1

2014. gada 25. jūlijā prasītāji, Eiropas pilsoņu iniciatīva “One of Us” un citi prasītāji, kuru vārdi ir ietverti pielikumā, cēla prasību galvenokārt atcelt Komisijas 2014. gada 28. maija Paziņojumu COM(2014) 355 final par Eiropas pilsoņu iniciatīvu “One of Us” (turpmāk tekstā – “apstrīdētais paziņojums”) un pakārtoti Eiropas Parlamenta un Padomes 2011. gada 16. februāra Regulas (ES) Nr. 211/2011 par pilsoņu iniciatīvu (OV L 65, 1. lpp.) 10. panta 1. punkta c) apakšpunktu.

2

Atbilstoši 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 24. panta 6. punktam prasības pieteikuma kopsavilkums tika publicēts 2014. gada 17. novembraEiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV C 409, 45. lpp.).

3

Ar 2015. gada 6. un 9. februārī Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtiem dokumentiem attiecīgi Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome, kas dokumentā par lietas ierosināšanu kopā ar Eiropas Komisiju norādīti kā atbildētāji, izvirzīja iebildi par nepieņemamību saskaņā ar 1991. gada 2. maija Reglamenta 114. panta 1. punktu.

4

Ar šajās pašās dienās Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtiem dokumentiem Parlaments un Padome lūdza atļaut tiem iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam gadījumā, ja attiecībā uz tiem prasība tiktu atzīta par nepieņemamu.

5

Iepriekš 4. punktā minētie pieteikumi tika paziņoti prasītājiem, Komisijai un Parlamentam saistībā ar Padomes pieteikumu un Padomei saistībā ar Parlamenta pieteikumu saskaņā ar 1991. gada 2. maija Reglamenta 116. panta 1. punktu.

6

Ar 2015. gada 17. martā Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtu dokumentu International Planned Parenthood Federation (turpmāk tekstā – “IPPF”) lūdza atļaut tai iestāties lietā Komisijas, Parlamenta un Padomes prasījumu atbalstam.

7

Ar 2015. gada 3. aprīlī Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtu dokumentu Marie Stopes International (turpmāk tekstā – “MSI”) lūdza atļaut tai iestāties lietā Komisijas, Parlamenta un Padomes prasījumu atbalstam.

8

Iepriekš 6. un 7. punktā minētie pieteikumi tika paziņoti prasītājiem, Komisijai, Parlamentam un Padomei saskaņā ar 1991. gada 2. maija Reglamenta 116. panta 1. punktu.

9

Ar 2015. gada 27. maijā un 2. jūlijā Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtiem dokumentiem prasītāji izvirzīja iebildumus attiecīgi pret MSI un IPPF pieteikumiem par iestāšanos lietā.

10

Ar 2015. gada 8. maijā un 12. jūnijā Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtiem dokumentiem Komisija norādīja, ka tai nav apsvērumu saistībā ar attiecīgi MSI un IPPF pieteikumiem par iestāšanos lietā.

11

Parlaments un Padome neiesniedza apsvērumus par iepriekš 6. un 7. punktā minētajiem pieteikumiem par iestāšanos lietā.

12

Ar 2015. gada 15. jūnijā Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtu dokumentu MSI un IPPF informēja Vispārējo tiesu, ka prasītāji ir publicējuši interneta vietnē MSI pieteikumu par iestāšanos lietā kopā ar negatīviem komentāriem par šo organizāciju. Abi šie pieteikumu par iestāšanos lietā iesniedzēji it īpaši lūdza Vispārējo tiesu izmantot tās rīcībā esošos līdzekļus, tostarp piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, lai novērstu līdzīgus procedūras pārkāpumus no prasītāju puses nākotnē.

13

Veicot procesa organizatorisku pasākumu, pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 89. panta 3. punkta a) apakšpunktu, prasītāji tika uzaicināti iesniegt apsvērumus par abu pieteikumu par iestāšanos lietā iesniedzēju iepriekš minētajiem apgalvojumiem, ko tie izdarīja Vispārējās tiesas noteiktajā termiņā ar 2015. gada 31. augustā iesniegto dokumentu.

14

Veicot vēl vienu procesa organizatorisku pasākumu, pamatojoties uz Reglamenta 89. panta 3. punkta a) apakšpunktu, un ņemot vērā, ka MSI un IPPF pieteikumi par iestāšanos lietā joprojām bija publicēti iepriekš 12. punktā minētajā interneta vietnē, prasītājiem tika lūgts precizēt, vai minētos pieteikumus par iestāšanos lietā šīs vietnes rīcībā ir nodevuši viņi, un, ja tas tā nav, paskaidrot, kādā veidā, viņuprāt, šie dokumenti ir nokļuvuši šīs interneta vietnes rīcībā. Prasītāji atbildēja Vispārējās tiesas noteiktajā termiņā ar 2015. gada 17. novembrī iesniegto dokumentu.

15

Ar 2015. gada 26. novembra rīkojumu Vispārējās tiesas pirmā palāta noraidīja prasību kā nepieņemamu daļā par Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunktu, līdz ar to Parlaments un Padome vairs nevarēja tikt uzskatīti par atbildētājiem lietā.

16

Ar 2015. gada 30. novembra lēmumu Vispārējās tiesas pirmās palātas priekšsēdētājs apmierināja Parlamenta un Padomes pieteikumus par iestāšanos lietā, precizējot, ka tiem ir 1991. gada 2. maija Reglamenta 116. panta 6. punktā paredzētās tiesības.

17

Vēl viena procesa organizatoriska pasākuma ietvaros, pamatojoties uz Reglamenta 89. panta 3. punkta a) apakšpunktu, Komisija, no vienas puses, un MSI un IPPF, no otras puses, attiecīgi 2015. gada 4. un 11. decembrī iesniedza apsvērumus par prasītāju 2015. gada 17. novembra dokumentā ietverto atbildi (skat. 14. punktu iepriekš).

18

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 40. panta otro daļu, kas atbilstoši šo statūtu 53. panta pirmajai daļai ir piemērojama tiesvedībā Vispārējā tiesā, ikvienai personai ir tiesības iestāties lietā (izņemot lietās starp dalībvalstīm, lietās starp Savienības iestādēm vai lietās starp dalībvalstīm, no vienas puses, un Savienības iestādēm, no otras puses), ja tā var pierādīt savu ieinteresētību attiecībā uz lietas iznākumu.

19

No pastāvīgās judikatūras izriet, ka jēdziens “interese par lietas risinājumu” šīs tiesību normas izpratnē ir jādefinē, ņemot vērā pašu strīda priekšmetu, un ir jāsaprot kā tieša un pastāvoša interese par pašiem prasījumiem, nevis kā interese attiecībā uz izvirzītajiem pamatiem vai argumentiem. Ar lietas “risinājumu” ir jāsaprot lietu izskatošās tiesas galīgais nolēmums, kas ietverts sprieduma rezolutīvajā daļā. It īpaši ir jāpārbauda, vai apstrīdētais akts tieši skar personu, kas lūdz iestāšanos lietā, un vai tās interese par lietas risinājumu ir skaidra (skat. rīkojumu, 2003. gada 25. februāris, BASF/Komisija, T‑15/02, Krājums, EU:T:2003:38, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

20

No lietas materiāliem izriet, ka IPPF ir federācija, kas saskaņā ar Apvienotās Karalistes tiesībām izveidota ar 1977. gada Likumu par Ģimenes plānošanas starptautisko federāciju (Planned Parenthood Federation Act). Kā tas izriet no Likuma par Ģimenes plānošanas starptautisko federāciju 4. panta, tās mērķis ir, pirmkārt, pasaules tautu izglītošana ģimenes plānošanas un atbildīgas bērnu laišanas pasaulē jomās, otrkārt, vecāku, bērnu un jauniešu garīgās un fiziskās veselības saglabāšana un aizsardzība ar efektīvas ģimenes plānošanas pakalpojumu popularizēšanu un tiem sniegtu atbalstu, treškārt, personu izglītošana par to kopienas un visas pasaules demogrāfiskajām problēmām un, ceturtkārt, atbilstošas izpētes veicināšana par visiem cilvēka auglības aspektiem, kā arī tās reglamentēšana un šīs izpētes rezultātu izplatīšana.

21

IPPF norāda – kas nav apstrīdēts –, ka tā par biedriem apvieno 152 valsts organizācijas, kas tiek dēvētas par “dalībapvienībām”, kuras katra veic darbību konkrētās valstīs, veselos reģionos, kā arī visas pasaules mērogā. Šo biedru saraksts ir pievienots pieteikumam par iestāšanos lietā.

22

Turklāt IPPF ir apliecinājusi – kas nav apstrīdēts –, ka 65000 pakalpojumu punktu šīs dalībapvienības sniedz pakalpojumus seksuālās un reproduktīvās veselības jomās, ietverot ģimenes plānošanu, grūtniecības pārtraukšanu, mātes un jaundzimušā veselību, kā arī seksuāli transmisīvo slimību ārstēšanu, prevenciju un aprūpi. IPPF precizē, ka tā aizstāv ikvienas personas veselību un tiesības seksuālajā un reproduktīvajā jomā. Kopā ar tās biedriem tā mudinot valdības un citus svarīgus valsts, reģionālā un pasaules līmeņa lēmumu pieņēmējus veicināt veselību un seksuālās un reproduktīvās tiesības, īstenot politiku un pieņemt tiesību aktus, kas atbilst šīm rūpēm, un finansēt šāda veida programmas un pakalpojumu sniegšanu.

23

IPPF apgalvo, ka tās pieteikums par iestāšanos lietā ir jāapmierina, jo tā ir pārstāvoša apvienība, kuras mērķis ir tās biedru aizstāvēšana tādās lietās kā izskatāmā lieta, kurās tiek risināti principiāli jautājumi, kas šos pēdējos var ietekmēt.

24

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pārstāvošu apvienību, kuru mērķis ir to biedru aizstāvēšana, iestāšanās lietā tiek atļauta lietās par principiāliem jautājumiem, kas šos pēdējos var ietekmēt (rīkojumi, Krājums, 1997. gada 17. jūnijs, National Power un PowerGen/Komisija, C‑151/97 P(I) un C‑157/97 P(I), EU:C:1997:307, 66. punkts; 1998. gada 28. septembris, Pharos/Komisija, C‑151/98 P, Krājums, EU:C:1998:440, 6. punkts, un 2004. gada 26. jūlijs, Microsoft/Komisija, T‑201/04 R, Krājums, EU:T:2004:246, 37. punkts). Precīzāk, apvienībai var atļaut iestāties lietā, ja tā pārstāv nozīmīgu skaitu uzņēmumu, kas darbojas attiecīgajā nozarē, ja tās mērķi ietver savu biedru interešu aizstāvēšanu, ja lieta var skart nozīmīgus jautājumus, kuri iespaido šīs nozares darbību, un tātad, ja spriedums lietā var nozīmīgi iespaidot tās biedru intereses (rīkojumi, 1993. gada 8. decembris, Kruidvat/Komisija, T‑87/92, Krājums, EU:T:1993:113, 14. punkts; 2004. gada 28. maijs, Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija, T‑253/03, Krājums, EU:T:2004:164, 18. punkts, un 2012. gada 18. oktobris, ClientEarth un International Chemical Secretariat/ECHA, T‑245/11, EU:T:2012:557, 12. punkts).

25

Tiesa ir precizējusi, ka tiesību iestāties lietā plaša interpretācija ir vērsta uz to, lai ļautu labāk novērtēt lietu apstākļus, vienlaikus novēršot individuālas iestāšanās lietās lielo skaitu, kas mazinātu procesa efektivitāti un tā pienācīgu norisi (rīkojumi, National Power un PowerGen, minēts 24. punktā, EU:C:1997:307, 66. punkts, un ClientEarth un International Chemical Secretariat/ECHA, minēts 24. punktā, EU:T:2012:557, 13. punkts).

26

Izskatāmajā lietā ir jāizvērtē, pirmkārt, vai šajā lietā var tikt izvirzīti principiāli jautājumi, kas ietekmē konkrēto nozari tādējādi, ka ar pieņemamo nolēmumu varētu tikt būtiski ietekmētas IPPF biedru intereses.

27

Šajā ziņā IPPF norāda, ka viens no galvenajiem aplūkojamās pilsoņu iniciatīvas mērķiem ir nepieļaut grūtniecības pārtraukšanas un gan Savienības iekšienē, gan ārpus tās to veicinošo vai popularizējošo organizāciju finansēšanu no Savienības puses. Tas ietekmēšot IPPF darbību, kas neesot ierobežota ar grūtniecības pārtraukšanas pakalpojumu sniegšanu ar tās dalībapvienību starpniecību un kas arī iestājoties par seksuālo un reproduktīvo veselību, kā arī par ikvienas sievietes tiesībām izvēlēties drošus grūtniecības pārtraukšanas pakalpojumus un piekļūt tiem. Tādējādi aplūkojamā pilsoņu iniciatīva izvirzot būtisku principiālu jautājumu, kas var ietekmēt IPPF un tās biedrus.

28

IPPF precizē, ka tai ir interese par lietas risinājumu trīs turpmāk norādīto iemeslu dēļ.

