1. 

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, par ko ir šie secinājumi, ir par to, kā interpretēt Direktīvas 2011/95 ( 2 ) 12. panta 1. punkta a) apakšpunktu un Direktīvas 2013/32 ( 3 ) 33. panta 2. punkta b) apakšpunktu, 34. pantu, 35. panta pirmās daļas b) punktu un 46. panta 3. punktu. Šo lūgumu iesniedza Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa, Bulgārija) saistībā ar palestīniešu izcelsmes bezvalstnieces S. Alheto celtu prasību atcelt Bulgārijas iestāžu administratīvo lēmumu par atteikumu piešķirt viņai starptautisko aizsardzību.

2.

Konvencijas par bēgļa statusu, ko noslēdza Ženēvā 1951. gada 28. jūlijā un kas stājās spēkā 1954. gada 22. aprīlī (turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”) ( 4 ) 1. panta D daļā ir noteikts:

“Šī Konvencija neattiecas uz personām, kas pašreiz saņem aizsardzību vai palīdzību no citām Apvienoto Nāciju struktūrām, izņemot Apvienoto Nāciju Augstā Komisāra pārvaldi bēgļu jautājumos [United Nations High Commissioner for Refugees; turpmāk tekstā – “UNHCR”].

Ja personām šāda aizsardzības vai palīdzība ir pārtraukta jebkādu iemeslu dēļ un ja pēc Apvienoto Nāciju Ģenerālās Asamblejas rezolūcijām to stāvoklis nav īpaši noteikts, tām ipso facto jābauda šīs Konvencijas labvēlība.”

3.

Apvienoto Nāciju Organizācijas Palīdzības un darba aģentūra Palestīnas bēgļiem Tuvajos Austrumos (United Nations Relief and Works Agency for Palestine Refugees in the Near Est, turpmāk tekstā – “UNRWA”) tika izveidota pēc arābu un izraēliešu 1948. gada konflikta, ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas 1949. gada 8. decembra rezolūciju Nr. 302(IV). Tās uzdevums ir sniegt palestīniešu bēgļiem, kuri ir tās kompetences jomā, palīdzību, veselības aizsardzības pakalpojumus, sociālos un mikrofinanšu pakalpojumus, izglītību un palīdzību ārkārtas situācijās, arī bruņotu konfliktu laikā, kā arī uzlabot apstākļus nometnēs, kurās šādi bēgļi ir uzņemti ( 5 ). Pašlaik UNRWA ir reģistrēti aptuveni 5 miljoni palestīniešu bēgļu. Šīs aģentūras darbības zona ietver Sīriju, Gazas joslu, Libānu, Jordāniju un Jordānas Rietumkrastu (tostarp Jeruzalemes austrumu daļu). Tā kā jautājums par palestīniešu bēgļiem nav atrisināts, UNRWA pilnvaras ir tikušas regulāri atjaunotas, nesenākais atjauninājums ir līdz 2020. gada 30. jūnijam ( 6 ).

4.

UNRWA ir viena no Apvienoto Nāciju Organizācijas struktūrām, izņemot UNHCR, kas ir paredzētas Ženēvas konvencijas 1. panta D daļā un Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunktā ( 7 ).

5.

Direktīvas 2011/95 12. panta “Izslēgšana” 1. punkta a) apakšpunkta pirmajā teikumā ir paredzēts, ka trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku izslēdz no to personu loka, kas atzīti par bēgļiem, ja “uz viņu attiecas Ženēvas konvencijas 1. panta [D daļas] darbības joma, kas attiecas uz aizsardzību vai palīdzību, ko sniedz Apvienoto Nāciju Organizācijas struktūras vai aģentūras, izņemot [UNHCR]”. Tā paša 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā teikumā ir noteikts: “Ja šāda aizsardzība vai palīdzība jebkādu iemeslu dēļ izbeigta, līdz galam nenokārtojot šādu personu stāvokli saskaņā ar attiecīgajām Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas rezolūcijām, minētās personas paša šā fakta dēļ ir tiesīgas gūt labumu no šīs direktīvas.”

6.

Pamatojoties uz Direktīvas 2013/32 33. panta 1. punktu, dalībvalstīm nav jāizvērtē, vai pieteikuma iesniedzējs ir tiesīgs saņemt starptautisko aizsardzību saskaņā ar Direktīvu 2011/95, ja pieteikums tiek uzskatīts par nepieņemamu saskaņā ar šā panta 2. punktu. Saskaņā ar minētās direktīvas 33. panta 2. punkta b) apakšpunktu dalībvalstis var uzskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu par nepieņemamu it īpaši tad, ja “valsts, kas nav dalībvalsts, tiek uzskatīta par pieteikuma iesniedzēja pirmo patvēruma valsti saskaņā ar [minētās direktīvas] 35. pantu”. Minētā panta pirmajā daļā ir precizēts, ka “valsts var tikt uzskatīta par pirmo patvēruma valsti konkrētam pieteikuma iesniedzējam ja: a) viņš minētajā valstī ir ticis atzīts par bēgli un viņš joprojām var gūt labumu no minētās aizsardzības, vai b) viņš bauda citādu pietiekamu aizsardzību minētajā valstī, tostarp priekšrocības no neizraidīšanas principa”.

7.

Atbilstīgi Direktīvas 2013/32 46. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktam “dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzējiem ir tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā saistībā ar [..] lēmumu par to starptautiskās aizsardzības pieteikumu, tostarp lēmumu [..] uzskatīt pieteikumu par nepamatotu attiecībā uz bēgļa un/vai alternatīvās aizsardzības statusu”. Minētā panta 3. punktā ir noteikts, ka, “lai izpildītu 1. punkta prasības, dalībvalstis nodrošina, ka ar efektīvu tiesisko aizsardzību ir nodrošināta faktiskā un juridiskā pamatojuma pilnīga un ex nunc pārbaude, tostarp attiecīgā gadījumā pārbaude par starptautiskās aizsardzības nepieciešamību saskaņā ar Direktīvu 2011/95/ES, vismaz attiecībā uz pārsūdzības procedūrām pirmās instances tiesā”.

8.

Bulgārijā starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu regulē Zakon za ubezhishteto i bezhantsite (Likums par patvērumu un bēgļiem, turpmāk tekstā – “ZUB”). Direktīva 2011/95 un Direktīva 2013/32 ir transponētas Bulgārijas tiesībās ar grozījumiem, kas ZUB izdarīti ar diviem likumiem, kuri stājās spēkā attiecīgi 2015. gada 16. oktobrī un 28. decembrī ( 8 ). ZUB paredz divus starptautiskās aizsardzības veidus, no kuriem viens ir saistīts ar bēgļa statusa atzīšanu (ZUB 8. pants) un otrs izriet no statusa piešķiršanas humānu iemeslu dēļ (ZUB 9. pants), kas atbilst Direktīvā 2011/95 paredzētajai alternatīvajai aizsardzībai.

9.

Saskaņā ar ZUB 6. pantu pašlaik spēkā esošajā redakcijā šajā likumā paredzētās kompetences īsteno Darzhavna agentsia za bezhantsite (Valsts bēgļu lietu aģentūra, turpmāk tekstā – “DAB”). Tā pārliecinās par to faktu un apstākļu kopumu, kuriem ir nozīme starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanā.

10.

ZUB 12. panta 1. punktā pašlaik spēkā esošajā redakcijā ir noteikts šādi:

“Bēgļa statusu nepiešķir ārvalstniekam:

[..]

11.

ZUB 12. panta 1. punkta tekstā, kas bija spēkā pirms likuma, ar kuru transponēja Direktīvu 2011/95, un ko ZUB likumā ieviesa 2007. gadā ar likumu, ar kuru transponēja Direktīvu 2004/83 ( 10 ), bija noteikts:

“Bēgļa statusu nepiešķir ārvalstniekam:

[..]

12.

ZUB 13. panta 2. punkta 2. un 3. apakšpunktā pašlaik spēkā esošajā redakcijā ir paredzēts, ka procedūra starptautiskās aizsardzības piešķiršanai netiek sākta vai tiek izbeigta, ja ārvalstniekam “ir kādas trešās valsts piešķirts bēgļa statuss vai kāda cita faktiska aizsardzība, kura ietver neizraidīšanas principa ievērošanu un kuru viņš vēl faktiski saņem, ar nosacījumu, ka šī valsts viņu uzņems atpakaļ”, vai arī, ja ārvalstnieks “nāk no kādas drošas trešās valsts, ar nosacījumu, ka šī valsts viņu uzņems atpakaļ”.

13.

[ZUB] 13. panta 2. punkta 2. apakšpunktā, redakcijā, kas bija spēkā pirms Direktīvas 2013/32 transponēšanas, bija noteikts:

“(2)   Bēgļa statusa vai statusa humānu iemeslu dēļ atzīšanas procedūra netiek sākta vai tiek apturēta, ja [pieteikuma iesniedzējam] ir:

[..]

14.

Tekstā, kas bija spēkā, pirms tika transponēta Direktīva 2013/32, ZUB 13. panta 13. punktā bija paredzēts, ka pieteikums par bēgļa statusa vai statusa humānu iemeslu dēļ atzīšanu tika noraidīts kā acīmredzami nepamatots gadījumos, kad nebija izpildīti ZUB 8. panta 1. un 9. punktā vai 9. panta 1., 6. un 8. punktā minētie nosacījumi un ja ārvalstnieks nāca “no drošas izcelsmes valsts vai no drošas trešās valsts, kura iekļauta obligātajā kopējā Eiropas Savienības Padomes pieņemtajā sarakstā vai Ministru Padomes pieņemtajos nacionālajos sarakstos”. ZUB 13. panta 3. punktā bija precizēts, ka tikai tas apstāklis, ka pieteikuma iesniedzējs nāk no drošas izcelsmes valsts vai drošas trešās valsts, pats par sevi nav pamats viņa pieteikuma atzīšanai par acīmredzami nepamatotu.

15.

Pamatojoties uz ZUB 75. panta 2. punktu tā pašlaik spēkā esošajā redakcijā, “starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas laikā tiek izvērtēti visi fakti, paziņojumi vai dokumenti, kuriem ir nozīme saistībā ar pieteikuma iesniedzēja personīgo situāciju [..]” ( 11 ).

16.

Administrativnoprotsesualen Kodeks (Administratīvā procesa kodekss, turpmāk tekstā – “APK”) saskaņā ar tā 2. panta 1. punktu tiek piemērots, neskarot pretēju likuma noteikumu, administratīvajiem procesiem visās Bulgārijas iestādēs. APK 168. panta 1. punktā tiesas kontroles priekšmets gadījumā, kad pirmās instances tiesā tiek celta prasība pret administratīvu aktu, ir definēts tā, ka “tiesa neaprobežojas ar prasītāja norādīto pamatu izskatīšanu, bet tai, pamatojoties uz pušu iesniegtajiem pierādījumiem, ir jāpārbauda pārsūdzētā administratīvā akta tiesiskums saistībā ar visiem tā paša kodeksa 146. pantā paredzētajiem pamatiem”.

17.

Pamatojoties uz APK 172. panta 2. punktu, “tiesa var pasludināt pārsūdzētā administratīvā akta spēkā neesamību, atcelt to pilnībā vai daļēji, grozīt to vai noraidīt prasību”. APK 173. panta 1. punktā ir precizēts, ka, “ja jautājums netiek nodots administratīvās iestādes izvērtēšanai, tad, pasludinājusi pārsūdzētā akta spēkā neesamību vai to atcēlusi, tiesa spriež par lietu pēc būtības”. Tā paša panta 2. punktā ir noteikts, ka, “ja nav iestājušies 1. punktā paredzētie gadījumi un ja akts nav spēkā kompetences trūkuma dēļ vai tāpēc, ka tā raksturs neļauj spriest pēc būtības, tiesa nosūta lietu atpakaļ kompetentajai administratīvajai iestādei, dodot obligātas instrukcijas par likuma interpretāciju un piemērošanu”.

18.

Serin Auad Alheto, prasītāja pamatlietā, ir 1972. gada 29. novembrī Gazas pilsētā Palestīnā dzimusi palestīniešu izcelsmes bezvalstniece. Viņai ir pase, ko izdevušas Palestīnas iestādes 2014. gada 1. aprīlī un kas ir derīga līdz 2019. gada 31. martam.

19.

S. Alheto ieradās Bulgārijā 2014. gada 10. augustā organizētā tūrisma braucienā ar tūrisma vīzu, ko 2014. gada 7. augustā bija izdevis Bulgārijas Republikas konsulāts Ammānā (Jordānija) un kas bija derīga līdz 2014. gada 1. septembrim. 2014. gada 24. augustā Bulgārijas iestādes pagarināja šīs vīzas derīguma termiņu līdz 2014. gada 17. novembrim. 2014. gada 25. novembrīS. Alheto iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumu Drzhavnata agentsu‑ia za bezhantiste. Personiskās intervijas laikā 2014. gada 2. decembrīS. Alheto paziņoja, ka 2014. gada 15. jūlijā ir nelikumīgi pametusi Gazas joslu, aizejot pa pazemes tuneļiem, vispirms nonākot Ēģiptē, kur palikusi divas dienas, un tad Jordānijā, kur esot uzturējusies 23 dienas pirms izlidošanas uz Bulgāriju. Minētās intervijas laikā S. Alheto paziņoja, ka ir kristiete. S. Alheto tika uzaicināta uz vēl divām personiskajām intervijām – 2015. gada 24. februārī un 5. martā. Pamatojoties uz sniegtajiem paziņojumiem, S. Alheto esot bijusi spiesta pamest Gazas joslu gan tāpēc, ka minētajā teritorijā ir pasliktinājusies situācija, gan savu konfliktu ar Hamas – organizāciju, kas kontrolē Gazas joslu – dēļ, kuri izcēlušies līdz ar viņas sociālo darbību – informācijas sniegšanu par sieviešu tiesībām. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka intervijas laikā 2015. gada 5. martāS. Alheto paziņoja, ka viņai ir UNRWA izdots dokuments. Šis dokuments tika uzrādīts iesniedzējtiesai un apliecina, ka S. Alheto ir reģistrēta minētajā struktūrā palestīniešu bēgles statusā ( 12 ).

20.

2015. gada 12. maijāDAB direktora vietnieks, izskatījis S. Alheto pieteikumu pēc būtības, to noraidīja, atsakot viņai gan bēgļa statusu ZUB 8. panta izpratnē, gan statusu humānu iemeslu dēļ minētā likuma 9. panta izpratnē (turpmāk tekstā – “DAB lēmums”). Pēc DAB direktora vietnieka domām, S. Alheto paziņojumi neļauj pārliecināties par vajāšanas risku, tie esot nekonsekventi, it īpaši attiecībā uz viņas reliģisko piederību, un daļēji neesot ticami. Pretēji tam, kas izriet no minētajiem paziņojumiem, S. Alheto neesot bijusi spiesta pamest Gazas joslu, kur situācija esot stabila, bet gan esot plānojusi savu aizbraukšanu pirms 2014. gada jūnija vai jūlija, jo viņas pase ir izdota 2014. gada 1. aprīlī.

21.

S. Alheto apstrīdēja DAB lēmumu Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa, Bulgārija). Prasības pieteikumā S. Alheto apgalvo, ka minētais lēmums pārkāpj ZUB 8. un 9. pantu un Direktīvas 2004/83 15. panta c) punktu, kā to interpretējusi Tiesa 2009. gada 17. februāra spriedumā Elgafaji (C‑465/07, EU:C:2009:94). DAB direktora vietnieka secinājums, ka situācija Gazas joslā esot stabila, balstoties tikai uz DAB“Eiropas lietu, starptautisko lietu un Eiropas bēgļu lietu fonda” direkcijas 2015. gada 9. aprīļa ziņojumu, kas neļaujot pareizi izvērtēt situāciju minētajā teritorijā, lai piemērotu neizraidīšanas principu.

22.

Pēc Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa, Bulgārija) domām, tā kā S. Alheto ir UNRWA reģistrēta Palestīnas izcelsmes bezvalstniece, DAB būtu bijis jāņem vērā viņas iesniegtais starptautiskās aizsardzības pieteikums kā tāds, kas iesniegts nevis saskaņā ar Ženēvas konvencijas 1. panta A daļu, bet gan saskaņā ar minētā panta D daļu, un tas jāizskata attiecīgi, ņemot vērā ZUB 12. panta 1. punkta 4. apakšpunktu, nevis pamatojoties uz minētā likuma 8. un 9. pantu. Minētā tiesa vēlas zināt, vai Savienības tiesības ļauj neizskatīt tāda bezvalstnieka iesniegtu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kurš atrodas tādā situācijā kā S. Alheto, ņemot vērā tiesību normu, kas transponē valsts tiesībās Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punktu, un, ja atbilde ir noliedzoša, vai šai tiesai tādos apstākļos kā pamatlietā ir jāveic minētā izskatīšana vai tomēr tai ir tikai jāatceļ DAB lēmums un jānosūta lietas materiāli atpakaļ šai aģentūrai, lai tā veiktu minēto izskatīšanu. Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa, Bulgārija) turklāt vēlas noskaidrot, kāds tvērums ir pirmās instances tiesas veiktai kontrolei attiecībā uz lēmumu par atteikumu piešķirt starptautisko aizsardzību, ievērojot Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punktu, it īpaši attiecībā uz iespēju šai tiesai izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikuma pieņemamību uz minētās direktīvas 33. panta pamata, pat ja minēto izskatīšanu nav veikusi kompetentā iestāde, proti, ja tā pirmo reizi izvērtē, vai pieteikuma iesniedzēju var izraidīt uz valsti, kurā viņam bija pastāvīgā dzīvesvieta pirms šī pieteikuma iesniegšanas.

23.

Šādos apstākļos ar 2016. gada 8. novembra lēmumu Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa, Bulgārija) apturēja tajā notiekošo tiesvedību un uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

24.

No Direktīvas 2011/95 preambulas 4., 23. un 24. apsvēruma izriet, ka Ženēvas konvencija veido pamatu bēgļu aizsardzības starptautiski tiesiskajam režīmam un ka šīs direktīvas normas attiecībā uz bēgļa statusa piešķiršanas nosacījumiem, kā arī uz tā saturu ir pieņemtas, lai palīdzētu dalībvalstu kompetentajām iestādēm piemērot šo konvenciju, pamatojoties uz kopīgiem jēdzieniem un kritērijiem ( 13 ). Turklāt no Direktīvas 2011/95 preambulas 3. apsvēruma izriet, ka, iedvesmojoties no Tamperē izdarītajiem Eiropadomes secinājumiem, Savienības likumdevējs ir vēlējies nodrošināt, lai Eiropas patvēruma sistēma, kuras definēšanai ir veltīta šī direktīva, būtu balstīta uz pilnīgu un visaptverošu Ženēvas konvencijas piemērošanu ( 14 ).

25.

Tāpēc Direktīvas 2011/95 normu interpretācija ir jāveic, ņemot vērā tās vispārējo struktūru un mērķi, un saderīgi ar Ženēvas konvenciju un citiem atbilstošiem Līgumiem, kas ir paredzēti LESD 78. panta 1. punktā. Turklāt šī interpretācija, kā izriet no Direktīvas 2011/95 preambulas 16. apsvēruma, ir jāveic, ievērojot Eiropas Savienības Pamattiesību hartā atzītās tiesības ( 15 ). Tieši šo interpretācijas kritēriju gaismā ir jāizskata jautājumi, kas uzdoti lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, par ko ir šie secinājumi.

26.

Šie jautājumi tiks aplūkoti turpmāk minētajā secībā. Vispirms es izskatīšu pirmo, otro un trešo prejudiciālo jautājumu, no kuriem pirmie divi ir par to, kā interpretēt Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunktu, trešais – par valsts tiesas kompetenci tiesvedības laikā pirmo reizi izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, pamatojoties uz šo tiesību normu. Tad es aplūkošu piekto prejudiciālo jautājumu par to, kā interpretēt Direktīvas 2013/32 33. un 35. pantu. Visbeidzot es izskatīšu kopā ceturto un sesto prejudiciālo jautājumu, kuri ir par to, kā interpretēt Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punktu.

27.

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai kādas dalībvalsts kompetentā iestāde var izskatīt UNRWA reģistrēta Palestīnas izcelsmes bezvalstnieka iesniegtu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, neievērojot Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunktā izklāstīto tiesisko regulējumu, kas nosaka klauzulu, ka no personu loka, kam var piešķirt bēgļa statusu, ir izslēgti kādas trešās valsts valstspiederīgie vai bezvalstnieki, kuri ietilpst Ženēvas konvencijas 1. panta D daļas piemērošanas jomā.

28.

Ženēvas konvencijas 1. panta D daļu piemēro specifiskai personu grupai, kura, lai gan tai piemīt īpašības, lai tajā ietilpstošās personas tiktu atzītas par bēgļiem saskaņā ar konvencijas 1. panta A daļu, saskaņā ar 1. panta D daļas pirmo daļu ir izslēgta no tajā paredzēto labumu saņemšanas, jo saņem aizsardzību vai palīdzību no Apvienoto Nāciju Organizācijas struktūrām vai aģentūrām, izņemot UNHCR.

29.

Palestīnieši, kurus uzskata par bēgļiem pēc arābu un izraēliešu 1948. gada un 1967. gada konfliktiem un kuri gūst labumu no UNRWA aizsardzības un palīdzības, un uz kuriem neattiecas Ženēvas konvencijas 1. panta C, E un F daļā paredzētie gadījumi, ietilpst minētās konvencijas 1. panta D daļas piemērošanas jomā ( 16 ) un attiecīgi Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanas jomā ( 17 ). Pašlaik runa ir par vienu vienīgu bēgļu grupu, uz kuru attiecas minētās normas.

30.

Ja Ženēvas konvencijas 1. panta D daļas pirmajā daļā ir paredzēta izslēgšanas klauzula attiecībā uz personām, kas nedrīkst baudīt šīs konvencijas labvēlību, minētā panta otrajā daļā ir ietverta iekļaušanas klauzula, ko piemēro bēgļiem, attiecībā uz kuriem jebkādu iemeslu dēļ ir izbeigta pirmajā daļā minētās ANO aģentūras vai struktūras sniegta aizsardzība vai palīdzība un kuru stāvoklis nav līdz galam nokārtots saskaņā ar attiecīgajām ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijām ( 18 ). Šīm personām ir visas tiesības izmantot Ženēvas konvencijā paredzēto režīmu.

31.

Paralēli tam Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrais teikums ietver iekļaušanas klauzulu, kas ir formulēta gandrīz identiski Ženēvas konvencijas 1. panta D daļā izmantotajam formulējumam. Personas, kuras ietilpst Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmā teikuma piemērošanas jomā, ja ir iestājušies šīs tiesību normas otrajā teikumā minētajā iekļaušanas klauzulā paredzētie nosacījumi, “paša šā fakta dēļ ir tiesīgas gūt labumu [no šīs direktīvas]” ( 19 ).

32.

Tiesai jau ir bijusi iespēja spriest par Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunktā minēto izslēgšanas un iekļaušanas klauzulu – kuras ir formulētas tāpat kā atbilstošajā Direktīvas 2011/95 tiesību normā minētās – tvērumu un piemērošanas nosacījumiem.

33.

Attiecībā uz pirmo no minētajām klauzulām Tiesa ir precizējusi, ka, pirmām kārtām, tikai tā persona, kas “faktiski ir saņēmusi” aizsardzību vai palīdzību no Apvienoto Nāciju aģentūras vai struktūras, izņemot UNCHR, ir izslēgta no to personu loka, kam var atzīt bēgļa statusu Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmā teikuma izpratnē ( 20 ) (spriedums, 2010. gada 17. jūnijs, Bolbol, C‑31/09, EU:C:2010:351, 51. punkts), un, otrām kārtām, pieteikuma iesniedzēja vienkārša neatrašanās šādas struktūras vai aģentūras darbības teritorijā vai šīs teritorijas brīvprātīga pamešana nav pietiekama, lai netiktu piemērota šāda izslēgšana (spriedums, 2012. gada 19. decembris, Abed El Karem El Kott u.c., C‑364/11, EU:C:2012:826, 49.–52. punkts).

34.

Runājot par iekļaušanas klauzulas piemērošanas nosacījumiem, Tiesa ir paskaidrojusi, ka Apvienoto Nāciju aģentūras vai struktūras, izņemot Augstā komisāra bēgļu jautājumos (AKBJ) biroju, sniegtās aizsardzības vai palīdzības izbeigšanu “jebkādu iemeslu dēļ” Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā teikuma izpratnē izraisa ne tikai pašas struktūras vai aģentūras, kas sniedz aizsardzību vai palīdzību, likvidēšana, bet arī šīs struktūras vai aģentūras nespēja pildīt savu uzdevumu ( 21 ). Šādas aizsardzības vai palīdzības izbeigšana, pēc Tiesas domām, ietver arī situāciju, kurā persona pēc tam, kad viņa faktiski bija saņēmusi šo aizsardzību vai palīdzību, vairs to nesaņem tāda iemesla dēļ, kuru viņa pati nespēj ietekmēt un kas nav atkarīgs no viņas gribas ( 22 ).

35.

Visbeidzot, runājot par iekļaušanas klauzulas sekām, Tiesa precizēja, ka, ja par patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts kompetentās iestādes ir konstatējušas, ka attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju ir spēkā priekšnoteikums par Apvienoto Nāciju Organizācijas aģentūras vai iestādes sniegtas aizsardzības vai palīdzības izbeigšanu, kas aplūkota Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmajā teikumā, fakts, ka šīs personas paša šā fakta dēļ “ir tiesīgas gūt labumu [no šīs direktīvas]”, kā paredzēts minētās direktīvas 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā teikumā, nozīmē, ka attiecīgā dalībvalsts atzīst bēgļa statusu Direktīvas 2004/83 2. panta c) punkta izpratnē un automātiski piešķir pieteikuma iesniedzējam bēgļa statusu, ja vien šim pēdējam nav piemērojams minētās direktīvas 12. panta 1. punkta b) apakšpunkts vai 2. un 3. punkts ( 23 ).

36.

Vispārīgāk – Tiesa 2012. gada 19. decembra spriedumā Abed El Karem El Kott u.c. (C‑364/11, EU:C:2012:826) ir atzinusi, ka Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkts attiecas uz specifisku personu kategoriju, pret ko situācijas dēļ, kurā tā atrodas, Ženēvas konvenciju parakstījušās valstis 1951. gadā apzināti ir nolēmušas izturēties īpaši ( 24 ). Starptautiskā kopiena šajā kategorijā ietilpstošās personas jau ir atzinusi par bēgļiem, un bēgļu statusā šīs personas jau gūst labumu no konkrētas aizsardzības programmas, kuras īstenošana ir uzticēta Apvienoto Nāciju struktūrām.

37.

Kā turklāt Tiesa ir uzsvērusi, Ženēvas konvencijas 1. panta D daļa ne tikai apstiprina minētajām personām atzīto īpašo statusu, bet tai ir arī mērķis nodrošināt šo personu aizsardzības turpinātību, ja tiek izbeigta aizsardzība, kuru tām sniedz Apvienoto Nāciju struktūras ( 25 ). Minētā panta mērķis vienlaikus ir novērst šo struktūru un UNCHR kompetenču pārklāšanos ( 26 ).

38.

Ir acīmredzams, ka, ja vēlas garantēt Ženēvas konvencijas 1. panta D daļā noteikto mērķu sasniegšanu un ievērot statusu, ko minētajā pantā aplūkotajai personu kategorijai ir atzinusi starptautiskā kopiena, piešķirot šīm personām īpašu attieksmi, ko tām rezervē konvencija, Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanu patvēruma meklētājam, kurš pieder minētajai kategorijai, nevar atstāt to valsts iestāžu rīcības brīvībā, kuras veic viņa pieteikuma izskatīšanu.

39.

To palestīniešu situācija, kuriem palīdz UNRWA un kuri iesniedz patvēruma pieteikumu kādā dalībvalstī, nav salīdzināma ar jebkura cita patvēruma meklētāja – kuram jāiesniedz pierādījums par pamatotām bailēm no vajāšanas – situāciju, lai viņam tiktu atzīts “bēgļa” statuss Direktīvas 2011/95 2. panta d) punkta izpratnē ( 27 ). Tātad šāda pieteikuma izskatīšanu vismaz sākumā nevar veikt saskaņā ar šo tiesību normu, kura atveido Ženēvas konvencijas 1. panta A daļas 2. punktu, bet tas ir jādara, ņemot vērā Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteiktos kritērijus.

40.

Minētajā pantā izklāstītās izslēgšanas un iekļaušanas klauzulas turklāt ir jāinterpretē vienoti, un tas, vai šīs klauzulas ir piemērojamas patvēruma meklētājai, ir jāizvērtē vienā izskatīšanas procedūrā, kam jānorisinās secīgos posmos ( 28 ). Pēc konstatācijas, ka konkrētā persona ietilpst to palestīniešu bēgļu kategorijā, kuriem Ženēvas konvencijas režīmu un tātad Direktīvu 2011/95 nepiemēro atbilstīgi šīs konvencijas 1. panta D daļas pirmajai daļai, ir jāpārbauda, ņemot vērā attiecīgās personas sniegtos paziņojumus, vai viņa tomēr nav iekļauta minētajā režīmā saskaņā ar minētā 1. panta D daļas otro daļu un attiecīgi Direktīvas 2011/95 režīmā, piemērojot šīs direktīvas 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otro teikumu, tā iemesla dēļ, ka starplaikā UNRWA aizsardzība vai palīdzība viņai ir izbeigta.

41.

Konkrēti, kā Tiesa precizējusi 2010. gada 17. jūnija spriedumā Bolbol (C‑31/09, EU:C:2010:351), valsts iestādei, kuras kompetencē ir izskatīt palestīniešu bēgļa iesniegtu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, vispirms būs jāpārbauda, vai pieteikuma iesniedzējs ir faktiski saņēmis UNRWA aizsardzību vai palīdzību. Ja nav iespējams izdarīt apstiprinošu secinājumu, tad pieteikuma iesniedzēju nedrīkst uzskatīt par izslēgtu no Direktīvas 2011/95 piemērošanas jomas saskaņā ar tās 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmo teikumu un iesniedzēja starptautiskās aizsardzības pieteikums būs jāizskata, ņemot vērā minētās direktīvas 2. panta c) punktu ( 29 ) un, iespējams, 2. panta f) punktu ( 30 ).

42.

Savukārt, ja izrādīsies, ka pieteikuma iesniedzējs ir izmantojis UNRWA aizsardzību vai palīdzību, kompetentajai valsts iestādei būs jāveic individuāls visu lietā nozīmīgo elementu vērtējums, lai pārliecinātos, vai tas, ka attiecīgā persona ir pametusi UNRWA darbības zonu, ir attaisnots ar iemesliem, kuri, būdami ārpus viņas ietekmes un neatkarīgi no viņas gribas, ir piespieduši viņu pamest šo teritoriju, tādējādi liedzot viņai iespēju saņemt minētās aģentūras sniegto aizsardzību vai palīdzību ( 31 ). Tas notiek gadījumā, kad ir būtiski apdraudēta attiecīgās personas personiskā drošība un UNRWA nespēj viņai savas darbības zonā nodrošināt dzīves apstākļus atbilstoši misijai, kura tai uzticēta ( 32 ).

43.

Ja šāda izskatīšana zināmos aspektos ir līdzīga tai, kas jāveic, kad starptautiskās aizsardzības pieteikums tiek vērtēts, ņemot vērā Direktīvas 2011/95 2. panta d) punktu, jo tas vismaz daļēji balstās uz to pašu faktu un apstākļu (it īpaši pieteikuma iesniedzēja personīgā situācija un personīgie apstākļi, situācija viņa izcelsmes valstī vai parastās dzīvesvietas valstī, viņa sniegtie paziņojumi un lietai nozīmīgie iesniegtie dokumenti) analīzi ( 33 ), mērķis tomēr ir cits.

44.

Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā teikumā prasītās izskatīšanas mērķis ir noteikt, vai UNRWA sniegtā palīdzība vai aizsardzība patvēruma meklētājam patiešām ir izbeigta, kas var notikt, kā redzējām, kad šī aģentūra objektīvu iemeslu dēļ vai ar pieteikuma iesniedzēja personisko situāciju saistītu iemeslu dēļ vairs nespēj nodrošināt viņam dzīves apstākļus atbilstoši misijai, kura tai uzticēta, vai ja praktisku, juridisku vai ar drošības nosacījumiem attiecīgajā UNRWA darbības zonā saistītu šķēršļu dēļ pieteikuma iesniedzējs vairs nespēj tajā atgriezties ( 34 ).

45.

Šādā kontekstā, lai patvēruma meklētājam atzītu bēgļa statusu, viņam nebūs jāpierāda bailes no vajāšanas Direktīvas 2011/95 2. panta d) punkta izpratnē – lai gan šādu baiļu pierādījums dod viņam visas tiesības tikt iekļautam minētās direktīvas 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā teikumā minētajā iekļaušanas klauzulā ‐, bet viņam, piemēram, būs pietiekami pierādīt, ka ir pārtraukta UNRWA sniegtā aizsardzība vai palīdzība vai arī ka pastāv bruņota konflikta vai, vispārīgāk, vardarbības vai nedrošības situācijas, kas padara šādu aizsardzību vai palīdzību neefektīvu vai vispār tās likvidē, pat ja šādas situācijas, uz kurām norāda pieteikuma iesniedzējs, kas neietilpst Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanas jomā, drīzāk attaisnotu alternatīvās aizsardzības statusa, nevis bēgļa statusa atzīšanu.

46.

No līdz šim sacītā izriet, ka tādos apstākļos kā pamatlietā S. Alheto – palestīniešu izcelsmes bēgles patvēruma meklētājas – iesniegtais starptautiskās aizsardzības pieteikums bija jāizskata DAB, pamatojoties uz valsts tiesību aktiem, ar kuriem transponēts Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmais un otrais teikums. Tā kā palestīniešu bēgļa ierakstīšana UNRWA reģistrācijas sistēmā ir noslēguma rādītājs faktam, ka minētais bēglis saņem vai ir saņēmis UNRWA aizsardzību vai palīdzību ( 35 ), S. Alheto, kura iesniedza šādas reģistrācijas pierādījumu, ietilpst Ženēvas konvencijas 1. panta D daļas piemērošanas jomā un tāpēc arī Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta piemērošanas jomā. DAB attiecīgi, pamatojoties uz individuālu izskatīšanu un ņemot vērā lietā nozīmīgo faktu un apstākļu kopumu, būtu bijis jāizvērtē, vai S. Alheto ietilpst iekļaušanas klauzulā, kas minēta Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā teikumā. Tāpēc tai būtu bijis jāpārliecinās, vai S. Alheto aizbraukšanu no Gazas joslas attaisnoja no viņas gribas neatkarīgi iemesli, kuri viņu piespieda pamest minēto teritoriju, liedzot viņai turpināt gūt labumu no UNRWA aizsardzības vai palīdzības ( 36 ). Apstiprinošas atbildes gadījumā, vispirms pārbaudot, ka nepastāv citi izslēgšanas pamati, DAB būtu bijis jāpiešķir S. Alheto bēgļa statuss.

47.

Pirms noslēdzošās daļas ir svarīgi uzsvērt, ka, pārbaudot, vai UNRWA aizsardzība vai palīdzība ir beigusies Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrā teikuma izpratnē, valsts iestādei, kuras kompetencē ir izskatīt palestīniešu pieteikuma iesniedzēja pieteikumu, būs jāņem vērā tikai tā situācija, kas pastāv UNRWA darbības zonas teritorijā, kurā bija konkrētā pieteikuma iesniedzēja pastāvīgā dzīvesvieta pirms patvēruma pieteikuma iesniegšanas –S. Alheto gadījumā, Gazas joslā – pat ja šī persona pirms kādas dalībvalsts teritorijas sasniegšanas ir tranzītā devusies cauri citiem minētās zonas apgabaliem ( 37 ).

48.

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uzskatu, ka uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 2011/95 ir jāinterpretē tādējādi, ka UNRWA reģistrēta palestīniešu izcelsmes bezvalstnieka, kura pastāvīgā dzīvesvieta pirms ieceļošanas Savienībā atradās šīs struktūras darbības zonā, iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums ir jāizskata, pamatojoties uz minētās direktīvas 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta noteikumiem.

49.

Ar otro prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā Tiesai jautā, vai Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunktam ir tieša iedarbība un vai to var piemērot tiesvedībā, kaut gan S. Alheto uz to nav atsaukusies.

50.

Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa, Bulgārija) norāda, ka ZUB 12. panta 1. punkta 4. apakšpunkta redakcija, kas grozīta ar likumu, ar kuru tika transponēta Direktīva 2011/95 ( 38 ), S. Alheto situācijai nav piemērojama ratione temporis ( 39 ), savukārt ar versiju, kas bija spēkā pirms minētā grozījuma, nepilnīgi ir transponēts Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkts, jo netiek aplūkota minētās tiesību normas otrajā teikumā paredzētā iekļaušanas klauzula ( 40 ).

51.

Ņemot vērā likuma, ar kuru Bulgārijas tiesībās tika transponēta Direktīva 2011/95, nepiemērojamību ratione temporis pamatlietai, es sīkāk neizskatīšu grozījumus, kas ar minēto likumu ir izdarīti ZUB 12. panta 1. punkta 4. apakšpunktā, nedz arī paudīšu viedokli par minētā panta – tā pašlaik spēkā esošajā redakcijā – atbilstību Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunktam, lai gan dažos lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu fragmentos un otrā prejudiciālā jautājuma pirmajā daļā Tiesai tiek lūgts paust nostāju par šo jautājumu.

52.

Runājot par ZUB 12. panta 1. punkta 4. apakšpunkta redakciju laikā, pirms bija stājies spēkā likums, ar kuru tika transponēta Direktīva 2011/95, lai gan ir taisnība, ka Tiesa nevar apšaubīt interpretāciju, ko iesniedzējtiesa piešķir savas valsts tiesībām, neslēpju zināmu apmulsumu par neiespējamību, uz ko norādījusi Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa, Bulgārija), interpretēt minēto tiesību normu tādējādi, lai tā atbilstu Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunktam. Tiešām, lai gan Direktīvas 2004/83 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā teikumā paredzētā iekļaušanas klauzula nav tajā konkrēti atveidota, minētā tiesību norma tomēr skaidri norādīja, ka klauzula par izslēgšanu no to personu loka, kurām var atzīt bēgļa statusu, būtu darbojusies tikai tik ilgi, kamēr nebūtu izbeigta Apvienoto Nāciju Organizācijas struktūras vai aģentūras sniegtā aizsardzība vai palīdzība. Konstatējums par šādas aizsardzības vai palīdzības izbeigšanu tātad varēja izraisīt tikai to, ka izslēgšanas klauzula netiek piemērota, ar sekām, ko Tiesa izskaidrojusi 2012. gada 19. decembra spriedumā Abed El Karem El Kott u.c. (C‑364/11, EU:C:2012:826). Šajā ziņā atgādinu, ka atbilstīgas interpretācijas princips prasa, lai valstu tiesas, ņemot vērā valsts tiesības kopumā un piemērojot tajās atzītās interpretācijas metodes, veiktu visas to kompetencē ietilpstošās darbības, lai nodrošinātu Savienības tiesību pilnīgu efektivitāti un nonāktu pie risinājuma, kas atbilstu to mērķim ( 41 ).

53.

Ņemot vērā minēto, lai atbildētu uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu, manuprāt, nav šaubu, ka Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajam teikumam, ciktāl tas nepārprotami nosaka palestīniešu bēgļu, kuri ietilpst minētās tiesību normas pirmā teikuma piemērošanas jomā un vairs nevar izmantot UNRWA aizsardzību vai palīdzību, tiesības gūt labumu no šīs direktīvas, ir beznosacījuma un pietiekami precīzs saturs, lai ieinteresētās personas varētu to izmantot valsts tiesās ( 42 ).

54.

Runājot par to, vai Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otro teikumu iesniedzējtiesa var piemērot, kaut gan prasītāja pamatlietā nav uz to atsaukusies, atgādinu, ka Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt, ka “ieinteresētajai pusei atzītās tiesības, pastāvot noteiktiem priekšnoteikumiem, valsts tiesā atsaukties uz kādu direktīvu, kuras transponēšanas termiņš ir beidzies, neizslēdz valsts tiesas pilnvaras ņemt minēto direktīvu vērā, lai gan puse uz to neatsaucas”, un tieši piemērot minētās direktīvas precīzās un beznosacījuma tiesību normas, nepiemērojot tām pretrunā esošās valsts tiesības.

55.

Pamatojoties uz iepriekš izklāstīto, uzskatu, ka uz otro Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa, Bulgārija) uzdoto prejudiciālo jautājumu ir jāatbild tā, ka Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā teikumā ir ietverta pietiekami precīza un beznosacījuma norma, lai ieinteresētās personas varētu to izmantot valsts tiesās. Apstāklis, ka ieinteresētā puse tiesvedībā nav atsaukusies uz kādu Savienības tiesību normu, kurai ir tieša ietekme, neliedz valsts tiesai to tieši piemērot, ja tā to uzskata par nepieciešamu.

56.

Ar trešo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai no Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punkta izriet, ka administratīva lēmuma, ar kuru ir noraidīts UNRWA reģistrēta palestīniešu izcelsmes bezvalstnieka iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums, pārsūdzības procesā pirmās instances tiesa var izskatīt minēto pieteikumu, pamatojoties uz Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punktā noteiktajiem principiem, pat ja šādu izskatīšanu iepriekš nav veikusi kompetentā administratīvā iestāde.

57.

Vispirms ir jānoskaidro jautājums par Direktīvas 2013/32 piemērošanu ratione temporis pamatlietai.

58.

Atbilstīgi minētās direktīvas 51. panta 1. punktam dalībvalstīm dotais termiņš, lai dalībvalstīs stātos spēkā minētajā tiesību normā uzskaitīto šīs direktīvas pantu (kuru vidū arī 46. pants) transponēšanas akti, beidzās 2015. gada 20. jūlijā. Saskaņā ar Direktīvas 2013/32 52. panta pirmās daļas pirmo teikumu “dalībvalstis piemēro normatīvos un administratīvos aktus, kas minēti [šīs direktīvas] 51. panta 1. punktā, starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kas iesniegti [..] pēc 2015. gada 20. jūlija vai agrākā datumā”. Atbilstīgi minētās direktīvas 52. panta pirmās daļas otrajam teikumam “pieteikumus, kas iesniegti pirms 2015. gada 20. jūlija, [..] reglamentē normatīvie un administratīvie akti, kas pieņemti saskaņā ar Direktīvu [2005/85]”.

59.

Lai gan koordinācija starp Direktīvas 2013/32 52. panta pirmās daļas pirmo un otro teikumu nešķiet acīmredzama ( 43 ), pirmajā teikumā iekļautā vārdkopa “vai agrākā datumā”, kura direktīvas tekstā iekļauta pēc Padomes ierosinājuma ( 44 ), šķiet, ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm bija tiesības direktīvas transponēšanas aktā paredzēt, ka valsts tiesību normas, kuru mērķis ir panākt atbilstību direktīvas 51. panta 1. punktā uzskaitītajiem pantiem, tiek piemērotas arī tiem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kas iesniegti pirms šajā pēdējā pantā noteiktā datuma. Gadījumam, ja šīs tiesības netiktu izmantotas, Direktīvas 2013/32 52. panta pirmās daļas otrajā teikumā bija paredzēts, ka ir jāturpina piemērot tās tiesību normas, ar kurām ir transponēta Direktīva 2005/85.

60.

Savienības likumdevējs tātad ir paredzējis īpašu pārejas režīmu, kura mērķis ir koordinēt jaunās direktīvas (Direktīva 2013/32) normu piemērošanu laikā un atceltās direktīvas (Direktīva 2005/85) normu piemērošanu laikā. Saskaņā ar minēto režīmu, ja vien valsts likumdevējs nav paredzējis citādi, starptautiskās aizsardzības pieteikumus, kas iesniegti pirms 2015. gada 20. jūlija, izskata, pamatojoties uz tiesību normām, ar kurām tika transponēta Direktīva 2005/85.

61.

Atbildot uz paskaidrojumu lūgumu saskaņā ar Tiesas Reglamenta 101. pantu, iesniedzējtiesa precizēja, ka likuma, ar ko tika transponēta Direktīva 2013/32 un kas stājās spēkā 2015. gada 28. decembrī, 37. pantā ir norādīts, ka pirms minētā datuma sāktās procedūras tiek pabeigtas, pamatojoties uz agrāk spēkā esošajām tiesību normām. No tā izriet, lai gan netieši, ka Bulgārijas likumdevējs ir nolēmis neizmantot Direktīvas 2013/32 52. panta pirmās daļas pirmajā teikumā piedāvātās tiesības paredzēt, ka valsts tiesību normas, ar kurām ir transponēta minētā direktīva, piemēro arī pirms 2015. gada 20. jūlija iesniegtiem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem.

62.

Tā kā S. Alheto iesniedza savu starptautiskās aizsardzības pieteikumu 2014. gada 25. novembrī, minētais pieteikums, kas iesniegts agrāk gan par dienu, kad stājās spēkā likums, ar kuru Bulgārijas tiesībās tika transponēta Direktīva 2013/32, gan par datumu, kas noteikts minētās direktīvas 52. panta pirmās daļas pirmajā teikumā, bija – gan saskaņā ar valsts tiesībām (likuma, ar kuru tika transponēta Direktīva 2013/32, 37. pants), gan saskaņā ar Savienības tiesībām (Direktīvas 2013/32 52. panta pirmās daļas otrais teikums) – jāizskata, pamatojoties uz tiesību normām, ar kurām Bulgārijas tiesībās tika transponēta Direktīva 2005/85 ( 45 ).

63.

Tāpēc Direktīva 2013/32 nav piemērojama ratione temporis pamatlietas faktiem. Tiesas judikatūra, uz ko atsaucas iesniedzējtiesa un atbilstīgi kurai līdz kādas direktīvas transponēšanas termiņa beigām dalībvalstu tiesām ir pēc iespējas jāatturas interpretēt valsts tiesības tādā veidā, kas pēc transponēšanas termiņa beigām varētu nopietni apdraudēt šajā direktīvā paredzētā rezultāta sasniegšanu ( 46 ), manuprāt, nav piemērojama šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu. Patiesi, lai gan, kā norādaAdministrativen sad Sofia‑grad, Bulgārijas likumdevējs nav paredzējis īpašas tiesību normas Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punkta transponēšanai tajā ziņā, ka tiesību normas, kas bija spēkā pirms minētās direktīvas transponēšanas, ir jāuzskata par “ietvertām [šīs pēdējās minētās direktīvas] piemērošanas jomā” ( 47 ), lai gan tā bija stājusies spēkā, pirms S. Alheto iesniedza savu patvēruma pieteikumu, ir konkrēti noteikts, ka, neskarot gadījumus, kad valsts tiesībās ir noteikts citādi, minētais pieteikums, būdams iesniegts pirms 2015. gada 20. jūlija, ir jāizskata, balstoties uz tiesību normām, ar kurām ir transponēta Direktīva 2005/85.

64.

Iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ trešais prejudiciālais jautājums, manuprāt, ir jāatzīst par nepieņemamu ( 48 ). Tādējādi turpmākie apsvērumi ir izklāstīti tikai pakārtoti.

65.

Ievadam jānorāda, ka Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punkts un patvēruma jomā pieņemto administratīvo lēmumu pārbaudes tiesā tvēruma definīcija, ko tas ievieš, ir radījusi zināmu interesi valsts tiesās, ko apliecina fakts, ka jautājumi par šīs tiesību normas interpretāciju ir tikuši uzdoti vēl citos piecos lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu, kurus Tiesa vēl izskata ( 49 ). Atšķirībā no Direktīvas 2005/85 39. panta, kas tikai noteica pienākumu garantēt tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību, atstājot dalībvalstīm iespēju definēt šo tiesību apjomu ( 50 ), Direktīvas 2013/32 46. pants groza perspektīvu, kas turklāt atspoguļo atšķirīgu abu aktu saskaņotības līmeni.

66.

No minētajā pantā izmantotās terminoloģijas ir acīmredzams, ka, nosakot standartu, kuram saskaņā ar 3. punktu dalībvalstīm ir jāatbilst, lai izpildītu 1. punktā noteikto pienākumu nodrošināt starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam efektīvu tiesisko aizsardzību, Savienības likumdevējs par atsauces parametru ir pieņēmis Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) judikatūru Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECPAK) 13. panta un minētās konvencijas 3. panta kopīgas piemērošanas kontekstā ( 51 ).

67.

Pamatojoties uz Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punktu, tiesiskā aizsardzība ir efektīva, ja ietver “faktiskā un juridiskā pamatojuma pilnīgu un ex nunc pārbaudi”, un – “attiecīgā gadījumā” – “pārbaudi par [pieteikuma iesniedzēja] starptautiskās aizsardzības nepieciešamību saskaņā ar Direktīvu 2011/95”.

68.

“Pilnīgas pārbaudes” vajadzību, kas neaprobežojas ar piemērojamo tiesību normu ievērošanu, bet ir plašāka un ietver arī faktu konstatāciju un izvērtēšanu, jau sen ir apliecinājusi ECT. Pēc ECT domām, ECPAK 3. panta svarīgums un kaitējuma, kas var tikt nodarīts pārkāpuma gadījumā, neatgriezeniskums, lai tiesisko aizsardzību varētu uzskatīt par efektīvu, prasa pamatu, kuri attiecas uz minētajā pantā aizliegtas apiešanās risku veidiem, “rūpīgu kontroli” ( 52 ) un “neatkarīgu”, “stingru” ( 53 ) un pilnīgu pārbaudi ( 54 ). Šādai izskatīšanai “ir jāļauj kliedēt jebkuras šaubas, lai cik likumīgas tās būtu, par aizsardzības pieteikuma nepamatoto raksturu, lai kāds būtu iestādes, kurai uzticēts veikt kontroli, kompetenču tvērums” ( 55 ). Pilnīgas pārbaudes vajadzība nozīmē, ka tiesas veiktā kontrole ir plašāka nekā tikai kontrole par to, vai nav sagrozīti fakti vai pierādījuma elementi un vai nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.

69.

Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punktā ir arī noteikts, ka pārsūdzības faktiskā un juridiskā pamatojuma pilnīga pārbaude ir jāveic “ex nunc”, proti, nevis pamatojoties uz apstākļiem, kurus pārsūdzēto lēmumu pieņēmusī iestāde zināja vai kurus tai vajadzēja zināt lēmuma pieņemšanas brīdī, bet apstākļiem, kuri pastāvēja tiesas nolēmuma pieņemšanas brīdī ( 56 ). Tas nozīmē, no vienas puses, iespēju pieteikuma iesniedzējam izmantot jaunus elementus, kas nebija iesniegti iestādei, kura izskatīja starptautiskās aizsardzības pieteikumu ( 57 ), no otras puses, pilnvaras tiesai, kas izskata pārsūdzību, pēc savas ierosmes savākt elementus, kuri ir nozīmīgi pieteikuma iesniedzēja situācijas izvērtēšanai.

70.

Attiecībā uz pārbaudi par pieteikuma iesniedzēja “starptautiskās aizsardzības nepieciešamību” izskatīšanu, kas arī ir iekļauta Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punktā noteiktajā standartā, tā nozīmē iespēju tiesai, ja tā uzskata, ka tās rīcībā ir visi šim nolūkam nepieciešamie dati, (“attiecīgā gadījumā”) pieņemt nolēmumu par jautājumu, kas ir pamatā ikvienam Direktīvas 2013/32 46. panta 1. punktā uzskaitītajam lēmumam, proti, jautājumu, lai noskaidrotu, vai pieteikuma iesniedzējam ir tiesības uz bēgļa statusa vai alternatīvās aizsardzības statusa atzīšanu.

71.

Šajā ziņā ir svarīgi atcerēties, ka bēgļa statusa atzīšana ir “deklaratīvs akts” ( 58 ), nevis tiesības nodibinošs akts, un, kā Tiesa precizējusi 2015. gada 24. jūnija spriedumā H.T. (C‑373/13, EU:C:2015:413, 63. punkts) ( 59 ), tas nozīmē, ka dalībvalstīm – un tātad par patvēruma pieteikumu izskatīšanu atbildīgajām kompetentajām valsts iestādēm – ir jāatzīst šāds statuss personai, kura atbilst Savienības tiesībās noteiktajiem obligātajiem standartiem, un tām “šajā ziņā nav nekādas rīcības brīvības”. Izskatot starptautiskās aizsardzības pieteikumu, minētās iestādes veic faktu juridisko kvalifikāciju, kas neietver nekādu administratīvās iestādes rīcības brīvības īstenošanu. Ja tiesa šādu klasifikāciju uzskata par nepareizu, tai ir jāspēj pašai, atbilstīgi Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punktam, ja tās rīcībā esošie elementi tai to atļauj, pārbaudīt pieteikuma iesniedzēja starptautiskās aizsardzības nepieciešamību, bez pienākuma nosūtīt lietas materiālus atpakaļ administratīvajai iestādei. Ja uz šīs izskatīšanas pamata tiesa secina, ka pieteikuma iesniedzējs atbilst kritērijiem, lai to uzskatītu par bēgli vai piešķirtu tam alternatīvu aizsardzību, minētajai tiesai, ja tā saskaņā ar valsts tiesībām nav kompetenta veikt starptautiskās aizsardzības piešķiršanas pasākumu un tātad nevar grozīt pārsūdzēto lēmumu, tomēr ir jābūt pilnvarām formulēt saistošas norādes par pieteikuma iesniedzēja starptautiskās aizsardzības nepieciešamību, un iestādei, kuras kompetencē ir veikt tādu pasākumu, tās būs jāievēro.

72.

Pamatojoties uz izklāstītajiem apsvērumiem, uzskatu, ka, ja Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punkts būtu piemērojams pamatlietas faktiem, iesniedzējtiesai iespēju robežās būtu pienākums interpretēt APK noteikumus tādējādi, ka tādā situācijā, kādā atrodas S. Alheto, šī tiesa ir kompetenta pieņemt nolēmumu par šīs personas starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ņemot vērā Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunktu, un, ja šāda interpretācija nebūtu iespējama, pārtraukt piemērot tos noteikumus, kuri šai tiesai neļauj veikt minēto izskatīšanu.

73.

Savukārt es neuzskatu, ka to pašu rezultātu var sasniegt, pamatojoties uz Direktīvas 2005/85 39. pantu, iepriekš 65. punktā norādīto iemeslu dēļ.

74.

Ar piekto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, vai palīdzība, ko UNRWA sniedz savas darbības zonā, var tikt uzskatīta par “pietiekamas aizsardzības” veidu Direktīvas 2013/32 35. panta pirmās daļas b) punkta izpratnē. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka minētais jautājums ir uzdots nolūkā izvērtēt, vai pamatlietas apstākļos Jordāniju var uzskatīt par S. Alheto“pirmo patvēruma valsti”. Pēc iesniedzējtiesas domām, ja būtu iespējams izdarīt šādu secinājumu, tad S. Alheto iesniegto starptautiskās aizsardzības pieteikumu varētu uzskatīt par nepieņemamu, pamatojoties uz Direktīvas 2013/32 33. pantu.

75.

Pirms atbildu uz šo jautājumu, atgādinu, ka Direktīvas 2013/32 35. panta pirmās daļas b) punktā ir pārņemts Direktīvas 2005/85 (kas bija spēkā pirms Direktīvas 2013/32) 26. panta pirmās daļas b) punkta teksts. Tā kā, ņemot vērā šo secinājumu 58.–63. punktā sniegtos precizējumus, S. Alheto starptautiskās aizsardzības pieteikumam ir piemērojami tikai tie Bulgārijas tiesību noteikumi, kas pieņemti saskaņā ar Direktīvu 2005/85, piektais prejudiciālais jautājums, vispirms to pārformulējot, ir jāuzskata par jautājumu par to, kā interpretēt minētās direktīvas 26. panta pirmās daļas b) punktu.

76.

Direktīvas 2005/85 25. panta 1. punktā – kā pašreizējā Direktīvas 2013/32 33. panta 1. punktā – bija paredzēts, ka dalībvalstīm nav jāizskata patvēruma pieteikums pēc būtības, ja šāds pieteikums tiek uzskatīts par nepieņemamu kāda no 2. punktā uzskaitītajiem pamata dēļ. Minētā punkta b) apakšpunktā šo iemeslu vidū bija norādīts apstāklis, ka kāda trešā valsts tiek uzskatīta par pieteikuma iesniedzēja “pirmo patvēruma valsti” saskaņā ar tās pašas Direktīvas 2005/85 26. pantu. Minētā panta pirmās daļas a) un b) punktā bija noteiktas divas dažādas situācijas, kad kādu trešo valsti var uzskatīt par pieteikuma iesniedzēja “pirmo patvēruma valsti”. Pirmā attiecās uz gadījumu, kad pieteikuma iesniedzējs “šajā valstī ir ticis atzīts par bēgli” un var joprojām gūt labumu no šādas aizsardzības. Otrā situācija attiecās uz gadījumu, kad pieteikuma iesniedzējs bauda “citādu pietiekamu aizsardzību šajā valstī, tostarp priekšrocības no “nerepatriēšanas” principa”.

77.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ( 60 ) izriet, ka ZUB 13. panta 2. punkta 2. apakšpunkta redakcijā, kas piemērojama S. Alheto pieteikumam, nebija aplūkota otrā situācija, kas paredzēta Direktīvas 2005/85 26. panta pirmās daļas b) punktā. Saskaņā ar iesniedzējtiesas izklāstu šīs direktīvas transponēšanas aktā Bulgārijas likumdevējs esot nolēmis ierobežot iespēju atzīt patvēruma pieteikumu minētās direktīvas 25. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē par nepieņemamu un atļaut to darīt tikai tajā gadījumā, kad izrādās, ka pieteikuma iesniedzējam ir piešķirts bēgļa statuss kādā drošā trešajā valstī. Tikai Direktīvas 2013/32 transponēšanas brīdī, ciktāl var secināt no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, minētais likumdevējs ZUB 13. panta 2. punkta 2. apakšpunktā ieviesa arī pieteikuma nepieņemamības pamatu saistībā ar gadījumu, kad pieteikuma iesniedzējs kādā trešajā valstī gūst labumu no “efektīvas aizsardzības, kas ietver arī neizraidīšanas principu”. Šī ZUB 13. panta 2. punkta 2. apakšpunkta redakcija tomēr nav piemērojama pamatlietas faktiem.

78.

Saskaņā ar Direktīvas 2005/85 5. pantu dalībvalstis varēja “ieviest vai saglabāt izdevīgākus procedūru standartus, nodrošinot vai atņemot bēgļa statusu, ja vien šie standarti atbilda [minētajai] direktīvai”. No Direktīvas 2005/85 25. panta 1. punkta teksta izriet, ka dalībvalstīm bija tiesības, nevis pienākums attiecīgajās patvēruma pieteikumu izskatīšanas valstu procedūrās paredzēt nepieņemamības iemeslus, kas ir minēti šā panta 2. punktā, savukārt no minētās direktīvas preambulas 22. apsvēruma izriet, ka tās 25. pants bija izņēmums no noteikuma, atbilstīgi kuram dalībvalstu kompetentajām iestādēm visi patvēruma pieteikumi ir jāizskata pēc būtības ( 61 ).

79.

No tā izriet, ka, transponējot Direktīvu 2005/85, Bulgārijas likumdevējs likumīgi varēja nolemt, kā tas to izdarīja, netransponēt visus Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punktā paredzētos patvēruma pieteikuma nepieņemamības pamatus, un, it īpaši, pamatu, kas izriet no šīs direktīvas 25. panta 2. punkta b) apakšpunkta, lasot to kopā ar direktīvas 26. panta pirmās daļas b) punktu ( 62 ).

80.

Šādos apstākļos, tā kā, pamatojoties uz Bulgārijas tiesībām, kas ir piemērojamas S. Alheto iesniegtā starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanai, minēto pieteikumu nekādā ziņā nevarēja atzīt par nepieņemamu tā iemesla dēļ, kas noteikts Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punkta b) apakšpunktā, lasot to kopā ar 26. panta pirmās daļas b) punktu, piektais prejudiciālais jautājums, tā kā savā pārformulētajā redakcijā tas ir par minēto noteikumu interpretāciju, ir hipotētiska rakstura un tāpēc nepieņemams ( 63 ).

81.

Tāpēc es turpinājumā tikai pakārtoti īsumā izskatīšu šo prejudiciālo jautājumu.

82.

Direktīvas 2005/85 26. panta pirmās daļas b) punkts ir jālasa, ņemot vērā jau minēto šīs direktīvas preambulas 22. apsvērumu, pamatojoties uz kuru dalībvalstis var nevērtēt starptautiskās aizsardzības pieteikumu pēc būtības gadījumā, ja var “pamatoti pieņemt, ka cita valsts [..] nodrošinātu pietiekamu aizsardzību”, it īpaši, “ja pirmā patvēruma valsts pieteikuma iesniedzējam ir piešķīrusi bēgļa statusu vai citādu pietiekamu aizsardzību, un šī valsts pieteikuma iesniedzēju uzņems atpakaļ”.

83.

No minētā preambulas apsvēruma skaidri izriet, ka tikai tai aizsardzībai, ko piešķīrusi valsts, kura vēlas kvalificēties kā pieteikuma iesniedzēja pirmā patvēruma valsts, var piešķirt nozīmi nolūkā piemērot nepieņemamības pamatu, kas minēts Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punkta b) apakšpunktā kopsakarā ar tās 26. panta pirmās daļas b) punktu. Citādi nemaz nevarētu būt, ņemot vērā, ka aizsardzību pret izraidīšanu, kas ir daļa no aizsardzības satura, uz kuru ir atsauce Direktīvas 2005/85 26. panta pirmās daļas b) punktā, var garantēt tikai tā valsts, kurā pieteikuma iesniedzējs atgrieztos, ar nosacījumu, ka viņš tiktu tajā atpakaļuzņemts, ja viņa pieteikums tiktu uzskatīts par nepieņemamu, pamatojoties uz minētās direktīvas 25. panta otrās daļas b) punktā minēto iemeslu. Ja tāda struktūra kā UNRWA var piešķirt palīdzību un pamatpakalpojumus, kurus daļēji var pielīdzināt tiem, ko piedāvā valsts iestādes starptautiskās vai humanitārās aizsardzības režīma ietvaros, tā tomēr nevar garantēt personām, kuras atrodas tās darbības jomā, ka tad, ja viņas no savas gribas neatkarīgu iemeslu dēļ pamet teritoriju, kurā atrodas viņu pastāvīgā dzīvesvieta, lai dotos uz citu valsti minētās struktūras darbības zonā, viņas no šīs valsts neizraidīs uz teritoriju, kuru viņas pametušas.

84.

Turklāt saistība starp Direktīvas 2005/85 26. panta pirmās daļas a) un b) punktu vedina uzskatīt, ka tikai tāda aizsardzība, kuras rezultātā valsts, ko uzskata par pirmo patvēruma valsti, piešķir pieteikuma iesniedzējam specifisku statusu, kurš, kaut gan tam nav lietai nozīmīgajos starptautiskajos instrumentos definētā bēgļa statusa satura, viņu efektīvi aizsargā ( 64 ), it īpaši pret izraidīšanu ( 65 ), var veidot “pietiekamu aizsardzību” minētās direktīvas 26. panta pirmās daļas b) punkta izpratnē. Citiem vārdiem sakot, tāpat kā tikai ar iespēju pieteikuma iesniedzējam lūgt un saņemt bēgļa statusa atzīšanu nepietiek, lai konkrēto valsti varētu kvalificēt par pirmo patvēruma valsti minētās tiesību normas a) punkta izpratnē, ar aizsardzības režīma, kam pieteikuma iesniedzējs varētu piekļūt, ja tiktu atpakaļuzņemts minētajā valstī, paredzēšanu nepietiek, lai varētu piemērot minētās tiesību normas b) punktu un ļaut uzskatīt par nepieņemamu viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumu, pamatojoties uz Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

85.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu neizriet, ka S. Alheto, kura pirms izlidošanas uz Bulgāriju tranzītā šķērsoja Jordāniju, uzturoties tur 23 dienas, baudītu minētajā valstī īpašu statusu, kas viņai ļautu it īpaši būt aizsargātai no iespējamas izraidīšanas uz Gazas joslu ( 66 ). Tas vien, ka S. Alheto pieder personu grupai (UNRWA reģistrēti palestīniešu bēgļi), kurai ir īpašs starptautiskais statuss, ko atzīst Jordānija ( 67 ), nav pietiekami, lai piemērotu Direktīvas 2005/85 25. panta 2. punkta b) apakšpunktu, jo nosacījumi, kuriem saskaņā ar minēto tiesību normu ir pakārtota dalībvalstu iespēja atzīt par nepieņemamu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ir jāpārbauda ar atsauci uz pieteikuma iesniedzēja individuālo situāciju.

86.

Tāpat arī lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav norāžu, kas ļautu noteikt, ka pēc atgriešanās Jordānijā S. Alheto būtu piekļuve UNRWA aizsardzībai vai palīdzībai minētajā valstī.

87.

Šajā ziņā atgādinu, ka savās 2017. gada decembra vadlīnijās par Ženēvas konvencijas 1. panta D daļas piemērošanu palestīniešu bēgļiem ( 68 )UNHCR precizēja, ka “neviena valsts nevar droši prezumēt, ka palestīniešu bēglim būs iespēja piekļūt UNRWA aizsardzībai vai palīdzībai [šīs aģentūras] darbības zonā, kurā šī persona nekad nav dzīvojusi, vai citā zonā, nevis tajā, kurā šī persona pastāvīgi dzīvojusi agrāk” ( 69 ). Piemērojot šādu pieņēmumu, pēc UNHCR domām, “pieteikuma iesniedzējam tiktu uzlikts nesaprātīgs un nepārvarams slogs” un tiktu ignorēta starptautisko attiecību realitāte, kas pamatojas uz valstu suverenitātes principu. Citiem vārdiem sakot, apstāklis, ka UNRWA reģistrēts patvēruma meklētājs ir guvis labumu no šīs aģentūras aizsardzības un palīdzības teritorijā, kurā bija viņa parastā dzīvesvieta pirms ieceļošanas Savienībā, nesniedz nekādu garantiju faktam, ka viņš varēs turpināt gūt labumu no šādas aizsardzības vai palīdzības citā valstī UNRWA darbības zonā, ar kuru viņam nav nekādas agrāk pastāvošas saiknes. S. Alheto gadījumā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav nevienas norādes nedz uz ģimenes, nedz kādām citām saiknēm Jordānijā.

88.

Pamatojoties uz iepriekš izklāstīto, uzskatu, ka pamatlietas apstākļos nepastāv pietiekamas garantijas, ka S. Alheto būtu piekļuve UNRWA palīdzībai Jordānijā, ja minētā valsts viņu uzņemtu atpakaļ, nedz arī viņa baudītu minētajā valstī “pietiekamu aizsardzību” Direktīvas 2005/85 26. panta pirmās daļas b) punkta izpratnē.

89.

Noslēgumā uzsveru, ka, ja Ženēvas konvencija nedz paredz, nedz konkrēti izslēdz tādu pasākumu izmantošanu, kuru mērķis ir atzīt “citur pastāvošu aizsardzību” (piemērojot tādus jēdzienus kā “pirmā patvēruma valsts” vai “droša trešā valsts”), šādus pasākumus nevar uzskatīt par saderīgiem ar minēto konvenciju citādi kā vien robežās, kurās tie garantē personām, kas ietilpst šīs konvencijas 1. pantā minētajā “bēgļa” jēdzienā, tajā paredzēto tiesību piemērošanu. Tāpēc, ja tās vēlas izmantot “pirmās patvēruma valsts” jēdzienu Direktīvas 2005/85 26. panta pirmās daļas b) punkta un tagad Direktīvas 2013/32 35. panta pirmās daļas b) punkta izpratnē, ir nepieciešams, ka tās dalībvalsts iestādes, kas ir kompetentas izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, pārliecinās par aizsardzības, ko šī valsts piešķīrusi pieteikuma iesniedzējam, faktisko raksturu, it īpaši, ja, kā tas ir Jordānijas gadījumā, minētā valsts jau izmitina lielu skaitu bēgļu ( 70 ).

90.

Ar ceturto prejudiciālo jautājumu Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa, Bulgārija) būtībā jautā, vai Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punkts ļauj tiesai, kurai jāizskata prasība pret lēmumu, ar ko pēc būtības noraida starptautiskās aizsardzības pieteikumu, spriest pirmo reizi: i) par šāda pieteikuma pieņemamību, pamatojoties uz Direktīvas 2013/32 33. panta 2. punkta a) un c) apakšpunktā paredzētajiem iemesliem, pat ja nav bijusi Direktīvas 2013/32 34. panta 1. punktā noteiktā intervija, ii) par pieteikuma iesniedzēja izraidīšanu uz izcelsmes vai pastāvīgās dzīvesvietas valsti.

91.

Šis prejudiciālais jautājums, manuprāt, ir nepieņemams kopumā šo secinājumu 57.–63. punktā norādīto iemeslu dēļ. Minētā prejudiciālā jautājuma i) daļa ir nepieņemama vēl arī šo secinājumu 76.–80. punktā izklāstīto iemeslu dēļ ( 71 ).

92.

Attiecībā uz ii) daļu es tikai pakārtoti norādīšu, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšana nozīmē, ka ir jāņem vērā riski, kuriem pieteikuma iesniedzējs tiktu pakļauts, ja tiktu izraidīts uz izcelsmes valsti vai uz valsti, kurā bija viņa pastāvīgā dzīvesvieta pirms minētā pieteikuma iesniegšanas, lai pārbaudītu, vai ir izpildīti kritēriji bēgļa statusa vai starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un vai ir ievērots neizraidīšanas princips. No tā izriet, ka, ja izrādās, ka kompetentā iestāde ir pareizi izvērtējusi minētos riskus izskatīšanas laikā, kas veikta, ievērojot Direktīvas 2013/32 II nodaļā minētos pamatprincipus un garantijas, tas vien, ka šī iestāde lēmumā par atteikumu piešķirt starptautisko aizsardzību nav ieņēmusi nostāju par jautājumu, vai pieteikuma iesniedzējs var tikt tūlīt izraidīts no attiecīgās dalībvalsts teritorijas nosūtīšanai atpakaļ uz izcelsmes vai pastāvīgās dzīvesvietas valsti, neveido tādu bezdarbību, kas var izraisīt minētā lēmuma atcelšanu. Pilnvaru robežās, kas atbilstīgi Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punktam piešķirtas tiesai, kura izskata prasību pret šādu lēmumu, tā, ja uzskata to par lietderīgu, var pirmo reizi spriest par šo jautājumu. Ir skaidrs, ka katrā ziņā, lai būtu garantēts neizraidīšanas princips, kompetentajai iestādei būs jāņem vērā pieteikuma iesniedzēja situācija brīdī, kad tiks pieņemts lēmums par viņa izraidīšanu un pirms šā lēmuma izpildes.

93.

Ar sesto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, kādas pilnvaras, pamatojoties uz Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punktu, ir tiesai, kura izskata prasību pret lēmumu par atteikumu piešķirt starptautisko aizsardzību, un, it īpaši, vai šai tiesai ir jāaprobežojas ar pārsūdzētā lēmuma tiesiskuma pārbaudi vai tomēr tā var spriest par pieteikuma iesniedzēja vajadzību pēc starptautiskās aizsardzības arī tad, ja saskaņā ar valsts tiesībām šādu aizsardzību var piešķirt tikai ar administratīvās iestādes lēmumu.

94.

Arī šis prejudiciālais jautājums ir nepieņemams šo secinājumu 57.–63. punktā norādīto iemeslu dēļ. Pēc būtības lūdzu skatīt apsvērumus, kas pakārtoti izklāstīti šo secinājumu 74. un 75. punktā.

95.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto apsvērumu kopumu, iesaku Tiesai Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa, Bulgārija) uzdoto trešo, ceturto, piekto un sesto prejudiciālo jautājumu atzīt par nepieņemamiem un uz pirmo un otro prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu, ir jāinterpretē tādējādi, ka UNRWA reģistrēta palestīniešu izcelsmes bezvalstnieka, kura parastā dzīvesvieta pirms ieceļošanas Savienībā atradās minētās struktūras darbības zonā, iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums ir jāizskata, pamatojoties uz minētās direktīvas 12. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

Direktīvas 2011/95 12. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā teikumā ir ietverta pietiekami precīza un beznosacījuma tiesību norma, lai ieinteresētās personas varētu uz to atsaukties valsts tiesās. Apstāklis, ka ieinteresētā puse tiesvedībā nav atsaukusies uz kādu Savienības tiesību normu, kurai ir tieša iedarbība, neliedz valsts tiesai to tieši piemērot, ja tā to uzskata par nepieciešamu.