1.

Vai dalībvalsts var samazināt Dzīvotņu direktīvas ( 2 ) aizsargātu dabas teritoriju, ja tā maina savu stratēģiju aizsargājamu dzīvotņu veidu atjaunošanai un tai vairs nav vajadzīgas attiecīgās platības? Šis jautājums ir atskaites punkts aplūkotajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko iesniegusi Nīderlandes Raad van State [Valsts padome].

2.

Konkrēti, Tiesai ir jāpārbauda, vai Komisijas Īstenošanas lēmums, ar kuru tā tostarp pēc Nīderlandes ierosinājuma ir nolēmusi samazināt attiecīgo Nīderlandē esošo Kopienas nozīmes teritoriju (turpmāk tekstā – “KNT”), no šāda viedokļa ir spēkā. Šo lēmumu Komisija ir pamatojusi ar apsvērumu, ka Nīderlandes sākotnējā ierosinājumā par attiecīgo platību atzīšanu par KNT daļu esot pieļauta “zinātniska kļūda”. Tādēļ ir jāizskaidro, vai šis pamatojums ir pieņemams.

3.

Turklāt Tiesai tomēr būtu arī jāizvērtē, vai šajā īstenošanas lēmumā Komisija ir izpildījusi savu LESD 296. pantā paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu un vai šis lēmums vispār ir pietiekami skaidrs, lai būtu ievērots tiesiskās noteiktības princips, un – vispārīgāk – būtu jāaplūko teritorijas samazināšanas kritēriji saistībā ar dzīvotņu veidu atjaunošanas stratēģijas izmaiņām.

4.

Dzīvotņu direktīvas 2. panta 2. punktā ir noteikts tās vispārējais mērķis:

“Pasākumus, ko veic saskaņā ar šo direktīvu, izstrādā tā, lai saglabātu vai atjaunotu to dabisko dzīvotņu un savvaļas faunas un floras sugu labvēlīgu aizsardzības statusu, kas ir Kopienā nozīmīgas.”

5.

Eiropas aizsargājamo dabas teritoriju tīkls Natura 2000 tiek definēts Dzīvotņu direktīvas 3. panta 1. punktā:

“Izveido saskaņotu Eiropas ekoloģisko tīklu, kurā apvienotas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas un kura nosaukums ir Natura 2000. Šo tīklu, ko veido I pielikumā uzskaitīto dabisko dzīvotņu veidu un II pielikumā uzskaitīto sugu dzīvotņu teritorijas, izmanto, lai minētos dabisko dzīvotņu veidus un sugu dzīvotnes saglabātu vai attiecīgā gadījumā atjaunotu to labvēlīgo aizsardzības statusu dabiskās izplatības areālā.

[..]”

6.

Dzīvotņu direktīvas 3. panta 2. punktā ir raksturots dalībvalstu pienākums iesaistīties Natura 2000 tīklā:

“Dalībvalsts iesaistīšanās Natura 2000 tīkla izveidē ir proporcionāla tam, kādā mērā tās teritorijā ir pārstāvēti 1. punktā minētie dabisko dzīvotņu veidi un sugu dzīvotnes. Tāpēc dalībvalstis saskaņā ar 4. pantu nosaka īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, ņemot vērā 1. punktā izklāstītos mērķus.”

7.

Dzīvotņu direktīvas 4. pantā ir ietverti konkrēti noteikumi par teritoriju noteikšanu:

8.

Pamatojoties uz Dzīvotņu direktīvu, Komisija ar Lēmumu 2004/813/EK ( 3 ) pieņēma KNT sarakstu Atlantijas bioģeogrāfiskajam reģionam. Šajā sarakstā tika iekļauta “Haringvliet” teritorija (Natura 2000 kods NL1000015) 11107 hektāru platībā.

9.

KNT “Haringvliet” tiek aizsargāti Dzīvotņu direktīvas I pielikumā minētie dzīvotņu veidi “Upes ar dubļainiem krastiem, kuros ir Chenopodion rubri p.p. un Bidention p.p. veģetācija (Natura 2000 kods 3270), “Zemieņu un kalnāju – Alpu līmeņa hidrofilās garstiebru augu audzes” (Natura 2000 kods 6430), zivju sugas aloza (Alosa alosa), palede (Alosa fallax), kā arī prioritārā Ziemeļu strupaste (Microtus oeconomus arenicola).

10.

KNT saraksts Atlantijas bioģeogrāfiskajam reģionam līdz šim ir atjaunināts desmit reizes ( 4 ). Aplūkotajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu runa ir par astoto atjauninājumu ar Īstenošanas lēmumu (ES) 2015/72 ( 5 ), kurā “Haringvliet” teritorija ir minēta vairs tikai 10988 hektāru platībā.

11.

Īstenošanas lēmuma (ES) 2015/72 preambulas 4. apsvērumā ir minētas izmaiņas ar teritorijām saistītajā informācijā:

“[..] Dalībvalstis ir arī iesniegušas izmaiņas ar teritorijām saistītajā informācijā, kas ietverta Kopienas nozīmes teritoriju sarakstā Atlantijas bioģeogrāfiskajam reģionam.”

12.

Attiecīgā īstenošanas lēmuma preambulas 6. apsvērumā ir minēta zināšanu uzlabošana:

“Direktīvas 92/43/EEK 11. pantā noteiktās uzraudzības gaitā zināšanas par dabīgo dzīvotņu veidiem un sugu sastopamību un izplatību pastāvīgi papildinās. Tāpēc teritoriju novērtēšanu un atlasi Savienības līmenī veica, izmantojot pilnīgāko tobrīd pieejamo informāciju.”

13.

Šie apsvērumi ir minēti arī, piemēram, desmitajā atjauninājumā.

14.

Nīderlandes provincē Dienvidholandē izvietotais Haringvliet ir ar dambi norobežots jūras līcis starp salām Voorne-Putten un Hoeksche Waard ziemeļos un salu Goeree-Overflakke dienvidos. Haringvliet ir savienots ar Ziemeļjūru vēl tikai ar Spui, Oude Maas un Nieuwe Waterweg. Leenheeren polderis atrodas starp Goudswaard ciematu pie Hoeksche Waard un Haringvliet atzaru Spui. Poldera platība ir aptuveni 110 hektāru.

15.

Laikā, kad tika ierosināts iekļaut “Haringvliet” teritoriju KNT sarakstā, Nīderlandes kompetentās iestādes uzskatīja, ka Leenheeren polderī neesot dzīvotņu veidu un sugu, kuru dēļ Haringvliet būtu jānosaka par KNT, bet šo polderi varot attīstīt, lai atjaunotu dažādus aizsargājamus dzīvotņu veidus un sugas. Tā kā no iepriekš minētā izriet, ka Leenheeren polderis bija ierosinātās teritorijas daļa, nevis pateicoties faktiski esošām dzīvotnēm un sugām, bet gan pateicoties iespējām, kādas šajā polderī bija dabas atjaunošanai “Haringvliet” teritorijā, polderis veicināja trešā apakškritērija attiecībā uz dzīvotņu veidu un sugu aizsardzības statusa noteikšanu, proti, atjaunošanas iespējas, īstenošanu.

16.

Ar 2013. gada 4. jūlija lēmumu Nīderlande noteica “Haringvliet” teritoriju par Dzīvotņu direktīvas aizsargātu dabas teritoriju. Raad van State ar 2014. gada 1. oktobra lēmumu ( 6 ) pasludināja minēto lēmumu par spēkā neesošu tiktāl, ciktāl Leenheeren polderis nav iekļauts šajā teritorijā. Tā secināja, ka Leenheeren polderis ir daļa no “Haringvliet” teritorijas, kura tika iekļauta KNT sarakstā. Tādējādi nebija izpildīts Dzīvotņu direktīvas 4. panta 4. punktā paredzētais pienākums noteikt šo polderi par daļu no Dzīvotņu direktīvas aizsargātas teritorijas.

17.

Pēc tam ar 2014. gada 30. septembra vēstuli Nīderlandes iestādes nosūtīja Komisijai informāciju ar teritorijas samazināšanas pamatojumu. Šajā vēstulē tās norādīja, ka Leenheeren polderī pašlaik neesot dabas vērtību un ka esot atceltas ieceres attīstīt tur dabas vērtības. Tāpat tika paziņots, ka Natura 2000 teritorijas “Haringvliet” mērķu sasniegšanai pietiekot ar attīstību, kas daļēji notikusi citā teritorijas vietā. No projekta pārtraukt nosusināt Leenheeren polderi esot bijis jāatsakās, pamatojoties uz politiskiem, sociāliem un budžeta apsvērumiem. Vienlaikus tika paziņots, ka pieņēmumu, ka šīs platības varētu būt nozīmīgas dzīvotņu veidu aizsardzībai un atjaunošanai, pašlaik Nīderlandes iestādes uzskatot par zinātnisku kļūdu.

18.

Arī Komisija 2014. gada 24. oktobra vēstulē Nīderlandes iestādēm norādīja, ka, pamatojoties uz 2014. gada 30. septembra vēstuli, tā uzskata, ka sākotnējais ierosinājums iekļaut Leenheeren polderi “Haringvliet” teritorijā esot uzskatāms par zinātnisku kļūdu.

19.

Rezultātā Komisija pieņēma lietā aplūkoto 2014. gada 3. decembra Īstenošanas lēmumu (ES) 2015/72, ar ko pieņem Kopienas nozīmes teritoriju astoto atjaunināto sarakstu Atlantijas bioģeogrāfiskajam reģionam. Šajā sarakstā joprojām ir norādīta “Haringvliet” teritorija, taču tajā vairs nav iekļauts Leenheeren polderis.

20.

Tad ar 2015. gada 28. aprīļa lēmumu Nīderlandes kompetentās iestādes noteica “Haringvliet” teritoriju par Dzīvotņu direktīvas aizsargātu dabas teritoriju. Leenheeren polderis atkal nav iekļauts šajā teritorijā. Pret šo lēmumu iebilst apvienība Vereniging Hoekschewaards Landschap, ceļot prasību Raad van State.

21.

Šī tiesa pieņem, ka, nosakot teritoriju, tiek transponēts īstenošanas lēmums, tomēr tā šaubās, vai Komisija ir pareizi piekritusi “Haringvliet” teritorijas samazināšanai, neiekļaujot Leenheeren polderi. Tāpēc tā uzdod Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai ir spēkā Īstenošanas lēmums 2015/72, ciktāl ar to Kopienas nozīmes teritoriju sarakstā Atlantijas bioģeogrāfiskajam reģionam tiek iekļauta “Haringvliet” teritorija (NL1000015), bet nav iekļauts Leenheeren polderis?”

22.

Tiesā rakstveida apsvērumus ir iesniegušas un 2017. gada 11. maija sēdē izteikušās apvienība Vereniging Hoekschewaards Landschap, Nīderlandes Karaliste un Eiropas Komisija.

23.

Lai varētu pārbaudīt īstenošanas lēmuma spēkā esamību tiktāl, ciktāl tajā Komisija lemj samazināt KNT “Haringvliet”, neiekļaujot tajā Leenheeren polderi, vispirms ir jāraksturo teritorijas samazināšanas procedūra un kritēriji (par to A daļā), pirms var izskaidrot pamatojumu, uz ko balstās Komisija (par to B daļā). Turklāt, manuprāt, ir jāsniedz arī dažas piezīmes par Komisijas lēmuma formu (par to C daļā). Visbeidzot, lai izbeigtu pamatlietā radušos konfliktu, ir jāizskaidro nosacījumi, ar kādiem tādu teritoriju kā Leenheeren polderis var neiekļaut KNT (par to D daļā).

24.

Tiesa jau ir nospriedusi, ka KNT sarakstā iekļautas teritorijas klasifikācijas atcelšana, tā kā nav īpašu noteikumu, ir jāveic atbilstoši tādai pašai procedūrai, kāda ir noteikta teritorijas iekļaušanai sarakstā ( 7 ). Šī procedūra ir jāpiemēro arī KNT samazināšanai.

25.

Tādējādi vispirms ir vajadzīgs ieinteresētās dalībvalsts ierosinājums atbilstoši Dzīvotņu direktīvas 4. panta 1. punktam, par kuru pēc tam lemj Komisija saskaņā ar 4. panta 2. punktu.

26.

Lai gan šajā ziņā no Dzīvotņu direktīvas 4. panta 1. punktā paredzētajiem noteikumiem par KNT sarakstā potenciāli iekļaujamo teritoriju noteikšanas procedūru izriet, ka dalībvalstīm, piedāvājot teritorijas, ir zināma rīcības brīvība, tomēr tām ir jāievēro direktīvā noteiktie kritēriji ( 8 ).

27.

Lai izveidotu KNT sākotnējo sarakstu, tas nozīmēja, ka Komisijas rīcībā bija jābūt visaptverošam to teritoriju sarakstam, kurām valsts līmenī ir būtiska ekoloģiska nozīme saistībā ar direktīvas mērķi aizsargāt dabiskās dzīvotnes, savvaļas faunu un floru ( 9 ). Tikai tā var sasniegt Dzīvotņu direktīvas 3. panta 1. punkta pirmajā daļā noteikto mērķi saglabāt vai atjaunot šo dabisko dzīvotņu veidu un sugu dzīvotņu labvēlīgu aizsardzības statusu to dabiskās izplatības areālā, kas var šķērsot vienu vai vairākas Savienības iekšējās robežas. Kā izriet no direktīvas 1. panta e) un i) punkta saistībā ar tās 2. panta 1. punktu, novērtējot dabiskās dzīvotnes vai sugas aizsardzības statusu, ir jāņem vērā visa Eiropu aptverošā dalībvalstu teritorija, kur ir spēkā LESD ( 10 ).

28.

Šai judikatūrai ir jābūt piemērojamai arī attiecībā uz KNT samazināšanu. Tā kā teritorijas iekļaušana sarakstā ir pamats pieņēmumam, ka tā kopumā ir nozīmīga saistībā ar direktīvas mērķi aizsargāt dabiskās dzīvotnes, savvaļas faunu un floru direktīvas izpratnē, dalībvalsts ierosinājums svītrot no saraksta konkrētas teritorijas vai tās samazināt ir saistīts ar pienākumu pierādīt, ka attiecīgajām platībām valsts līmenī nav būtiskas ekoloģiskas nozīmes. Turklāt ierosinājumu Komisija drīkst pieņemt vai īstenot tikai tad, ja tā secina, ka šīs platības nav vajadzīgas arī, ņemot vērā visas Savienības intereses.

29.

Sarakstē ar Nīderlandes iestādēm Komisija savu lēmumu samazināt KNT “Haringvliet” platību, neiekļaujot tajā Leenheeren polderi, pamato ar Nīderlandes zinātnisku kļūdu sākotnējā KNT ierosinājumā. Tomēr šis pamatojums nav pārliecinošs.

30.

Iespēja samazināt KNT vai vispār svītrot to no KNT saraksta, pamatojoties uz zinātnisku kļūdu, Komisijas skatījumā izriet no Tiesas sprieduma par putnu aizsardzības teritoriju Francijas reģionā Puatū [Poitou]. Minētajā lietā Tiesa piekrita dalībvalsts apgalvojumam, ka konkrētās platības bija izraudzītas kļūdaini. Dalībvalsts pierādīja, ka tieši pirms teritorijas paziņošanas Komisijai, pamatojoties uz ietekmes uz vidi novērtējumu, bija pieņemts pozitīvs lēmums par ceļu būvniecības projektu attiecīgajās platībās ( 11 ).

31.

Tādējādi Komisija secina, ka platību aizsardzības statusu var arī atcelt, ja sākotnējais lēmums par aizsardzību bija pamatots uz pieņēmumu, ka tajās ir dzīvotņu veidi vai sugu dzīvotnes, kas ir jāaizsargā saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu, taču reāli to tur nav un līdz šim dzīvotnes vēl nav attīstījušās ( 12 ).

32.

Tomēr, aplūkojot precīzāk, spriedums par putnu aizsardzības teritoriju Puatū šos Komisijas secinājumus nepamato. Tajā runa bija nevis par dalībvalsts kļūdu, identificējot teritoriju, bet gan par kļūdu, kas pieļauta saziņā ar Komisiju un ko var salīdzināt ar pārrakstīšanās kļūdu, kuras rezultātā tiek izkropļots gribas izteikums. Ciktāl radās kļūda, tā radās Komisijas pusē, kura ar kartogrāfijas kļūdu tika maldināta par dalībvalsts nodomiem.

33.

Tomēr Komisijas uzskats par zinātnisku kļūdu sekām principā ir loģisks. Platības, kurās pretēji sākotnējiem pieņēmumiem nav aizsargātu dzīvotņu veidu vai sugu, nevar sniegt paredzamo ieguldījumu labvēlīga aizsardzības statusa nodrošināšanā. Tomēr šajā gadījumā nav vajadzības noskaidrot, kādā mērā šis uzskats un konkrētie nosacījumi, ko šajā saistībā ir noteikusi Komisija, galu galā ir pamatoti.

34.

Tas tādēļ, ka šajā lietā šāda kļūda nav saskatāma.

35.

Drīzāk Nīderlande jau sākumā zināja par Leenheeren poldera īpašībām, tomēr tik un tā iekļāva to KNT, jo sākotnēji tā plānoja attīstīt šajā polderī aizsargājamas dzīvotnes plūdmaiņu ietekmē. Kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, Leenheeren polderis ir ļoti piemērots šādai attīstībai, jo pēc Spui upes vasaras dambja likvidācijas to īpaši spēcīgi ietekmētu plūdmaiņas. Šādas attīstības iespēja joprojām pastāv, taču pašlaik Nīderlande ir atteikusies no šīs ieceres.

36.

Tomēr Komisijas uzskata, ka šajā lietā kļūda ir ieviesusies tādējādi, ka vispirms Nīderlande pieņēma, ka iecerētie pasākumi Leenheeren polderī ir vajadzīgi, lai sasniegtu konkrētu dzīvotņu veidu un sugu labvēlīgu aizsardzības statusu. Tomēr, ņemot vērā jaunākus pētījumus, ir izrādījies, ka šo mērķi var sasniegt arī, neveicot attiecīgos pasākumus.

37.

Šī argumentācija mani nepārliecina, jo – kā tiesas sēdē ir apgalvojusi pat Nīderlande – ierosinājums samazināt teritoriju tieši nepamatojas uz kļūdu.

38.

2014. gada 30. septembrī Nīderlandes iestādes gan paziņoja Komisijai, ka pieņēmumu, ka Leenheeren polderis varētu būt nozīmīgs dzīvotņu veidu aizsardzībai un atjaunošanai, pašlaik tās uzskatītu par zinātnisku kļūdu. Tomēr nav apstrīdams, ka šīs platības joprojām varētu palīdzēt atjaunot aizsargājamas dzīvotnes. Apgalvojuma par zinātnisku kļūdu iemesls drīzāk, šķiet, ir tikai tāds, ka Komisija pirms tam 2014. gada 10. septembra vēstulē atteicās samazināt KNT “Haringvliet” un aicināja Nīderlandes iestādes pamatot, kāpēc Leenheeren poldera sākotnējā iekļaušana KNT tagad tiek uzskatīta par zinātnisku kļūdu.

39.

Nīderlandes iestāžu faktiskais pamatojums ir tāds, ka, ņemot vērā īpaši aizsargājamās dabas teritorijas “Haringvliet” aizsardzības mērķi, tika nolemts atteikties no iecerēm veikt atjaunošanas pasākumus Leenheeren polderī 2011. gadā, pamatojoties uz politiskiem, sociāliem un budžeta apsvērumiem. Pietiekamas iespējas atjaunot un palielināt dzīvotnes esot citviet teritorijā. Pēc tam tiek minēti dažādi pasākumi.

40.

Te nav runas par atjaunošanas potenciāla kļūdu, bet ir pārorientēti attīstības mērķi KNT “Haringvliet”. Kad Komisija piekrita teritorijas samazināšanai, tā to neizvērtēja. Tādēļ tā it īpaši nepārbaudīja, vai šajā ziņā, ņemot vērā visas Savienības intereses, Leenheeren polderis vairs nav vajadzīgs, lai sasniegtu labvēlīgu aizsardzības statusu.

41.

Tādējādi Komisijas sniegtais pamatojums neattaisno KNT “Haringvliet” samazināšanu.

42.

Līdz ar to Raad van State pamatoti apšauba Komisijas lēmumu par KNT “Haringvliet” samazināšanu. Komisijas sniegtais pamatojums nevar attaisnot tās lēmumu samazināt KNT “Haringvliet”. Tāpēc īstenošanas lēmums ir prettiesisks un ir jāatzīst par spēkā neesošu tiktāl, ciktāl ar to tiek samazināta KNT.

43.

Papildus vēlos norādīt, ka īstenošanas lēmums tiktāl, ciktāl tajā ir lemts par KNT “Haringvliet” samazināšanu, ir prettiesisks arī, pamatojoties uz citiem apsvērumiem, proti, tāpēc, ka ar to tiek pārkāpts tiesiskās noteiktības princips un, nepārzinot saziņu starp Komisiju un Nīderlandes iestādēm, nav saskatāms tā pamatojums.

44.

Saskaņā ar tiesiskās noteiktības principu Savienības tiesiskajam regulējumam ir jābūt tādam, lai ieinteresētās personas varētu nepārprotami zināt savas tiesības un pienākumus un spēt atbilstoši rīkoties ( 13 ). Tā kā KNT platības izmaiņas var ietekmēt ne tikai zemes lietotāju, bet arī ieinteresēto personu un it īpaši vides aizsardzības apvienību tiesības un pienākumus ( 14 ), tām ir jābūt pietiekami skaidri noteiktām.

45.

Īstenošanas lēmumam pašam par sevi šīs skaidrības trūkst. Tas tādēļ, ka tajā nav ne tiešas norādes, ne arī koda, ka KNT “Haringvliet” ir izmainīta. Tikai no salīdzinājuma ar iepriekšējo saraksta redakciju kļūst redzams, ka šīs teritorijas platība ir mazāka nekā agrāk. Tomēr šis salīdzinājums nav acīmredzams, jo atjauninātais saraksts ietver visas teritorijas, proti, vairākus tūkstošus KNT Atlantijas bioģeogrāfiskajā reģionā. Neviens taču nepārbaudīs, vai visām norādītajām teritorijām nav mainījusies to platība.

46.

Tādējādi īstenošanas lēmumā attiecībā uz KNT “Haringvliet” samazināšanu, neiekļaujot Leenheeren polderi, trūkst vajadzīgās skaidrības.

47.

Turklāt saskaņā ar LESD 296. panta otro daļu Savienības tiesību aktos ir jānorāda pamatojums. Tajā autora apsvērumi ir jāizklāsta tik skaidri un nepārprotami, lai ieinteresētās personas varētu saprast pieņemtā akta pamatojumu un Tiesa varētu veikt savu kontroli. Tomēr netiek prasīts, lai tiktu norādīti visi vērā ņemamie tiesiskie vai faktiskie elementi. Tas, vai ir ievērots pienākums norādīt pamatojumu, principā ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tiesību akta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu ( 15 ). Tādēļ būtiski ir ne tikai apsvērumi, bet arī attiecīgā tiesību akta plašāks konteksts ( 16 ).

48.

Līdz ar to attiecīgajā lēmumā nav jāpamato visas KNT izmaiņas Atlantijas bioģeogrāfiskajā reģionā, ja ir zināms, kur šis pamatojums ir atrodams. Tādējādi pamatojums sākotnējā lēmumā par Kopienas saraksta izveidi pamatā nebija apstrīdams, jo pamatojumam galu galā bija jāizriet no katras teritorijas standarta datu veidlapām.

49.

Turpretim šajā lietā diemžēl ir jāsecina, ka īstenošanas lēmumā trūkst jau sākotnējā pamatojuma, jo lēmums samazināt KNT “Haringvliet” īstenošanas lēmumā tikpat kā nav saskatāms. Līdz ar to īstenošanas lēmums nemaz neļauj pievērsties kontekstam un tā, iespējams, uzzināt par iepriekš apspriesto saraksti par teritorijas samazināšanu.

50.

Šo pamatojuma trūkumu nevar novērst tas, ka šajā gadījumā Nīderlande kā ieinteresētā dalībvalsts bija informēta un Nīderlandes iestādes acīmredzot informēja par procesu arī daudzas ieinteresētās personas. Tas tādēļ, ka šī nejaušā notikumu attīstība nevar garantēt, ka pamatojumu varēja uzzināt visas ieinteresētās personas.

51.

Tomēr no līdzšinējiem apsvērumiem neizriet, ka šīs lietas apstākļos nebūtu iespējama KNT samazināšana. Šeit gan nevar atsaukties uz Tiesas līdz šim atzītajiem gadījumiem, proti, saziņas kļūdu saistībā ar teritorijas identificēšanu ( 17 ) vai tās stāvokļa neizbēgamu pasliktināšanos ( 18 ). Tāpat nav pieņemams Komisijas pieņēmums par zinātnisku kļūdu teritorijas īpašību novērtējumā. Tomēr šajā – drīzāk neraksturīgajā – gadījumā parādās nepieciešamība atzīt citu teritorijas samazināšanas iespēju.

52.

Sākumpunktam ir jābūt Leenheeren poldera iekļaušanas KNT “Haringvliet” sākotnējam pamatojumam. Tas bija nevis esošu aizsargājamu dzīvotņu vai sugu izplatības aizsardzība, bet gan šo platību potenciāls, lai tur attīstītu šādu izplatību.

53.

Pienākumu ierosināt kā KNT šādas “potenciālas atjaunošanas pasākumu platības” labākajā gadījumā netieši var secināt no Dzīvotņu direktīvas 4. panta 1. punkta pirmā teikuma un III pielikuma (1. posms). Saskaņā ar 4. panta 1. punkta pirmo teikumu dalībvalstīm ir jānorāda, kuri aizsargājami dzīvotņu veidi un sugas ir sastopamas piedāvātajā teritorijā. To varētu saprast tādējādi, ka teritorijas ierosinājumu var pamatot tikai reāli eksistējoša izplatība. Tomēr saskaņā ar III pielikumu (1. posms) teritoriju novērtējumā ir paredzēts ņemt vērā arī iespēju atjaunot izplatību. Turklāt saskaņā ar 4. panta 4. punktu, nosakot KNT par īpaši aizsargājamu teritoriju, ir jānosaka prioritātes saskaņā ar teritorijas nozīmīgumu it īpaši dzīvotņu veidu un sugu atjaunošanā.

54.

Potenciālas atjaunošanas pasākumu platību iekļaušana KNT identifikācijā ir atbilstīga Dzīvotņu direktīvas 2. panta 2. punktā un 3. panta 1. punktā izvirzītajam mērķim atjaunot Kopienā nozīmīgu dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras sugu labvēlīgu aizsardzības statusu. Ja dzīvotņu veidu vai sugu pašreizējā izplatība nav pietiekama, lai nodrošinātu labvēlīgu aizsardzības statusu, attiecīgā izplatība ir jāatjauno.

55.

Tomēr tas nenozīmē, ka būtu kā KNT jāierosina visas potenciālas atjaunošanas pasākumu platības attiecībā uz aizsargātu dzīvotņu veidiem vai sugām un ka tās būtu jāiekļauj Kopienas sarakstā.

56.

Galvenais kritērijs tam, vai šāda platība ir jāizmanto, drīzāk ir konkrētu dzīvotņu veidu vai sugu aizsardzības statuss. Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 1. panta e) un i) punktā sniegtajām definīcijām labvēlīgs aizsardzības statuss būtībā paredz, lai attiecīgā izplatība ilgtermiņā būtu vismaz stabila.

57.

Kamēr un ciktāl aizsardzības statuss jau ir labvēlīgs, proti, attiecīgā izplatība ilgtermiņā ir stabila vai pat palielinās, nav pienākuma veikt atjaunošanas pasākumus vai teritoriju ierosinājumos iekļaut potenciālas atjaunošanas pasākumu platības. Turpretim, ja nelabvēlīgu aizsardzības statusu var uzlabot tikai, pilnībā izmantojot konkrētu atjaunošanas potenciālu, nebūtu attaisnojami atteikties no attiecīgiem pasākumiem un attiecīgajām platībām.

58.

Tomēr bieži vien situācija nebūs tik nepārprotama. Zinātniska nenoteiktība par dzīvotņu veidu vai sugu aizsardzības statusu, no vienas puses, un par atjaunošanas pasākumu efektivitāti, no otras puses, jau rada plašas iespējas sarežģītiem uz prognozi balstītiem lēmumiem. Turklāt, ja pastāv vairākas iespējas atjaunot izplatību, starp šiem variantiem bieži vien varētu pastāvēt izvēles brīvība, kāda būtībā ir valsts iestādēm. Tādēļ drīzāk šķiet mazticams, ka praksē ir vajadzīgi konkrēti atjaunošanas pasākumi. Turklāt principā ir arī iespējams laika gaitā mainīt dzīvotņu veidu un sugu atjaunošanas stratēģiju.

59.

Šajā lietā it īpaši ir izskaidrots, vai ir jānodrošina labvēlīgs aizsardzības statuss Savienības, dalībvalsts vai attiecīgās teritorijas līmenī. No šāda viedokļa no Dzīvotņu direktīvas 1. panta e) un i) punktā, kā arī 2. pantā sniegtajām definīcijām izriet, ka to mērķis ir izveidot labvēlīgu aizsardzības statusu visā Savienībā. Tam galu galā ir jābūt Komisijas lēmuma primārajam kritērijam.

60.

Turpretim dalībvalsts parasti nespēj galīgi novērtēt situāciju visā Savienībā ( 19 ). Ierosinot samazināt teritoriju, tai vispirms ir jāpārbauda, vai neiekļaujamām platībām valsts līmenī ir būtiska ekoloģiska nozīme saistībā ar direktīvas mērķi aizsargāt dabiskās dzīvotnes, savvaļas faunu un floru. Tomēr šajā gadījumā varētu būt lietderīgi ņemt vērā iespējamās pašreizējās zināšanas par Eiropas līmeni, ja tās jau liecina, ka, katrā ziņā ņemot vērā Eiropas intereses, atteikties no platībām nav iespējams.

61.

Tomēr dzīvotņu veidu un sugu aizsardzības statuss konkrētās teritorijās var būt īpaši aktuāls, ja tas tur ir nelabvēlīgs. Šajā gadījumā atteikšanās no atjaunošanas pasākumiem, kuri varētu uzlabot aizsardzības statusu, varētu pārkāpt Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktā paredzēto pasliktināšanās aizliegumu ( 20 ). Tas tādēļ, ka, neveicot atjaunošanas pasākumus, varētu draudēt attiecīgo teritorijā esošo dzīvotņu veidu vai sugu stāvokļa pasliktināšanās. To it īpaši nevar neņemt vērā, izvērtējot teritorijas samazinājumu.

62.

Tomēr arī attiecībā uz atsevišķām teritorijām pat nelabvēlīga aizsardzības statusa gadījumā nav obligāti jāizmanto visi atjaunošanas potenciāli un jāintegrē teritorijā. Tas tādēļ, ka parasti tieši lielās teritorijās, kāda ir KNT “Haringvliet”, varētu būt iespējami dažādi atjaunošanas pasākumi, kā rezultātā dalībvalstīm un principā arī Komisijai rodas izvēles brīvība.

63.

Visbeidzot papildus jānorāda, ka vismaz saistībā ar teritorijas samazināšanu tādēļ, ka konkrētas platības nav nozīmīgas labvēlīga aizsardzības statusa nodrošināšanā, nedrīkst pamatoties uz Nīderlandes iestāžu norādītajiem politiskajiem, sociālajiem un budžeta apsvērumiem ( 21 ). Šādam pamatojumam varētu būt nozīme labākajā gadījumā tad, ja teritorija ir jāsamazina, lai samazinātu KNT, pamatojoties uz Dzīvotņu direktīvas 6. panta 4. punktu, lai varētu īstenot konkrētus plānus vai projektus. Tomēr tad konkrēti projekti vai plāni ir jāplāno un ir jāievēro visi pārējie šajā normā paredzētie nosacījumi.

64.

Saistībā ar KNT samazināšanas lēmuma pārbaudi Savienības tiesā no šāda viedokļa galvenā nozīme ir piešķirtajai rīcības brīvībai.

65.

Gan dalībvalsts ierosinājums, gan Komisijas lēmums parasti ir saistīts ar ievērojamu sarežģītību faktu un zinātniskajā ziņā.

66.

Kad Savienības iestādēm ir jāpieņem šādi lēmumi, tām parasti ir jāpiešķir plaša rīcības brīvība ( 22 ). Šajā lietā tam it īpaši ir jāattiecas uz Komisijas lēmumu.

67.

Tomēr šīs rīcības brīvības īstenošana nav atbrīvota no pārbaudes tiesā. Veicot šo pārbaudi, Savienības tiesai ir jāpārliecinās, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, ir jāpārbauda Komisijas pieņemto faktu saturiskā pareizība, tas, vai nav pieļauta acīmredzama kļūda šo faktu vērtējumā un vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras. It īpaši tad, ja lietas dalībnieks atsaucas uz kompetentās iestādes pieļautu acīmredzamu kļūdu vērtējumā, Savienības tiesai ir jāpārbauda, vai šī iestāde ir rūpīgi un objektīvi izvērtējusi visus būtiskos attiecīgā gadījuma faktus, kuri pamato no tiem izdarītos secinājumus ( 23 ).

68.

Pārbaudot visus būtiskos apstākļus, ir jāievēro, ka dalībvalsts ierosinājums par potenciālām platībām dzīvotņu un/vai sugu izplatības atjaunošanai un Komisijas piekrišana šim ierosinājumam ir pamats pieņēmumam, ka šīs platības un paredzēti atjaunošanas pasākumi ir vajadzīgi attiecīgo dzīvotņu veidu un sugu labvēlīga aizsardzības statusa nodrošināšanai.

69.

Tādēļ dalībvalstij ierosinājumā samazināt teritoriju, neiekļaujot šādas platības, ir jāatspēko pieņēmums par atjaunošanas pasākumu nepieciešamību. Šim nolūkam nepietiek ar vienkāršu apgalvojumu, kāds bija norādīts Nīderlandes kompetento iestāžu iesniegtajā informācijā un uz ko pamatojās Komisija, lemjot par teritorijas samazināšanu. Drīzāk dalībvalstij pārliecinoši un pamatojoties uz pilnīgākajām pieejamām zinātnes atziņām, ir jāargumentē, kāpēc tā uzskata, ka labu aizsardzības statusu pašlaik vai turpmāk var nodrošināt arī bez šīm platībām un attiecīgajiem pasākumiem.

70.

It īpaši, kamēr nav atzīts, ka attiecīgo dzīvotņu veidu un sugu aizsardzības statuss attiecīgajā KNT ir labvēlīgs, izvēles brīvības attiecībā uz atjaunošanas potenciālu aizsardzību KNT var pat pilnībā nebūt. Šādā gadījumā dalībvalsts, pamatojoties uz Dzīvotņu direktīvas 6. panta 2. punktā paredzēto pasliktināšanās aizliegumu, parasti vēl nedrīkst noraidīt platību, kas iekļautas KNT sava atjaunošanas potenciāla dēļ, ekoloģisko nozīmi saistībā ar mērķi aizsargāt dabiskās dzīvotnes, savvaļas faunu un floru. Tas tādēļ, ka nevar izslēgt, ka tās vēl būs vajadzīgas, ja izrādīsies, ka citi atjaunošanas pasākumi nav pietiekami. Tādēļ šobrīd tās vēl nedrīkst zaudēt savu aizsardzības statusu.

71.

Dalībvalsts ierosinājumam samazināt teritoriju Komisija var piekrist tikai tad, ja dalībvalsts ar pietiekamām, zinātniski pamatotām atziņām to pārliecina, ka attiecīgajām platībām no valsts viedokļa nav būtiskas nozīmes saistībā ar mērķi aizsargāt dabiskās dzīvotnes un sugas un ka, ņemot vērā visas Savienības intereses, nekas neliedz samazināt teritoriju, neiekļaujot šīs platības.

72.

Kopumā ir jāsecina, ka Komisija pēc kompetentās dalībvalsts ierosinājuma var samazināt KNT saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 4. pantu, ja attiecīgās platības ir KNT daļa tikai saistībā ar turpmākiem dzīvotņu veidu un/vai sugu izplatības atjaunošanas pasākumiem un dalībvalsts iesniedz informāciju, kas Komisijai ļauj secināt, ka pasākumi šajās platībās nav vajadzīgi, lai nodrošinātu attiecīgo dzīvotņu veidu un/vai sugu labvēlīgu aizsardzības statusu.

73.

Tādēļ iesaku Tiesai uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēt šādi: