—

Austrijas valdības vārdā – G. Eberhard, pārstāvis,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. Kellerbauer un M. van Beek, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV 2003, L 299, 9. lpp.) 7. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Hans Maschek un Magistratsdirektion der Stadt Wien – Personalstelle Wiener Stadtwerke (Vīnes pilsētas Pašvaldības iestāžu administrācija – Tehnisko pakalpojumu dienesta Personālvadības departaments, Austrija), viņa darba devēju, attiecībā uz finansiālu atlīdzību par ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, ko attiecīgā persona nav izmantojusi pirms darba attiecību beigām.

3

Direktīvas 2003/88 7. pants “Gadskārtējais atvaļinājums” ir formulēts šādi:

“1.   Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu, atvaļinājumu saskaņā ar nosacījumiem par tiesībām uz šāda atvaļinājuma piešķiršanu, ko nosaka valsts tiesību akti un/vai prakse.

2.   Obligāto apmaksāto ikgadējā atvaļinājuma laikposmu nevar aizstāt ar finansiālu atlīdzību, izņemot gadījumus, kad pārtrauc darba attiecības.”

4

Direktīva 2003/88 Austrijas tiesībās konkrēti attiecībā uz Vīnes pilsētas ierēdņiem ir transponēta ar Gesetz über das Besoldungsrecht der Beamten der Bundeshauptstadt Wien – Besoldungsordnung 1994 (Likums par federācijas galvaspilsētas Vīnes ierēdņu atalgojuma tiesībām, 1994. gada Ierēdņu atalgojuma noteikumi), kas grozīts 2014. gadā (turpmāk tekstā – “BO”), 41.a pantā:

“(1)   Ierēdnim, kad viņš izbeidz dienestu vai kad viņa darba attiecības tiek izbeigtas, ir tiesības uz atlīdzību par to viņa ikgadējā atvaļinājuma daļu, kuru viņš vēl nav izmantojis ([finansiāla] atlīdzība [par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu]), ja vien viņš uzreiz neturpina darbu citā Vīnes pilsētas dienestā. Viņam ir tiesības uz šo atlīdzību tikai tad, ja viņš pats nav atbildīgs par ikgadējā atvaļinājuma neizmantošanu.

(2)   Ierēdnis ir atbildīgs par savu tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu neizmantošanu it īpaši tad, ja viņš dienestu atstāj tāpēc, ka:

(3)   [Finansiālā] atlīdzība [par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu] tiek aprēķināta atsevišķi par katru kalendāro gadu, kurā tiesības uz ikgadējo atvaļinājumu nav tikušas pilnībā izmantotas un nav zudušas.

(4)   Ierēdnim ir tiesības uz [finansiālu] atlīdzību [par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu] attiecībā uz to atlīdzināmā atvaļinājuma daļu, kura atliek pēc attiecīgajā kalendārajā gadā faktiski izmantotā atvaļinājuma atskaitīšanas.

[..]”

5

DO 68.c panta 1. punktā ir noteikts, ka ierēdnis, kas sasniedz 60 gadu vecumu, pēc sava lūguma var pensionēties, ja viņa pensionēšanās ir saderīga ar dienesta interesēm.

6

Atbilstoši DO 68.b panta 1. punktam ierēdnim, pamatojoties uz viņa lūgumu, ir jāļauj pensionēties, ja

“1.   viņa darba stāžs ir 540 attiecināmi mēneši [..];

2.   ierēdnis nevar veikt darba pienākumus darbnespējas dēļ DO 68.a panta 2. punkta izpratnē. [..]”

7

DO 115.i panta 1. punktā ir paredzēts, ka ierēdnim, kurš to ir lūdzis, ir jāļauj pensionēties, ja viņš ir 720–776 mēnešus vecs un ja pirms pensionēšanās viņa nostrādātais darba stāžs, kas ņemams vērā, aprēķinot vecuma pensiju, ir pietiekams.

8

H. Maschek, kurš ir dzimis 1949. gada 17. janvārī, bija Vīnes pilsētas ierēdnis kopš 1978. gada 3. janvāra.

9

No 2010. gada 15. novembra līdz 2012. gada 30. jūnijam, proti, viņa pensionēšanās datumam, viņš neieradās savā darba vietā.

10

Iesniedzējiesa norāda, ka no H. Maschek administratīvās lietas izriet, ka viņa darba devējs savos reģistros kā prombūtni slimības dēļ ir kvalificējis tikai laikposmu no 2010. gada 15. novembra līdz 31. decembrim.

11

H. Maschek darba devējs neesot iebildis pret pārējo viņa prombūtni laikposmā no 2011. gada 1. janvāra līdz 2012. gada 30. jūnijam, jo ar viņu bija noslēgti divi nolīgumi, kuri attiecās uz šo prombūtni un tās sekām.

12

Pirmais nolīgums, kas noslēgts 2010. gada 20. oktobrī, ir formulēts šādi:

“1. Vispārīgi jautājumi

Esošās situācijas dēļ Vīnes pilsēta nekādā gadījumā nevar turpināt nodarbināt H. Maschek nodaļas vadītāja amatā pēc turpmāk minētā laikposma.

Ņemot vērā, ka H. Maschek pensionēšanās ir paredzēta 2011. gada 1. oktobrī, Vīnes pilsēta ar viņu ir vienojusies par turpmāko:

2. Lūgums par pensionēšanos no 2011. gada 1. oktobra

H. Maschek līdz gada beigām iesniedz rakstveida lūgumu par pensionēšanos no 2011. gada 1. oktobra.

3. Nodaļas vadītāja amats

Lai nodrošinātu raitu pāreju, H. Maschek saglabā nodaļas vadītāja amatu līdz 2010. gada 31. decembrim. Līdz šim datumam viņš izmantos 5–6 nedēļas no sava ikgadējā atvaļinājuma. Atvaļinājums tiks iedalīts līdz oktobra beigām, vienojoties ar Wiener Linien.

H. Maschek2011. gada 1. janvārī tiks atbrīvots no nodaļas vadītāja amata.

4. Atteikšanās no darba veikšanas

No 2011. gada 1. janvāraMagistratsdirektion‑Personalstelle Wiener Stadtwerke atsakās no H. Maschek darba, saglabājot viņam darba algu.”

13

Otrais nolīgums, kas tika noslēgts 2011. gada 21. jūlijā un aizstāj pirmo nolīgumu, ir formulēts šādi:

Vispārīgi jautājumi

Šā nolīguma puses vienojas, ka H. Maschek darbs nodaļas vadītāja amatā vairs nevar tikt izmantots pēc turpmāk noteiktā laikposma.

Ņemot vērā, ka H. Maschenk pensionēšanās ir paredzēta 2012. gada 1. jūlijā, Vīnes pilsēta ir ar viņu vienojusies par sekojošo:

2. Lūgums par pensionēšanos no 2012. gada 1. jūlija

H. Maschenk līdz gada beigām iesniedz rakstveida lūgumu par pensionēšanos no 2012. gada 1. jūlija. Lēmums par pensionēšanos H. Maschek tiks izsniegts personīgi [..]. H. Maschek rakstveidā apņemas šo lēmumu nepārsūdzēt.

3. Nodaļas vadītāja amats

H. Maschek ieņēma nodaļas vadītāja amatu līdz 2010. gada 31. decembrim. Viņš ir ticis atbrīvots no šā amata ar 2011. gada 1. janvāri.

4. Atteikšanās no darba veikšanas

No 2011. gada 1. janvāraMagistratsdirektion‑Personalstelle Wiener Stadtwerke, vienojoties ar Wiener Linien GmbH & Co KG, atsakās no H. Maschek darba, saglabājot viņam atalgojumu [..].

[..]

7. Atliekošs nosacījums

Šis nolīgums ir noslēgts ar atliekošu nosacījumu, ka 2011. gada 21. jūlija paziņojums par atteikšanos ir tiesiski stājies spēkā un H. Maschek ir sniedzis šā nolīguma 2. pantā paredzēto juridiski saistošo paziņojumu par atteikšanos no jebkādas pārsūdzības.”

14

Vienlaikus ar otrā nolīguma noslēgšanu H. Maschek iesniedza arī lūgumu par pensionēšanos. Tā rezultātā viņa darba devējs 2011. gada 21. jūlijā pieņēma lēmumu, ar kuru H. Maschek pensionējās no 2012. gada 1. jūlija, pamatojoties uz DO 115.i panta 1. punktu. Savukārt H. Maschek apņēmās šo lēmumu nekādi nepārsūdzēt.

15

Atbilstoši iesniedzējtiesas sniegtajai informācijai ir konstatēts, ka, pirmkārt, laikposmā no 2010. gada 15. novembra līdz 2010. gada 31. decembrimH. Maschek prombūtne bija attaisnota slimības atvaļinājuma dēļ un, otrkārt, ka no 2011. gada 1. janvāra līdz 2012. gada 30. jūnijam vai līdz viņa darba attiecību beigām saistībā ar pensionēšanos H. Maschek uz dienesta rīkojuma pamata, kas izriet no otrā nolīguma, nebija jāierodas darba vietā.

16

H. Maschek tomēr apgalvo, ka viņš saslima neilgi pirms 2012. gada 30. jūnija. Viņš uzskata, ka līdz ar to viņam ir tiesības uz finansiālu atlīdzību par neizmantoto ikgadējo atvaļinājumu, un šajā saistībā ir iesniedzis pieteikumu savam darba devējam.

17

Viņa darba devējs ar 2014. gada 1. jūlija lēmumu ir noraidījis H. Maschek pieteikumu, pamatojoties uz BO 41.a panta 2. punkta trešo daļu.

18

Verwaltungsgericht Wien (Vīnes Administratīva tiesa), kurā H. Maschek bija pārsūdzējis šo lēmumu, pirmām kārtām pauž šaubas par BO 41.a panta 2. punkta saderīgumu ar Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punktu.

19

Proti, BO 41.a panta 2. punktā ierēdnim, kurš “ir atbildīgs par savu tiesību uz ikgadējo atvaļinājumu neizmantošanu”, esot atņemtas tiesības saņemt finansiālu atlīdzību par neizmantoto ikgadējo atvaļinājumu, it īpaši, ja viņš pensionējas uz DO 115.i panta 1. punkta pamata, kā tas ir noticis pamatlietā.

20

Tādējādi iesniedzējtiesa uzskata, ka, ņemot vērā tādu situāciju kā pamatlietā, BO 41.a panta 2. punkts var būt pretrunā Tiesas judikatūrai par Direktīvas 2003/88 7. pantu, ciktāl ierēdnim, kurš ir pensionējies pēc sava lūguma, tiek atņemtas tiesības uz finansiālu atlīdzību par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu pat tad, ja neilgi pirms došanās pensijā minētais ierēdnis bija slims un šajā saistībā ir iesniedzis darbnespējas lapu.

21

Otrām kārtām iesniedzējtiesa šaubās par nosacījumiem, no kuru izpildīšanas ir atkarīga finansiālās atlīdzības par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu piešķiršana tādam darba ņēmējam, kurš, kā tas ir pamatlietā, slimības dēļ neesot varējis izmantot savas tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu pirms darba attiecību beigām. Tā it īpaši uzskata, ka šīs atlīdzības piešķiršanai būtu jābūt atkarīgai no tā, ka darba ņēmējs atbilstošā laikposmā ir informējis darba dēvēju par savu slimību un ir iesniedzis to apliecinošu darbnespējas lapu.

22

Trešām kārtām iesniedzējtiesai ir radies jautājums, vai – ja Tiesa uzskatītu, ka BO 41.a panta 1. un 2. punkts ir pretrunā Savienības tiesībām, – valsts tiesību aktos, piemērojot Direktīvas 2003/88 7. pantu, par labu darba ņēmējiem, kam saskaņā ar šo tiesību normu prettiesiski ir atņemta iespēja saņemt atlīdzību par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, ir jāparedz šo tiesību īstenošanas kārtība, kura ir labvēlīgāka nekā minētajā direktīvā paredzētā kārtība, it īpaši attiecībā uz tās atlīdzības summu, kas ir piešķirama šiem darba ņēmējiem.

23

Šādos apstākļos Verwaltungsgericht Wien (Vīnes Administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

24

Ar trim jautājumiem, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tādi valsts tiesību akti kā pamatlietā aplūkotie, ar kuriem finansiāla atlīdzība par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu tiek liegta darba ņēmējam, kura darba attiecības ir beigušas, pamatojoties uz viņa lūgumu par pensionēšanos, un kurš nav varējis izmantot savas tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu pirms šo darba attiecību beigām. Ja atbilde būtu apstiprinoša, iesniedzējtiesa jautā, vai valsts tiesību aktos, piemērojot Direktīvas 2003/88 7. pantu, par labu darba ņēmējam, kam saskaņā ar šo tiesību normu nav tiesību saņemt atlīdzību par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, ir jāparedz šo tiesību īstenošanas kārtība, kura ir labvēlīgāka nekā Direktīvā 2003/88 paredzētā, it īpaši attiecībā uz tās atlīdzības summu, kas viņam ir piešķirama.

25

Lai iesniedzējtiesai sniegtu noderīgu atbildi, pirmām kārtām ir svarīgi atgādināt, kā tas izriet no Direktīvas 2003/88 7. panta 1. punkta – normas, no kuras šajā direktīvā nav atļauts izdarīt atkāpes, – ka katram darba ņēmējam ir tiesības uz apmaksātu ikgadēju, vismaz četras nedēļas ilgu atvaļinājumu. Tādējādi šīs tiesības uz apmaksātu ikgadēju atvaļinājumu, kuras saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru ir uzskatāmas par īpaši svarīgu Savienības sociālo tiesību principu, ir piešķirtas katram darba ņēmējam neatkarīgi no viņa veselības stāvokļa (spriedumi, 2009. gada 20. janvāris, Schultz‑Hoff u.c., C‑350/06 un C‑520/06, EU:C:2009:18, 54. punkts, kā arī 2012. gada 3. maijs, Neidel, C‑337/10, EU:C:2012:263, 28. punkts).

26

Kad darba attiecības ir izbeigušās un kad ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu faktiski vairs nav iespējams izmantot, Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punktā ir paredzēts, ka darba ņēmējam ir tiesības uz finansiālu atlīdzību, lai šīs neiespējamības rezultātā netiktu izslēgta jebkāda, pat finansiāla veida šo darba ņēmēja tiesību izmantošana (skat. spriedumus, 2009. gada 20. janvāris, Schultz‑Hoff u.c., C‑350/06 un C‑520/06, EU:C:2009:18, 56. punkts; 2012. gada 3. maijs, Neidel, C‑337/10, EU:C:2012:263, 29. punkts, kā arī 2014. gada 12. jūnijs, Bollacke, C‑118/13, EU:C:2014:1755, 17. punkts).

27

Tāpat ir jānorāda, ka Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punktā, kā to ir interpretējusi Tiesa, nav paredzēts neviens cits nosacījums par tiesību uz finansiālu atlīdzību izmantošanu, kā tikai nosacījums par, pirmkārt, darba attiecību izbeigšanos un, otrkārt, to, ka darba ņēmējs nav izmantojis visu ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, uz kuru viņam bija tiesības šo attiecību izbeigšanās brīdī (spriedums, 2014. gada 12. jūnijs, Bollacke, C‑118/13, EU:C:2014:1755, 23. punkts).

28

Līdz ar to atbilstoši Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punktam darba ņēmējam, kurš nav varējis izmantot visas tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu pirms darba attiecību beigām, ir tiesības saņemt finansiālu atlīdzību par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Šajā ziņā iemesliem, kuru dēļ darba attiecības ir beigušās, nav nozīmes.

29

Tādējādi apstāklis, ka darba ņēmējs pēc savas iniciatīvas ir izbeidzis darba attiecības, nekādi neietekmē viņa tiesības attiecīgā gadījumā saņemt finansiālu atlīdzību par neizmantotajām tiesībām uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, ko viņš nav varējis izmantot pirms darba attiecību beigām.

30

Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tādi valsts tiesību akti kā pamatlietā aplūkotie, ar kuriem finansiāla atlīdzība par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu tiek liegta tādam darba ņēmējam, kura darba attiecības ir beigušās, pamatojoties uz viņa lūgumu par pensionēšanos, un kurš nav varējis izmantot savas tiesības pirms šo darba attiecību beigām.

31

Otrām kārtām, runājot par tādu situāciju kā pamatlietā aplūkotā, ir jāatgādina, ka Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam neatbilst tādas valsts tiesību normas vai prakse, saskaņā ar kurām, beidzoties darba attiecībām, finansiālu atlīdzību par neizmantotu ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu neizmaksā, ja darba ņēmējs visu vai daļu atsauces laikposma un/vai pārcelšanas perioda ir atradies slimības atvaļinājumā, kura dēļ viņš tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu nav varējis izmantot (spriedumi, 2009. gada 20. janvāris, Schultz‑Hoff u.c., C‑350/06 un C‑520/06, EU:C:2009:18, 62. punkts, kā arī 2012. gada 3. maijs, Neidel, C‑337/10, EU:C:2012:263, 30. punkts).

32

Rezultātā Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka darba ņēmējam ir tiesības brīdī, kad viņš aiziet pensijā, saņemt finansiālu atlīdzību par ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, ko viņš nav izmantojis tāpēc, ka viņš neveica savu darbu slimības dēļ (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 3. maijs, Neidel, C‑337/10, EU:C:2012:263, 32. punkts).

33

Līdz ar to, runājot par laikposmu no 2010. gada 15. novembra līdz 31. decembrim, attiecībā uz kuru tika konstatēts, ka H. Maschek bija slimības atvaļinājumā un ka viņš šā iemesla dēļ šajā laikposmā nebija varējis izmantot savas tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, ko viņš bija ieguvis, viņam atbilstoši Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punktam ir tiesības uz finansiālu atlīdzību par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.

34

Turklāt ir jāatgādina, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Direktīvas 2003/88 7. pantā paredzētajām tiesībām uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu ir divējāds mērķis, proti, pirmkārt, ļaut darba ņēmējam atpūsties, nevis veikt viņa darba līgumā paredzētos uzdevumus un, otrkārt, izmantot laiku relaksācijai un brīvā laika nodarbēm (spriedumi, 2009. gada 20. janvāris, Schultz‑Hoff u.c., C‑350/06 un C‑520/06, EU:C:2009:18, 25. punkts, kā arī 2011. gada 22. novembris, KHS, C‑214/10, EU:C:2011:761, 31. punkts).

35

Šajos apstākļos, lai nodrošinātu šo tiesību uz ikgadēju atvaļinājumu lietderīgo iedarbību, ir jākonstatē, ka darba ņēmējam, kura darba attiecības ir beigušās un kuram atbilstoši ar darba devēju noslēgtam nolīgumam, turpinot saņemt darba algu, ir pienākums neierasties savā darba vietā noteiktā laikposmā pirms došanās pensijā, nav tiesību uz finansiālu atlīdzību par šajā laikposmā neizmantotajām tiesībām uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, izņemot, ja viņš nav varējis izmantot šīs tiesības slimības dēļ.

36

Tādējādi iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai atbilstoši otrajam nolīgumam, kas 2011. gada 21. jūlijā ir noslēgts starp H. Maschek un viņa darba dēvēju un kas ir aprakstīts šā sprieduma 13. punktā, H. Maschek faktiski bija pienākums neierasties savā darba vietā laikposmā no 2011. gada 1. janvāra līdz 2012. gada 30. jūnijam, turpinot saņemt savu darba algu. Ja tas tā ir, H. Maschek nav tiesību uz finansiālu atlīdzību par neizmantotajām tiesībām uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, kuras viņš nav izmantojis šajā laikposmā.

37

Savukārt, ja šajā pašā laikposmā H. Maschek nav varējis izmantot savas tiesības uz ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu slimības dēļ – par ko ir jāpārliecinās iesniedzējtiesai – viņam atbilstoši Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punktam ir tiesības uz finansiālu atlīdzību par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu.

38

Trešām kārtām, runājot par jautājumu, vai, valsts tiesību aktos, piemērojot Direktīvas 2003/88 7. pantu, par labu darba ņēmējam, kam saskaņā ar šo tiesību normu nav tiesību saņemt atlīdzību par neizmantoto ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu, ir jāparedz šo tiesību īstenošanas kārtība, kura ir labvēlīgāka nekā Direktīvā 2003/88 paredzētā, it īpaši attiecībā uz tās atlīdzības summu, kas viņam ir piešķirama, ir jāatgādina, ka, lai gan Direktīvas 2003/88 mērķis ir noteikt minimālās drošības un veselības prasības darba laika organizēšanai, kuras ir jāievēro dalībvalstīm, tām atbilstoši šīs direktīvas 15. pantam ir tiesības paredzēt darba ņēmējiem labvēlīgākas normas. Līdz ar to Direktīvai 2003/88 nav pretrunā valsts tiesību normas, kurās ir paredzētas tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu, kas pārsniedz šīs direktīvas 7. pantā garantētās četras nedēļas un kas tiek piešķirts saskaņā ar minētajās valsts tiesībās noteiktiem saņemšanas un piešķiršanas nosacījumiem (skat. it īpaši spriedumus, 2012. gada 24. janvāris, Dominguez, C‑282/10, EU:C:2012:33, 47. punkts, kā arī 2012. gada 3. maijs, Neidel, C‑337/10, EU:C:2012:263, 34. un 35. punkts).

39

Rezultātā, pirmkārt, dalībvalstu kompetencē ir lemt par to, vai tās piešķir darba ņēmējiem papildu ikgadējos apmaksātos atvaļinājumus, kas papildina Direktīvas 2003/88 7. pantā paredzēto vismaz četras nedēļas ilgo ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu. Šajā gadījumā dalībvalstis var paredzēt, ka darba ņēmējam, kurš slimības dēļ pirms darba attiecību beigām nav varējis pilnībā izmantot savu papildu ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu, tiek piešķirtas tiesības uz finansiālu atlīdzību, kas atbilst šim papildu laikposmam. Otrkārt, dalībvalstīm ir jānosaka šīs piešķiršanas nosacījumi (skat. spriedumu, 2012. gada 3. maijs, Neidel, C‑337/10, EU:C:2012:263, 36. punkts).

40

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/88 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka:

41

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīvas 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem 7. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka: