1. 

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Regulu (EK) Nr. 805/2004, ar ko izveido Eiropas izpildes rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem ( 2 ).

2. 

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Ibrica Zulfikarpašić, advokātu, kas veic darbību Horvātijā, un Slaven Gajer, kas arī dzīvo Horvātijā, par izpildes rīkojuma, kuru, pamatojoties uz publisku aktu, izdevis notārs, apstiprināšanu par Eiropas izpildes rīkojumu Regulas Nr. 805/2004 izpratnē.

3. 

Općinski sud u Novom Zagrebu (Novi Zagrebas pilsētas tiesa, Horvātija) būtībā vēlas noskaidrot, vai notārs, kas atbilstīgi Horvātijas likumdošanai, pamatojoties uz publisku aktu, ir izdevis galīgu izpildrakstu, ir tiesīgs to apstiprināt par Eiropas izpildes dokumentu, ja tas nav ticis apstrīdēts, un vai noliedzošas atbildes gadījumā valsts tiesa var veikt šo apstiprināšanu, ja izpildraksts attiecas uz neapstrīdētu prasījumu.

4. 

Šī lieta Tiesai ir iespēja sniegt noderīgus precizējumus par jēdzienu “spriedums” un “tiesa” robežām Regulas Nr. 805/2004 izpratnē, lemjot it īpaši, vai notāru, kuram valsts tiesībās piešķirtas pilnvaras izsniegt izpildrakstus, var kvalificēt kā “tiesu”.

5. 

Tomēr vispirms rodas ievada jautājums par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, jo lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu lasījums parāda, ka abas pamatlietas puses dzīvo Horvātijā, tādējādi, ka situācija vispirms būtu jākvalificē kā “pilnībā iekšēja” un līdz ar to jāuzskata par tādu, uz kuru neattiecas Savienības tiesības.

6. 

Šajos secinājumos, pirmkārt, jānorāda, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams, lai gan pamatlietas pretējās puses ir prasītājs un atbildētājs, kuri abi divi dzīvo Horvātijas Republikas teritorijā. Ja apstiprinājuma par Eiropas izpildes rīkojumu, piemērojot Regulu Nr. 805/2004, mērķis ir ļaut atzīt un izpildīt spriedumu citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā tas ticis pieņemts, tad apstiprinājuma lūguma, kas adresēts izcelsmes dalībvalsts tiesai, pieņemamība nav atkarīga no kreditora pierādījumiem par strīda pārrobežu raksturu.

7. 

Otrkārt, es aizstāvēšu viedokli, ka tāds izpildu dokuments kā izpildraksts, kuru izsniedz notārs, pamatojoties uz publisku aktu, ir spriedums Regulas Nr. 805/2004 4. panta 1. punkta izpratnē, ja vien notārs, kurš ir pilnvarots izsniegt šo izpildrakstu, lemj, izpildot šo īpašo funkciju, kā tiesu iestāde, kas nozīmē, ka viņš sniedz garantijas par savu neatkarību un objektivitāti un lemj neatkarīgi ar lēmumu, kas, no vienas puses, ir vai var būt debašu saskaņā ar sacīkstes principu priekšmets pirms tā apstiprināšanas par Eiropas izpildes rīkojumu, un, no otras puses, var būt prasības tiesu iestādē priekšmets. Ņemot vērā pārbaudi, kas jāveic iesniedzējtiesai, it īpaši attiecībā uz neatkarības un objektivitātes prasību ievērošanu, es uzskatu, ka notārs, kurš ir pilnvarots izsniegt izpildrakstu, atbilst tam, lai viņu kvalificētu kā “tiesu iestādi”.

8. 

Treškārt, no tā jāsecina, ka šis notārs, kurš ir “izcelsmes tiesa” Regulas Nr. 805/2004 4. panta 6. punkta un 6. panta 1. punkta izpratnē, ir pilnvarots apstiprināt par Eiropas izcelsmes rīkojumu izpildrakstu, kuru viņš ir izdevis un noteicis par izpildāmu, ja parādnieks to nav apstrīdējis.

9.

Saskaņā ar Regulas Nr. 805/2004 preambulas 5., 7. un 20. apsvērumu:

[..]

[..]

10.

Regulas Nr. 805/2004 1. pantā “Priekšmets” ir noteikts:

“Šīs regulas mērķis ir izveidot Eiropas izpildu rīkojumu neapstrīdētiem prasījumiem, lai, nosakot obligātas normas, varētu notikt brīva spriedumu, izlīgumu un publisku aktu aprite visās dalībvalstīs, atsakoties no vajadzības uzsākt sprieduma izpildes dalībvalstī tiesas starpprocesu pirms sprieduma atzīšanas un izpildes.”

11.

Šīs regulas 3. panta “Izpildu dokumenti, kas jāapstiprina par Eiropas izpildu rīkojumiem” 1. punktā ir noteikts:

“Šī regula attiecas uz spriedumiem, izlīgumiem un publiskiem aktiem par neapstrīdētiem prasījumiem.

Prasījumu uzskata par neapstrīdētu, ja:

12.

Šīs regulas 4. pantā “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

[..]

13.

Atbilstīgi Ovršni zakon (Likums par piespiedu izpildi) ( 4 ), kas bija spēkā pamatlietas faktu laikā, 31. panta noteikumiem:

“1.   Saskaņā ar šo likumu publisks akts ir rēķins, vekselis un vekseļa noprotestēšana, kurus vajadzības gadījumā papildina ar atmaksājuma rēķiniem, lai varētu pierādīt kredītu, oficiāls dokuments, izvilkums no grāmatvedības uzskaites dokumentiem, privāts legalizēts dokuments un jebkāds dokuments, kuru uzskata par oficiālu dokumentu saskaņā ar speciāliem noteikumiem. Procentu aprēķins arī tiek uzskatīts par rēķinu.

2.   Publisks akts ir izpildes dokuments, ja tajā norādīta kreditora un parādnieka identitāte, kā arī finansiālo saistību raksturs, apjoms un saistību izpildes datums.

3.   Papildus šā panta 2. punktā minētajai informācijai rēķinā, kas iesniegts fiziskai personai, kura neveic reģistrētu darbību, ir jānorāda parādniekam, ka izpildāmo finansiālo saistību neizpildes gadījumā kreditors var pieprasīt piespiedu izpildi, pamatojoties uz publisku aktu.

[..]”

14.

Likuma par piespiedu izpildi 278. pantā ir noteikts, ka “par lūgumiem veikt izpildi, pamatojoties uz publisku aktu, Horvātijas Republikā saskaņā ar iepriekšminētā likuma noteikumiem lemj notāri”.

15.

Likuma par piespiedu izpildi 357. pantā ir noteikts, ka apstiprināt lēmumus, izlīgumus un publiskus aktus par Eiropas izpildes rīkojumu var “tiesas, administratīvās iestādes un notāri vai citas valsts varas īstenotāju statusā esošas fiziskas vai juridiskas personas, kas ir pilnvarotas izsniegt valstī taisīta tiesību akta ar izpildu spēku apveltītus norakstus kā Eiropas izpildes rīkojumu neapstrīdētam prasījumam”.

16.

Likuma par piespiedu izpildi 358. panta 4. punktā ir paredzēts, ka, “ja notārs konstatē, ka nav izpildīti apstiprinājumu par [Eiropas izpildes rīkojumiem] izsniegšanas nosacījumi, viņš apstiprinājuma izsniegšanas pieprasījumu kopā ar attiecīgo rīkojumu vai dokumentu norakstu vai lietas materiāliem pārsūta savas prakses vietas pilsētas tiesai, lai minētā tiesa par šo lūgumu pieņemtu nolēmumu”.

17.

I. Zulfikarpašić, advokāts, pēc pārstāvniecības līguma noslēgšanas ar savu klientu S. Gjer izrakstīja rēķinu, kas nav ticis samaksāts.

18.

Pamatojoties uz šo rēķinu, kas uzskatīts par “publisku aktu”, I. Zulfikarpašić 2014. gada 12. februārī panāca, ka notārs izsniedz galīgo izpildes rīkojumu.

19.

2014. gada 13. novembrīI. Zulfikarpašić vērsās pie notāra ar prasību apstiprināt minēto rīkojumu par Eiropas izpildes rīkojumu Regulas Nr. 805/2004 izpratnē, lai varētu uzsākt izpildes procedūru, kas ļautu piedzīt tā prasījumu.

20.

Uzskatot, ka nosacījumi, kas paredzēti, lai izsniegtu apstiprinājumu, nav izpildīti, notārs atbilstīgi Likuma par piespiedu izpildi 358. panta 4. punktam nodeva lietu Općinski sud u Novom Zagrebu (Novi Zagrebas pilsētas tiesa). Šī tiesa uzskata, ka notārs it īpaši ir norādījis, ka, lai gan Regulas Nr. 805/2004 4. panta 7. punktā ir paredzēts, ka termins “tiesa” ietver Zviedrijas piespiedu izpildes iestādi, nav neviena līdzīga noteikuma, kas Horvātijas notāru pakalpojumus šīs regulas izpratnē pielīdzina tiesai.

21.

Vēloties noskaidrot Likuma par piespiedu izpildi saderību ar Regulu Nr. 805/2004, Općinski sud u Novom Zagrebu (Novi Zagrebas pilsētas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

22.

Man nešķiet, ka lūguma sniegt prejudiciālo nolēmumu pieņemamība būtu jāapšauba tādēļ, ka situācija, kurā pieprasījums apstiprināt par Eiropas izpildu rīkojumu ir iesniegts tās dalībvalsts tiesā, kurā kreditoram un parādniekam ir dzīvesvieta, būtu jāuzskata par “pilnībā iekšēju” situāciju.

23.

Lai gan abas pamatlietas puses dzīvo Horvātijā, no šā apstākļa vien nekādā mērā nevar secināt, ka Regula Nr. 805/2004 nav piemērojama šajā tiesvedībā.

24.

Pirmkārt, Regulas Nr. 805/2004 piemērošanas joma attiecas ne tikai uz pārrobežu tiesvedībām.

25.

Atšķirībā no Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 12. decembra Regulas (EK) Nr. 1896/2006, ar ko izveido Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru ( 5 ), Eiropas Parlamenta un Padomes 2007. gada 11. jūlija Regulas (EK) Nr. 861/2007, ar ko izveido Eiropas procedūru maza apmēra prasībām ( 6 ), vai arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 15. maija Regulas (ES) Nr. 655/2014, ar ko izveido Eiropas kontu apķīlāšanas rīkojuma procedūru, lai atvieglotu pārrobežu parādu piedziņu civillietās un komerclietās ( 7 ), Regulā Nr. 805/2004 nav paredzēts nosacījums, kurš būtu saistīts ar prasības pārrobežu raksturu, kas visbiežāk nozīmē, ka vismaz vienai iesaistītajai pusei domicils vai pastāvīgā dzīvesvieta ir citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā ir tiesa, kas uzsākusi tiesvedību lietā ( 8 ).

26.

Lai gan ar šīm regulām ir izveidotas jaunas vienotas Eiropas procedūras, kas piemērojamas tikai pārrobežu lietām, kuras atšķiras no valstu lietām, kas joprojām tiek piemērotas kopīgi, ar Regulu Nr. 805/2004 netiek noteikts patiešām vienots Eiropas izpildes rīkojums, bet valstu lēmumiem tiek piešķirta iespēja brīvi pārvietoties Eiropas tiesiskuma telpā, šos lēmumus papildinot ar apstiprinājumu, kas līdzvērtīgs “Eiropas pasei”.

27.

Nepastāvot nekādam nosacījumam attiecībā uz lietas pārrobežu raksturu, nav nekādu šķēršļu, lai pieprasījumu par apstiprinājuma izsniegšanu par Eiropas izpildes rīkojumu iesniegtu tiesvedībā starp diviem lietas dalībniekiem, kuru domicils vai pastāvīgā dzīvesvieta ir vienā un tajā pašā dalībvalstī. Šāds gadījums ir netieši paredzēts Regulas Nr. 805/2004 6. panta 1. punkta d) apakšpunktā, kurā sprieduma lietā par neapstrīdētu prasījumu šīs regulas 3. panta 1. punkta b) vai c) apakšpunkta izpratnē apstiprināšanai ir izvirzīts nosacījums, saskaņā ar kuru spriedumam ir jābūt pasludinātam dalībvalstī, kurā parādniekam ir domicils, ja tas ir patērētajs, nepieprasot, lai kreditoram domicils būtu citā dalībvalstī.

28.

Turklāt šis gadījums atbilst bieži sastopamām situācijām, kad parādniekam pieder nekustamie īpašumi ārvalstīs vai viņš ir konta turētājs bankās, kuras darbojas citās dalībvalstīs. Kreditors, pat ja parādnieks dzīvotu tajā pašā dalībvalstī, kur viņš, var būt ieinteresēts, lai viņam būtu Eiropas izpildes rīkojums, kas tam ļautu veikt piespiedu izpildes pasākumus attiecībā uz īpašumu, kurš atrodas citās dalībvalstīs.

29.

Otrkārt, pieprasījuma izsniegt apstiprinājumu par Eiropas izpildes rīkojumu pieņemamība nav atkarīga no kreditora pierādījuma par to, ka viņš citā dalībvalstī ir uzsācis tiesvedību, lai atzītu vai izpildītu spriedumu, vai par to, ka parādnieks ir tādu īpašumu īpašnieks, kuri atrodas citās dalībvalstīs un kuriem varētu piemērot piespiedu izpildes pasākumus.

30.

Lai gan Regulas Nr. 805/2004 mērķis ir ļaut visās dalībvalstīs atzīt un izpildīt lēmumus, izlīgumus un publiskus aktus par neapstrīdētiem prasījumiem, bez nepieciešamības izmantot eksekvatūras procedūru, nevienā no šīs regulas normām nav noteikts kreditora pienākums sniegt pierādījumu par apstiprināšanas lietderību vai nepieciešamību.

31.

Šajā sakarā ir jānorāda, ka Regulas Nr. 805/2004 6. panta 1. punktā ir precizēts, ka spriedumu par neapstrīdētu prasījumu var pieprasīt apstiprināt “jebkurā laikā”, kas nozīmē, ka kreditors principā var jau dokumentā par tiesvedības uzsākšanu pievienot savai galvenajai prasībai papildu prasību par pasludināmā sprieduma apstiprinājumu ( 9 ), tomēr ar nosacījumu, ka šis spriedums nekavējoties izpildāms izcelsmes dalībvalstī ( 10 ). Šis apstiprinājuma pieprasījums nav atkarīgs no kreditora sniegta pierādījuma par to, ka viņš citā dalībvalstī ir uzsācis tiesvedību par sprieduma atzīšanu vai izpildi, vai par to, ka parādnieks ir tādu īpašumu īpašnieks, kuri atrodas citās dalībvalstīs un kuriem varētu piemērot piespiedu izpildes pasākumu. Šādu grūti iesniedzamu pierādījumu pieprasīšana turklāt nozīmētu nopietni apdraudēt Regulas Nr. 805/2004 efektivitāti, kuras būtība ir atvieglot valstu izpildes rīkojumu automātisku apriti Eiropas tiesiskuma telpā. Turklāt ir pilnīgi paredzams, ka parādnieks, kam domicils ir tajā pašā dalībvalstī, kurā domicils ir tā kreditoram, tiesvedības laikā organizē savu maksātnespēju, pārvietojot savu īpašumu uz ārvalstīm, lai izvairītos no kriminālvajāšanas.

32.

Faktiski Eiropas izpildes rīkojums pēc sava rakstura – kā to norāda tā nosaukums – ietver starptautisku elementu, jo tas darbojas vienīgi nolūkā ļaut eksportēt publisku aktu uz citām dalībvalstīm, darbojoties kā “Eiropas tiesu pase”, kuru var iegūt bez nepieciešamības pierādīt, ka valsts dokuments būs apritē citās dalībvalstīs. Atļaušos vienu paralēli ar Eiropas apcietināšanas ordera izdošanu. Vai valsts tiesu iestādei, lai tā varētu pamatoti izdot Eiropas apcietināšanas orderi, ir jāpierāda, ka meklētā persona patiešām atrodas citā dalībvalstī? Ja izdodošā tiesu iestāde lūgtu Tiesai interpretēt Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmuma 2002/584/TI ( 11 ) normas, kas saistītas ar minētā ordera izdošanu, vai Tiesai būtu jāatzīst prasība par nepieņemamu, pamatojot ar to, ka meklētā persona nav apcietināta citā dalībvalstī, vai tomēr situācija, kas ir pamatlietas pamatā, būtu tikai iekšēja situācija ( 12 )?

33.

Tā kā jau apstiprinājuma par Eiropas izpildes rīkojumu mērķī ir iekļauta Eiropai būtiska dimensija, lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu nevar atzīt par nepieņemamu, pamatojot ar to, ka fakti pamatlietā ir ārpus Regulas Nr. 805/2004 piemērošanas jomas. Turklāt ir nelietderīgi pamatot lūguma pieņemamību ar judikatūru, kas izriet no 1990. gada 18. oktobra sprieduma Dzodzi ( 13 ), atbilstīgi kuram Tiesa ir kompetenta spriest par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par Savienības tiesību normu īpašā gadījumā, kad dalībvalsts tiesībās ir atsauce uz minētās tiesību normas saturu, lai identificētu noteikumus, kas piemērojami tikai šīs dalībvalsts iekšējai situācijai ( 14 ). Lai noteiktu tīri iekšējām situācijām piemērojamos noteikumus Horvātijas Republikā, Likumā par piespiedu izpildi cita starpā nav atsauces uz Regulas Nr. 805/2004 saturu, bet gan tajā ir tikai norādītas iestādes, kuras ir kompetentas spriedumus, izlīgumus un publiskus aktus par neapstrīdētiem prasījumiem apstiprināt par Eiropas izpildes rīkojumiem.

34.

No tā izriet, ka lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu nevar atzīt par nepieņemamu, pamatojot ar to, ka rīkojuma pamatlietā izpilde iepriekš netika prasīta dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā tika iesniegta prasība izsniegt apstiprinājumu par Eiropas izpildes rīkojumu.

35.

Piebildīšu, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jautājumiem par Savienības tiesībām ir piemērojams atbilstības pieņēmums, un Tiesas atteikums atbildēt uz valsts tiesas iesniegtu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iespējams tikai tad, ja ir acīmredzams, ka prasītajai Savienības tiesību aktu interpretācijai nav nekādas saiknes ar pamatlietas faktiem vai priekšmetu, ja jautājums ir hipotētisks vai arī ja Tiesas rīcībā nav vajadzīgo faktisko un tiesisko apstākļu, lai lietderīgi atbildētu uz tai uzdotajiem jautājumiem ( 15 ). Šajā izskatāmajā lietā ne no lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu, ne no ieinteresēto pušu apsvērumiem neizriet, ka pamatlieta būtu sadomāta un mākslīga vai ka prejudiciālais jautājums būtu tīri hipotētisks.

36.

No iepriekš izklāstītā izriet, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.

37.

Tagad pievērsīšos jautājumu izskatīšanai.

38.

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Likuma par piespiedu izpildi normas, ar kurām notāriem piešķir kompetenci apstiprināt par Eiropas izpildes rīkojumu tos izpildrakstus, kurus viņi izsniedz, pamatojoties uz publisku aktu, ja parādnieks to neapstrīd, ir saderīgas ar Regulu Nr. 805/2004.

39.

Lai gan saskaņā ar tās pastāvīgo judikatūru Tiesa, sniedzot prejudiciālu nolēmumu, nevar lemt nedz par jautājumiem, kas attiecas uz dalībvalstu iekšējo tiesību sistēmu, nedz par valsts tiesību normu atbilstību Savienības tiesībām, tā tomēr var sniegt Savienības tiesību interpretācijas elementus, kas ļautu valsts tiesai atrisināt tajā ierosināto lietu ( 16 ).

40.

Šajā gadījumā iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai tāds izpildes rīkojums kā notāra izsniegts uz publisku aktu pamatots izpildraksts saskaņā ar Likumu par piespiedu izpildi ir spriedums lietā par neapstrīdētu prasījumu, kuru var apstiprināt par Eiropas izpildes rīkojumu.

41.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, uzreiz jānorāda, ka Regulas Nr. 805/2004 3. panta 1. punktā ir definētas trīs “izpildes rīkojumu”, kuriem piemēro apstiprinājuma procedūru, kategorijas. Atbilstīgi šim punktam regulu piemēro “spriedumiem, izlīgumiem un publiskiem aktiem par neapstrīdētiem prasījumiem”.

42.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir aicinājums izpētīt, vai izpildraksts, kuru saskaņā ar Likumu par piespiedu izpildi izsniedzis notārs, attiecas vai neattiecas uz kādu no šīm aktu kategorijām, kuras var apstiprināt.

43.

Kvalifikāciju izlīgumu var atmest uzreiz, jo acīmredzami rīkojums, kas ir notāra vienpusīgi izsniegts rīkojums, pamatojoties tikai uz kreditora izdotu rēķinu, ko uzskata par “publisku aktu”, nav līgums, kura saturs būtu atkarīgs no pušu gribas.

44.

Tādējādi ir vairs tikai jāpārbauda, vai šo rīkojumu var kvalificēt par publisku aktu vai spriedumu par neapstrīdētu prasījumu.

45.

Regulas Nr. 805/2004 4. panta 3. punktā ir sniegta precīza publiska akta definīcija, kas pārņem definīciju, kuru Tiesa pieņēma savā 1999. gada 17. jūnija spriedumā Unibank ( 17 ) saistībā ar Briseles konvencijas 50. panta interpretāciju ( 18 ), kam pamatā savukārt ir P. Jenard un G. Möller ziņojums par Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās, kas parakstīta Lugāno 1988. gada 16. septembrī ( 19 ). Atbilstīgi šai definīcijai akts ir publisks, ja ir izpildīti trīs nosacījumi. Pirmkārt, to ir izdevusi valsts iestāde, otrkārt, tā publiskums ir atkarīgs ne vien no paraksta, bet arī no satura, un, treškārt, akts pats par sevi ir izpildes akts tajā dalībvalstī, kurā tas izdots. Lai arī šis pēdējais nosacījums nav skaidri minēts Regulas Nr. 805/2004 4. panta 3. punktā, tas izriet no šīs regulas 25. panta 1. punkta, kurā ir paredzēts, ka publiskais akts “jāizpilda vienā dalībvalstī”.

46.

Ciktāl notāra funkcija tieši ir apstiprināt to aktu publiskumu, kurus viņš saņem, tas izpildraksts, kuru viņš izsniedz, sākotnēji varētu atbilst definīcijai “dokuments, kurš oficiāli sagatavots un reģistrēts”.

47.

Tomēr Regulas Nr. 805/2004 3. panta 1. punktā ir prasīts, lai publiski akti – spriedumi, izlīgumi – attiektos uz neapstrīdētiem prasījumiem, un šā punkta d) apakšpunktā ir precizēts, ka kredītu uzskata par neapstrīdētu, ja parādnieks to ir skaidri atzinis publiskā aktā. Citiem vārdiem, publisks akts par neapstrīdētu prasījumu šā punkta izpratnē ir akts, kurā parādnieks skaidri ir atzinis kredītu.

48.

Izpildraksts, kuru izdevis notārs, pamatojoties tikai uz kreditora izdoto rēķinu, ja parādnieks netiek aicināts paust savu piekrišanu, acīmredzami neatbilst šai prasībai.

49.

Šo izpildrakstu tādējādi nevar kvalificēt par publisku aktu par neapstrīdētiem prasījumiem. Tādēļ vēl jānosaka, vai šo izpildrakstu varētu kvalificēt par “spriedumu” Regulas Nr. 805/2004 izpratnē.

50.

Regulas Nr. 805/2004 4. panta 1. punktā “spriedums” ir “jebkurš nolēmums, kas pieņemts kādas dalībvalsts tiesā, neatkarīgi no nolēmuma nosaukuma, kas tostarp var būt dekrēts, rīkojums, lēmums vai izpildraksts, kā arī tiesas sekretāra pieņemts lēmums par izdevumu vai izmaksu noteikšanu”.

51.

Tomēr Regulā Nr. 805/2004 netiek sniegta nekāda vispārēja definīcija jēdzienam “dalībvalsts tiesa”, tādējādi judikatūrā jāprecizē tās saturs, lai noteiktu, vai notāru, kuram valsts tiesībās ir piešķirtas pilnvaras izsniegt rīkojumus, var kvalificēt kā tādu šīs regulas izpratnē.

52.

Horvātijas valdība uzskata, ka notāru var uzskatīt par tiesu saistībā ar izpildraksta, kas pamatots uz publisku aktu, pieņemšanas procedūru.

53.

Šajā ziņā šī valdība norāda, ka, lai gan Regulas Nr. 805/2004 4. pantā nav skaidri norādīts, ka termins “tiesa” [tiesa, pirmās instances tiesa un tiesu iestāde] Horvātijā ietver arī citas iestādes, piemēram, notārus, šī regula tomēr tika pieņemta, pēc tam tā grozīta divas reizes pirms Horvātijas Republikas pievienošanās Eiropas Savienībai, tādējādi Horvātijas likumdošanas īpatnības nevarēja tikt ņemtas vērā.

54.

Minētā valdība cita starpā norāda, ka Horvātijā tika nolemts sadalīt pilnvaras piespiedu izpildes jomā starp tiesām un notāriem, kuriem tika piešķirtas īpašas pilnvaras, lai, pamatojoties uz publiskiem aktiem, veiktu kredītu piespiedu atgūšanu.

55.

Horvātijas valdība uzskata, ka termins “tiesa” Regulas Nr. 805/2004 izpratnē obligāti nenozīmējot, ka personas un iestādes, kuras organizē procedūru, oficiāli ir valsts tiesu varas daļa. Pietiktu, ja attiecīgā iestāde būtu neatkarīga un objektīva un tās struktūru un darbību regulētu iepriekš definēti noteikumi. Notāri turklāt atbilstot Tiesas 1997. gada 17. septembra spriedumā Dorsch Consult ( 20 ) noteiktajiem kritērijiem, lai tiesu definētu LESD 267. panta izpratnē.

56.

Šī valdība piebilst, ka notāriem sabiedrība uzticas un ka viņu funkcijas ļoti detalizēti reglamentē tiesību normas, it īpaši Zakon o javnom bilježništvu (Notariāta likums) ( 21 ), kas nodrošinot viņu profesionalitāti, nopietno attieksmi un atbildību viņiem piešķirto pilnvaru īstenošanā.

57.

Minētā valdība turklāt uzskata, ka Horvātijas regulējums ir pamatots, ņemot vērā Regulas Nr. 805/2004 mērķi vienkāršot spriedumu starptautiskās atzīšanas procedūru, izvairoties no eksekvatūras procedūras neērtībām.

58.

Visbeidzot Horvātijas valdība uzsver, ka tas, ka izpildraksta izsniegšanas procedūru īsteno notārs, nodrošina parādnieka pamattiesību aizsardzību, jo notārs var izsniegt izpildrakstu tikai tad, ja viņš uzskata, ka pieprasījums ir pieņemams un pamatots, ka rīkojums parādniekam ir izsniegts atbilstīgi vispārējām tiesību normām, kuras nosaka procesuālo aktu izsniegšanu, piemēram, dokuments, ar ko celta prasība, ka parādniekam ir iespēja iesniegt iebildumus, ja viņš ir pienācīgi informēts par šo iespēju, kā arī ar šīs prasības iesniegšanas kārtību un termiņiem, un ka tikai tad, ja iebildumu nav un ir pagājis astoņu dienu termiņš, notārs ir tiesīgs rīkojumu apstiprināt par izpildes rīkojumu.

59.

Eiropas Komisija atbalsta pretēju nostāju.

60.

Eiropas Komisija uzskata, ka jēdzienam “tiesa” Regulas Nr. 805/2004 izpratnē būtu jāatbilst šā termina interpretācijai Regulas Nr. 44/2001 izpratnē, jo šīs abas regulas attiecas uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās un tajās noteiktas papildinošas tiesību normas.

61.

Pieļaujot, ka notāri ir tiesīgi uzsākt “tiesvedībai līdzīgas” procedūras un pieņemt nolēmumus, kas ir analogi tiesu spriedumiem, Komisija uzskata, ka šādus nolēmumus nevar klasificēt kā “tiesu spriedumus” Regulas Nr. 805/2004 izpratnē, jo, lai tos par tādiem varētu uzskatīt, šajos nolēmumos ir jāievēro minimālās procesuālās normas, kas ietvertas šajā regulā, lai nodrošinātu tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu pilnīgu ievērošanu.

62.

Komisija piebilst, ka tad, kad Savienības likumdevēja nodoms ir citu kompetento iestāžu nolēmumus atzīt par līdzvērtīgiem dalībvalstu tiesu pasludinātiem spriedumiem, tas tiek skaidri norādīts attiecīgajā juridiskajā instrumentā, kā tas turklāt norādīts Regulas Nr. 805/2004 4. panta 7. punktā, kurā paredzēts, ka termins “tiesa” saīsinātās tiesāšanās procedūrās par maksājumu veikšanas gadījumiem ietver Zviedrijas piespiedu izpildes iestādi. Notāru izsniegtu izpildrakstu atzīšana par spriedumiem līdzvērtīgiem nozīmētu Regulas Nr. 805/2004 grozīšanu.

63.

Lai izvēlētos starp šīm divām tēzēm, kuras pretnostata Horvātijas valdību un Komisiju, pirmkārt, padziļinātāk jāskata “sprieduma” un “tiesas” definīcijas saturs atvasināto tiesību instrumentos, kuri saistīti ar tiesu iestāžu sadarbību civillietās, un, otrkārt, jāņem vērā ar judikatūru ieviestie precizējumi. Tikai pēc šādas divkāršas analīzes es ieteikšu Tiesai risinājumu.

64.

Savienības likumdevējs, tāpat kā tas to ir darījis Regulā Nr. 44/2001, pēc tam Regulā (ES) Nr. 1215/2012 ( 22 ), ar kuru tā tika aizstāta, Regulā Nr. 805/2004 ir pārņēmis to sprieduma definīciju, kas norādīta Briseles konvencijā.

65.

To Savienības tiesību instrumentu analīze, kuri attiecas uz tiesu iestāžu sadarbību civillietās, parāda vienotu pieeju jēdzienam “spriedums” ( 23 ), kas gūst tam būtisko definīciju, kuras pamatā ir akta autora jurisdikcijas raksturs. Spriedums ir jebkurš tādas iestādes akts, kurai ir tiesas kvalifikācija.

66.

Tomēr šī vienotā definīcija patiesībā slēpj lielu dažādību, jo Savienības likumdevējs ir sniedzis būtiski atšķirīgas šā jēdziena definīcijas, kas nav atdalāmas no termina “tiesa”, kas, šķiet, ir aplūkots ļoti atšķirīgi. Šajā sakarā uzskatu, ka ir identificējamas trīs galvenās tendences, kas atbilst trim galvenajām šā jēdziena koncepcijām.

67.

Pirmo tendenci raksturo precīza dažu iestāžu pielīdzināšana tiesām. Šo tendenci atspoguļo Regulas Nr. 805/2004 4. pants, kurā, nedefinējot jēdzienu “tiesa”, šā panta 7. punktā precizēts, ka Zviedrijā saīsinātās tiesāšanās procedūrās par maksājumu veikšanas gadījumiem termins “tiesa” ietver izpildes iestādi. Šī pati tendence atspoguļota arī Regulas Nr. 1215/2012 3. pantā, kurā paredzēts:

“Šajā regulā “tiesa” ietver šādas turpmāk minētas iestādes, ciktāl tām ir jurisdikcija lietās, kas ietilpst šīs regulas darbības jomā:

68.

Ir interesanti konstatēt, ka atbilstīgi šai normai notāri Ungārijā ir nepārprotami pielīdzināti tiesai to maksājuma rīkojumu izdošanas procedūrās. Turpmāk redzēsim, kādi secinājumi izdarāmi no šīs pielīdzināšanas, attiecinot to tikai uz notāriem Ungārijā.

69.

Otrā tendence, kura parādās Savienības tiesību aktos, ir jēdziena “tiesa”izšķīdināšana jēdzienā “kompetentā iestāde”. Šo tendenci it īpaši ilustrē Regulas (EK) Nr. 2201/2003 ( 24 ) 2. panta 1. punkts, kurā termins “tiesa” attiecas uz “visām tām iestādēm dalībvalstīs, kurām ir jurisdikcija lietās, uz ko [..] attiecas [..] regulas darbības joma un minētās regulas 2. panta 2. punkts, kurā tiesnesis definēts kā “tiesnesis vai amatpersona, kurai lietās, uz ko attiecas regulas [Nr. 2201/2003] darbības joma, ir līdzvērtīgas pilnvaras tām, kādas ir tiesnesim”. Šajā kategorijā ietilpst arī Regulas Nr. 1896/2006 5. panta 3. punkts, kurā “tiesa” ir definēta kā “jebkur[a] iestād[e] dalībvalstī, kurai ir kompetence attiecībā uz Eiropas maksājuma rīkojumu vai jebkuriem citiem saistītiem jautājumiem”.

70.

Minētā tendence atrodama Konvencijā par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, kura parakstīta Lugāno 2007. gada 30. oktobrī ( 25 ) un kuras noslēgšana ir apstiprināta ar Padomes 2008. gada 27. novembra Lēmumu 2009/430/EK ( 26 ), jo šīs konvencijas 62. pantā ir paredzēts, ka “termins “tiesa” ietver jebkuru iestādi, ko valsts, kurai ir saistoša šī konvencija, noteikusi kā tādu, kurai ir jurisdikcija jautājumos, kas ir šīs konvencijas darbības jomā”.

71.

Trešā tendence, kas parādās nesenajos Savienības tiesību aktos, atbilst jēdziena “tiesa”definēšanas procesam, ieviešot judikatūras kopumu. Šī interesantā attīstība ir izteikta it īpaši Regulas Nr. 4/2009 ( 27 ) 2. panta 2. punkta pirmajā daļā, kurā paredzēts, ka ar jēdzienu “tiesa” saprot arī dalībvalstu administratīvas iestādes, kuru kompetencē ietilpst uzturēšanas saistību lietas – ar nosacījumu, ka tādas iestādes garantē objektivitāti un pušu tiesības tikt uzklausītām, un ka to nolēmumus saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā tās izveidotas:

72.

Regulas (ES) Nr. 650/2012 ( 28 ) 3. panta 2. punkta pirmā daļa atbilst tam pašam virzienam, definējot tiesu kā “jebkuru tiesu iestādi un visas citas iestādes, un tiesību speciālistus, kuru kompetencē ir mantošanas lietas un kas pilda tiesu funkcijas vai rīkojas saskaņā ar tiesu iestādes deleģētām pilnvarām, vai rīkojas tiesu iestādes uzraudzībā”, ar noteikumu, ka šādas citas iestādes un tiesību speciālisti, kā arī viņu pieņemtie lēmumi atbilst tādiem pašiem nosacījumiem kā tie, kas piemērojami administratīvajām iestādēm un lēmumiem, kurus tās pieņem saskaņā ar Regulas Nr. 4/2009 2. panta 2. punkta pirmo daļu.

73.

Šīs analīzes beigās izrādās, ka jēdzienu “tiesa” iezīmē nekontrolēts definīciju skaita pieaugums, kuras laika gaitā summējas bez jebkādas konsekvences. Lai gan daži instrumenti, kuros veikta ierobežojoša to administratīvo iestāžu uzskaite, kuras pielīdzinātas tiesām, varētu rosināt precīzu šā jēdziena interpretāciju, citos turpretī ir pieņemta plaša, pat ļoti stiepjama interpretācija, iekļaujot jebkuru kompetentu iestādi saskaņā ar valsts tiesībām, savukārt citi instrumenti izvēlas tādu konceptuālu definīciju, kas – kā redzēsim – ir tuva tai, kura izriet no Tiesas judikatūras.

74.

Iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi atrodas divu judikatūras virzienu krustpunktā.

75.

Pirmais attiecas uz jēdzienu “spriedums” tiesu iestāžu sadarbības civillietās un komerclietās jomā.

76.

Šā judikatūras virziena avots ir Briseles konvencijas 25. panta interpretācija, kurā tāpat kā Regulas Nr. 805/2004 4. pantā šis jēdziens definēts kā tāds, kurā iekļauts jebkāda veida spriedums, ko pasludinājusi dalībvalsts tiesa, neatkarīgi no tā, kāds ir tā nosaukums.

77.

Tiesa jau ir uzskatījusi, ka jēdziens “nolēmums”, kas definēts šīs konvencijas 25. pantā, kuras sniegtā interpretācija principā attiecas arī uz attiecīgo Regulas Nr. 44/2001 normu, attiecas “tikai uz tiesu nolēmumiem, kurus pieņēmusi līgumslēdzējas valsts tiesa” ( 29 ), tomēr, atsaucoties uz 1968. gada 27. septembra P. Ženāra [P. Jenard] sagatavoto Ziņojumu par Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās ( 30 ), precizē, ka tas, ka tiesas sekretārs nosaka tiesvedības izmaksu apmēru, tiek kvalificēts kā “nolēmums”, jo tiesas sekretārs “darbojas kā tiesu struktūra”, kas iepazinies ar lietas būtību, un ka “apstrīdēšanas gadījumā par izdevumiem lemj tieši jurisdikcijas struktūra” ( 31 ).

78.

Tiesa no šīs definīcijas secināja, ka, lai to varētu Briseles konvencijas izpratnē kvalificēt par nolēmumu, “tas jāizdod līgumslēdzējas valsts iestādei, tai neatkarīgi pieņemot lēmumu par strīdīgajiem jautājumiem” ( 32 ).

79.

Papildus būtiskajam kritērijam, kas skaidri noteikts Briseles konvencijas 25. pantā, Tiesa ir pakāpeniski noteikusi divus citus kritērijus; viens – procesuāla rakstura kritērijs, otrs – materiāltiesiska rakstura kritērijs.

80.

Procesuālais kritērijs nozīmē, ka tiesvedība pirms nolēmuma pieņemšanas ir notikusi, ievērojot tiesības uz aizstāvību ( 33 ). Tomēr Tiesa uzskatīja, ka, lai šādos spriedumos izmantotu Briseles konvencijā paredzēto atzīšanas un izpildes režīmu, pietiek, ka tie ir tiesu lēmumi, kas – pirms to atzīšanu un izpildi pieprasa valsts, kas nav izcelsmes valsts, – šajā izcelsmes valstī ar dažādiem nosacījumiem ir vai var būt pieņemti uz sacīkstes principu balstītā tiesvedībā ( 34 ). Tā arī par nolēmumu kvalificēja rīkojumu, ar kuru tika piešķirti līdzekļi un kurš izdots pirmā posma, kas nav pakļauts sacīkstes principam, beigās, bet kurš var būt debašu saskaņā ar sacīkstes principu priekšmets pirms tā atzīšanas vai izpildes ( 35 ), maksājuma rīkojumu, ko parādnieks var apstrīdēt, mainot procedūru uz parastu strīdus tiesvedību ( 36 ), vai aizmugurisku spriedumu civilprocesā, kas principā bija pamatots ar sacīkstes principu ( 37 ).

81.

Materiāltiesiskais kritērijs no iestādes, kas ir akta autore, puses paredz tam zināmu lomu šā akta izstrādāšanā. Kā jau atgādināju, akts jāizdod, iestādei “savā jurisdikcijā pieņemot lēmumu par strīdīgajiem jautājumiem” ( 38 ), kas, kā uzskata Tiesa, izslēdz izlīgumu, kam galvenokārt ir līgumisks raksturs tajā ziņā, ka tā saturs ir atkarīgs pirmām kārtām no pušu gribas ( 39 ).

82.

Jēdziens “nolēmums” Briseles konvencijas izpratnē galu galā nozīmē tādas tiesu iestādes iesaistīšanos, kurai ir rīcības brīvība un kura lemj, ievērojot tiesības uz aizstāvību.

83.

Judikatūra saistībā ar Briseles konvenciju un Regulu Nr. 44/2001 tomēr nesniedz nekādu precizējumu par tiesu iestādes jēdzienu. Lai to noteiktu, nepieciešams atsaukties uz judikatūru, kurā šis jautājums skatīts, ņemot vērā LESD 267. pantu.

84.

Otrs virziens judikatūrā saistīts ar jēdziena “tiesa” definīciju LESD 267. panta izpratnē.

85.

Bez nepieciešamības detalizēti izklāstīt visus judikatūras kazuistikas smalkumus, kurā ir arī zināma “taustīšanās” ( 40 ), es tikai atgādināšu, ka, lai izvērtētu, vai iesniedzējiestādei ir “tiesas” kvalifikācija, Tiesa, kas ir atturējusies izstrādāt vispārēju un abstraktu šā jēdziena definīciju, piemēro identifikācijas metodi, kuras pamatā ir tas, ka tiek ņemts vērā saskanīgu rādītāju kopums, kas attiecas uz iestādes likumīgo izcelsmi, tās pastāvību, tās jurisdikcijas obligāto raksturu, tiesvedību, ievērojot pušu sacīkstes principu, iestādes veikto tiesību aktu piemērošanu un tās neatkarību.

86.

Tādējādi Tiesa pieļāva, ka administratīva iestāde, kas skata strīdu un tādējādi veic tiesas funkciju, varētu tikt uzskatīta par tiesu, kura ir tiesīga uzdot prejudiciālu jautājumu ( 41 ). Atbilstīgi Tiesas pastāvīgajai judikatūrai, saskaņā ar kuru “tiesas” kvalifikācijas novērtēšana ir jautājums, kas attiecas tikai uz Savienības tiesībām, Tiesa atgādināja, ka apstāklim, ka iesniedzējiestāde valsts tiesībās tiek uzskatīta par administratīvu iestādi, pašam par sevi nav izšķirošas nozīmes, veicot šo izvērtējumu ( 42 ).

87.

No juridiskā konteksta, ko es tikko izklāstīju, diezgan dabiskā veidā izriet trīs risinājumi, lai definētu jēdzienu “tiesa” Regulas Nr. 805/2004 izpratnē.

88.

Pirmais risinājums ir izvēlēties termina “tiesa” šauru interpretāciju, attiecinot to tikai uz tiesu iestādēm un tādējādi izslēdzot jebkādu iestādi, kas organiski nav saistīta ar dalībvalsts tiesu iestādi, izņemot, ja Savienības tiesībās ir paredzēts nepārprotams izņēmums.

89.

Otrais risinājums, gluži pretēji, ir plaša interpretācija, atbilstīgi dalībvalsts tiesībām jēdzienā “tiesa” iekļaujot jebkuru kompetentu iestādi.

90.

Trešais risinājums, kuru es kvalificēšu par starpposma risinājumu, ir pārņemt tiesu raksturīgās īpašības, kādas noteiktas Tiesas tradicionālajā judikatūrā, interpretējot LESD 267. pantu, un tādējādi pieļaut, ka notāri Horvātijā pie dažiem nosacījumiem var tikt uzskatīti par “tiesām” Regulas Nr. 805/2004 izpratnē.

91.

Pirmo no šiem trim risinājumiem, manuprāt, ir ļoti nenopietni apsvērt.

92.

Lai gan nostājai, kuru Komisija aizstāv gan rakstveida apsvērumos, gan mutiskajos apsvērumos, piemīt zināma neskaidrība, tomēr šķiet, ka tā ir ar to saistīta, jo šī iestāde uzskata, pat neanalizējot apstākļus, kādos darbojas notāri Horvātijā, ka nolēmumus, kurus tie pieņem, par tiesu spriedumiem Regulas Nr. 805/2004 izpratnē varētu uzskatīt tikai tad, ja šī regula būtu grozīta, lai paredzētu šādu pielīdzināšanu.

93.

Galvenais pamatojums, kas izvirzīts šā pirmā risinājuma atbalstam, ir, ka, ja Savienības likumdevējs ir nodomājis pielīdzināt kādu iestādi tiesai, tad tas to skaidri norāda attiecīgajā tiesību aktā. Taču Regulā Nr. 805/2004 nav minēti notāri Horvātijā, lai gan tās 4. panta 7. punktā ir minēts dienests, kas nodarbojas ar saīsinātajām tiesāšanās procedūrām par maksājumu veikšanas atgādinājumiem Zviedrijā, savukārt Regulas Nr. 1215/2012 3. pantā tiesām papildus šim Zviedrijas publiskajam dienestam saīsinātās tiesāšanās procedūrās par maksājuma rīkojumu tiek pielīdzināti arī notāri Ungārijā.

94.

Šo šauro interpretāciju turklāt papildus pastiprinot salīdzinājums ar Lugāno konvencijas 62. pantu, ciktāl tas, ka Regulā Nr. 805/2004 un Regulā Nr. 1215/2012 nav analoga noteikuma, ar kuru jēdzienā “tiesa” tiktu iekļauta jebkura kompetentā iestāde, parādītu, ka Savienības likumdevējs nebija nodomājis saistībā ar šīm divām regulām jēdzienu “tiesa” saprast tīri funkcionālā nozīmē.

95.

Lai gan pirmajā mirklī šķiet, ka šādas šauras interpretācijas pamatā ir būtisks arguments tekstā saistībā ar Regulas Nr. 805/2004 4. pantu, citos izšķirošākos apsvērumos pausts atbalsts plašākai interpretācijai.

96.

Pirmkārt, ir cits veids, kā lasīt Regulas Nr. 805/2004 4. panta 7. punkta un Regulas Nr. 1215/2012 3. panta noteikumus. Tas apstāklis, ka Savienības likumdevējs norāda, ka par tiesu ir uzskatāmas dažas administratīvās iestādes, nenozīmē, ka citas iestādes arī nevarētu uzskatīt par tiesām, piemērojot klasiskus judikatūras kritērijus. Protams, iestāde, kas nav Zviedrijas publiskais piespiedu atgūšanas dienests, automātiski, “nosakot ar likumu”, nevar tikt uzskatīta par tiesu Regulas Nr. 805/2004 izpratnē. Tomēr nevienā šīs regulas normā netiek liegts šai iestādei piešķirt tiesas kvalifikāciju, ja ir pierādīts, ka tai atbilstīgi Tiesas tradicionālajai judikatūrai ir tiesai raksturīgās īpašības.

97.

Otrkārt, šāds prasību līmenis tiesu koncepcijā būtu ļoti novatorisks tā stingrības dēļ, jo tas nekādā veidā nesaskan ar Tiesas judikatūru, kas, piešķirot jēdzienam “tiesa” autonomu saturu saistībā ar tiesu sadarbības instrumentu, kāds ir lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu LESD 267. panta izpratnē, ir atzinusi tiesas kvalifikāciju tām administratīvajām iestādēm, kuras veic tiesas funkcijas.

98.

Treškārt, šis jaunais prasību līmenis nozīmētu noliegt jēdziena “tiesa” autonomo raksturu Savienības tiesībās, jo, lai kādu iestādi kvalificētu par tiesu, pietiktu ar to, ka izcelsmes dalībvalsts kādu iestādi kvalificē par tiesu iestādi un to – kaut vai tikai formāli – iekļautu tās iekšējās jurisdikcijas organizācijā.

99.

Ceturtkārt, šī šaurā interpretācija man nešķiet saskanīga ar savstarpējās atzīšanas principu, kas ir Regulas Nr. 805/2004 sistēmas pamatā. Šis princips pamato to, lai izpildes nolūkā attieksme pret izcelsmes dalībvalsts pieņemtu nolēmumu un kuru šīs dalībvalsts tiesa ir apstiprinājusi par Eiropas izpildes rīkojumu, būtu tāda pati, kā tad, ja to būtu izdevusi tā dalībvalsts, kurā ir pieprasīta tā izpilde. Sekojot tādas sistēmas loģikai, kuras pamatā ir savstarpējā atzīšana, jebkura iestāde, kuras iesaistīšanās katram aktam piešķir izpildes rīkojuma kvalifikāciju izcelsmes dalībvalstī, būtu jāuzskata par “tiesu”, kuras spriedumiem vajadzētu būt brīvā apritē citās dalībvalstīs.

100.

Šo četru iemeslu dēļ ierobežojošais risinājums ir jānoraida.

101.

Novesta līdz galējībai, savstarpējās atzīšanas loģika varētu pamatot pretēju – visplašāko – risinājumu, kurā līdzās pastāv tiesas jēdziens un kompetentās iestādes jēdziens. Šis risinājums ļautu kvalificēt notārus Horvātijā par “tiesu” Regulas Nr. 805/2004 izpratnē tikai tāpēc, ka Likums par piespiedu izpildi tai piešķir pilnvaras izsniegt izpildrakstus un tos apstiprināt par Eiropas izpildes rīkojumiem.

102.

Tomēr es neuzskatu, ka šis risinājums ir atbilstošs.

103.

Tas neatbilst pat Regulas Nr. 805/2004 4. panta burtam, kur atšķirībā no Regulas Nr. 2201/2003 2. panta 1. punkta, Regulas Nr. 1896/2006 5. panta 3. punkta un Lugāno konvencijas 62. panta nav paredzēts jēdziena “tiesa” vispārinājums vai pat banalizācija.

104.

Turklāt, ja terminā “tiesa” būtu iekļauta jebkura kompetenta iestāde, man nav skaidrs, kāpēc Savienības likumdevējs būtu rūpējies par to, lai tiesai nepārprotami pielīdzinātu Zviedrijas piespiedu atgūšanas publisko dienestu.

105.

Tāpēc es iesaku pieņemt starpposma risinājumu, kas faktiski nozīmē pārņemt to identifikācijas metodi, ko Tiesa izmanto, lai definētu terminu “tiesa” LESD 267. panta izpratnē, ņemot vērā Regulas Nr. 805/2004 struktūru un mērķi, kur, kā man šķiet, vairākos noteikumos uzsvērta tieši procesuālo garantiju ievērošanas nozīme.

106.

Tādējādi ir jākonstatē, ka par neapstrīdētu atzīta prasījuma definīcija, kas formulēta šīs regulas 3. pantā, attiecībā uz spriedumiem nozīmē ņemt vērā parādnieka attieksmi “tiesvedības gaitā” ( 43 ). Šī norma pati par sevi, manuprāt, nozīmē tādas tiesvedības esamību, kurā tiek ņemtas vērā parādnieka tiesības tikt uzklausītam un apstrīdēt kreditora prasījumu.

107.

Turklāt Regulā Nr. 805/2004 sprieduma attiecībā uz neapstrīdētu prasījumu, kas pasludināts vienā dalībvalstī, apstiprinājums ir pakļauts minimālo procesuālo normu ievērošanai, kuru mērķis ir nodrošināt, ka parādnieks saprātīgā laikā tiek informēts un tādā veidā, lai viņš varētu noorganizēt savu aizstāvību pret, pirmkārt, tiesā iesniegto prasību pret viņu, kā arī par viņa aktīvas līdzdalības tiesvedībā noteikumiem, lai varētu apstrīdēt attiecīgo prasījumu un, otrkārt, par nepiedalīšanās šajā tiesvedībā sekām. Ņemot vērā briesmas, kuras slēpj prasījuma neapstrīdēšanas prezumpcija, kas izriet no parādnieka klusēšanas tiesvedības laikā, minimālo procesuālo garantiju ievērošana ir būtiska prasība, kas “tiesai” jānodrošina.

108.

Rezultātā jēdziens “tiesa” Regulas Nr. 805/2004 izpratnē būtu jāsaprot kā jebkura iestāde, kas sniedz neatkarības un objektivitātes garantijas, savā jurisdikcijā pieņemot spriedumu, kas, pirmkārt, ir vai var būt tiesvedības saskaņā ar sacīkstes principu priekšmets, pirms tiek uzdots jautājums par tā apstiprināšanu par Eiropas izpildes rīkojumu un, otrkārt, var būt prasības, kas sniegta tiesu iestādē, priekšmets.

109.

Šī termina “tiesa” funkcionālā definīcija, manuprāt, atbilst tradicionālajai šā jēdziena koncepcijai, vienlaikus ļaujot ņemt vērā aktuālo tendenci dažu it īpaši izplatītu strīdu izšķiršanā neizmantot tiesvedības procedūras, lai atvieglotu darbu tiesu iestādēm.

110.

Vispirms es uzskatu, ka notāri Horvātijā tad, kad viņi izsniedz izpildrakstus, veic tiesas darbību, kaut arī izmantotā procedūra ir vienkāršota un turklāt ir līdzīga maksājuma rīkojuma procedūrai.

111.

Savos rakstveida apsvērumos Horvātijas valdība šajā sakarā iesniedza interesantus precizējumus par parādniekam sniegtajām garantijām saistībā ar izpildes procedūru pie notāra. Šī valdība uzskata, ka notārs izpildrakstu izsniedz tikai pēc tam, kad pats ir izvērtējis pieprasījuma pieņemamību un pamatotību. Turklāt viņam šis rīkojums ir jāpaziņo parādniekam atbilstoši tiesību normām, kuras garantē iespēju parādniekam šo prasījumu apstrīdēt, minot iespēju to apstrīdēt tiesā, kā arī termiņu, kādā tas jāizdara. Minētā valdība uzskata, ka tikai tad, kad pagājis astoņu dienu termiņš pēc tam, kad beidzies termiņš iesniegt iebildumus, notāram ir tiesības rīkojumu apstiprināt par izpildes dokumentu.

112.

Tiesas sēdes laikā Horvātijas valdība sniedza papildu precizējumus, norādot, ka Likums par notāriem un Notāru ētikas kodekss nodrošina notāra neatkarību un objektivitāti attiecībā uz prasītāju, pildot savas īpašās funkcijas – izpildrakstu izsniegšanu –, pamatojoties uz publisku aktu. Šī valdība uzskata, ka notārs nekādā veidā nav tikai kabinets, kurā reģistrē dokumentus, notārs pēta pieprasījumu un izvērtē tā pieņemamību un pamatotību.

113.

Atbilstīgi šīs valdības sniegtajiem norādījumiem, šķiet, ka notārs savā īpašajā darbībā – izpildrakstu izsniegšanā – atrodas trešās personas situācijā, kuru neskar attiecīgās intereses, un viņš ir pasargāts no interešu konfliktiem, kas varētu rasties, veicot pārējās viņa darbības.

114.

Ņemot vērā pārbaudes, kas jāveic iesniedzējtiesai, var konstatēt, ka notārs, kad viņš rīkojas nevis kā valsts ierēdnis, bet kā iestāde, kuras uzdevums ir izsniegt izpildrakstus, darbojas kā neatkarīga un objektīva iestāde.

115.

Šādos apstākļos jāuzskata, ka notāra izsniegtu izpildrakstu var kvalificēt par “spriedumu” Regulas Nr. 805/2004 4. panta 1. punkta izpratnē. Atliek noteikt, vai notārs to var arī apstiprināt par Eiropas izpildu rīkojumu.

116.

Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtība vaicā, vai notārs, kas, pamatojoties uz publisku aktu, ir izsniedzis izpildrakstu, kurš ir kļuvis izpildāms parādnieka iebildumu neesamības dēļ, ir kompetents to apstiprināt par Eiropas izpildu rīkojumu.

117.

No Regulas Nr. 805/2004 6. panta 1. punkta izriet, ka pieprasījums apstiprināt par Eiropas izpildes rīkojumu ir jāiesniedz izcelsmes tiesā, kura šīs regulas 4. panta 6. punktā ir definēta kā “tiesa, kas 3. panta 1. punkta a), b) vai c) apakšpunktā minēto nosacījumu izpildes brīdī ir vadījusi procesu”, proti, tiesa, kas ir vadījusi procesu brīdī, kurā bija izpildīti nosacījumi, kas ļauj prezumēt prasījuma neapstrīdēto raksturu.

118.

Likuma par piespiedu izpildi paredzētajā sistēmā notārs tātad ir kvalificējams par “izcelsmes tiesu”, ja parādnieks nav izteicis iebildumus par izpildrakstu un ja tas ir kļuvis izpildāms.

119.

Tas, ka Tiesa savā 2016. gada 16. jūnija spriedumā Pebros Servizi (C‑511/14, EU:C:2016:448) sprieduma apstiprināšanu par Eiropas izpildu rīkojumu ir aplūkojusi kā tiesas nolēmumu, nerada šķērsi tam, lai notārs, ja viņš ir izpildījis visus nosacījumus tā kvalificēšanai par “tiesu” Regulas Nr. 805/2004 izpratnē, veiktu minēto apstiprināšanu.

120.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Općinski sud u Novom Zagrebu (Novi Zagrebas pilsētas tiesa, Horvātija) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēt šādi: