalībvalsts, pirms pieņem lēmumu par izraidīšanu sabiedriskās kārtības vai valsts drošības dēļ, ņem vērā apsvērumus, piemēram, to, cik ilgi attiecīgais indivīds ir uzturējies tās teritorijā, viņa/viņas vecumu, veselības stāvokli, ģimenes un ekonomisko stāvokli, sociālo un kulturālo integrāciju uzņēmējā dalībvalstī un to, cik stipras saiknes viņu vieno ar izcelsmes valsti.

2.   Uzņēmēja dalībvalsts nedrīkst pieņemt lēmumu par tādu Savienības pilsoņu vai viņu ģimenes locekļu izraidīšanu neatkarīgi no valstiskās piederības, kuriem ir tiesības pastāvīgi uzturēties tās teritorijā, izņemot nopietnu sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ.

3.   Lēmumu par izraidīšanu nedrīkst pieņemt pret Savienības pilsoņiem, izņemot, ja lēmums pamatojas uz nopietniem [primāriem] valsts drošības apsvērumiem, ko definējušas dalībvalstis, ja pilsoņi:

8

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.) 12. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Trešās valsts valstspiederīgos vai bezvalstniekus izslēdz no to personu loka, kas atzītas par bēgļiem, ja ir nopietni iemesli uzskatīt, ka:

9

2000. gada 23. novembraVreemdelingenwet (Ārvalstnieku likums; Stb. 2000, Nr. 495) 67. pantā ir paredzēts:

“1.   Ja vien nav piemērojama 3. nodaļa, ar ministra lēmumu ārvalstnieks var tikt atzīts par nevēlamu personu:

[..]

3.   Atkāpjoties no 8. panta, ārvalstnieks, kurš atzīts par nevēlamu personu, Nīderlandē uzturas nelikumīgi.”

10

Saskaņā ar 40.bis panta 2. punktu 1980. gada 15. decembrawet betreffende de toegang tot het grondgebied, het verblijf, de vestiging en de verwijdering van vreemdelingen (Likums par ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos, apmešanos uz dzīvi un izraidīšanu; Belgisch Staatsblad, 1980. gada 31. decembris, 14584. lpp.) – redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem, – par Savienības pilsoņa ģimenes locekļiem uzskata tostarp viņa augšupējos radiniekus.

11

Šā likuma 43. pantā ir noteikts:

“Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem ieceļošanu un uzturēšanos var liegt tikai sabiedriskās kārtības, valsts drošības vai sabiedrības veselības apsvērumu dēļ, ievērojot šādus ierobežojumus:

[..]

Nav pieņemami apsvērumi, kas nav saistīti ar konkrētā gadījuma iezīmēm vai pamatojas uz vispārējas profilakses apsvērumiem;

[..].”

12

1981. gada 8. oktobrakoninklijk besluit betreffende de toegang tot het grondgebied, het verblijf, de vestiging en de verwijdering van vreemdelingen (Karaļa dekrēts par ārvalstnieku ieceļošanu, uzturēšanos, apmešanos uz dzīvi un izraidīšanu; Belgisch Staatsblad, 1981. gada 27. oktobris, 13740. lpp.) 52. panta 4. punktā ir noteikts:

“[..]

Ja ministrs vai viņa pilnvarotais pārstāvis piešķir uzturēšanās tiesības vai arī likuma 42. pantā noteiktajā termiņā nav pieņemts lēmums, pilsētas mērs vai viņa pilnvarotais pārstāvis izsniedz ārvalstniekam “Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļauju” saskaņā ar 9. pielikumā iekļauto paraugu.

[..]

Ja ministrs vai viņa pilnvarotais pārstāvis nepiešķir uzturēšanās tiesības, šis lēmums ģimenes loceklim tiek paziņots, izsniedzot dokumentu, kurš atbilst 20. pielikumā iekļautajam paraugam un kurā attiecīgā gadījumā ir ietverts rīkojums atstāt valsts teritoriju. [..]”

13

K. ir Horvātijas pilsonība, kā arī Bosnijas un Hercegovinas pilsonība.

14

K. ieceļoja Nīderlandē 2001. gada 21. janvārī kopā ar savu laulāto un nepilngadīgo dēlu. Kā norādījusi iesniedzējtiesa, kopš minētā datuma K. nepārtraukti ir uzturējies Nīderlandē. 2006. gada 27. aprīlī šīs personas laulātajai piedzima viņu otrais dēls.

15

2001. gada 2. februārī K. iesniedza valsts sekretāram pirmo lūgumu piešķirt termiņuzturēšanās atļauju kā patvēruma meklētājam. Šis lūgums tika noraidīts ar valsts sekretāra 2003. gada 15. maija lēmumu, kas kļuva galīgs pēc tam, kad tika atstāts spēkā ar Raad van State (Valsts padome, Nīderlande) 2005. gada 21. februāra spriedumu.

16

2011. gada 27. jūlijāK. iesniedza jaunu patvēruma pieteikumu, kurš tika noraidīts ar valsts sekretāra 2013. gada 16. janvāra lēmumu. Minētajā lēmumā bija noteikts arī aizliegums ieceļot Nīderlandes teritorijā desmit gadu laikā, un tas kļuva galīgs pēc tam, kad tika atstāts spēkā ar Raad van State (Valsts padome) 2014. gada 10. februāra spriedumu.

17

Pēc Horvātijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai K. 2014. gada 3. oktobrī lūdza valsts sekretāru atcelt viņam noteikto ieceļošanas aizliegumu. Ar 2015. gada 22. jūlija lēmumu valsts sekretārs apmierināja šo lūgumu, vienlaikus atzīstot K. par nevēlamu personu Nīderlandes teritorijā, pamatojoties uz Ārvalstnieku likuma 67. panta 1. punkta e) apakšpunktu. Sūdzība, ko K. iesniedzis par šo lēmumu, tika noraidīta ar 2015. gada 9. decembra lēmumu.

18

Pēdējā minētajā lēmumā valsts sekretārs vispirms atsaucās uz 2003. gada 15. maija un 2013. gada 16. janvāra lēmumiem, ar kuriem noraidīti K. patvēruma pieteikumi un kuros konstatēts, ka K. esot vainīgs Ženēvas konvencijas 1. panta F nodaļas a) punktā minētajā rīcībā, jo bija zinājis par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, ko esot izdarījušas Bosnijas armijas speciālās vienības, un pats bija personiski piedalījies šajos noziegumos. Tāpat valsts sekretārs uzsvēra, ka K. klātbūtne Nīderlandes teritorijā kaitē Nīderlandes Karalistes starptautiskajām attiecībām un ka būtu jāizvairās no tā, ka šī dalībvalsts kļūst par uzņēmēju valsti personām, attiecībā uz kurām ir nopietni iemesli uzskatīt, ka tās ir vainīgas smagos noziegumos. Turklāt valsts sekretārs uzskatīja, ka ar sabiedriskās kārtības un valsts drošības aizsardzību saistītie apsvērumi prasa veikt visus pasākumus, lai nepieļautu, ka Nīderlandes pilsoņi nonāk saskarsmē ar personām, kas savā izcelsmes valstī bijuši vainīgi smagos pārkāpumos, kas minēti Ženēvas konvencijas 1. panta F nodaļas a) punktā. It īpaši, noteikti esot jāizslēdz iespēja, ka personas, kuras ir cietušas no K. inkriminētajām darbībām, vai šo cietušo ģimenes locekļi Nīderlandē sastopas ar šo personu. Pamatojoties uz visiem šiem apstākļiem, valsts sekretārs secināja, ka, pirmkārt, K. rada faktiskus, attiecīgajā brīdī esošus un pietiekami nopietnus draudus, kas skar kādu no Nīderlandes sabiedrības pamatinteresēm, un, otrkārt, tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību nerada šķērsli tam, lai K. tiktu atzīts par nevēlamu personu.

19

K. iesniedza iesniedzējtiesā pieteikumu, apstrīdot 2015. gada 9. decembra lēmumu. Viņš būtībā norāda, ka iemesli, kurus sava lēmuma pamatojumam minējis valsts sekretārs, neesot pietiekami. Proti, papildus apstāklim, ka dalībvalsts starptautiskās attiecības neietilpstot sabiedriskās kārtības jēdzienā, apgalvojums par viņa radīto draudu pastāvēšanu attiecīgajā brīdī esot balstīts uz prezumpcijām par rīcību, kurā viņš ir bijis vainīgs vairāk nekā pirms divdesmit gadiem, un uz tēzi, saskaņā ar kuru fakts, ka uz šo rīcību attiecas Ženēvas konvencijas 1. panta F nodaļas a) punkts, nozīmē pastāvīgus draudus. Turklāt ar pieeju, ka jebkāda K. iespējamā saskarsme Nīderlandē ar kādu no cietušajiem pati par sevi radītu draudus sabiedriskajai kārtībai, tiktu pārmērīgi paplašināts “sabiedriskās kārtības” jēdziens. Turklāt neesot ticis pārliecinoši pierādīts, ka iespējamie cietuši, kurus skāruši K. nodarījumi, atrastos uz Nīderlandes zemes. K. piebilst, ka katrā ziņā pret viņu nekad neesot tikusi veikta kriminālvajāšana vai – vēl jo mazāk – notiesāšana par viņam inkriminētajiem nodarījumiem. Atsaucoties uz 2015. gada 11. jūnija sprieduma Zh. un O. (C‑554/13, EU:C:2015:377) 50. punktu, K. secina, ka valsts sekretāra izvirzītais vispārīgais motīvs par to, ka viņš rada draudus sabiedriskajai kārtībai, neesot saderīgs ar Savienības tiesībām.

20

Iesniedzējtiesa vispirms norāda, ka kopš Horvātijas pievienošanās Savienībai attiecībā uz K. situāciju ir piemērojamas Savienības tiesības. Ņemot vērā, ka aizliegums ieceļot Nīderlandes teritorijā var tikt noteikts tikai attiecībā pret trešo valstu valstspiederīgajiem, 2013. gada 16. janvāra lēmums par aizliegumu K. ieceļot Nīderlandes teritorijā desmit gadu laikā tika atsaukts ar 2015. gada 22. jūlija lēmumu, kurš apstiprināts ar 2015. gada 9. decembra lēmumu, un aizstāts ar atzīšanu par nevēlamu personu, proti, līdzīgu pasākumu, kas var tikt veikts attiecībā pret Savienības pilsoņiem. Atšķirībā no ieceļošanas aizlieguma atzīšana par nevēlamu personu principā ir spēkā nenoteiktu laiku, bet pēc zināma laika ieinteresētā persona var lūgt to atcelt.

21

Turpinājumā iesniedzējtiesa norāda, ka nav strīda par to, ka, ņemot vērā K. darbības laikā no 1992. gada aprīļa līdz 1994. gada februārim, kad viņš dienēja Bosnijas armijas vienībā, ir nopietni iemesli uzskatīt, ka viņš ir izdarījis noziegumu Ženēvas konvencijas 1. panta F nodaļas a) punkta izpratnē. Tāpat ir konstatēts, ka 1994. gada februārī K. dezertēja no minētās armijas. K. atzīšana par nevēlamu personu esot pamatota tikai ar šo rīcību. Ņemot vērā laiku, kāds pagājis kopš minētajiem notikumiem, rodoties jautājums par to, vai šī rīcība var tikt uzskatīta par tādu, kas rada faktiskus, attiecīgajā brīdī esošus un pietiekami nopietnus draudus kādai no sabiedrības pamatinteresēm Direktīvas 2004/38 27. panta 2. punkta izpratnē.

22

Atbilstoši iesniedzējtiesas norādītajam no Raad van State (Valsts padome) judikatūras izriet, ka draudi, ko kādai no sabiedrības pamatinteresēm rada personas, kas ir tādā situācijā kā K., klātbūtne, pēc sava rakstura ir uzskatāmi par ilgstoši [attiecīgajā brīdī] esošiem un ka nav jāveic šādas personas turpmākās darbības vērtējums. Šis secinājums ir balstīts, pirmkārt, uz Ženēvas konvencijas 1. panta F nodaļas a) punktā minēto noziegumu ārkārtējo smagumu un, otrkārt, uz Tiesas judikatūru, it īpaši 2010. gada 9. novembra spriedumu B un D (C‑57/09 un C‑101/09, EU:C:2010:661), 2010. gada 23. novembra spriedumu Tsakouridis (C‑145/09, EU:C:2010:708), kā arī 2012. gada 22. maija spriedumu I (C‑348/09, EU:C:2012:300).

23

Tāpat iesniedzējtiesa šaubās par šīs Direktīvas 2004/38 27. panta 2. punkta interpretācijas pamatotību. Tās šaubas pastiprinot apstāklis, ka atbilstoši minētās tiesību normas pirmajam teikumam pasākumiem, kas tiek veikti sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ, ir jāatbilst samērīguma principam. Turklāt šīs direktīvas 28. panta 1. punktā ir uzskaitīti daži faktori, kas uzņēmējai dalībvalstij ir jāņem vērā, pirms tā pieņem lēmumu par izraidīšanu, un minētās direktīvas 28. panta 3. punkta a) apakšpunktā ir noteikts, ka pret Savienības pilsoni, kas ir uzturējies uzņēmējā dalībvalstī iepriekšējos desmit gadus, šādu lēmumu drīkst pieņemt tikai nopietnu [primāru] valsts drošības apsvērumu dēļ.

24

Iesniedzējtiesa tāpat atsaucas uz Komisijas 2009. gada 2. jūlija Paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par norādījumiem, kā labāk transponēt un piemērot Direktīvu 2004/38 (COM(2009) 313 final), kas arī liecinot, cik sarežģīti ir novērtēt tāda pasākuma, kāds veikts attiecībā uz K., samērīgumu. K. un viņa ģimenes locekļi pilnībā ir integrējušies Nīderlandes sabiedrībā, jo viņi kopš 2001. gada dzīvo Nīderlandē. Turklāt K. ir paziņojis, ka viņa ģimene ir ieguvusi Horvātijas pilsonību vienīgi tautības dēļ un ka Horvātija viņiem ir pilnīgi sveša, jo viņi tajā nekad nav dzīvojuši un tur viņiem neesot ģimenes.

25

Šajos apstākļos Rechtbank Den Haag, zittingsplaats Middelburg (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Midelburgā, Nīderlande) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

26

H. F., kas ir Afganistānas pilsonis, 2000. gada 7. februārī ieceļoja Nīderlandē un tur 2000. gada 6. martā iesniedza patvēruma pieteikumu. Ar Nīderlandes kompetentās iestādes 2003. gada 26. maija lēmumu H. F. tika liegts bēgļa statuss, pamatojoties uz Ženēvas konvencijas 1. panta F nodaļas a) punktu. Šis lēmums tika atstāts spēkā ar Rechtbank te ’s‑Gravenhage (Hāgas tiesa, Nīderlande) nolēmumu.

27

Ar 2006. gada 9. janvāra lēmumu Nīderlandes kompetentā iestāde atteicās izsniegt H. F. termiņuzturēšanās Nīderlandē atļauju. Šis lēmums tāpat tika atstāts spēkā ar Rechtbank te ’s‑Gravenhage (Hāgas tiesa) nolēmumu. Tā kā 2003. gada 26. maija lēmums bija kļuvis galīgs, valsts sekretārs pieņēma lēmumu par aizliegumu H. F. ieceļot Nīderlandē.

28

2011. gadā H. F. un viņa meita apmetās uz dzīvi Beļģijā. 2011. gada 5. oktobrīH. F. iesniedza pieteikumu uzturēšanās atļaujas saņemšanai Beļģijā, kas tika noraidīts kā nepieņemams ar gemachtigde van de staatssecretaris voor Asiel en Migratie en Administrative Vereenvoudiging (valsts sekretāra patvēruma, migrācijas un administratīvās vienkāršošanas lietās pilnvarotais pārstāvis, Beļģija; turpmāk tekstā – “pilnvarotais pārstāvis”) 2012. gada 13. novembra lēmumu. Tajā pašā dienā pilnvarotais pārstāvis pieņēma lēmumu, ar kuru H. F. bija uzdots atstāt Beļģijas teritoriju. H. F. iesniedza pieteikumus, lūdzot atcelt abus šos lēmumus, bet vēlāk atteicās no šiem prasījumiem.

29

2013. gada 21. martāH. F. iesniedza pilnvarotajam pārstāvim pieteikumu, lūdzot izsniegt viņam Beļģijas uzturēšanās atļauju kā Savienības pilsoņa ģimenes loceklim, jo viņa meitai ir Nīderlandes pilsonība. 2013. gada 12. augustā pilnvarotais pārstāvis pieņēma lēmumu atteikt uzturēšanās atļaujas izsniegšanu, vienlaikus izdodot rīkojumu atstāt Beļģijas teritoriju.

30

Atbildot uz otro H. F. pieteikumu, kam bija tāds pats priekšmets un kas tika iesniegts 2013. gada 20. augustā, pilnvarotais pārstāvis 2014. gada 18. februārī pieņēma lēmumu atteikt uzturēšanās atļaujas izsniegšanu, vienlaikus izdodot rīkojumu atstāt Beļģijas teritoriju. H. F. pieteikums saistībā ar šo lēmumu tika noraidīts ar kompetentās Beļģijas tiesas nolēmumu, kas ieguvis res judicata spēku.

31

2014. gada 18. septembrīH. F. iesniedza pilnvarotajam pārstāvim trešo pieteikumu, lūdzot izsniegt viņam uzturēšanās atļauju kā Savienības pilsoņa ģimenes loceklim. Pēc šī pieteikuma pilnvarotais pārstāvis 2015. gada 5. janvārī no jauna pieņēma lēmumu atteikt uzturēšanās atļaujas izsniegšanu, vienlaikus izdodot rīkojumu atstāt Beļģijas teritoriju. Kompetentā Beļģijas tiesa, izskatījusi H. F. pieteikumu, 2015. gada 17. jūnijā atcēla minēto lēmumu.

32

Pēc minētās atcelšanas pilnvarotais pārstāvis 2015. gada 8. oktobrī pieņēma attiecībā uz H. F. lēmumu atteikt uzturēšanos, kas būtu ilgāka par trīs mēnešiem, neizdodot rīkojumu atstāt valsts teritoriju. H. F. iesniedza pieteikumu Raad voor Vreemdelingenbetwistingen (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome, Beļģija), lūdzot atcelt šo lēmumu.

33

Atbilstoši iesniedzējtiesas norādītajam pilnvarotais pārstāvis, pieņemot savu lēmumu, balstījās uz informāciju, kas bija ietverta Nīderlandes patvēruma piešķiršanas procedūras lietas materiālos attiecībā uz H. F., kuri iegūti, sadarbojoties ar pēdējo minēto personu. No šiem lietas materiāliem izrietot, ka saskaņā ar Nīderlandes patvēruma dienestu atzinumu H. F. ir izdarījis noziegumus, uz kuriem attiecas Ženēvas konvencijas 1. panta F nodaļas a) punkts. Konkrēti, viņš esot piedalījies kara noziegumos vai noziegumos pret cilvēci, vai arī – pildot attiecīgos dienesta pienākumus – esot devis rīkojumu izdarīt šādus noziegumus. Pilnvarotais pārstāvis tādēļ uzskatīja, ka draudi kādai no sabiedrības pamatinteresēm, kuri izriet no tādas personas klātbūtnes kā H. F., attiecībā uz kuru ir pienācīgi konstatēts, ka pastāv nopietni iemesli uzskatīt, ka viņš ir izdarījis Ženēvas konvencijas 1. panta F nodaļas a) punktā minētos noziegumus, pēc savas būtības ir pastāvīgi. Šādā gadījumā šīs personas turpmākās darbības vērtējumam, ņemot vērā attiecīgo noziegumu būtību un smagumu, neesot nozīmes un līdz ar to neesot jāpierāda, ka attiecīgās personas darbības radītie draudi ir ticami vai pastāv attiecīgajā brīdī un ka pastāv recidīva risks. Atteikums piešķirt uzturēšanās atļauju šādā gadījumā esot domāts arī tam, lai aizsargātu personas, kuras cietušas no attiecīgajiem noziegumiem, un tādējādi uzņēmējas valsts sabiedrību un starptautisko tiesisko iekārtu. Visu šo iemeslu dēļ atteikums piešķirt uzturēšanās tiesības H. F. esot samērīgs.

34

Iesniedzējtiesa norāda, ka, lai gan 2015. gada 8. oktobra lēmumā nav ietverts nekāds rīkojums atstāt Beļģijas teritoriju, tas esot jāuzskata par vienu no tāda veida pasākumiem, kas paredzēti Direktīvas 2004/38 27. panta 2. punkta pirmajā daļā. Tā šaubās par to, vai ar pēdējo minēto tiesību normu ir saderīga tēze, ka valsts drošību apdraud tādas personas klātbūtne šajā teritorijā, attiecībā uz kuru apmēram pirms desmit gadiem Nīderlandē ir kļuvis par galīgu lēmums liegt viņam bēgļa statusu.

35

Iesniedzējtiesa piebilst, ka šīs problēmas ir saistītas arī ar tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kas ir paredzētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7. pantā un Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantā. Iesniedzējtiesas ieskatā, runājot par lēmumu atteikt uzturēšanās tiesību piešķiršanu, būtu ieteicams veikt pārbaudi atbilstoši tā sauktajam “taisnīga līdzsvara” testam.

36

Šajos apstākļos Raad voor Vreemdelingenbetwistingen (Ārvalstnieku strīdu izskatīšanas padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Savienības tiesības, it īpaši Direktīvas [2004/38] 27. panta 2. punkts, vajadzības gadījumā to lasot kopā ar [Hartas] 7. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstī var tikt noraidīts pieteikums uzturēšanās atļaujas saņemšanai, kuru ģimenes apvienošanās ar Savienības pilsoni, kurš ir izmantojis savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties, nolūkā iesniedz viņa ģimenes loceklis – trešās valsts valstspiederīgais, jo pati šā ģimenes locekļa – kuram citā dalībvalstī, pamatojoties uz faktiem, kas uz viņu attiecas specifiskā vēsturiskā un sociālā kontekstā viņa izcelsmes valstī, saskaņā ar [Ženēvas konvencijas] 1. panta F nodaļu un Direktīvas [2011/95] 12. panta 2. punktu ir liegts bēgļa statuss, – klātbūtne radītu draudus sabiedrībai, ja pieņēmums par šā ģimenes locekļa darbības uzturēšanās dalībvalstī radītiem faktiskiem un attiecīgajā brīdī esošiem draudiem ir izdarīts, pamatojoties tikai uz lēmumu liegt viņam bēgļa statusu, attiecīgi neveicot recidīva riska uzturēšanās dalībvalstī novērtējumu?”

37

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2016. gada 21. jūlija lēmumu lietas C‑331/16 un C‑366/16 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī sprieduma taisīšanai.

38

Ar diviem pirmajiem jautājumiem un trešā jautājuma pirmo daļu lietā C‑331/16 un ar jautājumu lietā C‑366/16, kuri būtu jāaplūko kopā, iesniedzējtiesas būtībā jautā, vai Direktīvas 2004/38 27. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka apstāklis, ka attiecībā uz Savienības pilsoni vai trešās valsts valstspiederīgo – šāda Savienības pilsoņa ģimenes locekli –, kas lūdz piešķirt tiesības uzturēties dalībvalsts teritorijā, pagātnē ir pieņemts lēmums liegt viņam bēgļa statusu tāpēc, ka bija nopietni iemesli uzskatīt, ka viņš ir vainīgs Ženēvas konvencijas 1. panta F nodaļā vai Direktīvas 2011/95 12. panta 2. punktā paredzētajos nodarījumos, ļauj šīs dalībvalsts kompetentajām iestādēm automātiski secināt, ka vienkārša viņa klātbūtne šajā teritorijā – neatkarīgi no recidīva riska esamības – rada faktiskus, attiecīgajā brīdī esošus un pietiekami nopietnus draudus kādai no sabiedrības pamatinteresēm Direktīvas 2004/38 27. panta 2. punkta izpratnē. Noliedzošas atbildes gadījumā iesniedzējtiesa lietā C‑331/16 vaicā, kā būtu jāizvērtē šādu draudu esamība un, it īpaši, cik lielā mērā būtu jāņem vērā laiks, kāds pagājis kopš iespējamās šo nodarījumu izdarīšanas. Tāpat tā jautā par Direktīvas 2004/38 27. panta 2. punktā minētā samērīguma principa ietekmi uz tāda lēmuma pieņemšanu, kas attiecas uz personas, attiecībā uz kuru pieņemts šāds lēmums liegt bēgļa statusu, atzīšanu par nevēlamu attiecīgās dalībvalsts teritorijā.

39

No Direktīvas 2004/38 27. panta 1. punkta izriet, ka dalībvalstis var veikt pasākumus, ar kuriem tiek ierobežota Savienības pilsoņu vai viņu ģimenes locekļu – neatkarīgi no valstspiederības – pārvietošanās un uzturēšanās brīvība, tostarp sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ, un ka uz šādiem apsvērumiem tomēr nedrīkst atsaukties tīri ekonomiskos nolūkos.

40

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, lai gan dalībvalstis saskaņā ar to iekšējām vajadzībām, kuras katrā dalībvalstī un laika periodā var atšķirties, būtībā var brīvi noteikt sabiedriskās kārtības un valsts drošības prasības, it īpaši kā attaisnojumu atkāpei no personu brīvas pārvietošanās pamatprincipa, tomēr šīs prasības ir jāinterpretē šauri un tātad to tvērumu katra dalībvalsts nevar noteikt vienpusēji bez Eiropas Savienības iestāžu kontroles (spriedums, 2012. gada 22. maijs, I, C‑348/09, EU:C:2012:300, 23. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 13. jūlijs, E, C‑193/16, EU:C:2017:542, 18. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Direktīvas 2004/38 27. un 28. pantā ietvertais jēdziens “sabiedriskā kārtība” Tiesas judikatūrā ir interpretēts tādējādi, ka atsaukšanās uz šo jēdzienu katrā ziņā nozīmē, ka papildus sabiedriskās kārtības traucējumiem, ko rada jebkurš likumpārkāpums, pastāv faktiski, attiecīgajā brīdī esoši un pietiekami nopietni draudi, kas skar kādu no sabiedrības pamatinteresēm (spriedums, 2015. gada 24. jūnijs, H. T., C‑373/13, EU:C:2015:413, 79. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Savukārt attiecībā uz “valsts drošības” jēdzienu no Tiesas judikatūras izriet, ka šis jēdziens ietver gan dalībvalsts iekšējo, gan tās ārējo drošību (spriedums, 2010. gada 23. novembris, Tsakouridis, C‑145/09, EU:C:2010:708, 43. punkts). Iekšējo drošību tostarp var ietekmēt tieši draudi attiecīgās dalībvalsts iedzīvotāju mieram un fiziskajai drošībai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 22. maijs, I, C‑348/09, EU:C:2012:300, 28. punkts). Savukārt ārējo drošību var ietekmēt tostarp šīs dalībvalsts ārējo attiecību vai tautu mierīgas līdzāspastāvēšanas būtiska traucējuma risks (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 23. novembris, Tsakouridis, C‑145/09, EU:C:2010:708, 44. punkts).

43

Konkrētajā gadījumā no iesniedzējtiesu sniegtajām norādēm izriet, ka lēmums, ar ko ir noraidīta K. sūdzība par viņa atzīšanu par nevēlamu personu Nīderlandes teritorijā, un lēmums, ar ko H. F. tika atteiktas tiesības uzturēties Beļģijas teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus, ir motivēti ar apstākli, ka, ņemot vērā, ka viņiem agrāk ir liegts bēgļa statuss atbilstoši Ženēvas konvencijas 1. panta F nodaļai vai Direktīvas 2011/95 12. panta 2. punktam, viņu klātbūtne attiecīgo dalībvalstu teritorijā pati par sevi var kaitēt šo dalībvalstu starptautiskajām attiecībām, kā arī ar nepieciešamību novērst iespēju, ka attiecīgās personas nonāktu saskarsmē ar minēto dalībvalstu pilsoņiem, kuri ir cietuši no šīm personām inkriminētajiem noziegumiem vai darbībām un kuri, iespējams, atrodas šo pašu dalībvalstu teritorijā.

44

Turklāt Francijas un Apvienotās Karalistes valdības savos apsvērumos Tiesai ir uzsvērušas, ka tādi pasākumi, kādi veikti attiecībā pret K. un H. F., var arī sekmēt dalībvalsts sabiedrības pamatvērtību un starptautiskās tiesiskās iekārtas aizsardzību, kā arī saglabāt sociālo kohēziju, sabiedrības uzticēšanos justīcijas un imigrācijas sistēmām un dalībvalstu saistību uzticamību attiecībā uz LES 2. un 3. pantā norādīto pamatvērtību aizsardzību.

45

Kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis savu secinājumu 68. punktā, nevar tikt izslēgts, ka dalībvalstis varētu uzskatīt, ka tādi motīvi kā šā sprieduma 43. un 44. punktā minētie veido sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumus Direktīvas 2004/38 27. panta 1. punkta izpratnē, kas varētu attaisnot tādu pasākumu veikšanu, ar kuriem tiek ierobežota Savienības pilsoņa vai trešās valsts valstspiederīgā, kas ir šāda pilsoņa ģimenes loceklis, pārvietošanās un uzturēšanās brīvība to teritorijā.

46

Turklāt ir jāuzsver, ka Ženēvas konvencijas 1. panta F nodaļā vai Direktīvas 2011/95 12. panta 2. punktā paredzētie noziegumi vai darbības būtiski apdraud tādas pamatvērtības kā cilvēka cieņas un cilvēktiesību respektēšana, uz kurām, kā tas noteikts LES 2. pantā, ir balstīta Savienība, kā arī mieru, ko atbilstoši LES 3. pantam Savienība tiecas veicināt.

47

No šiem apstākļiem izriet, ka dalībvalsts noteiktais ierobežojums pārvietošanās un uzturēšanās brīvībai attiecībā uz Savienības pilsoni vai trešās valsts valstspiederīgo – šāda pilsoņa ģimenes locekli –, attiecībā uz kuru pagātnē ir pieņemts lēmums liegt viņam bēgļa statusu atbilstoši Ženēvas konvencijas 1. panta F nodaļai vai Direktīvas 2011/95 12. panta 2. punktam, var ietilpt jēdzienā “pasākumi, ko veic sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ” Direktīvas 2004/38 27. panta 2. punkta pirmās daļas izpratnē.

48

Tajā pašā laikā no Direktīvas 2004/38 27. panta 2. punkta pirmās daļas formulējuma izriet, ka pasākumiem, kas tiek veikti sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumu dēļ, ir jāpamatojas tikai uz attiecīgā indivīda personisko rīcību.

49

Turklāt šīs direktīvas 27. panta 2. punkta otrajā daļā šādu pasākumu veikšana ir pakārtota nosacījumam, ka attiecīgās personas rīcība rada faktiskus, attiecīgajā brīdī esošus un pietiekami nopietnus draudus, kas skar kādu no sabiedrības vai uzņēmējas dalībvalsts pamatinteresēm.

50

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka bēgļa statusa izslēgšanas pamati, kuri ir paredzēti Ženēvas konvencijas 1. panta F nodaļā un Direktīvas 2011/95 12. panta 2. punktā, tika noteikti ar mērķi liegt šo statusu personām, kuras tiek uzskatītas par necienīgām saņemt ar šo statusu saistīto aizsardzību, kā arī novērst to, ka šī statusa piešķiršana ļautu noteiktu smagu noziegumu izdarītājiem izvairīties no kriminālsoda, un tādēļ bēgļa statusa liegšana nav pakārtota nosacījumam, ka pašlaik pastāv draudi uzņēmējai dalībvalstij (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 9. novembris, B un D, C‑57/09 un C‑101/09, EU:C:2010:661, 104. punkts).

51

No tā izriet, ka apstāklis, ka attiecībā uz konkrēto personu pagātnē ir pieņemts lēmums liegt viņai bēgļa statusu saskaņā ar kādu no šīm tiesību normām, nevar automātiski likt izdarīt secinājumu, ka vienkārša tās klātbūtne uzņēmējas dalībvalsts teritorijā rada faktiskus, attiecīgajā brīdī esošus un pietiekami nopietnus draudus, kas skar kādu no sabiedrības pamatinteresēm, Direktīvas 2004/38 27. panta 2. punkta otrās daļas pirmā teikuma izpratnē.

52

Ar sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumiem pamatotie pasākumi var tikt veikti tikai tad, ja valsts kompetentās iestādes, atsevišķi izvērtējot katru konkrēto gadījumu, konstatē, ka attiecīgās personas personiskā rīcība rada attiecīgajā brīdī faktiskus un pietiekami nopietnus draudus kādai no sabiedrības pamatinteresēm (spriedums, 2011. gada 8. decembris, Ziebell, C‑371/08, EU:C:2011:809, 82. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2004. gada 29. aprīlis, Orfanopoulos un Oliveri, C‑482/01 un C‑493/01, EU:C:2004:262, 77. punkts).

53

Šāda izvērtēšana tātad arī ir nepieciešama, lai dalībvalsts kompetentā iestāde, iespējams, veiktu pasākumu, kas pamatots ar sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumiem, Direktīvas 2004/38 27. panta 2. punkta izpratnē pret personu, attiecībā uz kuru patvēruma jautājumos kompetentās iestādes ir secinājušas, ka pastāv nopietni iemesli uzskatīt, ka viņa ir izdarījusi noziegumus vai ir vainīga darbībās, uz ko attiecas Ženēvas konvencijas 1. panta F nodaļa vai Direktīvas 2011/95 12. panta 2. punkts.

54

Veicot šādu izvērtēšanu, ir jāņem vērā pret attiecīgo indivīdu pieņemtajā lēmumā par bēgļa statusa liegšanu izdarītie konstatējumi, kā arī apstākļi, ar kuriem šis lēmums ir pamatots, it īpaši šim indivīdam pārmesto noziegumu vai darbību būtība un smagums, tas, cik lielā mērā viņš personiski bija iesaistīts šajos noziegumos vai darbībās, kā arī iespējamā tādu pamatu esamība, kas atbrīvo no kriminālatbildības, piemēram, piespiešana vai nepieciešamā aizstāvēšanās.

55

Šāda pārbaude izrādās vēl jo vairāk nepieciešama gadījumos, kad – kā tas ir pamatlietās – konkrētā persona nav notiesāta kriminālprocesā par noziegumiem vai darbībām, uz ko ir izdarīta atsauce kā uz iemesliem, kāpēc pagātnē ir noraidīts viņas patvēruma pieteikums.

56

Turklāt, lai gan konstatējums par faktiskiem, attiecīgajā brīdī esošiem un pietiekami nopietniem draudiem, kas skar kādu no sabiedrības pamatinteresēm, Direktīvas 2004/38 27. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē vispārīgi nozīmē, ka ir jākonstatē attiecīgajam indivīdam piemītoša tendence nākotnē turpināt rīcību, kas veido šādus draudus, tomēr var arī izrādīties, ka kādas darbības pagātnē fakts vien atbilst nosacījumiem par šādiem draudiem (spriedums, 1977. gada 27. oktobris, Bouchereau, 30/77, EU:C:1977:172, 29. punkts).

57

Konkrētajā gadījumā iesniedzējtiesai lietā C‑331/16 ir radies jautājums par to, kāda ietekme var būt apstāklim, ka ir pagājis ievērojams laiks kopš brīža, kad – kā tiek pieņemts – tikuši izdarīti nodarījumi, uz kuru pamata K. ir liegts bēgļa statuss saskaņā ar Ženēvas konvencijas 1. panta F nodaļu.

58

Šajā ziņā kopš šīs izdarīšanas pagājušais laiks, protams, ir apstāklis, kam ir nozīme, izvērtējot tādu draudu esamību, kas minēti Direktīvas 2004/38 27. panta 2. punkta otrajā daļā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 11. jūnijs, Zh. un O., C‑554/13, EU:C:2015:377, 60.–62. punkts). Tomēr iespējamais attiecīgo nodarījumu ārkārtējais smagums var pat pēc salīdzinoši ilga laika paiešanas liecināt par to, ka saglabājas faktiski, attiecīgajā brīdī esoši un pietiekami nopietni draudi, kas skar kādu no sabiedrības pamatinteresēm.

59

Lietā C‑366/16 iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai, veicot šo vērtējumu, ir nozīme recidīva riskam uzņēmējā dalībvalstī, ja Ženēvas konvencijas 1. panta F nodaļā un Direktīvas 2011/95 12. panta 2. punktā paredzētie noziegumi vai darbības ir notikušas attiecīgās personas izcelsmes valstī specifiskā vēsturiskā un sociālā kontekstā, kas nevar atkārtoties šajā dalībvalstī.

60

Šajā ziņā ir jānorāda, ka, pat ja šķiet mazticams, ka šādi noziegumi vai darbības varētu atkārtoties ārpus to specifiskā vēsturiskā un sociālā konteksta, attiecīgās personas uzvedība, kas liecina par to, ka viņai saglabājas naidīga attieksme pret LES 2. un 3. pantā minētajām pamatvērtībām, tādām kā cilvēka cieņas un cilvēktiesību respektēšana, uz ko norāda šie noziegumi vai šīs darbības, savukārt var tikt uzskatīta par faktiskiem, attiecīgajā brīdī esošiem un pietiekami nopietniem draudiem, kas skar kādu no sabiedrības pamatinteresēm, Direktīvas 2004/38 27. panta 2. punkta otrās daļas pirmā teikuma izpratnē.

61

Turklāt ir jāprecizē, ka no šīs direktīvas 27. panta 2. punkta, kā arī no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka pasākums, ar kuru tiek ierobežotas brīvas pārvietošanās tiesības, var būt attaisnots tikai tad, ja ar to ir ievērots samērīguma princips, un tas nozīmē, ka būtu jānoskaidro, vai šis pasākums ir piemērots tam, lai nodrošinātu attiecīgā mērķa sasniegšanu, un nepārsniedz to, kas ir vajadzīgs tā sasniegšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 17. novembris, Gaydarov, C‑430/10, EU:C:2011:749, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

62

Šis novērtējums nozīmē, ka būtu jāizsver draudi, ko attiecīgā indivīda personiska rīcība rada kādai no uzņēmējas valsts sabiedrības pamatinteresēm, no vienas puses, un to tiesību aizsardzība, kas Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem ir paredzēta Direktīvā 2004/38, no otras puses (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 23. novembris, Tsakouridis, C‑145/09, EU:C:2010:708, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

63

Šajā novērtējumā ir jāņem vērā pamattiesības, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa, it īpaši tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, kas paredzētas Hartas 7. pantā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantā (spriedums, 2010. gada 23. novembris, Tsakouridis, C‑145/09, EU:C:2010:708, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

64

Kā ir norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 112. punktā, uzņēmējai dalībvalstij šajā kontekstā tostarp ir jāpārbauda iespēja noteikt citus pasākumus, kuri mazāk kaitētu attiecīgās personas pārvietošanās un uzturēšanās brīvībai un kuri būtu tikpat efektīvi, lai nodrošinātu izvirzīto pamatinterešu aizsardzību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 17. novembris, Aladzhov, C‑434/10, EU:C:2011:750, 47. punkts).

65

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz diviem pirmajiem jautājumiem un trešā jautājuma pirmo daļu lietā C‑331/16 un jautājumu lietā C‑366/16 ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/38 27. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka apstāklis, ka attiecībā uz Savienības pilsoni vai trešās valsts valstspiederīgo – šāda Savienības pilsoņa ģimenes locekli –, kas lūdz piešķirt tiesības uzturēties dalībvalsts teritorijā, pagātnē ir pieņemts lēmums liegt viņam bēgļa statusu atbilstoši Ženēvas konvencijas 1. panta F nodaļai vai Direktīvas 2011/95 12. panta 2. punktam, neļauj šīs dalībvalsts kompetentajām iestādēm automātiski secināt, ka vienkārša viņa klātbūtne šajā teritorijā – neatkarīgi no tā, vai pastāv recidīva risks, – rada faktiskus, attiecīgajā brīdī esošus un pietiekami nopietnus draudus kādai no sabiedrības pamatinteresēm, kas varētu attaisnot uz sabiedriskās kārtības vai valsts drošības apsvērumiem balstītu pasākumu veikšanu.

66

Šādu draudu esamības konstatējumam ir jābalstās uz uzņēmējas dalībvalsts kompetento iestāžu veiktu vērtējumu par attiecīgā indivīda personisko rīcību, ņemot vērā lēmumā par bēgļa statusa liegšanu izdarītos konstatējumus un apstākļus, ar kuriem šis lēmums pamatots, it īpaši šim indivīdam pārmesto noziegumu vai darbību būtību un smagumu, to, cik lielā mērā viņš personiski bijis iesaistīts šajos noziegumos vai darbībās, iespējamo tādu pamatu esamību, kas atbrīvo no kriminālatbildības, kā arī to, vai viņš ir vai nav ticis notiesāts kriminālprocesā. Šajā visaptverošajā vērtējumā ir jāņem vērā arī laiks, kāds pagājis kopš brīža, kad – kā tiek pieņemts – tikuši izdarīti šie noziegumi vai darbības, kā arī minētā indivīda turpmākā uzvedība, it īpaši tādā ziņā, vai šī uzvedība liecina par to, ka viņam saglabājas naidīga attieksme pret LES 2. un 3. pantā minētajām pamatvērtībām, tādējādi, ka tas varētu traucēt iedzīvotāju mieram un fiziskajai drošībai. Apstāklis, ka šī indivīda rīcība pagātnē iekļaujas specifiskā viņa izcelsmes valsts vēsturiskajā un sociālajā kontekstā, kas nevar atkārtoties uzņēmējā dalībvalstī, vien nerada šķērsli šādam konstatējumam.

67

Saskaņā ar samērīguma principu uzņēmējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm turklāt ir jālīdzsvaro attiecīgās sabiedrības pamatintereses aizsardzība, no vienas puses, un konkrētā indivīda intereses, kas attiecas uz viņa kā Savienības pilsoņa pārvietošanās un uzturēšanās brīvības īstenošanu, kā arī viņa tiesībām uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību.

68

Ar trešā jautājuma otro daļu iesniedzējtiesa lietā C‑331/16 būtībā vēlas noskaidrot, pirmkārt, vai Direktīvas 2004/38 28. panta 1. punktā uzskaitītie faktori ir jāņem vērā, pieņemot lēmumu par tādas personas atzīšanu par nevēlamu konkrētās dalībvalsts teritorijā, kuras patvēruma pieteikums pagātnē ir noraidīts saskaņā ar Ženēvas konvencijas 1. panta F nodaļu, un, otrkārt, vai šādas personas situācijai ir piemērojama stingrāka aizsardzība, kas saskaņā ar šīs direktīvas 28. panta 3. punkta a) apakšpunktu piešķirta Savienības pilsoņiem, kuri ir uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī iepriekšējos desmit gadus.

69

Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka tiesas sēdes laikā Nīderlandes valdība norādīja, ka 2015. gada 22. jūlija lēmums, ar kuru K. ir atzīts par nevēlamu personu Nīderlandes teritorijā, nozīmēja K. pienākumu atstāt šo teritoriju. Šajos apstākļos minētais lēmums ir jāuzskata par lēmumu par izraidīšanu Direktīvas 2004/38 28. panta 1. punkta izpratnē.

70

Lai pieņemtu šādu lēmumu, ievērojot samērīguma principu, ir jāņem vērā tostarp konkrētajam indivīdam pārmestās rīcības būtība un smagums, viņa uzturēšanās uzņēmējā dalībvalstī ilgums un attiecīgā gadījumā likumība, laikposms, kāds pagājis kopš šīs rīcības īstenošanas, viņa uzvedība šajā laikposmā, pašreizējas bīstamības sabiedrībai pakāpe, kā arī sociālo, kultūras un ģimenes saišu ar šo dalībvalsti ciešums.

71

Attiecībā uz Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunktā paredzēto aizsardzību ir jāatgādina, ka ar šo direktīvu ir ieviesta aizsardzības sistēma pret izraidīšanas pasākumiem, kas ir balstīta uz attiecīgo personu integrācijas pakāpi uzņēmējā dalībvalstī, tādējādi, ka, jo lielāka ir Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu integrācija uzņēmējā dalībvalstī, jo lielākas viņiem ir garantijas pret izraidīšanu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 23. novembris, Tsakouridis, C‑145/09, EU:C:2010:708, 25. punkts, kā arī 2018. gada 17. aprīlis, B un Vomero, C‑316/16 un C‑424/16, EU:C:2018:256, 44. punkts).

72

Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunkts – saskaņā ar kuru lēmums par izraidīšanu nevar tikt pieņemts pret Savienības pilsoņiem, kas uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī iepriekšējos desmit gadus, izņemot, ja lēmums pamatojas uz “nopietniem [primāriem] valsts drošības apsvērumiem”, – iekļaujas šī režīma struktūrā un būtiski pastiprina personu, kurām ir piemērojama šī tiesību norma, aizsardzību pret izraidīšanas pasākumiem, kas attiecībā uz viņām var tikt noteikti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 23. novembris, Tsakouridis, C‑145/09, EU:C:2010:708, 28. punkts).

73

Tomēr, kā Tiesa ir nospriedusi 2018. gada 17. aprīļa spriedumā B un Vomero (C‑316/16 un C‑424/16, EU:C:2018:256, 61. punkts), Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka minētajā normā paredzētās aizsardzības pret izraidīšanu no teritorijas saņemšanai ir izvirzīts nosacījums, ka ieinteresētajai personai ir pastāvīgās uzturēšanās tiesības šīs direktīvas 16. panta un 28. panta 2. punkta izpratnē. No Direktīvas 2004/38 16. panta 1. punkta izriet, ka šādas tiesības var tikt iegūtas tikai tad, ja attiecīgā persona likumīgi un nepārtraukti ir uzturējusies uzņēmējā dalībvalstī piecus gadus atbilstoši nosacījumiem, kas paredzēti šajā direktīvā, it īpaši tās 7. panta 1. punktā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. decembris, Ziolkowski un Szeja, C‑424/10 un C‑425/10, EU:C:2011:866, 46. punkts), vai kādā Savienības tiesību aktā, kas bija spēkā pirms 2006. gada 30. aprīļa, t.i., pirms minētās direktīvas transponēšanas termiņa beigu datuma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 7. oktobris, Lassal, C‑162/09, EU:C:2010:592, 33.–40. punkts).

74

Turpretim uzturēšanās, kas atbilst dalībvalsts tiesībām, bet neatbilst Savienības tiesībās paredzētajiem nosacījumiem, nevar tikt uzskatīta par likumīgu uzturēšanos Direktīvas 2004/38 16. panta 1. punkta izpratnē, un līdz ar to Savienības pilsonis, kas ir uzturējies uzņēmējas dalībvalsts teritorijā vairāk nekā piecus gadus, pamatojoties tikai uz šīs valsts tiesībām, nevar iegūt pastāvīgas uzturēšanās tiesības saskaņā ar minēto tiesību normu, ja šīs uzturēšanās laikā viņš neatbilda minētajiem nosacījumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 21. decembris, Ziolkowski un Szeja, C‑424/10 un C‑425/10, EU:C:2011:866, 47. un 51. punkts).

75

Konkrētajā gadījumā, lai gan iesniedzējtiesas lēmumā ir norādīts, ka K. nepārtraukti ir uzturējies Nīderlandes teritorijā kopš 2001. gada februāra, tajā turpretim nav nekādas norādes, no kuras varētu secināt, ka K., neraugoties uz viņa patvēruma pieteikumu noraidīšanu, būtu pabeidzis nepārtrauktu piecu gadu uzturēšanās periodu šajā teritorijā atbilstoši nosacījumiem, kas paredzēti Direktīvā 2004/38 vai kādā pirms šīs direktīvas esošajā Savienības tiesību aktā. Tātad no minētā lēmuma nevar secināt, ka K. būtu ieguvis pastāvīgās uzturēšanās tiesības šīs direktīvas 16. panta izpratnē. Šajos apstākļos – kuri ir jāpārbauda iesniedzējtiesai – ir pamats pieņemt, ka attiecībā uz viņu nav piemērojama minētās direktīvas 28. panta 3. punkta a) apakšpunktā paredzētā stingrākā aizsardzība pret izraidīšanu.

76

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz trešā jautājuma otro daļu lietā C‑331/16 ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/38 28. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja paredzētie pasākumi ietver konkrētā indivīda izraidīšanu no uzņēmējas dalībvalsts, tai ir jāņem vērā šim indivīdam pārmestās rīcības būtība un smagums, viņa uzturēšanās šajā dalībvalstī ilgums un attiecīgā gadījumā likumība, laikposms, kāds pagājis kopš viņam pārmestās rīcības īstenošanas, viņa uzvedība šajā laikposmā, pašreizējās viņa bīstamības sabiedrībai pakāpe, kā arī sociālo, kultūras un ģimenes saišu ar šo dalībvalsti ciešums.

77

Direktīvas 2004/38 28. panta 3. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nav piemērojams attiecībā uz Savienības pilsoni, kuram nav tiesību pastāvīgi uzturēties uzņēmējā dalībvalstī šīs direktīvas 16. panta un 28. panta 2. punkta izpratnē.

78

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesas, un tās lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: