1.

Vai bezpeļņas izglītības iestāde, kas piedāvā saviem studentiem kredītu, lai viņi apmaksātu savu studiju maksu un mācību braucienu izmaksas, un ko viņi atmaksā saskaņā ar bezprocentu maksājumu plānu, rīkojas kā “pārdevējs vai piegādātājs” Direktīvas 93/13/EEK ( 2 ) izpratnē? Turklāt, vai situācijā, kurā attiecīgais students nav aktīvi piedalījies turpmākajā tiesvedībā par neatmaksātā parāda summas kopā ar procentiem un radušos izmaksu kompensāciju atgūšanu, valsts tiesai ir pienākums pārbaudīt ex officio, vai līgums ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā?

2.

Šie jautājumi ir radušies strīdā starp izglītības iestādi un vienu no tās studentiem. Tie dod Tiesai iespēju vēl vairāk precizēt Direktīvas 93/13 piemērošanas jomu un tajā minētās valsts tiesu pilnvaras un pienākumus.

3.

Direktīva 93/13 tika pieņemta, pamatojoties uz EEK līguma 100.a pantu (tagad – LESD 114. pants). Tās mērķis ir nodrošināt, lai ar patērētājiem noslēgtos līgumos nebūtu negodīgu noteikumu un lai patērētāji tiktu aizsargāti pret pārdevēja vai piegādātāja pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu ( 3 ). Dalībvalstis var piešķirt patērētājiem augstāku aizsardzības līmeni valsts noteikumos, kas ir stingrāki par šīs direktīvas noteikumiem ( 4 ).

4.

Direktīvas preambulas desmitajā apsvērumā ir paredzēts, ka tiesību akti par negodīgiem noteikumiem ir jāattiecina uz “visiem līgumiem”, kas noslēgti starp pārdevējiem vai piegādātājiem un patērētājiem. Tajā ir tieši minēts, ka tā rezultātā, tostarp no šīs direktīvas, būtu jāizslēdz līgumi attiecībā uz nodarbinātību, mantojuma tiesībām, tiesībām saistībā ar ģimenes tiesībām un uzņēmumu apvienošanos un iestāžu vai partnerības līgumiem. Tomēr šī direktīva ir piemērojama attiecībā uz visiem sabiedriska rakstura amatiem, nodarbošanos un profesijām ( 5 ).

5.

Direktīvas 93/13 1. panta 1. punktā ir definēta tās piemērošanas joma:

“Šīs direktīvas mērķis ir saskaņot dalībvalstu normatīvus un administratīvus aktus, kas attiecas uz negodīgiem noteikumiem līgumos, ko slēdz starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju.”

6.

2. panta b) un c) punktā jēdziens “patērētājs” ir definēts kā “jebkura fiziska persona, kura līgumos, uz ko attiecas [Direktīva 93/13], darbojas nolūkos, kas ir ārpus tās amata, nodarbošanās vai profesijas”, un jēdziens “pārdevējs vai piegādātājs” ( 6 ) – kā “jebkura fiziska vai juridiska persona, kura [Direktīvas 93/13] aptvertos līgumos darbojas nolūkos, kas ir saistīti ar tās amatu, uzņēmējdarbību vai profesiju, neatkarīgi no tā, vai tas ir valsts vai privāts”.

7.

3. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības, tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam”.

8.

Direktīva 93/13 tika transponēta valsts tiesībās ar 2010. gada 6. aprīļaMarktpraktijkenwet (Likums par tirgus praksi un patērētāju aizsardzību). Lai noteiktu tā piemērošanas jomu, direktīvas 2. panta c) punktā izmantotā jēdziena “pārdevējs vai piegādātājs” vietā šajā likumā ir ieviests jēdziens “uzņēmums”. Wetboek Economisch Recht (Komerclikums) I. sadaļas 1. panta 1. punktā uzņēmums ir definēts kā “katra fiziska vai juridiska persona, kuras darbībai ir ilgstošs ekonomisks mērķis, kā arī to apvienības”.

9.

Gerechtelijk Wetboek (Likums par tiesu varu) 806. pantā ir noteikti tiesas pienākumi aizmuguriska sprieduma gadījumā: “ja spriedums tiek pieņemts aizmuguriski, tiesai ir jāapmierina klātesošā lietas dalībnieka prasība vai iebildumu raksts, ja vien ar tiesvedību vai prasību, vai iebildi netiek pārkāpta sabiedriskā kārtība”.

10.

Susan Kuijpers bija studente Karel de Grote Hogesschool (Karel de Grote Universitātes koledža, turpmāk tekstā – “KdG”). 2014. gada 3. februārī viņai bija jāsamaksā KdG summa kopumā EUR 1546, kuru veidoja viņas studiju maksa par 2012.–2013. un 2013.–2014. akadēmisko gadu un maksa par mācību braucienu. Tā kā S. Kuijpers nevarēja samaksāt šo summu nekavējoties pilnā apmērā, KdG studiju iestādes dienests – KdG studievoorzieningsdienst (turpmāk tekstā – “KdG Stuvo”) – sastādīja viņai bezprocentu maksājumu plānu. Saskaņā ar šo plānu KdG Stuvo samaksāja vajadzīgo summu S. Kuijpers, lai viņa varētu veikt maksājumu KdG. No 2014. gada 25. februāraS. Kuijpers septiņus mēnešus ik mēnesi bija jāmaksā EUR 200 KdG Stuvo. 2014. gada 25. septembrī bija jāveic pēdējais maksājums EUR 146 apmērā.

11.

Līgumā bija paredzēta šāda klauzula:

“Ja aizdevuma summa (pilnībā vai daļēji) netiek atmaksāta laikus, ir jāmaksā likumiskie procenti 10 % apmērā no atlikušās parāda summas gadā, sākot ar dienu, kas seko dienai, kad bija jāizdara maksājums; nav jāizsaka brīdinājums. Šādā gadījumā ir jāmaksā arī kompensācija, lai segtu apkalpošanas izmaksas; tā atbilstoši līgumam tiek noteikta 10 % apmērā no atlikušās parāda summas, taču tā nevar būt mazāka par EUR 100”.

12.

Neraugoties uz brīdinājuma vēstules saņemšanu, S. Kuijpers neveica maksājumus.

13.

2015. gada 27. novembrīKdG pret S. Kuijpers cēla prasību Vredegerecht te Antwerpen (Antverpenes miertiesa, Beļģija), lūdzot samaksāt (saskaņā ar līgumu, kas noslēgts ar KdG Stuvo) pamatsummu (EUR 1546), nokavējuma procentus 10 % apmērā, sākot ar 2014. gada 25. februāri (EUR 269,81), un izdevumus (EUR 154,60). Ar 2016. gada 4. februāra starpspriedumu šī tiesa nosprieda par labu KdG piedzīt pamatsummu EUR 1546 apmērā. Tomēr tā atjaunoja tiesvedību attiecībā uz procentiem un izmaksām, lai uzklausītu KdG viedokli saistībā ar iespēju uzdot Tiesai prejudiciālu jautājumu. 2016. gada 4. martāKdG sniedza mutvārdu apsvērumus par šo jautājumu. S. Kuijpers tiesas sēdē nepiedalījās.

14.

Iesniedzējtiesa norāda, ka, tā kā S. Kuijpers nepiedalījās tiesas sēdē, saskaņā ar Likuma par tiesu varu 806. pantu tai ir jāapmierina KdG prasība, ja vien ar tiesvedību vai prasību netiek nepārkāpta sabiedriskā kārtība. Tas rada jautājumu, pirmkārt, par to, vai valsts tiesa drīkst pārbaudīt ex officio to, vai līgums, pamatojoties uz kuru ir celta prasība, ietilpst to valsts tiesību aktu piemērošanas jomā, ar kuriem tiek īstenota Direktīva 93/13, un, otrkārt, vai valsts tiesību akti, kuros ir izslēgta šāda pārbaude, pamatojoties uz to, ka tiesību normas par negodīgiem noteikumiem līgumā nav imperatīva rakstura, ir saderīgi ar šo direktīvu ( 7 ). Iesniedzējtiesa pauž arī šaubas par to, vai ar Direktīvu 93/13 saderīgs ir valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tiesību akti par negodīgiem līguma noteikumiem tiek piemēroti tikai līgumiem starp patērētājiem un “uzņēmumiem” ( 8 ).

15.

Ņemot vērā minēto, iesniedzējtiesa lūdz Tiesai sniegt atbildes uz šādiem jautājumiem:

16.

Rakstveida apsvērumus ir iesniegušas Austrijas, Beļģijas un Polijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. 2017. gada 9. marta tiesas sēdē Beļģijas valdība un Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus un atbildēja uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem.

17.

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai tai ir tiesības pārbaudīt ex officio to, vai līgums ietilpst Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā, lai gan patērētājs tiesas sēdē nepiedalījās. Šis jautājums ir saistīts ar tādu valsts tiesību normu, kurā tiesām ir atļauts pārbaudīt ex officio tikai to, vai prasība nav pretrunā valsts sabiedriskās kārtības noteikumiem. Kā pirmo es izvērtēšu šo aspektu, jo jautājums par to, vai Direktīva 93/13 ir piemērojama (un vai tās piemērojamību var pārbaudīt ex officio), loģiski būtu izvirzāms pirms jautājumiem par konkrētā līguma līgumslēdzēju pušu statusu un tā noteikumu tiesiskumu.

18.

Komisija apgalvo, ka noteikumam par to, ka negodīgi noteikumi nav saistoši patērētājam, ir imperatīvs raksturs. Tādēļ valsts tiesām esot tiesības un pienākums pārbaudīt ex officio, vai līgums ietilpst Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā, pat ja patērētājs tiesas sēdē nepiedalās.

19.

Beļģijas valdība piekrīt Komisijas secinājumam. Tā apgalvo, ka Likuma par tiesu varu 806. pants atbilst šai interpretācijai, jo, izvērtējot, vai ir vai nav jāizvirza ex officio sabiedriskās kārtības jautājums, valsts tiesai vispirms ir jānosaka, vai tiesību norma faktiski ietilpst sabiedriskās kārtības noteikumu piemērošanas jomā. Līdzvērtības princips paredz, ka tādi paši apsvērumi ir jāpiemēro tādu direktīvu tiesību normām kā Direktīva 93/13.

20.

Pastāvīgajā judikatūrā ir paredzēts, ka valsts tiesai ex officio ir jāpārbauda, vai noteikums līgumā, kas ir noslēgts starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā, un, ja ietilpst, jānovērtē šāda noteikuma, iespējams, negodīgais raksturs ( 9 ).

21.

Tomēr jānoskaidro jautājums, vai valsts tiesas pienākumi ir tādi paši, ja patērētājs nav piedalījies tiesvedībā.

22.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāatgādina vairāki principi, kuri jau ir noteikti Tiesas judikatūrā.

23.

Pirmkārt, “ar Direktīvu 93/13 ieviestā aizsardzības sistēma ir balstīta uz ideju, ka patērētājs salīdzinājumā ar tirgotāju atrodas nelabvēlīgākā situācijā gan attiecībā uz iespēju risināt sarunas, gan attiecībā uz informētības līmeni. Tā rezultātā patērētājs pievienojas tirgotāja iepriekš izstrādātajiem noteikumiem bez iespējas ietekmēt to saturu” ( 10 ).

24.

Otrkārt, tiesību norma, ka negodīgi noteikumi patērētājam nav saistoši, “ir imperatīva norma, kas vērsta uz to, lai formālo līdzsvaru, ko līgums nodibina starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem, aizstātu ar reālu līdzsvaru, kas var atjaunot minēto pušu vienlīdzību” ( 11 ). Tā ir jāuzskata par “normu, kas ir ekvivalenta valsts normām, kurām valsts tiesību sistēmā ir [sabiedriskās kārtības noteikumu] statuss” ( 12 ). Izvērtējums par to, vai konkrētajā situācijā direktīva ir piemērojama, loģiski ir izvirzāma pirms šīs analīzes (skat. šo secinājumu 20. punktu un zemsvītras piezīmi).

25.

Treškārt, nevienlīdzīga situācija starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju var tikt izlīdzināta tikai ar pozitīvu to personu iejaukšanos, kas pašas nav līgumslēdzējas ( 13 ). Šī pozitīvā iejaukšanās ir tiesas pārbaude ex officio par to, vai līgums ietilpst Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā un vai tā noteikumi ir godīgi. Proti, aizsardzība, kas ar šo direktīvu ir piešķirta patērētājiem, attiecas arī uz gadījumiem, kad patērētājs nav atsaucies uz šī noteikuma negodīgo raksturu vai nu tādēļ, ka viņš nezina savas tiesības, vai tādēļ, ka no atsaukšanās uz tām viņu ir atturējuši izdevumi, ko radītu prasības izskatīšana tiesā ( 14 ).

26.

Turklāt saskaņā ar dalībvalstu procesuālās autonomijas principu, ja valsts tiesībās paredzētie mehānismi nav saskaņoti, procesuālie noteikumi, kuri šo pozitīvo iejaukšanos padara iespējamu, ir nosakāmi dalībvalstu iekšējā tiesību sistēmā, bet ar nosacījumu, ka tie nav mazāk labvēlīgi par noteikumiem, kas reglamentē līdzīgas valsts tiesībām pakļautas situācijas (līdzvērtības princips), un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to tiesību īstenošanu, kas patērētājiem piešķirtas Savienības tiesībās (efektivitātes princips) ( 15 ).

27.

Tiesai jautājumu par tiesvedību, kurā atbildētājs nav piedalījies, bija iespēja izvērtēt spriedumā lietā Asturcom Telecomunicaciones, kas attiecās uz līgumu, kurā bija ietverta šķīrējklauzula. Šķīrējtiesas nolēmums tika pieņemts, patērētājai nepiedaloties procesā, kā arī viņa šo nolēmumu nepārsūdzēja valsts tiesībās paredzētajā termiņā. Līdz ar to nolēmums kļuva galīgs. Kad Asturcom lūdza nolēmumu izpildīt piespiedu kārtā, kompetentā valsts tiesa pauda viedokli, ka šķīrējklauzula ir negodīga rakstura. Tomēr piemērojamajos valsts tiesību aktos nebija paredzēti noteikumi par šķīrējklauzulas negodīguma izvērtēšanu, ko veiktu kompetentā valsts tiesa, izskatot pieteikumu par šķīrējtiesas nolēmuma, kas kļuvis galīgs, piespiedu izpildi. Šādos apstākļos valsts tiesa jautāja Tiesai, vai tā var pārbaudīt ex officio vienošanās par šķīrējtiesu spēkā neesamību un tā rezultātā atcelt šķīrējtiesas nolēmumu, ja tā konstatētu, ka minētā vienošanās par šķīrējtiesu ietver negodīgu šķīrējtiesas klauzulu ( 16 ).

28.

Ņemot vērā, cik nozīmīgs ir res judicata princips, Tiesa noteica, ka efektivitātes principa ievērošana nevarētu arī nozīmēt, ka valsts tiesai būtu pilnībā jāatlīdzina absolūtā pasivitāte, ko demonstrējis attiecīgais patērētājs, kurš nepiedalījās šķīrējtiesas procesā un necēla prasību atcelt šķīrējtiesas nolēmumu, kas līdz ar to kļuvis galīgs ( 17 ).

29.

Tomēr tā noteica, ka līdzvērtības princips paredz, ka, ciktāl valsts tiesai, kas izskata pieteikumu par galīgā šķīrējtiesas nolēmuma piespiedu izpildi, saskaņā ar attiecīgās valsts procesuālajām normām ir jāizvērtē ex officio, vai šķīrējtiesas klauzula nav pretrunā valsts sabiedriskās kārtības noteikumiem, tai arī ir pienākums izvērtēt pēc savas ierosmes šīs klauzulas negodīgumu no direktīvas viedokļa, ja tās rīcībā ir vajadzīgie juridiskie un faktiskie elementi ( 18 ).

30.

Lietā VB Pénzügyi Lízing valsts tiesa jautāja, vai tai ir pienākums ex officio veikt pierādījumu savākšanu, lai konstatētu vajadzīgos faktiskos un juridiskos apstākļus ekskluzīvas teritoriālās piekritības atzīšanas noteikuma negodīgā rakstura novērtējumam gadījumā, kad valsts tiesībās šāda pierādījumu savākšana ir paredzēta tikai tad, ja to lūdz viens no lietas dalībniekiem ( 19 ). Tiesa noteica, ka, lai nodrošinātu patērētāju aizsardzības efektivitāti, valsts tiesai katrā ziņā un neatkarīgi no valsts tiesību normām ir jānosaka, vai par strīdus noteikumu ir vai nav notikusi atsevišķa apspriešanās starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju, lai noteiktu, vai tas ietilpst Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā ( 20 ).

31.

Šī pieeja tika apstiprināta spriedumā lietā Banco Español de Crédito (lieta, kas attiecās uz noteikuma par aizdevuma maksājumu nokavējuma procentiem godīgumu). Tiesa nosprieda, ka procesuāls noteikums, ar kuru tiesai, kura izskata pieteikumu par maksājuma rīkojuma izdošanu, lai gan tās rīcībā ir visi nepieciešamie faktiskie un tiesiskie elementi, ir liegtas visas iespējas ex officio novērtēt līgumā ietverta noteikuma negodīgumu, ja patērētājs nav cēlis iebildumus, var apdraudēt Direktīvā 93/13 paredzētās aizsardzības efektivitāti ( 21 ).

32.

Spriedumā lietā ERSTE Bank Hungary Tiesa šo apgalvojumu attīstīja tālāk, izskaidrojot, ka ar Direktīvu 93/13 nodrošinātās tiesību efektīvas aizsardzības tiesā pamatā ir pieņēmums, saskaņā ar kuru viena no līguma pusēm vispirms ir vērsusies valsts tiesās ( 22 ). Atgādinu, ka šajos apstākļos patērētājs, ja viņš nav bijis lietas dalībnieks, kas cēlis prasību, visticamāk, drīzāk var sagaidīt nelabvēlīgu iznākumu un spriedums ietekmēs tā tiesisko situāciju neatkarīgi no tā, vai viņš ir piedalījies tiesvedības procesā.

33.

Manuprāt, no judikatūras var izrietēt šādi principi: i) efektivitātes princips neparedz valsts tiesu sistēmas iejaukšanos, ja neviena no līguma līgumslēdzējām pusēm nav cēlusi prasību valsts tiesās, ii) ja prasība ir celta, šīm tiesām katrā ziņā un neatkarīgi no valsts tiesību normām ir jāpārbauda ex officio, vai līgums ietilpst Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā, iii) ja tas tā ir, tām ir arī jāizvērtē ex officio šī līguma noteikumu godīgums, iv) šajā direktīvā noteikto normu imperatīvais raksturs nozīmē, ka tās ir jāpiemēro neatkarīgi no statusa, kāds valsts tiesiskajā regulējumā ir valsts tiesību aktiem, ar ko ir transponētas šīs normas, un neatkarīgi no lietas dalībnieku procesuālajām darbībām vai iesniegtajiem apsvērumiem.

34.

Apstāklis, ka patērētājs nav lietas dalībnieks, kurš cēlis prasību, ka viņš nav piedalījies tiesas sēdē vai ka viņš nav atsaucies uz Direktīvu 93/13, nevar atspēkot šo secinājumu.

35.

Šajā kontekstā Beļģijas tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tiesas var pārbaudīt ex officio tikai to, vai prasība nav pretrunā valsts sabiedriskās kārtības noteikumiem, bet vienlaikus tām nav tiesību izvērtēt, vai attiecīgā prasība nav pretrunā Direktīvā 93/13 noteiktajiem principiem, varētu izrādīties problemātisks.

36.

Tomēr šie noteikumi ir jāinterpretē saskaņā ar Savienības tiesībām. Ja valsts tiesa atbilstoši valsts procesuālajām tiesību normām ir kompetenta ex officio pārbaudīt tiesību akta spēkā esamību atbilstoši valsts sabiedriskās kārtības noteikumiem, tad tai ir arī jāīsteno šī kompetence attiecībā uz imperatīvajām Savienības tiesību normām saskaņā ar līdzvērtības un efektivitātes principiem. Ievērojot šo interpretāciju, atbalstu Beļģijas valdības pieeju, kas ir balstīta uz spriedumu lietā Asbeek Brusse un de Man Garabito ( 23 ) un kas paredz, ka saskaņā ar Likuma par tiesu varu 806. pantu valsts tiesai ir pienākums izvērtēt ex officio, vai klauzula nav negodīga rakstura, ņemot vērā Direktīvu 93/13, tieši tāpat, kā tā to izvērtē attiecībā uz valsts sabiedriskās kārtības noteikumiem.

37.

Tādēļ secinu, ka valsts tiesai ir tiesības un pienākums pārbaudīt ex officio, vai līgums ietilpst Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā, pat ja tas tai nav īpaši lūgts, tostarp tādēļ, ka patērētājs nav piedalījies tiesvedībā.

38.

Pirms izvērtēt pēc būtības otro un trešo jautājumu, ko vislabāk ir aplūkot kopā, ir jānosaka to saturs.

39.

Patērētāju aizsardzības ziņā interesanta šķiet jēdziena “uzņēmums” izmantošana otrā jautājuma formulējumā. Es pieņemu, ka to izskaidro to valsts tiesību normu formulējums, kuras ir šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā.

40.

Kā Beļģijas valdība skaidro savos rakstveida apsvērumos, Beļģijas likumdevējs izmantoja jēdzienu “uzņēmums”, kas izriet no konkurences tiesībām, lai valsts tiesību sistēmā transponētu Direktīvas 93/13 2. panta c) punktā izmantoto jēdzienu “pārdevējs vai piegādātājs” ( 24 ). Visticamāk, tādēļ valsts tiesa jautā, vai tādu bezmaksas izglītības iestādi, kas sniedz subsidētu izglītību, kā KdG šajā lietā var uzskatīt par “uzņēmumu” Savienības tiesību izpratnē.

41.

Tomēr no prasības par Savienības tiesību vienveidīgu piemērošanu izriet, ka tad, ja tiesību normā nav atsauces uz dalībvalstu tiesībām saistībā ar kādu īpašu jēdzienu, šis jēdziens visā Savienībā ir interpretējams autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā attiecīgās tiesību normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi ( 25 ).

42.

Direktīvā 93/13 jēdziens “pārdevējs vai piegādātājs” tiešām ir definēts, neatsaucoties uz valsts tiesībām. Tādējādi no tā izriet, ka šis jēdziens šīs direktīvas piemērošanas nolūkā ietver autonomu Savienības tiesību jēdzienu, kas Savienības teritorijā ir jāinterpretē vienveidīgi.

43.

Tādējādi jēdziena “pārdevējs vai piegādātājs” nozīme nevar būt atkarīga no veida, kādā valsts likumdevējs izvēlas transponēt šo jēdzienu valsts tiesībās. Neatkarīgi no tā, vai valsts likumdevējs, transponējot direktīvu, izmanto jēdzienu “pārdevējs vai piegādātājs”, “uzņēmējdarbība”, “tirgotājs”, “uzņēmums” vai “profesionālis”, tas ir jāinterpretē vienveidīgi saskaņā ar Direktīvas 93/13 2. panta c) punktā paredzēto definīciju. Tādēļ šeit nozīme ir nevis tam, ko jēdziens “uzņēmums” nozīmē konkurences tiesībās vai kā tas ir interpretēts judikatūrā par pakalpojumu sniegšanu, bet gan tam, vai līgums, kas noslēgts starp patērētāju un tādu organizāciju kā KdG, ietilpst Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā.

44.

Ņemot to vērā, saprotu, ka iesniedzējtiesas mērķis, uzdodot gan otro, gan trešo jautājumu, ir noteikt, vai tāda bezmaksas izglītības iestāde, kas sniedz subsidētu izglītību, kā KdG ir jāuzskata par “pārdevēju vai piegādātāju” Direktīvas 93/13 2. panta c) punktā paredzētās definīcijas izpratnē.

45.

Beļģijas valdība apgalvo, ka tādu bezmaksas izglītības iestādi, kas sniedz subsidētu izglītību, kāda ir KdG, nevar uzskatīt par “pārdevēju vai piegādātāju” Direktīvas 93/13 izpratnē. “Pakalpojumu” līgums paredz atlīdzības elementu, kas šeit nav konstatējams vai, ja tāds ir, tas ir minimāls. Tas tā ir tāpēc, ka attiecīgā publisko tiesību iestāde pilda uzdevumus sociālajā, kultūras un izglītības jomā, kas ir vērsti uz sabiedrību kopumā. Austrijas valdībai ir tāds pats viedoklis.

46.

Savukārt Polijas valdība apgalvo, ka šāda izglītības iestāde ir “pārdevējs vai piegādātājs” direktīvas izpratnē. Līgums, kas noslēgts starp izglītības iestādi un studentu, ietilpstot šīs iestādes profesionālajā darbībā. Neesot nozīmes tam, vai tā šajā ziņā gūst vai negūst peļņu.

47.

Komisija uzskata, ka ir jānošķir galvenā KdG darbība izglītības jomā no tās nepastāvīga rakstura palīgdarbības kā kredītiestādei. Izskatāmā lieta attiecoties uz pēdējo. Lai gan galvenā KdG darbība izglītības jomā skar vispārējas intereses un neietilpst Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā, tās nepastāvīga rakstura palīgdarbība gan ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.

48.

Manuprāt, jēdziena “pārdevējs vai piegādātājs” interpretācijas sākumpunktam ir jābūt Direktīvas 93/13 2. panta c) punkta faktiskajam formulējumam. Šis jēdziens ietver šādus elementus: “jebkura fiziska vai juridiska persona”, “neatkarīgi no tā, vai tā ir valsts vai privāt[a]”, “[kura] darbojas nolūkos, kas ir saistīti ar tās amatu, uzņēmējdarbību vai profesiju”, un “šīs direktīvas aptvertos līgumos”.

49.

Šī definīcija ir jāinterpretē, ņemot vērā tās kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi ( 26 ). Šis jēdziens ir objektīva rakstura, un tas balstās uz atsevišķiem pārbaudāmiem elementiem ( 27 ). Jēdziens “pārdevējs vai piegādātājs” ir raksturīgs tieši Direktīvai 93/13 un, manuprāt, ir plašāks nekā jēdzieni, kuri ir izmantoti dažādos citos patērētāju tiesību instrumentos ( 28 ).

50.

No šī jēdziena definīcijas pirmās daļas, proti, jebkura fiziska vai juridiska persona, neatkarīgi no tā, vai tā ir valsts vai privāta, skaidri izriet, ka attiecīgās personas atzīšanai, juridiskajam statusam, kā arī raksturīgām iezīmēm saskaņā ar valsts tiesībām nav nozīmes, lai kvalificētu to par “pārdevēju vai piegādātāju” ( 29 ).

51.

Vārda “jebkura” lietojums norāda uz to, ka definīcija ir jāinterpretē plaši, lai aptvertu visas fiziskās vai juridiskās personas, kuras patērētājiem var paredzēt negodīgus noteikumus līgumos.

52.

Jēdziena definīcijas otrajā daļā ir paredzēts, ka pārdevējs vai piegādātājs darbojas nolūkos, kas ir saistīti ar tā amatu, uzņēmējdarbību vai profesiju.

53.

Direktīvā nekādā ziņā nav norobežota šī darbība, bet tikai paredzēts, ka to veido preču pārdošana un pakalpojumu sniegšana ( 30 ). Pieeja ir funkcionāla, – līgumam ir jābūt tās darbības sastāvdaļai, kas tiek veikta personas amata, nodarbošanās vai profesijas ietvaros. Jēdzienu “patērētājs” un “pārdevējs vai piegādātājs” definīcijas abas ir atkarīgas no jomas, kurā attiecīgā persona darbojas ( 31 ). “Patērētājs” un “pārdevējs vai piegādātājs” atrodas juridiskā darījuma pretējās pusēs. Patērētājs, kas tiek uzskatīts par neaizsargātāko dalībnieku un atrodas nelabvēlīgākā situācijā, ir vienā pusē, savukārt pārdevējs vai piegādātājs, kuram piemīt spēka pozīcija, kas ļauj tam noteikt savus darījuma noteikumus, ir otrā pusē. Jēdziena definīcijā nav paredzēti nekādi nosacījumi par pārdevēja vai piegādātāja darbību raksturu vai mērķi.

54.

Turklāt no direktīvas piemērošanas jomas netiek izslēgts neviens konkrēts amata, nodarbošanās vai profesijas veids. Protams, preambulas desmitajā apsvērumā ir norādīts, ka direktīva neattiecas uz vairākiem līgumu veidiem, kā, piemēram, tiem, kuri attiecas uz mantojuma tiesībām ( 32 ), taču nav nevienas līdzvērtīgas tiesību normas attiecībā uz konkrētām profesionālajām darbībām. Gluži otrādi, preambulas četrpadsmitajā apsvērumā ir tieši paredzēts, ka direktīva ir piemērojama attiecībā uz sabiedriska rakstura amatiem, nodarbošanos un profesijām.

55.

Spriedumā lietā Šiba Tiesa noteica, ka advokāts, kurš savas profesionālās darbības ietvaros par atlīdzību sniedz juridiskos pakalpojumus fiziskai personai privātos nolūkos, ir “pārdevējs vai piegādātājs” Direktīvas 93/13 2. panta c) punkta izpratnē un ka šādu konstatējumu nevar atspēkot šīs darbības sabiedriskais raksturs ( 33 ).

56.

Plašākā direktīvu par patērētāju tiesībām kontekstā Tiesa turklāt ir noteikusi, ka Negodīgas komercprakses direktīvā izmantotais jēdziens “tirgotājs” neizslēdz no tās piemērošanas jomas subjektus, kam ir uzticēts vispārējo interešu uzdevums. Tādēļ Tiesa nosprieda, ka jēdziens “tirgotājs” ir attiecināms uz publisko tiesību subjektu, kam uzticēts tāds vispārējo interešu uzdevums kā veselības obligātās apdrošināšanas sistēmā esošas slimokases pārvaldība ( 34 ). Manuprāt, šo pieeju var likumīgi attiecināt uz jēdzienu “pārdevējs vai piegādātājs” Direktīvas 93/13 kontekstā (kurā, atšķirībā no Negodīgas komercprakses direktīvas, turklāt ir tieši noteikts, ka tā ir attiecināma uz sabiedriska rakstura darbību).

57.

Lai gan tajā lietā Tiesa par “tirgotāju” uzskatīja personu, kura veica darbību par atlīdzību, tā to izdarīja, lai uzsvērtu, ka no Negodīgas komercprakses direktīvas piemērošanas jomas nav izslēgti ne tādi subjekti, kam uzticēts vispārējo interešu uzdevums, ne arī tādi, kam ir publisko tiesību subjekta statuss ( 35 ). Publiska rakstura un vispārējo interešu uzdevumi parasti tiek veikti bez peļņas gūšanas nolūka. Tādējādi uzskatu, ka organizācijas peļņas vai bezpeļņas raksturam nav nozīmes attiecībā uz jēdziena “pārdevējs vai piegādātājs” definīciju saistībā ar konkrēto līgumu.

58.

Runājot par sniegtā pakalpojuma raksturu, neuzskatu, ka Beļģijas valdības un Komisijas izvirzītais arguments, ka publisku izglītību, kas galvenokārt tiek finansēta no valsts budžeta līdzekļiem, nevar uzskatīt par pakalpojumu saskaņā ar LESD 57. pantu, nozīmētu, ka līdz ar to izglītības iestādes tiek izslēgtas no Direktīvas 93/13 piemērošanas jomas, ja tās noslēdz līgumus, kuri ietver negodīgus noteikumus.

59.

Protams, Tiesa ir noteikusi, ka no “pakalpojuma” jēdziena ir izslēgti mācību kursi, kurus sniedz atsevišķas iestādes, kas ir valsts izglītības sistēmas daļa un kas pilnībā vai galvenokārt tiek finansēti no valsts līdzekļiem, jo, dibinot un uzturot šādu [valsts izglītības] sistēmu, valsts nevēlas iesaistīties darījumos par atlīdzību, bet īsteno savus pienākumus pret iedzīvotājiem sociālajā, kultūras un izglītības jomā ( 36 ).

60.

Tomēr pastāvīgajā judikatūrā ir arī noteikts, ka mācību kursus, ko nodrošina izglītības iestādes, kas ir finansētas galvenokārt no privātiem līdzekļiem (it īpaši, bet ne obligāti – no skolēnu vai viņu vecāku līdzekļiem), ir pakalpojumi LESD 57. panta nozīmē, jo šo iestāžu mērķis ir piedāvāt pakalpojumu par atlīdzību ( 37 ).

61.

No šīm divām judikatūras nostājām izriet, ka Tiesa uzskata, ka būtisks elements, definējot pakalpojumus LESD 57. panta izpratnē, ir tas, vai pakalpojums tiek sniegts par atlīdzību, nevis veikto uzdevumu raksturs.

62.

Judikatūra par Negodīgas komercprakses direktīvu ( 38 ) apstiprina šo pieeju, ciktāl tajā ir paredzēts, ka publisko tiesību subjekts, kam uzticēts tāds vispārējo interešu uzdevums kā veselības obligātās apdrošināšanas sistēmā esošas slimokases pārvaldība, ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā ( 39 ). Negodīgas komercprakses direktīvai ir tāds pats juridiskais pamats kā Direktīvai 93/13, proti, EKL 95. pants (agrāk – EEK līguma 100.a pants, tagad – LESD 114. pants) par tiesību aktu tuvināšanu. Šis juridiskais pamats tieši uzsver vajadzību izdot tiesību aktus par augstu patērētāju aizsardzības līmeni ( 40 ), kas ir mērķis, kurš nav reglamentēts LESD 57. pantā par pakalpojumu sniegšanas brīvību.

63.

Visbeidzot, Direktīvas 93/13 formulējums nekādi neierobežo attiecīgo darbību raksturu un mērķi vai veidu, kādā tās tiek finansētas. Gluži otrādi, ar to šīs direktīvas piemērošanas jomā tieši ir iekļauta sabiedriska rakstura darbība ( 41 ).

64.

Tādēļ uzskatu, ka apstāklis, ka fiziska vai juridiska persona var sniegt subsidētu izglītību, nav šķērslis tam, lai to uzskatītu par “pārdevēju vai piegādātāju” Direktīvas 93/13 2. panta c) punkta izpratnē.

65.

Runājot par jēdziena “pārdevējs vai piegādātājs” definīcijas trešo daļu (direktīvas aptvertos līgumos), no Direktīvas 93/13 1. panta 1. punkta un 3. panta 1. punkta skaidri izriet, ka direktīva attiecas uz noteikumiem “līgumos, ko slēdz starp pārdevēju vai piegādātāju un patērētāju”, un par kuriem nav notikusi “atsevišķa apspriešanās” ( 42 ). Direktīvas preambulas desmitajā apsvērumā ir uzsvērts šī jēdziena plašais tvērums. Direktīva aptver “visus līgumus”, kas noslēgti starp pārdevējiem vai piegādātājiem un patērētājiem (izņemot tādus līgumus kā līgumi attiecībā uz nodarbinātību, mantojuma tiesībām, tiesībām saistībā ar ģimenes tiesībām un uzņēmumu apvienošanos un iestāžu vai partnerības līgumi) ( 43 ). Līgums var būt rakstisks vai mutisks ( 44 ). Līguma mērķim nav nozīmes, nosakot direktīvas piemērošanas jomu ( 45 ).

66.

Būtiski, ka Direktīvā 93/13 līgumi, kuriem tā ir piemērojama, ir definēti, atsaucoties uz līgumslēdzēju statusu – atkarībā no tā, vai tie šo līgumu slēdz profesionālas darbības ietvaros vai nē. Šis kritērijs atbilst idejai, kura ir ar šo direktīvu ieviestās aizsardzības sistēmas pamatā, proti, ka patērētājs salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju atrodas nelabvēlīgākā situācijā gan attiecībā uz iespēju risināt sarunas, gan attiecībā uz informētības līmeni. Tā rezultātā patērētājs varētu konstatēt, ka viņam ir jāpiekrīt pārdevēja vai piegādātāja iepriekš izstrādātajiem noteikumiem bez iespējas ietekmēt to saturu ( 46 ).

67.

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 93/13 izpratnē “pārdevējs vai piegādātājs” ir fiziska vai juridiska persona, publisko vai privāto tiesību subjekts, kas neatkarīgi no tās juridiskā statusa vai iezīmēm: i) piedāvā jebkāda veida un rakstura preces vai pakalpojumus; ii) noslēdz ar patērētāju līgumu, ja tas iii) ir saistīts ar tās profesionālo darbību. Nav nozīmes nedz raksturam (publisks vai privāts), nedz priekšmetam (publiska vai privāta rakstura uzdevumi, uzdevumi vispārējās interesēs), nedz arī iznākumam (peļņas gūšana vai negūšana). Līguma mērķis arī nav būtisks, ja vien līgums ir noslēgts starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju un attiecas uz pēdējā uzņēmējdarbību, amatu vai profesiju.

68.

Tādēļ uzskatu, ka bezmaksas izglītības iestādi, kas sniedz subsidētu izglītību, var uzskatīt par “pārdevēju vai piegādātāju” Direktīvas 93/13 izpratnē, ja tā noslēdz ar direktīvu aptvertu līgumu, lai veiktu savu darbību. Valsts tiesai ir jānosaka, vai tas tā ir šajā lietā un vai līgums, kas noslēgts starp S. Kuijpers un KdG, ir pretrunā direktīvā paredzētajām imperatīvajām tiesību normām.

69.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Vredegerecht te Antwerpen (Antverpenes miertiesa, Beļģija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: