1.

Corte d’appello di Milano (Milānas Apelācijas tiesa, Itālija) un Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) ir iesniegušas Tiesai lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu par to, kā interpretēt Padomes 2001. gada 12. decembra Regulas (EK) Nr. 6/2002 par Kopienas dizainparaugiem ( 2 ) 110. panta 1. punktu.

2.

Šie lūgumi ir iesniegti saistībā ar tiesvedībām, pirmkārt, starp Acacia Srl un maksātnespējas procesā esošo Pneusgarda Srl, no vienas puses, un Audi AG, no otras puses, un, otrkārt, starp Acacia un Rolando D’Amato kungu, no vienas puses, un Dr. Ing. h.c. F. Porsche AG (turpmāk tekstā – “Porsche”), no otras puses, par to, ka Acacia ražo un tirgo riteņu lokus, kuros atveidoti Audi un Porsche piederošie Kopienas dizainparaugi.

3.

Iesniedzējtiesu uzdoto jautājumu mērķis ir noskaidrot, vai pamatlietās Acacia var atsaukties uz remontdarbu atrunu, kas paredzēta Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punktā. Šajā atrunā ir noteikts izņēmums no aizsardzības, kas pienākas Kopienas dizainparaugam, attiecībā uz rezerves daļām, kuras ir izmantotas nolūkā labot kompleksu ražojumu, lai atjaunotu tā sākotnējo izskatu.

4.

Būtībā es ierosināšu Tiesai uz šiem jautājumiem atbildēt šādi. Pirmkārt, uz automobiļa riteņu lokiem, kurus ražo Acacia, attiecas minētā remontdarbu atruna, ja tie tiek izmantoti nolūkā labot automobili, lai atjaunotu tā sākotnējo izskatu. Otrkārt, tāds loku ražotājs vai pārdevējs kā Acacia var atsaukties uz minēto atrunu, ja tas ir izpildījis pienākumu ievērot pienācīgu rūpību attiecībā uz to, lai lejupējie lietotāji ievērotu iepriekš minētos izmantošanas nosacījumus.

5.

Regulas Nr. 6/2002 preambulas 13. apsvērumā, kurā ir minētas remontdarbu atrunas, kas attiecīgi iekļautas šajā regulā un Direktīvā 98/71/EK ( 3 ), ir paredzēts:

“Ar Direktīvu [98/71] nav ieviesta pilnīga dalībvalstu tiesību aktu tuvināšana attiecībā uz aizsargātu dizainparaugu izmantošanu, lai varētu labot kompleksu ražojumu, atjaunojot tā sākotnējo izskatu, ja dizainparaugs ir izmantots tādam ražojumam vai ietverts tādā ražojumā, kas ir sastāvdaļa kompleksā ražojumā, no kura izskata ir atkarīgs aizsargātais dizainparaugs. Atbilstīgi samierināšanas procedūrai minētajā direktīvā, [Eiropas] Komisija ir apņēmusies pēc trīs gadiem no direktīvas pārņemšanas termiņa pārskatīt šās direktīvas noteikumu sekas, jo īpaši attiecībā uz visvairāk skartajām rūpniecības nozarēm. Šādos apstākļos ir lietderīgi nepiešķirt nekādu aizsardzību, kas pienākas Kopienas dizainparaugam, tādam dizainparaugam, kas ir izmantots tādam ražojumam vai ietverts tādā ražojumā, kurš ir sastāvdaļa kompleksā ražojumā, no kā izskata ir atkarīgs aizsargātais dizainparaugs un ko izmanto kompleksa ražojuma labošanai, atjaunojot tā sākotnējo izskatu, kamēr [Eiropas Savienības] Padome pēc Komisijas priekšlikuma nav pieņēmusi savu nostāju šajā jautājumā.”

6.

Šīs regulas 3. pantā ir ietvertas šādas definīcijas:

“[..]

7.

Regulas Nr. 6/2002 4. pantā “Aizsardzības iegūšanas nosacījumi” ir noteikts:

“1.   Dizainparaugs ir aizsargāts kā Kopienas dizainparaugs, ja tas ir jauns un tam ir individuāla būtība.

2.   Dizainparaugu, ko izmanto vai iekļauj ražojumā, kurš ir kompleksa ražojuma sastāvdaļa, uzskata par jaunu un par tādu, kam ir individuāla būtība, ja:

3.   “Parastā izmantošana” 2. punkta a) apakšpunkta nozīmē ir tiešā lietotāja veikta izmantošana, ietverot [izņemot] apkopi, apkalpošanu vai remontu.”

8.

Šīs regulas 19. panta “Kopienas dizainparauga piešķirtās tiesības” 1. punkts ir izteikts šādi:

“Reģistrēts Kopienas dizainparaugs piešķir tā īpašniekam ekskluzīvas tiesības to izmantot un neļaut trešām personām to izmantot bez viņa piekrišanas. Minētā izmantošana attiecas, jo īpaši, uz tāda ražojuma, kurā dizainparaugs ir iekļauts vai kuram tas ir izmantots, izgatavošanu, piedāvāšanu, laišanu tirgū, importu, eksportu vai izmantošanu, vai šāda ražojuma glabāšanu šiem mērķiem.”

9.

Minētās regulas 21. pantā “Tiesību izsmelšana” ir paredzēts:

“Kopienas dizainparauga piešķirtās tiesības neattiecas uz darbībām, kas attiecas uz ražojumu, kurā ir iekļauts Kopienas dizainparauga aizsardzības jomā ietverts dizainparaugs vai kuram tas ir izmantots, ja minēto ražojumu Kopienā ir laidis tirgū Kopienas dizainparauga īpašnieks vai tas ir darīts ar viņa piekrišanu.”

10.

Regulas Nr. 6/2002 110. pantā “Pārejas noteikums” ir paredzēts:

“1.   Kamēr nav stājušies spēkā šīs regulas grozījumi, kurus par šo jautājumu izstrādā Komisija, kā Kopienas dizainparaugu neaizsargā tādu dizainparaugu, kas ir sastāvdaļa kompleksā ražojumā un kuru izmanto 19. panta 1. punkta nozīmē ar nolūku labot šo komplekso ražojumu, lai atjaunotu tā sākotnējo izskatu.

2.   Šā panta 1. punktā minēto Komisijas priekšlikumu iesniedz kopā ar izmaiņām, ko Komisija sagatavo par to pašu jautājumu atbilstīgi Direktīvas [98/71] 18. pantam, un tajā šīs izmaiņas ņem vērā.”

11.

2005. gada 10. februāraDecreto legislativo, n. 30, Codice della proprietà industriale (Leģislatīvais dekrēts Nr. 30 par rūpnieciskā īpašuma kodeksu; GURI Nr. 52, 2005. gada 4. marts), kas grozīts ar 2010. gada 13. augustaDecreto legislativo, n. 131 (Leģislatīvais dekrēts Nr. 131; GURI Nr. 192, 2010. gada 18. augusts), 241. pantā “Ekskluzīvās tiesības uz kompleksā ražojuma sastāvdaļām” ir noteikts:

“Kamēr, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu, netiks grozīta [..] Direktīva [98/71] atbilstoši šīs direktīvas 18. pantam, uz ekskluzīvajām tiesībām uz kompleksa ražojuma sastāvdaļām nevar atsaukties, lai liegtu šo sastāvdaļu ražošanu un tirdzniecību kompleksā ražojuma labošanas mērķiem, lai atjaunotu tā sākotnējo izskatu.”

12.

Audi pieder vairāki Kopienas dizainparaugi attiecībā uz riteņu lokiem, kas tiek izgatavoti no alumīnija sakausējuma.

13.

Audi uzskata, ka ar dažiem no sakausējuma izgatavotajiem atveidotajiem lokiem ar preču zīmi “WSP Italy”, kurus ražo Acacia un pārdod neatkarīgs tālākpārdevējs Pneusgarda, ir nelikumīgi izmantoti Kopienas dizainparaugi, kuru īpašniece ir Audi. Tādēļ tā cēla pret Acacia un Pneusgarda prasību Tribunale di Milano (Milānas tiesa, Itālija), lai panāktu, ka tiek konstatēts apgalvotais pārkāpums un tiek aizliegta Acacia un Pneusgarda – attiecīgi konkrēto ražojumu izgatavotājas un tālākpārdevējas – īstenotā darbība. Tiesvedības laikā iestājās Pneusgarda maksātnespēja.

14.

Ar 2014. gada 27. novembra spriedumu Nr. 2271/2015 minētā tiesa apmierināja Audi prasību, atzīstot, ka Acacia komercdarbība, ko veido atveidoto loku imports, eksports, ražošana, tirdzniecība un reklamēšana, ir sešu Kopienas dizainparaugu, kuru aizsardzību bija pieprasījusi Audi, nelikumīga izmantošana.

15.

Acacia par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā, norādot, ka uz tās ražotajiem lokiem attiecas remontdarbu atruna, kas paredzēta Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punktā.

16.

Iesniedzējtiesa uzsver, ka pamatlietas risinājums ir atkarīgs no Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punkta interpretācijas. Tā precizē, ka tā sliecas uzskatīt, ka uz strīdīgajiem lokiem attiecas šajā tiesību normā paredzētā remontdarbu atruna.

17.

Šādos apstākļos Corte d’appello di Milano (Milānas Apelācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

18.

Porsche pieder vairāki Kopienas dizainparaugi, kuros attēloti automobiļu riteņi.

19.

Acacia, kuras vadītājs R. D’Amato arī ir kasācijas sūdzības iesniedzējs pamatlietā, izgatavo lokus vieglajiem automobiļiem, kurus ražo dažādi automobiļu ražotāji. Tās ražojumu klāstā ir ietverti no vieglmetāla sakausējuma izgatavotie riteņu loki “W1050 Philadelphia”, “W1051 Tornado Silver”, “W1054 Saturn” un “W1053 Helios Silver”, kuros atveidoti Porsche piederošie Kopienas dizainparaugi. Uz lokiem, kurus ražo Acacia, ir izvietota tās preču zīme “WSP Italy”, kā arī norāde “Not O.E.M”.

20.

Acacia savu vieglmetāla sakausējuma loku pārdošanu piedāvā savā interneta vietnē www.wspitaly.com, kas Vācijā ir pieejama vācu valodā. Šajā interneta vietnē, kura adresēta galalietotājiem, loki var tikt iegādāti atsevišķi vai vairāki kopā. Tajā ir atrodama arī norāde angļu valodā par to, ka runa ir par atveidotiem rezerves riteņiem vai daļēji atveidotiem rezerves riteņiem, kuri ir pilnībā saderīgi ar norādītajiem automobiļiem un kuri ir paredzēti tikai un vienīgi to remontam, lai atjaunotu to sākotnējo izskatu. Saistībā ar vieglmetāla sakausējuma lokiem, kuri ir paredzēti Porsche automobiļiem, Acacia norāda, ka runa ir par rezerves riteņu lokiem, kuri ir izmantojami tikai Porsche automobiļiem.

21.

Uzskatot, ka ar vieglmetāla sakausējuma lokiem “W1050 Philadelphia”, “W1051 Tornado Silver”, “W1054 Saturn” un “W1053 Helios Silver” ir nodarīts kaitējums Kopienas dizainparaugiem, kuru īpašniece ir Porsche, tā cēla prasību Landgericht (Apgabaltiesa, Vācija), tostarp lūdzot aizliegt Acacia ražot un tirgot strīdīgos lokus.

22.

Acacia un tās vadītājs ir norādījuši, ka strīdīgie loki ir rezerves daļas, kas tiek izmantotas bojātu Porsche transportlīdzekļu remontam, un ka līdz ar to atbilstoši Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punktam uz tiem neattiecas aizsardzība, kas piešķirta Porsche piederošajiem dizainparaugiem.

23.

Landgericht [apgabaltiesa] nosprieda, ka Porsche celtā prasība ir pamatota. Tā kā Acacia un tās vadītāja apelācijas sūdzība tika noraidīta, tie iesniedzējtiesā iesniedza kasācijas sūdzību, kuru atļāvusi apelācijas tiesa.

24.

Iesniedzējtiesa norāda, ka Acacia un tās vadītāja iesniegtās kasācijas sūdzības iznākums ir atkarīgs no Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punkta interpretācijas. Šajā ziņā tā precizē, ka tā sliecas uzskatīt, ka sastāvdaļas, kuru forma nav noteikta, tādas kā šajā lietā aplūkotie loki, neietilpst šajā tiesību normā noteiktās remontdarbu atrunas piemērošanas jomā.

25.

Šādos apstākļos Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

26.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑397/16 Tiesas kancelejā tika reģistrēts 2016. gada 18. jūlijā un lietā C‑435/16 – 2016. gada 4. augustā.

27.

Lietā C‑397/16 rakstveida apsvērumus iesniedza Acacia, Audi, Itālijas, Vācijas un Nīderlandes valdības, kā arī Komisija.

28.

Lietā C‑435/16 rakstveida apsvērumus iesniedza Acacia un R. D’Amato, Audi, Vācijas, Itālijas un Nīderlandes valdības, kā arī Komisija.

29.

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2017. gada 25. aprīļa lēmumu abas lietas tika apvienotas mutvārdu procesā un galīgā sprieduma taisīšanai.

30.

Mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai 2017. gada 14. jūnija tiesas sēdē piedalījās Acacia un R. D’Amato, Audi, Porsche, Itālijas, Vācijas un Francijas valdības, kā arī Komisija.

31.

Izskatāmajās lietās runa ir par Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punktā noteikto remontdarbu atrunu saistībā ar rezerves daļām, kuras tiek izmantotas, lai labotu kompleksu ražojumu. Kā izskaidrošu turpinājumā, saistībā ar šo izņēmumu no aizsardzības, kas pienākas Kopienas dizainparaugam, ir notikušas plašas debates likumdošanas procedūras laikā pirms šīs regulas pieņemšanas.

32.

Lai atvieglotu izskatāmās lietas problēmas izpratni, vispirms es aprakstīšu šīs remontdarbu atrunas, kas ir paredzēta, lai veiktu plašu rezerves daļu tirgus liberalizāciju, pastāvēšanas jēgu (A iedaļa).

33.

Otrā jautājuma lietā C‑397/16 un pirmā jautājuma lietā C‑435/16 mērķis ir noskaidrot, vai izņēmuma, kas noteikts Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punktā, piemērojamība attiecas tikai uz sastāvdaļām, kuru formu nosaka kompleksā ražojuma izskats. Es ierosināšu Tiesai atbildēt noliedzoši uz šiem jautājumiem, jo šīs prasības atcelšana ir bijusi vajadzīga, lai panāktu politisku vienošanos Padomē saistībā ar šīs regulas pieņemšanu (B iedaļa).

34.

Lietā C‑435/16 uzdotā otrā jautājuma mērķis ir noskaidrot, vai Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punkta piemērojamība attiecas tikai uz sastāvdaļām, kuras ir identiskas sākotnējām sastāvdaļām, it īpaši no to krāsas un izmēra viedokļa. Es ierosināšu Tiesai uz šo jautājumu atbildēt apstiprinoši. Šajā kontekstā izvērtēšu arī prasību, kas ir saistīta ar “sastāvdaļas kompleksā ražojumā” esamību, kā arī prasību, kura attiecas uz izmantošanu kompleksa ražojuma remonta mērķiem (C iedaļa).

35.

Trešais jautājums lietā C‑397/16, kā arī trešais un ceturtais jautājums lietā C‑435/16 attiecas uz piesardzības pasākumiem, kuri ir jāveic sastāvdaļu ražotājam vai pārdevējam, kas vēlas atsaukties uz Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punktu.

36.

Šajā ziņā es ierosināšu Tiesai atbildēt, ka, lai varētu atsaukties uz šo izņēmumu, kompleksā ražojuma sastāvdaļas ražotājam vai pārdevējam ir jāizpilda pienākums ievērot pienācīgu rūpību attiecībā uz to, lai lejupējie lietotāji ievērotu izmantošanas nosacījumus, kuri noteikti Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punktā. Šis pienākums ievērot pienācīgu rūpību nozīmē, pirmkārt, ka ražotājs vai pārdevējs informē pircēju par to, ka attiecīgajā sastāvdaļā ir iekļauts dizainparaugs, kura īpašnieks viņš nav, un ka šī sastāvdaļa ir paredzēta izmantošanai tikai un vienīgi saskaņā ar nosacījumiem, kuri ir noteikti šajā tiesību normā, un, otrkārt, ka ražotājs vai pārdevējs zaudē tiesības uz to atsaukties, ja tas zināja vai tam bija pamatoti iemesli zināt, ka sastāvdaļa netiks izmantota, ievērojot šos nosacījumus (D iedaļa).

37.

Precizēju, ka tādējādi noteiktie atbildes elementi ļaus atbildēt uz pirmo jautājumu, kas uzdots lietā C‑397/16, ka automobiļa riteņu loks ir jāuzskata par “sastāvdaļu kompleksā ražojumā” Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punkta izpratnē ( 4 ) un ka attiecībā uz to var tikt piemērots šajā tiesību normā noteiktais izņēmums, ja šis loks tiek izmantots ar nolūku labot komplekso ražojumu, lai atjaunotu tā sākotnējo izskatu ( 5 ). Piebildīšu, ka, lai atbildētu uz šo jautājumu, nav jāizvērtē citi tajā minētie principi un normas, kā to pamatoti uzsvērusi Vācijas valdība un Komisija.

38.

Kā uzsvērusi Komisija, no pamatojuma, kas izklāstīts regulas priekšlikumā, izriet, ka remontdarbu atrunas mērķis bija novērst monopolu parādīšanos par labu [dizainparaugu] īpašniekiem attiecībā uz kompleksu ražojumu sastāvdaļām:

“Šī noteikuma mērķis ir novērst garantētā noieta tirgus rašanos attiecībā uz noteiktām rezerves daļām.

[..]

[..] Patērētājs, kas ir iegādājies ilgmūžīgu ražojumu, kas var būt dārgs (piemēram, automobilis), attiecībā uz ārējo detaļu iegādi būtu neierobežoti piesaistīts kompleksā ražojuma ražotājam. Tas varētu izraisīt nelabvēlīgu konkurences apstākļu rašanos rezerves daļu tirgū un arī praktiski nodrošināt kompleksā ražojuma ražotājam monopolu uz laiku, kas pārsniedz tā dizainparauga aizsardzības laiku [..].” ( 6 )

39.

Lai labāk izprastu gadījumu, kas tādējādi paredzēts regulas priekšlikumā, es domāju, ir lietderīgi aprakstīt aizsardzības, kura tiek piešķirta Kopienas dizainparaugam, iedarbību automobiļa ieceres stadijā, šī automobiļa pārdošanas un šī automobiļa detaļas nomaiņas stadijā.

40.

Pirmkārt, pieņemsim, ka automobiļu ražotājs izstrādā jaunu automobiļa dizainparaugu, kam ir individuāla būtība Regulas Nr. 6/2002 4. panta 1. punkta izpratnē. Šis ražotājs lūdz un saņem aizsardzību, kas pienākas Kopienas dizainparaugam, attiecībā uz automobili, kas ir komplekss ražojums šīs regulas 3. panta c) punkta izpratnē. Tāpat viņš iegūst šo aizsardzību attiecībā uz vairākām automobilī ietvertajām detaļām atbilstoši minētās regulas 4. panta 2. punktam, piemēram, bamperiem, virsbūves spārniem, durvīm, lukturiem vai arī riteņu lokiem.

41.

Kā šo Kopienas dizainparaugu īpašniekam automobiļu ražotājam atbilstoši šīs regulas 19. pantam tiek piešķirtas ekskluzīvas tiesības tos izmantot un neļaut nevienai trešajai personai tos izmantot bez viņa piekrišanas. Citiem vārdiem, šim ražotājam ir šo dizainparaugu izmantošanas monopols, kas viņam ļauj aizliegt trešajām personām ražot vai tirgot automobili vai automobiļa detaļas, kuras tajā ir izmantotas.

42.

Tomēr, otrkārt, noteikums par tiesību izsmelšanu, kas ir paredzēts Regulas Nr. 6/2002 21. pantā, ierobežo šo monopolu ar konkrēto ražojumu pirmo laišanu tirgū ( 7 ). Proti, saskaņā ar šo tiesību normu īpašnieka tiesības neattiecas uz darbībām, kas attiecas uz ražojumu, kuru ir laidis tirgū īpašnieks vai kas laists tajā ar viņa piekrišanu. Tādējādi katra automobiļa pārdošanas laikā automobiļu ražotāja tiesības tiek izsmeltas ne tikai attiecībā uz pārdoto automobili, kas tiek uzskatīts par kompleksu ražojumu, bet arī attiecībā uz katru šī automobiļa detaļu, kas tiktu aizsargāta ar Kopienas dizainparaugu.

43.

Treškārt, ir iespējams, ka kāda no detaļām, kas ir ietvertas automobiļu ražotāja pārdotajā automobilī, tādām kā bamperi, virsbūves spārni, durvis, lukturi vai arī riteņu loki, tiek bojāta un tā ir jānomaina.

44.

Atbilstoši Regulas Nr. 6/2002 19. un 21. pantam automobiļu ražotājam ir izmantošanas monopols, kas aprobežojas ar pirmo laišanu tirgū, attiecībā uz ikvienu rezerves daļu, kurā ir iekļauts tam piederošais dizainparaugs. Tādējādi šīs tiesību normas piešķir ražotājam tiesības iebilst pret šādu sastāvdaļu ražošanu un tirdzniecību bez viņa piekrišanas, un tā tas turpinās visu kompleksā ražojuma, proti, šajā gadījumā automobiļa, izmantošanas laiku.

45.

Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punktā noteiktās remontdarbu atrunas mērķis ir noteiktos apstākļos novērst tieši šo monopolu, proti, īpašnieka monopolu attiecībā uz kompleksā ražojuma rezerves daļām. Šajā atrunā ir paredzēts, ka īpašnieka tiesības neattiecas uz sastāvdaļām, kuras izmanto ar nolūku labot komplekso ražojumu, lai atjaunotu tā sākotnējo izskatu.

46.

Jau tagad precizēju, ka ar remontdarbu atrunu tās pašreizējā redakcijā, manuprāt, tiek veikta plaša rezerves daļu tirgus liberalizācija, kas ir pretēji tās sākotnējai redakcijai, kuru bija ierosinājusi Komisija un ar kuru tiktu veikta šī tirgus ierobežota liberalizācija ( 8 ). Proti, tās sākotnējā redakcijā remontdarbu atrunas piemērošanas joma attiecās tikai uz sastāvdaļām, kuru forma bija noteikta ar kompleksā ražojuma izskatu, piemēram, uz automobiļa lukturiem. Tādējādi īpašnieki saglabātu savu monopolu attiecībā uz sastāvdaļām, kuru forma nebija noteikta ar kompleksā ražojuma izskatu, piemēram, attiecībā uz automobiļa riteņu lokiem.

47.

Tomēr atteikšanās no šī nosacījuma ir bijusi vajadzīga, lai varētu pieņemt Regulu Nr. 6/2002 Padomē, kā es to izskaidrošu nākamajā iedaļā. Tādējādi remontdarbu atrunas galīgā redakcija attiecās uz visām rezerves daļām bez ierobežojuma saistībā ar to formu.

48.

Audi, Porsche un Vācijas valdība ir norādījušas, ka Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punktā noteiktā remontdarbu atruna ir jāinterpretē tādējādi, ka tā attiecas tikai uz sastāvdaļām, kas ir daļa no kompleksā ražojuma, “no kura izskata ir atkarīgs aizsargātais dizainparaugs”, vai, citiem vārdiem, sastāvdaļām, kuru formu nosaka kompleksā ražojuma izskats.

49.

Šī argumentācija kalpo tādu loku dizainparaugu īpašnieku kā Audi un Porsche interesēm šāda iemesla dēļ. Kā to detalizēti ir izklāstījušas šīs pēdējās minētās, loku forma nav atkarīga no transportlīdzekļa izskata. Citiem vārdiem, jebkurš transportlīdzeklis var tikt kombinēts ar daudziem loku modeļiem. Tādējādi ar šo interpretāciju loki tiek izslēgti no Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punkta piemērošanas jomas, kas ļautu Audi un Porsche saglabāt savu monopolu uz rezerves lokiem, kuros ir iekļauti tām piederošie dizainparaugi.

50.

Precizēju, ka Porsche atsaucas uz vairākiem valsts tiesu nolēmumiem, kuros esot apstiprināta šī interpretācija ( 9 ), savukārt Acacia ir minējusi citus valsts tiesu nolēmumus, kuros tā esot noraidīta ( 10 ). Tāpat norādu, ka iesniedzējtiesām izskatāmajās lietās ir atšķirīgi viedokļi šajā jautājumā ( 11 ).

51.

Es uzskatu, ka Audi un Porsche ierosinātā argumentācija ir jānoraida šādu iemeslu dēļ.

52.

Pirmkārt, šāda prasība, ka sastāvdaļai ir jābūt daļai no kompleksā ražojuma, no kura izskata ir atkarīgs aizsargātais dizainparaugs, neparādās Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punkta formulējumā. Šī neesamība pati par sevi liecina, ka Audi, Porsche un Vācijas valdības ierosinātā pieeja ir noraidāma.

53.

Otrkārt, nav iespējams piekrist šai pieejai, jo šīs prasības, kura bija iekļauta Komisijas sākotnējā priekšlikumā, atcelšana ir bijusi vajadzīga, lai panāktu politisko vienošanos Padomē saistībā ar šīs regulas pieņemšanu, kā to norādījusi Komisija. Ņemot vērā šī elementa galveno nozīmi interpretācijā, kuru es piedāvāju, vēlos precīzi izsekot šīs tiesību normas attīstībai likumdošanas procesa laikā.

54.

1993. gada 3. decembrī Komisija vienlaikus iesniedza regulas priekšlikumu ( 12 ) un direktīvas priekšlikumu par aizsardzību, kas pienākas dizainparaugam ( 13 ). Regulas priekšlikuma mērķis bija radīt Kopienas aizsardzības sistēmu attiecībā uz dizainparaugiem. Direktīvas priekšlikuma mērķis bija tuvināt dalībvalstu tiesību aktus par dizainparaugu aizsardzību, lai mazinātu šķēršļus preču brīvai apritei.

55.

Regulas priekšlikuma 23. pantā bija ietverta remontdarbu atruna, kuras piemērojamība bija ierobežota, to attiecinot tikai uz sastāvdaļām, kuras ir daļa no kompleksā ražojuma, “no kura izskata ir atkarīgs aizsargātais dizainparaugs” ( 14 ). Direktīvas priekšlikuma 14. pantā bija ietverta remontdarbu atruna, kas formulēta gandrīz identiski.

56.

Pēc vairākiem starpiestāžu apspriežu gadiem 1998. gada 13. oktobrī direktīvas priekšlikums tika pieņemts, tam kļūstot par Direktīvu 98/71 par dizainparaugu tiesisko aizsardzību.

57.

Šīs direktīvas 14. panta galīgajā redakcijā ir būtiskas atšķirības salīdzinājumā ar Komisijas sākotnējo priekšlikumu ( 15 ). Konkrētāk, šajā pantā tagad ir paredzētas jebkādas “sastāvdaļas, ko izmanto kompleksa ražojuma remontam tā, lai atjaunotu tā sākotnējo izskatu”, nepieprasot, lai sastāvdaļa būtu daļa no kompleksā ražojuma, “no kura izskata ir atkarīgs aizsargātais dizainparaugs”, kā tas bija paredzēts Komisijas sākotnējā priekšlikumā.

58.

Pēc Direktīvas 98/71 pieņemšanas Komisija 1999. gada 21. jūnijā iesniedza grozīto priekšlikumu regulai, kurā 23. pants bija svītrots, savukārt tajā bija ietverts jauns 10.a pants ( 16 ). Gaidot saskaņotu risinājumu minētās direktīvas ietvaros, ar šo pantu rezerves daļas īslaicīgi tika izslēgtas no šīs regulas piemērošanas jomas, aizliedzot šajā laikposmā tās reģistrēt kā Kopienas dizainparaugus. Tomēr atšķirībā no Direktīvas 98/71 14. panta šīs tiesību normas piemērojamība palika ierobežota, to attiecinot tikai uz sastāvdaļām kompleksā ražojumā, “no kura izskata ir atkarīgs dizainparaugs” ( 17 ).

59.

Šī atšķirība starp Direktīvu 98/71 un regulas priekšlikumu ir bijusi viens no galvenajiem šķēršļiem šī priekšlikuma pieņemšanai Padomē, kurai bija vajadzīgs vienprātīgs balsojums, piemērojot agrāko EKL 308. pantu. Proti, lielākā daļa delegāciju šajā ziņā atbalstīja konverģenci starp abiem šiem instrumentiem ( 18 ).

60.

Tieši šajā kontekstā 2000. gada 19. oktobrī Eiropas Savienības Padomes prezidentūra aicināja Pastāvīgo pārstāvju komiteju (Coreper) lemt par tiesību normas, kas attiecas uz komplekso ražojumu rezerves daļām, trīs variantiem, kurus attiecīgi ierosinājušas Komisija, Padomes prezidentūra un Īrijas delegācija ( 19 ).

61.

Šīs tiesību normas pirmajos divos variantos bija saglabāta prasība, ka sastāvdaļai bija jābūt daļai no kompleksā ražojuma, “no kura izskata ir atkarīgs dizainparaugs”. Turpretī šī prasība vairs neparādījās trešā varianta formulējumā, kuru ierosinājusi Īrijas delegācija ( 20 ).

62.

Tieši par šo trešo variantu, proti, vienīgo variantu, kas ļauj panākt konverģenci starp Direktīvu 98/71 un regulas priekšlikumu jautājumā par kompleksā ražojuma sastāvdaļām, tika panākta vienošanās Coreper2000. gada 25. oktobra sanāksmes laikā ( 21 ).

63.

Tādējādi no sagatavošanas darbiem izriet, ka prasības, ka sastāvdaļai ir jābūt daļai no kompleksā ražojuma, “no kura izskata ir atkarīgs aizsargātais dizainparaugs”, atcelšana ir bijusi vajadzīga, lai ļautu Padomei pieņemt šo regulu gandrīz astoņus gadus pēc Komisijas sākotnējā priekšlikuma. Tādējādi politiskā vienošanās, kas noslēgta Padomē, pamatojas uz tādas remontdarbu atrunas pieņemšanu attiecībā uz sastāvdaļu kompleksā ražojumā, kurai ir plašāka piemērojamība nekā tā, ko sākotnēji piedāvājusi Komisija, un tas ir par sliktu [dizainparaugu] īpašnieku interesēm.

64.

Manuprāt, ar Audi, Porsche un Vācijas valdības ierosināto interpretāciju tieši tiek apšaubīta šī politiskā vienošanās, ierobežojot Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punkta piemērojamību tādējādi, ka tā attiektos tikai uz sastāvdaļām, kuru formu nosaka kompleksā ražojuma izskats.

65.

Es uzskatu, ka iepriekš aprakstītie Regulas Nr. 6/2002 pieņemšanas apstākļi nepieļauj šādu interpretāciju, kuras rezultātā tiesas ceļā no jauna tiktu ieviests nosacījums, kas ir ticis noraidīts likumdošanas procesa laikā.

66.

Piebildīšu, ka neviens Audi, Porsche un Vācijas valdības izvirzītais arguments nevar mazināt manu pārliecību šajā ziņā.

67.

Saskaņā ar pirmo argumentu šāda interpretācija esot atbilstoša Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punkta mērķim, proti, novērst monopolus uz rezerves daļu pārdošanu ( 22 ). Atbilstoši šim argumentam šāds risks nepastāvot tad, ja sastāvdaļas formu nenosaka kompleksā ražojuma izskats, kā tas ir automobiļa riteņu loka gadījumā. Par to liecinot spēcīgā konkurence, kas pastāv loku tirgū, jo patērētājiem esot izvēle starp daudziem modeļiem, kurus piedāvājot vairāki ražotāji. Tādējādi pamatlietu kontekstā Acacia varot brīvi radīt jaunus loku modeļus, kas neiekļautu Audi un Porsche piederošos dizainparaugus, jo loku formu nenosakot automobiļa izskats.

68.

Saskaņā ar otro argumentu, kuru ir izvirzījuši minētie lietas dalībnieki, šī interpretācija esot atbilstoša Regulas Nr. 6/2002 preambulas 13. apsvēruma formulējumam, kurā ir minētas sastāvdaļas kompleksā ražojumā, “no kura izskata ir atkarīgs dizainparaugs”.

69.

Es uzskatu, ka šī argumentācija ir jānoraida trīs šādu iemeslu dēļ.

70.

Pirmkārt, uzskatu, ka neatkarīgi no šo argumentu iespējamās pamatotības tie nevar būt pamats, lai ierobežotu Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punkta piemērojamību, interpretācijas ceļā no jauna ieviešot prasību, kuras atcelšana ir bijusi vajadzīga, lai panāktu politisko vienošanos Padomē.

71.

Otrkārt, es uzskatu, ka pretēji tam, ko apgalvo Audi, Porsche un Vācijas valdība, monopolu novēršanas mērķis rezerves daļu tirgū pamatoja Savienības likumdevēja veikto šīs prasības atcelšanu.

72.

Ir taisnība, ka īpašnieka monopols ir plašāks, ja sastāvdaļas formu nosaka kompleksā ražojuma izskats. Piemēram, ja luktura formu nosaka automobiļa izskats un šajā lukturī ir iekļauts aizsargātais dizainparaugs, tad neviena trešā persona nevar ražot vai tirgot rezerves lukturus bez īpašnieka piekrišanas. Starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka šādā gadījumā remontdarbu atruna ir jāpiemēro, lai liberalizētu rezerves daļu tirgu, ļaujot trešajām personām izmantot attiecīgo dizainparaugu.

73.

Tomēr īpašniekam tāpat ir monopols, lai gan, protams, tas ir mazāks, tad, ja sastāvdaļas formu nenosaka automobiļa izskats, kā tas ir automobiļa riteņu loku gadījumā. Šajā gadījumā citi ražotāji var brīvi projektēt rezerves daļas, kurās nav ietverti aizsargātie dizainparaugi, un īpašnieks nevarētu pret to iebilst. Tomēr šis īpašnieks principā saglabā tiesības iebilst pret tādu loku ražošanu vai tirdzniecību, kuros atveidots loku, ko tas ir izstrādājis, izskats. Tieši par iznākumu, kas izriet no šī “samazinātā” monopola, tika izteikti atšķirīgie vērtējumi likumdošanas procesa laikā un izskatāmās lietas ietvaros.

74.

Izslēdzot no remontdarbu atrunas sastāvdaļas, kuru forma nav noteikta, piemēram, rezerves lokus, Komisijas sākotnējā priekšlikumā tika saglabāts šis īpašnieka “samazinātais” monopols atbilstoši Audi, Porsche un Vācijas valdības ierosinātajai interpretācijai. Saskaņā ar šo pirmo pieeju Audi ir tiesības iebilst pret Audi riteņu loka, kas ir bojāts, nomaiņu ar atveidoto loku, kuru ražojusi Acacia. Šajā ziņā ar šo priekšlikumu tiktu veikta rezerves daļu tirgus ierobežota liberalizācija.

75.

Savukārt ar remontdarbu atrunas galīgo redakciju, kurā paredzētas visas sastāvdaļas kompleksā ražojumā, tiek atcelts īpašnieka “samazinātais” monopols atbilstoši interpretācijai, kuru piedāvājušas Acacia, Itālijas un Nīderlandes valdības, kā arī Komisija. Saskaņā ar šo otro pieeju Audi nav tiesību iebilst pret Audi riteņu loka, kas ir bojāts, nomaiņu ar atveidoto loku, kuru ražojusi Acacia. Šī pieeja izraisa plašu rezerves daļu tirgus liberalizāciju.

76.

Līdz ar to, atceļot prasību, ka sastāvdaļas formai ir jābūt noteiktai ar kompleksā ražojuma izskatu, manuprāt, Savienības likumdevējs ir izdarījis izvēli par labu plašai rezerves daļu tirgus liberalizācijai. No patērētāja viedokļa, ja izrādās, ka ir nepieciešams remonts, šī liberalizācija piedāvā iespēju iegādāties rezerves loku, kuru ražojusi trešā persona un kurš atveido oriģinālā loka, kas ir bojāts, izskatu, un nav jāiegādājas īpašnieka ražotais rezerves loks. Citiem vārdiem, remonta gadījumā patērētājam nav saistoša izvēle, kuru viņš ir izdarījis, iegādājoties transportlīdzekli.

77.

Es uzsveru, ka šādu interpretāciju apstiprina Direktīvas 98/71 14. pants, kurš ir jāpārskata kopā ar Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punktu, piemērojot šī pēdējā minētā panta 2. punktu.

78.

Proti, lai gan šī tiesību norma ļauj dalībvalstīm saglabāt spēkā valsts tiesību normas, kurās ir noteikta remontdarbu atruna, tajā ir precizēts, ka šīs valstis var ieviest šajos noteikumos grozījumus “tikai, ja nolūks ir liberalizēt šādu sastāvdaļu tirdzniecību”. Manuprāt, šī tiesību norma apstiprina, ka Savienības likumdevēja nodoms bija vērsts uz rezerves daļu tirgus liberalizāciju.

79.

Treškārt, attiecībā uz Regulas Nr. 6/2002 preambulas 13. apsvērumu Komisija ir norādījusi, ka izteiciena “no kura izskata ir atkarīgs dizainparaugs” saglabāšana ir radusies tāpēc, ka nav veikta koordinācija starp apsvērumu un tiesību normu, kurā ir paredzēta remontdarbu atruna.

80.

Lai gan uzskatu, ka, pamatojoties uz Padomes publicētajiem dokumentiem, nav iespējams pārliecinoši atrisināt šo jautājumu, manuprāt, vairākas norādes liecina par labu šai nostājai. Pirmkārt, ir iespējams, ka iemesls šī izteiciena saglabāšanai bija tas, ka Coreper pieņēma Īrijas delegācijas priekšlikumu, kurā nebija ietverts grozījums, kas attiektos uz apsvēruma tekstu ( 23 ). Tādējādi kompromisa teksts, kuru bija paziņojusi Padomes prezidentūra pēc Coreper sanāksmes, ietvēra 13. apsvēruma redakciju, kura pamatojās uz otro variantu (prezidentūras variants), un tiesību normas redakciju, kuras pamatā bija trešais variants (Īrijas delegācijas variants) ( 24 ). Šī nesaskaņotība turpināja pastāvēt visā debašu, kas norisinājās Padomē, laikā ( 25 ) līdz galīgā dokumenta pieņemšanai 2001. gada 12. decembrī.

81.

Otrkārt, es atgādinu, ka lielākā daļa delegāciju bija izteikušas vēlmi novienādot, no vienas puses, preambulas apsvēruma un remontdarbu atrunas redakciju regulas priekšlikumā un, no otras puses, Direktīvas 98/71 14. panta redakciju ( 26 ). Tomēr izteiciens “no kura izskata ir atkarīgs dizainparaugs” ir ticis svītrots no šī panta teksta likumdošanas darbu gaitā ( 27 ). Šie apstākļi arī liecina par labu apgalvojumam, ka šī izteiciena saglabāšana Regulas Nr. 6/2002 preambulas 13. apsvēruma tekstā esot rezultāts tam, ka nav veikta koordinācija ar šīs regulas 110. panta 1. punktu, kā to norādījusi Komisija.

82.

Katrā ziņā es uzskatu, ka apsvēruma, kuram nav nekāda saistoša spēka, saturs nevar būt pamats regulas normas piemērojamības ierobežošanai, no jauna ieviešot nosacījumu, kura atcelšana ir bijusi vajadzīga, lai panāktu politisko vienošanos Padomē.

83.

No iepriekš minētā es secinu, ka Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punkta piemērojamība attiecas ne tikai uz sastāvdaļām, kuras ir daļa no kompleksā ražojuma, “no kura izskata ir atkarīgs aizsargātais dizainparaugs”, kas ir prasība, kuru skaidri ir noraidījis Savienības likumdevējs.

84.

No Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punkta formulējuma var tikt secināti divi nosacījumi, proti, viens nosacījums attiecas uz sastāvdaļas kompleksā ražojumā esamību, bet otrs ir saistīts ar šīs sastāvdaļas izmantošanu ar nolūku labot komplekso ražojumu, lai atjaunotu tā sākotnējo izskatu.

85.

Pirmais nosacījums ir saistīts ar “sastāvdaļas kompleksā ražojumā” esamību. Norādu, ka Regulā Nr. 6/2002 nav ietverta šī jēdziena definīcija.

86.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no prasības nodrošināt vienveidīgu Savienības tiesību piemērošanu un ievērot vienlīdzības principu izriet, ka termini Savienības tiesību normās, kurās nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, kas ļautu noskaidrot to nozīmi un piemērojamību, parasti visā Savienībā ir jāinterpretē neatkarīgi un vienveidīgi, ņemot vērā normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi ( 28 ).

87.

Piemērojot šo judikatūru, vairāki definīcijas elementi var tikt secināti no Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punkta konteksta.

88.

Pirmkārt, šīs regulas 3. panta c) punktā “komplekss ražojums” ir definēts kā ražojums, kas sastāv no vairākām sastāvdaļām, kuras var aizstāt un kuras ļauj ražojumu izjaukt un no jauna samontēt. Turklāt šīs regulas 3. panta b) punktā jēdziens “ražojums” ir definēts kā tāds, kas attiecas uz rūpniecības vai amatnieka izstrādājumu, ietverot, inter alia, daļas, kas paredzētas samontēšanai kompleksā ražojumā.

89.

Otrkārt, no Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka sastāvdaļas izmantošanai ir jāļauj labot komplekso ražojumu. Šis precizējums nozīmē, ka sastāvdaļa ir nepieciešama, lai veiktu kompleksā ražojuma parasto lietošanu, vai, citiem vārdiem, ka sastāvdaļas bojājums vai sastāvdaļas neesamība var liegt veikt šādu parasto lietošanu. Starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka tāds ir automobiļa riteņu loku gadījums. Turpretī, manuprāt, ar šo nosacījumu it īpaši tiek izslēgti automobiļa piederumi, tādi kā bērnu sēdekļi, jumta bagāžnieki vai akustiskās iekārtas, kā pamatoti to ir norādījusi Vācijas valdība.

90.

Treškārt, Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punkts var tikt attiecināts tikai uz sastāvdaļām, kuras tiek aizsargātas kā Kopienas dizainparaugi. Proti, nepastāvot šādai aizsardzībai, šajā tiesību normā paredzētajam izņēmumam nav priekšmeta.

91.

Līdz ar to minētā tiesību norma var tikt attiecināta tikai uz sastāvdaļām, kuras tostarp atbilst šīs regulas 4. panta 2. punkta nosacījumiem. Proti, ja šie nosacījumi nav izpildīti, attiecībā uz sastāvdaļu nevar tikt attiecināta Regulā Nr. 6/2002 noteiktā aizsardzība, kas pienākas Kopienas dizainparaugam. Tādējādi remontdarbu atruna var attiekties tikai uz sastāvdaļām, kuras, kad tās ir iekļautas kompleksajā ražojumā, paliek redzamas šī ražojuma parastās lietošanas laikā un kuru redzamās iezīmes pašas par sevi atbilst novitātes un individuālas būtības prasībām.

92.

No iepriekš minētā izriet, ka jēdziens “sastāvdaļa kompleksā ražojumā” Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punkta izpratnē attiecas uz ražojumu:

93.

Manuprāt, nav šaubu, ka automobiļa riteņu loki atbilst šiem nosacījumiem un tādējādi tie ir jāuzskata par “sastāvdaļu kompleksā ražojumā” šīs tiesību normas izpratnē.

94.

Tomēr Porsche ir apgalvojusi, ka automobiļa riteņu lokus nevar uzskatīt par sastāvdaļām kompleksā ražojumā šīs tiesību normas izpratnē. Atbilstoši šim argumentam loku izskats vai “estētika” nav atkarīga no transportlīdzekļa izskata vai estētikas, kas nozīmē, ka patērētājs var brīvi izvēlēties lokus, ar kuriem viņš vēlas aprīkot savu automobili, lai tam piešķirtu specifisku aspektu.

95.

Konstatēju, ka šis arguments nozīmē apgalvot, ka uz lokiem nevar attiekties remontdarbu atruna, jo to formu nenosaka transportlīdzekļa izskats tādējādi, ka viens un tas pats automobilis var tikt kombinēts ar daudziem loku modeļiem ( 29 ). Šajā ziņā man pietiek norādīt, ka, šādi rīkojoties, Porsche aicina Tiesu no jauna ieviest prasību, kuru skaidri ir noraidījis Savienības likumdevējs, kā esmu to izskaidrojis šo secinājumu 48.–83. punktā.

96.

No iepriekš minētā es secinu, ka jēdziens “sastāvdaļa kompleksā ražojumā” attiecas ne tikai uz sastāvdaļām, kuru formu nosaka kompleksā ražojuma izskats, bet arī uz ikvienu ražojumu, kas iekļauts citā ražojumā – kurš tiek kvalificēts kā “komplekss ražojums” –, kas var tikt izjaukts vai aizstāts, kas ir nepieciešams, lai veiktu kompleksā ražojuma parasto lietošanu, un kas paliek redzams kompleksā ražojuma parastās lietošanas laikā.

97.

Saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punktu otrais nosacījums ir tas, ka sastāvdaļa ir “[jā]izmanto 19. panta 1. punkta nozīmē ar nolūku labot [..] komplekso ražojumu, lai atjaunotu tā sākotnējo izskatu”.

98.

“Izmantošanas” jēdziens, kas noteikts šīs regulas 19. panta 1. punktā, ir definēts plaši, kas nozīmē, ka tas aptver ikvienu sastāvdaļas izmantošanu remonta nolūkos.

99.

Uzsvēršu, pirmkārt, ka nolūks labot komplekso ražojumu izraisa būtisku Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punkta piemērošanas jomas ierobežošanu. Proti, ar šo prasību it īpaši tiek izslēgta jebkāda sastāvdaļas izmantošana pievilcības dēļ vai vienkāršas ērtības dēļ, piemēram, loka nomaiņa estētisku iemeslu dēļ.

100.

Citiem vārdiem, izņēmums no aizsardzības, kas pienākas Kopienas dizainparaugam, ir paredzēts tikai attiecībā uz sastāvdaļu izmantošanu, kuru nosaka kompleksā produkta bojājums, proti, stāvoklis, kas liedz veikt šī ražojuma parasto lietošanu. Manuprāt, šādu bojājumu var izraisīt vai nu pašas sastāvdaļas bojājums, vai šīs sastāvdaļas neesamība, it īpaši zādzības gadījumā ( 30 ).

101.

Šajā ziņā apstāklis, ka lokus, kas iegādāti neatkarīgi no transportlīdzekļa, praktiski varētu izmantot pievilcības dēļ, nevis remontam, pats par sevi nevar pamatot loku izslēgšanu no šīs tiesību normas piemērošanas jomas.

102.

Otrkārt, Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punktā vēl ir precizēts, ka remontam ir jābūt veiktam, lai atjaunotu kompleksā ražojuma sākotnējo izskatu.

103.

Norādīšu, ka šī prasība attiecas uz kompleksā ražojuma izskatu, nevis uz sastāvdaļas izskatu. Tādējādi šī prasība nozīmē, ka bojātās sastāvdaļas nomaiņa varētu ietekmēt kompleksā ražojuma izskatu. Citiem vārdiem, sastāvdaļai ir jādod ieguldījums kompleksā ražojuma izskatā.

104.

Es uzskatu, ka sastāvdaļa, kas minēta Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punktā, noteikti dos ieguldījumu kompleksā ražojuma izskatā šīs tiesību normas mijiedarbības dēļ ar šīs regulas 4. panta 2. punktu ( 31 ). Proti, kā esmu paskaidrojis iepriekš, vienīgi attiecībā uz sastāvdaļām, kuras paliek redzamas kompleksā ražojuma parastās lietošanas laikā, var tikt izmantota aizsardzība, kas pienākas Kopienas dizainparaugam, un tādējādi attiekties remontdarbu atruna. Taču sastāvdaļa, kas paliek redzama, noteikti dod ieguldījumu kompleksā ražojuma izskatā, kā tas ir tostarp automobiļa riteņu loku gadījumā.

105.

Tomēr, lai tiktu piemērota minētā atkāpe, vēl ir vajadzīgs, lai remonts tiktu veikts ar nolūku atjaunot kompleksā ražojuma sākotnējo izskatu. Manuprāt, šī prasība nozīmē, ka rezerves daļas izskatam ir jābūt identiskam tās sastāvdaļas izskatam, kas sākotnēji ir tikusi iekļauta kompleksajā ražojumā.

106.

Turklāt “izskata” jēdziens, manuprāt, ir jāinterpretē, ņemot vērā “dizainparauga” definīciju, kas sniegta Regulas Nr. 6/2002 3. panta a) punktā, tādējādi, ka tas it īpaši attiecas uz izskatu, kas radies no paša ražojuma un/vai tā rotājumu iezīmēm, it īpaši līnijām, kontūrām, krāsām, formas, virsmas struktūras un/vai materiāla.

107.

Pamatlietu kontekstā šī prasība nozīmē, ka remonta nolūkā izmantotā loka izskats ir identisks sākotnēji automobilī iekļautā loka izskatam, it īpaši attiecībā uz riteņu loka un/vai tā rotājumu iezīmēm, it īpaši līnijām, kontūrām, krāsām, formu, virsmas struktūru un/vai materiālu.

108.

Šajā ziņā precizēšu, ka kādam trešajam ražotājam piederošās preču zīmes – piemēram, preču zīmes “WSP Italy”, kuru izvietojusi Acacia uz tās ražotajiem lokiem” ( 32 ), – izvietošana nenozīmē, ka rezerves daļas izskats atšķiras no oriģinālās detaļas izskata, uz kuras bija izvietota preču zīme, kas pieder Kopienas dizainparaugu īpašniekiem – piemēram, Audi vai Porsche. Proti, ja tas tā būtu, ekskluzīvās tiesības, kuras ir īpašniekam atbilstoši preču zīmju aizsardzībai, tam ļautu līdz nullei samazināt Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punkta piemērojamību ( 33 ).

109.

Audi un Vācijas valdība vēl ir ierosinājušas interpretēt nosacījumu saistībā ar kompleksā ražojuma sākotnējā izskata atjaunošanu tādējādi, ka tas noteikti nozīmē, ka sastāvdaļas formu nosaka kompleksā ražojuma izskats. Šajā ziņā man no jauna pietiek norādīt, ka, šādi rīkojoties, šie lietas dalībnieki aicina Tiesu no jauna ieviest prasību, kuru skaidri ir noraidījis Savienības likumdevējs ( 34 ).

110.

Rezumējot, lai piemērotu izņēmumu, kas noteikts Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punktā, sastāvdaļa ir jāizmanto “ar nolūku labot komplekso ražojumu”, ar ko tiek izslēgta jebkāda izmantošana pievilcības dēļ vai vienkāršas ērtības dēļ, un “lai atjaunotu tā sākotnējo izskatu”, kas nozīmē, ka rezerves daļas izskatam ir jābūt identiskam tās detaļas izskatam, kura sākotnēji ir tikusi iekļauta kompleksajā ražojumā.

111.

Trešais jautājums lietā C‑397/16, kā arī trešais un ceturtais jautājums lietā C‑435/16 attiecas uz piesardzības pasākumiem, kas rezerves daļu ražotājam vai pārdevējam, kurš vēlas atsaukties uz Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punktu, ir jāveic, lai pārliecinātos, ka šīs sastāvdaļas tiek izmantotas, ievērojot šajā tiesību normā noteiktos izmantošanas nosacījumus ( 35 ).

112.

Atgādinājumam – šie nosacījumi attiecas uz sastāvdaļas izmantošanu ar nolūku labot komplekso ražojumu, lai atjaunotu tā sākotnējo izskatu ( 36 ).

113.

Konstatēju, ka Regulas Nr. 6/2002 110. panta formulējumā skaidri nav aplūkoti piesardzības pasākumi, kuri var tikt pieprasīti no sastāvdaļu ražotāja vai pārdevēja attiecībā uz šo izmantošanas nosacījumu ievērošanu. Līdz ar to Tiesai ir jāinterpretē šī tiesību norma, lai noteiktu to pasākumu saturu, kuri tiem var tikt pieprasīti, ja tie vēlas atsaukties uz remontdarbu atrunu, lai neapdraudētu īpašnieka ekskluzīvās tiesības.

114.

Šajā ziņā man šķiet, ka, pretēji Audi, Porsche un Vācijas valdības apgalvojumiem, nav iespējams remontdarbu atrunu interpretēt šauri šādu iemeslu dēļ.

115.

Pirmkārt, neraugoties uz šīs atrunas formulējumu, tā nav pārejas noteikums Tiesas judikatūras izpratnē, proti, tiesību norma, kuras piemērošana būtu ierobežota laikā, lai atvieglotu pāreju uz galīgo režīmu ( 37 ). Ir taisnība, ka saskaņā ar minētās atrunas formulējumu to piemēro, “kamēr nav stājušies spēkā šīs regulas grozījumi, kurus par šo jautājumu izstrādā Komisija”. Tomēr šis formulējums ir derīgs attiecībā uz visām pārējām regulas normām, kuras būtībā ir piemērojamas, kamēr pēc Komisijas priekšlikuma nav stājušies spēkā to grozījumi.

116.

Patiesībā, kā ir uzsvērusi Komisija, remontdarbu atruna, kas ir spēkā kopš 2002. gada 6. marta, saskaņā ar šīs regulas 111. panta 1. punktu ir paredzēta piemērošanai uz nenoteiktu laiku.

117.

Otrkārt, remontdarbu atruna ir nevis atkāpe no Savienības tiesību pamatprincipa, kas arī varētu pamatot tās šauru interpretāciju, bet gan noteikums, lai veicinātu līdzsvara saglabāšanu starp pretrunīgām likumīgajām interesēm, proti, īpašnieku interesēm un trešo personu interesēm, dizainparaugu aizsardzības ietvaros.

118.

Kā esmu paskaidrojis iepriekš ( 38 ), remontdarbu atrunas mērķis ir veikt plašu rezerves daļu tirgus liberalizāciju, liedzot īpašniekam atsaukties uz savām ekskluzīvajām tiesībām, izmantojot ikvienu rezerves daļu, kurā iekļauts tam piederošais dizainparaugs, un tā tas ir visā kompleksā ražojuma lietošanas laikā. Nosakot izņēmumu no aizsardzības, kas pienākas Kopienas dizainparaugam, šī atruna veicina līdzsvaru starp īpašnieku ekskluzīvajām tiesībām un trešo personu tiesībām, ļaujot šīm pēdējām minētajām izmantot pirmo minēto personu dizainparaugus kompleksā ražojuma remonta nolūkos.

119.

Līdz ar to šīs atrunas interpretācijai ir jāsaglabā plašās liberalizācijas, kuru ir vēlējies panākt Savienības likumdevējs attiecībā uz rezerves daļām, lietderīgā iedarbība.

120.

Ņemot vērā tieši šos apstākļus, ir jānosaka to piesardzības pasākumu saturs, kuri var tikt pieprasīti no sastāvdaļu ražotāja vai pārdevēja. Šīs noteikšanas galvenās grūtības ir tajā, ka ražotāja vai pārdevēja iesaistīšanās notiek pirms remonta darbības, uz kuru var attiekties Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punkts. Citiem vārdiem, šie piesardzības pasākumi attiecas uz nosacījumiem, ar kādiem sastāvdaļa tiks izmantota nākotnē, un visbiežāk to izmantos trešās personas.

121.

Šajā ziņā Tiesai ir piedāvātas trīs pieejas, kuras attiecīgi pamatojas uz garantijas, paziņošanas un rūpības pienākumiem. Es dodu priekšroku šai pēdējai minētajai pieejai, proti, pieejai, ar kuru, manuprāt, vislabāk tiek saglabāta remontdarbu atrunas lietderīgā iedarbība.

122.

Pirmā pieeja, kas pamatojas uz garantijas pienākumu, ietver to, ka no ražotāja un pārdevēja tiek pieprasīts, lai tie garantētu, ka rezerves daļas, ko tie ražo vai pārdod, tiešām tiks izmantotas “ar nolūku labot komplekso ražojumu, lai atjaunotu tā sākotnējo izskatu”. Manuprāt, šāds garantijas pienākums pārmērīgi samazinātu Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punkta lietderīgo iedarbību.

123.

Pirmkārt, izpildot šādu garantijas pienākumu, ražotājs un pārdevējs būtu spiesti piedāvāt rezerves daļas vienīgi tad, ja tie iepriekš var būt pārliecināti, ka tās tiks izmantotas saskaņā ar iepriekš minētajiem nosacījumiem.

124.

Šajā izpratnē Audi ir piedāvājusi atveidoto loku ražotājiem noteikt pienākumu izplatīt savus ražojumus tikai remontdarbnīcām un pārliecināties, ka šīs darbnīcas tos izmanto tikai un vienīgi remonta nolūkos. Porsche ir ierosinājusi aizliegt atveidoto loku pārdošanu starp ražotājiem un tālākpārdevējiem, jo šāda pārdošana ietver pārāk būtiskus apjomus, lai varētu tikt pārbaudīta iepriekš minētās tiesību normas ievērošana. Piebildīšu, ka galējā formā varētu iedomāties, ka ražotājam būtu atļauts ražot atveidotu loku tikai pienācīgi pierādītās remonta nepieciešamības gadījumā.

125.

Tomēr ar šādiem sastāvdaļu ražotāju un pārdevēju komercdarbības ierobežojumiem tiktu samazināta to piekļuve rezerves daļu tirgum, kas būtu pretrunā Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punktā izvirzītajam liberalizācijas mērķim. Vispirms Audi priekšlikumā nav ņemta vērā tādu remontu iespējamība, kuri tiek veikti ārpus remontdarbnīcām, it īpaši remonts, kuru veic pats galalietotājs. Tālāk saskaņā ar Porsche piedāvājumu atveidotie loki tiktu izslēgti no tālākpārdevēju katalogiem, kas veido būtisku noieta tirgu. Visbeidzot atveidoto loku ražošana pierādītās remonta nepieciešamības gadījumā izraisītu apjomradītu ietaupījumu zudumu ražotājiem, kā arī aizkavētu piekļuvi šiem lokiem – par labu oriģinālajiem lokiem, kurus tirgo īpašnieki.

126.

Otrkārt, šāds garantijas pienākums ražotāju un pārdevēju padarītu atbildīgus par visu to tirgus dalībnieku darbībām, kuri ir iesaistījušies tālākajā izplatīšanas ķēdē līdz pat galalietotājam. Tādējādi ražotājs un pārdevējs varētu tikt padarīti par atbildīgiem par izmantošanu, ko veic atveidoto loku galalietotāji pievilcības nolūkos. Šajā ziņā Acacia un Komisija pamatoti ir norādījušas, ka būtu nesamērīgi pieprasīt no sastāvdaļu ražotāja vai pārdevēja, lai tas ieviestu darbību uzraudzības sistēmu gan attiecībā uz augšupējiem tirgotājiem, gan attiecībā uz galalietotājiem.

127.

Piebildīšu, ka īpašnieks, ja viņš uzskata, ka Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punktā noteiktie izmantošanas nosacījumi nav izpildīti, vienmēr var īstenot savas tiesības attiecībā uz konkrēto lietotāju.

128.

Šo iemeslu dēļ uzskatu, ka no ražotāja un pārdevēja nevar pieprasīt, lai tie garantētu, ka atveidotās sastāvdaļas, kuras tie ražo vai pārdod, tiks izmantotas saskaņā ar iepriekš minētajiem nosacījumiem.

129.

Otrā pieeja, kas ierosināta Tiesai, ietver to, ka sastāvdaļu ražotājam un pārdevējam tiek noteikts pienākums no pircēja iegūt paziņojumu par to, ka viņš izmantos sastāvdaļu nevis citos nolūkos, bet gan tikai Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punktā paredzētajam nolūkam ( 39 ).

130.

Man šķiet, ka šāda pieeja ir pārmērīgi stingra, jo tā liegtu ražotājam vai pārdevējam izmantot citus piesardzības pasākumus, kuri var izrādīties piemēroti to darbības kontekstā. Turklāt šķiet visai apšaubāma šīs pieejas efektivitāte. Proti, ir pilnīgi iespējams, ka ražotājs vai pārdevējs formāli iegūst šo paziņojumu, vienlaikus zinot, ka pircējs neizmantos sastāvdaļu saskaņā ar šajā tiesību normā paredzētajiem nosacījumiem.

131.

Trešā pieeja, kuru ir minējusi Itālijas valdība un Komisija, ir balstīta uz pienākumu ievērot pienācīgu rūpību attiecībā uz to, lai lejupējie lietotāji ievērotu Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punktā paredzētos izmantošanas nosacījumus. Es dodu priekšroku šai pieejai, proti, pieejai, kas, manuprāt, ir vispiemērotākā, lai saglabātu plašās rezerves daļu tirgus liberalizācijas, par kuru izlēmis Savienības likumdevējs, lietderīgo iedarbību. Tomēr ir jāprecizē, ko šis pienākums ietver praktiski.

132.

Manuprāt, rūpīgam ražotājam vai pārdevējam ir jāinformē pircējs par to, ka attiecīgajā sastāvdaļā ir iekļauts dizainparaugs, kura īpašnieks viņš nav, no vienas puses, un ka šī sastāvdaļa ir paredzēta izmantošanai tikai un vienīgi ar nolūku labot komplekso ražojumu, lai atjaunotu tā sākotnējo izskatu, no otras puses.

133.

Šajā ziņā es uzsveru, ka Tiesai jau ir bijusi iespēja nospriest, ka Direktīvas 98/71 14. pantā un Regulas Nr. 6/2002 110. pantā ir noteikts, ka ar atkāpi no Savienības tiesību normām attiecībā uz preču zīmju tiesībām rezerves daļu ražotājam nav atļauts izvietot preču zīmi, kuru ir reģistrējis automobiļu ražotājs, bez šī pēdējā minētā piekrišanas ( 40 ). Līdz ar to kāds trešais ražotājs, – piemēram, Acacia – nedrīkst radīt sajukumu starp savām atveidotajām detaļām un oriģinālajām detaļām, kuras ražojis īpašnieks, tāds kā Audi vai Porsche, izvietojot preču zīmi, kura pieder šim pēdējam minētajam.

134.

Turklāt ražotājam vai pārdevējam ir jābūt iespējai pierādīt, ka tas ir izpildījis šo informēšanas pienākumu, izmantojot jebkādus pierādīšanas līdzekļus, kas paredzēti valsts tiesībās. Šāds pierādījums it īpaši – bet ne tikai – varētu būt tāds pircēja parakstīts paziņojums, kāds ir paredzēts otrās pieejas ietvaros, vai noteikums, kas ir iekļauts pārdošanas līgumā.

135.

Tomēr ar šo informēšanas pienākumu nepietiek, lai izpildītu pienākumu ievērot pienācīgu rūpību. Proti, rūpīgam ražotājam vai pārdevējam ir arī jāatturas pārdot sastāvdaļu, ja tas zina vai tam ir pamatoti iemesli zināt, ka šī sastāvdaļa netiks izmantota saskaņā ar nosacījumiem, kuri noteikti Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punktā.

136.

Uzsvēršu, ka gan Tiesa ( 41 ), gan Savienības likumdevējs ( 42 ) ir izmantojis analogus nosacījumus intelektuālā īpašuma jomā.

137.

Rezumējot es uzskatu, ka, lai varētu atsaukties uz remontdarbu atrunu, kompleksā ražojuma sastāvdaļas ražotājam vai pārdevējam ir jāizpilda pienākums ievērot pienācīgu rūpību attiecībā uz to, lai lejupējie lietotāji ievērotu Regulas Nr. 6/2002 110. panta 1. punktā noteiktos izmantošanas nosacījumus. Šis pienākums ievērot pienācīgu rūpību nozīmē, pirmkārt, ka ražotājs vai pārdevējs informē pircēju par to, ka attiecīgajā sastāvdaļā ir iekļauts dizainparaugs, kura īpašnieks tas nav, un ka tā ir paredzēta izmantošanai tikai un vienīgi saskaņā ar šajā tiesību normā noteiktajiem nosacījumiem, un, otrkārt, ka ražotājs vai pārdevējs zaudē tiesības uz to atsaukties, ja tas zināja vai tam bija pamatoti iemesli zināt, ka sastāvdaļa netiks izmantota, ievērojot šos nosacījumus.

138.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es ierosinu Tiesai uz Corte d’appello di Milano (Milānas Apelācijas tiesa, Itālija) un Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa, Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: