—

Unibet International Ltd. vārdā – A. Jádi‑Németh un A. Kovács, ügyvédek,

—

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér un G. Koós, kā arī E. E. Sebestyén, pārstāvji,

—

Beļģijas valdības vārdā – L. Van den Broeck un M. Jacobs, pārstāves, kam palīdz P. Vlaemminck, R. Verbeke un J. Van den Bon, advocaten,

—

Portugāles valdības vārdā – L. Inez Fernandes un M. Figueiredo, kā arī A. Silva Coelho, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – H. Tserepa‑Lacombe un L. Havas, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LESD 56. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Unibet International Ltd. (turpmāk tekstā – “Unibet”), kas ir Maltā reģistrēta sabiedrība, un Nemzeti Adó‑ és Vámhivatal Központi Hivatala (Valsts nodokļu un muitas administrācijas Galvenā pārvalde, Ungārija, turpmāk tekstā – “Ungārijas nodokļu iestāde”) jautājumā par šīs pēdējās pieņemtiem lēmumiem, ar ko tiek noteikts uz laiku slēgt piekļuvi Unibet tīmekļvietnēm, kurām var piekļūt ar domēna nosaukumiem hu.unibet.com un hul.unibet.com.

3

Szerencsejáték szervezéséről szóló 1991. évi XXXIV. törvény (1991. gada Likums Nr. XXXIV par azartspēļu organizēšanu) redakcijā, kas bija spēkā 2014. gada 25. jūnijā (turpmāk tekstā – “Likums par azartspēļu organizēšanu”), 1. panta 3.–5. punktā bija noteikts:

“(3)   Azartspēļu organizēšanas darbība koncesszióról szóló 1991. évi XVI. törvény (1991. gada Likums Nr. XVI par koncesijām; turpmāk tekstā – “Koncesiju likums”) 1. panta 1. punkta i) apakšpunkta izpratnē ir:

[..]

[..]

(4)   Tādu azartspēļu organizēšanas darbību, kurās Ungārijas teritorijā iespējams piedalīties, izmantojot telekomunikāciju aprīkojumu vai sistēmas, drīkst veikt tikai saskaņā ar šī Likuma noteikumiem.

(5)   Lai publicētu piedāvājumus dalībai azartspēlēs, kas tiek rīkotas, izmantojot telekomunikāciju aprīkojumu vai sistēmas, ir jāsaņem valsts nodokļu iestāžu atļauja. Finanšu iestādes un telekomunikāciju pakalpojumu sniedzēji nedrīkst reklamēt azartspēles, kurām nav saņemta atļauja, nedz pieņemt piedāvājumus piedalīties tajās, nedz arī nodrošināt tām vajadzīgo tehnisko atbalstu.”

4

Šī likuma 2. panta 2.a un 3. punktā ir paredzēts:

“(2.a)   Lai sniegtu tiešsaistes azartspēļu pakalpojumus, ir jāsaņem valsts nodokļu iestādes atļauja. Tiešsaistes azartspēļu pakalpojumi šī Likuma piemērošanas jomā ietilpst šādos gadījumos:

(3)   Valsts nodokļu iestāde piešķir atļauju personām, kas izpilda vajadzīgos personiskos, materiālos un saimnieciskos nosacījumus, lai droši un profesionāli pārvaldītu azartspēles.”

5

Saskaņā ar minētā likuma 3. pantu:

“(1)   Neliberalizētu azartspēļu organizēšanas darbību var veikt

[..]”

6

Likuma par azartspēļu organizēšanu 4. panta 1. un 6. punktā ir noteikts:

“(1)   Lai noslēgtu koncesijas līgumu, ministrs rīko atklātu konkursu saskaņā ar Koncesiju likuma 5. panta 1. punktu.

[..]

(6)   Saskaņā ar Koncesiju likuma 10/C panta 2. punktu koncesijas līgumu ar uzticamu azartspēļu uzņēmumu šī likuma izpratnē ministrs var arī noslēgt, nerīkojot atklātu konkursu.”

7

Šī likuma 5. panta 1. punktā bija paredzēts:

“Ja tiek rīkots atklāts konkurss Koncesiju likuma 5. panta 1. punkta izpratnē, ministrs var noslēgt koncesijas līgumu ar personu, kura ir ieguvusi līguma slēgšanas tiesības konkursā.”

8

Minētā likuma 29/D panta formulējums ir šāds:

“3. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajos gadījumos komercsabiedrībai, kuras vienīgais akcionārs ir azartspēļu valsts uzņēmums vai saimnieciskās darbības subjekts, kurā valstij ir vairākuma dalība, vai 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētajā gadījumā koncesionārei sabiedrībai jābūt pamatkapitālam vismaz 200 miljonu Ungārijas forintu [(HUF) aptuveni EUR 620000].”

9

Saskaņā ar Likuma par azartspēļu organizēšanu 36. panta 1. punktu:

“Azartspēļu organizēšanas administratīvo pārbaudi veic valsts nodokļu iestāde. Tālab tā nepārtraukti pārbauda, vai darbības veikšanā tiek ievērots tiesiskais regulējums, atļaujas un spēļu plāns.”

10

Šī likuma 36/G panta 1. un 2. punktā bija paredzēts:

“(1)   Valsts nodokļu iestāde izdod rīkojumu par piekļuves publiski paziņotiem datiem, kas ir publiskoti ar elektronisko komunikāciju tīkla palīdzību (turpmāk tekstā šīs apakšnodaļas piemērošanai – “elektroniskie dati”), pagaidu slēgšanu, ja tas, ka šie dati tiek padarīti par publiskiem vai pieejamiem, nozīmē, ka tiek veikta aizliegta azartspēļu organizēšanas darbība.

(2)   Piekļuves ierobežojums uz laiku liedz piekļuvi elektroniskajiem datiem uz laiku. Piekļuvi elektroniskajiem datiem valsts nodokļu iestāde ierobežo uz 90 dienu laikposmu.

[..]”

11

Minētā likuma 37. panta 30. punktā bija noteikts:

“Uzticams azartspēļu uzņēmums: azartspēļu uzņēmums, kas ir pārskatāma iestāde nemzeti vagyonról szóló 2011. évi CXCVI. törvény (2011. gada Likums Nr. CXCVI par valsts īpašumu) 3. panta 1. punkta 1) apakšpunkta izpratnē un

12

Koncesiju likuma 4. panta 1. punktā ir noteikts:

“Lai noslēgtu koncesijas līgumu, valstij vai pašvaldībai obligāti ir jārīko konkurss, izņemot gadījumus, kad tiek pagarināts 2011. gada Likuma Nr. CXCVI par valsts īpašumu 12. panta 3. punktā paredzētais līgums vai kad tiek noslēgts šī likuma 10/C pantā paredzētais līgums. Konkurss ir atklāts, izņemot gadījumus, kad valsts aizsardzības un drošības apsvērumu dēļ ir jārīko slēgts konkurss.

[..]”

13

Šī likuma 5. panta 1. punktā bija paredzēts:

“Par attiecīgo nozari atbildīgais ministrs atbilstoši darbības veidam ir pilnvarots valsts vārdā rīkot konkursu, veikt pretendentu atlasi un valsts vārdā noslēgt koncesijas līgumu, pirms tam saņemot par valsts īpašuma apsaimniekošanu atbildīgā ministra piekrišanu.

[..]”

14

Šī likuma 10/C panta 1.–6. punktā bija paredzēts:

“(1)   Koncesijas līgumu var noslēgt arī ar uzticamu azartspēļu uzņēmumu Nozaru likuma izpratnē atbilstoši šī panta noteikumiem.

(2)   Par attiecīgo nozari atbildīgais ministrs var nolemt nerīkot atklātu konkursu koncesijas piešķiršanai, ja koncesijas līgumu var noslēgt ar uzticamu azartspēļu uzņēmumu.

(3)   Lai varētu veikt azartspēļu organizēšanas darbību, uzticams azartspēļu uzņēmums iesniedz piedāvājumu. Savā piedāvājumā tas norāda to struktūrvienību atrašanās vietu – Likuma par azartspēļu organizēšanu izpratnē –, kuras tas ir paredzējis izmantot, un par katru no tām apņemas maksāt ikgadēju koncesijas maksu, kas ir vismaz divreiz lielāka par spēkā esošajā Likumā par vispārējo valsts budžetu noteikto koncesijas maksu.

(4)   Lēmumu par piedāvājuma pieņemšanu par nozari atbildīgais ministrs pieņem trīsdesmit dienu laikā no brīža, kad uzticamais azartspēļu uzņēmums ir iesniedzis rakstveida piedāvājumu. Piedāvājuma pieņemšanas gadījumā koncesijas līgums ar tā iesniedzēju tiek noslēgts trīsdesmit dienu laikā.

(5)   Saskaņā ar atbilstoši šim pantam noslēgtu koncesijas līgumu koncesionārs drīkst izmantot līdz piecām struktūrvienībām.

(6)   Pārējā daļā gan koncesijas līgumam, gan koncesionāram piemērojami gan šā likuma, gan Azartspēļu likuma noteikumi.

[..]”

15

Koncesiju likuma 11. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ja koncesijas līgums nav noslēgts saskaņā ar 10/C pantu, persona vai iestāde, kas rīkojas valsts vai pašvaldības vārdā, var noslēgt koncesijas līgumu tikai ar konkursā uzvarējušo pretendentu. Konkursā uzvarējušais pretendents ir tas, kura iesniegtais piedāvājums kopumā ir visizdevīgākais valstij vai pašvaldībai atbilstoši paziņojumam par konkursa izsludināšanu.

[..]”

16

Šī likuma 21. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Ja saskaņā ar kādu speciālu tiesību normu tās darbības veikšanai, kurai obligāti jāsaņem koncesija, ir jāsaņem valsts atļauja, koncesionāre sabiedrība šo darbību var veikt tikai tad, ja tā ir saņēmusi šādu atļauju.

[..]”

17

Likuma par azartspēļu organizēšanu redakcijā, kas bija spēkā 2014. gada 29. augustā (turpmāk tekstā – “grozītais Likums par azartspēļu organizēšanu”), 3. panta 3. punktā bija paredzēts:

“Tikai valsts azartspēļu uzņēmumam ir tiesības organizēt loterijas un derības – izņemot derības zirgu skriešanās sacensībās, tiešsaistes azartspēles un derības, ko veic derību starpnieks [bookmakers].”

18

Grozītā Likuma par azartspēļu organizēšanu 29/D panta 1. un 2. punktā bija noteikts:

“(1)   3. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētajos gadījumos komercsabiedrībai, kuras vienīgais akcionārs ir azartspēļu valsts uzņēmums vai saimnieciskās darbības subjekts, kurā valstij ir vairākuma dalība, vai 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētajā gadījumā koncesionārei sabiedrībai vai uzticamajam azartspēļu uzņēmumam jābūt pamatkapitālam vismaz HUF 50 miljonu [Ungārijas forintu] apmērā [(aptuveni EUR 155000)].

(2)   1. punktā minētā koncesionāre sabiedrība var arī – ņemot vērā [Koncesiju likuma redakcijā, kas bija spēkā 2014. gada 29. augustā (turpmāk tekstā – “grozītais Koncesiju likums”),] 20. panta 1. punktu – veikt savu darbību kā ārvalstīs reģistrēta komercsabiedrība.

[..]”

19

Šī likuma 37. panta 31. punktā bija paredzēts:

“Uzticams azartspēļu uzņēmums gadījumā, kad azartspēles tiek organizētas tiešsaistē: azartspēļu uzņēmums, kas ir pārskatāma iestāde 2011. gada Likuma Nr. CXCVI par valsts īpašumu 3. panta 1. punkta 1) apakšpunkta izpratnē un

Ja azartspēļu uzņēmumam ir vai tam ir bijusi atļauja azartspēļu organizēšanas darbību veikšanai vairākās dalībvalstīs, a)–e) punktā noteikto nosacījumu izpilde tam ir jāpierāda attiecībā tikai uz vienu un to pašu dalībvalsti.”

20

Grozītā Koncesiju likuma 10/C panta 3.a punkts ir izteikts šādi:

“3.   panta noteikumi ir piemērojami tāda piedāvājuma iesniegšanai, kura priekšmets ir azartspēļu organizēšana tiešsaistē, izņemot šādus noteikumus:

21

Unibet ir Maltā reģistrēta sabiedrība, kuras darbība galvenokārt ir azartspēļu organizēšana tiešsaistē. Šajā nolūkā tai ir atļaujas, kuras izsniegušas vairāku dalībvalstu iestādes. Pēc 2014. gadā veiktajām pārbaudēm par tīmekļvietņu saturu ungāru valodā, kuras pārvalda Unibet un kuras ir pieejamas ar domēna nosaukumiem hu.unibet.com un hul.unibet.com, Ungārijas nodokļu iestāde konstatēja, ka šīs vietnes ļauj piekļūt saturam, kas ir azartspēles Ungārijas azartspēļu organizēšanas tiesību aktu izpratnē, lai gan Unibet nebija Ungārijā prasītās atļaujas.

22

Par šo pārkāpumu Ungārijas nodokļu iestāde pieņēma divus lēmumus, ar kuriem tā, pirmkārt, izdeva rīkojumu par pagaidu piekļuves slēgšanu Ungārijā Unibet tīmekļvietnēm un, otrkārt, piemēroja Unibet naudas sodu.

23

Tad Unibet cēla prasību Fővárosi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Galvaspilsētas Budapeštas Administratīvā un darba lietu tiesa, Ungārija), lūdzot atcelt šos lēmumus, jo Ungārijas tiesiskais regulējums, uz kuru pamata tie ir pieņemti, esot pretējs LESD 56. pantam. Tā uzskata, ka, ņemot vērā šajā tiesiskajā regulējumā noteiktos nosacījumus, tai ir tikusi liegta iespēja iegūt koncesionāra statusu, lai gan šāds statuss ir priekšnoteikums tam, lai tiktu izsniegta atļauju azartspēļu organizēšanai tiešsaistē. Unibet uzskata, ka tā ir tikusi radīta tāda situācija, ka tai nav iespējas noslēgt koncesionāra līgumu atbilstoši vienai vai citai procedūrai, kas paredzēta valsts tiesiskajā regulējumā.

24

Unibet norāda, pirmkārt, ka ekonomikas ministrs nav rīkojis atklātu konkursu, lai noslēgtu koncesijas līgumu, tādējādi tai liedzot dalību šajā pirmajā procedūrā. Otrkārt, attiecībā uz otro procedūru, kurai būtu bijis jāļauj tai iesniegt piedāvājumu ministram, lai noslēgtu koncesijas līgumu, kas ir rezervēts “uzticamiem” uzņēmumiem Ungārijas tiesību aktu izpratnē, tā apgalvo, ka tai netika ļauts iesniegt piedāvājumu pirmā lēmuma datumā, jo tā neatbilda likumā noteiktajiem kritērijiem, kas to ļautu kvalificēt par “uzticamu” azartspēļu uzņēmumu valsts tiesību aktu izpratnē. Turklāt, pieņemot otro lēmumu, tā kā bija stājies spēkā tiesiskais regulējums, ar kuru groza “uzticama” azartspēļu uzņēmuma definīciju, tai neesot bijis pietiekami laika, lai izstrādātu detalizētu piedāvājumu.

25

Ungārijas nodokļu iestāde uzskata, ka Ungārijas tiesību akti nav pretrunā LESD 56. pantam. Atklāta konkursa nerīkošana koncesijas līgumu piešķiršanai nenozīmē, ka Ungārijas tiesiskajā regulējumā būtu pārkāptas Savienības tiesības, jo gadījumā, ja šāds konkurss tiktu rīkots, prasītāja būtu varējusi tajā piedalīties. Turklāt otrā lēmuma pieņemšanas dienā Unibet varēja pierādīt, ka tā ir “uzticams” azartspēļu uzņēmums valsts tiesību aktu izpratnē, kas tai ļauj iesniegt piedāvājumu ministram koncesijas līguma noslēgšanas nolūkā. Šī iestāde precizēja, ka ministra dekrēts tika pieņemts, lai papildinātu Likumu par azartspēļu organizēšanu attiecībā uz šo spēļu organizēšanu tiešsaistē.

26

Nodokļu iestāde arī norādīja, ka, ciktāl ar paredzamajam dekrētam ir piemērojama Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 22. jūnija Direktīva 98/34/EK, ar ko paredz informācijas sniegšanas kārtību tehnisko standartu un noteikumu jomā, kā arī noteikumus attiecībā uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem (OV 1998, L 204, 37. lpp.), tā paziņošana Eiropas Komisijai bija priekšnoteikums, lai tas varētu stāties spēkā. Šī iestāde uzskata, ka pat gadījumā, ja Ungārijas tiesiskais regulējums nebūtu saderīgs ar Savienības tiesībām, nevar apgalvot, ka Ungārijas teritorijā azartspēles drīkstētu organizēt bez atļaujas vai bez jebkāda ierobežojuma.

27

Iesniedzējtiesa jautā, vai, ņemot vērā Tiesas judikatūru par LESD 56. panta interpretāciju azartspēļu jomā, tādi valsts tiesību akti, kādi ir Ungārijā, ar kuriem netiek izveidota monopola situācija azartspēļu tirgū un ar kuriem šī tirgus dalībniekiem tiek garantēta teorētiska iespēja iekļūt Ungārijas azartspēļu tiešsaistē tirgū, bet kuru faktiskas īstenošanas rezultātā tirgus dalībniekiem tiek liegta praktiska iespēja piedāvāt savus pakalpojumus, var būt saderīgi ar minētā panta noteikumiem.

28

Šī tiesa uzskata, ka azartspēļu uzņēmumiem faktisko apstākļu laikā pamatlietā bija divas iespējas noslēgt koncesijas līgumu azartspēļu organizēšanai tiešsaistē. Tā norāda, ka visā strīdīgajā laikposmā Ekonomikas ministrs neizmantoja pirmo iespēju, proti, atklātā konkursa rīkošanas iespēju. Runājot par otro iespēju, proti, iespēju iesniegt piedāvājumu koncesijas līguma noslēgšanai, šī tiesa precizē, ka tikai uzņēmumam, ko var kvalificēt kā “uzticamu azartspēļu uzņēmumu”2014. gada 25. jūnija spēkā esošo tiesību aktu izpratnē, bija atļauts iesniegt šādu piedāvājumu. Taču saskaņā ar šiem tiesību aktiem dienā, kad tika pieņemts pirmais lēmums par Unibet tīmekļvietņu bloķēšanu, uzņēmumiem, kuri nevarēja pamatot 10 pakalpojumu sniegšanas gadus Ungārijā, nebija piemērojams jēdziens “uzticams azartspēļu uzņēmums”. Tātad šī tiesa uzskata, ka Unibet tika izslēgta no azartspēļu tiešsaistē tirgus. Turklāt iesniedzējtiesa uzskata, ka, tā kā starp 2014. gada 15. jūliju – dienu, kurā ar likumu tika grozīta jēdziena “uzticams uzņēmums” definīcija tādā veidā, ka šis jēdziens eventuāli varētu tikt attiecināts uz Unibet, un 2014. gada 29. augustu, kas ir otrā lēmuma par Unibet tīmekļvietņu bloķēšanu pieņemšanas diena, bija pagājis ļoti īss laiks, šī pēdējā minētā nevarēja iesniegt detalizēti izstrādātu piedāvājumu.

29

Tādējādi šī tiesa lūdz paskaidrot, vai saskaņā ar LESD 56. pantu tas, ka nepastāv detalizēti noteikumi par pieprasītajiem tehniskajiem apstākļiem, lai piešķirtu atļauju azartspēļu organizēšana tiešsaistē, var pamatot to, ka praksē azartspēļu uzņēmums tiek izslēgts no piešķiršanas procedūras, lai gan valsts tiesiskajā regulējumā ir paredzēts, ka teorētiski atļauju ir iespējams piešķirt. Turklāt tā jautā, vai šāda detalizētu tehnisku noteikumu neesamība tomēr var pamatot administratīvās sankcijas, kuras valsts kompetentās iestādes ir piemērojušas azartspēļu uzņēmumam, kas praksē nav varējis saņemt prasītās atļaujas azartspēļu organizēšanai tiešsaistē.

30

Šādos apstākļos Fővárosi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Galvaspilsētas Budapeštas Administratīvā un darba lietu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

31

Ar pirmo un otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu tiesisko regulējumu, kāds tiek aplūkots pamatlietā, ar kuru tiek ieviests koncesiju un atļauju režīms azartspēļu organizēšanai tiešsaistē un saskaņā ar kuru uzņēmēji var noslēgt koncesijas līgumu un uz šī pēdējā minētā pamata saņemt atļauju azartspēļu organizēšanai tiešsaistē, vai nu piedaloties atklātā konkursā koncesijas līguma noslēgšanai, ko organizē ekonomikas ministrs, vai iesniedzot piedāvājumu ministram koncesijas līguma noslēgšanas nolūkā, šai pēdējai minētajai iespējai pastāvot attiecībā uz “uzticamiem” azartspēļu uzņēmumiem valsts tiesību normu izpratnē.

32

Jāatgādina, ka LESD 56. pants prasa novērst jebkādus pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus, pat ja šis ierobežojums ir vienādi piemērojams gan vietējiem, gan citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzējiem, ja šis ierobežojums aizliedz, apgrūtina vai padara mazāk pievilcīgus tā pakalpojuma sniedzēja pakalpojumus, kurš reģistrēts citā dalībvalstī, kurā viņš likumīgi sniedz līdzīgus pakalpojumus (šajā ziņā skat. it īpaši spriedumu, 2009. gada 8. septembris, Liga Portuguesa de Futebol Profissional un Bwin International, C‑42/07, EU:C:2009:519, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka valsts tiesiskais regulējums, ar kuru tiek aizliegta azartspēļu organizēšana bez administratīvo iestāžu iepriekšējas atļaujas, ir LESD 56. pantā garantētās pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 30. aprīlis, Pfleger u.c., C‑390/12, EU:C:2014:281, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Tātad ir jākonstatē, ka tāds tiesiskais regulējums, kāds tiek aplūkots pamatlietā, ar kuru tiek ieviests koncesiju un atļauju režīms azartspēļu organizēšanai, ir pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums LESD 56. panta izpratnē.

35

Jāizvērtē, vai tomēr šāds ierobežojums var būt pamatots.

36

Attiecībā uz pamatojumiem, kurus var pieņemt, ja ir valsts pasākumi, ar kuriem tiek ierobežota pakalpojumu sniegšanas brīvība, Tiesa vairākkārt ir norādījusi, ka azartspēļu un derību jomā pieņemtajos valsts tiesību aktos noteiktie mērķi, aplūkoti kopumā, visbiežāk attiecas uz pakalpojuma saņēmēju aizsardzību un vispārīgākā veidā – uz patērētāju aizsardzību, kā arī uz sabiedriskās kārtības aizsardzību. Tāpat tā ir uzsvērusi, ka šādi mērķi ir vieni no primārajiem vispārējo interešu apsvērumiem, ar kuriem var attaisnot pakalpojumu sniegšanas brīvības aizskārumus.

37

Turklāt ir skaidrs, ka katrai dalībvalstij ir jānovērtē, vai saistībā ar tās izvirzītajiem leģitīmajiem mērķiem ir pilnīgi vai daļēji jāaizliedz azartspēļu organizēšanas darbības vai tikai tās jāierobežo un saistībā ar to ir jāparedz vairāk vai mazāk stingri pārraudzības pasākumi, šādi veiktu pasākumu nepieciešamību un samērīgumu vērtējot tikai atkarībā no sasniedzamajiem mērķiem un no aizsardzības līmeņa, kuru paredzējušas nodrošināt attiecīgās valsts iestādes (šajā ziņā skat. spriedumu, 2010. gada 8. septembris, Carmen Media Group, C‑46/08, EU:C:2010:505, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Šajā lietā no Tiesai iesniegtajiem rakstveida apsvērumiem izriet, ka Ungārija galvenokārt norāda uz patērētāju aizsardzības mērķiem un riskiem sabiedriskai kārtībai un sabiedrības veselībai, lai attaisnotu pamatlietā aplūkojamos ierobežojumus.

39

Tiesa jau ir nospriedusi, ka ar šādiem mērķiem varētu attaisnot pamatbrīvību ierobežojumus azartspēļu jomā. Šajā ziņā judikatūrā ir atzīta virkne tādu primāru vispārējo interešu apsvērumu kā patērētāju aizsardzība, krāpšanas un personu pamudināšanas uz pārmērīgiem izdevumiem saistībā ar spēli novēršana, kā arī sabiedriskās kārtības traucējumu novēršana vispār (šajā ziņā skat. spriedumu, 2007. gada 6. marts, Placanica u.c., C‑338/04, C‑359/04 un C‑360/04, EU:C:2007:133, 46. punkts).

40

Tomēr no pastāvīgās judikatūras izriet, ka dalībvalstu noteiktajiem ierobežojumiem ir jāatbilst samērīguma principam un ka valsts tiesiskais regulējums var nodrošināt izvirzītā mērķa sasniegšanu vienīgi tad, ja tā īstenošanas līdzekļi ir saskanīgi un sistemātiski (spriedumi, 2007. gada 6. marts, Placanica u.c., C‑338/04, C‑359/04 un C‑360/04, EU:C:2007:133, 48. un 53. punkts, kā arī 2012. gada 16. februāris, Costa un Cifone, C‑72/10 un C‑77/10, EU:C:2012:80, 63. punkts).

41

Tāpat, lai šādi tiesību akti būtu pamatoti, lai gan ar tiem tiek izdarīta atkāpe no pamatbrīvības, no Tiesas judikatūras izriet, ka koncesiju un atļauju sistēmai azartspēļu organizēšanai ir jābūt pamatotai ar objektīviem, nediskriminējošiem un iepriekš zināmiem kritērijiem, lai nodrošinātu, ka valsts iestāžu novērtējuma brīvības izmantošana tiek regulēta tādā veidā, lai to nevarētu izmantot patvaļīgi (šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 4. februāris, Ince, C‑336/14, EU:C:2016:72, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

42

Turklāt valsts iestādēm, kuras piešķir koncesijas, ir jāievēro pārskatāmības pienākums. Tādējādi, kaut arī minētais pienākums nodrošināt pārskatāmību, kas ir piemērojams, ja attiecīgā pakalpojumu koncesija varētu interesēt uzņēmumu, kurš atrodas dalībvalstī, kas nav tā, kurā šī koncesija ir piešķirta, nebūt nenozīmē pienākumu rīkot konkursu, tas tomēr nozīmē, ka iestādei, kura slēdz pakalpojumu koncesijas līgumu, ikvienam potenciālajam pretendentam jāgarantē adekvāta atklātības pakāpe, kas ļauj īstenot konkurenci attiecībā uz pakalpojumu koncesijām, kā arī kontrolēt piešķiršanas procedūru objektivitāti (šajā ziņā skat. spriedumu, 2010. gada 9. septembris, Engelman, C‑64/08, EU:C:2010:506, 49. un 50. punkts).

43

Turklāt tiesiskās noteiktības princips, no kura izriet tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, it īpaši prasa, ka tiesību normām jābūt skaidrām un precīzām un to sekām jābūt paredzamām, īpaši tad, ja tās var nelabvēlīgi ietekmēt personas vai uzņēmumus (spriedums, 2015. gada 11. jūnijs, Berlington Hungary u.c., C‑98/14, EU:C:2015:386, 77. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Pirmkārt, runājot par valsts tiesisko regulējumu, kāds ir 2014. gada 25. jūnijā spēkā esošais, jākonstatē, ka tāda dalībvalsts tiesību norma, kāda tiek aplūkota pamatlietā, saskaņā ar kuru uzticamiem azartspēļu uzņēmumiem vismaz desmit gadus bija jāveic azartspēļu organizēšana šīs dalībvalsts teritorijā, izraisa atšķirīgu attieksmi atkarībā no valstiskās piederības, jo tā ir nelabvēlīgāka tiem azartspēļu uzņēmumiem, kuri ir reģistrēti citās dalībvalstīs, salīdzinājumā ar attiecīgajiem valsts azartspēļu uzņēmumiem, kuri var vieglāk izpildīt šo nosacījumu.

45

Tikai atsaukšanās vien uz vispārējo interešu mērķi nav pietiekama, lai attaisnotu šādu atšķirīgu attieksmi. Taču nepastāvot iemeslam, kādēļ šāda azartspēļu organizēšana bija jāveic uzņēmējas dalībvalsts teritorijā, nevis citā dalībvalstī, lai sasniegtu norādītos mērķus, un turklāt tā bija jāveic desmit gadus, šāda tiesību norma ir jāuzskata par diskriminējošu un pretēju LESD 49. un 56. pantam.

46

Otrkārt, runājot par tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir spēkā 2014. gada 29. augustā, pienākums trīs gadus veikt azartspēļu organizēšanu dalībvalstī nerada priekšrocību uzņēmējā dalībvalstī reģistrētiem uzņēmumiem un to varētu attaisnot ar vispārējo interešu mērķi. Tomēr ir svarīgi, lai šīs tiesību normas tiktu piemērotas pārskatāmā veidā visiem pretendentiem. Tādējādi ir jāatgādina, ka pārskatāmības pienākums, kas izriet no vienlīdzības principa, būtībā ir paredzēts, lai garantētu, ka jebkurš ieinteresētais uzņēmums varētu izlemt iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrās, pamatojoties uz visu atbilstošo informāciju, un nodrošināt, lai nebūtu favorītisma un līgumslēdzējas iestādes patvaļības riska. Tas nozīmē, ka visiem konkursa procedūras nosacījumiem un kārtībai ir jābūt formulētiem skaidri, precīzi un nepārprotami, tā, ka, pirmkārt, jebkuram saprātīgi informētam un parasti rūpīgam pretendentam tiek ļauts skaidri saprast to konkrēto piemērojamību un tos interpretēt vienādi un, otrkārt, tiek ierobežota koncesijas līgumu parakstošās iestādes rīcības brīvība un ļauts tai efektīvi pārbaudīt, vai pretendentu piedāvājumi atbilst kritērijiem, kuri reglamentē attiecīgo procedūru (spriedums, 2016. gada 4. februāris, Ince, C‑336/14, EU:C:2016:72, 87. punkts).

47

Šādai prasībai neatbilsts tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds ir pamatlietā, kurā nebija pietiekami precīzi definēti likumiskie nosacījumi Ekonomikas ministra pilnvaru izpildei, kas tiek noteikti šādā procedūrā, kā arī tehniskie nosacījumi, kuri ir jāizpilda azartspēļu uzņēmumiem to piedāvājuma iesniegšanas laikā.

48

Līdz ar to uz uzdotajiem jautājumiem jāatbild, ka LESD 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu tiesisko regulējumu, kāds ir pamatlietā, ar kuru tiek ieviests koncesiju un atļauju režīms azartspēļu organizēšanai tiešsaistē, jo tajā ir ietvertas diskriminējošas tiesību normas attiecībā uz tiem uzņēmumiem, kas ir reģistrēti citās dalībvalstīs, vai tādēļ, ka tajā ir paredzētas nediskriminējošas tiesību normas, bet tās tiek piemērotas nepārskatāmā veidā vai tiek īstenotas tādā veidā, kas neļauj vai apgrūtina konkrētu citās dalībvalstīs reģistrētu pretendentu kandidatūras iesniegšanu.

49

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai LESD 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādas sankcijas, kādas ir pamatlietā, kas tiek uzliktas par valsts tiesību aktu, ar kuriem ievieš koncesiju un atļauju režīmu azartspēļu organizēšanai, pārkāpumu gadījumā, kad šādi valsts tiesību akti izrādās esam pretēji šim pantam.

50

Šajā ziņā ir tikai jāatgādina, ka, ja azartspēļu jomā ir ieviests ierobežojošs tiesiskais regulējums un tas nav saderīgs ar LESD 56. pantu, par minētā tiesiskā regulējuma pārkāpumu, ko izdarījis saimnieciskās darbības subjekts, sodīt nedrīkst (spriedums, 2014. gada 30. aprīlis, Pfleger u.c., C‑390/12, EU:C:2014:281, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

51

Uz trešo jautājumu jāatbild, ka LESD 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādas sankcijas, kādas ir pamatlietā, kas tiek uzliktas par valsts tiesību aktu, ar kuriem ievieš koncesiju un atļauju režīmu azartspēļu organizēšanai, pārkāpumu gadījumā, kad šādi valsts tiesību akti izrādās esam pretēji šim pantam.

52

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: