—

M. E. Van der Weegen, M. J. Van der Weegen un A. Pot vārdā – C. Hendrickx un M. Vandendijk, advocaten,

—

Beļģijas valdības vārdā – J.‑C. Halleux un M. Jacobs, pārstāvji, kam palīdz S. D’Aloia, eksperts,

—

Eiropas Komisijas vārdā – W. Roels, pārstāvis,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt LESD 56. un 63. pantu, kā arī 1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (OV 1994, L 1, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “EEZ līgums”) 36. un 40. pantu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Maria Eugenia Van der Weegen, Miguel Juan Van der Weegen, Anna Pot, kā Johannes Van der Weegen tiesību pārņēmējiem, kā arī Anna Pot un Belgische Staat (Beļģijas valsts) par atteikumu piešķirt nodokļu atbrīvojumu krājnoguldījuma citā dalībvalstī, kas nav Beļģijas Karaliste, atlīdzībai.

3

Code des impôts sur les revenus [Ienākuma nodokļa kodeksa] (turpmāk tekstā – “CIR 1992”), redakcijā, kas bija piemērojama attiecībā uz 2010. taksācijas gadu (2009. gada ienākumi), 21. pantā bija paredzēts:

“Par ienākumiem no kustama īpašuma un kapitāla neuzskata:

[..]

[..].”

4

2013. gada 6. jūnija spriedumā Komisija/Beļģija (C‑383/10, EU:C:2013:364) Tiesa atzina, ka ar šo tiesību normu ir pārkāpts LESD 56. pants un EEZ līguma 36. pants.

5

Ar loi du 25 avril 2014 portant des dispositions diverses [2014. gada 25. aprīļa Likuma par dažādiem noteikumiem] (2014. gada 7. maijaMoniteur belge, 36946. lpp. ; turpmāk tekstā – “2014. gada 25. aprīļa likums”) 170. pantu CIR 1992 21. panta 5. punktā tika izdarīts šāds grozījums:

“Par ienākumiem no kustama īpašuma un kapitāla neuzskata:

[..]

[..].”

6

Pamatojumā attiecībā uz CIR 1992 21. panta 5. punkta grozījumu ir norādīts:

“Tas, ka nosacījumiem ir jābūt “analoģiskiem”, nozīmē, pirmkārt, ka uz krājnoguldījumiem ir jāattiecina tie paši CIR 1992 21. panta 5. punktā minētie pamatnosacījumi un, otrkārt, ka tiem ir jāatbilst konkrētās dalībvalsts valsts pārvaldes iestāžu noteiktajiem kritērijiem attiecībā uz valūtu, kādā noguldījumi ir izteikti, līdzekļu izņemšanas un atskaitīšanas nosacījumiem un kārtību un to atlīdzības struktūru, līmeni un aprēķina kārtību. Pēdējiem minētajiem kritērijiem ir jābūt līdzīgiem tiem, kas ir spēkā Beļģijā. Tas nozīmē, ka, lai arī tie nebūtu identiski, to darbības jomai ir jābūt pielīdzināmai. [..]”

7

Arrêté royal du 27 août 1993 d’exécution du CIR 1992 [Karaļa 1993. gada 27. augusta dekrētā par CIR 1992 izpildi] (1993. gada 13. septembraMoniteur belge, 20096. lpp.), kas grozīts ar Karaļa 2008. gada 7. decembra dekrētu (2008. gada 22. decembraMoniteur belge, 67513. lpp.) (turpmāk tekstā – “AR/CIR 92”), ir paredzēti kritēriji, kuri turklāt ir jāievēro saistībā ar krājnoguldījumiem, uz ko attiecas CIR 1992 21. panta 5. punkts, lai minētais pants varētu tikt piemērots.

8

AR/CIR 92 2. pantā ir noteikts:

“Lai [CIR 1992] 21. panta 5. punkts varētu tikt piemērots, šajā pantā minētajiem krājnoguldījumiem ir jāatbilst turklāt šādiem kritērijiem:

9

Administrācija šajā kontekstā publicēja 2014. gada 12. jūnija apkārtrakstu Circ. AAFisc Nr. 22/2014 (Nr. Ci.RH.231/633.479), kura 2. punktā “Kritēriji, kuriem ir jāatbilst ārvalstu krājnoguldījumiem, uz ko attiecas atbrīvojums” ir paredzēts:

Sīkāka informācija par šiem kritērijiem ir noskaidrojama minētajā AR/CIR 92 2. pantā [..].”

10

Johannes Van der Weegen un A. Pot 2010.–2013. taksācijas gadā bija pieci krājnoguldījumi finanšu iestādēs, kas ir reģistrētas citā dalībvalstī, nevis Beļģijas Karalistē. Viņi lūdza tiem piemērot CIR 1992, kas grozīts ar 2014. gada 25. aprīļa likumu, 21. panta 5. punktā paredzēto atbrīvojumu no nodokļa.

11

Tā kā neviena no šīm iestādēm nespēja apliecināt, ka to pieņemtie krājnoguldījumi atbilst analoģiskiem nosacījumiem tiem, kas tiek piemēroti reglamentētajiem krājnoguldījumiem Beļģijā, konkrēti, attiecībā uz pamatprocentiem un uzticības piemaksu, Beļģijas nodokļu iestādes to atteica, norādot, ka ienākumiem no šiem krājnoguldījumiem nevar tikt piemērots atbrīvojums no nodokļa.

12

Johannes Van der Weegen un A. Pot šo lēmumu pārsūdzēja iesniedzējtiesā, kurai nav skaidrības par CIR 1992, kas grozīts ar 2014. gada 25. aprīļa likumu, 21. panta 5. punkta saderību ar Savienības tiesībām.

13

Šādos apstākļos rechtbank van eerste aanleg West-Vlaanderen, afdeling Brugge (Rietumflandrijas provinces pirmās instances tiesa, Briges nodaļa, Beļģija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai ar CIR 1992 21. panta 5. punktu, kas grozīts ar 2014. gada 25. aprīļa Likuma par dažādiem noteikumiem 170. pantu, ir pārkāpts LESD 56. un 63. pants, kā arī EEZ līguma 36. un 40. pants, jo strīdīgajā tiesību normā, lai gan tā bez atšķirības attiecas gan uz iekšzemes, gan ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem, ir prasīts, lai būtu izpildīti analoģiski nosacījumi tiem, kas ir izvirzīti Karaļa dekrēta par CIR 1992 izpildi 2. pantā un kas de facto ir raksturīgi Beļģijas tirgum, un līdz ar to ir nopietns šķērslis ārvalstu pakalpojumu sniedzējiem sniegt savus pakalpojumus Beļģijā?”

14

No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka Johannes Van der Weegen2016. gada 20. janvārī nomira. M. E. Van der Weegen, Miguel Juan Van der Weegen, kā arī A. Pot ir pārņēmuši viņa tiesības.

15

Ir jāatgādina, ka 2013. gada 6. jūnija spriedumā Komisija/Beļģija (C‑383/10, EU:C:2013:364) Tiesa konstatēja, ka, ieviešot un saglabājot sistēmu, ar kuru tiek noteikta diskriminējoša tādu procentu aplikšana ar nodokļiem, ko maksā bankas nerezidentes, tikai Beļģijas rezidenšu banku maksātajiem procentiem paredzētas atbrīvojuma no nodokļa piemērošanas dēļ, Beļģijas Karaliste nav izpildījusi LESD 56. pantā, kā arī EEZ līguma 36. pantā paredzētos pienākumus.

16

Pēc šī sprieduma minētā sistēma tika grozīta tādējādi, ka atbrīvojums no nodokļa tagad ir piemērojams arī attiecībā uz banku nerezidenšu maksātajiem procentiem.

17

Atbilstoši CIR 1992, kas grozīts ar 2014. gada 25. aprīļa likumu, lai noguldītāji varētu izmantot tiesības uz šādu atbrīvojumu, aplūkotajai krājnoguldījuma sistēmai ir jāatbilst zināmiem likumā paredzētiem nosacījumiem, proti, tiem ir jābūt izteiktiem euro, ir jāpastāv ierobežojumiem attiecībā uz līdzekļu izņemšanu un atskaitīšanu un ir jābūt noteiktai kārtībai, kā tiek aprēķināta atlīdzība, kurai ir jābūt veidotai no pamatprocentiem un uzticības piemaksas.

18

CIR ir paredzēts, ka noguldījumiem, kurus ir pieņēmušas citā Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstī reģistrētas kredītiestādes, ir jāatbilst analoģiskiem kritērijiem, ko ir noteikušas šīs citas dalībvalsts kompetentās iestādes.

19

Atbilstoši 2014. gada 25. aprīļa likuma pamatojumam “nosacījumiem ir jābūt analoģiskiem, t.i., pirmkārt, uz krājnoguldījumiem ir jāattiecina tie paši CIR 1992 21. panta 5. punktā minētie pamatnosacījumi”.

20

Tiesas sēdē Tiesā Beļģijas valdība precizēja, ka šis teksts ir jāsaprot tādējādi, ka nosacījumiem, kas tiek attiecināti uz krājnoguldījumiem bankās, kuras ir reģistrētas citā dalībvalstī, nevis Beļģijā, nav jābūt identiskiem tiem nosacījumiem, kas tiek attiecināti uz krājnoguldījumiem Beļģijā reģistrētās bankās, bet ka pietiek ar to, ka šie nosacījumi ir analoģiski.

21

Tomēr ir jākonstatē, ka neatkarīgi no šī jautājuma netiek apstrīdēts, ka, lai uz krājnoguldījumu Beļģijā reģistrētā bankā vai bankā, kas ir reģistrēta ārvalstī, varētu attiecināt aplūkoto atbrīvojumu no nodokļa, tam katrā ziņā ir jāatbilst it īpaši diviem kritērijiem.

22

Pirmkārt, uz šādu krājkontu ir jāattiecas noteiktiem ierobežojumiem saistībā ar līdzekļu izņemšanas un atskaitīšanas no šī konta kārtību un nosacījumiem un, otrkārt, šāda konta atlīdzībai ir jābūt veidotai gan no pamatprocentiem, gan uzticības piemaksas.

23

Uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu ir jāatbild, ņemot vērā šos konstatējumus.

24

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai LESD 56. un 63. pants, kā arī EEZ līguma 36. un 40. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tāda valsts atbrīvojuma no nodokļa sistēma kā tā, kas ir paredzēta CIR 1992, kas grozīts ar 2014. gada 25. aprīļa likumu, 21. panta 5. punktā, saskaņā ar kuru, lai arī tā ir bez izšķirības piemērojama attiecībā uz ienākumiem no Beļģijā vai citā EEZ dalībvalstī reģistrētu bankas pakalpojumu sniedzēju pieņemtiem krājnoguldījumiem, tā tiek attiecināta uz ienākumiem no krājnoguldījumiem bankās, kas atbilst nosacījumiem, kuri de facto ir raksturīgi vienīgi valsts tirgum.

25

Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jākonstatē, ka, lai arī uz šādu valsts tiesisko regulējumu varētu attiekties abas iesniedzējtiesas minētās pamatbrīvības, tomēr šī tiesiskā regulējuma iespējamā ierobežojošā iedarbība uz kapitāla brīvu apriti var būt vienīgi iespējamo pakalpojumu sniegšanas brīvībai noteikto ierobežojumu neizbēgamas sekas. Ja valsts tiesiskais regulējums ir piesaistīts vienlaikus vairākām pamatbrīvībām, Tiesa principā tikai attiecībā uz vienu no šīm brīvībām pārbauda, vai ir tā, ka attiecīgās lietas apstākļos pārējās attiecībā pret pirmo ir pavisam otršķirīgas un var būt tai piesaistītas (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2009. gada 8. septembris, Liga Portuguesa de Futebol Profissional un Bwin International, C‑42/07, EU:C:2009:519, 47. punkts; 2010. gada 11. marts, Attanasio Group, C‑384/08, EU:C:2010:133, 40. punkts, kā arī rīkojumu, 2016. gada 28. septembris, Durante, C‑438/15, nav publicēts, EU:C:2016:728, 14. punkts).

26

No minētā izriet, ka attiecīgā atbrīvojuma no nodokļa sistēma ir jāapskata vienīgi saistībā ar LESD 56. pantu un EEZ līguma 36. pantu.

27

Papildus ir jākonstatē, ka banku pakalpojumi ir pakalpojumi LESD 57. panta izpratnē. LESD 56. pantam pretrunā ir tāda valsts tiesiskā regulējuma piemērošana, kurā bez objektīva attaisnojuma pakalpojumu sniedzējam ir liegta iespēja efektīvi izmantot pakalpojumu sniegšanas brīvību (šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 14. janvāris, Komisija/Grieķija, C‑66/15, nav publicēts, EU:C:2016:5, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Šajā gadījumā ar tiesību aktiem, uz kuriem attiecas pamatlieta, ir noteikta nodokļu sistēma, kas ir bez atšķirības piemērojama krājnoguldījumu atlīdzībām, kuras izmaksā Beļģijā reģistrētas bankas, un tām, kuras izmaksā citā dalībvalstī reģistrētas bankas.

29

Tomēr pat tāds valsts tiesību akts, kas ir bez atšķirības piemērojams visiem pakalpojumiem neatkarīgi no pakalpojumu sniedzēja reģistrācijas vietas, var būt pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojums, ja ar to priekšrocības izmantošana ir paredzēta vienīgi pakalpojumu lietotājiem, kuri atbilst noteiktiem nosacījumiem, kas faktiski ir raksturīgi valsts tirgum, un šādi ir liegta iespēja šo priekšrocību izmantot citu būtībā līdzvērtīgu pakalpojumu lietotājiem, kuri tomēr neatbilst konkrētiem šajā tiesību aktā paredzētiem nosacījumiem. Šādi tiesību akti ietekmē pakalpojumu lietotāju situāciju kā tādu un tātad var tos atturēt izmantot noteiktu pakalpojumu sniedzēju pakalpojumus, ja pēdējo minēto piedāvātie pakalpojumi neatbilst šajos tiesību aktos paredzētajiem nosacījumiem, un šādi iespaido piekļuvi tirgum (šajā ziņā skat. spriedumu, 1995. gada 10. maijs, Alpine Investments, C‑384/93, EU:C:1995:126, 26.–28. un 35.–38. punkts, kā arī spriedumu, 2011. gada 10. novembris, Komisija/Portugāle, C‑212/09, EU:C:2011:717, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

Līdz ar to ir jāpārbauda, pirmām kārtām, vai attiecīgie valsts tiesību akti, uz kuriem attiecas pamatlieta, lai arī tie ir piemērojami bez atšķirības, rada šķēršļus pakalpojumu sniegšanas brīvībai.

31

Šajā ziņā ir jānorāda, kā ir precizēts apkārtrakstā Circ AAFisc Nr. 22/2014, ka noguldījumiem ir jāatbilst AR/CIR 92 2. pantā noteiktajiem kritērijiem, kuros ir paredzēts tostarp, ka līdzekļu izņemšanai no šādiem noguldījumiem ir jābūt ierobežotai, lai pēdējos minētos nošķirtu no norēķinu konta, un ka krājnoguldījumu atlīdzībai ir jābūt veidotai obligāti un vienīgi no pamatprocentiem un uzticības piemaksas.

32

No tiesas sēdē Tiesā sniegtajiem ieinteresēto personu precizējumiem arī izriet, ka citās EEZ dalībvalstīs, izņemot Beļģijas Karalisti, nav ar krājnoguldījumiem saistītas sistēmas, kas atbilstu AR/CIR 92 2. pantā izvirzītajiem nosacījumiem, it īpaši attiecībā uz šāda noguldījuma atlīdzību. Šķiet, ka šāda veida atlīdzība ir Beļģijas banku tirgum raksturīga īpatnība.

33

Tādējādi attiecīgā valsts tiesiskā regulējuma dēļ, lai arī tas ir bez atšķirības piemērojams gan attiecībā uz Beļģijā reģistrētās iestādēs atvērtu krājkontu atlīdzībām, gan tādu krājkontu atlīdzībām, kas ir atvērti citās EEZ dalībvalstīs, pirmkārt, Beļģijas rezidenti faktiski tiek atturēti no tādu banku pakalpojumu izmantošanas, kas ir reģistrētas šajās citās dalībvalstīs, un krājkontu atvēršanas vai saglabāšanas pēdējās minētajās bankās, jo aplūkotais atbrīvojums no nodokļa uz to maksātajiem procentiem nevar tikt attiecināts, it īpaši tāpēc, ka krājkontu atlīdzību neveido pamatprocentu un uzticības piemaksas likme.

34

Otrkārt, šis tiesiskais regulējums var atturēt tādu krājkontu turētājus Beļģijā reģistrētā bankā, kura turklāt atbilst atbrīvojuma nosacījumiem, no savu uzkrājumu pārskaitīšanas uz banku, kas ir reģistrēta citā dalībvalstī un nepiedāvā kontus, kuri atbilstu šiem nosacījumiem.

35

Līdz ar to no tā izriet, ka minētie tiesību akti var būt tāds šķērslis pakalpojumu sniegšanas brīvībai, kas principā ir aizliegts LESD 56. panta pirmajā daļā, jo ar to citās dalībvalstīs reģistrētu pakalpojumu sniedzēju piekļuve Beļģijas banku tirgum ir pakārtota nosacījumu izpildei, bet tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, apsverot it īpaši šī sprieduma 29. punktā minētos apstākļus.

36

Otrām kārtām, ir jāpārbauda, vai šāds mērķis var būt attaisnots ar Beļģijas valdības minētajiem apsvērumiem.

37

No iedibinātās judikatūras izriet, ka valsts pasākumi, kas var apgrūtināt vai padarīt mazāk pievilcīgu Līgumā garantēto pamatbrīvību izmantošanu, var tomēr tikt pieļauti ar nosacījumu, ka tiem ir vispārējo interešu mērķis, ka tie ir piemēroti, lai nodrošinātu tā īstenošanu, un ka tie nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu iecerēto mērķi (it īpaši skat. spriedumu, 2013. gada 6. jūnijs, Komisija/Beļģija, C‑383/10, EU:C:2013:364, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Beļģijas valdība apgalvo, ka attiecīgais tiesiskais regulējums veicina patērētāju aizsardzību. Tā šajā nolūkā precizē, ka ir absolūti nepieciešams, lai Beļģijas rezidentiem būtu pieejami krājkonti, kas ir noturīgi, aizsargāti, stabili, pietiekami un nav saistīti ar risku, lai varētu segt to ievērojamos un neparedzētos izdevumus.

39

Šajā ziņā Tiesa jau ir atzinusi, ka pie primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, kas var attaisnot pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu, pieder patērētāju aizsardzība (skat. it īpaši spriedumu, 2014. gada 23. janvāris, Komisija/Beļģija, C‑296/12, EU:C:2014:24, 47. punkts).

40

Tādējādi iesniedzējtiesai, pirmkārt, ir pienākums pārbaudīt, vai attiecīgie tiesību akti atbilst šādam primāram vispārējo interešu apsvērumam.

41

Otrkārt, tai ir jāpārliecinās, ka attiecīgā nodokļu uzlikšanas sistēma, pieņemot, ka tai patiešām ir šāds mērķis, nepārsniedz to, kas ir nepieciešams tā sasniegšanai, un atbilst samērīguma principam.

42

Pat pieņemot, ka attiecīgā sistēma atbilst kādam vispārējo interešu apsvērumam, vienlaikus de facto liedzot atbrīvojumu visiem ienākumiem no krājkontiem, kas ir pieejami iekšējā tirgū, izņemot kontus Beļģijā reģistrētās bankās, ar šo sistēmu var tikt izslēgti krājkonti, kuri ir atvērti it īpaši bankās, kas nav Beļģijas bankas, un kuri ļautu sasniegt to pašu mērķi, kas ir izvirzīts šajā sistēmā, proti, patērētāju aizsardzību. Konkrēti neviens no Tiesā norādītajiem argumentiem neļauj uzskatīt, ka AR/CIR 92 2. pantā paredzēto nosacījumu saistībā ar noguldījumu atlīdzību piemērošana būtu nepieciešama minētā mērķa sasniegšanai.

43

Līdz ar to uz patērētāju aizsardzību nevar atsaukties, lai attaisnotu aplūkoto šķērsli pakalpojumu sniegšanas brīvībai.

44

Runājot par EEZ līguma 36. pantu, ir jānorāda, ka šī tiesību norma ir analoģiska tai, kas ir noteikta ar LESD 56. pantu, tāpēc šī sprieduma 27.–43. punktā aprakstītie apsvērumi saistībā ar šo pēdējo minēto pantu attiecas arī uz EEZ līguma 36. pantu.

45

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka LESD 56. pants un EEZ līguma 36. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tādi valsts tiesību akti kā tie, uz kuriem attiecas pamatlieta un kuros ir paredzēta valsts atbrīvojuma no nodokļa sistēma, ņemot vērā, ka ar to, lai arī tā ir bez izšķirības piemērojama attiecībā uz ienākumiem no Beļģijā vai citā EEZ dalībvalstī reģistrētu bankas pakalpojumu sniedzēju pieņemtiem krājnoguldījumiem, citās dalībvalstīs reģistrētu bankas pakalpojumu sniedzēju piekļuvei Beļģijas banku tirgum ir pakārtota nosacījumu izpildei; to pārbaudīt ir iesniedzējtiesas pienākums.

46

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:

LESD 56. pants un 1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu 36. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir tādi valsts tiesību akti kā tie, uz kuriem attiecas pamatlieta un kuros ir paredzēta valsts atbrīvojuma no nodokļa sistēma, ņemot vērā, ka ar to, lai arī tā ir bez izšķirības piemērojama attiecībā uz ienākumiem no Beļģijā vai citā Eiropas Ekonomikas zonas dalībvalstī reģistrētu bankas pakalpojumu sniedzēju pieņemtiem krājnoguldījumiem, citās dalībvalstīs reģistrētu bankas pakalpojumu sniedzēju piekļuve Beļģijas banku tirgum ir pakārtota nosacījumu izpildei; to pārbaudīt ir iesniedzējtiesas pienākums.