1

Crédit mutuel ir necentralizētu banku grupa, ko veido to vietējo kasu tīkls, kurām ir kooperatīvo sabiedrību statuss. Katrai vietējai Crédit mutuel kasei ir jābūt reģionālās federācijas dalībniecei, un katrai federācijai ir jāpievienojas Confédération nationale du Crédit mutuel (CNCM), kas ir tīkla centrālā struktūra code monétaire et financier français [Francijas Monetārā un finanšu kodeksa] (turpmāk tekstā – “CMF”) L.511–30. un L.511–31. panta izpratnē. Valsts līmenī Crédit mutuel ietver arī Caisse centrale du Crédit mutuel (CCCM), kas ir kooperatīva krājaizdevu sabiedrība ar mainīgu kapitālu, kurai ir piešķirta atļauja kā kredītiestādei un kura pieder tīkla dalībniekiem.

2

Prasītāja Crédit mutuel Arkéa ir kooperatīva krājaizdevu sabiedrība ar mainīgu kapitālu, kurai ir piešķirta atļauja kā kredītiestādei. Tā tika izveidota 2002. gadā, apvienojoties vairākām reģionālajām krājaizdevu sabiedrību federācijām. Citas federācijas apvienojās, izveidojot CM11‑CIC, savukārt vēl citas saglabāja neatkarību.

3

Ar 2014. gada 19. septembra vēstuli prasītāja paziņoja Eiropas Centrālajai bankai (ECB) savu analīzi par neiespējamību pakļaut to ECB prudenciālajai uzraudzībai ar CNCM starpniecību. 2014. gada 10. novembra vēstulē ECB norādīja, ka šajā jautājumā tai ir jāvēršas Francijas kompetentajās iestādēs.

4

2014. gada 19. decembrī ECB paziņoja CNCM lēmuma projektu, ar ko nosaka prudenciālās prasības Crédit mutuel grupai, lūdza, lai tā paziņotu šo projektu dažādajām to veidojošajām struktūrām, un noteica termiņu, kādā tām jāiesniedz savi apsvērumi. 2015. gada 16. janvārī prasītāja paziņoja ECB savus apsvērumus. 2015. gada 30. janvārīCNCM pauda savu viedokli par prasītājas iesniegtajiem apsvērumiem.

5

2015. gada 19. februārī ECB paziņoja CNCM pārskatītu lēmuma projektu, ar ko nosaka prudenciālās prasības Crédit mutuel grupai, kā arī to veidojošajām struktūrām, lūdzot, lai tā paziņotu šo pārskatīto projektu šīm struktūrām, un noteica termiņu, kādā tām jāiesniedz savi apsvērumi. 2015. gada 27. martā prasītāja iesniedza savus apsvērumus.

6

2015. gada 17. jūnijā ECB pieņēma lēmumu, ar ko noteica prudenciālas prasības, kas piemērojamas Crédit mutuel grupai, kurā tā uzsvēra, ka tā ir iestāde, kas veic CNCM prudenciālo uzraudzību konsolidētā līmenī, un ka tā ir kompetentā iestāde, kas ir atbildīga par šajā lēmumā minēto struktūru, tostarp prasītājas, uzraudzību (preambulas 1. apsvērums). Šī lēmuma 2. panta 1. punktā bija konkrēti norādīts, ka CNCM nodrošina, ka Crédit mutuel grupa pastāvīgi ievēro I pielikumā minētās prasības. No minētā lēmuma 2. panta 3. punkta izrietēja, ka prasītājai ir pastāvīgi jāievēro II–2. pielikumā norādītās prasības, saskaņā ar kurām pirmā līmeņa pašu kapitāla (turpmāk tekstā – ““CET 1” pašu kapitāls”) rādītājs bija noteikts 11 % apmērā.

7

2015. gada 17. jūlijā prasītāja lūdza pārskatīt šo lēmumu, pamatojoties uz Padomes Regulas (ES) Nr. 1024/2013 (2013. gada 15. oktobris), ar ko ECB uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (OV 2013, L 287, 63. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatregula”), 24. pantu, skatītu kopsakarā ar ECB Lēmuma 2014/360/ES (2014. gada 14. aprīlis) par Administratīvās pārskatīšanas padomes izveidošanu un tās darbības noteikumiem (OV 2014, L 175, 47. lpp.) 7. pantu. Administratīvās pārskatīšanas padomes (turpmāk tekstā – “pārskatīšanas padome”) sēde notika 2015. gada 31. augustā.

8

2015. gada 14. septembrī pārskatīšanas padome sniedza atzinumu par ECB lēmuma likumību. Būtībā tā uzsvēra, ka prasītājas kritikā par 2015. gada 17. jūnija lēmumu varēja nošķirt trīs iebildumus, ņemot vērā, ka tā apstrīdēja Groupe Crédit mutuel prudenciālo uzraudzību konsolidētā līmenī ar CNCM starpniecību, jo tā nebija kredītiestāde (pirmais iebildums), ka tā apgalvoja, ka “Groupe Crédit mutuel” nepastāvēja (otrais iebildums), un ka tā apstrīdēja ECB lēmumu par “CET 1” pašu kapitāla rādītāja palielināšanu no 8 % uz 11 % (trešais iebildums).

9

Attiecībā uz pirmo iebildumu pārskatīšanas padome, pirmkārt, atgādināja, ka ECB ar 2014. gada 1. septembra lēmumu atzina, ka Crédit mutuel grupa bija nozīmīga grupa, kas bija pakļauta prudenciālajai uzraudzībai, un šajā ziņā tā norādīja, ka prasītāja bija šīs grupas dalībniece iestāde un ka CNCM bija tās augstākais konsolidācijas līmenis. Otrkārt, tā norādīja, ka centrālās iestādes jēdziens, kas minēts Eiropas Centrālās bankas Regulas (ES) Nr. 468/2014 (2014. gada 16. aprīlis), ar ko izveido vienotā uzraudzības mehānisma pamatstruktūru Eiropas Centrālās bankas sadarbībai ar nacionālajām kompetentajām un norīkotajām iestādēm (VUM pamatregula) (OV 2014, L 141, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “VUM pamatregula”), 2. panta 21. punkta c) apakšpunktā un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 575/2013 (2013. gada 26. jūnijs) par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV 2013, L 176, 1. lpp., labojumi – OV 2013, L 208, 68. lpp., un OV 2013, L 321, 6. lpp.), 10. pantā, Eiropas Savienības tiesībās nebija definēts un ka nebija noteikta prasība, ka minētajai centrālajai iestādei ir jābūt kredītiestādei, šīs interpretācijas pamatojumam atsaucoties uz Eiropas Banku uzraudzītāju komitejas (EBUK) 2010. gada 18. novembra pamatnostādnēm (turpmāk tekstā – “EBUK pamatnostādnes”), kā arī pamatregulas 4. panta 1. punkta g) apakšpunktu. Treškārt, pārskatīšanas padome norādīja, ka, lai veiktu konsolidētu prudenciālo uzraudzību, ECB nebija jābūt visām uzraudzības un sankciju piemērošanas pilnvarām attiecībā uz grupas mātesuzņēmumu. Ceturtkārt, tā atgādināja, ka pirms šo pilnvaru nodošanas ECB Crédit mutuel grupa bija pakļauta Francijas kompetentās iestādes, proti, Autorité de contrôle prudentiel et de résolution (ACPR), prudenciālajai uzraudzībai konsolidētā līmenī ar CNCM starpniecību.

10

Attiecībā uz otro iebildumu pārskatīšanas padome atzina, ka Crédit mutuel grupa atbilda nosacījumiem, kas minēti Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punktā, uz kuru ir atsauce VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunktā. Pirmkārt, pārskatīšanas padome uzskatīja, ka, lai arī CNCM bija apvienības statuss, tas neliedza solidaritātes pastāvēšanu ar radniecīgajām iestādēm. Otrkārt, tā uzskatīja, ka Crédit mutuel grupas pārskati kopumā bija sagatavoti konsolidētā līmenī. Treškārt, tā apstiprināja, ka ECB bija pamatoti norādījusi, ka CNCM bija pilnvaras sniegt norādījumus radniecīgo iestāžu vadībai.

11

Attiecībā uz trešo iebildumu pārskatīšanas padome uzskatīja, ka ECB apsvērumos saistībā ar prasītājas “CET 1” pašu kapitāla prasībām nebija pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā un ka tās nebija nesamērīgas. Šajā ziņā tā norādīja uz pastāvīgām nesaskaņām starp prasītāju un CNCM, kuras liecinot par pārvaldības problēmām, kas varēja izraisīt papildu apdraudējumus.

12

2015. gada 5. oktobrī ECB pieņēma Lēmumu ECB/SSM/2015 – 9695000CG 7B84NLR5984/28 par prudenciālajām prasībām, kas piemērojamas Crédit mutuel grupai (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ar ko, piemērojot pamatregulas 24. panta 7. punktu, tika atcelts un aizstāts 2015. gada 17. jūnija lēmums, kura saturs bija identisks. Apstrīdētais lēmums pats par sevi tika atcelts ar ECB 2015. gada 4. decembra Lēmumu ECB/SSM/2015 – 9695000CG 7B84NLR5984/40, ciktāl tajā ir noteiktas jaunas prudenciālās prasības, kas ir piemērojamas Crédit mutuel grupai, kā arī iestādēm, kas to veido.

13

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 3. februārī, prasītāja cēla prasību atcelt 2015. gada 4. decembra lēmumu.

14

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējā tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 3. decembrī, prasītāja cēla šo prasību.

15

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2016. gada 21. martā, Eiropas Komisija lūdza atļauju iestāties lietā, lai atbalstītu ECB prasījumus.

16

Ar 2016. gada 20. aprīļa lēmumu Vispārējās tiesas ceturtās palātas priekšsēdētājs ļāva Komisijai iestāties lietā ECB prasījumu atbalstam.

17

2016. gada 1. jūnijā Komisija iesniedza savu iestāšanās rakstu.

18

Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas otrajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.

19

2017. gada 3. aprīlī Vispārējā tiesa, veicot Reglamenta 89. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, lūdza ECB iesniegt vairākus dokumentus. ECB šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.

20

Pēc Vispārējās tiesas otrās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 28. pantam nolēma nodot lietu paplašinātam iztiesāšanas sastāvam.

21

Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (otrā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma uzsākt tiesvedības mutvārdu daļu.

22

Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausīti 2017. gada 6. jūnija tiesas sēdē. Tiesas sēdes beigās Vispārējā tiesa nolēma nebeigt tiesvedības mutvārdu daļu un lūdza ECB sniegt rakstveida atbildi uz vienu jautājumu, kas tika ierakstīts tiesas sēdes protokolā. ECB šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.

23

Tiesvedības mutvārdu daļa tika pabeigta 2017. gada 10. jūlijā.

24

Prasītāja lūdz Vispārējo tiesu atcelt apstrīdēto lēmumu.

25

ECB un Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

26

ECB apstrīd prasības pieņemamību, lai arī tā oficiāli neceļ iebildi par nepieņemamību saskaņā ar Reglamenta 130. pantu. Šajā ziņā, pirmkārt, ECB norāda, ka pilnvaras celt šo prasību ir piešķīris prasītājas administratīvās padomes priekšsēdētājs, kuram saskaņā ar Francijas tiesībām nav pārstāvības tiesību, otrkārt, tā apgalvo, ka prasītājai nav tāda statusa, lai vērstos pret apstrīdēto lēmumu ar izņēmumiem, kas ir paredzēti 2. panta 3. punktā un II–2. pielikumā, un, treškārt, tā noliedz, ka prasītājai ir interese celt prasību.

27

Prasītāja lūdz noraidīt ECB izvirzīto iebildi par nepieņemamību.

28

ECB norāda, ka sākotnēji prasītājas pārstāvjiem pilnvaras bija piešķīris tās administratīvās padomes priekšsēdētājs, lai arī no Francijas tiesu nolēmumiem, kuros ir interpretēts Francijas code de commerce [Komerckodeksa] L.225–51–1. un L.225–56. pants, izriet, ka akciju sabiedrības administratīvās padomes priekšsēdētājam nav likumiskās pārstāvības tiesību un šādas tiesības ir tikai ģenerāldirektoram, izņemot, ja ir pamatota šo amatu apvienošana.

29

Saskaņā ar Reglamenta 51. panta 3. punktu, ja advokāti pārstāv pusi, kas ir privāttiesību juridiska persona, tiem ir jāiesniedz kancelejā šīs pēdējās minētās izsniegtais pilnvarojums. Turklāt saskaņā ar šī reglamenta 51. panta 4. punktu, pilnvarojuma neiesniegšanas gadījumā sekretārs nosaka attiecīgajai pusei saprātīgu termiņu tā iesniegšanai.

30

Reglamenta 51. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasības pieteikuma iesniegšanas brīdī neesošu pilnvarojumu ir iespējams iesniegt vēlāk ar jebkādu šā pilnvarojuma pastāvēšanu apliecinošu dokumentu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 4. februāris, KSR/ITSB – Lampenwelt (Moon), T‑374/13, EU:T:2015:69, 12. un 13. punkts; attiecībā uz Tiesas Reglamentu skat. arī spriedumu, 2014. gada 19. jūnijs, Commune de Millau un SEMEA/Komisija, C‑531/12 P, EU:C:2014:2008, 33. un 34. punkts).

31

Izskatāmajā lietā pēc šāda pieprasījuma saņemšanas prasītājas advokāti iesniedza Vispārējai tiesai tās pilnvarotā pārstāvja, proti, ģenerāldirektora, izsniegtu dokumentu, kas apstiprina nodomu celt prasību.

32

Tādējādi prasību nevar uzskatīt par nepieņemamu pilnvarojuma nelikumības dēļ.

33

ECB būtībā apgalvo, ka prasītājai nav tiesību celt prasību par apstrīdētā lēmuma daļu, kas uz to attiecas, proti, tā 2. panta 3. punktu un II–2. pielikumu.

34

Jānorāda, ka apstrīdētais lēmums, lai arī tas izstrādāts kā viens lēmums, ir jāanalizē kā individuālu lēmumu kopums (šajā nozīmē pēc analoģijas skat. spriedumu, 2002. gada 15. oktobris, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, C‑238/99 P, C‑244/99 P, C‑245/99 P, C‑247/99 P, no C‑250/99 P līdz C‑252/99 P un C‑254/99 P, EU:C:2002:582, 100. punkts), ar ko ir noteiktas prudenciālās prasības ikvienam subjektam, kas ir minēts 2. pantā. Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai arī apstrīdētā lēmuma 6. pantā kā šī lēmuma adresāts ir norādīta CNCM, CNCM saskaņā ar minētā lēmuma 3. panta 1. punktu tas ir jāpaziņo visu subjektu, kas minēti apstrīdētā lēmuma 2. panta tekstā un attiecīgajā pielikumā, vadības struktūrai, kā arī saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 3. panta 2. punktu tai ir jāpaziņo ECB datumi, kad notika minētā paziņošana.

35

Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 2. panta 1. punktu, ciktāl tajā ir precizēts, ka “[CNCM] rūpējas, lai Crédit mutuel grupa pastāvīgi ievērotu I pielikumā precizētās prasības”, no tā ir jāsecina, ka tikai CNCM ir adresāte LESD 263. panta izpratnē.

36

Ņemot to vērā, prasītāja var celt prasību par apstrīdētā lēmuma 2. panta 1. punktu un I pielikumu tikai ar nosacījumu, ka šis apstrīdētā lēmuma aspekts to skar tieši un individuāli un ka apstrīdētais akts ir reglamentējošs akts, kurā nav iekļauti īstenošanas pasākumi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 26. septembris, Scandinavian Casino Århus/Komisija, T‑615/11, nav publicēts, EU:T:2014:838, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

37

Ciktāl no apstrīdētā lēmuma preambulas 1. apsvēruma, kā arī tā 2. un 3. panta izriet, ka ECB uzskata prasītāju par struktūru, kas ir Crédit mutuel grupas locekle, kuras konsolidēto prudenciālo uzraudzību ECB nolēma veikt ar CNCM starpniecību, ir jāuzskata, ka apstrīdētā lēmuma 2. panta 1. punkts un tajā minētais I pielikums to skar tieši un individuāli, ciktāl ar to CNCM ir padarīta par iestādi, kas ir atbildīga ECB priekšā par tās prudenciālo uzraudzību.

38

No tā obligāti izriet, ka prasītājai ir tiesības celt prasību ne tikai par apstrīdētā lēmuma 2. panta 3. punktu un II–2. pielikumu, bet arī par minētā lēmuma 2. panta 1. punktu un I pielikumu.

39

ECB, lai apstrīdētu prasītājas interesi celt prasību, vispirms norāda, ka apstrīdētais lēmums beidza radīt tiesiskās sekas 2015. gada 4. decembrī, proti, datumā, kad tika pieņemts jauns lēmums, turpinājumā, ka prasītājai bija augstāks “CET 1” pašu kapitāla rādītājs nekā apstrīdētajā lēmumā noteiktais, un visbeidzot, ka prasītāja nekad nebija iebildusi, ka Crédit mutuel grupas prudenciālo uzraudzību konsolidētā līmenī veica ACPR.

40

Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru interese atcelt tiesību aktu ir tikai tad, ja šī atcelšana pati par sevi var radīt tiesiskas sekas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1986. gada 24. jūnijs, AKZO Chemie/Komisija, 53/85, EU:C:1986:256, 21. punkts, un 1999. gada 25. marts, Gencor/Komisija, T‑102/96, EU:T:1999:65, 40. punkts).

41

Jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma atcelšanas ar 2015. gada 4. decembra lēmumu dēļ nezūd prasītājas interese celt prasību par to.

42

Proti, iestādes veikta sava akta atcelšana nav tā nelikumības atzīšana un rada ex nunc sekas, atšķirībā no sprieduma par atcelšanu, atbilstoši kuram atceltais akts ar atpakaļejošu spēku tiek izņemts no tiesību sistēmas un uzskatīts par nekad neeksistējošu (spriedumi, 2006. gada 12. decembris, Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, T‑228/02, EU:T:2006:384, 35. punkts; 2008. gada 23. oktobris, People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, T‑256/07, EU:T:2008:461, 48. punkts, un 2009. gada 30. septembris, Sison/Padome, T‑341/07, EU:T:2009:372, 47. un 48. punkts).

43

Turklāt prasītāja saglabā interesi celt prasību par apstrīdēto lēmumu, lai novērstu to, ka tā lēmuma iespējamā atcelšana, ar kuru iestāde ir atcēlusi apstrīdēto lēmumu, no jauna neradītu sekas. Proti, gadījumā, ja 2015. gada 4. decembra lēmums tiktu atcelts, tiktu atjaunots lietas dalībnieku stāvoklis pirms tā stāšanās spēkā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1971. gada 31. marts, Komisija/Padome, 22/70, EU:C:1971:32, 60. punkts) un atkal tiktu piemērots apstrīdētais lēmums. No tā arī izriet, ka prasītājai ir interese lūgt atcelt apstrīdēto lēmumu, ar ko ECB nosaka savas “CET 1” pašu kapitāla obligātās prasības, neatkarīgi no tā, kāds bija šī pašu kapitāla līmenis, kad apstrīdētais lēmums bija spēkā.

44

Visbeidzot, ciktāl apstrīdētā lēmuma 2. panta 1. punktā un I pielikumā ir norādīts uz prasītājas piederību Crédit mutuel grupai un tās uzraudzību ar CNCM starpniecību, bet tā uzskata, ka tai ir jābūt tiešā ECB prudenciālajā uzraudzībā, tai ir interese celt prasību attiecībā uz šo apstrīdētā lēmuma aspektu neatkarīgi no tās attieksmes pret prudenciālo uzraudzību, ko bija veikusi ACPR.

45

Ņemot vērā iepriekš minēto, ECB izvirzītie nepieņemamības pamati ir jānoraida.

46

Prasības pamatojumam prasītāja izvirza argumentāciju, kurā var nošķirt trīs pamatus.

47

Lai arī argumentācija ir vērsta pret apstrīdēto lēmumu kopumā, pirmajos divos pamatos minētie argumenti faktiski attiecas tikai uz šī lēmuma 2. panta 1. punkta un I pielikuma tiesiskumu, saskaņā ar kuriem ECB organizē konsolidēto prudenciālo uzraudzību ar CNCM starpniecību. Ar pirmo pamatu prasītāja būtībā apgalvo, ka šis apstrīdētā lēmuma aspekts ir prettiesisks, jo CNCM nav kredītiestāde un tādējādi to nevar pakļaut ECB prudenciālajai uzraudzībai. Ar otro pamatu tā apgalvo, ka ECB kļūdaini uzskatīja, ka pastāvēja “grupa” prudenciālās uzraudzības nolūkā.

48

Ar trešo pamatu prasītāja būtībā apstrīd “CET 1” pašu kapitāla noteikšanu 11 % apmērā, jo pašu kapitāls ir noteikts augstāks par tiesību aktos paredzētajām minimālajām prasībām, piemērojot pamatregulas 16. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 2. punkta a) apakšpunktu. Lai arī tas ir vērsts pret apstrīdēto lēmumu kopumā, ir jākonstatē, ka šis pamats faktiski attiecas tikai uz apstrīdētā lēmuma 2. panta 3. punkta un II–2. pielikuma, kas attiecas uz prasītājai noteiktajām prudenciālajām prasībām, tiesiskumu.

49

No apstrīdētā lēmuma preambulas 1. apsvēruma, kā arī apstrīdētā lēmuma 2. panta 1. punkta izriet, ka ECB organizē Crédit mutuel grupas konsolidēto prudenciālo uzraudzību ar CNCM starpniecību, uzliekot tai pienākumu rūpēties, lai minētā grupa pastāvīgi izpildītu minētā lēmuma I pielikumā precizētās prasības.

50

Sākumā ir jānoraida apgalvojums par šo divu pamatu iedarbīguma trūkumu, ko izvirza ECB, pamatojoties uz to, ka prasītāja esot piekritusi veidot nozīmīgu iestādi pamatregulas 6. panta 4. punkta izpratnē, uz ko attiecas tieša ECB prudenciālā uzraudzība. Proti, ar šiem diviem pamatiem prasītāja apstrīd noteikumus par šīs prudenciālās uzraudzības īstenošanu, proti, ka tā tiek īstenota ar CNCM starpniecību, ciktāl tā esot Crédit mutuel grupas dalībniece.

51

Papildus ir jānorāda, ka, lai arī iemesli, kuru dēļ ECB nolēma organizēt Crédit mutuel grupas konsolidēto prudenciālo uzraudzību ar CNCM starpniecību, apstrīdētajā lēmumā nav skaidri minēti, pārskatīšanas padome sniedza paskaidrojumus par šo jautājumu un tie ir minēti 8.–10. punktā. Taču, ciktāl apstrīdētajā lēmumā ECB ir lēmusi atbilstoši pārskatīšanas padomes atzinumam, kas veido apstrīdētā lēmuma kontekstu, ir jāuzskata, ka ECB ir pieņēmusi šajā atzinumā minētos iemeslus un ka apstrīdētā lēmuma pamatotība var tikt pārbaudīta, ņemot vērā minētos pamatus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 16. maijs, Landeskreditbank Baden-Württemberg/ECB, T‑122/15, pašlaik pārsūdzēts, EU:T:2017:337, 125.–127. punkts).

52

Divos pirmajos pamatos prasītāja apstrīd to, kā ECB ir interpretējusi VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunktu, kā arī Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punktā paredzētos nosacījumus.

53

Saskaņā ar VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunktu “uzraudzītā grupa” it īpaši ir “uzraudzītās iestādes, kuru galvenais birojs atrodas vienā un tajā pašā iesaistītajā dalībvalstī, ja vien tās ir pastāvīgi radniecīgas “centrālajai iestādei, kura tās uzrauga” Regulas [..] Nr. 575/2013 10. pantā izpratnē, kas reģistrēta tajā pašā iesaistītajā dalībvalstī”.

54

Regulas Nr. 575/2013 10. pantā “Nepiemērošana kredītiestādēm, kuras ir pastāvīgi radniecīgas centrālajai iestādei” ir paredzēts:

“1.   Kompetentās iestādes saskaņā ar valsts tiesību aktiem var izlemt daļēji vai pilnībā nepiemērot Otrās līdz Astotās daļas prasības vienai vai vairākām kredītiestādēm, kas atrodas tajā pašā dalībvalstī un kas ir pastāvīgi radniecīgas centrālajai iestādei, kura tās uzrauga un kura veic uzņēmējdarbību tajā pašā dalībvalstī, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

55

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un mērķi, kas ir izvirzīti tiesiskajā regulējumā, kurā šī norma ir ietverta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 7. jūnijs, VEMW u.c., C‑17/03, EU:C:2005:362, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

56

Izskatāmās lietas apstākļos, pirms tiks izskatīti pirmie divi prasītājas izvirzītie pamati, ir jāsniedz VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunkta teleoloģiskā un kontekstuālā interpretācija.

57

Pirmkārt, attiecībā uz VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunkta teleoloģisko interpretāciju ir jānorāda, ka saskaņā ar šīs regulas preambulas 9. apsvērumu tās mērķis ir sīkāk izstrādāt un noteikt procedūras, kā vienotā uzraudzības mehānisma (turpmāk tekstā – “VUM”) ietvaros ECB sadarbojas ar valsts kompetentajām iestādēm, kā arī ar nacionālajām norīkotajām iestādēm. Tāpēc, sniedzot VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunkta teleoloģisko interpretāciju, ir jāņem vērā arī pamatregulas mērķi.

58

Šajā ziņā ir jānorāda, ka kredītiestāžu grupu konsolidētajai prudenciālajai uzraudzībai būtībā ir divi mērķi.

59

Pirmais mērķis ir ļaut ECB apjaust apdraudējumus, kas var skart kredītiestādi, bet kas rodas nevis kredītiestādes, bet grupas, kurai tā pieder, līmenī.

60

Tādējādi pamatregulas preambulas 26. apsvērumā ir norādīts:

“Kredītiestādes drošuma un stabilitātes apdraudējums var rasties gan atsevišķas kredītiestādes līmenī, gan banku grupas vai finanšu konglomerāta līmenī. Lai parūpētos par kredītiestāžu drošumu un stabilitāti, ir svarīgi, lai pastāvētu īpaši uzraudzības pasākumi minēto risku mazināšanai. Papildus individuālo kredītiestāžu uzraudzībai ECB uzdevumiem būtu jāiever uzraudzība konsolidētā līmenī, papildu uzraudzība, finanšu pārvaldītājsabiedrību uzraudzība [..].”

61

Otrais kredītiestāžu grupas prudenciālās uzraudzības konsolidētā līmenī mērķis ir novērst to, ka minētās grupas sastāvā esošo struktūru prudenciālo uzraudzību veic dažādas uzraudzības iestādes.

62

Tas it īpaši ir acīmredzams, pirmkārt, apstāklī, ka saskaņā ar pamatregulas preambulas 38. apsvērumu un 6. panta 4. punktu kredītiestādes nozīmīguma vērtējums, saskaņā ar kuru tiek noteikts, vai atsevišķus prudenciālās uzraudzības uzdevumus veiks pati ECB vai tie tiks veikti decentralizēti saskaņā ar VUM (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 16. maijs, Landeskreditbank Baden‑Württemberg/ECB, T‑122/15, pašlaik pārsūdzēts, EU:T:2017:337, 63. punkts), iesaistītajās dalībvalstīs tiks veikts augstākajā konsolidācijas līmenī. Šis mērķis ir noteikts arī VUM pamatregulas 40. panta 1. punktā un 2. punkta a) apakšpunktā attiecībā uz prudenciālajai uzraudzībai pakļautajām grupām.

63

Šis mērķis, otrkārt, kļūst acīmredzams arī VUM pamatregulas 40. panta 2. punktā, no kura izriet, ka, ja grupai piederīga struktūra ir pakļauta ECB prudenciālajai uzraudzībai tāpēc, ka tā atbilst tiešas publiskās finanšu palīdzības kritērijam, vai arī tāpēc, ka tā ir viena no trim nozīmīgākajām iesaistītās dalībvalsts kredītiestādēm, šī uzraudzība attiecas uz grupu kopumā.

64

No iepriekš minētā izriet, ka, lai ievērotu pamatregulas mērķus, VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunkts un Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi, uz kuriem tajā ir atsauce, ir jāinterpretē, ņemot vērā likumdevēja nodomu ļaut ECB gūt vispārēju pārskatu par visiem apdraudējumiem, kas var skart kredītiestādi, kā arī novērst prudenciālās uzraudzības sadrumstalotību starp ECB un valsts iestādēm.

65

Attiecībā uz Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta mērķi ir jānorāda, ka šī regula attiecas uz prudenciālajām prasībām, kas ir piemērojamas kredītiestādēm. Šajā ziņā Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta mērķis skaidri izriet no tā formulējuma. Tas ir dot iespēju kompetentajai iestādei izlemt daļēji vai pilnībā nepiemērot atsevišķas regulā paredzētās prasības vienai vai vairākām kredītiestādēm, kas atrodas tajā pašā dalībvalstī un kas ir pastāvīgi radniecīgas centrālajai iestādei, kura tās uzrauga un veic uzņēmējdarbību tajā pašā dalībvalstī. Tāpat ar minētās regulas 10. panta 2. punktu ir atļauts piešķirt individuālu atbrīvojumu centrālajai iestādei no to pašu prudenciālo prasību ievērošanas.

66

Tomēr izskatāmajā lietā Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punktā minētie nosacījumi nav piemērojami saskaņā ar šo pēdējo minēto regulu, lai izvērtētu iespēju piešķirt individuālu atbrīvojumu centrālajai iestādei, bet ir piemērojami VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunktā veiktās atsauces dēļ, lai pārbaudītu, vai pastāv prudenciālajai uzraudzībai pakļauta grupa.

67

Turklāt gadījumā, ja tiktu konstatēta iespējama prudenciālajai uzraudzībai pakļautas grupas pastāvēšana VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunkta izpratnē, tas nenozīmē, ka tā sastāvā esošām kredītiestādēm tiks piešķirts Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punktā paredzētais atbrīvojums, jo kompetentā iestāde var atteikt individuālu atbrīvojumu pat tad, ja ir izpildīti Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi.

68

Proti, apstāklis, ka Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi var tikt izpildīti, rada atšķirīgas sekas atkarībā no tā, vai runa ir par VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunktu vai tikai Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punktu. Pirmajā gadījumā tas nozīmē, ka grupu uzrauga ECB, ja arī ir izpildīti VUM pamatregulas 40. pantā paredzētie nosacījumi. Otrajā gadījumā individuāls atbrīvojums no prudenciālo prasību ievērošanas grupā netiek piešķirts automātiski, bet ir atkarīgs no kompetentās iestādes pilnvarām.

69

Tādējādi, ja ir izpildīti Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi, ECB var secināt, ka ir jāpiemēro VUM pamatregulas 2. panta 21. punkts, un, būdama kompetentā iestāde saskaņā ar Regulu Nr. 575/2013, tā var veikt visas grupas prudenciālo uzraudzību, atsakoties piešķirt grupas iestādēm individuālu atbrīvojumu no prudenciālo prasību ievērošanas.

70

No iepriekš minētā izriet, ka VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunkta interpretācijā nozīme ir tikai tā mērķiem, lai arī tajā ir atsauce uz VUM pamatregulas 10. panta 1. punktu.

71

Otrkārt, attiecībā uz VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunkta konteksta interpretāciju jānorāda, ka savā atzinumā pārskatīšanas padome vairākkārt ir atsaukusies uz EBUK pamatnostādnēm, lai secinātu, ka Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi bija izpildīti. Tādējādi ir jāpārbauda, vai minētās pamatnostādnes ir VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunktā paredzētais tiesiskā konteksta elements, kuram var būt nozīme, interpretējot Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punktā paredzētos nosacījumus, uz kuriem tajā ir atsauce.

72

Jāatgādina, ka EBUK ir Eiropas Banku iestādes (EBI) priekštece un ka EBUK pamatnostādnes attiecas uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/48/EK (2006. gada 14. jūnijs) par kredītiestāžu darbības sākšanu un veikšanu (pārstrādāta versija) (OV 2006, L 177, 1. lpp.), kas ir grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/111/EK (2009. gada 16. septembris), ar ko groza Direktīvu 2006/48/EK, Direktīvu 2006/49/EK un Direktīvu 2007/64/EK attiecībā uz bankām, kuras saistītas ar galvenajām iestādēm, dažiem pašu kapitāla posteņiem, lieliem riska darījumiem, uzraudzības pasākumiem un krīzes pārvaldību (OV 2009, L 302, 97. lpp.) 3. panta interpretāciju. Direktīvas 2006/48 3. pantā ir paredzēts, ka “vienu vai vairākas kredītiestādes, kas atrodas vienā un tajā pašā dalībvalstī un kas ir pastāvīgi saistītas ar kādu galveno iestādi, kura tās uzrauga un kura ir dibināta tajā pašā dalībvalstī, var atbrīvot no prasībām [..], ja attiecīgās valsts tiesību akti paredzēja, ka [..]”. Turpinājumā bija minēti trīs nosacījumi, kas tagad ir iekļauti Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punktā.

73

Papildus ir jānorāda, ka EBUK pamatnostādnes tika pieņemtas pēc attiecīga likumdevēja lūguma, kas ir izklāstīts Direktīvas 2009/111 preambulas 2. apsvērumā. Proti, EBUK tika lūgts “[izstrādāt] pamatnostādnes, lai uzlabotu konverģences uzraudzības praksi [attiecībā uz Direktīvas 2006/48 3. pantu]”.

74

Tādējādi, ņemot vērā, ka Direktīvas 2006/48 3. panta un Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta formulējumi ir identiski, un apstākļus, kādos tika pieņemtas EBUK pamatnostādnes, proti, tolaik tās pieņēma kompetentā struktūra pēc likumdevēja lūguma, EBUK pamatnostādnes var ņemt vērā, aplūkojot tiesisko kontekstu, uz kuru attiecas VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunkts.

75

Tomēr tiesību aktu interpretācija, kuru ir sniegusi administratīvā iestāde, nevar būt saistoša Savienības tiesai, kurai vienīgajai ir kompetence interpretēt Savienības tiesības saskaņā ar LES 19. pantu.

76

Turklāt ir jāuzsver, ka EBUK šo interpretāciju sniedza, ņemot vērā tikai Direktīvas 2006/48 3. panta mērķus, kas bija analoģiski Regulas Nr. 575/2013 10. panta mērķiem, proti, atļaut piešķirt individuālu atbrīvojumu no prudenciālo prasību ievērošanas, ja tās tiek ievērotas grupā.

77

Taču 66.–70. punktā izklāstīto iemeslu dēļ nozīme ir nevis šiem mērķiem, bet VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunktā noteiktajiem, kas nevarēja tikt ņemti vērā EBUK pamatnostādņu pieņemšanas laikā.

78

Tādējādi, lai arī EBUK pamatnostādnes ir elements, kuru Savienības tiesa, iespējams, var ņemt vērā, tām nevar piešķirt jebkāda veida autoritāti.

79

Prasītāja apalvo, ka gan no pamatregulas un VUM pamatregulas, gan no Regulas Nr. 575/2013 izriet, ka centrālajai iestādei radniecīgu iestāžu prudenciālā uzraudzība konsolidētā līmenī ir iespējama tikai tad, ja centrālajai iestādei ir kredītiestādes statuss, un tas tā nav CNCM gadījumā.

80

ECB, kuru atbalsta Komisija, lūdz šo pamatu noraidīt.

81

Iesākumā ir jānorāda, ka, lai arī prasītāja savos rakstos norāda, ka LESD 127. panta 6. punkts, kā arī pamatregula attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību, tā neizvirza nevienu iebildi par VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunkta prettiesiskumu, kura balstīta uz to, ka gadījumā, ja tas būtu jāinterpretē tādējādi, ka tas neietver prasību centrālajai iestādei būt kredītiestādei, tas varētu būt pretrunā LESD 127. panta 6. punktam vai pamatregulai – tas tika apstiprināts tiesas sēdē.

82

Tādējādi saistībā ar šo pamatu ir tikai jāpārbauda, vai VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunktā lietotais jēdziens “centrālā iestāde” ir jāsaprot kā iestāde, kurai ir kredītiestādes statuss.

83

Ciktāl VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunktā ir atsauce uz Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem, ir jāpārbauda, vai kredītiestādes statuss ir ieviests tieši ar VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunktu vai netieši ar minētajiem nosacījumiem.

84

Būtībā prasītāja apgalvo, ka, ciktāl LESD 127. panta 6. punkts, kā arī pamatregula attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību, VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunkts esot jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas tikai uz centrālajām iestādēm, kurām ir kredītiestādes statuss. Tā piebilst, ka šo neiespējamību veikt prudenciālo uzraudzību konsolidētā līmenī ar tādas centrālās iestādes starpniecību, kurai nav šāda statusa, apstiprinot tas, ka šajā situācijā ECB nav uzraudzības un sankciju noteikšanas pilnvaru.

85

Piemērojot 55. punktā minēto judikatūru, ir jāsniedz VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunkta gramatiskā, teleoloģiskā un kontekstuālā interpretācija.

86

Pirmkārt, attiecībā uz VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunkta gramatisko interpretāciju ir jānorāda, ka tā formulējumā nav norādīts, ka centrālajai iestādei ir jābūt kredītiestādes statusam, atšķirībā no gadījuma, kas paredzēts šīs regulas 2. panta 21. punkta a) apakšpunktā, kurā ir tieša atsauce uz tādas grupas prudenciālo uzraudzību, kuras mātesuzņēmumam ir kredītiestādes statuss.

87

Otrkārt, attiecībā uz VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunkta teleoloģisko interpretāciju ir jāņem vērā 64. punktā izklāstītie mērķi.

88

Taču, nepastāvot vajadzībai rūpīgi pārbaudīt Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punktā paredzētos nosacījumus, uz kuriem attiecas otrais pamats, šajā posmā pietiek uzsvērt, ka gadījumā, ja minētie nosacījumi būtu izpildīti, no tā būtu loģiski jāsecina, ka centrālajai iestādei radniecīgas iestādes ir pietiekami tuvas, lai konstatētu grupas pastāvēšanu. It īpaši gadījumā, ja kredītiestāde nepilda savas saistības, Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētā solidaritātes nosacījuma dēļ var rasties apdraudējums citām iestādēm, kas ir radniecīgas tai pašai centrālajai iestādei. Tādējādi saskaņā ar pamatregulas un VUM pamatregulas mērķiem kvalifikācija “uzraudzītā grupa” VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunkta izpratnē ir saglabājama neatkarīgi no tā, vai šīs grupas centrālajai iestādei ir kredītiestādes statuss.

89

Turklāt, ja tiktu pieņemta prasītājas analīze, tas nozīmētu, ka dažādas tādai centrālajai iestādei radniecīgas iestādes, kurai nebūtu kredītiestādes statusa, bet kura atbilstu Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem, atkarībā no to nozīmīguma tiktu pakļautas vai nu tikai ECB uzraudzībai, vai arī tiešai valsts kompetento iestāžu uzraudzībai VUM ietvaros, beigu beigās sadrumstalojot prudenciālo uzraudzību, kas būtu pretrunā gan pamatregulas, gan VUM pamatregulas mērķiem.

90

Treškārt, prasītāja saistībā ar VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunkta konteksta interpretāciju būtībā pamatoti norāda, pirmkārt, ka pamatregulā ECB ir paredzētas konkrētas prerogatīvas, tostarp iespēja noteikt administratīvas sankcijas, kas saistītas ar tai uzlikto uzraudzības pienākumu, un, otrkārt, ka atbilstošajās pamatregulas tiesību normās nav paredzēts īstenot šādas prerogatīvas attiecībā uz VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunktā minētajām centrālajām iestādēm.

91

Proti, gan pamatregulas 10. pants par informācijas pieprasīšanu, gan tās 11. pants par vispārējo izmeklēšanu un tās 16. pants par uzraudzības pilnvarām attiecas uz ECB prerogatīvu īstenošanu attiecībā uz kredītiestādēm, finanšu pārvaldītājsabiedrībām, jauktas darbības pārvaldītājsabiedrībām un jauktajām finanšu pārvaldītājsabiedrībām. Šīs regulas 18. pantā ir minēta arī iespēja noteikt sodus kredītiestādēm, finanšu pārvaldītājsabiedrībām vai jauktajām finanšu pārvaldītājsabiedrībām.

92

Tomēr ir jāņem vērā apstāklis, saskaņā ar kuru grupas prudenciālā uzraudzība konsolidētā līmenī tiek veikta papildus tās sastāvā esošo kredītiestāžu prudenciālajai uzraudzībai individuālā līmenī, bet tā to neaizvieto, kā tas ir atgādināts pamatregulas preambulas 38. apsvēruma otrajā teikumā.

93

Tādējādi neiespējamība ECB īstenot šādas prerogatīvas attiecībā uz centrālo iestādi, kurai nav kredītiestādes statusa, nav šķērslis, lai veiktu atbilstīgu prudenciālo uzraudzību, jo ECB var izmantot šīs prerogatīvas attiecībā uz minētajai centrālajai iestādei radniecīgajām iestādēm.

94

No iepriekš minētā izriet, ka VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunktu nevar interpretēt tādējādi, ka ar to ir noteikta prasība, ka centrālajai iestādei ir jābūt kredītiestādes statusam.

95

Prasītāja uzskata, ka, lai ievērotu Regulu Nr. 575/2013, centrālajai iestādei ir jābūt kredītiestādes statusam. Šajā ziņā tā atsaucas, pirmkārt, uz Regulas Nr. 575/2013 11. panta 4. punktu un, otrkārt, uz šīs regulas 10. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

96

Pirmkārt, Regulas Nr. 575/2013 11. panta 4. punktā ir precizēts, ka, “ja piemēro 10. pantu, minētajā pantā norādītā centrālā iestāde ievēro Otrās līdz Astotās daļas prasības, pamatojoties uz centrālās iestādes kopējo konsolidēto finanšu stāvokli, ko veido centrālā iestāde kopā ar tās radniecīgajām iestādēm”. No otrās līdz astotajai daļai attiecīgi attiecas uz pašu kapitālu, pašu kapitāla prasībām, lieliem riska darījumiem, riska darījumiem attiecībā uz nodotu kredītrisku, likviditātes prasībām, sviru un informāciju, kas ir jāpublicē iestādēm. Būtībā prasītāja apgalvo, ka tikai kredītiestāde var ievērot šīs prasības.

97

Jākonstatē, ka šai argumentācijai nevar piekrist, jo saskaņā ar to Regulas Nr. 575/2013 11. panta 4. punkta ievērošana kļūst par nosacījumu, lai piemērotu šīs regulas 10. pantu, un tas ir pretrunā gan minētā 10. panta gramatiskajai interpretācijai, gan šo divu tiesību normu savstarpējai saiknei.

98

Pirmkārt, Regulas Nr. 575/2013 10. panta formulējumā nav nekādas atsauces uz šīs pašas regulas 11. panta 4. punktu.

99

Otrkārt, ņemot vērā šo divu tiesību normu attiecību loģiku, Regulas Nr. 575/2013 11. panta 4. punkts ir īstenojams kā šīs pašas regulas 10. panta piemērošanas sekas, nevis kā piemērošanas nosacījums. Proti, ja kompetentā iestāde saskaņā ar Regulas Nr. 575/2013 10. pantu piekrīt atbrīvot centrālajai iestādei radniecīgas iestādes no prudenciālo prasību ievērošanas individuālā līmenī, ir piemērojams Regulas Nr. 575/2013 11. panta 4. punkts, ar ko minētajai centrālajai iestādei ir noteikts pienākums pildīt prudenciālās prasības konsolidētās situācijas līmenī vienotā veselumā, kuru tā veido ar radniecīgajām iestādēm.

100

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka izskatāmajā lietā netiek apstrīdēts, ka lēmums par centrālajai iestādei radniecīgu iestāžu individuālu atbrīvojumu no prudenciālo prasību ievērošanas ir pamatots, bet gan grupas pastāvēšana VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunkta izpratnē. Taču šajā pēdējā minētajā tiesību normā ir atsauce nevis uz šīs regulas 11. panta 4. punktu, bet tikai uz Regulas Nr. 575/2013 10. pantu.

101

Tādējādi, lai arī iespējamās grūtības, kas centrālajai iestādei rodas saistībā ar Regulas Nr. 575/2013 11. panta 4. punkta noteikumu ievērošanu, var būt atbilstīgs apsvērums brīdī, kad kompetentā iestāde piešķir individuālu atbrīvojumu – kas ir tikai iespēja, pat ja ir izpildīti Regulas Nr. 575/2013 10. pantā paredzētie nosacījumi, – tas neietekmē ECB īstenoto visas grupas prudenciālo uzraudzību.

102

Otrkārt, ar Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta b) apakšpunktā minēto nosacījumu ir paredzēts, ka “centrālās iestādes un visu radniecīgo iestāžu maksātspēju un likviditāti uzrauga kā vienotu veselumu, pamatojoties uz šo iestāžu konsolidētiem pārskatiem”.

103

Jautājums par to, vai CNCM atbilst šim nosacījumam, ir aplūkots otrā pamata otrajā daļā. Šajā stadijā tikai ir jāpārbauda, vai centrālajai iestādei obligāti ir jābūt kredītiestādes statusam, lai ievērotu Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

104

Lai izpildītu šo nosacījumu, ir jāievēro divi kritēriji. Pirmais kritērijs ir grupas konsolidētu pārskatu esamība. Otrais kritērijs ietver visu grupas iestāžu maksātspējas un likviditātes uzraudzību, pamatojoties uz minētajiem konsolidētajiem pārskatiem.

105

Šajā ziņā ir jāatbalsta EBUK pamatnostādņu 24. punktā izklāstītā nostāja, saskaņā ar kuru šī prasība uzraudzīt visu grupas iestāžu maksātspēju un likviditāti, pamatojoties uz minētajiem konsolidētajiem pārskatiem, ir jāsaprot no prudenciālās uzraudzības viedokļa, jo VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunkts attiecas tieši uz prudenciālajai uzraudzībai pakļauto grupu definīciju.

106

Tāpat EBUK savās pamatnostādnēs arī pamatoti norādīja, ka nebija nepieciešams, ka centrālajai iestādei bija jābūt kredītiestādes statusam, jo pietika ar to, ka bija izpildīti divi Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta b) apakšpunktā skaidri minētie kritēriji, lai varētu uzraudzīt, vai grupa ievēro prudenciālās prasības.

107

Proti, konsolidētu finanšu pārskatu esamība ļauj gūt vispārēju priekšstatu par vienota veseluma, ko veido centrālā iestāde un tai radniecīgas iestādes, finanšu situāciju, uz kuru pamatojoties kompetentā iestāde var nodrošināt, ka šī vienotā veseluma likviditāte un maksātspēja atbilst prudenciālajām prasībām, neatkarīgi no tā, vai centrālajai iestādei ir kredītiestādes statuss.

108

Tādējādi ir jāsecina, ka nedz Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta b) apakšpunktā, nedz šīs regulas 11. panta 4. punktā nav noteikts, ka centrālajai iestādei ir jābūt kredītiestādes statusam, lai piemērotu VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunktu.

109

Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmais pamats ir jānoraida.

110

Ar otro pamatu prasītāja apgalvo, ka Crédit mutuel neizpilda nosacījumus, kas paredzēti Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punktā, uz kuru ir atsauce VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunktā, tādējādi to nevarot kvalificēt kā “grupu” šīs tiesību normas izpratnē. Šajā pamatā var nošķirt trīs daļas, kas balstītas uz to nosacījumu neizpildi, kuri attiecīgi ir minēti Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta a) apakšpunktā, šis regulas 10. panta 1. punkta b) apakšpunktā un šīs regulas 10. panta 1. punkta c) apakšpunktā.

111

Sākumā prasītāja uzsver, ka no Regulas Nr. 575/2013 6. panta izriet, ka kredītiestādēm principā esot jāievēro prudenciālās prasības individuālā līmenī un ka šīs regulas 10. pantā paredzētā iespēja esot izņēmums, kas ir piemērojams tikai tad, ja grupu var uzskatīt par vienotu veselumu un ja prudenciālo prasību piemērošanai individuālā līmenī neesot nekādas pievienotās vērtības.

112

Prasītāja apgalvo, ka CNCM nav pašu kapitāla un nav arī tiesību uz pašu kapitālu, kas ļautu tai garantēt vai solidāri uzņemties savu radniecīgo iestāžu saistības, līdz ar to ECB nepamatoti lēma, ka Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais nosacījums ir izpildīts.

113

Pirmkārt, prasītāja būtībā apgalvo, ka solidaritātes un garantijas jēdzienus var interpretēt tikai saskaņā ar Francijas tiesību normām par CNCM un tās radniecīgo iestāžu attiecībām. Taču, pirmkārt, solidaritāte code civil français [Francijas Civilkodeksa] 1200. panta izpratnē starp CNCM un tās radniecīgajām iestādēm attiecībā uz to aizdevējiem nepastāvot. Otrkārt, CNCM neuzņemoties savu radniecīgo iestāžu saistības Francijas Civilkodeksa 2288. panta izpratnē, nedz arī sniedzot autonomu garantiju šī kodeksa 2321. panta izpratnē. Treškārt, CMF L.511–31. pantu nevarot interpretēt tādējādi, ka tajā ir paredzēta CNCM solidaritātes vai garantijas esamība par labu tās radniecīgajām iestādēm. Ceturtkārt, tas pats attiecoties uz īpašajiem CNCM piemērojamajiem noteikumiem, kas minēti CMF L.512‑55. un nākamajos pantos. Prasītāja piebilst, ka grupā nav nekāda tāda veida finansiālas palīdzības mehānisma, ko var izveidot saskaņā ar CMF L.613–46. un nākamajiem pantiem.

114

Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka CNCM nav nekādu pilnvaru pārvest pašu kapitālu starp radniecīgajām iestādēm. Pirmām kārtām CMF L.511–31. pantā neesot paredzēts, ka centrālās iestādes var veikt šādus pārvedumus, un otrām kārtām saskaņā ar nesen izstrādāto Conseil constitutionnel [Konstitucionālās padomes] judikatūru neesot iespējams veikt autoritārus pārvedumus bez attiecīgo radniecīgo iestāžu piekrišanas.

115

Treškārt, prasītāja apgalvo, ka vispārpiemērojamajā CNCM1992. gada 10. marta Lēmumā Nr. 1–1992 par solidaritāti starp savstarpējām krājaizdevu sabiedrībām un lauksaimniecības savstarpējām krājaizdevu sabiedrībām nav paredzēts, ka centrālās iestādes un radniecīgo iestāžu saistības ir solidāras un vai tās tiek savstarpēji garantētas. Tā atgādina, ka apstrīdētajā lēmumā ir uzsvērts, ka Crédit mutuel iekšienē nav definēts solidaritātes mehānisms. Tā arī uzskata, ka kapitāla pastāvēšana 2 % apmērā no noguldījumiem CCCM neļauj secināt, ka Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais nosacījums ir izpildīts.

116

ECB, kuru atbalsta Komisija, lūdz noraidīt otrā pamata pirmo daļu.

117

Saistībā ar šo pirmo nosacījumu ir jāpārbauda, vai CNCM un tai radniecīgo iestāžu saistības ir solidāras un vai CNCM pilnībā garantē tās radniecīgo iestāžu saistības.

118

Pirmkārt, attiecībā uz Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta a) apakšpunkta tvērumu sākumā ir jānoraida prasītājas arguments, saskaņā ar kuru vārdkopas “saistības ir solidāras” un “garantē [..] saistības” ir jāinterpretē, ņemot vērā atbilstošos Francijas Civilkodeksa pantus.

119

Proti, saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas prasībām, gan no vienlīdzības principa izriet, ka tādas Savienības tiesību normas teksts, kurā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, lai noteiktu tās jēgu un tvērumu, parasti visā Savienībā ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā tiesību normas kontekstu un attiecīgā regulējuma mērķi (skat. spriedumu, 2013. gada 5. decembris, Vapenik, C‑508/12, EU:C:2013:790, 23. punkts un tajā minētā judikatūra).

120

Tā kā Regulā Nr. 575/2013 nav definēti jēdzieni “solidaritāte” un “garantija”, atsaucoties uz dalībvalstu tiesībām, ir jāuzskata, ka runa ir par autonomiem Savienības tiesību jēdzieniem.

121

Pārskatīšanas padome savā atzinumā atsaucās uz EBUK pamatnostādnēs izklāstīto interpretāciju.

122

Šajā ziņā EBUK pamatnostādņu 19. punktā ir pamatoti norādīts, ka Direktīvas 2006/48 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā, kura formulējums ir analoģisks Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta a) apakšpunkta formulējumam, ir paredzēti dažādi gadījumi, proti, centrālās iestādes garantija attiecībā uz tās radniecīgajām iestādēm, savstarpēja centrālās iestādes un radniecīgo iestāžu sniegta garantija vai arī savstarpējas garantijas grupā, kuras ietvaros radniecīgās iestādes ir garantiju sniedzējas viena otrai.

123

EBUK pamatnostādņu 20. punktā būtībā ir norādīts, ka, lai pastāvētu garantija vai solidaritāte, “ar izveidoto mehānismu palīdzību [..] jānodrošina, ka juridiski vai faktiski nebūtu nekādu šķēršļu pašu kapitāla vai likviditātes ātrajiem pārvedumiem grupā, lai nodrošinātu iespēju izpildīt saistības pret centrālās grupas un tai radniecīgo iestāžu kreditoriem”, un “visai grupai atbilstoši iedibinātajiem mehānismiem ir jāsniedz nepieciešamā palīdzība no pieejamajiem līdzekļiem”.

124

Jākonstatē, ka šo EBUK sniegtās interpretācijas otro aspektu nevar pieņemt pilnībā, vismaz tādos apstākļos, kad Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir piemērojams VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunktā veiktās atsauces dēļ.

125

Proti, ja pieņemtu EBUK nostāju, Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētais nosacījums attiecībā uz pašu kapitāla pārskaitīšanu starp mātesuzņēmumu un tā meitasuzņēmumiem būtu jāinterpretē tādējādi, ka tie varētu saņemt individuālu atbrīvojumu no prudenciālo prasību ievērošanas. Tas bija paredzēts Direktīvas 2006/48 69. pantā, un tagad tas ir noteikts Regulas Nr. 575/2013 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā, saskaņā ar kuru nepastāv “nekādi būtiski praktiski vai juridiski šķēršļi, kas varētu kavēt mātesuzņēmumu veikt tūlītēju pašu kapitāla pārskaitīšanu vai saistību nokārtošanu”.

126

Taču pirmām kārtām ir jānorāda, ka šīs abas tiesību normas, proti, Regulas Nr. 575/2013 7. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 10. panta 1. punkta a) apakšpunkts, ir formulētas atšķirīgi, kas liedz pieņemt interpretāciju, saskaņā ar kuru likumdevēja lietotos jēdzienus saistībā ar vienu situāciju veidu, proti, attiecībām starp mātesuzņēmumu un meitasuzņēmumiem, attiecinātu uz citu situāciju veidu, proti, attiecībām starp radniecīgajām iestādēm un centrālo iestādi.

127

Otrām kārtām šāda interpretācija būtu pretrunā VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunkta mērķiem.

128

Proti, kā norādīts 59.–64. punktā, grupas jēdziena mērķis pamatregulas un VUM pamatregulas kontekstā ir atļaut ECB aptvert apdraudējumus, kuri var skart kredītiestādi, taču kuri rodas nevis kredītiestādes, bet grupas, kurai tā pieder, līmenī. Taču, ja pastāv pašu kapitāla un likviditātes pārvešanas saistības grupā, lai nodrošinātu saistību pret kreditoriem izpildi – neatkarīgi no tā, vai šī pārvešana tiek veikta saskaņā ar EBUK paredzētajiem noteikumiem, – apdraudējums, kas skar radniecīgo kredītiestādi, var skart arī visu grupu, kurai tā pieder, tas savukārt nozīmē, ka ECB var veikt prudenciālo uzraudzību attiecībā uz vienoto veselumu, ko veido centrālā iestāde un tai radniecīgās iestādes.

129

Šī paša iemesla dēļ prasītājas argumentam par to, ka saskaņā ar Regulas Nr. 575/2013 loģiku šīs regulas 10. pantā paredzētais atbrīvojums esot jāpiešķir tikai tad, ja prudenciālo prasību piemērošanai individuālajā līmenī nebūtu nekādas pievienotās vērtības, nav nozīmes, jo šajā gadījumā runa ir tikai par uzraudzītas grupas pastāvēšanu VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunkta izpratnē un 67.–69. punktā izklāstīto iemeslu dēļ konstatējums par šādas grupas pastāvēšanu nenozīmē, ka iestādēm, kas to veido, automātiski tiek piešķirts Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punktā paredzētais izņēmums.

130

Tāpēc, pamatojoties ne tikai uz VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunkta mērķi, bet arī uz Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta a) apakšpunkta formulējumu, ir jāsecina, ka šajā pēdējā minētajā tiesību normā paredzētais nosacījums ir izpildīts, ja grupā pastāv pašu kapitāla un likviditātes pārskaitīšanas saistības, lai nodrošinātu, ka saistības pret kreditoriem tiek izpildītas.

131

Otrkārt, attiecībā uz pirmā nosacījuma piemērošanu šajā lietā ir jāatgādina, ka pārskatīšanas padome minēja vairākus iemeslus, lai pamatotu, kāpēc tie ir jāievēro. Runa, pirmkārt, ir par CMF L.511–31. panta noteikumiem, otrkārt, par CNCM beznosacījuma saistībām sniegt palīdzību grūtībās esošām krājaizdevu sabiedrībām, kas izrietot no CNCM1992. gada 10. marta Lēmuma Nr. 1‑1992 (skat. 115. punktu), treškārt, par CNCM un CCCM resursu pastāvēšanu un iespēju tos mobilizēt, ceturtkārt, par CCCM statūtiem un, piektkārt, par apstākli, ka agrāk tika sniegta ārkārtas palīdzība grūtībās esošām iestādēm.

132

Attiecībā uz pirmo iemeslu, ko ir uzsvērusi pārskatīšanas padome, proti, CMF L.511–31. panta formulējumu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru valsts normatīvo vai administratīvo tiesību normu piemērojamība ir jāizvērtē, ņemot vērā valstu tiesu sniegto interpretāciju (skat. spriedumu, 2015. gada 16. septembris, Komisija/Slovākija, C‑433/13, EU:C:2015:602, 81. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr, ja nav valsts kompetento tiesu nolēmuma, par minēto tiesību normu tvērumu noteikti ir jālemj Vispārējai tiesai.

133

No CMF L.511–31. panta formulējuma izriet tikai tas, ka minētajām centrālajām iestādēm ir pienākums veikt “visus nepieciešamos pasākumus, it īpaši nodrošināt katras no šīm iestādēm un sabiedrībām, gan tīkla kopumā maksātspēju un likviditāti”.

134

Jākonstatē, ka no CMF L.511–31. panta formulējuma paša par sevi nevar secināt, ka Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais nosacījums ir izpildīts, jo atsauce uz “nepieciešamo pasākumu” veikšanu, lai “nodrošināt[u] katras no šīm iestādēm un sabiedrībām, gan tīkla kopumā maksātspēju un likviditāti”, ir pārāk vispārīga, lai no tās varētu secināt saistības pārskaitīt pašu kapitālu un likviditāti grupā ar mērķi nodrošināt saistību pret kreditoriem izpildi.

135

Savukārt no 1992. gada 10. marta lēmuma izriet, ka pastāv solidaritātes mehānisms par labu grūtībās esošām krājaizdevu sabiedrībām, proti, krājaizdevu sabiedrībām, kuras nevar ievērot banku regulējumu, krājaizdevu sabiedrībām, kuras nevar absorbēt ārkārtas zaudējumus, krājaizdevu sabiedrībām, kuras atrodas negatīvās situācijās, un krājaizdevu sabiedrībām, kuru apgrozāmie līdzekļi ir negatīvi (2. pants). Tajā ir precizēts, ka šī iesaistīšanās var izpausties kā avansa maksājumi ar iespējamām avansa procentu summas subsīdijām, subsīdijas, parastie aizdevumi vai pašu kapitāla aizdevumi un bezmaksas garantijas par visām saistībām vai daļu no tām (3. pants). Visbeidzot no tā arī izriet, ka, lai gan šī solidaritāte principā tiek īstenota reģionālajā līmenī, krājaizdevu sabiedrība var lūgt solidaritāti valsts līmenī (4. pants) un attiecīgā gadījumā CNCM ir obligāti jāsniedz palīdzība grūtībās esošai krājaizdevu sabiedrībai (5. pants).

136

Šie elementi apliecina, ka Crédit mutuel iekšienē pastāv pašu kapitāla un likviditātes pārvešanas saistības, lai nodrošinātu saistību izpildi pret kreditoriem.

137

Tādējādi, pat ja ECB apstrīdētā lēmuma I pielikumā varēja norādīt uz dažiem trūkumiem solidaritātes mehānisma piemērošanā, ņemot vērā tā pastāvēšanu, tā varēja pamatoti secināt, ka Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētais nosacījums bija izpildīts.

138

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja atsevišķs lēmumā norādīts pamatojums pats par sevi ir juridiski pietiekams tā pamatojums, jebkādas kļūdas citā lēmuma pamatojuma daļā nekādā gadījumā neietekmē tā rezolutīvo daļu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2001. gada 12. jūlijs, Komisija un Francija/TF1, C‑302/99 P un C‑308/99 P, EU:C:2001:408, 27. punkts, un 2006. gada 12. decembris, SELEX Sistemi Integrati/Komisija, T‑155/04, EU:T:2006:387, 47. punkts). Atbilstoši šai judikatūrai Vispārējā tiesa uzskata, ka citu pārskatīšanas padomes atzinumā minēto iemeslu pamatotība nav jāpārbauda.

139

Šo secinājumu neatspēko pretēji vērstā prasītājas argumentācija. Tā tas it īpaši skar atsauci uz Conseil constitutionnel2015. gada 6. februāra Lēmumu Nr. 2014‑449 QPC, jo tas attiecās tikai uz CMF noteikuma, ar ko ACPR tika atļauts pēc savas ierosmes izdot lēmumu par portfeļa ieguldījumu aktīvu pārvešanu par sliktu apdrošināšanas sabiedrībai, atbilstību Francijas Konstitūcijai, tāpēc tam vairs nav nozīmes attiecībā uz solidaritātes mehānismu, kas paredzēts starp tās pašas banku grupas radniecīgajām iestādēm.

140

Ņemot vērā iepriekš minēto, otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

141

Prasītāja apgalvo, ka ECB kļūdaini konstatēja, ka Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais nosacījums ir izpildīts.

142

Pirmkārt, maksātspējas un likviditātes jēdzieni esot attiecināmi tikai uz kredītiestādēm, savukārt CNCM ir apvienība.

143

Otrkārt, aizdevējiem, kredītreitingu aģentūrām un regulatoriem maksātspēja un likviditāte esot jāvērtē CNCM radniecīgo grupu līmenī. CNCM publicētajos pārskatos tikai esot apvienotas dažādas grupas, un šī apvienošana esot mākslīga, jo grupas neveidojot ekonomisku vienību.

144

Treškārt, pārskatīšanas padome esot kļūdaini uzskatījusi, ka šis nosacījums ir izpildīts, pamatojoties uz CMF L.511–20. pantu, saskaņā ar kuru “ar centrālo iestādi vai tīklu saistītas finanšu iestādes un sabiedrības L.511–31. panta izpratnē šī kodeksa piemērošanas nolūkā ir uzskatāmas par vienas grupas dalībniecēm”. Prasītāja apgalvo, ka šī “grupas” kvalifikācija attiecoties tikai uz CMF piemērošanu un tai nav nozīmes, lai atrisinātu jautājumu par to, vai Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētie nosacījumi ir izpildīti. Tāpat, nedz pamatojoties uz CMF L.511–31. pantu, nedz uz CNCM statūtu 25. pantu, nevarot pierādīt, ka šis nosacījums ir izpildīts. Tas pats esot attiecināms uz minēto statūtu 2. pantu un citiem CMF noteikumiem, uz kuriem atsaucas ECB.

145

ECB un Komisija lūdz noraidīt otrā pamata otro daļu.

146

Saskaņā ar Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta b) apakšpunktu “centrālās iestādes un visu radniecīgo iestāžu maksātspēju un likviditāti uzrauga kā vienotu veselumu, pamatojoties uz šo iestāžu konsolidētiem pārskatiem”.

147

Ņemot vērā 104. un 105. punktā izklāstītos iemeslus, šis nosacījums ietver divu kritēriju ievērošanu. Pirmais kritērijs ir grupas konsolidētu pārskatu esamība. Otrais kritērijs ietver grupas iestāžu kā vienota veseluma maksātspējas un likviditātes uzraudzību no prudenciāla skatpunkta, pamatojoties uz minētajiem konsolidētajiem pārskatiem.

148

Savā atzinumā pārskatīšanas padome uzskatīja, ka šis nosacījums ir izpildīts gan attiecībā uz CNCM pienākumiem CMF L.511–31. panta izpratnē, ciktāl tas attiecas uz visa tīkla un radniecīgo iestāžu maksātspēju un likviditāti, gan attiecībā uz CNCM statūtu 25. panta noteikumiem.

149

Vispārējā tiesa uzskata, ka šis secinājums ir jāatbalsta.

150

Jāuzskata, ka pirmais kritērijs ir izpildīts, jo saskaņā ar CNCM statūtu 25. pantu tās valde “sagatavo [CNCM] gada pārskatus, valsts konsolidētus finanšu pārskatus un izstrādā šo pārskatu pārvaldības ziņojumus”.

151

Attiecībā uz otro kritēriju ir jānorāda, ka saskaņā ar CMF L.511–31. pantu centrālās iestādes “veic visus nepieciešamos pasākumus, it īpaši, lai garantētu katras no šīm iestādēm un sabiedrībām kā viena tīkla [dalībnieču] maksātspēju un likviditāti”, un “pārstāv tai radniecīgas kredītiestādes un finanšu sabiedrības attiecībās ar [..] [ACPR]”. No tā loģiski izriet, ka CNCM ar CMF ir piešķirtas pilnvaras pārstāvēt Crédit mutuel attiecībās ar iestādēm, kas ir atbildīgas par prudenciālo uzraudzību saistībā ar likviditātes un maksātspējas prasību ievērošanu. Tātad var uzskatīt, ka otrais kritērijs arī ir izpildīts.

152

Prasītājas argumentācija, kas ir balstīta uz to, ka šis nosacījums nevar būt izpildīts, jo CNCM nav kredītiestāde, ir jānoraida 106. punktā minēto iemeslu dēļ.

153

Ņemot vērā iepriekš minēto, otrā pamata otrā daļa ir jānoraida.

154

Prasītāja apgalvo, ka ECB esot nepareizi uzskatījusi, ka Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētais nosacījums ir izpildīts.

155

Prasītāja apgalvo, ka CNCM neesot pilnvarota dot norādījumus tās radniecīgajām iestādēm šīs tiesību normas izpratnē svarīgajās kredītiestādes darbības jomās, ņemot vērā ļoti vispārīgos CMF L.511–31. pantā paredzētos noteikumus. Lai šādas pilnvaras pastāvētu, likumdevējam tās esot bijis jāparedz tikpat skaidri, kā tās tika piešķirtas BPCE centrālajai iestādei ar CMF L.512–107. pantu. Salīdzinājums ar CMF L.512–56. pantu, kas piemērojams Crédit mutuel, pierādot šādu pilnvaru neesamību attiecībā uz to, jo atsauce uz CNCM veicamajiem “nepieciešamajiem pasākumiem” nenozīmējot iespēju dot norādījumus. Turklāt šīs pilnvaras neesot piešķirtas CNCM uz līguma pamata. Runājot par sankciju noteikšanas pilnvarām, kas CNCM ir piešķirtas saskaņā ar CMF R.512–24. pantu, prasītāja apgalvo, ka no tā nevar secināt, ka tai ir pilnvaras dot norādījumus radniecīgo iestāžu vadībai. CNCM statūtos paredzētās sankciju noteikšanas pilnvaras esot nelikumīgas.

156

ECB, kuru atbalsta Komisija, lūdz noraidīt otrā pamata trešo daļu.

157

Lai pārbaudītu, vai ECB lēmums par to, ka Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētais nosacījums ir izpildīts, bija pamatots, ir jāpārbauda, vai CNCM vadība ir pilnvarota dot norādījumus radniecīgo iestāžu vadībai.

158

Savā atzinumā pārskatīšanas padome atsaucās uz tiesībām, kas CNCM ir piešķirtas ar CMF L.511–31. pantu, veikt “visus nepieciešamos pasākumus, it īpaši, lai nodrošinātu katras no šīm iestādēm un sabiedrībām, gan tīkla kopumā maksātspēju un likviditāti”, kā arī uz pienākumu nodrošināt “tiesību aktu un noteikumu attiecībā uz šīm iestādēm un sabiedrībām ievērošanu un [veikt] administratīvo, tehnisko un finanšu kontroli pār to organizāciju un pārvaldību”, kas tai uzlikts ar šo pašu tiesību normu. Tā arī uzsvēra Crédit mutuel krājaizdevu sabiedrību pienākumu “ievērot [CNCM] un reģionālās federācijas, kurām tās pieder, statūtus, iekšējās kārtības noteikumus, norādījumus un lēmumus” saskaņā ar CMF R.512–20. panta otro daļu. Visbeidzot tā uzsvēra, ka CNCM ir sankciju noteikšanas pilnvaras. Pirmkārt, tā atsaucās uz CMF R.512–24. pantu, saskaņā ar kuru attiecībā uz krājaizdevu sabiedrību, kas neievēro spēkā esošo regulējumu, tā drīkst piemērot tādas sankcijas kā“brīdinājums, rājiens [vai] svītrošana no Crédit mutuel krājaizdevu sabiedrību saraksta” un, otrkārt, uz CNCM statūtu 10. un 25. pantu, ar kuriem tai ir atļauts izslēgt federāciju, izteikt neuzticību Crédit mutuel krājaizdevu sabiedrības vai federācijas priekšsēdētājam vai arī atsaukt atļauju izpilddirektoram.

159

No šīm tiesību normām izriet trīs elementu kopums: pirmkārt, CNCM pienākums nodrošināt it īpaši grupas un tās sastāvā esošo iestāžu likviditāti un maksātspēju, kā arī tiesību aktos un noteikumos paredzēto prasību izpildi, otrkārt, radniecīgo iestāžu pienākums pildīt CNCM norādījumus un, treškārt, CNCM pilnvaras noteikt minētajām iestādēm sankcijas. Tāpēc ir jāuzskata, ka Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta c) apakšpunktā minētais nosacījums ir izpildīts.

160

Šo secinājumu neatspēko prasītājas arguments, kas balstīts uz to, ka norādījumu sniegšanas pilnvaras, kas izriet no CNCM statūtiem, esot nelikumīgas, jo tāda prerogatīva tai var tikt piešķirta tikai ar CMF. Šajā ziņā tikai jāuzsver, kā uz to norādījusi Conseil d’État [Valsts padome] (Francija) 2016. gada 13. decembra sprieduma 5. punktā, uz kuru tiesas sēdē atsaucās ECB un par kuru prasītāja varēja sniegt savus apsvērumus, ka saskaņā ar CMF R.512–20. panta otro daļu Crédit mutuel krājaizdevu sabiedrības “apņemas ievērot [CNCM] statūtus, iekšējās kārtības noteikumus, norādījumus un lēmumus”. Turklāt ir jānorāda, ka šī paša sprieduma 13. punktā Conseil d’État atgādināja, ka “[prasītājai] bija pienākums pildīt [CNCM], kas rīkojas, izmantojot savas centrālās iestādes prerogatīvas, prasības”.

161

Ņemot vērā iepriekš minēto, otrā pamata trešā daļa un tātad arī otrais pamats kopumā ir jānoraida.

162

Trešajā pamatā prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā, ciktāl ar to ir noteikts papildu pašu kapitāls, esot pieļauta kļūda tiesību piemērošanā un kļūdas vērtējumā un ka tas esot nesamērīgs.

163

ECB lūdz noraidīt šo pamatu.

164

Sākumā ir jānorāda, ka no pamatregulas 4. panta 3. punkta izriet, ka, ja ECB veic prudenciālās uzraudzības pienākumus, tā ir kompetentā iestāde Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/36/ES (2013. gada 26. jūnijs) par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību prudenciālo uzraudzību, ar ko groza Direktīvu 2002/87/EK un atceļ Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK (OV 2013, L 176, 338. lpp.), un Regulas Nr. 575/2013 izpratnē.

165

Saskaņā ar Direktīvas 2013/36 97. panta 1. punkta a) apakšpunktu, “ņemot vērā 98. pantā noteiktos tehniskos kritērijus, kompetentās iestādes pārbauda plānus, stratēģijas, procesus un mehānismus, kurus iestādes īsteno, lai izpildītu šīs direktīvas un Regulas [..] Nr. 575/2013 noteikumus, un novērtē [..] riskus, kuriem iestādes ir vai varētu tikt pakļautas”.

166

Minimālās prasības attiecībā uz “CET 1” pašu kapitālu, kuram ir jābūt kredītiestāžu rīcībā, ir precizētas Regulas Nr. 575/2013 92. panta 1. punkta a) apakšpunktā, kurā ir noteikts, ka “saskaņā ar regulas 93. un 94. pantu iestādes vienmēr nodrošina atbilstību šādām pašu kapitāla prasībām: [..] [“CET 1”] kapitāla rādītājs 4,5 % apmērā”.

167

Tam jāpievieno pienākums, kas minēts Direktīvas 2013/36 129. panta “Prasība uzturēt kapitāla saglabāšanas rezerves” 1. punktā, kurā ir noteikts:

“Dalībvalstis iestādēm prasa uzturēt papildus [“CET 1”] pamata kapitālam, kuru uztur ar mērķi nodrošināt pašu kapitāla prasību, kas noteikta Regulas [..] Nr. 575/2013 92. pantā, kapitāla saglabāšanas rezerves [“CET 1”] pamata kapitālam, kas līdzvērtīgas 2,5 % no to kopējās riska darījumu vērtības, kuru aprēķina individuāli un konsolidēti saskaņā ar minētās Regulas 92. panta 3. punktu, kā piemērojams saskaņā ar minētās regulas Pirmās daļas II sadaļu.”

168

Turklāt no pamatregulas 16. panta 1. punkta c) apakšpunkta un 2. punkta a) apakšpunkta aplūkošanas kopsakarā izriet, ka, ja ECB prudenciālajā pārbaudē tiek konstatēts, ka kredītiestādes rīcībā esošais pašu kapitāls un likviditāte nenodrošina veselīgu pārvaldību un riska segumu, ECB ir tiesības pieprasīt kredītiestādei nodrošināt pašu kapitālu, kas ir lielāks nekā šajās minimālajās prasībās paredzētais.

169

Apstrīdētā lēmuma II–2. pielikumā ECB prasītājai noteica “CET 1” pašu kapitāla rādītāju 11 % apmērā. Lai pamatotu šo pašu kapitāla līmeni, ECB it īpaši atsaucās uz papildu riskiem, kuru pamatā bija iespējamā izstāšanās no Crédit mutuel grupas, un tā uzskatīja, ka tādējādi saskaņā ar pamatregulas 16. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 2. punkta a) apakšpunktu bija jānosaka papildu pašu kapitāls.

170

Šajā ziņā ECB norādīja uz strīdu starp prasītāju un CM11–CIC grupu CNCM iekšienē un to, ka tas ļāva paredzēt prasītājas izstāšanos no Crédit mutuel grupas.

171

Būtībā ECB uzskatīja, ka iespējamā izstāšanās varēja radīt prasītājai trīs veidu sekas. Pirmkārt, tas ietekmētu prasītājas darījumu modeli. Šajā ziņā tiek izdarīta atsauce uz konkurences spiediena palielināšanos, ar ko prasītājai būs jāsaskaras Crédit mutuel grupas iestāžu dēļ, un tiek apšaubīta iespēja izmantot Crédit mutuel preču zīmi izstāšanās gadījumā. Otrkārt, izstāšanās varētu ietekmēt prasītājai noteiktās “CET 1” pašu kapitāla minimālās prasības, jo tā vairs nevarētu piemērot attīstītās mērīšanas pieeju un tai būtu jāizmanto standartizēta pieeja, kas izraisītu tai noteiktā pašu kapitāla prasību palielināšanos. Treškārt, šī izstāšanās ietekmētu arī prasītājas likviditātes riska profilu, jo tā vairs nevarētu izmantot solidaritātes mehānismu, kas pastāv Crédit mutuel grupā. Tas varētu ietekmēt tās ārējos reitingus un tādējādi arī refinansēšanas izmaksas.

172

Šo pamatu varētu iedalīt trīs daļās, kas balstītas, pirmkārt, uz kļūdu tiesību piemērošanā, kura izriet no tā, ka ECB bija ņēmusi vērā notikumu, kas, prasītājas ieskatā, ir maz ticams, proti, tās atdalīšanos no Crédit mutuel grupas, un otrkārt, uz papildu pašu kapitāla noteikšanas kļūdaino un nesamērīgo raksturu, jo šī varbūtība ir maz ticama, un, treškārt, uz to, ka papildu pašu kapitāla noteikšana esot “slēpta sankcija”.

173

Prasītāja pārmet ECB, ka tā ir balstījusies uz prasītājas izstāšanos no Crédit mutuel grupas, un apgalvo, ka šī varbūtība ir tik maz ticama, ka ar tās ņemšanu vērā apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā.

174

Šajā ziņā tā norāda, ka tās izstāšanās no Crédit mutuel grupas nozīmētu, ka būtu jāgroza CMF tiesību normas, ko nav paredzējušas nedz Francijas valsts iestādes, nedz ECB pati. Gluži pretēji, ECB gan tās 2014. gada 10. novembra vēstulē, gan apstrīdētajā lēmumā atbalsta CNCM nozīmes nostiprināšanu un tās reformēšanu. Ņemot to vērā, tikai ar prasītājas vēlmi mainīt Crédit mutuel grupas struktūru par labu bipolārai sistēmai, kurā katrai no divām pusēm būtu sava centrālā iestāde, nevarot pamatot tās riska profila grozīšanu, ja valsts iestādes neatbalstītu šādu reformu.

175

ECB lūdz noraidīt trešā pamata pirmo daļu.

176

Ciktāl prasītāja apgalvo, ka ECB ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, ņemot vērā iespējamo izstāšanos no Crédit mutuel grupas, ir jānorāda, ka no Direktīvas 2013/36 97. panta 1. punkta a) apakšpunkta formulējuma izriet, ka ECB kontrolē apdraudējumus, “kuriem iestādes ir vai varētu tikt pakļautas”, tas obligāti nozīmē to, ka ir jāņem vērā iespējamais turpmākais notikums, kas varētu ietekmēt to riska profilu. Tādējādi, balstoties uz iespējamā turpmākā notikuma iestāšanos, ECB nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

177

Ar savu argumentāciju, pārmetot ECB, ka tā esot ņēmusi vērā šādas izstāšanās varbūtību, lai arī tā nebija pietiekami ticama, prasītāja faktiski apgalvo, ka ECB esot pieļāvusi kļūdu vērtējumā.

178

Šajā ziņā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru sarežģītu vērtējumu gadījumā dažās Savienības tiesību jomās Savienības iestādēm ir plaša rīcības brīvība, tādējādi Savienības tiesu īstenotajai pārbaudei ir jāaprobežojas tikai ar to, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi un noteikumi par pamatojumu, vai fakti ir materiāli precīzi atspoguļoti, vai nav acīmredzamas kļūdas faktu vērtējumā un vai pilnvaras nav izmantotas nepareizi (skat. spriedumu, 2010. gada 2. septembris, Komisija/Deutsche Post, C‑399/08 P, EU:C:2010:481, 97. punkts un tajā minētā judikatūra).

179

Tomēr šī plašās rīcības brīvības īstenošana neizslēdz pārbaudi tiesā. Savienības tiesai ir ne tikai jāpārbauda izvirzīto pierādījumu faktiskā pareizība, ticamība un konsekvence, bet arī tas, vai šie pierādījumi ir uzskatāmi par visu atbilstošo informāciju, kas var tikt ņemta vērā, lai novērtētu sarežģītu situāciju, un vai tie var pamatot izdarītos secinājumus (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 22. novembris, Spānija/Lenzing, C‑525/04 P, EU:C:2007:698, 57. punkts, un 2008. gada 6. novembris, Nīderlande/Komisija, C‑405/07 P, EU:C:2008:613, 55. punkts).

180

Tāpat, ja Savienības iestādei ir piešķirta plaša rīcības brīvība, vēl jo lielāka nozīme ir to garantiju ievērošanai administratīvajā procesā, ko sniedz Savienības tiesību sistēma. Šo garantiju skaitā it īpaši ir kompetentās iestādes pienākums pietiekami pamatot savus lēmumus. Tikai tā Savienības tiesa var pārbaudīt, vai ir izpildīti faktu un tiesību elementi, no kuriem ir atkarīga rīcības brīvības īstenošana (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1991. gada 21. novembris, Technische Universität München, C‑269/90, EU:C:1991:438, 14. punkts, un 2010. gada 9. septembris, Evropaïki Dynamiki/Komisija, T‑387/08, nav publicēts, EU:T:2010:377, 31. punkts).

181

Jākonstatē, ka ECB izskatāmajā lietā ir šāda plaša rīcības brīvība, jo kredītiestādes “CET 1” pašu kapitāla prasību līmeņa novērtējums attiecībā uz tās riska profilu un notikumiem, kas var to ietekmēt, ir sarežģīts.

182

Tādējādi ir jāpārbauda, vai ECB, ņemot vērā prasītājas iespējamo izstāšanos no Crédit mutuel grupas, ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

183

Galvenais arguments, ko izvirzījusi prasītāja, lai noraidītu šādas izstāšanās iespējamību, ir balstīts uz Francijas valsts iestāžu nepieciešamo iesaistīšanos, izdarot CMF tai nelabvēlīgus grozījumus.

184

Protams, prasītāja pamatoti norāda, ka no CMF L.511–30. un L.511–31. panta, interpretējot tos kopsakarā, izriet, ka tai ir jābūt saistītai tikai ar vienu no CMF L.511–30. pantā uzskaitītajām centrālajām iestādēm. No tā obligāti izriet, ka, lai notiktu prasītājas organizētā izstāšanās no Crédit mutuel grupas, būtu jāizdara grozījumi CMF L.511–30. pantā, iekļaujot tajā centrālo iestādi, kas ir radniecīga prasītājas kredītiestādēm.

185

Tomēr CNCM ar CMF ir piešķirtas pilnvaras izslēgt ar Crédit mutuel grupu saistītas iestādes. Pirmkārt, CMF L.511–31. panta piektajā daļā ir paredzēts, ka centrālās iestādes var “noteikt sankcijas, kas paredzētas tām piemērojamajos tiesību normatīvajos aktos”, un – konkrētāk – tā sestajā daļā ir paredzēta iespējamība zaudēt iestādes vai radniecīgas sabiedrības statusu, par ko “centrālā iestāde paziņo [ACPR], kura lemj par atļaujas piešķiršanu attiecīgajai iestādei vai sabiedrībai”. Otrkārt, no CMF R.512–24. panta izriet, ka “[CNCM] valde krājaizdevu sabiedrībai, kas pārkāpj spēkā esošo regulējumu, var noteikt kādu no šādām sankcijām: [..] svītrot no Crédit mutuel krājaizdevu sabiedrību saraksta”, noteikumi par šo sankciju noteikšanas pilnvaru īstenošanu ir precizēti CMF R.512–25. pantā. Šī prerogatīva ir paredzēta arī CNCM 25. pantā.

186

Taču, pirmkārt, ciktāl prasītāja veido vienu veselumu ar Crédit mutuel krājaizdevu sabiedrībām, to var izslēgt tikai tad, ja attiecībā uz to tiktu īstenota šī prerogatīva.

187

Otrkārt, prasītāja neapstrīd, ka pastāv ilgstošas nesaskaņas starp to un CM11–CIC grupu, kā arī CNCM, uz ko ECB ir norādījusi apstrīdētajā lēmumā. Šajā ziņā prasītāja, sākot no savas 2015. gada 17. jūlija ECB nosūtītās vēstules, ir atsaukusies uz pieteikumu par civilprasību krimināllietā par prettiesisku procentu iekasēšanu, kuru tā bija iesniegusi Tribunal de grande instance de Paris [Parīzes pirmās instances tiesas] prokuroram saistībā ar iespējamo interešu konfliktu starp CM11‑CIC grupu un CNCM. Tāpat minētās vēstules pielikumā prasītāja norādīja uz procedūrām, kuras tā ierosināja Tribunal de grande instance de Paris un EUIPO, lūdzot attiecīgi atcelt Crédit mutuel valsts preču zīmes un Savienības preču zīmes, kuru īpašniece ir CNCM.

188

Ņemot vērā šo ārkārtas konfliktsituāciju starp prasītāju un CNCM un CM11‑CIC grupu, prasītājas iespējamā izstāšanās no Crédit mutuel grupas, tostarp arī tad, ja netiek izdarīti grozījumi CMF L.511–30. pantā, nešķiet tik neiespējama, ka tās ņemšana vērā būtu jāuzskata par acīmredzamu ECB kļūdu vērtējumā.

189

Tādējādi trešā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

190

Prasītājas ieskatā, ECB esot nepareizi un nesamērīgi uzskatījusi, ka varbūtība, ka tā izstāsies no Crédit mutuel grupas, nozīmē, ka tās rīcībā būtu jābūt papildu pašu kapitālam.

191

ECB lūdz noraidīt šo trešā pamata daļu.

192

Tādējādi no 171. punkta izriet, ka, lai secinātu, ka prasītājas izstāšanās no Crédit mutuel grupas nelabvēlīgi ietekmēs tās riska profilu, kas ietver nepieciešamību prasītājai nodrošināt papildu pašu kapitālu, ECB būtībā ir atsaukusies uz trim pamatojuma kategorijām.

193

Vispārējā tiesa uzskata, ka ir pietiekami pārbaudīt, vai ir pamatots pamatojums, kas ir balstīts, pirmkārt, uz prasītājas likviditātes risku un, otrkārt, tās pašu kapitāla aprēķina metodes maiņas ietekmi.

194

Prasītāja apgalvo, ka ECB ir kļūdaini atsaukusies uz ietekmi uz riska profilu, ja tiktu zaudēta [piekļuve] Crédit mutuel grupā izveidotajam solidaritātes mehānismam, jo šāds mehānisms neeksistējot. Turklāt tā uzskata, ka, ņemot vērā tās ļoti labo iekšējo ekonomisko stāvokli, iespējamā ārējo reitingu pazemināšana var tikai ļoti ierobežoti ietekmēt refinansēšanas izmaksas. Būtībā tā uzsver, ka tās saistību rādītājs tika būtiski samazināts un līdz ar to – arī atkarība no finanšu tirgiem attiecībā uz tās refinansēšanu. Tādējādi tā uzskata, ka tās reitinga pazemināšanai par trim pakāpēm būtu nenozīmīga ietekme uz refinansēšanas izmaksām vai uz tās neto rezultātu.

195

Šajā ziņā ir jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītāja savos rakstos, un kā tas tika konstatēts 135. un 137. punktā, Crédit mutuel grupā pastāv solidaritātes mehānisms.

196

Turklāt no kredītreitingu aģentūras ziņojuma par prasītāju, ko ECB iesniedza iebildumu raksta B.16. pielikumā, izriet, ka tai piešķirtais reitings bija saistīts ar Crédit mutuel grupas reitingu. Turklāt kredītreitingu aģentūra, nosakot prasītājai piešķirto reitingu, šajā ziņojumā nozīmi piešķīra solidaritātes mehānisma pastāvēšanai Crédit mutuel grupā.

197

Tāpēc, ņemot vērā prasītājas riska profila noteikšanas sarežģītību, ECB nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, secinot, ka šī neiespējamība izmantot solidaritātes mehānismu pēc izstāšanās no Crédit mutuel grupas var nelabvēlīgi ietekmēt prasītājas ārējo reitingu un tādējādi tās refinansēšanas izmaksas. Šajā ziņā prasītājas nostāja attiecībā uz refinansēšanas papildu izmaksām, kas izrietētu no tās reitinga pazemināšanas, nepierāda, ka šis vērtējums ir acīmredzami kļūdains.

198

Prasītāja apgalvo, ka pāreja no attīstītās mērīšanas pieejas uz standartizēto pieeju, aprēķinot pašu kapitālu, ir tikai mērīšanas instrumentu maiņa, kas neatbilst darbības risku vai kredītrisku, ar kuriem tā saskaras, realitātes maiņai. Lai gan tā atzīst, ka līdz ar pāreju uz standartizēto pieeju “CET 1” pašu kapitāla prasības faktiski automātiski tiktu paaugstinātas, prasītāja apgalvo, ka tā varētu tikt galā ar šo paaugstinājumu. Ar apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to jau tagad tai ir noteikts papildu pašu kapitāls, tai esot liegts brīvi izmantot daļu no savas finansiālās kapacitātes, kas radot tai smagu kaitējumu un kas esot nesamērīgi.

199

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Regulā Nr. 575/2013 ir paredzētas divas kredītiestāžu pašu kapitāla minimālo prasību aprēķina metodes: Regulas Nr. 575/2013 111.–141. pantā paredzētā “standartizētā pieeja”, saskaņā ar kuru riska darījumu vērtējums tiek veikts standartizēti, vai Regulas Nr. 575/2013 142.–191. pantā noteiktā “attīstītās mērīšanas pieeja” jeb “uz iekšējiem reitingiem balstīta pieeja”, kurā tiek izmantotas īpašas metodes, – saskaņā ar Regulas Nr. 575/2013 143. pantu šīs otrās metodes izmantošanai ir jāsaņem kompetentās iestādes atļauja.

200

Turklāt, ciktāl prasītāja norāda, ka preventīva papildu pašu kapitāla noteikšana ir nesamērīga, ir jāatgādina, ka atbilstoši LES 5. panta 4. punktam saskaņā ar samērīguma principu Savienības rīcības saturs un veids nepārsniedz to, kas ir nepieciešams Līgumu mērķu sasniegšanai. Iestādes piemēro samērīguma principu atbilstoši Protokolam par subsidiaritātes un samērīguma principa piemērošanu, kas pievienots LESD.

201

Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai samērīguma princips, kas ir viens no vispārējiem Savienības tiesību principiem, prasa, lai Savienības iestāžu tiesību akti būtu piemēroti attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteikto leģitīmo mērķu sasniegšanai un tie nepārsniegtu mērķu sasniegšanai vajadzīgās robežas, un, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais, un tā radītie traucējumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem (skat. spriedumu, 2016. gada 4. maijs, Philip Morris Brands u.c., C‑547/14, EU:C:2016:325, 165. punkts un tajā minētā judikatūra).

202

Turklāt ir jāatgādina, ka pasākuma samērīguma novērtējumam ir jāatbilst rīcības brīvībai, kas Savienības iestādēm eventuāli ir atzīta saistībā ar tā pieņemšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 12. decembris, Vācija/Parlaments un Padome, C‑380/03, EU:C:2006:772, 145. punkts un tajā minētā judikatūra).

203

Apstrīdētajā lēmumā ECB būtībā izmantoja argumentāciju, kas ir balstīta uz trīs elementiem. Pirmkārt, izstāšanās no Crédit mutuel grupas gadījumā prasītāja, iespējams, nevarētu piemērot attīstītās mērīšanas pieeju un tai būtu jāizmanto standartizētā pieeja. Otrkārt, šīs pieejas piemērošana izraisītu tās pašu kapitāla vērtējuma pazemināšanu. Treškārt, tādējādi tā secina, ka prasītājai būtu jāsagatavojas šai situācijai, nodrošinot atbilstīgas pašu kapitāla rezerves.

204

Vispārējā tiesa norāda, ka prasītāja neapstrīd, ka pirmie divi elementi, uz kuriem norāda ECB, ir pamatoti. Turklāt, it īpaši vēstulē, kuru prasītāja 2015. gada 27. martā adresēja ECB, tā norādīja, ka tās “CET 1” pašu kapitāla līmenis samazinātos par 2,8 %, ja, aprēķinot šo kapitālu, attīstītās mērīšanas pieejas vietā tiktu izmantota standartizētā pieeja.

205

Tā kā, pirmkārt, 184.–188. punktā izklāstīto iemeslu dēļ ECB bija tiesības ņemt vērā prasītājas izstāšanās no Crédit mutuel grupas varbūtību un, otrkārt, nav strīda starp lietas dalībniecēm, ka šāda izstāšanās varētu nozīmēt prasītājas “CET 1” pašu kapitāla līmeņa novērtējuma pazemināšanos, papildu pašu kapitāla noteikšana, kas ļautu tikt galā ar šo varbūtību, nav acīmredzama kļūda vērtējumā, nedz arī tā ir acīmredzami nesamērīga.

206

No iepriekš minētā izriet, ka gan pamatojums, kas ir balstīts uz prasītājas likviditātes riska profila maiņu, gan pamatojums, kas ir balstīts uz šo pašu kapitāla aprēķina metodes maiņas ietekmi izstāšanās no Crédit mutuel grupas gadījumā, ir pietiekams, lai pienācīgi pamatotu ECB tiesības noteikt papildu pašu kapitālu. Tādējādi tas, vai apstrīdētajā lēmumā norādītais pamatojums saistībā ar izstāšanās no Crédit mutuel grupas ietekmi uz prasītājas darījumu modeli ir pamatots, nav jāpārbauda.

207

Tādējādi trešā pamata otrā daļa ir jānoraida.

208

Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā noteiktajam “CET 1” pašu kapitāla līmenim piemīt slēptas sankcijas raksturs, jo tās mērķis, šķiet, bija “sodīt” par to, ka ECB uzmanība tika vērsta uz Crédit mutuel grupā esošo situāciju.

209

ECB noraida, ka tās veiktajam prasītājas “CET 1” pašu kapitāla līmeņa vērtējumam ir slēptas sankcijas raksturs.

210

Jānorāda, ka ar šādu argumentāciju prasītāja būtībā apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta pilnvaru nepareiza izmantošana.

211

Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pilnvaru nepareizas izmantošanas jēdziens administratīvas iestādes gadījumā faktiski attiecas uz tās pilnvaru izmantošanu citiem mērķiem, nevis tiem, kuru sasniegšanai tai šīs pilnvaras piešķirtas. Lēmumā ir pieļauta nepareiza pilnvaru izmantošana tikai tad, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstīgām un saskaņotām pazīmēm, izrādās, ka tas ir pieņemts šādā nolūkā (spriedumi, 1990. gada 13. novembris, Fedesa u.c., C‑331/88, EU:C:1990:391, 24. punkts, un 2001. gada 9. oktobris, Itālija/Komisija, C‑400/99, EU:C:2001:528, 38. punkts). Turklāt, pastāvot vairākiem mērķiem, pat ja nepamatoti motīvi mijas ar pamatotiem, lēmums tomēr nezaudē spēku pilnvaru nepareizas izmantošanas dēļ, ja tas sasniedz galveno mērķi (spriedumi, 1954. gada 21. decembris, Itālija/Augstā Iestāde, 2/54, EU:C:1954:8, 103. lpp., un 2005. gada 21. septembris, EDP/Komisija, T‑87/05, EU:T:2005:333, 87. punkts).

212

Mērķis, ar kādu pamatregulas 16. panta 2. punktā minētās pilnvaras ir piešķirtas ECB, kā arī kā tas izklāstīts 168. punktā, it īpaši ir balstīts uz nepieciešamību novērst situāciju, kurā kredītiestādes pašu kapitāls un likviditāte nenodrošina šo risku pareizu pārvaldību un segumu.

213

Taču, pirmkārt, no šī pamata pirmo divu daļu pārbaudes izriet, ka ECB savas pilnvaras ir izmantojusi atbilstoši šim mērķim. Otrkārt, prasītāja nenorāda objektīvas, atbilstīgas un saskanīgas pazīmes 211. punktā minētās judikatūras izpratnē, lai pierādītu, ka tās pašu kapitāla līmenis ir noteikts, lai to sodītu.

214

Tādējādi trešā daļa un līdz ar to pamats kopumā, kā arī šī prasība ir jānoraida.

215

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā izskatāmajā lietā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt ECB tiesāšanās izdevumus saskaņā ar tās prasījumiem.

216

Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tādēļ Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

I. Tiesvedības priekšvēsture

II. Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

III. Juridiskais pamatojums

A. Par prasības pieņemamību

1. Par prasītājas padomēm piešķirtā pilnvarojuma likumību

2. Par prasītājas tiesībām celt prasību par apstrīdētā lēmuma 2. panta 1. punktu un I pielikumu

3. Par prasītājas interesi celt prasību par apstrīdēto lēmumu

B. Par lietas būtību

1. Par pirmo un otro pamatu, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma 2. panta 1. punktu un I pielikumu

a) Par VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunkta teleoloģisko un kontekstuālo interpretāciju

b) Par pirmo pamatu, kas balstīts uz to, ka CNCM nav kredītiestādes statusa

1) Par jautājumu, vai centrālās iestādes kredītiestādes statuss izriet no VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunkta

2) Par jautājumu, vai centrālās iestādes kredītiestādes statuss izriet no Regulas Nr. 575/2013 10. panta

c) Par otro pamatu, kas ir balstīts uz prudenciālajai uzraudzībai pakļautas grupas VUM pamatregulas 2. panta 21. punkta c) apakšpunkta un Regulas Nr. 575/2013 10. panta izpratnē neesamību

1) Par otrā pamata pirmo daļu, kas balstīta uz Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta a) apakšpunkta pārkāpumu

2) Par otrā pamata otro daļu, kas balstīta uz Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu

3) Par otrā pamata trešo daļu, kas balstīta uz Regulas Nr. 575/2013 10. panta 1. punkta c) apakšpunkta pārkāpumu

2. Par trešo pamatu, kas attiecas uz apstrīdētā lēmuma 2. panta 3. punkta un II–2. pielikuma tiesiskumu

a) Par trešā pamata pirmo daļu, kas balstīta uz to, ka ECB kļūdaini ņēma vērā prasītājas iespējamo izstāšanos no Crédit mutuel grupas

b) Par trešā pamata otro daļu, kas balstīta uz to, ka ECB vērtējums par nepieciešamību noteikt prasītājai papildu pašu kapitālu ir kļūdains un nesamērīgs

1) Par to, vai ir pamatots pamatojums, kas balstīts uz prasītājas likviditātes riska profila maiņu izstāšanās no Crédit mutuel grupas gadījumā

2) Par to, vai ir pamatots pamatojums, kas balstīts uz prasītājas pašu kapitāla aprēķina metodes maiņas ietekmi izstāšanās no Crédit mutuel grupas gadījumā

c) Par trešā pamata trešo daļu, kas balstīta uz to, ka papildu pašu kapitāla noteikšana esot slēpta sankcija

IV. Par tiesāšanās izdevumiem