1

Ar 2010. gada 26. novembra vēstuli Eiropas Komisija saistībā ar atbilstības pārbaudi saskaņā ar Padomes 2005. gada 21. jūnija Regulas (EK) Nr. 1290/2005 par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu (OV 2005, L 209, 1. lpp.) 31. pantu informēja Latvijas Republiku, ka tā ir konstatējusi nepilnības saistībā ar Savienības tiesisko regulējumu, konkrēti – attiecībā uz savstarpējo atbilstību, kā arī nav ieviesti atsevišķi standarti, kas paredzēti Padomes 2003. gada 29. septembra Regulas (EK) Nr. 1782/2003, ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, un groza Regulas (EEK) Nr. 2019/93, (EK) Nr. 1452/2001, (EK) Nr. 1453/2001, (EK) Nr. 1454/2001, (EK) Nr. 1868/94, (EK) Nr. 1251/1999, (EK) Nr. 1254/1999, (EK) Nr. 1673/2000, (EEK) Nr. 2358/71 un (EK) Nr. 2529/2001 (OV 2003, L 270, 1. lpp.), IV pielikumā, kā arī Padomes 2009. gada 19. janvāra Regulas (EK) Nr. 73/2009, ar ko paredz kopējus noteikumus tiešā atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, kā arī groza Regulas (EK) Nr. 1290/2005, (EK) Nr. 247/2006 un (EK) Nr. 378/2007 un atceļ Regulu (EK) Nr. 1782/2003 (OV 2009, L 30, 16. lpp.), III pielikumā. Komisijas ieskatā, šīs nepilnības attiecas uz šādiem standartiem un gadiem: “Minimālais augsnes segums” 2008. un 2009. gadā; “Augsekas standarti” 2008. gadā; “Minimālais ganāmpulka blīvums vai/un atbilstoši režīmi” 2008. gadā; “Ainavas īpašību saglabāšana” 2008. un 2009. gadā.

2

Ar 2011. gada 27. janvāra vēstuli, kas bija adresēta Komisijai, Latvijas iestādes tostarp paskaidroja, ka standarti “Augsekas standarti” un “Minimālais ganāmpulka blīvums vai/un atbilstoši režīmi” Latvijā nebija noteikti kā obligātās prasības. Atbilstoši Regulas Nr. 73/2009 III pielikumam attiecībā uz “Labiem lauksaimniecības un vides apstākļiem, kas minēti 6. pantā” šie standarti arī pēc 2009. gada 1. janvāra esot bijuši fakultatīvi un neesot ieviesti. Attiecībā uz standartu “Minimālais augsnes segums” Latvijas iestādes norādīja, ka tas, pamatojoties uz Komisijas organizētās ekspertu darba grupas ieteikumu, sākot ar 2010. gadu ir ticis ieviests ar prasību, saskaņā ar kuru lauksaimniecībā izmantojamos zemes gabalos tiek uzturēta lauksaimnieka atbildībā esoša meliorācijas sistēma, nodrošinot augsnes mitruma režīma regulēšanu.

3

Ar 2012. gada 23. jūlija vēstuli Komisija saskaņā ar Komisijas 2006. gada 21. jūnija Regulas (EK) Nr. 885/2006, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus par to, kā piemērot Padomes Regulu (EK) Nr. 1290/2005 attiecībā uz maksājumu aģentūru un citu struktūru akreditāciju un ELGF un ELFLA grāmatojumu noskaidrošanu (OV 2006, L 171, 90. lpp.), 11. panta 1. punktu uzaicināja Latvijas iestādes uz divpusēju sanāksmi. Šajā vēstulē Komisija norādīja, ka tā saglabā savu nostāju, saskaņā ar kuru standarti “Augsekas standarti” un “Minimālais ganāmpulka blīvums vai/un atbilstoši režīmi” bija jāievieš 2008. pieteikumu iesniegšanas gadā, kas nav ticis izdarīts. Runājot par standarta “Minimālais augsnes segums” īstenošanu, Komisija precizēja, ka Latvijas iestāžu sniegtais paskaidrojums attiecas vienīgi uz augsnes mitruma regulēšanu. Tādējādi šis standarts esot ieviests par 2010. pieteikumu iesniegšanas gadu. Visbeidzot Komisija norādīja, ka nebija papildu skaidrojuma attiecībā uz standartu “Ainavas īpašību saglabāšana”, un no tā secināja, ka tas nebija ieviests 2008. un 2009. pieteikumu iesniegšanas gadā.

4

2012. gada 20. septembrī notika divpusējā sanāksme.

5

2012. gada 6. novembra vēstulē Latvijas iestādes Komisijai paskaidroja, ka atsevišķi standarti nacionālajā kontekstā nav būtiski un ka to ieviešanai neesot nozīmes. Turklāt tās tostarp uzsvēra, ka Eiropas Savienības Revīzijas palāta Īpašajā ziņojumā Nr. 8/2008 “Vai savstarpējā atbilstība ir efektīvs nosacījums?” ir norādījusi, ka savstarpējās atbilstības mērķi neesot nedz konkrēti definēti, nedz izmērāmi, nedz arī sasniedzami, atbilstoši un laikā ierobežoti.

6

2013. gada 30. janvārī Komisija Latvijas iestādēm nosūtīja divpusējās sanāksmes protokolu, kurā bija apkopota papildu informācija, kuru minētās iestādes bija sniegušas 2012. gada 6. novembra vēstulē. 2013. gada 25. februārī Komisija nosūtīja protokolu latviešu valodā, kurā tā lūdza sniegt papildu informāciju. Šo informāciju Latvijas iestādes sniedza 2013. gada 25. aprīlī.

7

2013. gada 11. novembrī Komisija ierosināja Latvijas iestādēm izslēgt no Savienības finansējuma kopējo summu EUR 861763,19 apmērā par nepilnībām standartu ieviešanā, tostarp par minimālo pārvaldes prasību kontroles un sankciju neesamību. Šajā vēstulē Komisija tostarp norādīja šādi:

“Rezumējot [Komisija] joprojām uzskata, ka 2008. pieteikumu iesniegšanas gadā nebija definēti četri no desmit LLV [attiecībā uz “Labiem lauksaimniecības un vides standartiem”] standartiem un 2009. pieteikumu iesniegšanas gadā nebija definēti divi no astoņiem LLV standartiem. Latvijas valsts iestādes iesniedza novērtējumu par potenciālo risku fondiem attiecībā uz noteiktiem pieteikumu iesniegšanas gadiem. Tomēr [Komisija] nevar pieņemt šo novērtējumu, jo tai nav pārliecības, ka šādi noteiktās summas atbilst visam riskam fondiem. Turklāt šajā novērtējumā nav ņemts vērā preventīvās ietekmes zudums pārbaužu un sankciju nepiemērošanas dēļ.”

8

2013. gada 20. decembrī Latvijas iestādes iesniedza pieteikumu Saskaņošanas struktūrā, izklāstot iemeslus, kāpēc tās uzskata, ka Komisija nav ievērojusi atbilstošās Regulu Nr. 1782/2003 un Nr. 73/2009 normas.

9

Ar 2014. gada 27. janvāra vēstuli Saskaņošanas struktūra noraidīja šo pieteikumu kā nepieņemamu, jo strīdīgās finanšu korekcijas bija zemākas par EUR 1 miljonu un minētais pieteikums neattiecoties uz principiālo jautājumu, kurš bija divpusējās procedūras priekšmets.

10

Ar 2014. gada 3. marta vēstuli Komisija Latvijas Republikai paziņoja summas, kuras tā ierosina izslēgt no Savienības finansējuma, to kopējā summa bija EUR 741624,23.

11

Pēc tam 2014. gada 5. maijā Latvijas Republika saņēma kopsavilkuma ziņojumu ar atsauces numuru D(2014)1819246-ANN2-EN/FR par Komisijas pārbaužu rezultātiem atbilstības pārbaudes procedūras kontekstā saskaņā ar [Padomes 1999. gada 17. maija] Regulas (EK) Nr. 1258/1999 [par kopējās lauksaimniecības politikas finansēšanu (OV 1999, L 160, 103. lpp.)] 7. panta 4. punktu un Regulas Nr. 1290/2005 31. pantu (turpmāk tekstā – “kopsavilkuma ziņojums”).

12

Atbilstošais pamatojums strīdīgajām finanšu korekcijām ir izklāstīts kopsavilkuma ziņojuma 98. un 105. lappusē. Tajā ir norādīts, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1782/2003 5. panta 1. punktu un Regulas Nr. 73/2009 6. panta 1. punktu dalībvalstij ir pienākums ieviest tiesību normas attiecībā uz visiem attiecīgi minēto regulu IV un III pielikumā uzskaitītajiem standartiem, izņemot attaisnotos gadījumos.

13

Runājot par 2008. pieteikumu iesniegšanas gadu, kopsavilkuma ziņojumā ir izklāstīts, ka tikai četri no desmit standartiem nebija nedz definēti, nedz pārbaudīti, proti, standarti “Augsekas standarti”, “Minimālais ganāmpulka blīvums”, “Minimālais augsnes segums” un “Ainavas īpašību saglabāšana”. Komisija konstatēja arī 106 kļūdaini aprēķinātu sankciju gadījumus. Saskaņā ar 2006. gada 9. jūnija dokumentu AGRI/2005/64043 “Komisijas paziņojums par to, kā Komisija (ELVGF) “Garantiju” nodaļas grāmatojumu noskaidrošanas procesa kontekstā ir iecerējusi attiekties pret konstatētajiem trūkumiem dalībvalstu ieviestajās savstarpējās atbilstības kontroles sistēmās” (turpmāk tekstā – “dokuments AGRI/2005/64043”), Komisija piemēroja vienotas likmes korekciju 5 % apmērā par nepilnībām, kas identificētas saistībā ar 2008. pieteikumu iesniegšanas gada galvenajām pārbaudēm. Attiecībā uz nepilnībām, kas konstatētas saistībā ar laba lauksaimniecības un vides stāvokļa standartiem (turpmāk tekstā – “LLV standarti”), Komisija norādīja, ka tās pašas par sevi attaisnojot vienotas likmes korekciju 5 % apmērā attiecībā pret visu lauksaimnieku skaitu, attiecībā uz ko ir veikta savstarpējās atbilstības pārbaude. Latvijas iestāžu iesniegto summu aprēķins attiecībā uz 106 kļūdaini aprēķinātu sankciju gadījumiem tiekot uzskatīts par tādu, kurš tiek segts ar vienotas likmes korekciju 5 % apmērā par 2008. gadu.

14

Runājot par 2009. pieteikumu iesniegšanas gadu, kopsavilkuma ziņojumā ir norādīts, ka divi no astoņiem standartiem, proti, “Minimālais augsnes segums” un “Ainavas īpašību saglabāšana”, nebija nedz definēti, nedz pārbaudīti. Turklāt minētajā ziņojumā ir konstatēti citi trūkumi sankcijām attiecībā uz 4. un 7. likumā noteikto pārvaldes prasību (turpmāk tekstā – “LNPP”). Komisija uzskatīja, ka, lai gan tika identificēti trūkumi galvenajās pārbaudēs par 2009. pieteikumu iesniegšanas gadu, ņemot vērā faktu, ka Latvijā bija ieviesti uzlabojumi savstarpējās atbilstības kontroles sistēmās un tādēļ Eiropas Lauksaimniecības virzības un garantiju fonda (ELVGF) “Garantiju” nodaļai un Eiropas Lauksaimniecības garantiju fondam (ELGF) (turpmāk tekstā kopā – “fondi”) izraisītais risks esot bijis mazāks attiecībā uz šo gadu, nekā attiecībā uz 2008. pieteikumu iesniegšanas gadu, konstatētie trūkumi attaisno vienotas likmes korekciju 2 % apmērā par 2009. gadu. Latvijas iestāžu iesniegto summu aprēķins attiecībā uz summām, kuras saistītas ar nepilnībām sankciju ziņā, attiecās uz 4. un 7. LNPP, tiekot uzskatīts par tādu, kurš tiek segts ar 2 % likmi.

15

2014. gada 9. jūlijā Komisija, pamatojoties uz Regulas Nr. 1258/1999 7. panta 4. punktu un Regulas Nr. 1290/2005 31. pantu, pieņēma Īstenošanas lēmumu 2014/458/ES, ar ko no Eiropas Savienības finansējuma izslēdz atsevišķus dalībvalstu izdevumus, kurus tās attiecinājušas uz fondiem (OV 2014, L 205, 62. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Ar šo lēmumu Komisija par 2009.–2012. finanšu gadu izslēdza atsevišķus Latvijas Republikas izdevumus par kopējo summu EUR 739393,95 apmērā, kurus bija veikusi Latvijas Republikas akreditētā maksājumu aģentūra, attiecībā uz savstarpējās atbilstības prasību noteikšanu to neatbilstības Savienības tiesību normām dēļ.

16

Apstrīdētais lēmums Latvijas Republikai tika paziņots 2014. gada 11. jūlijā un 2014. gada 12. jūlijā publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV 2014, L 205, 62. lpp.).

17

Apstrīdētā lēmuma 1. pantā ir paredzēts, ka pielikumā uzskaitītie dalībvalstu akreditēto maksājumu aģentūru izdevumi, kas deklarēti, tos attiecinot uz fondiem, tiek izslēgti no Savienības finansējuma, jo tie neatbilst Savienības tiesību normām. Attiecībā uz Latvijas Republiku piemērotās vienotās likmes finanšu korekcijas – atkarībā no gadījuma vai nu 2 %, vai 5 % apmērā – ir norādītas minētā lēmuma pielikuma 69., 70., 73. un 74. lappusē.

18

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 11. septembrī, Latvijas Republika cēla šo prasību.

19

Pēc tiesneša referenta ierosinājuma Vispārējā tiesa (ceturtā palāta) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu.

20

Veicot procesa organizatoriskos pasākumus saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 89. panta 3. punkta d) apakšpunktu, tā uzaicināja Komisiju iesniegt 1997. gada 23. decembra dokumentu VI/5330/97 “Komisijas Pamatnostādnes attiecībā uz finansiālo seku aprēķinu ELVGF [“Garantiju” nodaļas] grāmatojumu noskaidrošanas lēmuma sagatavošanas ietvaros” (turpmāk tekstā – “dokuments VI/5330/97”). Komisija šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.

21

Tā kā viens no ceturtās palātas locekļiem nevarēja piedalīties šīs lietas izskatīšanā, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs norīkoja sevi, lai papildinātu šīs palātas sastāvu.

22

Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz mutiskajiem jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2016. gada 27. janvāra tiesas sēdē.

23

Latvijas Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

24

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

25

Savas prasības pamatojumam Latvijas Republika izvirza divus pamatus.

26

Ar pirmo pamatu Latvijas Republika apstrīd strīdīgo finanšu korekciju pamatotību, kuras ir pamatotas ar to, ka nav ieviesti LLV standarti. Šajā ziņā Komisija esot pārkāpusi Regulas Nr. 1782/2003 5. panta 1. punktu un Regulas Nr. 73/2009 6. panta 1. punktu.

27

Ar otro pamatu Latvijas Republika būtībā apgalvo, ka, aprēķinot strīdīgās finanšu korekcijas, Komisija esot pārkāpusi tostarp samērīguma principu un esot kļūdaini piemērojusi Regulu Nr. 1290/2005, dokumentu AGRI‑2005‑64043, kā arī dokumentu VI/5330/97.

28

Latvijas Republika apgalvo, ka, lai gan dalībvalstīm, nosakot obligātās Regulā Nr. 1782/2003 paredzētās prasības, ir jāievēro minētās regulas IV pielikumā norādītais, tomēr tajā, izmantojot vispārīgus jēdzienus un frāzes, dalībvalstīm ir paredzēta zināma rīcības brīvība attiecībā uz šo prasību konkretizēšanu. Minētajā regulā esot vienīgi izveidota vispārēja noteikumu sistēma, atbilstoši kurai dalībvalstīm saskaņā ar tās 5. panta 1. punktu esot rīcības brīvība, lai noteiktu it īpaši LLV standartus, kuri ir būtiski nacionālajā kontekstā, ievērojot attiecīgo apgabalu specifiskās īpašības.

29

Latvijas Republika LLV standartus 2008. un 2009. gadā esot ieviesusi atbilstoši Regulām Nr. 1782/2003 un Nr. 73/2009, ievērojot savu nacionālo kontekstu. Šādi tā esot ņēmusi vērā arī Komisijas 2007. gada 30. jūlija vēstuli, kurā ir precizēts, ka šie standarti ir jānosaka tikai, ciktāl tie ir būtiski minētajā kontekstā. Tāpat savā 2010. gada 26. novembra vēstulē Komisija esot norādījusi, ka dalībvalstīm būtu jāizstrādā tiesību normas attiecībā uz visām Regulas Nr. 1782/2003 IV pielikumā un Regulas Nr. 73/2009 III pielikumā uzskaitītajām tēmām un standartiem, izņemot attaisnotus gadījumus. Šajā pašā ziņā Komisija esot paudusi savu nostāju savā 2007. gada 29. marta Ziņojumā Padomei par savstarpējās atbilstības sistēmas piemērošanu (COM(2007) 147), kā arī tās 2008. gada 20. maija Paziņojumā par “veselības stāvokļa” pārbaudi pēc Kopējās lauksaimniecības politikas reformas [par Kopējās lauksaimniecības politikas reformas efektivitāti]. Latvijas Republika no tā secina, ka tā bija tiesīga ieviest vienīgi tos standartus, kuri bija būtiski tās nacionālajā kontekstā.

30

LLV standarti esot saistoši tikai tad, ja dalībvalsts konstatē, ka to ieviešana ir būtiski svarīga nacionālajā kontekstā. Tā kā Regulā Nr. 1782/2003 nav paredzēti precīzāki kritēriji, vienīgi dalībvalstis, īstenojot savu rīcības brīvību, spējot piešķirt minētajiem standartiem konkrētu formu to tiesību sistēmā un noteikt, vai tie ir būtiski un tātad šajā ziņā obligāti. Tādējādi, lai varētu uzskatīt, ka dalībvalsts rīkojas atbilstoši Savienības tiesībām, ir pietiekami, ka tā izpilda savu pienākumu, kas izriet no būtisko standartu ieviešanas. Šajā lietā, lai analizētu sasniedzamos mērķus un risināmās problēmas, Latvijas Republika esot izvēlējusies standartus, kuri ir visatbilstošākie, būtiskākie un piemērotākie Latvijas teritorijas īpatnībām.

31

Pirmkārt, runājot par prasību, kas izpaužas kā “augsnes aizsardzība, veicot attiecīgus pasākumus”, kā arī šajā ziņā paredzētajiem standartiem, proti, “Minimālais augsnes segums”, “Minimāla tādas zemes pārvaldība, kurā tiek atspoguļoti vietai specifiskie apstākļi” un “Terašu saglabāšana”, Latvijas Republika uzskata, ka tā ir izvēlējusies efektīvāko standartu, ievērojot “attiecīgo apgabalu specifiskās īpašības”. Ņemot vērā Latvijas lauksaimniecības zemju specifisko situāciju, it īpaši nelielo platību, ko veido stāvās nogāzes un šo zemju galveno izmantošanu kā pastāvīgas ganības, tā esot secinājusi, ka to pārvaldība Latvijā nav tik būtiska un ka nav jāievieš standarts “Minimālais augsnes segums”.

32

Otrkārt, attiecībā uz nepieciešamību “ar atbilstošām metodēm uzturēt organisko vielu līmeņus augsnē” un šajā ziņā ierosinātajiem standartiem, proti, “Aramās rugaines pārvaldība” un “Attiecīgajā gadījumā arī augsekas standarti”, Latvijas Republika apgalvo, ka tā ir secinājusi, ka augseka nebūtu ieviešama kā atsevišķa prasība. Lauksaimnieki augseku kā zemes pārvaldības metodi izmanto tradicionāli ražības nodrošināšanai, kā rezultātā kultūraugu dažādošanas prasība jau tiek ievērota 99,2 % aramzemes un attiecīgais standarts būtu piemērojams vienīgi nenozīmīgai minēto zemju platībai. Turklāt administratīvās izmaksas, it īpaši attiecībā uz fiziskajām pārbaudēm, saistībā ar iespējamo šī standarta ieviešanu būtu samērā augstas un nesamērīgas, salīdzinot ar priekšrocībām. Visbeidzot, tā ieviešanas fakultatīvais raksturs esot apstiprināts ar vārdiem “attiecīgajā gadījumā”.

33

Treškārt, runājot par pienākumu “nodrošināt obligāto saglabāšanas līmeni un novērst biotopa pasliktināšanos”, kā arī šajā ziņā ierosinātajiem standartiem, proti, “Obligātais ganāmpulka blīvums vai/un atbilstoši režīmi”, “Pastāvīgo ganību aizsardzība”, “Ainavas iezīmju saglabāšana”, “Nevēlamas veģetācijas izplatības novēršana lauksaimniecības zemēs”, “Olīvu audžu un vīnogulāju uzturēšana labā veģetācijas stāvoklī”, Latvijas Republika norāda, ka tā ir secinājusi, ka atsevišķa ainavas iezīmju saglabāšanas standarta un ganāmpulka blīvuma standarta ieviešana neesot bijusi būtiska. Tā uzskata, ka standarts “Obligātais ganāmpulka blīvums vai/un atbilstoši režīmi” savstarpējās atbilstības kontekstā nav būtisks, jo tas skar vienīgi nelielu daļu saimniecību un lauksaimniecības zemju. Turklāt tā mērķis, proti, pastāvīgo ganību saglabāšana, Latvijā esot sasniegts, ieviešot valsts normā noteiktu prasību, kas šajā gadījumā ir paredzēta Ministru kabineta noteikumu Nr. 269 24.4. punktā. Minētā standarta ieviešana esot pretrunā norādīto Ministru kabineta noteikumu mērķiem, un tas nelabvēlīgi ietekmētu pastāvīgo ganību aizsardzības prasības ievērošanu. Līdz ar to Latvijas Republika esot izmantojusi savas tiesības atbilstoši Regulai Nr. 1782/2003 noteikt citu atbilstošu režīmu pastāvīgo ganību saglabāšanai. Visbeidzot, standarti “Augsekas”, “Minimālais augsnes segums” un “Ainavu elementu saglabāšana” neesot nozīmīgi nacionālajā kontekstā, toties standarta “Obligātais ganāmpulka blīvums vai/un atbilstoši režīmi” mērķi tāpat esot sasniegti, nosakot atbilstošu režīmu, proti, minimālos pļaušanas nosacījumus.

34

Ceturtkārt, Latvijas Republika atgādina par Regulas Nr. 1782/2003 IV pielikumā aprakstīto problēmu reālas atrisināšanas svarīgumu, kas netiktu garantēts, ieviešot tikai attiecīgos standartus, jo tie ir arī faktiski jāīsteno. Tieši tādēļ dalībvalsts iestādes, precīzi zinot, kāds ir nacionālais konteksts, vislabāk zina, kā visefektīvāk sasniegt Regulas Nr. 1782/2003 mērķus. Tas atbilstoši minētās regulas 5. panta 1. punktā paredzētās atkāpes būtībai nozīmējot dalībvalstu iespēju ieviest vienīgi daļu no tajā norādītajiem standartiem.

35

Latvijas Republika no tā secina, ka tā ir atrisinājusi Regulas Nr. 1782/2003 IV pielikumā norādītās problēmas, sasniedzot tajā paredzētos mērķus, katrai problēmai izvērtējot un nosakot efektīvākos standartus no minētajā regulā piedāvātajiem, atbilstoši nacionālajam kontekstam.

36

Latvijas Republika piebilst, ka Komisija tikai 2009. gada 15. septembrī apgalvoja, ka visi Regulas Nr. 1782/2003 IV pielikumā minētie standarti ir obligāti. Turklāt no sarakstes starp Komisiju un Latvijas iestādēm izrietot, ka attiecībā uz dažiem Latvijā ieviestajiem LLV standartiem Komisija ir uzskatījusi, ka tie ir bijuši jāpiemēro, bet attiecībā uz citiem, tostarp standartu attiecībā uz “Saglabājošajām terasēm”, Komisija ir ieņēmusi Latvijas Republikas paustajai nostājai pretēju nostāju. Latvijas Republika no tā vēl jo vairāk esot secinājusi, ka visu standartu piemērošana nebija obligāta. Šāda Komisijas nekonsekventā nostāja saistībā ar Regulas Nr. 1782/2003 piemērošanu turklāt esot pretrunā tiesiskās paļāvības aizsardzības principam. Komisijas rīcības saistībā ar Latvijas 2008. un 2009. gadā ieviestajiem standartiem neesamība līdz 2009. gada septembrim nozīmējot, ka Latvijas Republikai varēja rasties tiesiskā paļāvība, ka līdz šim datumam tā ir rīkojusies atbilstoši Savienības tiesībām.

37

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Latvijas Republika uzskata, ka tā nav pārkāpusi Regulas Nr. 1782/2003 un Regulas Nr. 73/2009 normas un ka Komisijai nebija tiesiska pamata tai piemērot finanšu korekciju.

38

Komisija atbild, ka Regulā Nr. 1782/2003 dalībvalstīm nav piešķirta nekāda rīcības brīvība attiecībā uz tās IV pielikumā ietverto standartu izvēli. Visi desmit tajā noteiktie standarti esot bijuši jāievieš, izņemot tos, kuriem nav nozīmes nacionālajā kontekstā, un to Komisija turklāt esot norādījusi arī savā 2007. gada 29. marta ziņojumā par savstarpējo atbilstību. Komisijas ieskatā, uzticot dalībvalstīm uzdevumu definēt minētās “obligātās prasības”, Savienības likumdevējs tām ir devis iespēju, īstenojot IV pielikumā noteiktos LLV standartus, ņemt vērā to teritorijā pastāvošās reģionālās atšķirības, bet tām nav piešķirtas tiesības izlemt vispār nepiemērot dažas minēto standartu daļas. Komisija atgādina, ka tās sākotnējā 2003. gada 21. janvāra priekšlikumā Padomes regulai, ar ko paredz kopīgus noteikumus tieša atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un noteikumus noteiktu kultūraugu audzētājiem (COM(2003) 23, galīgā redakcija), nebija paredzēts dalībvalstu pienākums nodrošināt, lai visas lauksaimniecības zemes tiktu uzturētas “labā lauksaimniecības un vides stāvoklī”, jo šī pienākuma pamatā ir Savienības likumdevēja izvēle likumdošanas procesā. Tā precizē, ka citās dalībvalstīs, piemēram, Igaunijā, Maltā un Nīderlandē, vairāki 2009. gadā īstenotie LLV standarti attiecās uz samērā nelielu lauksaimniecības zemju daļu. Turklāt Komisija uzskata, ka tās nostāja saistībā ar standartu “Terašu saglabāšana” balstās uz konsekventu Regulas Nr. 1782/2003 5. panta 1. punkta interpretāciju, “proti, ka LLV standarti, kuri nekādā ziņā nav piemērojami nacionālajā kontekstā, nav arī jāievieš”. Viena no Latvijas ģeogrāfiskajām īpašībām esot terašu dabā neesamība, tādējādi šo normu neesot nepieciešams ieviest.

39

Saistībā ar šo pamatu Vispārējā tiesā ir iesniegts jautājums par to, vai pastāv absolūts pienākums dalībvalstīm ieviest visus Regulas Nr. 1782/2003 IV pielikumā un Regulas Nr. 73/2009 III pielikumā noteiktos standartus. Lai atbildētu uz šo jautājumu, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jāveic strīdīgo tiesību normu gramatiskā, teleoloģiskā, kontekstuālā un vēsturiskā interpretācija. Šajā kontekstā ir jāņem vērā, ka Savienības tiesību akti tiek sagatavoti vairākās valodās un ka visas valodu versijas ir autentiskas, tas nozīmē, ka var būt nepieciešams salīdzināt valodu versijas (šajā ziņā skat. spriedumu 2015. gada 11. decembris, Somija/Komisija, T‑124/14, EU:T:2015:955, 24. un 25. punkts un tajos minētā judikatūra).

40

Šajā ziņā iesākumā ir jāprecizē, ka Regulu Nr. 1782/2003 un Nr. 73/2009 tiesību normas ir tāda veida, kas saskaņā ar LESD 288. panta otro daļu uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojamas visās valstu tiesiskajās iekārtās un tātad principā tās nav jātransponē šaurā izpratnē, pieņemot noteikumus valsts līmenī. Tādējādi regulas tiešā piemērojamība nozīmē, ka tā stājas spēkā un tiek piemērota tiesību subjektiem labvēlīgi vai nelabvēlīgi un nav nepieciešami pasākumi tās transponēšanai valsts tiesību sistēmā. Tomēr izņemot gadījumu, ja minētajā regulā pašu dalībvalstu ziņā ir atstāts pieņemt normatīvus, administratīvus un finansiālus aktus, kas ir nepieciešami, lai minētās regulas normas varētu tikt efektīvi piemērotas (šajā ziņā skat. spriedumu, 2012. gada 14. jūnijs, Association nationale d’assistance aux frontières pour les étrangers, C‑606/10, EU:C:2012:348, 72. punkts un tajā minētā judikatūra). Jākonstatē, ka šajā lietā tas tā nav (skat. turpmāk 41. un nākamos punktus), ko principā neapstrīd lietas dalībnieces.

41

Vispirms ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1782/2003 5. panta 1. punkts ir izteikts šādā redakcijā:

“[..] Dalībvalstis [..] nosaka obligātās prasības attiecībā uz [LLVS], pamatojoties uz IV pielikumā noteikto sistēmu un ņemot vērā attiecīgo apgabalu raksturīgās īpašības, tostarp augsnes un klimatiskos apstākļus, esošās lauksaimniecības sistēmas, zemes izmantošanu, augseku, lauksaimniecības praksi un lauksaimniecības struktūras [..].”

42

Regulas Nr. 73/2009 6. panta 1. punkta atbilstošā daļa ir izteikta būtībā analogā redakcijā, izņemot, ka tajā ir izdarīta atsauce uz “III pielikumu”, nevis “IV pielikumu”.

43

Darbības vārda “noteikt” izmantojums īstenības izteiksmē it īpaši angļu (“shall define”) un portugāļu (“devem definir”) valodu redakcijās norāda uz pienākumu “paredzēt obligātās prasības attiecībā uz [LLVS], pamatojoties uz [Regulas Nr. 1782/2003] IV pielikumā noteikto sistēmu”. Tāpat kā to apgalvo Komisija, šī noteikšanas pienākuma priekšmets tātad ir tas, ka dalībvalstīm ir jāpieņem vispārēji piemērojami tiesību akti, kuros ir noteiktas “obligātās prasības”, ņemot vērā minētajā pielikumā noteiktās prasības. Tiesa no tā ir secinājusi, ka, lai arī dalībvalstīm, nosakot šīs prasības, ir jāievēro šajā pašā pielikumā noteiktais, tajā tomēr, izmantojot vispārīgus jēdzienus un frāzes, dalībvalstīm ir paredzēta zināma rīcības brīvība attiecībā uz šo prasību konkretizēšanu (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2009. gada 16. jūlijs, Horvath, C‑428/07, EU:C:2009:458, 25. un 26. punkts). No tā izriet, ka dalībvalstīm uzliktais standartu noteikšanas pienākums tiesību aktu pieņemšanas veidā nozīmē, ka tām ir pienākums “ievērot” visas Regulas Nr. 1782/2003 IV pielikumā paredzētās normas, no vienas puses, un tas ir cieši saistīts ar dalībvalstu zināma veida attieksmi, tām konkrēti nosakot šīs prasības, balstoties uz minētajām normām, kuras savukārt ir formulētas ar vispārējiem jēdzieniem un terminiem, kuru ieviešanai katrā ziņā ir nepieciešama rīcības brīvība, no otras puses (skat. pēc analoģijas ģenerāladvokātes V. Trstenjakas [V. Trstenjak] secinājumus lietā Horvath, C‑428/07, EU:C:2009:47, 28. un 58. punkts).

44

Tomēr ne no Regulas Nr. 1782/2003 5. panta 1. punkta teksta, ne arī no iepriekš minētās Tiesas judikatūras neizriet, ka dalībvalstīm attiecīgajā gadījumā ir atļauts vispār neieviest atsevišķus LLV standartus. Tiesa, lemdama, ka dalībvalstīm ir “jāievēro” IV pielikums, nosakot obligātās prasības LLV standartiem, ir vienīgi atzinusi šī pielikuma, to ņemot kopumā, saistošo raksturu, proti, visu tajā paredzēto standartu saistošo raksturu, tomēr šī iemesla dēļ vien tā šos standartus nav savstarpēji nošķīrusi, tostarp atkarībā no to teksta vai precizitātes līmeņa. Ņemot vērā šīs pašas regulas 5. panta 1. punkta neprecizitāti attiecībā uz šo jautājumu, ir jāapskata katrs no šo normu tekstiem atsevišķi, lai noteiktu to saistošo raksturu, kā arī dalībvalstīm atstātās rīcības brīvības robežas attiecībā uz standartu noteikšanu un to konkrēto ieviešanu. Šo nepieciešamību pēc nošķiršanas apstiprina fakts, ka šīs pašas regulas 5. panta 1. punktā ir izdarīta atsauce uz “attiecīgo apgabalu raksturīg[ajām] īpašīb[ām]”, attiecībā uz kurām šajā tiesību normā ir ietverts tikai neizsmeļošs atbilstošo kritēriju piemēru uzskaitījums (“tostarp augsnes un klimatiskos apstākļus, esošās lauksaimniecības sistēmas, zemes izmantošanu, augseku, lauksaimniecības praksi un lauksaimniecības struktūru”), kas ir paredzēts LLV standartu noteikšanai (“standartus, ņemot vērā”), šī iemesla dēļ tādi minētie kritēriji kā “augseka” ir daļēji burtiski pārņemti minētajā IV pielikumā.

45

Līdz ar to attiecībā uz katru no LLV standartiem ir jāpārbauda, vai tie ietver dalībvalsts rīcības brīvību attiecībā uz nepieciešamību tos ieviest savā tiesību sistēmā.

46

Pirmkārt, attiecībā uz standartu “Minimālais augsnes segums” ir jākonstatē, ka šī standarta tekstā nav neviena elementa, kas ļautu secināt, ka dalībvalstīm tas nav jāievieš obligāti. Ņemot vērā iepriekš 43. punktā minēto judikatūru, tātad ir jāatzīst tā principiāli saistošais raksturs, neskarot jautājumu par to, vai attiecīgajā gadījumā dalībvalstīm ir tiesības attaisnot tā neizpildi (skat. turpmāk 64.–66. punktu). Šo secinājumu netieši apstiprina fakts, ka Regulas Nr. 73/2009 III pielikumā, ar ko ir aizstāts Regulas Nr. 1782/2003 IV pielikums, standarts “Minimālais augsnes segums” ir tiešā veidā klasificēts kā “obligātais standarts”.

47

Otrkārt, attiecībā uz “Attiecīgajā gadījumā arī augsekas standarti” jānorāda, ka frāzes “attiecīgajā gadījumā” izmantojums visās autentiskajās valodu redakcijās pats par sevi nozīmē, ka to ieviešanā ir atzīta dalībvalstu rīcības brīvība. Šī frāze norāda, ka tikai gadījumā, ja dalībvalsts atzīst šādu standartu atbilstību tās lauksaimniecības zemēm, ņemot vērā “attiecīgo apgabalu raksturīgās īpašības” Regulas Nr. 1782/2003 5. panta 1. punkta izpratnē, tai ir pienākums tos ieviest. Šo secinājumu, pirmkārt, netieši apstiprina fakts, ka Regulas Nr. 73/2009 III pielikumā “augsekas standarti” ir klasificēti kā “fakultatīvi standarti”. Otrkārt, tam pretrunā nav tas, ka “augsekas standarti” ir tieši minēti Regulas Nr. 1782/2003 5. panta 1. punktā un tās preambulas 3. apsvērumā in fine, jo šī atsauce ir tikai daļa no neizsmeļoša saraksta (“tostarp”) ar atbilstošo kritēriju piemēriem standartu definīciju noteikšanai, kuri var būt obligāti vai fakultatīvi, kas ir precizēti IV pielikumā (skat. iepriekš 44. punktu).

48

Treškārt, attiecībā uz standartu “Obligātais ganāmpulka blīvums vai/un atbilstoši režīmi” jānorāda, ka jau no tā teksta izriet, ka dalībvalstij nav absolūta pienākuma paredzēt tiesisko regulējumu par “obligāto ganāmpulka blīvumu”, bet gan tai ir arī alternatīva iespēja (“vai/un”) paredzēt citu “atbilstošu režīmu”, iespēja, kuru šajā lietā uzsver Latvijas Republika. Līdzīgi iepriekš 47. punktā attiecībā uz “augsekas standartiem” izklāstītajam, šo interpretāciju netieši apstiprina Regulas Nr. 73/2009 III pielikums, kurā “Obligātais ganāmpulka blīvums vai/un atbilstoši režīmi” ir klasificēti kā “Fakultatīvi standarti”.

49

Ceturtkārt, attiecībā uz standartu “Ainavu elementu saglabāšana” pietiek atsaukties uz iepriekš 46. punktā izdarītajiem apsvērumiem, lai secinātu, ka minētais standarts ir saistošs atbilstoši iepriekš 43. punktā minētajai judikatūrai, ko netieši apstiprina tā tiešā klasificēšana par “obligātu standartu” Regulas Nr. 73/2009 III pielikumā neatkarīgi no tā, vai attiecīgajā gadījumā dalībvalstīm ir tiesības attaisnot tā neizpildi (skat. turpmāk 64.–66. punktu).

50

Iepriekš veiktais novērtējums mutatis mutandis ir piemērojams Regulas Nr. 73/2009 6. panta 1. punkta pirmā un otrā teikuma, kā arī šīs pašas regulas III pielikumā minēto standartu gramatiskai interpretācijai. Šīs tiesību normas pirmais un otrais teikums ir izteikti būtībā analoģiskā redakcijā. Turklāt, kā ir precizēts iepriekš 46.–49. punktā, šīs pašas regulas III pielikumā ir tieši noteikts, ka minētajiem standartiem ir vai nu obligāts, vai arī fakultatīvs raksturs.

51

Tātad no strīdīgo tiesību normu gramatiskās interpretācijas izriet, ka, pirmkārt, Latvijas Republikai principā bija atļauts atteikties no standartu “Augsekas standarti” un “Obligātais ganāmpulka blīvums” ieviešanas un, otrkārt, tai bija pienākums ieviest standartus “Minimālais augsnes segums” un “Ainavu elementu saglabāšana”.

52

Kontekstuālā un teleoloģiskā ziņā ir jāņem vērā ar Regulas Nr. 1782/2003 5. panta 1. punktu izvirzītie mērķi, kuri tostarp ir minēti arī šīs pašas regulas preambulas 3. apsvērumā, atbilstoši kuram ir interpretējama pirmā minēta tiesību norma (šajā ziņā skat. spriedumus, 2014. gada 12. jūnijs, Ascendi Beiras Litoral e Alta, Auto Estradas das Beiras Litoral e Alta, C‑377/13, EU:C:2014:1754, 48. un 49. punkts, un 2015. gada 26. novembris, Total Waste Recycling, C‑487/14, EU:C:2015:780, 38 un 39. punkts). Šajā apsvērumā tostarp ir konstatēts LLV standartu mērķis, kas ir “novērst atteikšanos no lauksaimniecības zemes un nodrošināt laba lauksaimniecības un vides stāvokļa saglabāšanu tajās”. Šis mērķis izriet arī no paša 5. panta 1. punkta, ciktāl tas attiecas uz dalībvalstu pienākumu noteikt “obligātās prasības attiecībā uz [LLVS], pamatojoties uz IV pielikumā noteikto sistēmu un ņemot vērā attiecīgo apgabalu raksturīgās īpašības, tostarp augsnes un klimatiskos apstākļus, esošās lauksaimniecības sistēmas, zemes izmantošanu, augseku, lauksaimniecības praksi un lauksaimniecības struktūras”.

53

Pašā par sevi šajā LLV standartu mērķu definīcijā nav sniegta skaidra un precīza norāde par to, vai ir jāievieš visi šie standarti, it īpaši gadījumā, ja dalībvalsts uzskata, ka, ņemot vērā “attiecīgo apgabalu raksturīgās īpašības”, tās nav piemērotas mērķa nodrošināt labu lauksaimniecības zemes uzturēšanu “laba lauksaimniecības un vides stāvokļa saglabāšan[ai]” sasniegšanai.

54

Tomēr no Regulas Nr. 1782/2003 preambulas 3. apsvēruma izriet, ka ir lietderīgi “noteikt Kopienas sistēmu, saskaņā ar kuru dalībvalstis var pieņemt standartus, ņemot vērā īpašās attiecīgo platību īpašības”. Darbības vārda “varēt” vai analoģiska termina izmantojums visās minētā apsvēruma valodu redakcijās varētu tikt saprasts tādējādi, ka ar to norāda uz zināmas rīcības brīvības atzīšanu valstīm attiecībā uz standartu izvēli, kuri ir definēti minētajā Savienības sistēmā. Turklāt ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1782/2003 5. panta 1. punkts, kurš šajā ziņā nav precīzs, ir jāinterpretē kopsakarā ar šīs pašas regulas preambulas 3. apsvērumu (skat. iepriekš 52. punktu).

55

Tādējādi no Regulas Nr. 1782/2003 preambulas 3. apsvēruma varētu secināt, ka dalībvalstīm ir rīcības brīvība, kas tām ļauj neieviest atsevišķus šīs pašas regulas IV pielikumā minētos standartus, ja dalībvalsts tos uzskata par neatbilstošiem valsts kontekstā vai pat par nepiemērojamiem, ņemot vērā “attiecīgo platību īpašības”, un tātad par nepiemērotiem, lai sasniegtu minētās regulas mērķus. Tomēr šī argumentācija var nonākt pretrunā ar skaidro LLV standartu tekstu, kas ir minēti iepriekš 46. un 49. punktā, kuri, ņemot vērā nepārprotamo Savienības likumdevēja gribu, ir jāievēro un jāīsteno jebkurā gadījumā. Turklāt šī interpretācija ir vienīgā, kura atbilst Tiesas sniegtajai interpretācijai, kas ir atgādināta iepriekš 43. punktā, atbilstoši kurai dalībvalstīm ir pienākums ievērot Regulas Nr. 1782/2003 IV pielikumu un tātad principā visus tajā ietvertos standartus.

56

Līdz ar to kontekstuālā un teleoloģiskā interpretācija apstiprina tādu attiecīgo tiesību normu izpratni, atbilstoši kurai Regulas Nr. 1782/2003 5. panta 1. punktā dalībvalstīm ir piešķirta rīcības brīvība, izvēloties zināmus LLV standartus, taču ne attiecībā uz visiem minētajiem standartiem (skat. iepriekš 43. punktā minēto judikatūru). Tas, vai minētajām tiesību normām ir obligāts raksturs, galu galā ir atkarīgs arī no to teksta (skat. iepriekš 46.–49. punktu).

57

Šis vērtējums ir mutatis mutandis piemērojams Regulas Nr. 73/2009 6. panta 1. punkta pirmajam teikumam, to lasot kopsakarā ar šīs pašas regulas III pielikumu, kurā ir skaidri nošķirti obligātie un fakultatīvie standarti (Regulas Nr. 73/2009 preambulas 4. apsvērums).

58

Kā to norāda Komisija, tās sākotnējā 2003. gada 21. janvāra priekšlikumā Padomes regulai, ar ko paredz kopīgus noteikumus tieša atbalsta shēmām saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un noteikumus noteiktu kultūraugu audzētājiem (COM(2003) 23, galīgā redakcija), 5. pantā bija vienīgi paredzēts, ka “dalībvalstis nosaka obligātās prasības attiecībā uz labu lauksaimniecības un vides stāvokli, pamatojoties uz IV pielikumā noteikto sistēmu”.

59

Šajā ziņā minētā priekšlikuma 3. apsvērumā bija noteikts šādi:

“Lai nodrošinātu labus lauksaimniecības apstākļus zemē, ir jāparedz standarti zināmam skaitam platību, attiecībā uz kurām šobrīd nav noteikti standarti. Šie standarti ir jābalsta uz pašreizējo labo lauksaimniecības praksi neatkarīgi no tā, vai šī prakse izriet no dalībvalstu tiesību normām. Tāpēc ir lietderīgi noteikt Kopienas sistēmu, saskaņā ar kuru dalībvalstis var pieņemt standartus, ņemot vērā īpašās attiecīgo platību īpašības, ieskaitot augsnes un klimatiskos apstākļus, esošās lauksaimniecības sistēmas (zemes izmantošanu, augseku, lauksaimniecības praksi) un lauku saimniecību struktūras.”

60

Tātad Komisija pamatoti apgalvo, ka šajā priekšlikumā nebija paredzēts pienākums dalībvalstīm ieviest visus LLV standartus. Pirmkārt, minētā priekšlikuma 5. pantā nebija minētas “obligātās prasības”, bet vienīgi, ka minētajām valstīm ir jādefinē “labi lauksaimniecības apstākļi”, otrkārt, tā preambulas 3. apsvērumā, atbilstoši kuram bija jāinterpretē minētais pants, bija norādīts uz dalībvalstu rīcības brīvību attiecībā uz “[tādu] standart[u] izvēli, [kuros ņem] vērā īpašās attiecīgo platību īpašības”, un vienīgi “saskaņā ar” Kopienas standartu sistēmu. Turklāt jau minētajā apsvērumā bija ietverts formulējums, atbilstoši kuram “dalībvalstis var[ēja] ieviest standartus”, un šis formulējums tika saglabāts – lai kāds arī tam būtu iemesls – galīgajā Regulas Nr. 1782/2003 preambulas 3. apsvēruma redakcijā. Šis apstāklis pats par sevi norāda, ka attiecībā uz minētās regulas galīgo versiju, kuras teksts tika būtiski grozīts, šis formulējums nav domāts, lai katrā ziņā norādītu uz dalībvalsts rīcības brīvību saistībā ar IV pielikumā paredzēto standartu izvēli (skat. iepriekš 55. punktu).

61

No šiem apsvērumiem izriet, ka arī vēsturiskā interpretācija apstiprina, ka dalībvalstij principā ir jāievieš visi LLV standarti, izņemot tos, kuru teksts norāda uz pretējo.

62

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Vispārējā tiesa uzskata, ka Regulas Nr. 1782/2003 5. panta 1. punkts, to lasot kopsakarā ar šīs pašas regulas IV pielikumu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā principā ir paredzēts pienākums dalībvalstij ieviest ar atbilstošiem vispārīgi piemērojamiem noteikumiem visus šajā pielikumā paredzētos standartus, izņemot tostarp standartus “Augsekas standarti [attiecīgā gadījumā]” un “Obligātais ganāmpulka blīvums vai/un atbilstoši režīmi”. Šis vērtējums mutatis mutandis un vēl jo vairāk ir piemērojams Regulas Nr. 73/2009 6. panta 1. punktam, to lasot kopsakarā ar šīs pašas regulas III pielikumu, kurā saskaņā ar šo interpretāciju ir skaidri nošķirti obligātie un fakultatīvie standarti.

63

Pirmkārt, no tā izriet, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārmetot Latvijas Republikai, ka tā 2008. gadā nav ieviesusi standartus “Augsekas standarti [attiecīgā gadījumā]” un “Obligātais ganāmpulka blīvums vai/un atbilstoši režīmi”, un nav nepieciešams pārbaudīt Latvijas iestāžu izvirzīto argumentu pamatotību, lai attaisnotu to īstenošanas neesamību. Konkrētāk, attiecībā uz standartu “Obligātais ganāmpulka blīvums vai/un atbilstoši režīmi” pietiek norādīt, ka minētās iestādes šajā ziņā gan divpusējās atbilstības pārbaudes procedūras laikā, gan tiesvedības laikā ir paskaidrojušas iemeslus, kuru dēļ tās ir izvēlējušās citu “atbilstošu režīmu” (skat. iepriekš 33. punktu). Turklāt ne no lietas materiāliem, ne apstrīdētā lēmuma, ieskaitot kopsavilkuma ziņojumu, ne arī Komisijas procesuālajiem rakstiem Vispārējā tiesā neizriet, vai un – apstiprinošas atbildes gadījumā – kādā veidā tā ir novērtējusi šī cita režīma raksturiezīmes un tā piemērotību aizstāt “Obligāto ganāmpulka blīvumu”, turpretī tā ir vienīgi apgalvojusi, ka Latvijas Republikai katrā ziņā bija pienākums ieviest minēto standartu valsts tiesībās.

64

Otrkārt, Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisijai 2008. un 2009. gadā principā bija tiesības prasīt Latvijas iestādēm ieviest standartus “Minimālais augsnes segums” un “Ainavu elementu saglabāšana”, un tādējādi Latvijas Republikas iebildumus pret šo pienākumu nevar apmierināt. Šajā ziņā Komisijai noteikti nebija pienākuma pieņemt Latvijas Republikas izvirzīto attaisnojumu atkāpei no sava pienākuma ieviest minētos standartus, jo šāds attaisnojums nav rodams ne Regulas Nr. 1782/2003 tekstā, ne iepriekš 43. punktā minētajā judikatūrā, ne arī šīs pašas regulas mērķos, ar kuriem vēlas panākt to, lai lauksaimniecības zemes netiktu pamestas, un nodrošināt laba lauksaimniecības un vides stāvokļa saglabāšanu tajās (Regulas Nr. 1782/2003 preambulas 3. apsvērums).

65

Pat ja pieņemtu, ka atbilstoši šīs dalībvalsts apgalvotajam attiecīgajām lauksaimniecības zemēm vai platībām jau būtu piemitušas raksturiezīmes, kas vairāk vai mazāk atbilst minētajiem mērķiem, tādējādi padarot LLV standartus par neefektīviem vai to ieviešanu par nesamērīgu, šis apstāklis, ievērojot tiesiskās noteiktības principu un iepriekš 40. punktā minēto judikatūru, to neatbrīvo no tās pienākuma ieviest minētās regulas atbilstošās normas ar piemērotu valsts tiesisko regulējumu. Tomēr saistībā ar rīcības brīvības īstenošanu, kura dalībvalstij ir atstāta ar vispārīgo un neprecīzo formulējumu, kas raksturo LLV standartus, dalībvalsts tos var pielāgot un konkretizēt tā, lai tie būtu piemēroti “nacionālajam kontekstam”. Taču tā nevar pilnībā atteikties no to ieviešanas.

66

Šajā ziņā ir jāuzsver, ka tostarp ar kopsavilkuma ziņojumu Komisija ir uzstājusi uz strīdīgo LLV standartu ieviešanu ar piemērotu valsts tiesisko regulējumu arī tā iemesla dēļ, ka ar valsts tiesisko regulējumu bija jānodrošina pārbaužu, kā arī sankciju iespējamība standartu pārkāpumu gadījumā. Turklāt attiecībā uz standartiem “Minimālais augsnes segums” un “Ainavu elementu saglabāšana” Latvijas Republika ir atzinusi, ka šie standarti bija attiecināmi vismaz uz nelielu daļu no tās lauksaimniecības zemēm, kaut arī to īstenošana šī iemesla dēļ būtu nesamērīga. Tomēr, ņemot vērā būtiski svarīgo prasību par pārbaudēm un sankcijām, Latvijas Republika nevar atsaukties uz tās apgalvoto rīcības brīvību, lai attaisnotu pilnīgu minēto normu neīstenošanu. Tādējādi, ievērojot iepriekš 40. punktā minēto judikatūru, Komisija bija tiesīga pastāvēt uz šādu standartu ieviešanu, kaut vai vienīgi, lai tiktu izveidota pilnīga un efektīva pārbaužu un sankciju sistēma.

67

Visbeidzot Latvijas Republika nevar atspēkot šo pēdējo vērtējumu vai atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, apgalvojot, ka Komisija tostarp bija piekritusi, ka tā atturētos no standarta “Terašu saglabāšana” ieviešanas. Neskarot iepriekš 65. un 66. punktā izklāstītos apsvērumus, ņemot vērā to, ka šādu terašu Latvijā vispār nav, attiecībā uz šī standarta ieviešanu nebūtu vajadzīgas pārbaudes. Katrā ziņā, ņemot vērā saraksti atbilstības pārbaudes procedūrā un Komisijas dienestu nepārprotamās nostājas par pretējo, Latvijas iestādes nevar apgalvot, ka tās ir saņēmušas precīzus, beznosacījuma un saskaņotus apliecinājumus (šajā ziņā skat. spriedumus, 2010. gada 18. jūnijs, Luksemburga/Komisija, T‑549/08, EU:T:2010:244, 71. punkts, un 2012. gada 27. septembris, Applied Microengineering/Komisija, T‑387/09, EU:T:2012:501, 58. punkts un tajā minētā judikatūra) tajā ziņā, ka Komisija būtu piekritusi standartu “Minimālais augsnes segums” un “Ainavu elementu saglabāšana” ieviešanas neesamībai. Tieši pretēji, ņemot vērā iepriekš minēto judikatūru, šāda piekrišana varētu norādīt uz administratīvo praksi, kas nav pamatota ar tiesību normām un kas nekādā gadījumā nevar radīt tiesisko paļāvību lietas dalībniekam, tostarp dalībvalstij. No tā izriet, ka attiecībā uz šiem diviem LLV standartiem Latvijas Republika ir veltīgi centusies prasīt un attaisnot atkāpi no sava pienākuma tos ieviest, jo Komisijai bija tiesisks pienākums to noraidīt. Tādējādi šajā ziņā apstrīdētajā lēmumā nav pieļauts prettiesiskums.

68

Tātad, ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, pirmais pamats ir jāapmierina, ciktāl tas attiecas uz standartiem “Augsekas standarti [attiecīgā gadījumā]” un “Obligātais ganāmpulka blīvums vai/un atbilstoši režīmi”, bet tas ir jānoraida, ciktāl tas attiecas uz standartiem “Minimālais augsnes segums” un “Ainavu elementu saglabāšana”.

69

Ar otro pamatu Latvijas Republika pārmet Komisijai, ka tā ir piemērojusi kļūdainu finanšu korekciju, kuras summa neatbilstot samērīguma principam. No dokumenta AGRI‑2005‑64043 izrietot, ka finanšu korekcijām ir jābūt samērīgām ar fondiem radīto risku un ka minētais risks ir aprēķināms, pamatojoties uz finansiālā kaitējuma risku, kas izriet no sankciju nepiemērošanas. Tomēr Komisija savā daudzkārtējā saziņā ar Latvijas iestādēm – it īpaši tās 2010. gada 26. novembra vēstulē (1.3. punkts) un 2013. gada 25. februāra vēstulē (4. punkts), ne arī tās kopsavilkuma ziņojumā – neesot precizējusi, kāds risks būtu ticis radīts fondiem. Vispārējā tiesa 2008. gada 10. septembra spriedumā lietā Francija/Komisija (T‑370/05, EU:T:2008:328, 81. punkts) jau ir nospriedusi, ka ir jāizvērtē, kādu faktisko risku ELVGF rada Kopienas finansējuma robežvērtības pārsniegšana, un ka šajā minētajā lietā norādītās robežvērtības pārsniegšanas risks bija tik ārkārtīgi zems, ka tātad tas faktiski nepastāvēja. Šajā lietā esot tieši tāpat. Līdz ar to strīdīgās finanšu korekcijas esot nesaprātīgas un nesamērīgas.

70

Turklāt Latvijas Republika būtībā apgalvo, ka Komisija ir prettiesiski piemērojusi vienotās likmes pieeju, lai gan bija iespējams novērtēt faktiskos riskus, kas tiktu radīti, neieviešot LLV standartus. Dokumentā VI/5330/97 esot paredzēts, ka vienotās likmes korekcijas var tikt noteiktas vienīgi tad, ja izmeklēšanā gūtā informācija neļauj pārbaudītājam novērtēt zaudējumus, pamatojoties uz konkrētiem zaudējumiem. Latvijas Republika vairākkārt – tostarp 2012. gada 6. novembra vēstulē – esot sniegusi visu nepieciešamo informāciju, it īpaši par to saimniecību skaitu, uz kurām, iespējams, varētu attiekties 2008. un 2009. gadā trūkstošās prasības par lauksaimniecības zemju platību un par aprēķināto atbalsta apjomu, kas varēja tikt izmantots fondiem radītā riska aprēķināšanai. Tomēr Komisija neesot nedz ņēmusi vērā minēto informāciju, nedz pamatojusi konkrētu iemeslu, kura dēļ tā to nav darījusi, tādējādi pārkāpjot dokumentā VI/5330/97 noteikto. Turklāt Komisija, nenorādot skaidrus iemeslus un pareizi nenovērtējot Latvijas iestāžu argumentus par precīzu fondiem radītā finanšu riska aprēķinu, esot pārkāpusi “labas pārvaldības principu”, atbilstoši kuram kompetentajai iestādei rūpīgi un neatkarīgi ir jāizvērtē visi elementi, kuriem ir nozīme konkrētajā lietā. Šajā lietā Komisija neesot varējusi atteikties veikt precīzu šī riska aprēķinu, attiecībā uz kuru Latvijas Republika prasības pieteikuma pielikumā A.17 sniedz pati savu aprēķinu.

71

Komisija būtībā atbild, ka, tā kā nav īstenoti attiecīgie LLV standarti un citi atbilstoši kritēriji, neesot bijis iespējams aprēķināt konkrētus fondiem nodarītos zaudējumus. Latvijas Republikas iesniegtais hipotētiskais aprēķins tāpēc nevarot tikt pārbaudīts. Atbilstoši dokumentam AGRI‑2005‑64043 Komisija tādējādi esot piemērojusi vienotas finanšu korekcijas 5 % apmērā attiecībā uz 2008. pieteikumu iesniegšanas gadu un 2 % apmērā attiecībā uz 2009. pieteikumu iesniegšanas gadu.

72

Ar otro pamatu Latvijas Republika būtībā pārmet Komisijai, ka tā saistībā ar strīdīgo finanšu korekciju aprēķinu nav ievērojusi, pirmkārt, samērīguma principu, kā arī atbilstošos dokumenta AGRI‑2005‑64043 noteikumus (pirmā daļa) un, otrkārt, dokumentā VI/5330/97 noteiktās prasības, kā arī “labas pārvaldības” principu (otrā daļa).

73

Attiecībā uz pirmo daļu ir jānorāda, ka dokumentā AGRI‑2005‑64043 ne tikai ir paredzēti precīzāki noteikumi par tiem, kuri ir ietverti dokumentā VI/5330/97, tajā ziņā, ka tas tieši attiecas uz finanšu korekcijām, kādas var piemērot saistībā ar savstarpējo atbilstību, kas ir atbilstoša šajā lietā, bet arī šis dokuments tieši ir paredzēts samērīguma principa īstenošanai šajā aspektā. Latvijas Republika neapstrīd dokumenta AGRI‑2005‑64043 tiesiskumu tostarp saistībā ar samērīguma principu, tādējādi Vispārējai tiesai ir vienīgi jāpārbauda, vai Komisija ir ievērojusi noteikumus, kurus tā pati sev ir noteikusi par saistošiem saskaņā ar minēto dokumentu. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, pieņemot administratīvās rīcības noteikumus, ar kuriem ir paredzēts radīt tādas uz āru vērstas sekas kā dokumentā AGRI‑2005‑64043 paredzētās, un ar to pasludināšanu vai paziņošanu dalībvalstīm, kā šajā lietā, norādot, ka turpmāk šie noteikumi tiks piemēroti ar tiem saistītajos gadījumos, Komisija pati ierobežo savas novērtējuma brīvības izmantošanas iespējas un nevar atkāpties no šiem noteikumiem, jo tad attiecīgā gadījumā to var atzīt par vainīgu tādu vispārējo tiesību principu kā vienlīdzīgas attieksmes, tiesiskās noteiktības tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpumā (šajā ziņā skat. spriedumus, 2011. gada 9. septembris, Grieķija/Komisija, T‑344/05, nav publicēts, EU:T:2011:440, 192. punkts; 2013. gada 16. septembris, Spānija/Komisija, T‑3/07, nav publicēts, EU:T:2013:473, 84. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2014. gada 10. jūlijs, Grieķija/Komisija, T‑376/12, EU:T:2014:623, 106. punkts).

74

Tādējādi dokumentā AGRI‑2005‑64043 sadaļā “Vispārējie principi” attiecībā uz samērīguma principu būtībā ir norādīts, ka finanšu korekcijām ir jābūt samērīgām ar fondiem radīto risku, ņemot vērā faktu, ka savstarpējās atbilstības standarti nav noteikumi par pieļaujamajiem izdevumiem, bet gan tie ir pamats sankcijām. Tātad fondiem radītais risks principā netiek novērtēts, pamatojoties uz risku nepieļaujamajiem izdevumiem, bet gan ievērojot finansiālā kaitējuma risku, kāds rodas no sankciju nepiemērošanas. Šajā pašā sadaļā Komisija dara zināmu savu nodomu piemērot vienotas likmes finanšu korekcijas arī saistībā ar savstarpējās atbilstības sistēmas trūkumiem.

75

Attiecībā uz finanšu korekcijām dokumenta AGRI‑2005‑64043 3.1. punktā tostarp ir paredzētas šādas korekcijas likmes:

76

Latvijas Republika nav pierādījusi, ka šajā lietā, nosakot strīdīgās vienotās likmes finanšu korekcijas, Komisija nebūtu ievērojusi iepriekš minētās normas un tātad arī samērīguma principu.

77

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saistībā ar pirmo pamatu Latvijas Republika vienīgi apstrīd strīdīgo vienotās likmes finanšu korekciju likumību, galvenokārt tādēļ, ka Komisija tai esot kļūdaini pārmetusi, ka tā nav ieviesusi Regulas Nr. 1782/2003 IV pielikumā minētos standartus. Turklāt no dokumenta AGRI‑2005‑64043 3.1. punkta otrajā ievilkumā ietvertajiem noteikumiem skaidri izriet, ka, Komisijas ieskatā, tā ir tiesīga piemērot vienotās likmes finanšu korekciju 5 % apmērā, ja par pienākumiem, kuri ir jāievēro saistībā ar savstarpējo atbilstību, kādi ir paredzēti kāda no standartiem Regulas Nr. 1782/2003 IV pielikuma izpratnē, “veic pārbaudi[,] tomēr neievērojot noteikumos vai leģislatīvajos aktos prasīto skaitu, biežumu vai stingrību, vai gadījumā, ja pēc šīm pārbaudēm netiek piemēroti noteikumos paredzētie sodi”.

78

Šajā lietā ir jākonstatē, ka, ņemot vērā to, ka Latvijas iestādes vispār nav ieviesušas tostarp standartus “Minimālais augsnes segums” un “Ainavu elementu saglabāšana” (skat. 68. punktu iepriekš) un tātad arī pārbaudes un sankcijas, ko piemēro gadījumā, ja minētie standarti netiek ievēroti, iepriekš minētajā noteikumā paredzētie nosacījumi katrā ziņā bija izpildīti par 2008. pieteikumu iesniegšanas gadu. Atbilstoši iepriekš minētajam vienotās likmes finanšu korekcijas 5 % apmērā piemērošanas attaisnojumam Komisija kopsavilkuma ziņojumā bija precizējusi, ka 2008. gadā četri no desmit LLV standartiem, tostarp abi iepriekš minētie, nebija ne noteikti, ne par tiem bija veiktas pārbaudes, kas pats par sevi attaisnoja minēto finanšu korekciju (skat. iepriekš 13. punktu). Katrā ziņā Latvijas Republika nav apstrīdējusi faktu, ka netika veiktas Komisijas pieprasītās pārbaudes un ka sankcijas netika ne paredzētas, ne piemērotas.

79

Šādos apstākļos Komisija varēja aprobežoties vienīgi ar atsauci uz iepriekš minētajos noteikumos ietvertajiem kritērijiem, kādi izriet no dokumenta AGRI‑2005‑64043, un konstatēt pilnīgu attiecīgo standartu ieviešanas un pārbaužu neesamību, un tai nebija pienākuma novērtēt un paskaidrot fondiem radīto risku. Šo konstatējumu netieši apstiprina dokumenta AGRI‑2005‑64043 3.2. punkts “Riska pakāpes vērtējums”, kurā ir minēts, ka tad, ja dalībvalsts ieviestajā pārbaužu kārtībā ir nepilnības, nav iespējams skaidri noteikt dažādo atbilstošo likmju nozīmi saistībā ar nepiemērotajām sankcijām un vienoto korekcijas likmju mērķis ir novērst šīs grūtības piemērojot standarta līmeņa korekcijas likmi. Šādā kontekstā saskaņā ar šīs tiesību normas mērķi Komisija pamatoti apgalvo, ka gadījumā, ja pilnībā nav ieviesti atsevišķi LLV standarti, tai ir neiespējami aprēķināt konkrētos fondiem nodarītos zaudējumus.

80

Šo vērtējumu nevar atspēkot ar faktu, ka attiecībā uz 2009. pieteikumu iesniegšanas gadu Komisija ir aprobežojusies vienīgi ar vienotās likmes finanšu korekcijas 2 % apmērā piemērošanu attiecībā uz LLV standartu ieviešanas un pārbaužu neesamību atbilstoši Regulas Nr. 73/2009 III pielikumam, arī šo standartu nosaukumi ir “Minimālais augsnes segums” un “Ainavu elementu saglabāšana” (skat. iepriekš 14. punktu). Kā izriet no kopsavilkuma ziņojuma, Komisija ir attaisnojusi šo zemāko vienotās likmes finanšu korekciju 2 % apmērā, pamatojoties uz to, ka starplaikā Latvijas iestādes bija uzlabojušas savstarpējās atbilstības pārbaužu kārtību, tādējādi šajā gadā fondiem radītais risks bija zemāks nekā 2008. pieteikumu iesniegšanas gadā. Katrā ziņā tiesas sēdē Latvijas Republika apstiprināja, ka tai nebija nolūka apstrīdēt trūkumus minētajā pārbaužu kārtībā. Turklāt tā nav apgalvojusi, ka Komisijai būtu vajadzējis piemērot šo pašu korekciju likmi arī 2008. pieteikumu iesniegšanas gadam, tā ir vienīgi uzsvērusi uz apgalvoto nepieciešamību konkrēti aprēķināt radīto risku.

81

Šādā kontekstā Latvijas Republika nevar arī lietderīgi atsaukties uz 2008. gada 10. septembra spriedumu Francija/Komisija (T‑370/05, EU:T:2008:328, 81. punkts). Šajā ziņā pietiek norādīt, ka, pirmkārt, šajā spriedumā skaidri nav pateikts tas, uz ko norāda Latvijas Republika, un, otrkārt, tas attiecas uz atšķirīgu izdevumu pārbaudes kārtību un finanšu korekcijām saistībā ar ELVGF, kas nav piemērojamas šajā lietā.

82

Tādējādi, ciktāl Komisija bija tiesīga pamatot apstrīdēto lēmumu un it īpaši strīdīgās finanšu korekcijas ar to, ka Latvijas iestādes nebija izpildījušas pienākumu ieviest standartus “Minimālais augsnes segums” un “Ainavu elementu saglabāšana” un nebija veikušas pārbaudes par tiem 2008. un 2009. pieteikuma iesniegšanas gadā, prasītājas argumenti nav pieņemami.

83

Līdz ar to otrā pamata pirmā daļa ir noraidāma kā nepamatota.

84

Attiecībā uz otro pamata daļu ir jāatgādina, ka dokumentā AGRI‑2005‑64043 ir ietverti speciāli noteikumi attiecībā uz vienotas likmes finanšu korekcijām, kādas piemēro savstarpējās atbilstības sistēmai, līdz ar to dokumentā VI/5330/97 ietvertie vispārējie noteikumi nenovēršami tiek grozīti un precizēti. Tādējādi Latvijas Republikai nav pamata atsaukties uz minēto dokumentu kopumā un tās atbilstošais pārmetums līdz ar to ir noraidāms kā neefektīvs.

85

Turklāt, kā uzsver Komisija, ir būtiski norādīt, ka tā tik tiešām ir ņēmusi vērā Latvijas iestāžu izvirzītos argumentus un informāciju divpusējās atbilstības pārbaudes procedūras laikā, lai pierādītu, ka piedāvātās finanšu korekcijas nebūs atbilstošas fondiem radītajam riskam. Tomēr 2013. gada 11. novembra vēstulē atbilstoši iepriekš 77. un 82. punktā izklāstītajiem apsvērumiem Komisija noraidīja minētos argumentus un informāciju tostarp ar pamatojumu, ka būtībā 2008. gadā nebija noteikti četri no desmit LLV standartiem un 2009. gadā nebija noteikti divi no astoņiem LLV standartiem un ka Latvijas iestāžu iesniegtais novērtējums par potenciālajiem riskiem fondiem neesot bijis uzticams (skat. iepriekš 6. punktu).

86

Šādos apstākļos Latvijas Republikai vēl jo vairāk nav pamata pārmest Komisijai dokumenta VI/5330/97 neievērošanu un “labas pārvaldības” principa pārkāpumu, un līdz ar to nevar apmierināt prasības pamata otro daļu.

87

Tādējādi otrais pamats kopumā ir jānoraida.

88

Tā kā pirmais pamats ir daļēji apmierināms, proti, ciktāl Komisija ir prettiesiski pamatojusi strīdīgās vienotās likmes finanšu korekcijas ar pārmetumu Latvijas iestādēm par nepilnībām, kuras izpaudās tā, ka 2008. gadā nebija ieviesti standarti “Augsekas standarti [attiecīgā gadījumā]” un “Obligātais ganāmpulka blīvums vai/un atbilstoši režīmi”, apstrīdētais lēmums ir jāatceļ tā kopumā.

89

Pretēji tam, ko Komisija paskaidroja tiesas sēdē, pietiek uzsvērt, ka jebkurā gadījumā nevar izslēgt, ka šo nepilnību neņemšana vērā vai tikai konstatējuma par standartu “Augsekas standarti [attiecīgā gadījumā]” un “Obligātais ganāmpulka blīvums vai/un atbilstoši režīmi” neieviešanu 2008. un 2009. pieteikumu iesniegšanas gadam paturēšana spēkā varētu ietekmēt finanšu korekcijas kopējās summas aprēķinu, proti, EUR 739393,95 apmērā, kas tiek apstrīdēts saistībā ar šo tiesvedību. Šis secinājums ir pamatots tostarp ar faktu, ka apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz 2009. pieteikumu iesniegšanas gadu šo pašu divu un vienīgo LLV standartu neieviešanas dēļ Komisija uzskatīja, ka ir īstais laiks piemērot vienotās likmes korekcijas, vienīgi 2 %, nevis 5 % apmērā. Pat ja Komisija šo pieeju ir pamatojusi ar to, ka Latvijas iestādes bija veikušas zināmus uzlabojumus savstarpējās atbilstības pārbaužu sistēmā salīdzinājumā ar 2008. pieteikumu iesniegšanas gadu (skat. iepriekš 14. un 80. punktu), Vispārējai tiesai nav iespēju novērtēt, ņemot vērā lietas materiālus, vai vienīgi šo divu LLV standartu ieviešanas neesamība 2008. gadā būtu likusi Komisijai izdarīt analogu secinājumu. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka lauksaimniecības politikas jomā judikatūrā Savienības iestādēm, ievērojot tām ar līgumiem uzticēto atbildību, atzīst plašu rīcības brīvību (spriedums, 2007. gada 3. maijs, Spānija/Komisija, T‑219/04, EU:T:2007:121, 105. punkts). Tāpat šajā lietā saistībā ar Regulas Nr. 1290/2005 31. panta 2. punkta un atbilstošo dokumenta AGRI‑2005‑64043 noteikumu īstenošanu Komisijai ir plaša rīcības brīvība novērtēt fondiem radīto risku savstarpējās atbilstības pārbaužu sistēmās pastāvošo nepilnību dēļ, kā arī – Vispārējai tiesai neizpausto – dažādo strīdīgo vienotās likmes finanšu korekciju aprēķina darbību sarežģītības dēļ, kuras ir izklāstītas apstrīdētā lēmuma 69., 70., 73. un 74. lappusē. Attiecībā uz šo jautājumu saistībā ar tiesiskuma pārbaudi atbilstoši LESD 263. pantam Vispārējā tiesa nevar aizstāt Komisijas ekonomisko novērtējumu pati ar savu novērtējumu (šajā ziņā skat. spriedumus, 2010. gada 2. septembris, Komisija/Scott, C‑290/07 P, EU:C:2010:480, 66. punkts, un 2013. gada 24. janvāris, Košice/Komisija, C‑73/11 P, EU:C:2014:32, 89. punkts).

90

Saskaņā ar LESD 266. panta 1. punktu Komisijai tātad būs jāizdara vajadzīgie secinājumi no apstrīdētā lēmuma atcelšanas, ņemot vērā ne tikai sprieduma rezolutīvo daļu, bet arī tā pamatojumu, kas katrā ziņā ir tā pamatā, tajā ziņā, ka tas ir nepieciešams, lai noskaidrotu sprieduma rezolutīvajā daļā izdarīto atzinumu precīzo nozīmi (šajā ziņā skat. spriedumu, 2007. gada 29. novembris, Itālija/Komisija, C‑417/06 P, EU:C:2013:733, 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

91

Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

92

Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Latvijas Republikas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta),

nospriež:

Tiesvedības priekšvēsture

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

Atcelšanas pamatu kopsavilkums

Par pirmo pamatu par Regulas Nr. 1782/2003 5. panta 1. punkta un Regulas Nr. 73/2009 6. panta 1. punkta pārkāpumu

Lietas dalībnieku argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

– Ievada apsvērumi

– Par gramatisko interpretāciju

– Par kontekstuālo un teleoloģisko interpretāciju

– Par vēsturisko interpretāciju

– Secinājums

Par otro pamatu saistībā ar strīdīgo finanšu korekciju kļūdainu aprēķinu

Lietas dalībnieku argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

Par prasījumiem atcelt apstrīdēto lēmumu

Par tiesāšanās izdevumiem