–

Asociación Nacional de Grandes Empresas de Distribución (ANGED) vārdā – J. Pérez-Bustamante Köster un F. Löwhagen, abogados, kā arī J. M. Villasante García, procurador,

–

Consejería de Economía y Hacienda del Principado de Asturias un Consejo de Gobierno del Principado de Asturias vārdā – A. Roces Llaneza, letrada,

–

Eiropas Komisijas vārdā – N. Gossement un P. Němečková, kā arī G. Luengo, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LESD 49. un 54. panta, kā arī LESD 107. panta 1. punkta interpretāciju.

2

Šie lūgumi tika iesniegti tiesvedībās, kurās Asociación Nacional de Grandes Empresas de Distribución (ANGED) vēršas pret Consejería de Economía y Hacienda del Principado de Asturias (Astūrijas firstistes Ekonomikas un finanšu reģionālā ministrija, Spānija) un Consejo de Gobierno del Principado de Asturias (Astūrijas firstistes Valdības padome) par nodokļa, kas ir piemērojams lieliem mazumtirdzniecības objektiem, kuri atrodas Astūrijas firstistes autonomajā apgabalā, likumību.

3

Ar 2002. gada 27. decembraLey del Principado de Asturias 15/2002, de medidas presupuestarias, administrativas y fiscales (Astūrijas firstistes Likums 15/2002 par budžeta, pārvaldes un nodokļu pasākumiem) (BOPA Nr. 301, 2002. gada 31. decembris), pamatlietā piemērojamajā redakcijā (turpmāk tekstā – “Likums 15/2002”), 21. pantu no 2003. gada 1. janvāra tika ieviests nodoklis attiecībā uz lieliem mazumtirdzniecības objektiem (turpmāk tekstā – “IGEC”).

4

Likuma 15/2002 preambulā ir norādīts, ka šī nodokļa mērķis ir novirzīt uz lielām tirdzniecības platībām nelabvēlīgo ietekmi, ko to darbība rada attiecībā uz teritoriju, vidi un pilsētas mazumtirdzniecības struktūru.

5

Likuma 15/2002 21. panta 2. punktā ir paredzēts, ka IGEC ieņēmumi ir izmantojami, lai “izstrādātu un īstenotu programmas attiecībā uz nozares vadlīniju, kas attiecas uz tirdzniecības teritoriālo organizāciju, īstenošanu” un “uzlabotu vides stāvokli un infrastruktūras tīklus”.

6

Saskaņā ar Likuma 15/2002 21. panta 3. punktu šis nodoklis ir piemērojams individuāliem vai kolektīviem mazumtirdzniecības objektiem, kuru sabiedrībai pieejamā izstādīšanas un tirdzniecības platība ir vienāda vai lielāka par 4000 m2. Šī robežvērtība, kas ir spēkā kopš 2005. gada 1. janvāra, iepriekš bija noteikta 2500 m2 apmērā.

7

Saskaņā ar Likuma 15/2002 21. panta 4. punktu IGEC nav piemērojams lieliem individuāliem mazumtirdzniecības objektiem, kuru sabiedrībai pieejamā izstādīšanas un tirdzniecības platība nepārsniedz 10000 m2 un kuri veic vienīgi kādu no šādām darbībām: dārzniecība, transportlīdzekļu, būvmateriālu, tehnikas un ražošanas vajadzībām paredzētu preču tirdzniecība.

8

No Likuma 15/2002 21. panta 5. punkta izriet, ka IGEC maksātāji ir īpašnieki, kas darbojas lielos mazumtirdzniecības objektos neatkarīgi no tā, vai šie objekti ir individuāli vai kolektīvi, t.i., telpas vai telpu, kas ir daļa no šiem lielajiem objektiem, īpašnieki, kuri vai nu tieši veic uzņēmējdarbību, vai arī nodod telpu vai telpas tādu trešo personu rīcībā, kuras veic šādu uzņēmējdarbību.

9

Šī likuma 21. panta 7. punktā ir paredzēta nodokļa bāzes aprēķina kārtība, kurā tostarp ir ņemts vērā iedzīvotāju blīvums desmit kilometru rādiusā ap objekta atrašanās vietu.

10

Likuma 15/2002 21. panta 11. punktā ir paredzēts, ka IGEC aprēķina, attiecīgajā gadījumā nodokļa summai piemērojot 10 % samazinājumu attiecībā uz lieliem mazumtirdzniecības objektiem, kas neatrodas pilsētas teritorijā un kuriem var piekļūt vismaz ar diviem dažādiem sabiedriskajiem transportlīdzekļiem, kā arī samazinājumu lieliem mazumtirdzniecības objektiem, kas īsteno vides aizsardzības projektus, kurus vides aizsardzības jomā kompetentā administrācija uzskata par piemērotiem.

11

Kopš 2015. gada 1. janvāra šī nodokļa tiesiskais režīms līdzīgā redakcijā ir izteikts ar 2014. gada 23. jūlijadecreto legislativo 1/2014, por el que se aprueba el texto refundido de las disposiciones legales del Principado de Asturias en materia de Tributos Propios (Leģislatīvais dekrēts 1/2014 par Astūrijas firstistes tiesiskā regulējuma nodokļu jomā pārskatītā teksta apstiprināšanu) (BOPA Nr. 175, 2014. gada 29. jūlijs).

12

Šī leģislatīvā dekrēta preambulas III punktā būtībā ir pārņemta Likuma 15/2002 preambula, tomēr neatsaucoties uz lielu mazumtirdzniecības objektu darbības negatīvo ietekmi uz pilsētas mazumtirdzniecības struktūru.

13

Ar Likumu 15/2002 visā Astūrijas firstistes autonomā apgabala teritorijā tika ieviests reģionālais nodoklis attiecībā uz lieliem mazumtirdzniecības objektiem, lai kompensētu teritoriālo ietekmi, tostarp ietekmi uz pilsētas mazumtirdzniecības struktūru, un ietekmi uz vidi, kas var izrietēt no šiem lielajiem mazumtirdzniecības objektiem. Ar 2003. gada 3. jūlija lēmumu Astūrijas firstistes Ekonomikas un finanšu reģionālā ministrija apstiprināja paraugdeklarāciju attiecībā uz nodokļa maksātāja reģistrāciju, statusa maiņu un reģistrācijas izbeigšanu IGEC vajadzībām. 2009. gada 11. novembrī Astūrijas firstistes Valdības padome ar decreto 139/2009, por el que se aprueba el Reglamento des Impuesto sobre Grandes Establecimientos Comerciales (Dekrēts 139/2009, ar kuru tiek apstiprināts regulējums par lieliem mazumtirdzniecības objektiem piemērojamo nodokli) (BOPA Nr. 273, 2009. gada 25. novembris) apstiprināja regulējumu attiecībā uz IGEC.

14

2003. gadā ANGED – apvienība, kurā valsts līmenī ir apvienojušies lieli tirdzniecības uzņēmumi, – cēla prasību Tribunal Superior de Justicia del Principado de Asturias (Astūrijas firstistes Augstā tiesa, Spānija), lūdzot atcelt šo lēmumu tā nesaderības gan ar brīvību veikt uzņēmējdarbību, gan arī ar valsts atbalsta tiesībām dēļ.

15

2009. gadā ANGED tāpat cēla šajā tiesā prasību par minētā dekrēta atcelšanu.

16

Šī tiesa atlika nolēmumu pieņemšanu šajās divās lietās, sagaidot jautājuma par tiesību aktu, kas attiecas uz IGEC, atbilstību konstitūcijai, ko tā bija uzdevusi Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa, Spānija), iznākumu. Pēc tam, kad Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa) 2014. gada 10. aprīlī bija noraidījusi šo lūgumu, Tribunal Superior de Justicia de Asturias (Astūrijas Augstā tiesa) arī noraidīja ANGED celtās prasības. Par šiem diviem noraidošajiem spriedumiem ANGED iesniedza apelācijas sūdzību Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija).

17

ANGED tāpat iesniedza sūdzību Komisijā par IGEC ieviešanu un tā apgalvoto valsts atbalsta raksturu.

18

Ar 2014. gada 28. novembra vēstuli Komisija informēja Spānijas iestādes, ka atbilstoši IGEC režīma sākotnējam vērtējumam maziem mazumtirdzniecības uzņēmumiem, kā arī noteiktiem specializētiem objektiem piešķirtais atbrīvojums var tikt uzskatīts par valsts atbalstu, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu, un ka Spānijas Karalistei ir jāatceļ vai jāgroza šis nodoklis.

19

Šajā kontekstā Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību lietā un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus, kuru redakcija lietās C‑234/16 un C‑235/16 ir identiska:

20

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 49. un 54. pants ir interpretējami tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts tāds nodoklis, ar kuru tiek aplikti lieli mazumtirdzniecības objekti, kāds tiek aplūkots pamatlietā.

21

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru brīvības veikt uzņēmējdarbību mērķis ir uzņemošajā dalībvalstī nodrošināt citu dalībvalstu pilsoņiem un LESD 54. pantā minētajām sabiedrībām tādu pašu attieksmi kā pret šīs valsts pilsoņiem un sabiedrībām, aizliedzot, ciktāl runa ir par sabiedrībām, jebkādu diskrimināciju atkarībā no sabiedrību juridiskās adreses atrašanās vietas (skat. it īpaši spriedumus, 2006. gada 12. decembris, Test Claimants in Class IV of the ACT Group Litigation, C‑374/04, EU:C:2006:773, 43. punkts, kā arī 2006. gada 14. decembris, Denkavit Internationaal un Denkavit France, C‑170/05, EU:C:2006:783, 22. punkts).

22

Šajā ziņā ir aizliegta ne tikai atklāta diskriminācija, kuras pamatā ir sabiedrību juridiskās adreses atrašanās vieta, bet arī visas slēptās diskriminācijas formas, kas, piemērojot citus nošķiršanas kritērijus, rada tādu pašu rezultātu (spriedums, 2014. gada 5. februāris, Hervis Sport‑és Divatkereskedelmi, C‑385/12, EU:C:2014:47, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).

23

Turklāt obligāts nodoklis, kas paredz šķietami objektīvu diferenciācijas kritēriju, bet kas, ņemot vērā tā īpašības, vairumā gadījumu nostāda nelabvēlīgā situācijā sabiedrības, kuru juridiskā adrese ir citās dalībvalstīs un kuras ir salīdzināmā situācijā ar sabiedrībām, kuru juridiskā adrese ir nodokļa piemērošanas dalībvalstī, rada netiešu diskrimināciju uz sabiedrību juridiskās adreses atrašanās vietas pamata, kura ir aizliegta ar LESD 49. un 54. pantu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 5. februāris, Hervis Sport‑és Divatkereskedelmi, C‑385/12, EU:C:2014:47, 37.–41. punkts).

24

Pamatlietās attiecīgajos tiesību aktos ir uzstādīts kritērijs attiecībā uz uzņēmuma izstādīšanai un tirdzniecībai izmantoto platību, kurš nerada nekādu tiešu diskrimināciju.

25

No Tiesai sniegtās informācijas tāpat neizriet, ka ar šo kritēriju nelabvēlīgā situācijā vairumā gadījumu tiktu nostādīti citu dalībvalstu pilsoņi vai sabiedrības, kuru juridiskā adrese ir citās dalībvalstīs.

26

Proti, šāds konstatējums neizriet no ANGED tās rakstveida apsvērumos sniegtajiem datiem, kuri turklāt būtībā attiecas uz nodokli lieliem mazumtirdzniecības objektiem, kuru ir ieviesusi Katalonijas autonomā kopiena. Savukārt Astūrijas firstistes autonomais apgabals turklāt ir norādījis, ka ar IGEC galvenokārt tiek aplikti Spānijas izcelsmes nodokļa maksātāji.

27

Iesniedzējtiesa turklāt precizē, ka tai trūkst “atbilstošas” informācijas, lai pierādītu slēptas diskriminācijas iespējamo esamību.

28

Tādējādi uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka LESD 49. un 54. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem tiek pieļauts tāds nodoklis, ar kuru tiek aplikti lieli mazumtirdzniecības objekti, kāds tiek aplūkots pamatlietā.

29

Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē ir uzskatāms tāds nodoklis kā pamatlietās aplūkotais, ar ko tiek aplikti lieli mazumtirdzniecības objekti pamatā atkarībā no to izstādīšanas un tirdzniecības platības, ciktāl no tā ir atbrīvoti objekti, kuru tirdzniecības platība ir mazāka par 4000 m2, un tie, kuri veic savu darbību dārzniecības jomā un transportlīdzekļu, būvmateriālu, tehnikas un ražošanas vajadzībām paredzētu preču tirdzniecības jomā un kuru tirdzniecības platība nepārsniedz 10000 m2.

30

Valsts pasākuma kvalificēšanai par “valsts atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē tiek prasīta visu turpmāk norādīto nosacījumu izpilde. Pirmkārt, tam ir jābūt saistītam ar valsts iejaukšanos vai tajā ir jābūt izmantotiem valsts līdzekļiem. Otrkārt, šādas iejaukšanās raksturam ir jābūt tādam, ka tā var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Treškārt, ar to ir jābūt piešķirtai selektīvai priekšrocībai tā saņēmējam. Ceturtkārt, tam jābūt tādam, ar ko tiek izkropļota konkurence vai tiek radīti draudi to izkropļot (skat. it īpaši spriedumu, 2016. gada 21. decembris, Komisija/World Duty Free Group SA u.c., C‑20/15 P un C‑21/15 P, EU:C:2016:981, 53. punkts).

31

Attiecībā uz priekšrocības selektivitātes nosacījumu, uz kuru turklāt ir ticis norādīts Tiesā, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka šī nosacījuma izvērtēšanai ir jānosaka, vai saistībā ar konkrētu tiesisko kārtību attiecīgais valsts pasākums var sniegt priekšroku “konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai” salīdzinājumā ar citiem, kas, ievērojot ar minēto tiesisko kārtību izvirzīto mērķi, ir faktiski un juridiski līdzīgā situācijā un kam tiek piemērota atšķirīga attieksme, kuru būtībā var kvalificēt kā “diskriminējošu” (skat. it īpaši spriedumu, 2016. gada 21. decembris, Komisija/World Duty Free Group SA u.c., C‑20/15 P un C‑21/15 P, EU:C:2016:981, 54. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

32

It īpaši attiecībā uz valsts pasākumiem, ar kuriem piešķir nodokļu priekšrocību, ir jāatgādina, ka šāda veida pasākums, kas, lai gan ar to netiek veikta valsts līdzekļu nodošana, rada saņēmējiem finansiāli izdevīgāku stāvokli salīdzinājumā ar pārējiem nodokļu maksātājiem, var sniegt selektīvu priekšrocību tā saņēmējiem un tātad tas ir kvalificējams par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Turpretī par šādu atbalstu šīs tiesību normas izpratnē nav uzskatāma nodokļu priekšrocība, kas izriet no vispārēji piemērojama pasākuma, kas bez atšķirības ir piemērojams visiem saimnieciskās darbības subjektiem (spriedums, 2016. gada 21. decembris, Komisija/World Duty Free Group SA u.c., C‑20/15 P un C‑21/15 P, EU:C:2016:981, 56. punkts).

33

Šajā ziņā, lai valsts nodokļu pasākumu kvalificētu par “selektīvu”, pirmkārt, ir jāidentificē vispārējais vai “normālais” nodokļu režīms, kas ir piemērojams attiecīgajā dalībvalstī, un, otrkārt, ir jāpierāda, ka izvērtējamais nodokļu pasākums ir atkāpe no minētā vispārējā režīma, ciktāl ar to tiek ieviestas atšķirības subjektu starpā, kuri, ievērojot ar attiecīgo vispārējo režīmu izvirzīto mērķi, ir faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā (skat. it īpaši spriedumu, 2016. gada 21. decembris, Komisija/World Duty Free Group SA u.c., C‑20/15 P un C‑21/15 P, EU:C:2016:981, 57. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

34

Šajā ziņā arī ir jāatgādina, ka atsauces tiesību ietvars, lai novērtētu pasākuma selektivitāti, nav obligāti jānosaka attiecīgās dalībvalsts teritorijas robežās, bet tas var būt saistīts ar teritoriju, kurā reģionāla vai vietēja iestāde īsteno kompetenci, kas tai ir piešķirta ar konstitūciju vai likumu. Tas tā ir tad, ja šai vienībai ir tiesisks un faktisks statuss, kas to padara pietiekami autonomu salīdzinājumā ar dalībvalsts centrālo valdību, lai šai vienībai, tai nosakot pasākumus, nevis centrālajai valdībai būtu noteicoša loma, veidojot politisko un ekonomisku vidi, kurā darbojas uzņēmumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 11. septembris, Union General de Trabajadores de La Rioja (UGT‑Rioja) u.c., no C‑428/06 līdz C‑434/06, EU:C:2008:488, 47.–50. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

35

Tomēr valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē neveido pasākums, ar ko nosaka diferenciāciju starp uzņēmumiem, kuri, ievērojot ar attiecīgo tiesisko režīmu izvirzīto mērķi, ir faktiski un juridiski salīdzināmā situācijā, un kas tātad a priori ir selektīvs, ja attiecīgā dalībvalsts spēj pierādīt, ka šāda diferenciācija ir pamatota, jo tā izriet no sistēmas, kurā tie ietilpst, būtības vai uzbūves (spriedums, 2016. gada 21. decembris, Komisija/World Duty Free Group SA u.c., C‑20/15 P un C‑21/15 P, EU:C:2016:981, 58. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

36

Pasākums, kas ir izņēmums no vispārējās nodokļu sistēmas piemērošanas, var būt pamatots ar nodokļu sistēmas būtību un vispārējo uzbūvi, ja attiecīgā dalībvalsts var pierādīt, ka šis pasākums tieši izriet no dalībvalsts nodokļu sistēmas pamatprincipiem vai vadošajiem principiem. Šajā ziņā ir jānošķir mērķi, kas ir izvirzīti īpašajai nodokļu sistēmai un kas nav daļa no tās, no vienas puses, un mehānismi, kas ir ietverti pašā nodokļu sistēmā un kas ir nepieciešami, lai sasniegtu šos mērķus, no otras puses (spriedums, 2006. gada 6. septembris, Portugāle/Komisija, C‑88/03, EU:C:2006:511, 81. punkts).

37

Ir arī jāatgādina, ka, lai gan, lai pierādītu nodokļu pasākuma selektivitāti, ne vienmēr ir nepieciešams, lai tam būtu atkāpes raksturs attiecībā uz nodokļu režīmu, kas tiek uzskatīts par vispārēju, apstāklis, ka tam šāds raksturs piemīt, ir pilnībā piemērots šādam pierādīšanas nolūkam, tiklīdz no pasākuma izriet, ka tiek nošķirti divu kategoriju saimnieciskās darbības subjekti un a priori tiem tiek piemērota atšķirīga attieksme, proti, uz dažiem attiecas atkāpes pasākums, savukārt citiem turpina piemērot vispārējo nodokļu režīmu, kaut gan abas šīs kategorijas, ievērojot ar minēto režīmu izvirzīto mērķi, ir salīdzināmā situācijā (spriedums, 2016. gada 21. decembris, Komisija/World Duty Free Group SA u.c., C‑20/15 P un C‑21/15 P, EU:C:2016:981, 77. punkts).

38

Runājot par pamatlietās aplūkojamajiem tiesību aktiem, Tiesā nav ticis apstrīdēts fakts, ka teritoriālajam atsauces kontekstam ir jābūt tam, kas ir saistīts ar Astūrijas firstistes autonomo apgabalu.

39

Turklāt, lai gan kritērijs attiecībā uz izstādīšanai un tirdzniecībai izmantoto platību nav uzskatāms par tādu, kam formāli būtu atkāpes raksturs salīdzinājumā ar konkrēto atsauces tiesisko ietvaru, tomēr tā rezultātā no šī nodokļa piemērošanas jomas ir izslēgti mazumtirdzniecības objekti, kuru izstādīšanai un tirdzniecībai izmantotā platība ir mazāka par 4000 m2. Tādējādi IGEC nevar tikt nošķirts no reģionāla nodokļa, kura maksātāji ir mazumtirdzniecības objekti, kuru izstādīšanai un tirdzniecībai izmantotā platība pārsniedz zināmu robežvērtību.

40

LESD 107. panta 1. punktā valsts iejaukšanās pasākumi ir definēti, ņemot vērā to radītās sekas – neatkarīgi no izmantotajiem paņēmieniem (spriedums, 2008. gada 22. decembris, British Aggregates Association, C‑487/06 P, EU:C:2008:757, 89. punkts).

41

Tātad nevar a priori izslēgt, ka šāds kritērijs praksē ļauj sniegt priekšrocības “konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, atvieglojot to izdevumus salīdzinājumā ar tiem uzņēmumiem, kas tiek aplikti ar pamatlietā aplūkojamo nodokli.

42

Šajā kontekstā tādējādi ir jānosaka, vai mazumtirdzniecības objekti, kas tātad ir izslēgti no šī nodokļa piemērošanas jomas, ir vai nav salīdzināmā situācijā ar to objektu situāciju, kas ietilpst šajā piemērošanas jomā.

43

Šajā analīzē ir jāņem vērā, ka, tā kā šajā jomā nav Savienības tiesiskā regulējuma, dalībvalstīm vai valsts teritoriālā iedalījuma vienībām, kurām ir autonomija nodokļu jomā, ir nodokļu kompetence noteikt nodokļu bāzes un nodokļu maksājumu sadali atkarībā no dažādiem ražošanas faktoriem un dažādām tautsaimniecības nozarēm (spriedums, 2011. gada 15. novembris, Komisija un Spānija/Government of Gibraltar un Apvienotā Karaliste, C‑106/09 P un C‑107/09 P, EU:C:2011:732, 97. punkts).

44

Proti, kā Komisija atgādina sava Paziņojuma par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu (OV 2016, C 262, 1. lpp.) 156. punktā, “dalībvalstis var brīvi lemt par to, kāda ekonomikas politika tām šķiet vispiemērotākā, un tostarp var pēc saviem ieskatiem sadalīt nodokļu slogu starp visiem ražošanas faktoriem [..] atbilstoši Savienības tiesībām”.

45

Saistībā ar pamatlietās aplūkojamo nodokli no iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm izriet, ka tā mērķis ir dot ieguldījumu vides aizsardzībā un teritorijas plānošanā. Runa esot par šo lielo mazumtirdzniecības objektu darbības radīto vides un teritoriālo seku, kas it īpaši izriet no radītajām satiksmes plūsmām, koriģēšanu un kompensēšanu, liekot šiem objektiem piedalīties vides rīcības plānu un infrastruktūras uzlabošanas finansēšanā.

46

Šajā ziņā nevar tikt apstrīdēts, ka mazumtirdzniecības objektu ietekme uz vidi lielā mērā ir atkarīga no to apmēra. Proti, jo lielāka ir to tirdzniecības platība, jo lielāks ir sabiedrības pieplūdums, un tas noved pie pieaugoša kaitējuma videi. No minētā izriet, ka kritērijs, kura pamatā ir platības robežvērtība, tāds kā tas, kas ir paredzēts pamatlietās aplūkojamajos tiesību aktos, lai noteiktu atšķirību starp uzņēmumiem atkarībā no to lielākas vai mazākas ietekmes [uz vidi], ir saskanīgs ar sasniedzamajiem mērķiem.

47

Tāpat ir acīmredzams, ka šādu objektu izveidošana neatkarīgi no to atrašanās vietas rada īpašu izaicinājumu saistībā ar teritorijas plānošanas politiku (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2011. gada 24. marts, Komisija/Spānija, C‑400/08, EU:C:2011:172, 80. punkts).

48

Kas attiecas uz šīs robežvērtības līmeņa noteikšanu, tai ir piemērojama valsts likumdevēja rīcības brīvība un tā ir balstīta uz tehniskiem un sarežģītiem vērtējumiem, attiecībā uz kuriem Tiesa var īstenot tikai ierobežotu tiesas pārbaudi. Šajā ziņā tātad nav uzskatāms, ka sākotnējā robežvērtība 2500 m2 vai tā, kas ir tikusi noteikta vēlāk – 4000 m2 apmērā, saistībā ar nospraustajiem mērķiem būtu acīmredzami nepiemērota.

49

Šajos apstākļos tāds nodokļa piemērošanas kritērijs, kas ir balstīts uz uzņēmuma tirdzniecības platību, kāds tiek aplūkots pamatlietās, rada objektu kategoriju nošķiršanu, kas, ņemot vērā nospraustos mērķus, nav salīdzināmā situācijā.

50

Tādējādi atbrīvojums no nodokļa, kas ir piešķirts mazumtirdzniecības objektiem, kuri atrodas Astūrijas firstistes autonomajā apgabalā un kuru tirdzniecības platība ir mazāka par noteiktu robežvērtību, nevar tikt uzskatīts par tādu, ar kuru šiem objektiem ir piešķirta selektīva priekšrocība, un tātad tas nevar būt valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

51

Iesniedzējtiesa uzdod jautājumu arī par citām pamatlietās aplūkojamā nodokļa raksturiezīmēm. Tā vēlas noskaidrot, vai atbrīvojums no nodokļa, kas ir piešķirts mazumtirdzniecības objektiem, kuri veic savu darbību vienīgi dārzniecības jomā un transportlīdzekļu, būvmateriālu, tehnikas un ražošanas vajadzībām paredzētu preču tirdzniecības jomā un kuru tirdzniecības platība nepārsniedz 10000 m2, ir tiem par labu piešķirta priekšrocība.

52

Ir jānorāda, ka saistībā ar atsauces regulējumu, ko veido šis konkrētais nodoklis, šis pasākums ir raksturojams kā atkāpe.

53

Astūrijas firstistes autonomais apgabals savos rakstveida apsvērumos norāda, ka attiecīgo mazumtirdzniecības objektu darbība pēc sava rakstura prasot būtiskas tirdzniecības un noliktavu platības. To radītā negatīvā ietekme uz vidi un teritoriālo plānošanu tiekot novērtēta atkarībā no atšķirīgas robežvērtības, kas tomēr esot ekvivalenta tai, kura principā tiek piemērota objektu, kuriem ir piemērojams nodoklis, mazumtirdzniecības darbībai.

54

Šāds apstāklis var pamatot pamatlietās apstrīdētajos tiesību aktos paredzēto atšķirību, kas tādējādi nerada selektīvas priekšrocības piešķiršanu par labu attiecīgajiem mazumtirdzniecības objektiem. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tas tā tiešām ir.

55

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē nav uzskatāms tāds nodoklis kā pamatlietās aplūkotais, ar ko tiek aplikti lieli mazumtirdzniecības objekti pamatā atkarībā no to tirdzniecības platības, ciktāl no tā ir atbrīvoti objekti, kuru tirdzniecības platība ir mazāka par 4000 m2. Šāds nodoklis tāpat nav uzskatāms par valsts atbalstu šīs tiesību normas izpratnē, ciktāl no tā ir atbrīvoti objekti, kuri veic savu darbību dārzniecības jomā un transportlīdzekļu, būvmateriālu, tehnikas un ražošanas vajadzībām paredzētu preču tirdzniecības jomā un kuru tirdzniecības platība nepārsniedz 10000 m2, ja tie nerada tik būtisku negatīvu ietekmi uz vidi un teritoriālo plānošanu kā pārējie uzņēmumi, bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

56

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: