—

G. Karim vārdā – I. Aydin, advokat, un C. Hjorth, jur. kand.,

—

Migrationsverket vārdā – H. Hedebris un M. Bergdahl, pārstāves,

—

Zviedrijas valdības vārdā – A. Falk, C. Meyer-Seitz, U. Persson un N. Otte Widgren, kā arī E. Karlsson un L. Swedenborg, pārstāvji,

—

Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

—

Grieķijas valdības vārdā – M. Michelogiannaki, pārstāve,

—

Francijas valdības vārdā – F. X. Bréchot un D. Colas, pārstāvji,

—

Nīderlandes valdības vārdā – K. Bulterman un B. Koopman, pārstāves,

—

Šveices valdības vārdā – C. Bichet, pārstāve,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. Condou-Durande un C. Tufvesson, kā arī K. Simonsson, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par 27. panta Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regulā (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV L 180, 31. lpp.), interpretāciju.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Sīrijas pilsoni George Karim un Migrationsverket (Zviedrijas Migrācijas dienests, turpmāk tekstā – “Dienests”) par pēdējā minētā lēmumu noraidīt G. Karim iesniegto uzturēšanās atļaujas pieteikumu un pārsūtīt viņu uz Slovēniju.

3

Regulas Nr. 604/2013 preambulas 19. apsvērumā ir noteikts:

“Lai nodrošinātu attiecīgo personu tiesību efektīvu aizsardzību, būtu jānosaka juridiskās garantijas un tiesības uz efektīviem aizsardzības līdzekļiem attiecībā uz lēmumiem par pārsūtīšanu uz atbildīgo dalībvalsti, jo īpaši saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu. Lai nodrošinātu starptautisko tiesību ievērošanu, efektīvi aizsardzības līdzekļi pret šādiem lēmumiem būtu jāattiecina gan uz šīs regulas piemērošanas, gan juridiskās un faktiskās situācijas pārbaudi dalībvalstī, uz kuru pārsūta pieteikuma iesniedzēju.”

4

Šīs regulas 18. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Saskaņā ar šo regulu atbildīgajai dalībvalstij ir pienākums:

[..]

[..].”

5

Šās regulas 19. panta 2. punktā ir noteikts:

“Šīs regulas 18. panta 1. punktā noteiktās saistības izbeidzas, ja atbildīgā dalībvalsts, kad tai pieprasa uzņemt vai uzņemt atpakaļ pieteikuma iesniedzēju [..], var konstatēt, ka attiecīgā persona ir atstājusi dalībvalstu teritoriju vismaz uz trim mēnešiem, ja vien attiecīgajai personai nav derīgas uzturēšanās atļaujas, ko izdevusi atbildīgā dalībvalsts.

Pieteikumu, kas iesniegts pēc pirmajā daļā minētā prombūtnes laikposma, uzskata par jaunu pieteikumu, kas ir pamatā jaunai procedūrai, lai noteiktu atbildīgo dalībvalsti.”

6

Šīs pašas regulas 27. panta 1. un 5. punkts ir formulēti šādi:

“1.   Pieteikuma iesniedzējam [..] ir tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, proti, pārsūtīšanas lēmuma faktisku un juridisku apelāciju vai pārskatīšanu tiesā.

[..]

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka attiecīgajai personai ir pieejama juridiskā palīdzība un vajadzības gadījumā lingvistiska palīdzība.”

7

G. Karim lūdza starptautisko aizsardzību Zviedrijā 2014. gada 3. martā.

8

Tā kā, veicot meklēšanu “Eurodac” sistēmā, izrādījās, ka attiecīgā persona jau ir lūgusi šādu aizsardzību Slovēnijā 2013. gada 14. maijā, Dienests 2014. gada 20. martā lūdza Slovēnijas iestādes uzņemt atpakaļ G. Karim atbilstoši Regulas Nr. 604/2013 18. panta 1. punkta b) apakšpunktam.

9

Slovēnijas iestādes 2014. gada 3. aprīlī piekrita šim lūgumam veikt atpakaļuzņemšanu. Dienests informēja šīs iestādes, ka G. Karim ir norādījis, ka viņš esot atstājis dalībvalstu teritoriju vairāk nekā trīs mēnešus pēc sava pirmā patvēruma pieteikuma un ka viņa pasē ir ieceļošanas vīza Libānā, kas datēta ar 2013. gada 20. jūliju. Pēc vēstuļu apmaiņas 2014. gada 12. maijā Slovēnijas iestādes atkārtoja savu piekrišanu lūgtajai atpakaļuzņemšanai.

10

2014. gada 13. maijā Dienests noraidīja G. Karim uzturēšanās atļaujas pieteikumu, tajā skaitā viņa starptautiskās aizsardzības pieteikumu, izbeidza lietu par statusa atzīšanu un nolēma pārsūtīt attiecīgo personu uz Slovēniju.

11

G. Karim apstrīdēja Dienesta lēmumu Förvaltningsrätten i Stockholm (Stokholmas Administratīvā tiesa, Zviedrija). Šī tiesa noraidīja attiecīgās personas prasību, pamatojot ar to, ka, ja dalībvalsts piekrīt uzņemt atpakaļ patvēruma meklētāju, patvēruma meklētājs var apstrīdēt savu pārsūtīšanu uz šo dalībvalsti, vienīgi norādot sistēmiskas problēmas.

12

G. Karim pārsūdzēja Förvaltningsrätten i Stockholm (Stokholmas Administratīvā tiesa) spriedumu iesniedzējtiesā, norādot, pirmkārt, ka Slovēnijas Republika nav par viņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu atbildīgā dalībvalsts, jo viņš ir atstājis dalībvalstu teritoriju vairāk nekā uz trim mēnešiem pēc sava pirmā patvēruma pieteikuma, un, otrkārt, ka humānu iemeslu dēļ viņš nebūtu jāpārsūta un ka patvēruma piešķiršanas procedūrā Slovēnijā ir sistēmiskas problēmas.

13

Šādos apstākļos Kammarrätten i Stockholm – Migrationsöverdomstolen (Stokholmas Administratīvā apelācijas tiesa, kas izskata imigrācijas lietu) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

14

Ar otro jautājumu, kas ir jāizskata vispirms, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 604/2013 19. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šis noteikums, proti, tā otrā daļa, ir piemērojams trešās valsts pilsonim, kurš pēc pirmā patvēruma pieteikuma iesniegšanas dalībvalstī iesniedz pierādījumus, ka ir atstājis dalībvalstu teritoriju vismaz uz trim mēnešiem pirms jauna patvēruma pieteikuma iesniegšanas citā dalībvalstī.

15

Šajā ziņā, protams, ir jānorāda, ka Regulas Nr. 604/2013 19. panta 2. punkta pirmajā daļā principā ir noteikts, ka šīs regulas 18. panta 1. punktā noteiktās uzņemšanas un atpakaļuzņemšanas saistības izbeidzas, ja atbildīgā dalībvalsts, kad tai tiek pieprasīts uzņemt atpakaļ patvēruma meklētāju, var konstatēt, ka attiecīgā persona ir atstājusi dalībvalstu teritoriju vismaz uz trim mēnešiem.

16

Tomēr šās regulas 19. panta 2. punkta otrajā daļā ir precizēts, ka pieteikumu, kas iesniegts pēc šī prombūtnes laikposma, uzskata par jaunu pieteikumu, kas ir pamatā jaunai procedūrai, lai noteiktu atbildīgo dalībvalsti.

17

No tā izriet, ka situācijā, kad trešās valsts pilsonis pēc tam, kad viņš ir iesniedzis pirmo patvēruma pieteikumu dalībvalstī, ir pametis dalībvalstu teritoriju vismaz uz trim mēnešiem pirms jauna patvēruma pieteikuma iesniegšanas citā dalībvalstī, Regulas Nr. 604/2013 19. panta 2. punktā dalībvalstij, kurā ir iesniegts jaunais patvēruma pieteikums, ir likts novest līdz galam par šī jaunā pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procesu atbilstoši šajā regulā noteiktajām normām.

18

Tādēļ uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 604/2013 19. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šis noteikums, proti, tā otrā daļa, ir piemērojams trešās valsts pilsonim, kurš pēc pirmā patvēruma pieteikuma iesniegšanas dalībvalstī iesniedz pierādījumus, ka viņš ir atstājis dalībvalstu teritoriju vismaz uz trim mēnešiem, pirms jauna patvēruma pieteikuma iesniegšanas citā dalībvalstī.

19

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 604/2013 27. panta 1. punkts, aplūkojot to kopsakarā ar šīs regulas preambulas 19. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, ceļot prasību par attiecībā uz patvēruma meklētāju pieņemto pārsūtīšanas lēmumu, viņš var norādīt uz kļūdainu šīs regulas III nodaļā noteikto atbildības kritēriju piemērošanu.

20

Vispirms ir jākonstatē, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka prasītājs pamatlietā savā prasības pieteikumā par pārsūtīšanas lēmumu, kas pieņemts attiecībā uz viņu, norāda nevis uz kādas no Regulas Nr. 604/2013 III nodaļā norādītajām normām pārkāpumu, bet gan uz to, ka Slovēnijas Republikas atbildība esot tikusi noteikta, neievērojot īpašās normas, kas noteiktas šās regulas 19. panta 2. punktā attiecībā uz tāda trešās valsts pilsoņa situāciju, kurš pēc tam, kad viņš iesniedzis pirmo patvēruma pieteikumu dalībvalstī, ir pametis dalībvalstu teritoriju uz vismaz trim mēnešiem pirms jauna patvēruma pieteikuma iesniegšanas citā dalībvalstī.

21

Tādēļ, lai sniegtu iesniedzējtiesai lietderīgu atbildi, ir jānosaka, vai minētās regulas 27. panta 1. punkts, aplūkojot to kopsakarā ar šīs regulas preambulas 19. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, ceļot prasību par attiecībā uz patvēruma meklētāju pieņemto pārsūtīšanas lēmumu, viņš var norādīt uz šās pašas regulas 19. panta 2. punktā noteikto normu neievērošanu.

22

Šajā ziņā ir jānorāda, ka no 2016. gada 7. jūnija sprieduma lietā Ghezelbash (C‑63/15) 30.–61. punkta izriet, ka Regulas Nr. 604/2013 27. panta 1. punkts, aplūkojot to kopsakarā ar tās preambulas 19. apsvērumu, dod patvēruma meklētājam tādu efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli pret pārsūtīšanas lēmumu, kas pieņemts attiecībā pret viņu, kurš tostarp var attiekties uz šīs regulas piemērošanas pārbaudi un kurš tādējādi var likt apšaubīt dalībvalsts atbildību, pat ja nav sistēmisku problēmu patvēruma procedūrā un pieteikuma iesniedzēju uzņemšanas apstākļos minētajā dalībvalstī, kā rezultātā pastāvētu necilvēcīgas un pazemojošas attieksmes risks Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 4. panta nozīmē.

23

Turklāt, lai gan Regulas Nr. 604/2013 piemērošana galvenokārt ir balstīta uz atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procesa veikšanu atbilstoši šīs regulas III nodaļā noteiktajiem kritērijiem (spriedums, 2016. gada 7. jūnijs, Ghezelbash, C‑63/15, 41. punkts), ir jāuzsver, ka šīs regulas 19. panta 2. punkta otrajā daļā esošā norma nosaka ietvaru, kādā šim procesam jānoris, ja trešās valsts pilsonis pēc pirmā patvēruma pieteikuma iesniegšanas dalībvalstī ir pametis dalībvalstu teritoriju uz vismaz trim mēnešiem, pirms viņš ir iesniedzis jaunu patvēruma pieteikumu citā dalībvalstī.

24

Proti, kā ir atgādināts šā sprieduma 17. punktā, no šī noteikuma izriet, ka šādā situācijā dalībvalstij, kurā ir iesniegts jaunais patvēruma pieteikums, ir jānoved līdz galam par šī jaunā pieteikuma izskatīšanu atbildīgās dalībvalsts noteikšanas process.

25

Šis jaunais process atšķiras no tā, ko sākotnēji veikusi dalībvalsts, kurā ticis iesniegts pirmais patvēruma pieteikums, un tas var noslēgties ar jaunas atbildīgās dalībvalsts noteikšanu, pamatojoties uz Regulas Nr. 604/2013 III nodaļā noteiktajiem kritērijiem.

26

Tātad, lai pārliecinātos, ka apstrīdētais pārsūtīšanas lēmums ticis pieņemts, pareizi piemērojot šajā regulā paredzētās atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūras, iesniedzējtiesai, kurā ir celta prasība par pārsūtīšanas lēmumu, ir jāvar pārbaudīt patvēruma meklētāja, kurš norāda uz minētās regulas 19. panta 2. punkta otrās daļas normas pārkāpumu, apgalvojumus.

27

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 604/2013 27. panta 1. punkts, aplūkojot to kopsakarā ar šīs regulas preambulas 19. apsvērumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, ceļot prasību par attiecībā uz patvēruma meklētāju pieņemto pārsūtīšanas lēmumu, viņš var norādīt uz šās regulas 19. panta 2. punkta otrajā daļā esošās normas neievērošanu.

28

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: