1.

Šogad jau otro reizi Tiesai rodas iespēja saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 44/2001 ( 2 ) izvērtēt iebildumus, ko atbildētājs var izvirzīt pret pieteikumu par tiesas nolēmuma izpildāmības pasludināšanu. Ja lietā Meroni ( 3 ) galvenais jautājums bija par ordre public iebildumu atbilstoši minētās regulas 34. panta 1. punktam, tad šajā lietā runa ir par vēl nozīmīgākā 34. panta 2. punkta piemērošanas praksi. Šajā tiesību normā ir noteikts, ar kādiem nosacījumiem nepilnības, izsniedzot dokumentu, ar ko celta prasība, var būt pamats iebildumiem pret vēlāku sprieduma atzīšanu un izpildāmības pasludināšanu citā dalībvalstī.

2.

Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punkta pamatkoncepcijā ir ņemta vērā Konvencija par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (turpmāk tekstā – “Briseles konvencija”) ( 4 ), tomēr normā paredzētā regulējuma saturs kopš Briseles konvencijas ir būtiski mainījies. Proti, saskaņā ar Briseles konvenciju dokumenta, ar ko celta prasība, izsniegšanas nepilnības vēl sistēmiski nozīmē vēlāk pasludināta tiesas nolēmuma neatzīšanu. Turpretim Regulā (EK) Nr. 44/2001 ir iestrādāta prasītājam daudz labvēlīgāka pieeja. Saskaņā ar šo normu atbildētājs nevar atsaukties uz atzīšanas šķērsli – pat ja, piemēram, laikus nesaņemtas tiesas pavēstes dēļ viņam nav bijis iespējams efektīvi aizstāvēties sprieduma izcelsmes valstī pirms nolēmuma pasludināšanas –, ja pēc tā pasludināšanas atbildētājs attiecīgo spriedumu būtu varējis pārsūdzēt sprieduma izcelsmes valstī, bet to nav izdarījis.

3.

Šajā lietā aizmugurisku spriedumu atzīšanas kazuistikai pievienojas tāda jauna šķautne, ka šajā gadījumā Tiesas izvērtējamā lietā nokavēta termiņa dēļ vairs nebija iespējams pārsūdzēt spriedumu tā izcelsmes valstī, bet šajā saistībā bija jāņem vērā termiņa atjaunošanas procedūra.

4.

Šajā lietā galvenais jautājums ir par to, vai Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punktā atbildētājam, lai viņš izvairītos no vēlākas izpildāmības pasludināšanas citā dalībvalstī, tiek prasīts, lai vispirms viņš ar termiņa atjaunošanas procedūru panāktu sprieduma pārsūdzēšanu tā izcelsmes valstī, un par šādos gadījumos piemērojamiem termiņiem.

5.

Savienības tiesisko regulējumu šajā lietā veido Regula Nr. 44/2001 un Regula (EK) Nr. 1393/2007 ( 5 ).

6.

Saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punktu spriedumu neatzīst, “ja atbildētājam netika laikus izsniegts dokuments, ar ko celta prasība, vai līdzīgs dokuments, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību, izņemot gadījumu, ja atbildētājs nav sācis sprieduma pārsūdzēšanas procedūru, kad viņam bija iespējams to darīt”.

7.

Saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 45. panta 1. punkta pirmo teikumu “tiesa, kas izskata pārsūdzību saskaņā ar šīs regulas 43. pantu [..], izpildāmības pasludināšanu var atteikt vai atcelt vienīgi ar vienu no 34. vai 35. pantā minētajiem pamatojumiem”.

8.

Regulas Nr. 1393/2007 (turpmāk tekstā – “Regula par dokumentu izsniegšanu”) piemērošanas joma tās 1. pantā ir reglamentēta šādi:

“Šo regulu piemēro civillietās un komerclietās, ja tiesas vai ārpustiesas dokuments ir jāpārsūta no vienas dalībvalsts uz otru izsniegšanai šajā valstī. [..].

9.

Regulas par dokumentu izsniegšanu 19. panta 4. punktā ir noteikts:

“Ja tiesas pavēste vai līdzvērtīgs dokuments ir bijis jāpārsūta citai dalībvalstij, lai to izsniegtu saskaņā ar šo regulu, un attiecībā uz atbildētāju, kas nav ieradies, ir pieņemts spriedums, tiesnesis ir pilnvarots atbrīvot atbildētāju no sprieduma pārsūdzības termiņa nokavējuma, ja ir ievēroti šādi nosacījumi:

Pieteikumu atbrīvot no sprieduma pārsūdzības termiņa nokavējuma var iesniegt tikai saprātīgā laikposmā pēc tam, kad atbildētājs ir iepazinies ar spriedumu.

Katra dalībvalsts var nākt klajā ar paziņojumu [Komisijai] saskaņā ar 23. panta 1. punktu, ka šādu pieteikumu nepieņems, ja to iesniegs pēc šajā paziņojumā minētā laikposma beigām, bet šis laikposms nevar būt mazāks par vienu gadu pēc sprieduma pasludināšanas dienas.”

10.

Ar Tribunal de Grande Instance de Paris (Parīzes apgabaltiesa, Francija) 2010. gada 8. aprīļa spriedumu kopš 1996. gada Polijas Republikā dzīvojošam D. tika piespriests maksāt ikmēneša uzturlīdzekļus prasītājam L. Atbildētājs D. neieradās uz Francijas tiesas sēdi. Proti, viņš nebija saņēmis dokumentu, ar kuru tika celta prasība, jo prasītājs dokumentu izsniegšanai bija norādījis nepareizu atbildētāja adresi Parīzē, kurā D. nevarēja saņemt nekādus dokumentus.

11.

Par sprieduma eksistenci D. uzzināja tikai 2011. gada jūlijā, kad tika pieteikta tā izpildāmības pasludināšana Polijas Republikā un Sąd Okręgowy w Jeleniej Górze [Apelācijas tiesa Jeleņa Gurā, Polija] viņam izsniedza pieteikuma par izpildāmības pasludināšanu kopiju kopā ar tam pievienotā sprieduma kopiju. Tomēr, tā kā saskaņā ar Polijas tiesu konstatējumiem ( 6 ) jau bija beidzies Francijas tiesas sprieduma pārsūdzības termiņš tā izcelsmes valstī, pirmais pieteikums par izpildāmības pasludināšanu Polijā tika noraidīts arī pēc pieteikuma iesniedzēja sūdzības, turklāt kompetentā Polijas tiesa pieteikuma noraidīšanu pamatoja ar Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punktu saistībā ar 45. pantu.

12.

Pēc tam, ņemot vērā Regulas par dokumentu izsniegšanu prasības, 2012. gada maijā attiecīgais spriedums vēlreiz tika izsniegts D., papildus norādot, ka divu mēnešu laikā no sprieduma izsniegšanas dienas viņš var prasīt atjaunot beigušos pārsūdzības termiņu. Šī informācija par pārsūdzēšanas kārtību saistībā ar termiņa atjaunošanu saturiski atbilst Francijas Code de procédure civile [Civilprocesa kodeksa] 540. pantam. Tomēr D. neprasīja atjaunot pārsūdzības termiņu Francijā un arī nepārsūdzēja attiecīgo spriedumu.

13.

Ņemot to vērā, vēlreiz tika iesniegts pieteikums par sprieduma izpildāmības pasludināšanu Polijas Republikā. Turklāt pieteikuma iesniedzējs L. apgalvoja, ka līdz ar atkārtotu sprieduma izsniegšanu kopā ar informāciju par tiesībām prasīt termiņa atjaunošanu atbildētājam tika sniegta iespēja pārsūdzēt spriedumu, bet viņš to neizmantoja. Tomēr Sąd Apelacyjny we Wrocławiu [Apelācijas tiesa Vroclavā] nepiekrita šiem argumentiem un ar 2013. gada 27. maija lēmumu vēlreiz noraidīja pieteikumu par sprieduma izpildāmības pasludināšanu. Pamatojumā tā norādīja, ka vienkārši tiesības prasīt pārsūdzības termiņa atjaunošanu nav pielīdzināmas iespējai pārsūdzēt spriedumu Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punkta izpratnē. Iespēja pārsūdzēt attiecīgo spriedumu minētās normas izpratnē drīzāk pastāvot tikai tad, ja atbildētājam likumīgajā pārsūdzības termiņā ir izsniegts spriedums kopā ar pamatojumu un informāciju par pārsūdzēšanas kārtību.

14.

Ar kasācijas sūdzību par šo lēmumu pieteikuma iesniedzējs vērsās iesniedzējtiesā. Tai it īpaši rodas jautājums, vai šajā lietā vispār var tikt ņemta vērā iespēja prasīt termiņa atjaunošanu, ja Francijas Republika ir iesniegusi Regulas par dokumentu izsniegšanu 23. panta 1. punktā minēto paziņojumu, saskaņā ar kuru nav pieļaujams atjaunot pārsūdzības termiņu, ja ir pagājis vairāk nekā viens gads pēc sprieduma pasludināšanas, kas notika 2010. gada aprīlī.

15.

Ņemot to vērā, iesniedzējtiesa apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

16.

Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas zināt, vai Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neliedz pieteikt izpildāmības pasludināšanu pēc sprieduma izcelsmes valstī paredzētā pārsūdzības termiņa beigām, ja atbildētājs ar termiņa atjaunošanas procedūru vēlreiz ir varējis rast iespēju pārsūdzēt spriedumu.

17.

Dalībvalstu, kuras ir iesaistītas šajā lietā, rakstveida apsvērumi un Eiropas Komisijas apsvērumi – ciktāl tie attiecas uz pirmo prejudiciālo jautājumu – liecina, ka Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punkts ir jāinterpretē plaši.

18.

Saskaņā ar šiem apsvērumiem, ja sprieduma izcelsmes valstī ir jāņem vērā nokavēta pārsūdzības termiņa atjaunošana, atbildētājam principā ir pienākums šādi panākt tiesības pārsūdzēt spriedumu un tad pēc termiņa atjaunošanas sākt sprieduma pārsūdzēšanas procedūru tā izcelsmes valstī. Pretējā gadījumā atbildētājam būtu jāņem vērā, ka izpildāmības pasludināšanas procedūrā citā dalībvalstī viņš nevarēs atsaukties uz Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punktu. Šķiet, ka arī nostāja tiesību doktrīnā un dalībvalstu judikatūrā ( 7 ) atbalsta šo plašo un atzīšanai labvēlīgo pieeju.

19.

Tomēr šāda interpretācija automātiski nevar tikt secināta no normas formulējuma, kur runa ir par “sprieduma” pārsūdzēšanu. Šāda pārsūdzēšana sensu stricto nav termiņa atjaunošanas procedūra. Drīzāk situācijās, kur jāņem vērā termiņa atjaunošanas procedūra, atbildētājam vienkārši vairs nav iespējams pārsūdzēt spriedumu kā tādu.

20.

Arī sistēmiskie argumenti obligāti neliecina, ka atbildētājam pamatlietas apstākļos ir pienākums veikt termiņa atjaunošanas procedūru un ka pretējā gadījumā viņš nedrīkstēs atsaukties uz atzīšanas šķērsli saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punktu.

21.

It īpaši šeit nevar tikt piemērots Regulas par dokumentu izsniegšanu 19. panta 4. punkts, kurā ir reglamentēta termiņa atjaunošana gadījumos, kad atbildētājs nav ieradies un dokumenti ir jāpārsūta uz citu dalībvalsti. No šīs normas nevar secināt neko tādu, kas būtu būtisks, vērtējot termiņa atjaunošanas procedūras nozīmīgumu saistībā ar Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punktu, kuram – atšķirībā, piemēram, no minētās regulas 26. panta – nav nekādas sistēmiskas saiknes ar Regulu par dokumentu izsniegšanu.

22.

Pirmkārt, jau Regulas par dokumentu izsniegšanu un šeit aplūkotā Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punkta piemērošanas jomas nav pilnībā vienādas, jo 34. pants attiecas arī uz tādu spriedumu atzīšanas šķēršļiem, ar kuriem saistītie dokumenti nav izsniegti saskaņā ar Regulu par dokumentu izsniegšanu. Otrkārt, interpretējot Regulas par dokumentu izsniegšanu 19. panta 4. punktu praktiski, šajā lietā tas nav piemērojams. Minētā norma attiecas tikai uz gadījumiem, kur “tiesas pavēste [..] ir bij[usi] jāpārsūta citai dalībvalstij, lai to izsniegtu saskaņā ar šo regulu, un [ ( 8 ) kur pēc tam] attiecībā uz atbildētāju ir pieņemts spriedums”. Šajā lietā tas nav jāņem vērā, jo dokuments, ar ko celta prasība, tika nosūtīts uz adresi Parīzē un tādējādi nemaz nebija iemesla to pārsūtīt uz citu dalībvalsti, uzsākot tiesvedību Francijā. Līdz ar to jau nav izpildīts viens no abiem kumulatīvajiem nosacījumiem, uz ko pamatots 19. panta 4. punkta noteikums par termiņa atjaunošanu.

23.

Pat ja Regulas par dokumentu izsniegšanu 19. panta 4. punkts būtu piemērojams, no šīs normas nevarētu secināt pienākumu veikt termiņa atjaunošanas procedūru. 19. panta 4. punkts ir norma, kuras mērķis ir aizsargāt izsniedzamā dokumenta adresātu un kura viņam noteiktos apstākļos ļauj veikt termiņa atjaunošanas procedūru, nenosakot viņam šādu pienākumu. Tādējādi tajā ir ņemtas vērā izsniedzamā dokumenta adresāta iespējamās intereses pēc savas iniciatīvas prasīt pārskatīt lietu, saistībā ar kuru ir notikuši dokumentu izsniegšanas pārkāpumi, un attiecīgā gadījumā panākt prasības noraidīšanu ( 9 ). Tomēr no Regulas par dokumentu izsniegšanu 19. panta 4. punkta nevar sistēmiski secināt, ka atbildētājam saistībā ar Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punktu ir pienākums veikt šādu termiņa atjaunošanas procedūru vai pretējā gadījumā samierināties ar sprieduma izpildāmības pasludināšanu.

24.

Saistībā ar jautājumu, vai “iespēja pārsūdzēt spriedumu” Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punkta izpratnē ietver arī termiņa atjaunošanas procedūras veikšanu, drīzāk ir jānoskaidro minētās normas jēga un mērķis. Turklāt jāņem vērā, ka Regulas Nr. 44/2001 mērķis ir nodrošināt ātru un efektīvu tiesas spriedumu izpildāmības pasludināšanu, tomēr ir jāievēro atbildētāja tiesības uz aizstāvību ( 10 ). Salīdzinājumā ar veco regulējumu Briseles konvencijā tam galvenokārt ir jānovērš iespēja, ka procedūrā par izpildāmības pasludināšanu atbildētājs ļaunprātīgi izmanto dokumenta, ar ko celta prasība, neizsniegšanu, ja vēl pārsūdzības termiņa laikā viņš vienkārši ir varējis iebilst pret attiecīgo spriedumu tā izcelsmes valstī. To, ka turklāt pēc pārsūdzības termiņa beigām viņam būtu pienākums veikt arī termiņa atjaunošanas procedūru, nevar nepārprotami secināt ne no normas formulējuma, ne no regulas preambulas apsvērumiem.

25.

Drīzāk apsvērumi no lietas taisnīgas izskatīšanas prasības ( 11 ) viedokļa liecina, ka Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punkts nav jāpārspīlē un termiņa atjaunošanas procedūra nav jāietilpina “pārsūdzēšanas” jēdzienā šīs normas izpratnē. Ja atbildētājam pēc pārsūdzības termiņa beigām būtu pienākums iesniegt pārsūdzību sprieduma izcelsmes valstī un pretējā gadījumā viņam draudētu izpildāmības pasludināšana citā dalībvalstī, tas būtu pretrunā prasītāja un atbildētāja procesuālo tiesību vienlīdzības principam, kas atbilstoši Tiesas judikatūrai ir būtisks lietas taisnīgas izskatīšanas elements ( 12 ).

26.

Tas kļūst skaidrs, pieņemot, ka atbildētājs, ja viņš iesniedz pārsūdzību pirms pārsūdzības termiņa beigām atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punktam un tādējādi iegūst tiesības tikt uzklausītam sprieduma izcelsmes valstī, būtībā ir tādā pašā situācijā, kādā viņš būtu bijis, ja dokuments, ar ko celta prasība, viņam tiktu izsniegts laikus un viņš būtu varējis ierasties uz pirmās instances tiesas sēdi, – tad iespējamie tiesas un advokāta izdevumi viņam rastos tikai par vienu procedūru sprieduma izcelsmes valstī un faktu materiāls būtu tikai par izpildāmā sprieduma strīda priekšmetu.

27.

Citāda situācija rodas, ja atbildētājs uzzina par viņam nelabvēlīga sprieduma pasludināšanu tikai pēc pārsūdzības termiņa beigām. Tā kā viņam vienkārši vairs nav iespējams sākt pārsūdzēšanas procedūru, tad, lai apstrīdētu spriedumu tā izcelsmes valstī, viņam vispirms ir jānoskaidro iespējas atjaunot pārsūdzības termiņu un tad sākt attiecīgo procedūru. Tikai pēc tam – ja viņam izdodas panākt termiņa atjaunošanu – otrajā solī – viņš varētu pārsūdzēt spriedumu. Tātad atšķirībā no 26. punktā raksturotās situācijas atbildētājs tiktu apgrūtināts ar divām procedūrām (un ar tām saistītajiem izdevumiem), kuru priekšmets turklāt ir daudz plašāks par sprieduma faktu materiālu, jo papildus būtu jāizvērtē lietas pārskatīšanas problemātika. Ņemot vērā arī to, ka līdztekus procesuālajiem un finansiālajiem sarežģījumiem var rasties arī praktiskas problēmas, piemēram, piemērota advokāta meklēšana un tulkotāja izmaksas, kļūst skaidrs, ka atbildētājs, ja viņam aizsardzībai pret sprieduma izpildāmības pasludināšanu tiktu noteikts pienākums veikt lietas pārskatīšanas procedūru, ir daudz sliktākā situācijā nekā prasītājs. It īpaši tas attiecas uz juridiski nepieredzējušiem un finansiāli nepietiekami nodrošinātiem atbildētājiem. It īpaši salīdzinoši nelielu prasījumu gadījumā būtu jāņem vērā, ka paredzamo finansiālo un procesuālo sarežģījumu dēļ šādi atbildētāji varētu samierināties ar sprieduma izpildi, neiebilstot pret to, lai tādējādi ietaupītu neizbēgamos papildu advokāta un tiesvedības izdevumus, kuru atmaksāšanos saistībā ar ārvalstīs notikušiem apstākļiem bieži vien – un tieši nespeciālistiem – ir grūti novērtēt.

28.

Ņemot to vērā, ir jāpieņem, ka termiņa atjaunošanas pienākuma postulāts saistībā ar Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punktu ievērojami iespaidotu lietas dalībnieku procesuālo tiesību vienlīdzību, ja atbildētājam savu interešu aizstāvībai būtu jāveic papildu procedūra.

29.

Papildus jānorāda, ka no primāro tiesību viedokļa jebkurš izpildāmības pasludināšanas atvieglojums gadījumos, kad atbildētājam nav piešķirtas tiesības tikt uzklausītam pirms sprieduma pasludināšanas, kolidē ar lietas taisnīgas izskatīšanas principu. Šajā saistībā jāpiebilst, ka pašlaik Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punkta noteikumu izvērtē ECT, kuras Lielā palāta lietā Avotiņš pret Latviju, domājams, drīzumā lems par tā saderību ar ECPAK 6. pantu. Arī minētajā lietā runa bija par paredzamu tāda sprieduma izpildāmības pasludināšanu, pirms kura pasludināšanas atbildētājs netika uzklausīts un kuru viņš nav pārsūdzējis. Lai gan 2014. gadā ar minimālu balsu vairākumu pasludinātajā palātas spriedumā ( 13 ) minētajā lietā galu galā tika atzīts, ka Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punkta regulējums un izpildāmības pasludināšana vēl ir saderīgi ar ECPAK 6. pantu, tomēr tika uzsvērts, ka sūdzību iesniegušais atbildētājs tomēr nav bijis komerciāli nepieredzējis. Stingri uz faktiem balstītā argumentācija, ko ECT izmanto šajā lietā, lai noraidītu ECPAK 6. panta prasību pārkāpumu, liek domāt, ka tās spriedums attiecībā uz darījumos nepieredzējušu atbildētāju varbūt būtu bijis citāds.

30.

Lai arī ECT izskatītā faktiskā situācija ne visos aspektos atbilst šai lietai, tās spriedums lietā Avotiņš pret Latviju katrā ziņā ir jāvērtē kā mājiens tālredzīgi interpretēt atzīšanas šķēršļus Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punktā un līdztekus spriedumu brīvas aprites nodrošināšanas prasībai neaizmirst arī par pamatotām atbildētāja interesēm. Tas nozīmē, ka papildus obligātajiem normas noteikumiem atbildētājam nedrīkstētu liegt atsaukties uz atzīšanas šķēršļiem.

31.

Tādējādi nav iemesla no laikus neuzaicināta atbildētāja prasīt, lai pēc pārsūdzības termiņu beigām viņš ar termiņa atjaunošanas procedūru vispirms panāktu tiesības pārsūdzēt spriedumu, pretējā gadījumā liedzot viņam atsaukties uz atzīšanas šķērsli. Drīzāk, ja pārsūdzības termiņi ir beigušies jau laikā, kad atbildētājs uzzina par viņu ietekmējošo spriedumu, minētās normas izpratnē ir jāņem vērā, ka atbildētājam nav bijis iespējams sākt sprieduma pārsūdzēšanas procedūru.

32.

Tādēļ uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas (EK) Nr. 44/2001 34. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā norādītā iespēja, ka tiek sākta pārsūdzēšanas procedūra, attiecas tikai uz situāciju, kad šāda pārsūdzēšanas procedūra var tikt sākta valsts tiesībās paredzētā termiņā, nevis uz situāciju, kad šis termiņš jau ir beidzies, bet ir iespējams iesniegt pieteikumu par termiņa atjaunošanu, bet pēc tam – pēc tā apmierināšanas – iesniegt faktisko pārsūdzību.

33.

Uzdodot otro prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas zināt, vai Regulas par dokumentu izsniegšanu 19. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz piemērot valsts tiesību normas par pārsūdzības termiņa atjaunošanu, vai arī tādējādi, ka atbildētājs var izvēlēties vai nu iesniegt šajā tiesību normā paredzēto pieteikumu, vai izmantot valsts tiesībās paredzēto iespēju.

34.

Vispirms jāatgādina, ka attiecīgā Regulas par dokumentu iesniegšanu norma, kā iepriekš norādīts 22. punktā, šķiet, nav piemērojama šajā lietā, jo dokuments, ar ko celta prasība, nebija jāpārsūta uz citu dalībvalsti. Tādēļ atbilde uz šo prejudiciālo jautājumu tiek sniegta tikai gadījumā, ja Tiesas skatījumā šai lietai būtu piemērojams Regulas par dokumentu izsniegšanu 19. panta 4. punkts.

35.

Šajā gadījumā ir jāsecina, ka Regulas par dokumentu izsniegšanu 19. pantu piemēro, ja pēc dokumentu izsniegšanas citā valstī “saskaņā ar šo regulu” atbildētājs nav ieradies uz tiesas sēdi. Vispirms Regulas par dokumentu izsniegšanu 19. panta 1. punktā principā tiek prasīta tiesvedības apturēšana, līdz var pārliecināties, ka atbildētājam faktiski ir izsniegts dokuments, ar ko celta prasība. Regulas par dokumentu izsniegšanu 19. panta 2. punktā ir paredzēti šā principa izņēmumi, kas ļauj turpināt tiesvedību. Visbeidzot, 19. panta 4. punktā ir iekļauts noteikums par termiņa atjaunošanu “saprātīgā laikposmā pēc tam, kad atbildētājs ir iepazinies ar spriedumu”, proti, par labu atbildētājam, kurš ne savas vainas dēļ nav zinājis par dokumentu, ar ko celta prasība, un tādēļ nav aizstāvējies, tomēr ticis notiesāts. Regulas par dokumentu izsniegšanu 19. panta 4. punkta 3) apakšpunktā dalībvalstīm ir ļauts paredzēt termiņa atjaunošanas pieteikumam noilguma laikposmu, kurš tomēr nevar būt mazāks par “vienu gadu pēc sprieduma pasludināšanas dienas”.

36.

Francijas Republika ir iesniegusi attiecīgu paziņojumu par viena gada laikposmu, tādējādi laikposms, kurā drīkst iesniegt termiņa atjaunošanas pieteikumu Regulas par dokumentu izsniegšanu 19. panta 4. punktā paredzētajos gadījumos, ir reglamentēts galīgi. Šis regulējums nepieļauj līdzāspastāvēšanu ar iespējamām no tā atšķirīgām valsts tiesību normām, piemēram, Code de procédure civile [Civilprocesa kodeksa] 540. pantu, kurā termiņa atjaunošanas laikposms ir piesaistīts sprieduma izsniegšanas datumam, nevis – kā Regulā par dokumentu izsniegšanu – “sprieduma pasludināšanas diena[i]”. Jāpiekrīt Komisijai, ka atsevišķā gadījumā Regulā par dokumentu izsniegšanu paredzētais termiņa atjaunošanas regulējums atbildētājam var būt nelabvēlīgāks nekā valsts tiesiskais regulējums. Tomēr tās ir Francijas Republikas iesniegtā paziņojuma par viena gada laikposmu neizbēgamas sekas un tāpēc ir jāpieņem kā šīs dalībvalsts griba.

37.

Tādēļ – ja 19. panta 4. punkts tiks atzīts par piemērojamu – uz otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas par dokumentu izsniegšanu 19. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz piemērot valsts tiesību normas par pārsūdzības termiņa atjaunošanu.

38.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

Regulas Nr. 44/2001 34. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā norādītā iespēja, ka tiek sākta pārsūdzēšanas procedūra, attiecas tikai uz situāciju, kad šāda pārsūdzēšanas procedūra var tikt sākta valsts tiesībās paredzētā termiņā, nevis uz situāciju, kad šis termiņš jau ir beidzies, bet ir iespējams iesniegt pieteikumu par termiņa atjaunošanu, bet pēc tam – pēc tā apmierināšanas – iesniegt faktisko pārsūdzību.

Regulas Nr. 1393/2007 19. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka Regulas Nr. 1393/2007 piemērošanas jomā tas liedz piemērot valsts tiesību normas par pārsūdzības termiņa atjaunošanu.