1.

Šajā lietā rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa, Nīderlande) lūdz Tiesu spriest par Direktīvas 2008/95/EK ( 2 ) 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta iii) punkta interpretāciju.

2.

2017. gada 28. februārī Tiesa nolēma nodot lietu devītajai palātai. Tiesas sēde notika 2017. gada 6. aprīlī. 2017. gada 22. jūnijā es sniedzu savus pirmos secinājumus šajā lietā.

3.

2017. gada 13. septembrī devītā palāta, piemērojot Tiesas Reglamenta 60. panta 3. punktu, nolēma nodot lietu atpakaļ Tiesai, lai tā varētu tikt nodota lielākam iztiesāšanas sastāvam. Pēc tam Tiesa nodeva šo lietu virspalātai.

4.

Ar savu 2017. gada 12. oktobra rīkojumu Louboutin un Christian Louboutin (C‑163/16, nav publicēts, EU:C:2017:765) Tiesa nolēma atkārtoti sākt tiesvedības mutvārdu daļu un aicināja ieinteresētās personas piedalīties jaunā tiesas sēdē.

5.

Direktīvas 2008/95 3. panta “Iemesli atteikumam vai spēkā neesamībai” 1. punkta b) apakšpunktā un e) apakšpunkta iii) punktā ir noteikts:

“1.   Nereģistrē vai piereģistrēšanas gadījumā pasludina par spēkā neesošiem:

[..]

[..]

[..].”

6.

Preču zīmju tiesības Nīderlandē tiek reglamentētas ar 2005. gada 25. februārī Hāgā Beļģijas Karalistes, Luksemburgas Lielhercogistes un Nīderlandes Karalistes parakstīto Beniluksa konvenciju par intelektuālo īpašumu (preču zīmes un paraugi vai modeļi) (turpmāk tekstā – “Beniluksa konvencija”).

7.

Beniluksa konvencijas 2.1. pantā “Apzīmējumi, no kuriem var sastāvēt Beniluksa preču zīme” it īpaši ir noteikts, ka “tomēr par preču zīmēm nevar uzskatīt apzīmējumus, ko veido tikai forma, kas izriet no pašas preces īpašībām, kas piešķir precei būtisku vērtību vai kas vajadzīga tehniska rezultāta sasniegšanai”.

8.

Atbildot uz aicinājumu, kas tika izteikts Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantā minētajām ieinteresētajām personām, Christian Louboutin un sabiedrība Louboutin SAS (turpmāk tekstā kopā – “Louboutin”), Van Haren Schoenen BV (turpmāk tekstā – “Van Haren”), Vācijas, Francijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Eiropas Komisija sniedza savus apsvērumus 2017. gada 14. novembra tiesas sēdē ( 3 ). Šajā tiesvedības stadijā ieinteresētajām personām bija otrā iespēja sniegt savus mutvārdu apsvērumus par prejudiciālo jautājumu, kurš ir izteikts šādā redakcijā: “Vai Direktīvas [2008/95] 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta iii) punktā paredzētais jēdziens “forma” ir ierobežots ar preces trīsdimensiju īpašībām, tādām kā kontūras, apmērs vai apjoms (trīsdimensiju izteiksmē), vai arī šis noteikums aptver arī citas preces īpašības, tādas kā krāsa (kuras nav uzskatāmas par trīsdimensiju īpašībām)?”

9.

Savos pirmajos secinājumos es veicu analīzi, kuras rezultātā es uzskatīju, ka apzīmējumam, kuru veido gan krāsa, gan arī forma, var būt piemērojams Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta iii) punktā minētais aizliegums ( 4 ).

10.

Tādējādi es ierosināju Tiesai atbildēt uz iesniedzējtiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu, ka Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta iii) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka to var piemērot apzīmējumam, kuru veido preces forma un kura aizsardzība ir pieteikta attiecībā uz konkrētu krāsu.

11.

Savu pirmo secinājumu 28.–41. punktā es pakārtoti sniedzu savus apsvērumus par strīdus preču zīmes kvalifikāciju. Es konstatēju, ka strīdus preču zīme būtu jāpielīdzina apzīmējumam, ko veido preces forma un kam ir pieteikta noteiktas krāsas aizsardzība saistībā ar šo formu, drīzāk nekā preču zīmei, ko veido krāsa pati par sevi.

12.

Tomēr, kā es jau norādīju savu pirmo secinājumu 31. punktā, es uzskatu, ka strīdus preču zīmes kvalifikācija izriet no faktu vērtējuma, kas šajā lietā ir jāveic iesniedzējtiesai.

13.

Tāpat tas tā ir saistībā ar atbildi uz jautājumu, vai zoles sarkanā krāsa piešķir precei būtisku vērtību. Uzskatu, ka iesniedzējtiesas nostāja šajā jautājumu ir skaidra un ka tā pamatojas uz pieņēmumu, ka uz šo jautājumu ir jāatbild apstiprinoši.

14.

Tomēr savu pirmo secinājumu 70.–72. punktā savā atbildes uz prejudiciālo jautājumu priekšlikumā es norādīju, ka analīze, kas ir vērsta uz to, lai noteiktu, vai runa ir par formu, kas piešķir precei būtisku vērtību Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta iii) punkta izpratnē, un tātad to, vai šī tiesību norma ir vai nav piemērojama šajā lietā, attiecas tikai uz formai raksturīgo vērtību un tajā nav jāņem vērā preces izraisītā pievilcība, ko radījusi šīs preču zīmes vai tās īpašnieka reputācija. Pamatojoties uz šo pieņēmumu, sava atbildes uz prejudiciālo jautājumu priekšlikuma otro daļu es formulēju šādi: “formas, kas “piešķir precēm reālu vērtību”, jēdziens šīs tiesību normas izpratnē attiecas vienīgi uz formai piemītošu vērtību, un tajā nav ļauts ņemt vērā preču zīmes vai tās īpašnieka reputāciju”.

15.

Šajos secinājumos es aplūkošu 2017. gada 14. novembra tiesas sēdē minētos aspektus, un līdz ar to manos pirmajos secinājumos norādītā analīze tiks papildināta ar apsvērumiem par dažādiem ieinteresēto personu viedokļiem.

16.

Šajā ziņā vispirms es sniegšu savus apsvērumus par strīdus preču zīmes kvalifikāciju, ievērojot ieinteresēto personu 2017. gada 14. novembra tiesas sēdē pausto nostāju. Turpmāk es aplūkošu Īstenošanas regulas (ES) 2017/1431 ( 5 ), kura attiecas it īpaši uz “novietojuma zīmes [pozīcijas preču zīmes]” jēdzienu, ietekmi uz manos pirmajos secinājumos paredzēto analīzi attiecībā uz strīdus preču zīmes kvalifikāciju. Pēc tam es izteikšu papildu piezīmes par Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta iii) punkta interpretāciju kontekstā, pirmkārt, saistībā ar attiecībām starp šo direktīvu un Direktīvu (ES) 2015/2436 ( 6 ) un, otrkārt, saistībā ar Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta iii) punkta jēgu. Visbeidzot, es aplūkošu sekas, kas izriet no risinājuma, kuru es neatbalstīju savos pirmajos secinājumos, bet kuram pēdējā notikušajā tiesas sēdē vairākas ieinteresētās personas deva priekšroku, saskaņā ar kuru interese saglabāt publiskā lietojuma jomā dažas preču īpašības var tikt ņemta vērā, pārbaudot atšķirtspēju.

17.

Savos pirmajos secinājumos, kā es jau esmu īsumā norādījis iepriekš, es sliecos par labu tam, lai strīdus preču zīmi kvalificētu drīzāk kā apzīmējumu, ko veido preces forma un kam ir pieteikta noteiktas krāsas aizsardzība saistībā ar šo formu, nevis kā preču zīmi, ko veido krāsa ( 7 ).

18.

Uzklausījis ieinteresētās personas 2017. gada 14. novembra tiesas sēdē, es vēl mazāk saskatu iespēju kvalificēt strīdus preču zīmi kā tādu preču zīmi, ko veido krāsa pati par sevi.

19.

Atbildot uz Tiesas 2017. gada 14. novembra tiesas sēdē uzdotu jautājumu, Louboutin pauda viedokli, ka strīdus preču zīme ir apzīmējums, ko varētu aprakstīt šādi: pirmkārt, zole ir norobežota telpā ar līnijām, kas ļauj to izcelt, un to norobežo sarkanā krāsa, un, otrkārt, zolei ir forma, kas atbilst sarkanās krāsas norobežošanai telpā. Tādējādi atbilstoši tam, ko norāda strīdus preču zīmes īpašnieks, formu norobežo krāsa un – ko es uzskatu par pirmā konstatējuma dabiskām sekām – šī forma atbilst krāsas norobežošanai telpā.

20.

Tādējādi es uzskatu, ka šajā lietā nav runas par pilnībā abstraktu formu vai formu, kuras nozīme ir neievērojama, kas būtu ļāvis pamatot konstatējumu, ka ar strīdus preču zīmi aizsardzība tiek prasīta noteiktai krāsai pašai par sevi, to nekādi nenorobežojot telpā. Nav būtiskas nozīmes tam, ka zoles forma var atšķirties atkarībā no dažādiem kurpju modeļiem. Runa vienmēr ir par zoles formu, nevis par kādu citu kurpes daļu. Šajā kontekstā nedrīkst aizmirst, pirmkārt, principu, saskaņā ar kuru preču zīme ir jāaplūko visā veselumā, un, otrkārt, ka preču zīmes īpašnieka aizsardzība attiecas ne tikai uz apzīmējumiem, kas ir identiski apzīmējumam, kurš ir reģistrācijas pieteikuma priekšmets, bet arī uz tādiem apzīmējumiem, kas ir līdzīgi šim apzīmējumam.

21.

Turklāt es šaubos, ka sarkanā krāsa varētu pildīt preču zīmes būtisko funkciju un identificēt tās īpašnieku, ja šī krāsa tiek izmantota ārpus sava konteksta, tas ir, neatkarīgi no zoles formas. Katrā ziņā neuzskatu, ka īpašnieks ir vēlējies panākt šādu iedarbību, iesniedzot strīdus preču zīmes reģistrācijas pieteikumu.

22.

Izdarot secinājumu, ņemot vērā manu pirmo secinājumu 29.–41. punktā norādītos apsvērumus, kā arī iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka strīdus preču zīme drīzāk ir jāpielīdzina apzīmējumam, ko veido preces forma un ar ko ir pieteikta aizsardzība attiecībā uz noteiktu krāsu saistībā ar šo formu, nevis preču zīmei, ko veido krāsa pati par sevi.

23.

Savu pirmo secinājumu 32. punktā es esmu norādījis, ka Direktīvā 2008/95 un Tiesas judikatūrā ar preču zīmes kvalificēšanu par “pozīcijas preču zīmi” nav saistītas tiesiskās sekas. 2017. gada 14. novembra tiesas sēdē Vācijas valdība ir atbalstījusi šo viedokli. Turklāt, kā es tāpat esmu norādījis savu pirmo secinājumu 32. punktā, kvalificēšana par “pozīcijas preču zīmi” pati par sevi neliedz uzskatīt šo pašu preču zīmi par tādu, ko veido preces forma, un tādējādi par tādu, uz kuru var attiekties Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta iii) punktā paredzētais aizliegums, ievērojot, ka šī pēdējā minētā kategorija, tas ir, preču zīmes, ko veido preces forma, ietver arī apzīmējumus, kas attēlo attiecīgas preces daļu vai elementu.

24.

2017. gada 14. novembra tiesas sēdē Louboutin uzskatīja, ka Īstenošanas regulas 2017/1431 3. panta 3. punkta d) apakšpunktā pozīcijas preču zīme ir definēta, norādot uz veidu, kādā tā ir attēlota uz preces. Louboutin uzskata, ka strīdus preču zīme atbilst šajā definīcijā noteiktajiem kritērijiem.

25.

Līdzīgi, kas arī atbilst vairāku ieinteresēto personu nostājai pirms tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotās sākšanas, Vācijas, Francijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija 2017. gada 14. novembra tiesas sēdē uzskatīja, ka strīdus preču zīme ir jākvalificē kā pozīcijas preču zīme. Vienīgi Francijas valdība tieši norādīja uz Īstenošanas regulu 2017/1431.

26.

Tomēr ar argumentiem, kas izriet no Īstenošanas regulas 2017/1431, manuprāt, nevar apstrīdēt šo secinājumu 23. punktā minētos apsvērumus ( 8 ).

27.

Īstenošanas regula 2017/1431 ir piemērojama, sākot no 2017. gada 1. oktobra, un tā papildina Eiropas Savienības preču zīmju sistēmu, kas ir balstīta uz Regulu (EK) Nr. 207/2009 ( 9 ), kura, sākot no 2017. gada 1. oktobra, ir aizstāta ar Regulu (ES) 2017/1001 ( 10 ). Pa to laiku Regula Nr. 207/2009 ir grozīta ar Regulu (ES) Nr. 2015/2424 ( 11 ), kas ir stājusies spēkā 2016. gada 23. martā. Šīs pirmās minētās regulas 7. panta 1. punkta e) apakšpunkta iii) punkts, kurā ir pārņemts Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta iii) punkta formulējums, ir grozīts tādējādi, ka nereģistrē apzīmējumus, kas sastāv tikai no “formas vai citas iezīmes, kura preces apvelta ar būtisku vērtību” ( 12 ) ( 13 ).

28.

No tā izriet, ka Īstenošanas regulas 2017/1431 3. panta 3. punkta d) apakšpunkts, kas attiecas uz “novietojuma zīmi [pozīcijas preču zīmi]”, ir integrēts Savienības preču zīmju sistēmā, kurā jau iepriekš bija atzīts, ka, lai apzīmējumam būtu piemērojams reģistrācijas atteikuma vai spēkā neesamības pamats, kas atbilst Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta iii) punktā paredzētajam pamatam, nav nepieciešams, lai šo apzīmējumu veidotu “forma”.

29.

Tādējādi Īstenošanas regulas 2017/1431 3. panta 3. punkta d) apakšpunkts nav paredzēts kā tāda preču zīmju veida “definīcija”, uz ko katrā ziņā nevar attiekties reģistrācijas atteikuma vai spēkā neesamības pamats, kas atbilst Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta iii) punktā paredzētajam pamatam. Pašlaik ir skaidrs, ka Savienības preču zīmju sistēmā šī reģistrācijas atteikuma vai spēkā neesamības pamata kontekstā atšķirība starp “formu” un “citām iezīmēm” nav būtiska.

30.

Šī paša iemesla dēļ Īstenošanas regulas 2017/1431 3. panta 3. punkta d) apakšpunkts nedod pamatu uzskatīt, ka pozīcijas preču zīme ir visos gadījumos pilnībā neatkarīga no preces formas, it īpaši tad, ja runa ir par apzīmējumu, kas attēlo attiecīgās preces daļu vai elementu.

31.

Ir taisnība, ka Īstenošanas regulā 2017/1431 ir nošķirta, no vienas puses, “novietojuma zīme [pozīcijas preču zīme]”, kas ir minēta tās 3. panta 3. punkta d) apakšpunktā, un, no otras puses, “telpiska zīme” un “krāsas zīme”, kas ir minētas attiecīgi šīs regulas 3. panta 3. punkta c) apakšpunktā un 3. punkta f) apakšpunktā.

32.

Neraugoties uz minēto, ir jānorāda, ka Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta iii) punktā ir minētas nevis “formas preču zīmes”, bet apzīmējumi, kas sastāv tikai no formas, kura piešķir precēm būtisku vērtību ( 14 ).

33.

Turklāt Īstenošanas regulas 2017/1431 3. panta 3. punktā nav iekļauts nedz preču zīmju, kuras var reģistrēt, veidu izsmeļošs saraksts, nedz arī šajā tiesību normā minēto preču zīmju veidu definīcijas. Pirmkārt, šīs regulas 3. panta 4. punktā ir paredzēta iespēja iesniegt tādas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, kas “nepieder nevienam no [šī panta] 3. punktā uzskaitītajiem veidiem”. No otras puses, pēdējā minētajā punktā ir norādīts vienīgi veids, kādā preču zīmei ir jābūt attēlotai, ja reģistrācijas “pieteikums attiecas uz kādu no preču zīmju veidiem, kas uzskaitīti [Īstenošanas regulas 2017/1431 3. panta 3. punkta] a)–j) apakšpunktā”. Es uzskatu, ka šīs regulas 3. panta 3. punktā ir tikai norādīta kārtībā, kādā visbiežāk izmantoto preču zīmju veidiem ir jābūt attēlotiem reģistrācijas procesā. Tādējādi apzīmējumi, kuros ir kombinēti vairāki Īstenošanas regulas 2017/1431 3. panta 3. punktā minētie preču zīmju veidi, atbilst Savienības preču zīmju sistēmai. Šajā kontekstā atgādinu, ka tas, ka strīdus preču zīme tika reģistrēta kā grafiska preču zīme, neliedz to kvalificēt kā “preču zīmi, ko veido preces forma”.

34.

Ņemot vērā iepriekš minēto, kā arī manu pirmo secinājumu 32. punktā minētos apsvērumus, es uzskatu, ka Regulas 2017/1431 3. panta 3. punkta d) apakšpunktā paredzētā jēdziena “novietojuma zīme [pozīcijas preču zīme]” ieviešana Savienības tiesību sistēmā nevar ietekmēt manus apsvērumus par Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta iii) punkta piemērojamību apzīmējumam, kuru veido preces forma un kura aizsardzība ir pieteikta attiecībā uz noteiktu krāsu.

35.

Direktīva 2008/95 tiks aizstāta ar Direktīvu 2015/2436, kuras transponēšanas beigu datums ir paredzēts 2019. gada 14. janvārī. Direktīvas 2015/2436 4. panta 1. punkta e) apakšpunkta iii) punkts, kas atbilst Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta iii) punktā paredzētajam reģistrācijas atteikuma vai spēkā neesamības pamatam, attiecas uz apzīmējumiem, kuri sastāv tikai no “formas vai citām [preces] īpašībām, kas piešķir precēm būtisku vērtību”.

36.

Savos pirmajos secinājumos man radās jautājums, vai tas, ka likumdevējs nebija uzskatījis par nepieciešamu paredzēt pārejas tiesību normas, kas ļautu risināt potenciālus konfliktus starp abām secīgajām direktīvām, varētu norādīt uz to, ka tas ir uzskatījis, ka šo apzīmējumu tiesiskais režīms šo direktīvu kontekstā ir vienāds ( 15 ).

37.

Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka šī pārejas noteikumu neesamība neļauj izdarīt secinājumu saistībā ar atpakaļejošo spēku. Šī valdība norādīja, ka pārejas noteikumi nav paredzēti attiecībā uz normām, ar kurām tiek grozīti citi preču zīmju tiesību aspekti, tostarp Direktīvas 2015/2436 14. pantu, ar kuru vārda aizsardzība ir ierobežota ar fiziskām personām un kurš ļauj personai izmantot savu vārdu un adresi, nepārkāpjot preču zīmi, kurpretim saskaņā ar Direktīvas 2008/95 6. pantu šī aizsardzība ir pieejama arī juridiskām personām.

38.

Tomēr man nešķiet, ka būtu pilnībā pamatoti grozījumus, kas ir izdarīti Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunktā, pielīdzināt tiem, kas attiecas uz personas vārda aizsardzību, kura ir minēta šīs direktīvas 6. pantā un Direktīvas 2015/2436 14. pantā.

39.

Personas vārda aizsardzība ir preču zīmes īpašnieka, kurš ir tiesīgs aizliegt ikvienai trešai personai izmantot preču zīmei identisku apzīmējumu, ekskluzīvo tiesību ierobežojums. Ar Direktīvu 2015/2436 paredzētie grozījumi neierobežo preču zīmes īpašnieka tiesības. Tieši pretēji, šī direktīva pastiprina preču zīmes īpašnieka monopolu, tai pat laikā ierobežojot trešo personu tiesības tādējādi, ka uzņēmumi un sabiedrības vairs nevar atsaukties uz personas vārda aizsardzību.

40.

Katrā ziņā šīs preču zīmes iedarbības izmaiņas nevar iespaidot pašas preču zīmes spēkā esamību. Tātad atbilstoši gan vecajam, gan arī jaunajam režīmam preču zīmju kopums, ko veido gan tās preču zīmes, kas jau ir reģistrētas, gan arī tās, kas vēl var tikt reģistrētas, paliek neskarts. Neatkarīgi no regulējuma, atbilstoši kuram preču zīme ir reģistrēta, jaunais režīms mainīs vienīgi to trešo personu situāciju, kas nav fiziskās personas.

41.

Tomēr šīs loģikas piemērošanā Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunktā paredzētajiem reģistrācijas atteikuma vai spēkā neesamības pamatiem varētu rasties grūtības. Šajā kontekstā būtu jāuzdod jautājums par reģistrācijas atteikuma vai spēkā neesamības pamata piemērošanas jomas izmaiņu ietekmi uz Savienības preču zīmju tiesībām, izbeidzoties Direktīvas 2015/2436 transponēšanas termiņam. Vai būtu iespējams prognozēt lielu skaitu pieteikumu par preču zīmju atzīšanu par spēkā neesošām pēc jaunās direktīvas transponēšanas termiņam beigām? Turklāt, ja tiek uzskatīts, ka atbilstoši vecajam regulējumam reģistrētajām preču zīmēm nevar tikt piemēroti aizliegumi, kas ir minēti Direktīvas 2015/2436 4. panta 1. punkta e) apakšpunktā, kurš atbilst Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunktam, vai pirms šī datuma varētu notikt liela preču zīmju skaita iesniegšana reģistrācijai?

42.

Neatkarīgi no šiem apsvērumiem es uzskatu, ka pārejas noteikumu trūkums Direktīvā 2015/2436 ir vienīgi norāde par labu tādai Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta iii) punkta interpretācijai, saskaņā ar kuru šī tiesību norma ir piemērojama apzīmējumiem, ko veido preces forma, kuru aizsardzība ir pieteikta attiecībā uz noteiktu krāsu. Manas analīzes svarīgāko argumentu veido pirmām kārtām šīs tiesību normas mērķis ( 16 ).

43.

Tiesas sēdē vairākas ieinteresētās personas pievērsušās Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta iii) punktā paredzētā reģistrācijas atteikuma vai spēkā neesamības pamata jēgai.

44.

Vācijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā art Van Haren norādīja, ka šī tiesību norma nepieļaujot preču zīmju ļaunprātīgu izmantošanu, kuras rezultātā var rasties pretkonkurences monopols.

45.

Vācijas valdība atbalsta tēzi, saskaņā ar kuru Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunkts nepieļauj tādu preces formu monopolizēšanu, kas to īpašību dēļ ir pastāvīgi jāsaglabā publiskajā jomā, lai to izmantošana būtu pieejama visiem tirgus dalībniekiem. Tomēr rodas iespaids, ka šī valdība uzskata, ka Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta iii) punktā minētajām estētiskajām īpašībām pašām ir sava dinamika tādā ziņā, ka to pievilcība var mainīties atkarībā no modes.

46.

Argumentējot līdzīgi, Louboutin, šķiet, norāda, ka estētikas jomā neesot vajadzības pastāvīgi nodrošināt preces būtisko īpašību pieejamību saskaņā ar preču zīmju tiesībām, jo šīm īpašībām neesot pietiekami garas ekonomiskās dzīves ilguma, lai pamatotu šādu aizsardzību.

47.

Es pozitīvi uztveru tiesas sēdē Louboutin un Vācijas valdības izteikto tēzi, saskaņā ar kuru estētisko īpašību pievilcībai ir pašai sava dinamika, jo sabiedrības meklētās un novērtētās īpašības var mainīties atkarībā no modes. Šī dinamika, kura ir raksturīga īpašībām, kas piešķir precei būtisku vērtību, manuprāt, nerada šķērsli tādai Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta iii) punkta interpretācijai, saskaņā ar kuru šī tiesību norma ir piemērojama, ja runa ir par apzīmējumu, kuru veido preces forma un kura aizsardzība ir pieteikta attiecībā uz noteiktu krāsu.

48.

Manos secinājumos lietā Hauck ( 17 ) es esmu norādījis, ka vērtējums, kas ir vērsts uz to, lai noteiktu, vai attiecīgā forma, piemēram, tās estētisko īpašību dēļ, “piešķir precēm ievērojamu vērtību”, obligāti nozīmē vidusmēra patērētāja viedokļa ņemšanu vērā. Tomēr veidam, kādā patērētājs uztver attiecīgo formu, šajā vērtējumā nav izšķirošas nozīmes. Lai sasniegtu mērķi, uz ko ir vērsts Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta iii) punkts – tas ir, nodrošināt, ka formas, kas sabiedrībai ir pievilcīgas, paliek tirgus dalībnieku rīcībā, – ir jāņem vērā gan attiecīgā apzīmējuma uztvere konkrētajā sabiedrības daļā, gan arī ekonomiskās sekas, kas izriet no tā, ka šis apzīmējums ir rezervēts tikai vienam uzņēmumam.

49.

Pakārtoti man rodas jautājums, vai – pretēji tam, ko uzskata Louboutin, – sabiedrības uztveres būtiskā nozīme Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta iii) punkta piemērošanas kontekstā neliecina par labu šīs tiesību normas teleoloģiskai interpretācijai. Šajā gadījumā jēdziena “forma” šīs tiesību normas izpratnē mazāk strikta interpretācija prevalētu pār tā burtisko interpretāciju.

50.

Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta i) un ii) punkts attiecas uz iepriekš un uz ilgu laiku definētām īpašībām, kas izriet no pašas preces rakstura, jo tās attiecīgi “izriet no pašu preču īpašībām” vai ir “vajadzīgas tehniska rezultāta iegūšanai”. Tādējādi, kas attiecas it īpaši uz šīm pēdējām minētajām īpašībām, ir jānorāda, ka veids, kādā sabiedrība uztver preces, nevar mainīt šo faktisko stāvokli, pat ja tehniskais rezultāts var tikt sasniegts ar citām formām ( 18 ).

51.

Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta iii) punkts ļauj noraidīt preču zīmi vai atzīt to par spēkā neesošu, ja tās īpašības piešķir precei būtisku vērtību. Tādējādi šī tiesību norma ļauj nodrošināt, ka kāda īpašība paliek pieejama visiem tirgus dalībniekiem laikposmā, kurā šai īpašībai ir īpaša ietekme uz preces vērtību. Sākot no brīža, kad tas tā vairs nav, tostarp, kā norāda noteiktas ieinteresētās personas, tāpēc, ka sabiedrības vēlmes ir mainījušās un sabiedrība vairs nemeklē un nenovērtē minēto īpašību, attiecīgajai preču zīmei vairs nevar tikt piemērots Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta iii) punktā paredzētais aizliegums.

52.

Izdarot šādu pieņēmumu, no tā izrietētu, ka – pretēji Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta i) un ii) punktā norādītajiem atteikuma vai spēkā neesamības pamatiem – šīs direktīvas 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta iii) punkts attiecas uz īpašībām, kas ir atkarīgas no ārējiem faktoriem.

53.

Tātad, ja atbilde uz jautājumu, kādas īpašības “piešķir precēm reālu [būtisku] vērtību”, būtu atkarīga no ārējiem faktoriem, tostarp no sabiedrības uztveres, būtu nesaskanīgi tāda apzīmējuma gadījumā, kas piesaista īpašu sabiedrības uzmanību, izslēgt šīs tiesību normas piemērojamību apzīmējumam, kuru veido preces forma un kura aizsardzība ir pieteikta attiecībā uz noteiktu krāsu. Tas, kam ir nozīme sabiedrības uztverē, ir nevis atšķirība starp formas, krāsas vai pozīcijas preču zīmēm, bet preces izcelsmes identifikācija, kuras pamatā ir apzīmējuma kopējais iespaids.

54.

Turklāt tas, ka īpašības, kas piešķir precei būtisku vērtību, daļēji ir noteiktas ar sabiedrības uztveri, manuprāt, neļauj ņemt vērā preču zīmes vai tās īpašnieka reputāciju vērtējumā, lai noteiktu, vai attiecīgā forma “piešķir precēm reālu [būtisku] vērtību” Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta iii) punkta izpratnē ( 19 ). Ja tiktu pieņemts, ka “formas, kas piešķir precēm reālu [būtisku] vērtību”, jēdzienu nosaka, pat ja tikai daļēji, īpašības, kuras sabiedrība uztver kā pievilcīgas, būtu obligāti jāizslēdz ar preču zīmes vai tās īpašnieka reputāciju saistītās īpašības, lai nepieļautu, ka šīs reputācijas radītā pievilcība tiek attiecināta uz formu, kura pati par sevi nebūtu pievilcīga. Pretējā gadījumā Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta iii) punktā paredzētais reģistrācijas atteikuma vai spēkā neesamības pamats varētu tikt interpretēts ļoti plaši un neatbilstoši šo secinājumu 48. punktā atgādinātajam mērķim.

55.

Ņemot vērā iepriekš minēto, es uzskatu, ka atsauce uz sabiedrības uztveri kā faktoru, kas citu starpā nosaka īpašības, kuras piešķir precei būtisku vērtību, liecina par labu tādai Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta iii) punkta interpretācijai, saskaņā ar kuru šī tiesību norma ir piemērojama apzīmējumiem, kurus veido preces forma un kuru aizsardzība ir pieteikta attiecībā uz noteiktu krāsu saistībā ar šo formu.

56.

Savos pirmajos secinājumos es izklāstīju divas pieejas šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu kontekstā.

57.

Atbilstoši pirmajai pieejai būtu uzskatāms, ka Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunkts varētu tikt interpretēts plaši. Atbilstoši otrajai pieejai būtu jāņem vērā interese saglabāt publiskajā jomā dažus apzīmējumus, pārbaudot apzīmējuma atšķirtspēju šīs direktīvas 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, attiecībā uz visiem apzīmējumiem, kas sakrīt ar kādu attiecīgās preces aspektu, vai pat attiecībā uz citām apzīmējumu kategorijām, kuru pieejamība ir ierobežota.

58.

Lai gan savos pirmajos secinājumos es esmu paudis savu atbalstu pirmajai pieejai, tiesas sēdē Vācijas, Francijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija drīzāk argumentēja par labu šai otrajai pieejai. Ir jānorāda, ka šīs ieinteresētās personas vienprātīgi balstījās uz pieņēmumu, ka strīdus preču zīme ir aplūkojama kā pozīcijas preču zīme, uz ko neattiecas Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta iii) punkts.

59.

Šajā kontekstā es paplašināšu savus pirmos secinājumus. Šie papildu apsvērumi iesniedzējtiesai varētu būt noderīgi gadījumā, ja savā spriedumā, kas tai būs jāpieņem, Tiesa uzskatītu, ka Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta iii) punkts šajā lietā nav piemērojams. Katrā ziņā esmu pārliecināts, ka detalizētu apsvērumu izklāsts dos Tiesai iespēju no visiem aspektiem izvērtēt problēmjautājumu, kas ir šīs tiesvedības priekšmets.

60.

Savu pirmo secinājumu 45. un 46. punktā es argumentēju tādā ziņā, ka no Tiesas judikatūras, it īpaši no sprieduma Libertel ( 20 ), izriet, ka apzīmējuma, ko veido krāsa pati par sevi, atšķirtspējas vērtējumā ir jāizvērtē, vai tā reģistrācija nebūs pretrunā vispārējām interesēm nepamatoti neierobežot krāsu pieejamību citiem tirgus dalībniekiem, kas piedāvā tāda paša veida preces vai pakalpojumus. Pamatojoties uz šo pieņēmumu, es secināju, ka, ja runa ir par apzīmējumiem, kas sakrīt ar preces aspektu, to reģistrācija ir jāizvērtē, ņemot vērā tos pašus apsvērumus, kas ir minētā 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta pamatā.

61.

Spriedumā Libertel ( 21 ) Tiesa savu nostāju attiecībā uz krāsas preču zīmes atšķirtspējas vērtējumu ir pamatojusi ar pieņēmumu, ka krāsu, ko sabiedrība spēj izšķirt, skaits ir neliels, jo tai reti ir iespēja tieši salīdzināt preces, kurām ir dažādas krāsu nianses ( 22 ).

62.

Tas ir jo vairāk piemērojams preču zīmēm, kuras ir kvalificētas kā pozīcijas preču zīmes, attiecībā uz kurām preču zīmju tiesību aizsardzība ir pieteikta kādai noteiktai krāsai. Es pat uzskatu, ka krāsu skaits, ko varētu faktiski uzklāt kurpes zolei, lai identificētu tās izcelsmi, ir vēl vairāk ierobežots, jo melnās, pelēkās un brūnās krāsas niansēm praksē sistemātiski nav atšķirtspējas tirgus dalībnieku veiktās to biežās izmantošanas dēļ.

63.

Šajā kontekstā es uzskatu, ka, vērtējot apzīmējuma atšķirtspēju, būtu jāņem vērā arī judikatūra attiecībā uz trīsdimensiju preču zīmēm, saskaņā ar kuru, tā kā vidusmēra patērētāji nav pieraduši izdarīt pieņēmumus par preču komerciālo izcelsmi, balstoties uz apzīmējumiem, kas atbilst šo pašu preču izskatam, šādiem apzīmējumiem atšķirtspēja ir vienīgi tad, ja tie būtiski atšķiras no nozares standartiem vai prakses ( 23 ).

64.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka lietā X Technology Swiss/ITSB ( 24 ) izdotajā rīkojumā Tiesa neapmierināja prasītāja izvirzītā pamata daļu, kurā tika uzskatīts, ka pārsūdzības procesā attiecībā uz tādas preču zīmes reģistrāciju, ko veido oranžas nokrāsas cepurītes forma, kura sedz katras zeķu izstrādājumu preces purngalu, Vispārējā tiesa, novērtēdama preču zīmes atšķirtspēju, kļūdaini neesot noteikusi atšķirību starp trīsdimensiju preču zīmēm un pozīcijas preču zīmēm. Šajā kontekstā Tiesa nenoraidīja Vispārējās tiesas apsvērumus, saskaņā ar kuriem noteicošais kritērijs, lai noteiktu, vai apzīmējumam ir vai nav atšķirtspējas, ir nevis tā kvalificēšana par grafisku, trīsdimensiju vai citu preču zīmi, bet gan tas, vai tas atbilst vai neatbilst attiecīgās preces izskatam. No tā izriet, ka apzīmējums, saistībā ar kuru ir pieteikta aizsardzība attiecībā uz krāsu, kurš atbilst attiecīgās preces izskatam, ir atšķirtspējīgs tikai tad, ja šis apzīmējums būtiski atšķiras no attiecīgās nozares standartiem vai prakses.

65.

Visbeidzot ir jānorāda, ka – pretēji Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta iii) punktā paredzētajam reģistrācijas atteikuma vai spēkā neesamības pamatam – šīs direktīvas 3. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais pamats, lasot to kopsakarā ar minētās direktīvas 3. panta 3. punktu, var nebūt piemērojams tad, ja apzīmējums ir ieguvis atšķirtspēju pēc konkrētās sabiedrības daļas parastā pierašanas procesa. Tādējādi vispārējā interese neierobežot sabiedrības meklētas un novērtētas īpašības pieejamību citiem tirgus dalībniekiem, kas ir Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta iii) punkta pamatā, nevar tikt pastāvīgi nodrošināta atbilstoši šīs direktīvas 3. panta 1. punkta b) apakšpunktam.

66.

Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāsecina, ka, analizējot tāda apzīmējuma atšķirtspēju, kurš atbilst attiecīgās preces izskatam, ir jānovērtē, vai tā reģistrācija nebūtu pretrunā vispārējām interesēm nepamatoti neierobežot šim apzīmējumam piemītošo īpašību pieejamību citiem tirgus dalībniekiem, kas piedāvā tāda paša veida preces vai pakalpojumus. Tomēr Direktīvas 2008/95 3. panta 1. punkta b) apakšpunkts nevar pilnībā pārņemt šīs direktīvas 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta iii) punkta lomu, jo no pirmās minētās tiesību normas ir iespējams atkāpties saskaņā ar minētās direktīvas 3. panta 3. punktā paredzēto kārtību.

67.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, kā arī manos pirmajos secinājumos veikto analīzi, es joprojām atbalstu savu priekšlikumu atbildei uz rechtbank Den Haag (Hāgas tiesa, Nīderlande) uzdoto prejudiciālo jautājumu; šis priekšlikums bija izteikts šādā redakcijā:

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/95/EK (2008. gada 22. oktobris), ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm, 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta iii) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas var tikt piemērots apzīmējumam, kuru veido preces forma un kura aizsardzība ir pieteikta attiecībā uz konkrētu krāsu. Formas, kas “piešķir precēm reālu [faktisku] vērtību”, jēdziens šīs tiesību normas izpratnē attiecas vienīgi uz formai piemītošu vērtību, un tajā nav ļauts ņemt vērā preču zīmes vai tās īpašnieka reputāciju.