29

Pirmkārt, ja Vispārējā tiesa atzītu apstrīdētā paziņojuma likumību, tas tiešā veidā ietekmētu IPPF finansiālās intereses, jo šis paziņojums juridiski nodrošinātu, ka tās aktivitātes netiek pakļautas pilnīgam finansēšanas aizliegumam no Savienības puses. Turpretim, ja prasība tiktu apmierināta un ja Komisijai tiktu uzdots pārskatīt apstrīdētajā paziņojumā pausto nostāju, IPPF saskartos ar risku zaudēt būtiskus finansēšanas avotus. Pat ja apstrīdētā paziņojuma atcelšanas tūlītējas sekas nebūtu IPPF un tās biedru finansējuma samazināšanās, šāda atcelšana nenovēršami tiešā veidā ietekmētu to intereses sakarā ar diskusijas atjaunošanu par to potenciālo finansēšanu no Savienības puses nākotnē. Turklāt, ja prasība tiktu apmierināta, IPPF un tās biedriem būtu no jauna jāaizstāv sava misija un jāattaisno to darbs, kas prasītu ievērojamas izmaksas.

30

Otrkārt, IPPF uzsver, ka prasības pieteikums un tā pielikumi satur kļūdainu informāciju par tās darbību. Ja šī informācija tiktu pārņemta galīgajā nolēmumā lietā, varētu tikt ietekmēta tās reputācija, kam varētu būt negatīva ietekme uz tās spēju piesaistīt līdzekļus. Tādējādi IPPF esot interese iestāties lietā, lai izlabotu šo informāciju un aizstāvētu savu reputāciju.

31

Treškārt, IPPF apgalvo, ka izskatāmajā lietā tiek izvirzīti principiāli būtiski jautājumi saistībā ar Savienības politiku reproduktīvās brīvības jomā. IPPF iestāšanās lietā tās biedru vārdā atvieglošot lietas izskatīšanu, raugoties no tās vispārējā konteksta. Kā organizācijai, kas atbalsta nostāju, kura atšķiras no prasītāju nostājas par tiesībām uz reproduktīvo brīvību, tostarp tiesībām izvēlēties drošus grūtniecības pārtraukšanas pakalpojumus un piekļūt tiem, IPPF esot tieša interese atspēkot prasītāju argumentus.

32

Prasītāji iebilst IPPF pieteikumam par iestāšanos lietā, it īpaši uzsverot, ka tās interese par lietas risinājumu, pat ja tāda pastāv, ir pārāk netieša un neskaidra.

33

Šajā ziņā, pirmkārt, jānorāda, ka konkrētās pilsoņu iniciatīvas mērķis pēc būtības ir, lai Savienība pārstātu finansēt darbības, “kas paredz cilvēka embriju iznīcināšanu, īpaši pētniecības, attīstības palīdzības un veselības aizsardzības jomās”. Šajā ziņā šīs iniciatīvas organizatori tās reģistrēšanas pieteikumam ir pievienojuši trīs normatīvo aktu grozījumu projektus. No minētā skaidri izriet, ka konkrētā pilsoņu iniciatīva ir konflikta situācijā ar IPPF un tās biedru aktivitātēm, ciktāl pēdējie sniedz grūtniecības pārtraukšanas pakalpojumus un popularizē ģimenes plānošanu un seksuālās un reproduktīvās tiesības.

34

Otrkārt, jāatgādina, ka izskatāmajā lietā prasības mērķis ir atcelt apstrīdēto paziņojumu, kas pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunktu, un kurā Komisija ir uzskatījusi, ka saistībā ar konkrētajā pilsoņu iniciatīvā ierosinātājiem normatīvo aktu grozījumiem nav nepieciešams iesniegt priekšlikumu Savienības likumdevējam.

35

Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts, ka, saņemot pilsoņu iniciatīvu, kas atbilst visām šajā regulā paredzētajām procedūrām un atbilstošajiem nosacījumiem, Komisija:

“[..] trīs mēnešos izklāsta paziņojumā savus juridiskos un politiskos secinājumus par pilsoņu iniciatīvu, rīcību, ko tā plāno veikt, ja tāda tiek plānota, un šādas rīcības veikšanas vai neveikšanas iemeslus.”

36

Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunkts ir jāskata kopsakarā ar šīs regulas preambulas 1. apsvērumu, kurā ir precizēts, ka:

“[..] [Pilsoņu iniciatīvas] procedūra dod pilsoņiem iespēju tieši vērsties pie Komisijas un aicināt to iesniegt priekšlikumu Savienības tiesību aktam Līgumu īstenošanai, kas ir līdzīga tiesībām, kuras Eiropas Parlamentam tiek piešķirtas saskaņā ar [LESD] 225. pantu un Padomei – saskaņā ar LESD 241. pantu.”

37

No minētā izriet, ka Vispārējās tiesas veiktā prasības apmierināšana vai noraidīšana IPPF un tās biedru intereses saistībā ar to aktivitāšu finansēšanu no Savienības puses var ietekmēt vien netieši un neskaidri, jo ar apstrīdēto paziņojumu Komisija tik vien kā atsakās iesniegt Savienības likumdevējam priekšlikumu tiesību aktam par konkrētajā pilsoņu iniciatīvā piedāvātajiem normatīvo aktu grozījumiem.

38

Tādējādi, pat pieņemot, ka prasība tiktu apmierināta, šis apstāklis IPPF un tās biedriem arī nelabvēlīgākajā gadījumā nedotu neko vairāk, kā tikai to, ka Komisija iesniegtu Savienības likumdevējam tiesību akta priekšlikumu par minētajiem grozījumiem. Taču šis tiesību akta priekšlikums būtu tikai viens posms virknē darbību un notikumu nākotnē, kurai noslēdzoties tiktu pieņemts Savienības tiesību akts, kurš aizliegtu tādu darbību finansēšanu, “kas paredz cilvēka embriju iznīcināšanu” (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. rīkojumu, 2015. gada 18. maijs, Izsák un Dabis/Komisija, T‑529/13, EU:T:2015:325, 29. punkts).

39

Tāpat, pretēji tam, ko apgalvoja IPPF, tas, ka Vispārējā tiesa apstiprinātu apstrīdētā paziņojuma likumību, nekādā veidā juridiski negarantētu IPPF un tās biedriem to, ka to darbību finansēšana no Savienības puses netiek aizliegta, jo likumdošanas iniciatīva šajā ziņā varētu nākt kā no Parlamenta atbilstoši LESD 225. pantam, tā arī no Padomes atbilstoši LESD 241. pantam.

40

Turklāt jāsecina, ka IPPF pati atzīst, ka Vispārējās tiesas veiktajai apstrīdētā paziņojuma iespējamajai atcelšanai nebūtu tūlītēja ietekme uz tās un tās biedru finansējumu (skat. 29. punktu iepriekš). Nevar atsaukties uz norādīto apstākli, ka šai atcelšanai būtu tiešas sekas uz IPPF un tās biedru interesēm sakarā ar diskusijas atjaunošanu par to potenciālo finansēšanu no Savienības puses nākotnē un sakarā ar to, ka tām no jauna būtu jāaizstāv to misija un jāiegulda darbs šajā diskusijā, jo tas nepierāda pastāvošu un skaidru ietekmi uz IPPF un tās biedriem iepriekš 19. punktā minētās judikatūras izpratnē.

41

Tādējādi ir jānoraida IPPF apgalvojums, ka tās iestāšanos lietā pamato tās intereses koriģēt lietas materiālos esošo informāciju, kas ietekmējot tās reputāciju (skat. 30. punktu iepriekš), jo šīs intereses neskar strīda priekšmetu un tā risinājumu iepriekš 19. punktā minētās judikatūras izpratnē. Līdz ar to minēto interešu piesaukšana nav atbilstoša, lai novērtētu IPPF interesi iestāties lietā.

42

Visbeidzot jānorāda, ka izskatāmajā lietā pamatā ir izvirzīts, pirmkārt, jautājums par apstrīdētā paziņojuma apstrīdēšanas iespējām LESD 263. panta izpratnē un, otrkārt, kā tas izriet no norādītajiem atcelšanas pamatiem, jautājums par Komisijas pienākumu raksturu un saturu Regulas Nr. 211/2011 10. panta 1. punkta c) apakšpunkta ietvaros. No minētā izriet, ka izskatāmās lietas “smaguma centrs” neskar ar Savienības politiku reproduktīvās brīvības jomā saistītus jautājumus un ka līdz ar to IPPF kā apvienības, kas ar tās biedru starpniecību sniedz pakalpojumus seksuālās un reproduktīvās veselības jomā un kas popularizē tiesības uz reproduktīvo brīvību, iestāšanās lietā neveicinās labāku Vispārējās tiesas vērtējumu šīs lietas ietvaros iepriekš 25. punktā minētās judikatūras izpratnē.

43

Ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus, jāsecina, ka neatkarīgi no tā, vai IPPF ir pārstāvniecības apvienība un vai tās mērķis ir arī tās biedru interešu aizstāvība, ar lietā pieņemamo nolēmumu šīs intereses nevar tikt ietekmētas būtiskā mērā iepriekš 24. punktā minētās judikatūras izpratnē. Līdz ar to IPPF pieteikums par iestāšanos lietā ir noraidāms.

44

Saskaņā ar MSI norādīto tā ir atbilstoši Anglijas un Velsas likumiem izveidots fonds, kas ar tās biroju un saistīto partneru 37 pasaules valstīs starpniecības palīdzību sniedz pakalpojumus seksuālās un reproduktīvās veselības jomā, tajā skaitā pilnu klāstu kontracepcijas metožu un piekļuvi drošiem ar grūtniecības pārtraukšanu un pēc grūtniecības pārtraukšanas perioda saistītiem pakalpojumiem. Kā izriet no tās statūtiem, tās uzdevums tostarp ir ne vien sniegt minētos pakalpojumus, bet arī samazināt māšu mirstību, novērst nabadzību un postu, ko rada neplānota grūtniecība, un veikt vai veicināt izpēti saistībā ar iepriekš minētajiem veselības pakalpojumiem.

45

Sava pieteikuma par iestāšanos lietā pamatojumā MSI, pamatojot tās interesi par lietas risinājumu, ir norādījusi tieši tādus pašus apstākļus kā IPPF (skat. 27.–31. punktu iepriekš). Konkrētāk, tā uzsver, pirmkārt, ka Vispārējās tiesas veiktā apstrīdētā paziņojuma likumības atzīšana tieši ietekmēšot tās finansiālās intereses, otrkārt, ka tai esot interese iestāties lietā, lai izlabotu lietas materiālos atrodamo kļūdaino informāciju par tās aktivitātēm, un aizstāvēt savu reputāciju un, treškārt, ka tās iestāšanās lietā atvieglošot Vispārējās tiesas vērtējumu lietā kopumā. Iepriekš 33.–42. punktā norādīto iemeslu dēļ ir jāsecina, ka šie apstākļi nepierāda tiešas, skaidras un pastāvošas intereses par lietas risinājumu esamību iepriekš 19. punktā minētās judikatūras izpratnē. Līdz ar to MSI pieteikums par iestāšanos lietā ir jānoraida.

46

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam, kas izskatāmajā lietā piemērojams, pamatojoties uz šā reglamenta 144. panta 6. punktu, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tomēr saskaņā ar Reglamenta 135. panta 2. punktu lietas dalībniekam – pat tad, ja tam spriedums ir labvēlīgs, – var piespriest daļēji vai pat pilnībā atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to pamato viņa rīcība.

47

Izskatāmajā lietā IPPF un MSI savos 2015. gada 11. decembrī iesniegtajos apsvērumos (skat. iepriekš 17. punktu) ir lūgušas, lai prasītājiem tiktu piespriests atlīdzināt to ar pieteikumiem par iestāšanos lietā saistītos tiesāšanās izdevumus vai vismaz tos to tiesāšanās izdevumus, kas radušies sakarā ar šo pieteikumu publiskošanu interneta vietnē. Savus attiecīgos lūgumus par tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu IPPF un MSI ir pamatojušas, apgalvojot, ka prasītāji ir atbildīgi par šo publiskošanu un tādējādi ir ļaunprātīgi izmantojuši procedūru.

48

Lai gan prasītāji ir apstrīdējuši, ka tie būtu rīkojušies prettiesiski, tie nav izteikuši prasījumus attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem. Arī Komisija nav izteikusi šādus prasījumus.

49

Jāatgādina, ka saskaņā ar normām, kuras regulē dažādu lietu izskatīšanu Vispārējā tiesā, lietas dalībnieki tiek aizsargāti pret neatbilstošu procesuālo dokumentu izmantošanu (spriedums, 1998. gada 17. jūnijs, Svenska Journalistförbundet/Padome, T‑174/95, Krājums, EU:T:1998:127, 135. punkts). Tā saskaņā ar Norādījumiem Vispārējās tiesas sekretāram, kas bija piemērojami iepriekš 12. punktā minētās IPPF un MSI pieteikumu par iestāšanos lietā publicēšanas interneta vietnē datumā, 5. panta 8. punktu nevienai privātai vai publiskai trešajai personai nav pieejami lietas materiāli vai procesuālie dokumenti, ja pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas tam nav devis skaidru piekrišanu Vispārējās tiesas priekšsēdētājs vai, ja lieta vēl tiek izskatīta, tā tiesas sastāva priekšsēdētājs, kuram lieta ir nodota izskatīšanai, un šo atļauju var piešķirt tikai pēc rakstiska lūguma, kam pievienots sīki izklāstīts pamatojums par trešās personas leģitīmu ieinteresētību apskatīt lietas materiālus.

50

Šī tiesību norma atspoguļo vispārējo pareizas tiesvedības principu, saskaņā ar kuru lietas dalībniekiem ir tiesības aizstāvēt savas intereses neatkarīgi no jebkādas ārējas ietekmes, tostarp sabiedrības ietekmes (spriedums Svenska Journalistförbundet/Padome, minēts 49. punktā, EU:T:1998:127, 136. punkts). Līdz ar to lietas dalībnieks, kam tiek atļauta piekļuve pārējo lietas dalībnieku procesuālajiem dokumentiem, šīs tiesības drīkst izmantot tikai savai aizstāvībai un nekādam citam mērķim, piemēram, sabiedrības kritikas par citu lietas dalībnieku izvirzītajiem argumentiem panākšanai (spriedums Svenska Journalistförbundet/Padome, minēts 49. punktā, EU:T:1998:127, 137. punkts). Tas arī nodrošina, ka visa tiesas procesa gaitā debates starp lietas dalībniekiem, kā arī attiecīgajā instancē lietu izskatošo tiesnešu apspriede norisinās pilnībā objektīvi, un ļauj izvairīties no tā, ka kaut vai tikai no sabiedrības uztveres viedokļa uz tiesas spriešanu varētu tikt īstenots ārējs spiediens un ka varētu tikt apdraudēta debašu objektivitāte (skat. rīkojumu, 2015. gada 25. februāris, BPC Lux 2 u.c./Komisija, T‑812/14 R, EU:T:2015:119, 14. punkts un tajā minētā judikatūra).

51

No judikatūras izriet, ka vispārējā pareizas tiesvedības principa iepriekš minētajam aspektam pretēja darbība ir uzskatāma par procedūras ļaunprātīgu izmantošanu, par ko atbildība var tikt noteikta, izlemjot jautājumu par tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu (šajā ziņā skat. spriedumu, Svenska Journalistförbundet/Padome, minēts 49. punktā, EU:T:1998:127, 139. un 140. punkts).

52

Turklāt svarīgi norādīt, ka tiesas procesa dalībniekiem piešķirtā aizsardzība atbilstoši vispārējā pareizas tiesvedības principa iepriekš minētajam aspektam ir jāattiecina arī uz pieteikuma par iestāšanos lietā iesniedzēju Vispārējā tiesā. Šis pieteikuma par iestāšanos lietā iesniedzējs faktiski piedalās tiesas procesā, un šajā ziņā tam ir jābauda tāds pats aizsardzības līmenis kā lietas dalībniekiem, ciktāl ir runa par iespēju aizstāvēt savas intereses neatkarīgi no jebkādas ārējas ietekmes, tostarp no sabiedrības puses.

53

Izskatāmajā lietā ir skaidrs, ka IPPF un MSI pieteikumi par iestāšanos lietā ir publicēti, norādot elektroniskas saites uz to saturu vienā interneta vietnē ievietotos rakstos, kuras izveide saskaņā ar tās autoru un redaktoru norādīto ir “līdzeklis tādas sabiedrības veicināšanai, kas balstīta uz visaptverošu izpratni par cilvēka cieņu – cieņu, kas piemīt visām cilvēkveidīgajām būtnēm no to ieņemšanas brīža līdz to dabiskajai nāvei”. Jānorāda arī, ka šajos rakstos ietverta tieša atsauce uz konkrēto Vispārējā tiesā izskatāmo lietu un abas pieteikumu par iestāšanos lietā iesniedzējas attēlotas negatīvā veidā, tādējādi sabiedrībā radot negatīvu attieksmi pret tām.

54

Atbildot uz iepriekš 14. punktā minēto Vispārējās tiesas jautājumu, prasītāji ir apstiprinājuši, ka, tā kā viņiem tas šķita likumīgi un atbilstoši, tie visu ar prasību saistīto informāciju, tostarp atbilstošos dokumentus, nosūtīja vienīgi saviem pārstāvamajiem, proti, Eiropas pilsoņu iniciatīvas “One of Us” dalīborganizācijām. Prasītāju ieskatā, šī nosūtīšana netieši varēja izraisīt atsevišķu dokumentu publicēšanu internetā, kaut arī tāds nebija viņu nolūks. Turklāt prasītāji ir precizējuši, ka viņiem nav redaktora pilnvaru konkrētajā interneta vietnē un ka viņi nosūtīja vēstuli par šo vietni atbildīgajām personām, lūdzot, lai elektroniskās saites uz IPPF un MSI pieteikumiem par iestāšanos lietā no vietnes tiktu izņemtas.

55

Šajā ziņā jānorāda, ka prasītāji nav snieguši informāciju, kas ļautu identificēt “organizācijas”, uz kurām tie atsaucas, un ka šī informācija neizriet arī no lietas materiāliem. Turklāt un katrā ziņā ir jānorāda, ka neviena no šīm “organizācijām” nav norādīta kā prasītāja prasības pieteikumā. Šajā pieteikumā kā prasītāji ir norādītas Eiropas pilsoņu iniciatīva “One of Us” un septiņas fiziskās personas, kuras kā organizatori Regulas Nr. 211/2011 2. panta izpratnē ir šīs pilsoņu iniciatīvas komitejas locekļi.

56

Turklāt prasītāji atzīst, ka IPPF un MSI pieteikumu par iestāšanos lietā nosūtīšana šīm “organizācijām” netieši ir varējusi izraisīt to, ka šie dokumenti tiek publicēti konkrētajā interneta vietnē.

57

Turklāt ir jānorāda, kā tas izriet no iepriekš 53. punktā aprakstītās interneta vietnes, ka tās autori un redaktori apstiprina savu atbalstu vairākām organizācijām un apvienībām, to vidū Eiropas pilsoņu iniciatīvai “One of Us”, tomēr bez jebkādas saistības ar tām un iesaka apmeklēt šīs iniciatīvas interneta vietni.

58

Prasītāju apgalvojums, ka IPPF un MSI pieteikumu par iestāšanos lietā publicēšana minētajā interneta vietnē nav bijusi viņu nolūks, nemaina Vispārējās tiesas pārliecību. Proti, šajā interneta vietnē ievietotajos rakstos ar saitēm uz šiem pieteikumiem par iestāšanos lietā ir tiešas un plašas atsauces uz konkrēto tiesas procesu, un tie ir agresīvi argumentēti par labu prasītāju paustajai nostājai Vispārējā tiesā, kā arī satur elektroniskas saites uz šīs pēdējās procesuālajiem rakstiem un pat citātus no šiem procesuālajiem rakstiem. Katrā ziņā, pat pieņemot šo prasītāju apgalvojumu par patiesu, tas neko nemaina, jo, kā to pamatoti norāda Komisija savos iepriekš 17. punktā minētajos apsvērumos, nosūtot minētajām “organizācijām”IPPF un MSI pieteikumus par iestāšanos lietā, prasītāji objektīvi ir radījuši risku, ka strīdīgā publiskošana interneta vietnē ir varējusi notikt.

59

Ievērojot šos apstākļus, prasītājus nevar uzskatīt par nesaistītiem ar to, kas ir izraisījis minēto pieteikumu par iestāšanos lietā publicēšanu iepriekš 53. punktā aprakstītajā interneta vietnē, un ar tādējādi radīto kaitējumu abu pieteikumu par iestāšanos lietā iesniedzēju tiesībām aizstāvēt savas intereses neatkarīgi no jebkādas ārējas ietekmes iepriekš 50. punktā minētās judikatūras izpratnē. No minētā arī izriet, ka šos procesuālos rakstus prasītāji ir izmantojuši neatbilstoši iepriekš 49. punktā minētās judikatūras izpratnē.

60

Turklāt kā neatbilstošs ir jānoraida prasītāju 2015. gada 17. novembra apsvērumos (skat. 14. punktu iepriekš) ietvertais apgalvojums, ka IPPF un MSI pieteikumi par iestāšanos lietā nesatur konfidenciālu informāciju. Proti, aizlieguma vienam lietas dalībniekam izmantot savas tiesības uz pieeju citu lietas dalībnieku procesuālajiem dokumentiem citiem mērķiem nekā ar sevis paša aizstāvību saistītie mērķis ir nodrošināt vispārējā pareizas tiesvedības principa ievērošanu, nevis aizsargāt šādu dokumentu iespējami konfidenciālo saturu.

61

Līdz ar to ir jāsecina, ka prasītāji ir ļaunprātīgi izmantojuši procedūru iepriekš 51. punktā minētās judikatūras izpratnē, ko atbilstoši Reglamenta 135. panta 2. punktam var ņemt vērā, izlemjot jautājumu par tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanu.

62

Ievērojot iepriekš minēto, taisnīgs izskatāmās lietas apstākļu vērtējums ir tāds, ka prasītājiem, kuri nav izteikuši prasījumus attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem, ir jāsedz savi tiesāšanās izdevumi, kā arī procedūras ļaunprātīgas izmantošanas dēļ trīs ceturtdaļas no IPPF un MSI tiesāšanās izdevumiem.

63

IPPF un MSI jāsedz viena ceturtā daļa no saviem tiesāšanās izdevumiem.

64

Tā kā Komisija nav iesniegusi apsvērumus attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem, tai savi tiesāšanās izdevumi jāsedz pašai.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀS TIESAS PIRMĀS PALĀTAS PRIEKŠSĒDĒTĀJS

izdod rīkojumu: