—

SIA “Private Equity Insurance Group” vārdā – N. Šlitke, advokāts,

—

AS “Swedbank” vārdā – R. Vonsovičs, D. Lasmanis un I. Balmaks, advokāti, kā arī R. Rubenis,

—

Latvijas valdības vārdā – I. Kalniņš un J. Treijs-Gigulis, pārstāvji,

—

Spānijas valdības vārdā – M. García-Valdecasas Dorrego un V. Ester Casas, pārstāves,

—

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – J. Kraehling, pārstāve, kurai palīdz J. Holmes, barrister, kā arī B. Kenelly, QC,

—

Eiropas Komisijas vārdā – J. Rius, A. Sauka un K.‑Ph. Wojcik, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 6. jūnija Direktīvu 2002/47/EK par finanšu nodrošinājuma līgumiem (OV 2002, L 168, 43. lpp.).

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp SIA “Private Equity Insurance Group” un AS “Swedbank” saistībā ar prasību par zaudējumu atlīdzību, ko SIA “Private Equity Insurance Group” ir cēlusi pret AS “Swedbank”.

3

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 19. maija Direktīvas 98/26/EK par norēķinu galīgumu maksājumu un vērtspapīru norēķinu sistēmās (OV 1998, L 166, 45. lpp.) 1. pantu:

“Šī direktīva attiecas uz:

4

Atbilstoši minētās direktīvas 2. panta a) punkta pirmajai daļai:

“Šajā direktīvā:

5

Direktīvas 2002/47 preambulas 1., 3.–5., 9., 10., 17. un 18. apsvērumā ir noteikts:

[..]

[..]

[..]

6

Šīs direktīvas 1. pantā “Priekšmets un piemērojuma joma” ir noteikts:

“1.   Šī direktīva nosaka Kopienas režīmu, kas piemērojams tādiem līgumiem par nodrošinājumu skaidras naudas vai finanšu instrumentu veidā, še turpmāk saukti par “finanšu nodrošinājuma līgumiem”, kuri atbilst 2. un 5. punktā noteiktajām prasībām, un finanšu nodrošinājumiem atbilstoši 4. un 5. punktā paredzētajiem noteikumiem.

2.   Nodrošinājuma ņēmējam un nodrošinājuma devējam jāpieder pie kādas no šādām kategorijām:

3.   Dalībvalstis var noteikt, ka šīs direktīvas darbības jomā neietilpst finanšu nodrošinājuma līgumi, kur viena puse ir 2. punkta e) apakšpunktā minētā persona.

[..]

4.   a) Finanšu nodrošinājumu obligāti veido skaidra nauda vai finanšu instrumenti.

[..]

5.   Šo direktīvu piemēro, tiklīdz finanšu nodrošinājums ir paredzēts un to var apliecināt ar rakstisku dokumentu.

Izmantojot šo rakstisku dokumentu, kas apliecina to, ka finanšu instrumenti vai skaidra nauda paredzēta nodrošinājumam, ir jābūt identificējamam finanšu nodrošinājumam, uz kuru tas attiecas. Šim nolūkam pietiekami pierādīt, ka nodrošinājums tādu finanšu instrumentu veidā, kuri pārvedami ar ierakstu kontā, ir kreditēts attiecīgajā kontā vai veido tajā kredītu un ka nodrošinājums skaidras naudas veidā ir kreditēts paredzētajā kontā vai veido tajā kredītu.

[..]”

7

Minētās direktīvas 2. pants “Definīcijas” ir formulēts šādi:

“1.   Šajā direktīvā:

[..]

[..]

[..]

2.   Šajā direktīvā norādes uz kādu “noteiktu” finanšu nodrošinājuma vai kāda finanšu nodrošinājuma “sniegšanu” nozīmē tā nodošanu, pārvedumu, turēšanu, reģistrēšanu vai citādas darbības, pateicoties kurām šis finanšu nodrošinājums nonāk nodrošinājuma ņēmēja vai tā pilnvarotās personas valdījumā vai kontrolē. Nodrošinājuma devēja tiesības uz finanšu nodrošinājuma aizstāšanu vai uz tā atlikuma saņemšanu atpakaļ neskar finanšu nodrošinājumu, kas sniegts par labu nodrošinājuma ņēmējam atbilstoši šīs direktīvas noteikumiem.

3.   Šajā direktīvā norādes uz jēdzienu “rakstiski” nozīmē arī elektroniskos dokumentus un citus pastāvīgus informācijas nesējus.”

8

Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 3. pantu “Formālās prasības”:

“1.   Dalībvalstis nosaka, ka finanšu nodrošinājuma līguma izveide, spēkā esamība, noslēgšana, piemērojamība vai pieņemamība par pierādījumu vai finanšu nodrošinājuma sniegšana saskaņā ar finanšu nodrošinājuma līgumu nav atkarīga no kādas formālas darbības.

2.   Šā panta 1. punkts neskar šīs direktīvas piemērošanu no brīža, kad tiek sniegts finanšu nodrošinājums, un ar noteikumu, ka šo sniegšanu var apliecināt rakstiski un ka finanšu nodrošinājuma līgumu var apliecināt rakstiski vai juridiski līdzvērtīgā veidā.”

9

Direktīvas 2002/47 4. pantā “Finanšu nodrošinājuma līgumu izpilde” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka – īstenojoties nodrošinājuma izpildes notikumam – nodrošinājuma ņēmējs var realizēt jebkuru finanšu nodrošinājumu, kas sniegts saskaņā ar finanšu nodrošinājuma līgumu, atbilstoši vienam no turpmāk norādītajiem darbības aprakstiem un noteikumiem minētajā līgumā:

[..]

[..]

4.   Uz darbībām finanšu nodrošinājuma īstenošanai, kas paredzētas 1. punktā, ievērojot noteikumus, par ko panākta vienošanās līgumā par finanšu nodrošinājumu galvojuma veidā, neattiecas pienākums:

5.   Dalībvalstis nodrošina, lai finanšu nodrošinājuma līgums varētu stāties spēkā saskaņā ar tā noteikumiem neatkarīgi no tā, vai pret nodrošinājuma devēju vai nodrošinājuma ņēmēju ir sākts vai tiek turpināts likvidācijas process vai sanācijas pasākumi.

[..]”

10

Minētās direktīvas 8. pantā “Dažu maksātnespējas normu nepiemērošana” ir noteikts:

“1.   Dalībvalstis gādā par to, lai finanšu nodrošinājuma līgumu, kā arī finanšu nodrošinājumu saskaņā ar šādu līgumu nevarētu pasludināt par spēkā neesošu vai spēku zaudējušu vai anulētu tikai tāpēc, ka finanšu nodrošinājuma līgums ir stājies spēkā vai finanšu nodrošinājums ir sniegts:

2.   Dalībvalstis gādā par to, lai gadījumā, kad finanšu nodrošinājuma līgums noslēgts likvidācijas procesa vai sanācijas pasākumu sākšanas dienā, bet pēc sākšanas brīža, vai šajā laikā stājusies spēkā kāda finansiāla saistība vai finanšu nodrošinājumam paredzēta skaidra nauda vai finanšu instrumenti, tam būtu tiesisks spēks un tas būtu saistošs trešām personām, ja nodrošinājuma ņēmējs var pierādīt, ka nav zinājis un nav varējis zināt par šāda procesa vai pasākumu sākšanu.

3.   Ja finanšu nodrošinājuma līgumā paredzētas

dalībvalstis gādā par to, lai finanšu nodrošinājumu, papildu finanšu nodrošinājumu vai finanšu nodrošinājuma aizstāšanu vai aizvietojumu saskaņā ar šādām saistībām vai šādām tiesībām neuzskatītu par spēkā neesošu vai anulējamu vienīgi tāpēc,

[..]”

11

Direktīva 2002/47 Latvijas tiesībās ir transponēta ar Finanšu nodrošinājuma likumu.

12

Starp SIA “Izdevniecība Stilus”, kuras tiesību pārņēmēja ir SIA “Private Equity Insurance Group”, un AS “Swedbank”2007. gada 14. aprīlī tika noslēgts norēķinu konta tipveida līgums. Šajā līgumā ir ietverta finanšu nodrošinājuma klauzula, saskaņā ar kuru SIA “Izdevniecība Stilus” norēķinu kontā esošie naudas līdzekļi kalpo kā finanšu ķīla AS “Swedbank” prasījumos pret SIA “Izdevniecība Stilus”.

13

SIA “Izdevniecība Stilus”2010. gada 25. oktobrī tika pasludināta par maksātnespējīgu. Pēc tam maksātnespējas administrators noslēdza ar AS “Swedbank” jaunu norēķinu konta līgumu ar identisku finanšu ķīlas klauzulu.

14

AS “Swedbank”2011. gada 8. jūnijā no SIA “Izdevniecība Stilus” norēķinu konta noņēma 192,30 latus (aptuveni EUR 274) kā komisijas maksu par konta apkalpošanu, kas aprēķināta par laiku līdz maksātnespējas pasludināšanai.

15

SIA “Izdevniecība Stilus”, ko pārstāv maksātnespējas administrators, cēla tiesā prasību pret AS “Swedbank” par šīs summas piedziņu, pamatojoties uz valsts tiesību principu par kreditoru vienlīdzību maksātnespējas procesā, kā arī aizliegumu atsevišķam kreditoram veikt individuālas darbības, kas nodara zaudējumus pārējiem kreditoriem.

16

Latvijas tiesas pirmajā instancē un apelācijas instancē šo prasību noraidīja, tostarp atsaucoties uz Finanšu nodrošinājuma likumu, ar kura tiesību normām finanšu nodrošinājums ir izslēgts no maksātnespējas tiesību piemērošanas. Tādējādi Augstākās tiesas Civillietu departamentam tika iesniegta kasācijas sūdzība.

17

Šajā ziņā minētā tiesa norāda, ka Direktīva 2002/47 ir pieņemta kontekstā, ko it īpaši veido Direktīva 98/26, kas attiecas uz maksājumu un vērtspapīru norēķinu sistēmām. Līdz ar to tā, pirmkārt, vēlas noskaidrot, vai Direktīva 2002/47 ir piemērojama arī līdzekļiem, kas atrodas tādā parastā norēķinu kontā kā pamatlietā, kurš tiek izmantots ārpus Direktīvas 98/26 1. un 2. pantā minētajām maksājumu un vērtspapīru norēķinu sistēmām.

18

Otrkārt, Augstākās tiesas Civillietu departamentam ir radušās šaubas par finanšu nodrošinājuma prioritātes pār visiem citiem ķīlu veidiem, tostarp tādiem publiskā reģistrā reģistrētiem nodrošinājumiem kā hipotēka, saderību ar principu par kreditoru vienlīdzību maksātnespējas procesā. Tā tostarp jautā, vai šāda prioritāte ir attaisnojama un samērīga, ņemot vērā Direktīvā 2002/47 izvirzītos mērķus.

19

Treškārt, iesniedzējtiesa norāda, ka Finanšu nodrošinājuma likums ir piemērojams kā Direktīvas 2002/47 1. panta 2. punkta e) apakšpunktā minētajām personām, tā arī fiziskām personām. Līdz ar to tā vēlas noskaidrot, pirmām kārtām, vai šī norma ļauj paplašināti attiecināt šajā direktīvā paredzētās normas uz personām, kas ir tieši izslēgtas no tās piemērošanas jomas, un, otrām kārtām, apstiprinošas atbildes gadījumā – vai minētā norma ir tieši piemērojama. Lai gan minētā tiesa atzīst, ka pamatlietas kontekstā šie jautājumi ir hipotētiski, tā uzskata, ka tiem varētu būt nozīme saistībā ar iespējamo neatbilstības Satversmei pārbaudi, ko Latvijas Republikas Satversmes tiesa varētu veikt attiecībā uz Finanšu nodrošinājuma likumu.

20

Šādos apstākļos Augstākās tiesas Civillietu departaments nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

21

Ar pirmo un otro jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīva 2002/47 ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tāda finanšu nodrošinājuma ņēmējam kā pamatlietā, atbilstoši kuram norēķinu kontā esošie naudas līdzekļi kalpo kā ķīla bankai, lai nodrošinātu visus tās prasījumus pret konta turētāju, ir piešķirtas tiesības realizēt šo nodrošinājumu neatkarīgi no maksātnespējas procesa pret nodrošinājuma devēju sākšanas.

22

Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2002/47 preambulas 3. apsvērumu šīs direktīvas mērķis ir veicināt finanšu tirgus integrāciju un ienesīgumu, kā arī Eiropas Savienības finanšu sistēmas stabilitāti.

23

Šim nolūkam ar šo direktīvu ir ieviests režīms, kura mērķis, kā tas izriet no tās preambulas 5., 9., 10. un 17. apsvēruma, ir ierobežot administratīvās formalitātes, kas jāveic personām, kuras izmanto finanšu nodrošinājumu, ko aptver šīs direktīvas piemērojuma joma, stiprināt šo nodrošinājumu tiesisko noteiktību, nepiemērojot tiem dažus noteikumus valsts maksātnespējas tiesību jomā, un paredzēt ātras un neformālas izpildes procedūras, lai saglabātu finansiālo stabilitāti un ierobežotu domino efektu gadījumā, kad kāda finanšu nodrošinājuma līguma puse nepilda savus pienākumus.

24

Tādējādi, pirmkārt, minētās direktīvas 3. pantā dalībvalstīm būtībā ir aizliegts noteikt, ka finanšu nodrošinājuma līguma izveide, spēkā esamība, noslēgšana, piemērojamība vai pieņemamība par pierādījumu vai finanšu nodrošinājuma sniegšana saskaņā ar finanšu nodrošinājuma līgumu ir atkarīga no kādas formālas darbības.

25

Otrkārt, Direktīvas 2002/47 4. panta 1. punktā ir noteikts, ka finanšu nodrošinājuma galvojuma veidā ņēmējam ir jābūt tiesībām realizēt to vienā no šajā tiesību normā aprakstītajiem veidiem. Saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 5. punktu dalībvalstis nodrošina, lai finanšu nodrošinājuma līgums varētu stāties spēkā saskaņā ar tā noteikumiem neatkarīgi no tā, vai pret nodrošinājuma devēju vai nodrošinājuma ņēmēju ir sākts vai tiek turpināts likvidācijas process vai sanācijas pasākumi.

26

Tādējādi režīms, kas ieviests ar Direktīvu 2002/47, nepieļauj, ka finanšu nodrošinājuma izmantošana ir atkarīga no kādas formālas darbības, un vienlaikus šāda nodrošinājuma ņēmējiem piešķir tiesības realizēt šo nodrošinājumu neatkarīgi no maksātnespējas procesa sākšanas pret nodrošinājuma devēju.

27

Šādos apstākļos ir jānosaka, vai tāds nodrošinājums kā pamatlietā ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā.

28

Šajā ziņā ir vispārzināms, ka pamatlietā aplūkotais nodrošinājums ietilpst minētās direktīvas ratione personae piemērošanas jomā, kas ir precizēta tās 1. panta 2. punktā.

29

Saistībā ar Direktīvas 2002/47 ratione materiae piemērošanas jomu vispirms ir jākonstatē, ka ar nodrošinājumu nodrošinātajām saistībām ir jābūt “attiecīg[ajām] finansiāl[ajām] saistīb[ām]” šīs direktīvas 2. panta 1. punkta f) apakšpunkta izpratnē. Saskaņā ar šajā tiesību normā ietverto definīciju “attiecīgās finansiālās saistības” ir saistības, ko nodrošina ar finanšu nodrošinājuma līgumu un kas dod tiesības saņemt skaidras naudas izmaksu un/vai finanšu instrumentu saņemšanu. Tās pilnīgi vai daļēji var būt pašreizējas vai nākotnes saistības, tostarp arī saistības, kas izriet no vispārēja nolīguma vai līdzīgiem noteikumiem, saistības, kas kādai citai personai (nevis nodrošinājuma devējam) ir pret nodrošinājuma ņēmēju, vai kādas noteiktas kategorijas vai veida neregulāras saistības.

30

Kā ir norādījuši visi lietas dalībnieki, kuri ir iesnieguši apsvērumus Tiesā, Direktīvas 2002/47 2. panta 1. punkta f) apakšpunktā ietvertā jēdziena “attiecīgās finansiālās saistības” definīcija aptver tādu situāciju kā pamatlietā, kurā nodrošinājums sedz visus bankas prasījumus pret norēķinu konta turētāju.

31

Pirmkārt, tā kā Direktīvas 2002/47 tekstā nav paredzēts tiešs ierobežojums, Direktīvas 2002/47 2. panta 1. punkta f) apakšpunktā ietvertajā definīcijā iekļautais formulējums “saistības, kas dod tiesības saņemt skaidras naudas izmaksu” ir jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas uz visām saistībām, kas dod tiesības saņemt skaidras naudas izmaksu, un līdz ar to arī uz norēķinu konta turētāja parastajiem finansiālajiem parādiem pret tā banku, kā, piemēram, pamatlietā aplūkoto komisijas maksu par konta apkalpošanu.

32

Otrkārt, ciktāl attiecīgās finansiālās saistības atbilstoši Direktīvas 2002/47 2. panta 1. punkta f) apakšpunktā ietvertās definīcijas formulējumam pilnīgi vai daļēji var būt pašreizējas vai nākotnes saistības, tostarp arī saistības, kas izriet no vispārēja nolīguma vai līdzīgiem noteikumiem, šī definīcija attiecas arī uz tādu situāciju kā pamatlietā, kurā nodrošinājums aptver ne vien individuālās saistības, bet arī visus bankas prasījumus pret norēķinu konta turētāju.

33

Turpinājumā ir jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2002/47 1. panta 4. punkta a) apakšpunktu šajā direktīvā paredzēto nodrošinājumu obligāti veido skaidra nauda vai finanšu instrumenti. Jēdziens “skaidra nauda” minētās direktīvas 2. panta 1. punkta d) apakšpunktā ir definēts kā naudas līdzekļi, kas kreditēti kādā kontā, vai līdzvērtīgi prasījumi, kas dod tiesības uz naudas atmaksu, piemēram, noguldījumi naudas tirgū. No šīs direktīvas preambulas 18. apsvēruma turklāt izriet, ka banknotes ir izslēgtas no šīs definīcijas. Tā kā Direktīvā 2002/47 nekāds cits izņēmums nav paredzēts, ir jākonstatē, kā savu secinājumu 29. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, ka minētā definīcija aptver naudas līdzekļus, kas iemaksāti tādā bankas kontā kā pamatlietā.

34

Saistībā ar iesniedzējtiesas izvirzīto jautājumu par to, vai, ņemot vērā kontekstu, kādā ir pieņemta Direktīva 2002/47, tās ratione materiae piemērošanas joma ir attiecināma vienīgi uz naudas līdzekļiem, kas iemaksāti kontos, kuri tiek izmantoti Direktīvas 98/26 1. un 2. pantā paredzētajās maksājumu un vērtspapīru norēķinu sistēmās, ir jānorāda, ka Direktīvas 2002/47 tekstā nav atrodams nekāds pamatojums šādam ierobežojumam. Tieši pretēji – lai arī ir tiesa, kā tas izriet no šīs direktīvas preambulas 1. un 4. apsvēruma, ka šī direktīva ir pieņemta kontekstā, ko it īpaši veido Direktīva 98/26, un ka Savienības likumdevējs uzskatīja, ka būtu pareizi ieviest kopīgus noteikumus attiecībā uz nodrošinājumiem, kas sniegti atbilstīgi šajā pēdējā minētajā direktīvā paredzētajām maksājumu un vērtspapīru norēķinu sistēmām, ar Direktīvu 2002/47, kā tas arī ir atgādināts tās preambulas 4. apsvērumā, ir papildināti spēkā esošie tiesību akti, risinot citus jautājumus un paplašinot tos. Turklāt, kā savu secinājumu 31. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, priekšlikuma Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par finanšu nodrošinājuma līgumiem (OV 2001, C 180 E, 312. lpp.) pamatojuma izklāstā arī ir apstiprināts, ka Direktīva 2002/47 ir pieņemta ar mērķi pārsniegt Direktīvas 98/26 piemērošanas jomu.

35

No tā izriet, ka nevar uzskatīt, ka Direktīvas 2002/47 ratione materiae piemērošanas joma būtu attiecināma vienīgi uz naudas līdzekļiem, kas iemaksāti kontos, kuri tiek izmantoti Direktīvā 98/26 paredzētajās maksājumu un vērtspapīru norēķinu sistēmās.

36

Šādos apstākļos ir jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2002/47 1. panta 5. punkta pirmo daļu šo direktīvu piemēro, tiklīdz finanšu nodrošinājums ir paredzēts un tas var tikt apliecināts ar rakstisku dokumentu, kas atbilstoši šīs direktīvas 2. panta 3. punktam ietver arī elektroniskos dokumentus un citus pastāvīgus informācijas nesējus. Savukārt minētās direktīvas 3. panta 2. punktā ir tieši noteikts, ka šīs direktīvas 3. panta 1. punktā paredzētais aizliegums uz finanšu nodrošinājuma izveidi attiecināt prasību par kādas formālas darbības veikšanu, neskar šīs direktīvas piemērošanu no brīža, kad šis finanšu nodrošinājums ir sniegts, ja šī izveide ir apstiprināta rakstveidā.

37

Atbilstoši Direktīvas 2002/47 2. panta 2. punkta pirmajā teikumā ietvertajai definīcijai finanšu nodrošinājuma sniegšana nozīmē tā nodošanu, pārvedumu, turēšanu, reģistrēšanu vai citādas darbības, kuru rezultātā šis finanšu nodrošinājums nonāk finanšu nodrošinājuma ņēmēja vai tā pilnvarotas personas valdījumā vai kontrolē.

38

Tomēr minētajā direktīvā nav precizēts, kādos apstākļos tāda nemateriāla nodrošinājuma gadījumā kā pamatlietā, kurš attiecas uz norēķinu kontā iemaksātiem naudas līdzekļiem, ir izpildīts kritērijs, saskaņā ar kuru finanšu nodrošinājumam ir jānonāk nodrošinājuma ņēmēja “valdījumā vai kontrolē”.

39

Tā kā nav tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, minētais kritērijs visā Savienībā ir jāinterpretē autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā tā formulējumu, kontekstu un mērķi (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 16. jūlijs, A, C‑184/14, EU:C:2015:479, 31. un 32. punkts un tajos minētā judikatūra).

40

Šajā ziņā no Direktīvas 2002/47 preambulas 10. apsvēruma izriet, ka šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt līdzsvaru starp, pirmkārt, tirgus efektivitāti, izvairoties no formālisma, kas saistīts ar finanšu nodrošinājuma izveidošanu, un, otrkārt, finanšu nodrošinājuma līguma pušu un trešo personu drošību, prasot, lai finanšu nodrošinājums tiktu sniegts noteiktā atsavinājuma veidā.

41

Ar finanšu nodrošinājuma izveidi saistītās prasības mērķis ir nodrošināt, lai finanšu nodrošinājuma līgumā minētais nodrošinājuma ņēmējs faktiski varētu izmantot šo nodrošinājumu gadījumā, ja iestājas notikums, kas izraisa šī nodrošinājuma realizāciju.

42

Jāpiebilst, ka no Direktīvas 2002/47 preambulas 17. apsvēruma izriet, ka šajā direktīvā ir paredzētas ātras un neformālas izpildes procedūras, lai pasargātu finansiālo stabilitāti un ierobežotu domino efektu gadījumā, kad kāda finanšu nodrošinājuma līguma puse nepilda savus pienākumus. Ar finanšu nodrošinājuma izveidi saistītā prasība, ciktāl tā sniedz garantiju, ka apdrošinājuma ņēmējs faktiski varēs realizēt attiecīgo nodrošinājumu, var veicināt šāda mērķa sasniegšanu.

43

Turklāt Direktīvas 2002/47 2. panta 2. punkta otrajā teikumā ir paredzēts, ka nodrošinājuma devēja tiesības uz finanšu nodrošinājuma aizstāšanu vai uz tā atlikuma saņemšanu atpakaļ neskar finanšu nodrošinājumu, kas sniegts par labu nodrošinājuma ņēmējam. Tomēr šīm tiesībām nebūtu nekādas nozīmes, ja tāda nodrošinājuma ņēmējs, kas attiecas uz norēķinu kontā iemaksātiem naudas līdzekļiem, tiktu uzskatīts par tādu, kurš ir ieguvis šos līdzekļus “valdījumā vai kontrolē”, arī tad, ja konta turētājs var ar tiem brīvi rīkoties.

44

No tā izriet, ka tāda nodrošinājuma kā pamatlietā, kurš attiecas uz parastā norēķinu kontā iemaksātiem naudas līdzekļiem, ņēmējs var tikt uzskatīts par tādu, kas ir ieguvis šos līdzekļus “valdījumā vai kontrolē”, tikai tad, ja nodrošinājuma devējam ir liegts tos izmantot.

45

Vēl ir jāsecina, ka finanšu nodrošinājums principā neietilpst Direktīvas 2002/47 piemērošanas jomā, ja tas ir sniegts pēc maksātnespējas procesa sākšanas.

46

Atbilstoši šīs direktīvas 8. panta 1. un 3. punktam būtībā netiek pieļauts, ka maksātnespējas procesam varētu būt atpakaļejošs spēks attiecībā uz finanšu nodrošinājumu, kas ir sniegts pirms šī procesa sākšanas. Savukārt saskaņā ar minētās direktīvas 8. panta 2. punktu, ja nodrošinājums ir sniegts pēc šāda procesa sākšanas, nodrošinājuma līgumam ir tiesisks spēks un tas ir saistošs trešām personām tikai izņēmuma kārtā, proti, tikai tad, ja nodrošinājums ir sniegts šī procesa sākšanas dienā un ja nodrošinājuma ņēmējs var pierādīt, ka nav zinājis un nav varējis zināt par šāda procesa sākšanu. Kā savu secinājumu 63. un 64. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, no tā izriet, ka, neskarot šīs pašas direktīvas 8. panta 2. punktā paredzētos gadījumus, šī direktīva neattiecas uz nodrošinājumu, kas ir sniegts pēc maksātnespējas procesa sākšanas.

47

Šajā gadījumā, ņemot vērā šī sprieduma 44. un 46. punktā konstatēto, iesniedzējtiesai tostarp ir jāpārbauda, pirmkārt, vai līdzekļi, kurus AS “Swedbank” ieturēja no “Izdevniecība Stilus” konta, bija ieskaitīti šajā kontā pirms maksātnespējas procesa sākšanas, vai arī, ja tie tajā bija ieskaitīti šī procesa sākšanas dienā, vai AS “Swedbank” ir pierādījusi, ka tā nezināja un nevarēja zināt par šāda procesa sākšanu, un, otrkārt, vai SIA “Izdevniecība Stilus” bija liegts izmantot šos līdzekļus pēc to ieskaitīšanas minētajā kontā.

48

Neskarot pārbaudi, kas ir jāveic iesniedzējtiesai, šķiet, ka šie nosacījumi šajā lietā nav izpildīti. Tiesas sēdē Tiesā pamatlietas puses bija vienisprātis, norādot, pirmkārt, ka AS “Swedbank” ieturētie naudas līdzekļi bija iemaksāti attiecīgajā kontā tikai pēc maksātnespējas procesa sākšanas un, otrkārt, ka pamatlietā aplūkotajā finanšu nodrošinājuma līgumā nav ietverts noteikums, saskaņā ar kuru SIA “Izdevniecība Stilus” būtu liegts izmantot šos līdzekļus pēc to ieskaitīšanas minētajā kontā.

49

Visbeidzot, ciktāl iesniedzējtiesa ir paudusi šaubas par to, vai ar Direktīvu 2002/47 ieviestais režīms ir saderīgs ar principu par kreditoru vienlīdzību maksātnespējas procesā, ir arī jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru vienlīdzības likuma priekšā princips, kas ir noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 20. pantā, ir vispārējs Savienības tiesību princips, saskaņā ar ko līdzīgas situācijas nevar aplūkot atšķirīgi un dažādas situācijas savukārt nevar aplūkot vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatota. Atšķirīga attieksme ir pamatota, ja tā ir balstīta uz objektīvu un saprātīgu kritēriju, proti, ja tā atbilst leģitīmi pieņemamam mērķim, kas izvirzīts aplūkojamajā tiesību aktā, un ja šī atšķirība ir samērīga ar mērķi, ko ar šo attiecīgo attieksmi tiecas sasniegt (spriedums, 2013. gada 17. oktobris, Schaible, C‑101/12, EU:C:2013:661, 76. un 77. punkts un tajos minētā judikatūra).

50

Kā izriet no šī sprieduma 26. punkta, lai arī režīms, kas ieviests ar Direktīvu 2002/47, nepieļauj, ka finanšu nodrošinājuma sniegšana ir atkarīga no kādas formālas darbības, vienlaikus šī finanšu nodrošinājuma ņēmējiem ir piešķirtas tiesības realizēt šo nodrošinājumu neatkarīgi no maksātnespējas procesa pret nodrošinājuma devēju sākšanas. Tādējādi ar šo režīmu finanšu nodrošinājumam ir piešķirta priekšrocība salīdzinājumā ar citiem nodrošinājuma veidiem, uz kuriem nav attiecināma šīs direktīvas piemērošanas joma.

51

Tomēr ir jākonstatē, ka šādas atšķirīgas attieksmes pamatā ir objektīvs kritērijs, kurš ir saistīts ar Direktīvā 2002/47 izvirzīto leģitīmo mērķi stiprināt tiesisko noteiktību un finanšu nodrošinājuma efektivitāti, lai nodrošinātu finanšu sistēmas stabilitāti.

52

Tāpat lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav minēts neviens elements, kas ļautu uzskatīt, ka minētā atšķirīgā attieksme būtu nesamērīga attiecībā pret izvirzīto mērķi. Šajā ziņā tostarp ir jāņem vērā, ka Direktīvas 2002/47 ratione materiae piemērojamība ir atkarīga no nodrošinājuma sniegšanas un, neskarot šīs direktīvas 8. panta 2. punktu, paredz, ka šai sniegšanai ir jābūt notikušai pirms maksātnespējas procesa sākšanas. Kā savu secinājumu 65. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, no tā izriet, ka uz līdzekļiem, kas nodrošinājuma devēja kontā ir ieskaitīti pēc maksātnespējas procesa sākšanas, principā nevar tikt attiecināts ar Direktīvu 2002/47 izveidotais režīms. Turklāt saistībā ar minētās direktīvas piemērošanu ratione personae tās 1. panta 3. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis var noteikt, ka šīs direktīvas darbības jomā neietilpst finanšu nodrošinājuma līgumi, kur viena puse ir šīs direktīvas 1. panta 2. punkta e) apakšpunktā minētā persona. Visbeidzot, ir jāatgādina, ka ar Direktīvu 2002/47 izveidotais režīms attiecas tikai uz daļu no nodrošinājuma devēja aktīviem, attiecībā uz kuru tas ir piekritis veikt zināma veida atsavināšanu.

53

Šādos apstākļos ir jāsecina, ka pirmā un otrā prejudiciālā jautājuma pārbaudē nav konstatēts neviens apstāklis, kas varētu ietekmēt Direktīvas 2002/47 spēkā esamību, ņemot vērā vienlīdzīgas attieksmes principu.

54

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 2002/47 ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tāda finanšu nodrošinājuma ņēmējam kā pamatlietā, saskaņā ar kuru norēķinu kontā iemaksātie naudas līdzekļi kalpo kā finanšu ķīla bankai, lai nodrošinātu visus tās prasījumus pret konta turētāju, ir piešķirtas tiesības realizēt šo nodrošinājumu neatkarīgi no maksātnespējas procesa pret nodrošinājuma devēju sākšanas tikai tad, ja, pirmkārt, naudas līdzekļi, kas ir minētā nodrošinājuma priekšmets, ir ieskaitīti attiecīgajā kontā pirms šī procesa sākšanas vai ja šie naudas līdzekļi tajā ir ieskaitīti šī procesa sākšanas dienā, ja banka ir pierādījusi, ka tai nebija zināms par minētā procesa sākšanu vai ka tā saprātīgi nevarēja to zināt, un ja, otrkārt, minētā konta turētājam ir liegts izmantot minētos naudas līdzekļus pēc to ieskaitīšanas šajā kontā.

55

Ar savu trešo un ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2002/47 1. panta 2. punkta e) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to dalībvalstij ir ļauts attiecināt šīs direktīvas ratione personae piemērošanas jomu arī uz fiziskām personām, un vai šī tiesību norma ir tieši piemērojama.

56

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru pamats prejudiciāla jautājuma uzdošanai ir nevis iespēja uzklausīt konsultatīvu viedokli par vispārīgiem vai hipotētiskiem jautājumiem, bet vajadzība faktiski iztiesāt lietu, kas saistīta ar Savienības tiesībām (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 7. novembris, Romeo, C‑313/12, EU:C:2013:718, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

57

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa atzīst, ka pamatlietas kontekstā tās trešais un ceturtais jautājums ir tīri hipotētiski jautājumi, jo šajā lietā nav iesaistīta neviena fiziskā persona.

58

Kā savu secinājumu 71. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, tas, ka šie jautājumi varētu būt būtiski saistībā ar iespējamu Finanšu nodrošinājuma likuma konstitucionalitātes pārbaudi, ko varētu veikt Latvijas Republikas Satversmes tiesa, pamatlietā nevar atņemt minētajiem jautājumiem to hipotētisko raksturu.

59

Šādos apstākļos trešais un ceturtais jautājums ir jāatzīst par nepieņemamiem.

60

Ar savu piekto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai gadījumā, ja Direktīvas 2002/47 mērķis un tvērums būtu šaurāki nekā valsts likuma, ar kuru transponēta šī direktīva, mērķis un tvērums, būtu iespējams izmantot minētās direktīvas iztulkošanu, lai atzītu par spēkā neesošu tādu uz valsts tiesībām balstītu finanšu ķīlas klauzulu kā pamatlietā.

61

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru prasības attiecībā uz lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu saturu ir skaidri noteiktas Tiesas Reglamenta 94. pantā, kam LESD 267. pantā paredzētās sadarbības ietvaros iesniedzējtiesai ir jābūt zināmam un kas tai ir stingri jāievēro (rīkojumi, 2016. gada 12. maijs, Security Service u.c., no C‑692/15 līdz C‑694/15, EU:C:2016:344, 18. punkts, kā arī 2016. gada 8. septembris, Google Ireland un Google Italy, C‑322/15, EU:C:2016:672, 15. punkts).

62

Tādējādi iesniedzējtiesai ir jānorāda precīzi iemesli, kas to ir mudinājuši uzdot jautājumus par noteiktu Savienības tiesību normu interpretāciju un kuru dēļ tā uzskata, ka ir jāuzdod Tiesai prejudiciāli jautājumi. Tiesa jau ir nospriedusi, ka valsts tiesai ir vismaz minimāli jāpaskaidro, kāpēc tā ir izvēlējusies konkrētās Savienības tiesību normas, par kuru interpretāciju tā vaicā, kā arī jāizskaidro saikne, ko tā saskata starp šīm normām un piemērojamajiem valsts tiesību aktiem lietā, kuru tā izskata (spriedums, 2016. gada 10. marts, Safe Interenvíos, C‑235/14, EU:C:2016:154, 115. punkts, kā arī rīkojums, 2016. gada 12. maijs, Security Service u.c., no C‑692/15 līdz C‑694/15, EU:C:2016:344, 20. punkts).

63

Šajā ziņā ir jāuzsver, ka lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu iekļautā informācija ne tikai ļauj Tiesai sniegt lietderīgas atbildes uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem, bet arī sniedz dalībvalstu valdībām, kā arī citām ieinteresētajām personām iespēju sniegt apsvērumus saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. pantu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 5. jūlijs, Ognyanov, C‑614/14, EU:C:2016:514, 20. punkts, kā arī rīkojumu, 2016. gada 8. septembris, Google Ireland un Google Italy, C‑322/15, EU:C:2016:672, 17. punkts).

64

Šajā lietā iesniedzējtiesa ir tikai uzdevusi piekto jautājumu, lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu pamatojumā sīkāk to neprecizējot. Runājot par šī jautājuma formulējumu, tajā ir vienīgi ietverta vispārīga atsauce uz hipotētisku gadījumu, ja Direktīvas 2002/47 mērķis un tvērums izrādītos šaurāki nekā valsts likuma mērķis un tvērums, nenorādot konkrētus apstākļus vai šīs direktīvas un valsts tiesību akta normas, kas ir likušas iesniedzējtiesai uzdot šo jautājumu.

65

Līdz ar to nav iespējams nešaubīgi saprast, uz kādu gadījumu iesniedzējtiesa atsaucas savā piektajā jautājumā. It īpaši no lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu Tiesa nevar noteikt, vai iesniedzējtiesa atsaucas uz tīri hipotētisku situāciju pamatlietā, atbilstīgi kurai Direktīvas 2002/47 ratione personae piemērošanas joma būtu šaurāka nekā valsts tiesību ratione personae piemērošanas joma, vai arī tā atsaucas uz citiem gadījumiem.

66

Šādu nepilnību dēļ lēmums par prejudiciālu jautājumu uzdošanu neļauj nedz dalībvalstu valdībām un citiem ieinteresētajiem lietas dalībniekiem Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23. panta izpratnē sniegt lietderīgus apsvērumus par piekto jautājumu, nedz Tiesai sniegt lietderīgu atbildi iesniedzējtiesai, lai tā varētu atrisināt pamatlietu.

67

Šādos apstākļos piektais jautājums ir jāatzīst par nepieņemamu.

68

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 6. jūnija Direktīva 2002/47/EK par finanšu nodrošinājuma līgumiem ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tāda finanšu nodrošinājuma ņēmējam kā pamatlietā, saskaņā ar kuru norēķinu kontā iemaksātie naudas līdzekļi kalpo kā finanšu ķīla bankai, lai nodrošinātu visus tās prasījumus pret konta turētāju, ir piešķirtas tiesības realizēt šo nodrošinājumu neatkarīgi no maksātnespējas procesa sākšanas pret nodrošinājuma devēju tikai tad, ja, pirmkārt, naudas līdzekļi, kas ir minētā nodrošinājuma priekšmets, ir ieskaitīti attiecīgajā kontā pirms šī procesa sākšanas vai ja šie naudas līdzekļi tajā ir ieskaitīti šī procesa sākšanas dienā, ja banka ir pierādījusi, ka tai nebija zināms par minētā procesa sākšanu vai ka tā saprātīgi nevarēja to zināt, un ja, otrkārt, minētā konta turētājam ir liegts izmantot minētos naudas līdzekļus pēc to ieskaitīšanas šajā kontā.