1

Ar savu prasības pieteikumu Vācijas Federatīvā Republika lūdz daļēji atcelt Padomes 2014. gada 24. jūnija Lēmumu 2014/699/ES par nostāju, kas Eiropas Savienības vārdā ir jāieņem OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijā attiecībā uz dažiem grozījumiem Konvencijā par starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem (COTIF) un tās papildinājumos (OV 2014, L 293, 26. lpp., turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2

1980. gada 9. maija Konvencija par starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem, kas grozīta ar 1999. gada 3. jūnija Viļņas protokolu (turpmāk tekstā – “COTIF”) stājās spēkā 2006. gada 1. jūlijā. Starptautiskajā dzelzceļa pārvadājumu starpvaldību organizācijā (OTIF) ietilpst 49 valstis, kas ir COTIF dalībvalstis, to skaitā visas Eiropas Savienības dalībvalstis, izņemot Kipras Republiku un Maltas Republiku.

3

Saskaņā ar COTIF 2. panta 1. punktu OTIF mērķis ir visādā ziņā veicināt, pilnveidot un atvieglot starptautisko dzelzceļa satiksmi, izveidojot vienotu likumu sistēmu dažādās tiesību jomās saistībā ar starptautisko dzelzceļa satiksmi.

4

Atbilstoši COTIF 6. pantam “Vienveida noteikumi”:

“§ 1   Ciktāl nav izdarītas atrunas saskaņā ar 42. panta 1. punkta pirmo teikumu, starptautiskā dzelzceļa satiksme un dzelzceļa materiālu izmantošana starptautiskajā satiksmē ir veicama saskaņā ar:

[..]

[..]

[..]

§ 2 1.   [punktā] minētie Vienveida noteikumi, Nolikums un sistēmas, ieskaitot to pielikumus, veido [COTIF] neatņemamu sastāvdaļu.”

5

COTIF 12. panta 5. punktā ir paredzēts:

“Dzelzceļa ritošais sastāvs kādā citā teritorijā, izņemot tās dalībvalsts teritoriju, kurā atrodas valdītāja reģistrēts birojs, nevar tikt aizturēts, izņemot, ja tas notiek saskaņā ar šīs valsts tiesas spriedumu. Termins “valdītājs” nozīmē personu, kura kā īpašnieks vai nomnieks izmanto ritošo sastāvu ekonomiski un tikai transportēšanas darbību veikšanai.”

6

OTIF Revīzijas komiteja principā sastāv no visām COTIF dalībniecēm.

7

Saskaņā ar COTIF 17. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu OTIF Revīzijas komiteja savas kompetences robežās lemj par priekšlikumiem grozīt COTIF un tostarp izskata priekšlikumus, kas jānosūta izlemšanai OTIF Ģenerālajai asamblejai. Šo divu OTIF instanču attiecīgā kompetence COTIF grozīšanas jomā ir noteikta šīs konvencijas 33. pantā.

8

1980. gada 9. maija Nolīgums starp Eiropas Savienību un Starptautisko dzelzceļa pārvadājumu starpvaldību organizāciju par Eiropas Savienības pievienošanos Konvencijai par starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem (COTIF), kas grozīta ar 1999. gada 3. jūnija Viļņas protokolu (OV 2013, L 51, 8. lpp.; turpmāk tekstā – “Pievienošanās nolīgums”), tika parakstīts 2011. gada 23. jūnijā Bernē (Šveice) un atbilstoši tā 9. pantam stājās spēkā 2011. gada 1. jūlijā.

9

Pievienošanās nolīguma 2. pantā ir noteikts:

“Neskarot [COTIF] mērķi un nolūku sekmēt, uzlabot un veicināt starptautiskus dzelzceļa pārvadājumus un neskarot tās piemērošanu kopumā pārējām [COTIF] dalībniecēm, [COTIF] dalībnieces, kas ir Savienības dalībvalstis, savās savstarpējās attiecībās piemēro Savienības noteikumus un tādēļ nepiemēro noteikumus, kas izriet no šīs [COTIF], izņemot tad, ja nepastāv tādi Savienības noteikumi, kuri reglamentē konkrēto attiecīgo jautājumu.”

10

Saskaņā ar šī nolīguma 6. pantu:

“1.   Pieņemot lēmumus jautājumos, kuros Savienībai ir ekskluzīva kompetence, Savienība īsteno tās dalībvalstu balsošanas tiesības saskaņā ar [COTIF].

2.   Pieņemot lēmumus jautājumos, kuros Savienībai un tās dalībvalstīm ir dalīta kompetence, balso vai nu Savienība, vai tās dalībvalstis.

3.   Savienības balsu skaits ir līdzvērtīgs to Savienības dalībvalstu balsu skaitam, kuras vienlaikus ir [COTIF] dalībnieces, ievērojot [COTIF] 26. panta 7. punktu. Ja balso Savienība, tās dalībvalstis nebalso.

4.   Savienība katrā gadījumā atsevišķi informē pārējās [COTIF] dalībnieces, ja tā saistībā ar dažādiem Ģenerālās asamblejas un citu padomdevēju struktūru darba kārtībā iekļautiem jautājumiem gatavojas īstenot 1.–3. punktā paredzētās balsošanas tiesības. Šis pienākums attiecas arī uz gadījumiem, kad lēmumus pieņem sarakstes veidā. Šī informācija pietiekami laicīgi jāpaziņo OTIF ģenerālsekretāram, lai to varētu izplatīt kopā ar sanāksmes dokumentiem vai sarakstes veidā pieņemamo lēmumu.”

11

Pievienošanās nolīguma 7. pantā ir noteikts:

“Savienības kompetences jomu vispārīgi izklāsta rakstiskā paziņojumā, ko Savienība sniedz šā nolīguma noslēgšanas dienā. Savienība šo paziņojumu vajadzības gadījumā var grozīt, paziņojot par to OTIF. Minētais paziņojums neaizstāj un nekādā veidā neierobežo jautājumus, uz kuriem var attiecināt paziņojumus par Savienības kompetenci, kuri jāsniedz pirms OTIF lēmumu pieņemšanas oficiālā balsošanā vai citādi.”

12

Pievienošanās nolīgums tika apstiprināts Savienības vārdā ar Padomes 2011. gada 16. jūnija Lēmumu 2013/103/ES par to, lai noslēgtu Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Starptautisko Dzelzceļa pārvadājumu starpvaldību organizāciju par Eiropas Savienības pievienošanos 1980. gada 9. maija Konvencijai par starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem (COTIF), kas grozīta ar 1999. gada 3. jūnija Viļņas protokolu (OV 2013, L 51, 1. lpp.).

13

Šī lēmuma I pielikumā ir ietverts Savienības paziņojums par kompetences īstenošanu, kas sniegts, parakstot Pievienošanās nolīgumu.

14

Šis paziņojums ir izteikts šādi:

“Saskaņā ar [LESD] 90. un 91. pantu saistībā ar 100. panta 1. punktu un 171. pantu, un 172. pantu dzelzceļa nozarē Eiropas Savienībai [..] un Savienības dalībvalstīm [..] ir dalīta kompetence.

[..]

Pamatojoties uz [LESD 91. un 171. pantu], Savienība ir pieņēmusi ievērojamu skaitu dzelzceļa transportam piemērojamu tiesību aktu.

Saskaņā ar Savienības tiesībām Savienībai ir piešķirta ekskluzīva kompetence ar dzelzceļa transportu saistītos jautājumos, ja [COTIF] vai saskaņā ar šo konvenciju pieņemti tiesību akti var ietekmēt šos spēkā esošos Savienības noteikumus vai mainīt to darbības jomu.

Dalībvalstīm nav kompetences jautājumos, kurus reglamentē [COTIF] un attiecībā uz kuriem Savienībai ir ekskluzīva kompetence.

Ja [COTIF] vai saskaņā ar to pieņemti tiesību akti neietekmē spēkā esošus Savienības noteikumus, Savienībai un tās dalībvalstīm ar [COTIF] saistītos jautājumos ir dalīta kompetence.

Šā pielikuma papildinājumā ir iekļauts to attiecīgo Savienības tiesību aktu saraksts, kuri ir spēkā nolīguma noslēgšanas dienā. Savienības kompetences joma saskaņā ar šiem dokumentiem jāvērtē saistībā ar katra dokumenta konkrētajiem noteikumiem, jo īpaši ievērojot, cik lielā mērā ar šiem tiesību aktiem paredz kopējus noteikumus. Savienības kompetence nepārtraukti attīstās. Saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienību un [LESD] Savienības kompetentās iestādes var pieņemt lēmumus, kas nosaka Savienības kompetences apjomu. Tādēļ Savienība patur tiesības šo paziņojumu attiecīgi grozīt, taču tas nav uzskatāms par priekšnoteikumu, lai tā īstenotu savu kompetenci attiecībā uz jautājumiem, ko reglamentē [COTIF].”

15

Lēmuma 2013/103 I pielikuma papildinājumā ir uzskaitīti Savienības tiesību akti, kas attiecas uz jautājumiem, kurus reglamentē COTIF.

16

2014. gada aprīlī OTIF ģenerālsekretārs paziņoja OTIF dalībvalstīm priekšlikumus par COTIF grozījumiem, kuri jāiesniedz OTIF Revīzijas komitejai tās 25. sesijas laikā Bernē laikā no 2014. gada 25. līdz 27. jūnijam. Šie grozījumu priekšlikumi it īpaši attiecās uz COTIF B papildinājumu par vienveida noteikumiem attiecībā uz kravu starptautisko dzelzceļa pārvadājumu līgumu (CIM) (turpmāk tekstā – “B papildinājums (CIM)”), COTIF D papildinājumu par vienveida noteikumiem attiecībā uz līgumu par transportlīdzekļu izmantošanu starptautiskajā dzelzceļa satiksmē (CUV) (turpmāk tekstā – “D papildinājums (CUV)”), kopā ar COTIF 12. pantu, un COTIF E papildinājumu par vienveida noteikumiem attiecībā uz līgumu par infrastruktūras izmantošanu starptautiskajā dzelzceļa satiksmē (CUI) (turpmāk tekstā – “E papildinājums (CUI)”). Francijas Republika un Vācijas Federatīvā Republika attiecīgi 2014. gada 25. aprīlī un 27. maijā nosūtīja divus priekšlikumus par D papildinājumu (CUV), kuri arī tika iesniegti OTIF Revīzijas komitejai šīs pašas sesijas laikā.

17

Eiropas Komisija 2014. gada 26. maijā iesniedza darba dokumentu Eiropas Savienības Padomes Sauszemes transporta jautājumu darba grupai, lai sagatavotos šai sesijai, attiecībā uz dažiem COTIF grozījumiem. 2014. gada 5. jūnijā Komisija nosūtīja Padomei priekšlikumu Padomes lēmumam par nostāju, kas Savienības vārdā jāieņem OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijā (COM(2014) 338 final, turpmāk tekstā – “lēmuma priekšlikums”). Pēc darba sesiju beigām, kas tika noturētas šajās sagatavošanās instancēs, Padome 2014. gada 24. jūnija sanāksmē pieņēma apstrīdēto lēmumu par nostāju, kas Savienības vārdā ir jāieņem tostarp par COTIF 12. panta, kā arī tās B (CIM), D (CUV) un E (CUI) papildinājumu grozījumu priekšlikumiem (turpmāk tekstā kopā – “apstrīdētie grozījumi”).

18

Vācijas Federatīvā Republika balsoja pret minēto priekšlikumu un apstrīdētā lēmuma pieņemšanas laikā sniedza šādu paziņojumu:

“Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka [Eiropas Savienības] kompetencē nav pieņemt grozījumus attiecībā uz [..] B papildinājumu ([..] CIM), D papildinājumu ([..] CUV) un E papildinājumu ([..] CUI), un tā uzskata, ka līdz ar to nav jākoordinē nostāja, kas [Savienībai] jāieņem OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijā, kura notiks no 2014. gada 25. līdz 27. jūnijam. Līdz šim [Savienība] nav īstenojusi savu likumdošanas kompetenci ar transportu saistītās privāttiesību jomās, kuras reglamentē iepriekš minētie papildinājumi. Tādēļ dalībvalstis var turpināt īstenot savu kompetenci atbilstoši [LESD] 2. panta 2. punkta otrajam teikumam. Turklāt gadījumos, kad kompetence ir dalīta, nolīguma starp OTIF un [Savienību] par [Savienības] pievienošanos [COTIF] 6. panta 2. punktā ir skaidri paredzēts, ka dalībvalstis neatkarīgi var turpināt īstenot savas balsošanas tiesības šajās jomās. Ar šo [Vācijas Federatīvā Republika] piesardzības labad paziņo, ka tā atsakās pieņemt to, ka Eiropas Komisija jebkādi īsteno tās balsošanas tiesības.”

19

Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma preambulas 3.–6., 9. un 11. apsvērumu:

“Eiropas Savienības Padome,

ņemot vērā [LESD], jo īpaši tā 91. pantu saistībā ar 218. panta 9. punktu,

[..]

tā kā:

[..]

[..]

[..]

20

Apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punktā ir noteikts, ka “nostāja, kas Savienības vārdā ir jāieņem saskaņā ar [COTIF] izveidotās Revīzijas komitejas 25. sesijā, atbilst šā lēmuma pielikumam”.

21

Šī lēmuma pielikuma 3. punktā attiecībā uz vairākiem OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas darba kārtības punktiem ir noteikta kompetences sadale starp Savienību un tās dalībvalstīm, balsstiesību īstenošana, kā arī ieteicamā saskaņotā nostāja. Daļēji 4. punkts, kā arī 5., 7. un 12. punkts šajā darba kārtībā ir par apstrīdētajiem grozījumiem.

22

Attiecībā uz OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas darba kārtības 4. punktu par COTIF pamatteksta daļēji pārskatīšanu apstrīdētā lēmuma pielikuma 3. [4.] punktā ir paredzēts:

“[..]

Kompetence: dalīta.

Balsstiesību īstenošana: dalībvalstis.

Ieteicamā saskaņotā nostāja:

[..]

atbalstīt grozījumus 12. pantā (“Sprieduma izpildīšana. Pielikums”), jo ar tiem groza termina “valdītājs” definīciju, saskaņojot to ar Savienības tiesību aktiem;

[..].”

23

Attiecībā uz OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas darba kārtības 5. punktu par B papildinājuma (CIM) daļēju pārskatīšanu apstrīdētā lēmuma pielikuma 3. punktā ir paredzēts:

“[..]

Kompetence: dalīta.

Balsstiesību īstenošana: Savienība attiecībā uz 6. un 6.a pantu. Dalībvalstis attiecībā uz pārējiem pantiem.

Ieteicamā saskaņotā nostāja:

Grozījumi 6. pantā un 6.a pantā attiecas uz Savienības tiesību aktiem, jo pavadzīmes un tās pavaddokumentus izmanto muitas un sanitārajām, un fitosanitārajām procedūrām. Savienība atbalsta OTIF nodomu dot priekšroku elektroniskām pavadzīmēm. Tomēr patlaban šo grozījumu pieņemšana var radīt neparedzētas sekas. Pašreizējo vienkāršoto muitas tranzīta procedūru pārvadājumiem pa dzelzceļu ir iespējams veikt tikai ar papīra dokumentiem. Tāpēc, ja dzelzceļi izvēlēsies izmantot elektronisku pavadzīmi, tiem būs jāizmanto standarta tranzīta procedūra un Jaunā datorizētā tranzīta kontroles sistēma (NCTS).

Komisija ir sākusi veidot darba grupu, kura apspriedīs elektronisko pārvadājuma dokumentu izmantošanu tranzītam saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes [2013. gada 9. oktobra] Regulu (ES) Nr. 952/2013[, ar ko izveido Savienības Muitas kodeksu (OV 2013, L 269, 1. lpp.)]. Minētās darba grupas ievirzes sanāksme notiks 2014. gada 4. un 5. jūnijā. Savienība atbalsta arī nodomu par pavaddokumentu iesniegšanu elektroniskā formātā. Tomēr pašreizējos Savienības tiesību aktos nav juridiska pamata dokumentus (piemēram, kopējo veterināro ievešanas dokumentu un kopējo ievešanas dokumentu), kas jāpievieno ražojumiem, uz kuriem attiecas sanitārās un fitosanitārās procedūras, iesniegt elektroniskā formātā, tāpēc tie ir jāsniedz papīra formātā. Komisija ir sagatavojusi regulas projektu, kurā paredzēta elektroniska sertifikācija, un regulas projekts pašlaik tiek apspriests Eiropas Parlamentā un Padomē. Minēto regulu (Oficiālās kontroles regula) ir plānots pieņemt līdz 2015. gada beigām/2016. gada sākumam; tomēr tās piemērošanai būs paredzēts pārejas laiks.

Tāpēc Savienība ierosina, ka šajā [Revīzijas komitejas sesijā] nebūtu jāpieņem lēmums par šo punktu, un tā mudina OTIF turpināt sadarboties ar Savienību šajā jautājumā, lai gaidāmajai CIM pārskatīšanai izstrādātu pārdomātu risinājumu, kas ideālā gadījumā būtu jāsinhronizē ar Regulu (ES) Nr. 952/2013 un tās īstenošanas noteikumiem, kuriem jāstājas spēkā 2016. gada 1. maijā. Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 952/2013 278. pantu laikposmā no 2016. līdz 2020. gadam pakāpeniski var sākt izmantot dažas elektroniskās procedūras.

[..]”

24

Attiecībā uz OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas darba kārtības 7. punktu par D papildinājuma (CUV) daļēju pārskatīšanu apstrīdētā lēmuma 3. punktā ir paredzēts:

“[..]

Kompetence: dalīta.

Balsstiesību īstenošana: Savienība.

Ieteicamā Savienības nostāja: atbalstīt grozījumus 2. un 9. pantā, jo ar tiem tiek skaidrota valdītāja un par uzturēšanu atbildīgās struktūras loma atbilstoši Savienības tiesību aktiem (Eiropas Parlamenta un Padomes [2008. gada 16. decembra] Direktīvai 2008/110/EK[, ar ko groza Direktīvu 2004/49/EK par drošību Kopienas dzelzceļos (Dzelzceļu drošības direktīva) (OV 2008, L 345, 62. lpp.)]). Tomēr attiecībā uz ierosināto grozījumu 7. pantā, ko iesniedza [Francijas Republika] attiecībā uz tās personas atbildību, kura nodrošinājusi transportlīdzekli pārvadājumiem, tāda kaitējuma gadījumā, kas radies transportlīdzekļa defekta dēļ, ir nepieciešams veikt sīkāku analīzi Savienībā, pirms tiek pieņemts lēmums OTIF. Tāpēc Savienība nav gatava šajā [OTIF Revīzijas komitejas sesijā] atbalstīt šo grozījumu priekšlikumu un ierosina lēmumu atlikt uz nākamo Ģenerālo asambleju, lai turpinātu izvērtēt šo jautājumu [sīkāk]. Savienība ieņem tādu pašu nostāju, proti – atlikt lēmumu uz nākamo Ģenerālo asambleju, lai turpinātu izvērtēt šo jautājumu [sīkāk], pamatojoties uz Vācijas [Federatīvās Republikas] priekšlikumu par jaunu 1.a pantu, kas Savienības koordinācijas laikā iesniegts OTIF.

Ieteicamā Savienības nostāja: dokumentā CR 25/7 ADD 1, 6. lappusē 8.a punkta beigās pievienot šādu tekstu: “Grozīt 9. panta 3. punkta pirmo daļu, neietekmējot pašreizējo saistību sadali starp [par uzturēšanu atbildīgo struktūru] un transportlīdzekļa turētāju.”.”

25

Attiecībā uz OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas darba kārtības 12. punktu par E papildinājuma (CUI) daļēju pārskatīšanu apstrīdētā lēmuma 3. punktā ir paredzēts:

“[..]

Kompetence: dalīta.

Balsstiesību īstenošana: Savienība

Ieteicamā saskaņotā nostāja: noraidīt grozījumus. Šie grozījumi, kurus ierosināja Starptautiskā Dzelzceļa transporta komiteja, ietver CUI darbības jomas paplašināšanu, iekļaujot tajā iekšzemes pārvadājumus, līgumiski saistošu vispārējo noteikumu ieviešanu un infrastruktūras pārvaldītāja atbildības palielināšanu attiecībā uz kaitējumu. Šos grozījumus būtu vērts apskatīt sīkāk, taču, tā kā tie pirms [OTIF Revīzijas komitejas sesijas] nav apspriesti nevienā no OTIF iekšējām diskusiju grupām, to ietekmi nav bijis iespējams pienācīgi novērtēt. Šķiet pāragri izdarīt grozījumus CUI (kas pašreiz ir saskaņā ar Savienības tiesību aktiem) šajā [OTIF Revīzijas komitejas sesijā] bez pienācīgas sagatavošanās.”

26

Vācijas Federatīvā Republika lūdz Tiesu:

27

Padome lūdz Tiesu:

28

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2015. gada 29. maija lēmumiem Francijas Republikai un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei tika atļauts iestāties lietā Vācijas Federatīvās Republikas prasījumu atbalstam, savukārt Komisijai tika atļauts iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam.

29

Prasības pamatojumam Vācijas Federatīvā Republika izvirza trīs pamatus.

30

Pirmais pamats ir par Savienības kompetences neesamību un par [kompetences] piešķiršanas principa, kas paredzēts LES 5. panta 2. punkta pirmajā teikumā, pārkāpumu. Otrais pamats ir par LESD 296. pantā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi. Trešais pamats ir par lojālas sadarbības principa, kopsakarā ar efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, pārkāpumu.

31

Ar savu pirmo pamatu Vācijas Federatīvā Republika, kuru atbalsta Francijas Republika, norāda, ka Savienībai nebija kompetences atbilstoši LESD 91. pantam un LESD 218. panta 9. punktam, lai pieņemtu apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz apstrīdētajiem grozījumiem, un tādēļ Padome šo lēmumu esot pieņēmusi, pārkāpjot LES 5. panta 2. punkta pirmajā teikumā noteikto kompetences piešķiršanas principu.

32

Vācijas Federatīvā Republika uzsver, ka transporta jomā, kurai vispārīgi ir pieskaitāma COTIF, un konkrēti – apstrīdētie grozījumi, Savienībai un tās dalībvalstīm principā ir gan iekšējā, gan ārējā dalītā kompetence saskaņā ar LESD 4. panta 2. punkta g) apakšpunktu.

33

Lai nodrošinātu, ka Padomes kompetencē atbilstoši LESD 218. panta 9. punktam ir pieņemt lēmumu, ar kuru tiek pausta nostāja, kas Savienības vārdā ir jāapstiprina starptautiskā struktūrā, ja šādas struktūras pieņemtais tiesību akts attiecas uz jaukta nolīguma noteikumu grozīšanu, kāds ir gadījums šajā lietā, Vācijas Federatīvās Republikas skatījumā, esot jāpārbauda, vai piedāvātie grozījumi attiecas uz nolīguma noteikumiem, kuri ietilpst Savienības kompetencē. Ja tas tā nav, tad nevar pieņemt lēmumu, ar kuru tiek pausta Savienības nostāja.

34

Šādā pārbaudē ir jānosaka, vai konkrētajam starptautiskās struktūras lēmumam ir tieša iedarbība uz Savienības acquis, kā tas ir precizēts 2014. gada 7. oktobra sprieduma Vācija/Padome (C‑399/12, EU:C:2014:2258) 64. punktā, tādā izpratnē, ka – vai pastāv tādi Savienības kopējie noteikumi, kuriem ar šo lēmumu var tikt kaitēts vai par kuriem pastāv risks, ka tiks mainīta to piemērojamība tās judikatūras nozīmē, kas ir attīstījusies no 1971. gada 31. marta sprieduma Komisija/Padome (22/70, EU:C:1971:32). Šāda riska esamība Vācijas Federatīvās Republikas skatījumā nozīmē, ka starptautiska nolīguma noteikumu grozījumi ietilpst jomā, kurā Savienība jau ir pieņēmusi kopējus noteikumus.

35

Vācijas Federatīvā Republika uzsver, ka Padome, kurai šajā lietā jāpierāda, ka apstrīdētie grozījumi attiecas uz jau pastāvošu Savienības tiesību normu piemērošanas jomu, apstrīdētajā lēmumā to nav pierādījusi. Katrā ziņā privāto līgumtiesību jomā saistībā ar preču un personu pārrobežu pārvadāšanu pa dzelzceļu, kurai pieder apstrīdētie grozījumi, Savienība līdz šim brīdim nav izmantojusi savu iekšējo kompetenci kopējo noteikumu pieņemšanai. Francijas Republika piebilst, ka no Savienības netiek gaidīta nekāda iniciatīva tajās jomās, par kurām ir apstrīdētie grozījumi.

36

Vācijas Federatīvā Republika piekrīt, ka dalībvalstu kompetencē esošajā jomā nostāja, kura jāieņem starptautiskā struktūrā, var tikt koordinēta atbilstoši lojālas sadarbības principam, kas noteikts LES 4. panta 3. punktā. Tomēr šādā ietvarā nevar pieņemt tādu Padomes lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar LESD 218. panta 9. punktu.

37

Vācijas Federatīvā Republika turklāt uzskata, ka privāto pārvadājuma līgumtiesību jomā, kura pieder dalītajai kompetencei, Savienība ārējo kompetenci var īstenot tikai tad, ja tā neizmanto savu iekšējo kompetenci, pretējā gadījumā tiek riskēts apiet parasto likumdošanas procedūru un pārkāpt Eiropas Parlamenta tiesības. Ņemot vērā arī Pievienošanās nolīguma 2. pantā minēto “nošķīruma klauzulu”, OTIF Revīzijas komitejas aktiem Savienības tiesībās ir tāda pati ietekme kā regulām un direktīvām.

38

Vācijas Federatīvā Republika, ko atbalsta Francijas Republika, arī norāda, ka pārvadājumu jomā, kura ietilpst Savienības un tās dalībvalstu dalītajā kompetencē, tie gadījumi, kas paredzēti LESD 3. panta 2. punktā, proti, kad Savienībai ir ekskluzīvā ārējā kompetence, ir vienīgie, kuros Savienība var noslēgt starptautisku nolīgumu. Taču šajā lietā ārējā ekskluzīvā kompetence neizriet ne no viena LESD 3. panta 2. punktā paredzētā gadījuma. Šī dalībvalsts piebilst, ka Savienībai ārējā kompetence ir tikai šajos gadījumos.

39

Konkrētāk, runājot par 2006. gada 30. maija spriedumu Komisija/Īrija (C‑459/03, EU:C:2006:345), uz kuru atsaucas Padome, Vācijas Federatīvā Republika apstiprina, ka tā piemērojamību Tiesa ierobežoja ar savu 2011. gada 8. marta spriedumu Lesoochranárske zoskupenie (C‑240/09, EU:C:2011:125). Francijas Republika uzskata, ka, tā kā šajā lietā no pirmā no iepriekš minētajiem spriedumiem nevar izsecināt nekādas norādes, Tiesa ir ņēmusi vērā vides jomas specifiku, kurā ar Līgumiem Savienībai ir piešķirta skaidra ārējā kompetence. Taču atšķirībā no šīs jomas transporta jomas mērķos nav ietverta starptautiskās politikas attīstīšana.

40

Padome primāri uzskata, ka Savienībai ir ārējā kompetence atbilstoši LESD 3. panta 2. punkta pēdējai teikuma daļai un atbilstoši Tiesas judikatūrai, kas radusies no 1971. gada 31. marta sprieduma Komisija/Padome (22/70, EU:C:1971:32), lai ieņemtu nostāju attiecībā uz apstrīdētajiem grozījumiem, kuri tika iesniegti OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijā.

41

Pakārtoti, Padome, kuru atbalsta Komisija, atsaucas uz 2001. gada 6. decembra atzinumu 2/00 (Kartahenas protokols par biotehnoloģisko risku prevenciju; EU:C:2001:664, 44.–47. punkts), kā arī uz 2004. gada 7. oktobra spriedumu Komisija/Francija (C‑239/03, EU:C:2004:598, 30. punkts) un 2006. gada 30. maija spriedumu Komisija/Īrija (C‑459/03, EU:C:2006:345, 95. punkts) un uzskata, ka Savienības kompetencē ir pieņemt šādu nostāju saskaņā ar LESD 218. panta 9. punktu atbilstoši tās dalītajai kompetencei ar dalībvalstīm, pat nepastāvot Savienības tiesību normām privāto pārvadājuma līgumtiesību jomā. Šīs iestādes uzskata, ka Savienības rīcība ārējā aspektā, pretēji Vācijas Federatīvās Republikas apgalvotajam, nav ierobežota tikai līdz tām jomām, kurās jau pastāv Savienības kopējie noteikumi, bet tā attiecas arī uz jomām, kuras vēl nav vai ir ļoti reti regulētas Savienības līmenī un kuras šī iemesla dēļ nevar tikt skartas. Arī šajā pēdējā minētajā gadījumā Savienībai būs kompetence pieņemt lēmumu atbilstoši LESD 218. panta 9. punktam attiecībā uz dalītas kompetences jomu, kas ir ierobežota – saskaņā ar LES un LESD pievienoto Protokolu (Nr. 25) par kopīgas kompetences īstenošanu – tikai līdz īpašiem elementiem, ko regulē ar attiecīgo Savienības lēmumu.

42

Komisija piebilst, ka ārējas dalītās kompetences pastāvēšana nav atkarīga no šīs kompetences īstenošanas iekšējā aspektā, bet izriet tieši no Līgumiem, it īpaši no LESD 2. panta 2. punkta pirmā teikuma un 4. panta 2. punkta g) apakšpunkta. Neviens Līgumu noteikums saistībā ar dalīto kompetenci neparedz, ka, ja šī kompetence tiek īstenota pirmoreiz, tad var pieņemt tikai tādus Savienības aktus, kuri neskar ārējās attiecības.

43

Ar savu pirmo pamatu Vācijas Federatīvā Republika būtībā apgalvo, ka OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas darba kārtības 4. punkts, ciktāl tas attiecas uz COTIF 12. panta grozījumiem, kā arī šīs darba kārtības 5., 7. un 12. punkts, kas attiecas uz COTIF B papildinājuma (CIM), D papildinājuma (CUV) un E papildinājuma (CUI) grozījumiem, par kuriem apstrīdētajā lēmumā ir pausta nostāja, kas jāieņem Savienības vārdā, neietilpst Savienības ārējā kompetencē, jo, lai to īstenotu, jābūt iepriekš pieņemtiem kopējiem noteikumiem, kurus šie grozījumi varētu ietekmēt, un tādējādi Padome atbilstoši LESD 218. panta 9. punktam nevar paust šādu nostāju. Šādi rīkojoties, Padome ir pārkāpusi LES 5. panta 2. punkta pirmajā teikumā noteikto kompetences piešķiršanas principu.

44

Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar LES 5. panta 1. punkta pirmo teikumu “Savienības kompetenču robežas nosaka kompetences piešķiršanas princips”. LES 5. panta 2. punktā ir paredzēts, pirmkārt, ka “saskaņā ar [minēto] principu Savienība darbojas tikai to kompetenču robežās, ko tai Līgumos piešķīrušas dalībvalstis, lai sasniegtu tajos paredzētos mērķus” un, otrkārt, “kompetence, kas Līgumos nav piešķirta Savienībai, paliek dalībvalstīm”. No Tiesas judikatūras izriet, ka šī principa ievērošana ir obligāta gan Savienības iekšējā, gan starptautiskajā darbībā (atzinums 2/94 (Kopienas pievienošanās ECPAK [Eiropas Cilvēktiesību un pamattiesību aizsardzības konvencijai], 1996. gada 28. marts, EU:C:1996:140, 24. punkts).

45

Kā Tiesa it īpaši ir atgādinājusi 2006. gada 7. februāra atzinumā 1/03 (Jaunā Lugāno konvencija; EU:C:2006:81, 114. punkts), Savienības kompetence noslēgt starptautiskus nolīgumus var pastāvēt ne tikai tad, ja tā tieši ir piešķirta Līgumos bet tā var izrietēt arī netieši no citiem Līgumu noteikumiem un Savienības iestāžu aktiem, kas pieņemti saskaņā ar šiem noteikumiem. It īpaši ikreiz, kad Savienības tiesībās minētajām iestādēm ir piešķirta iekšēja kompetence noteikta mērķa īstenošanai, Savienības kompetencē ir uzņemties starptautiskas saistības, kas nepieciešamas šī mērķa sasniegšanai, pat ja šajā ziņā nav skaidras tiesību normas. Šis pēdējais gadījums ir turklāt pieminēts LESD 216. panta 1. punktā (atzinums 1/13 (trešo valstu pievienošanās Hāgas konvencijai), 2014. gada 14. oktobris, EU:C:2014:2303, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).

46

Turklāt no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka ir jānošķir Savienības ārējās kompetences pastāvēšana no šīs iespējamās kompetences ekskluzīvā vai dalītā rakstura (atzinums 1/76 (Nolīgums par Eiropas iekšējo ūdeņu kuģniecības pārtraukšanas fonda izveidi), 1977. gada 26. aprīlis, EU:C:1977:63, 3. un 4. punkts; atzinums 2/91 (SDO Konvencija Nr. 170), 1993. gada 19. marts, EU:C:1993:106, 13.–18. punkts; atzinums 1/03 (Jaunā Lugāno konvencija), 2006. gada 7. februāris,EU:C:2006:81, 114. un 115. punkts, kā arī spriedums, 2006. gada 30. maijs, Komisija/Īrija, C‑459/03, EU:C:2006:345, 93. un 94. punkts; šajā nozīmē skat. arī atzinumu 2/00 (Kartahenas protokols par biotehnoloģisko risku prevenciju), 2001. gada 6. decembris, EU:C:2001:664, 44.–47. punkts).

47

Šī atšķirība starp Savienības ārējās kompetences esamību un tās ekskluzīvo vai neekskluzīvo raksturu ir atspoguļota LESD.

48

Saskaņā ar LESD 216. panta 1. punktu “Savienība var slēgt nolīgumu ar vienu vai vairākām trešām valstīm vai starptautiskām organizācijām, ja tas paredzēts Līgumos vai ja šāda nolīguma noslēgšana ir nepieciešama, lai saskaņā ar Savienības politiku sasniegtu kādu no Līgumos izvirzītajiem mērķiem, vai ja tas ir noteikts saistošā Savienības tiesību aktā, vai tas varētu ietekmēt kopējos noteikumus vai mainīt to saturu”.

49

No šīs normas teksta, kurā nav nošķirts Savienības ārējās kompetences ekskluzīvais raksturs no dalītā rakstura, izriet, ka Savienībai ir šāda kompetence četros gadījumos. Pretēji Vācijas Federatīvās Republikas norādītajiem argumentiem gadījums, kurā nolīguma noslēgšana var ietekmēt kopējos noteikumus un vai mainīt to piemērošanas jomu, proti, gadījums, kurā Savienības kompetence ir ekskluzīva atbilstoši LESD 3. panta 2. punktam, nav viens no šiem norādītajiem gadījumiem.

50

Turklāt no attiecīgo LESD 216. panta 1. punkta un 3. panta 2. punkta tekstu salīdzināšanas izriet, ka situācijas, kurās Savienībai ir ārējā kompetence, atbilstoši pirmajai no šīm normām nav ierobežotas tikai līdz dažādajiem gadījumiem, kas paredzēti otrajā no šīm normām, kurās Savienībai ir ekskluzīva ārējā kompetence.

51

No tā izriet, ka pretēji Vācijas Federatīvās Republikas norādītajiem argumentiem Savienības ārējā kompetence var pastāvēt ārpus LESD 3. panta 2. punktā paredzētajiem gadījumiem.

52

Šādos apstākļos Savienības ārējā kompetence, kas ietilpst otrajā LESD 216. panta 1. punktā paredzētajā situācijā, kurš atbilst gadījumam, kur nolīguma noslēgšana ir “nepieciešama, lai saskaņā ar Savienības politiku sasniegtu kādu no Līgumos izvirzītajiem mērķiem”, atspoguļo šī sprieduma 45. punktā minēto Tiesas judikatūru. Savienības ārējā kompetence otrajā gadījumā atšķirībā no ceturtā šajā normā paredzētā gadījuma nav atkarīga no nosacījuma par iepriekšēju Savienības tiesību normas pieņemšanu, kura tādējādi varētu tikt ietekmēta.

53

Tādējādi šajā lietā ir svarīgi pārbaudīt, vai tas, ka Savienībai ir jāuzņemas starptautiskas saistības attiecībā uz apstrīdētajiem grozījumiem, ir “nepieciešams, lai saskaņā ar Savienības politiku sasniegtu kādu no Līgumos izvirzītajiem mērķiem” LESD 216. panta 1. punkta izpratnē. Ja tas tā būtu, tad Savienībai būtu nepieciešamā ārējā kompetence, lai noteiktu, kāda nostāja ir jāieņem attiecībā uz apstrīdētajiem grozījumiem, vienalga, vai tā ir vai nav iepriekš pieņēmusi kopējos noteikumus attiecīgajās jomās, kuras šie grozījumi var ietekmēt.

54

Šajā ziņā jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma mērķis ir paust nostāju, kāda Savienības vārdā jāieņem OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijā attiecībā uz dažiem grozījumiem COTIF. Kā izriet no COTIF 2. panta, OTIF mērķis ir “visādā ziņā veicināt, pilnveidot un atvieglot starptautisko dzelzceļa satiksmi”, tostarp izveidojot vienotu tiesību aktu sistēmu dažādās tiesību jomās saistībā ar minēto satiksmi.

55

Apstrīdētie grozījumi ir saistīti, pirmkārt, ar Vienveida noteikumiem attiecībā uz kravu starptautisko dzelzceļa pārvadājumu līgumu, attiecībā uz līgumu par transportlīdzekļu izmantošanu starptautiskajā dzelzceļa satiksmē, kā arī attiecībā uz līgumu par infrastruktūras izmantošanu starptautiskajā dzelzceļa satiksmē un, otrkārt, ar COTIF regulējumu saistībā ar to spriedumu izpildi, kuri ir pasludināti atbilstoši šīs konvencijas noteikumiem, un saistībā ar dzelzceļa ritošā sastāva aizturēšanu.

56

Tādējādi tie ir par privāttiesību līgumiem starptautiskajā dzelzceļa satiksmē, kas ir joma, kura, kā tam piekrita visi lietas dalībnieki, pieder pie Savienības politikas, proti, kopējās transporta politikas, par ko ir LESD trešās daļas “Savienības iekšpolitika un rīcība” VI sadaļa “Transports”, un kura tādēļ ir jāuzskata par atbilstošiem vienam no LESD mērķiem.

57

LESD trešās daļas VI sadaļā tostarp ir ietverts LESD 91. panta 1. punkts, kurā ir paredzēts, ka, lai īstenotu kopēju transporta politiku, kā arī ievērojot tās īpatnības, Padome pēc apspriešanās ar Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Reģionu komiteju saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru tostarp nosaka “a) kopīgus noteikumus, ko piemēro starptautiskiem pārvadājumiem uz kādu dalībvalsti vai no tās, vai cauri vienai vai vairākām dalībvalstīm” un “d) citus attiecīgus noteikumus”. Šajā sadaļā ir arī LESD 100. pants, kura 1. punktā ir noteikts, ka šī sadaļa attiecas tostarp uz dzelzceļa pārvadājumiem.

58

Tādējādi jānorāda, tāpat kā ģenerāladvokāts to ir darījis savu secinājumu 103. punktā, ka apstrīdētie grozījumi iekļaujas LESD mērķu īstenošanā kopējās transporta politikas ietvaros.

59

It īpaši, kopējie noteikumi, kas paredzēti LESD 91. panta 1. punkta a) apakšpunktā, ir piemērojami “starptautiskiem pārvadājumiem uz kādas dalībvalsts teritoriju vai no tās, vai cauri vienas vai vairāku dalībvalstu teritorijai”. Savā 1971. gada 31. marta spriedumā Komisija/Padome (22/70, EU:C:1971:32, 26. un 27. punkts) Tiesa šajā konkrētajā jomā norādīja, ka šis noteikums, kurš pārvadājuma daļā, kas notiek Savienības teritorijā, attiecas arī uz pārvadāšanu no vai uz trešajām valstīm un kurš tātad nozīmē, ka Savienībai ir kompetence arī saistībā ar starptautiskajām tiesībām piederošām attiecībām, līdz ar to šajā jomā paredz, ka ir nepieciešami nolīgumi ar trešajām ieinteresētajām valstīm.

60

Tā kā ar COTIF noteikumiem un tās papildinājumiem, uz kuriem attiecas apstrīdētie grozījumi, tiek paredzēts ieviest saskaņotas normas starptautiskā līmenī, tostarp attiecībā uz starptautiskiem pārvadājumiem, kurus veic no kādas dalībvalsts teritorijas vai uz to, vai šķērsojot vienas vai vairāku dalībvalstu teritorijas, saistībā ar tām pārvadājuma daļām, kas tiek veiktas ārpus Savienības, un principā arī tām pārvadājuma daļām, kas tiek veiktas Savienības teritorijā, tas, ka Savienība ieņem nostāju par šiem grozījumiem, ir jāuzskata par ieguldījumu kopējās transporta politikas mērķu īstenošanā atbilstoši Savienības kompetencei, kura ir noteikta LESD 91. panta 1. punktā un kura ietver arī ārējo aspektu, kā tas ir jau atgādināts šī sprieduma 59. punktā. Šāda nostājas ieņemšana līdz ar to ir nepieciešama, lai Savienības politikas ietvaros īstenotu vienu no Līgumos minētajiem mērķiem LESD 216. panta 1. punkta izpratnē.

61

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pirmkārt, jānoraida Vācijas Federatīvās Republikas un Francijas Republikas arguments par to, ka jomā, kas pieder Savienības un tās dalībvalstu dalītajai kompetencei, Savienības ārējā kompetence nevar pastāvēt ārpus tiem gadījumiem, kuri ir paredzēti LESD 3. panta 2. punktā.

62

Otrkārt, pat pieņemot, ka Vācijas Federatīvās Republikas arguments, ar kuru tā apstrīd Savienības ārējās kompetences pastāvēšanu šajā lietā, ir jāņem vērā tiktāl, ciktāl transporta jomā, kas atbilstoši LESD 4. panta 2. punkta g) apakšpunktam pieder Savienības un tās dalībvalstu dalītajai kompetencei, Savienība nevar rīkoties ārējā aspektā, pirms tā nav rīkojusies iekšējā aspektā, pieņemot kopējos noteikumus jomās, kurās tā uzņēmusies starptautiskās saistības, šis arguments nav atbalstāms.

63

Faktiski Tiesa savā 2006. gada 30. maija spriedumā Komisija/Īrija (C‑459/03, EU:C:2006:345, 95. punkts un tajā minētā judikatūra) jautājumā par to, vai jaukta nolīguma vides aizsardzības jomā noteikums, kurā Savienībai un tās dalībvalstīm ir dalīta kompetence, pieder pie Savienības kompetences, nosprieda, ka Savienība var slēgt līgumus šajā jomā, pat ja iekšējā mērogā šajos īpašajos jautājumos, par ko ir šie līgumi, tiesiskais regulējums vēl nav pieņemts vai tas ir tikai ļoti nepilnīgs un līdz ar to nevar tikt ietekmēts.

64

Pretēji Vācijas Federatīvās Republikas apgalvotajam Tiesa nav ierobežojusi šīs judikatūras piemērojamību ar 2011. gada 8. marta spriedumu Lesoochranárske zoskupenie (C‑240/09, EU:C:2011:125). Jautājumi, kas ir uzdoti šī sprieduma pamatā esošajā lietā, kā izriet no tā 34. un 35. punkta, ir nevis par Savienības ārējās kompetences esamību vides jomā, bet par to, vai konkrētajā jauktā nolīguma noteikuma regulētajā jomā Savienība ir īstenojusi savu kompetenci un pieņēmusi tiesību normas par to pienākumu īstenošanu, kas no tām izriet.

65

Protams, šī sprieduma 63. un 64. punktā minētā judikatūra ir saistīta ar vides jomu, kurā atšķirībā no transporta jomas Savienībai ir skaidra ārējā kompetence atbilstoši LESD 191. panta 1. punkta ceturtajam ievilkumam.

66

Tomēr jānorāda, ka no LESD 2. panta 2. punkta pirmā teikuma par dalīto kompetenci izriet, ka, “ja kādā konkrētā jomā Līgumos Savienībai ir piešķirta kompetence, kas ir kopēja ar dalībvalstīm, Savienība un dalībvalstis drīkst veikt likumdošanas funkciju un pieņemt juridiski saistošus aktus šajā jomā”. Šajā noteikumā nav noteikts, ka, lai Savienībai būtu dalītā kompetence ar tās dalībvalstīm, Līgumos jābūt normai, ar ko Savienībai skaidri tiek piešķirta šāda ārējā kompetence.

67

Tas, ka Savienības ārējās kompetences esamība nekādā gadījumā nav atkarīga no tā, ka Savienība iepriekš ir izmantojusi savu iekšējo normatīvo kompetenci konkrētajā jomā, izriet arī no 2017. gada 16. maija atzinuma 2/15 (Brīvās tirdzniecības nolīgums ar Singapūru; EU:C:2017:376) 243. punkta, no kura savukārt izriet, ka paredzētā nolīguma atbilstošie noteikumi ietilpst Savienības un tās dalībvalstu dalītajā kompetencē, ciktāl tie attiecas uz tiem ieguldījumu veidiem, kas nav tieši ārvalstu ieguldījumi, pat ja starp lietas dalībniekiem nebija strīda – kā tas izriet no šī atzinuma 229. un 230. punkta – par to, ka Savienība nav rīkojusies iekšējā aspektā, šajā jomā pieņemdama atvasināto tiesību normas.

68

Ir taisnība, ka Tiesa šī atzinuma 244. punktā konstatēja, ka paredzētā nolīguma atbilstošos noteikumus saistībā ar cita veida ieguldījumiem ārvalstīs, kas nav tiešie ieguldījumi, kuri ietilpst Savienības un tās dalībvalstu dalītajā kompetencē, Savienība nevar apstiprināt viena pati. Tomēr ar šādu secinājumu Tiesa ir tikai fiksējusi neiespējamību, kuru norādījusi Padome procedūrā saistībā ar šo atzinumu, iegūt tajā prasīto vairākumu, lai Savienība varētu viena īstenot ārējo kompetenci, ko tā dala ar savām dalībvalstīm šajā jomā.

69

Turklāt Vācijas Federatīvā Republika nevar izmantot argumentus no 2014. gada 7. oktobra sprieduma Vācija/Padome (C‑399/12, EU:C:2014:2258). Kā izriet no šī sprieduma 51. un 52. punkta, Tiesa ir ņēmusi vērā apstākli, ka šī lieta attiecas uz kopējās lauksaimniecības politikas jomu un it īpaši uz vīna tirgus kopīgu organizāciju – jomu, ko Savienības likumdevējs atbilstoši savai uz LESD 43. pantu balstītajai kompetencei ir ļoti plaši reglamentējis, lai noteiktu, vai Savienība var piemērot LESD 218. panta 9. punktu, lai gan tā nebija pievienojusies attiecīgajam starptautiskajam nolīgumam, kurš tika izskatīts šī sprieduma lietā. Taču šāds jautājums nerodas šajā lietā, ņemot vērā, ka Savienība COTIF ir pievienojusies no 2011. gada 1. jūlija.

70

Treškārt, nevar arī piekrist Vācijas Federatīvās Republikas argumentam par parastās likumdošanas procedūras apiešanu un Eiropas Parlamenta prerogatīvu pārkāpšanu tādēļ, ka Padome esot piemērojusi LESD 218. panta 9. punktu jomās, kurās Savienība līdz šim nebija pieņēmusi iekšējās normas atbilstoši šai procedūrai.

71

Ne tikai apsvērumiem šī sprieduma 63.–69. punktā, bet arī LESD 218. panta 9. punkta formulējumam, kurā Padomei pēc Komisijas vai Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos priekšlikuma tiek sniegtas pilnvaras pieņemt lēmumu, ar ko “nosaka nostāju, kura Savienības vārdā jāieņem kādā ar nolīgumu izveidotā struktūrā, ja šai struktūrai ir jāpieņem akti ar tiesiskām sekām”, ir jāizraisa šī argumenta noraidīšana. Ar LESD 218. panta 9. punktu Savienības rīcība netiek ierobežota tikai līdz tiem gadījumiem, kad tā iepriekš ir pieņēmusi iekšējas normas atbilstoši parastajai likumdošanas procedūrai.

72

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, jāsecina, ka OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas darba kārtībā iekļautie punkti saistībā ar apstrīdētajiem grozījumiem, par kuriem Padome ar apstrīdēto lēmumu ir noteikusi Savienības vārdā ieņemamo nostāju, pieder Savienības ārējai kompetencei. Tādēļ Padome, pieņemot šo lēmumu, nav pārkāpusi LES 5. panta 2. punkta pirmajā teikumā noteikto kompetences piešķiršanas principu.

73

No tā izriet, ka Vācijas Federatīvās Republikas izvirzītais pirmais pamats ir jānoraida.

74

Savā otrajā pamatā Vācijas Federatīvā Republika norāda, ka apstrīdētajā lēmumā neesot sniegts pamatojums tāpēc, ka Padome nav nekādā veidā norādījusi, ka punkti, par kuriem ir Savienības nostāja, attiecas uz jomu, kas lielā mērā jau ir reglamentēta Savienības tiesībās. Kompetenču skaidra nošķiršana ir it īpaši svarīga jauktu nolēmumu gadījumā, tādēļ ka, pirmkārt, šo nolīgumu noteikumi ir piemērojami gan Savienības, gan valstu tiesībās un, otrkārt, lai noteiktu dažādu dalībnieku kompetences starptautisku organizāciju struktūrās. Taču šajā lietā Padome neesot minējusi nevienu Savienības tiesību instrumentu attiecīgajā jomā un esot atsaukusies tikai uz instrumentiem saistībā ar publiskajām tiesībām, lai gan apstrīdētie grozījumi bija saistīti vienīgi ar privātajām pārvadājumu līgumtiesībām.

75

Turklāt apstrīdētajā lēmumā Padome neesot norādījusi nekādu materiālo juridisko pamatu, uz kuru būtu balstīta Savienības ārējā materiālā kompetence, bet LESD 91. pantā, uz kuru tajā ir atsauce, Savienībai ir piešķirta tikai iekšējā kompetence.

76

Turklāt tiesas sēdē Vācijas Federatīvā Republika iebilda Padomei, ka tā esot šajā tiesas sēdē pamatojusi to, ka pastāv Savienības ārējā kompetence, atsaucoties uz otro LESD 216. panta 1. punktā paredzēto gadījumu, lai gan tā nav pieminējusi šo normu apstrīdētajā lēmumā.

77

Padome, kuru atbalsta Komisija, norāda, ka pamatojums, kas attaisno Savienības kompetenci, skaidri izriet no apstrīdētā lēmuma. COTIF un tās pielikumu grozījumu priekšlikumi, kas attiecas uz Savienības tiesībām, kā arī Savienības normas, kurām apstrīdētie grozījumi var kaitēt, esot norādīti šajā lēmumā. Turklāt esot arī jāņem vērā pamatojums, kas norādīts OTIF darba dokumentos. Vācijas Federatīvās Republikas skatījumā, tas, ka norādītajām Savienības tiesību normām neesot nozīmes, nevar apšaubīt apstrīdētā lēmuma pamatojuma pietiekamību. Katrā ziņā jomā, kura ietilpst vismaz vienā Savienības un dalībvalstu dalītā kompetencē, Padome esot izpildījusi savu pienākumu norādīt pamatojumu ar vienkāršu atsauci uz tās darbības juridisko pamatu un savas nostājas aprakstu.

78

No pirmā Vācijas Federatīvās Republikas izvirzītā pamatojuma pārbaudes izriet, ka Savienības kompetencē ietilpst OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas darba kārtībā ierakstītie punkti saistībā ar apstrīdētajiem grozījumiem, un šajā sakarā nav vajadzības pārbaudīt, vai pastāv iekšējs regulējums attiecīgajā jomā, kuru šie grozījumi ietekmētu. Līdz ar to Vācijas Federatīvās Republikas arguments, ar kuru tā iebilst, ka Padome neesot apstrīdētajā lēmumā pamatojusi to, ka šie grozījumi ir saistīti ar Savienības jau plaši reglamentētu jomu, ir jānoraida.

79

Kas attiecas uz apgalvoto nepieciešamību apstrīdētajā lēmumā norādīt ne tikai LESD 91. panta 1. punktu, bet arī otro LESD 216. panta 1. punktā norādīto gadījumu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 296. pantā noteiktais pienākums norādīt pamatojumu nozīmē, ka visos tajā minētajos tiesību aktos tiek norādīti apsvērumi, kuru dēļ iestāde šos aktus ir pieņēmusi, tādā veidā, lai Tiesa varētu īstenot pārbaudi un gan dalībvalstis, gan ieinteresētās personas noskaidrot apstākļus, kādos Savienības iestādes ir piemērojušas LESD (spriedums, 2009. gada 1. oktobris, Komisija/Padome, C‑370/07, EU:C:2009:590, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

80

Juridiskā pamata norādīšanas pienākums izriet arī no LESD 5. panta 2. punktā paredzētā kompetences piešķiršanas principa, saskaņā ar kuru Savienība darbojas dalībvalstu tai piešķirtās kompetences robežās, lai sasniegtu šajos Līgumos izvirzītos mērķus gan iekšēji, gan starptautiskā mērogā. Piemērota juridiskā pamata izvēlei ir konstitucionāla nozīme, jo, tā kā Savienībai ir tikai tai piešķirtās pilnvaras, tai savi pieņemtie akti ir jāsasaista ar LESD noteikumiem, ar kuriem tā faktiski tiek pilnvarota šajā sakarā (spriedums, 2017. gada 25. oktobris, Komisija/Padome (CMR‑15), C‑687/15, EU:C:2017:803, 48. un 49. punkts).

81

Juridiskā pamata norādīšanai ir arī īpaša nozīme, lai saglabātu attiecīgo Savienības iestāžu prerogatīvas akta pieņemšanas procedūrā (spriedums, 2017. gada 25. oktobris, Komisija/Padome (CMR‑15), C‑687/15, EU:C:2017:803, 50. punkts).

82

Turklāt juridiskā pamata norādīšana ir obligāta, ņemot vērā pienākumu norādīt pamatojumu, kas izriet no LESD 296. panta. Šis pienākums, kas it īpaši ir attaisnojams ar tiesas pārbaudi, kādu ir jāvar veikt Tiesai, principā ir piemērojams visiem Savienības tiesību aktiem, ar ko tiek radītas tiesiskas sekas (spriedums, 2017. gada 25. oktobris, Komisija/Padome (CMR‑15), C‑687/15, EU:C:2017:803, 52. punkts).

83

Tiesa ir arī atzinusi, ka obligātā prasība par tiesisko noteiktību prasa, lai ikviena tiesību akta, ar ko ir paredzēts radīt tiesiskas sekas, obligātais raksturs būtu pamatots ar Savienības tiesību normu, kura skaidri ir jānorāda kā juridiskais pamats un kurā ir noteikta forma, kādā tiesību akts ir jāpieņem (spriedumi, 2009. gada 1. oktobris, Komisija/Padome, C‑370/07, EU:C:2009:590, 39. punkts, un 2017. gada 25. oktobris, Komisija/Padome (CMR‑15), C‑687/15, EU:C:2017:803, 53. punkts).

84

Turklāt no Tiesas pastāvīgas judikatūras arī izriet, ka apgalvotā precīzas Līguma normas nenorādīšana, kas šajā gadījumā ir LESD 216. panta 1. punkts, uz kuru norāda Vācijas Federatīvā Republika, nav būtisks trūkums tad, ja šī konkrētā akta juridisko pamatu var noteikt, balstoties uz citiem šī akta elementiem, ar nosacījumu, ka ieinteresētās personas un Tiesa netiek atstātas neziņā par precīzu juridisko pamatu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 25. oktobris, Komisija/Padome (CMR‑15), C‑687/15, EU:C:2017:803, 55. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

85

Šādi tas ir šajā lietā, jo apstrīdētā lēmuma materiālo un procesuālo pamatu var skaidri noteikt.

86

Pirmkārt, ir jānorāda, ka, tā kā apstrīdētajā lēmumā ir skaidra atsauce uz LESD 91. pantu, Padome ir pareizi šajā lēmumā norādījusi tā materiālo juridisko pamatu. Ciktāl Vācijas Federatīvā Republika argumentē, ka ar šo 91. pantu nevar piešķirt Savienības ārējo kompetenci, pietiek vien norādīt, ka šis arguments ir saistīts tieši ar šādas kompetences pastāvēšanu un tādēļ uz to nevar lietderīgi atsaukties pamata, kas saistīts ar pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, pamatojumam.

87

Otrkārt, ir svarīgi konstatēt, ka Padome ir pietiekami pamatojusi apstrīdēto lēmumu no nepieciešamības kritērija viedokļa, kas paredzēts LESD 216. panta 1. punktā minētajā otrajā gadījumā, arī ņemot vērā to, ka šajā otrajā gadījumā prasītais pamatojums atšķiras no LESD 3. panta 2. punktā prasītā.

88

Apstrīdētā lēmuma preambulas 11. apsvēruma pirmajā un trešajā teikumā, tos lasot kopā ar pamatojumu, kas pārņemts šī sprieduma 22.–25. punktā, Savienības vārdā noteikto nostāju uzskaitīšana OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas darba kārtības 4., 5., 7. un 12. punktā, kas ir pievienots šī lēmuma pielikumā, atspoguļo nepieciešamību nodrošināt to, lai starptautiskā dzelzceļa transporta jomā starptautiskās tiesību normas un Savienības tiesības būtu saskaņotas, un līdz ar to šajā ziņā ir nepieciešama Savienības rīcība ārējā aspektā.

89

Turklāt, lai gan LESD 216. panta 1. punktā, protams, tiek uzskaitīti dažādi gadījumi, kuros Savienībai ir tiesības noslēgt starptautisku nolīgumu, tajā atšķirībā no LESD 352. panta nav noteiktas nekādas formas vai procesuālās prasības šajā sakarā. Līdz ar to akta forma un procedūra, kas jāievēro, ir jānosaka, atsaucoties uz citiem Līgumu noteikumiem.

90

Treškārt, jānorāda, ka LESD 218. panta 9. punkts, kurš ir minēts kā apstrīdētā lēmuma procesuālais juridiskais pamats, definē procedūru, kas jāievēro lēmuma pieņemšanā.

91

Ceturtkārt, šādos apstākļos jānorāda, ka šī lieta atšķiras no tās, kurā tika taisīts 2017. gada 25. oktobra spriedums Komisija/Padome (CMR‑15) (C‑687/15, EU:C:2017:803). Lietā, kurā tika taisīts minētais spriedums, Padome nebija norādījusi apstrīdētā akta materiālo un procesuālo juridisko pamatu un neviens no šī akta elementiem to neļāva noteikt.

92

Tātad, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, skaidras norādes neesamība apstrīdētajā lēmumā par otro LESD 216. panta 1. punktā noteikto gadījumu nerada nekādas neskaidrības par šī lēmuma raksturu un juridisko piemērojamību, vēl jo vairāk tāpēc, ka tas attiecas uz tā pieņemšanā ievērojamo procedūru, un līdz ar to tas nav pamats tā daļējai atcelšanai.

93

Tādēļ Vācijas Federatīvās Republikas izvirzītais otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

94

Sava trešā pamata ietvaros Vācijas Federatīvā Republika atgādina, ka lojālas sadarbības princips, kam veltīta LES 4. panta 3. punkta pirmā daļa, nosaka ne tikai dalībvalstu pienākumu veikt visus atbilstošos pasākumus, lai nodrošinātu Savienības tiesību piemērojamību un efektivitāti, bet arī tās iestādēm nosaka savstarpēju pienākumu lojāli sadarboties ar dalībvalstīm.

95

Cieša sadarbība ir nepieciešama it īpaši tiesību izpildē, ko veic Savienība un tās dalībvalstis kā starptautiskas organizācijas dalībnieces. Ja starp Savienības dalībvalstīm un Savienību rodas domstarpības par kompetenču noteikšanu, Savienības iestādēm būtu jāsadarbojas labticībā, lai noskaidrotu situāciju un pārvarētu radušās grūtības. Līdz ar to šīm iestādēm būtu jāorganizē procedūra tiesību akta pieņemšanai tādā veidā, lai nodrošinātu, ka dalībvalsts, kas apstrīd Savienības kompetenci, varētu pietiekami agri vērsties Tiesā nolūkā saņemt paskaidrojumu par kompetences jautājumu.

96

Vācijas Federatīvā Republika piebilst, ka efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips, uz kuru var atsaukties arī dalībvalstis, prasa, lai tiesību akta pieņemšanas procedūra tiktu organizēta tādā veidā, ka dalībvalstīm ir pietiekams laiks no šī akta pieņemšanas līdz dienai, kad tam rodas neatgriezeniskas sekas, vērsties Savienības tiesās ar lūgumu vajadzības gadījumā apturēt konkrētā akta izpildi.

97

Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka LESD 263. pantam, kurā dalībvalstīm tiek piešķirtas privileģētas tiesības celt prasību, arī zūd lietderīgā iedarbība, ja laiks no tiesību akta pieņemšanas līdz dienai, kad rodas tā neatgriezeniskas sekas, ir tik īss, ka nav iespējams laikus celt prasību Savienības tiesās.

98

Šajā lietā, kaut gan Vācijas Federatīvā Republika bija norādījusi savus iebildumus attiecībā uz Savienības kompetenci uzreiz pēc tam, kad Komisija 2014. gada 5. jūnijā iesniedza lēmuma priekšlikumu, Padome esot gaidījusi līdz 2014. gada 24. jūnijam, proti, OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas atklāšanas priekšvakaram, lai pieņemtu apstrīdēto lēmumu, tādējādi atstājot Vācijas Federatīvās Republikas rīcībā mazāk nekā 24 stundas, lai vērstos Tiesā. Šī dalībvalsts uzsver, ka tai nebija iespējas šajā laika sprīdī veikt iekšējās procedūras, kas paredzētas, lai Tiesā iesniegtu prasības pieteikumu un pieteikumu par izpildes apturēšanu.

99

Tiesību aizsardzības tiesā neesamības dēļ Vācijas Federatīvai Republikai, lai saglabātu savu kompetenci, bija jābalso, atkāpjoties no Savienības nostājas, un šī iemesla dēļ Komisija ir uzsākusi “EU Pilot” procedūru, pēc kuras jebkurā brīdī tā var celt prasību par pienākumu neizpildi atbilstoši LESD 258. pantam.

100

Padome, kuru atbalsta Komisija, norāda, ka tai nebija iespējas uzsākt vai pabeigt darbus agrāk. Vairākums darba dokumentu, kuri ietvēra grozījumu priekšlikumus, kas ierakstīti OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas darba kārtībā, patiesībā OTIF ģenerālsekretariātam tika nodoti 2014. gada 25. aprīlī. Daži dokumenti tika saņemti 2014. gada 6. un 12. maijā, un Vācijas Federatīvās Republikas priekšlikums par D papildinājumu (CUV) tika saņemts 2014. gada 3. jūnijā. 2014. gada 26. maijā Komisija Padomes kompetentajai darba grupai iesniedza pirmo darba dokumentu, kurā jau bija norādīti pirmie iespējamie risinājumi Savienības saskaņotās nostājas pieņemšanai. Šajā grupā iesāktie darbi turpinājās 2014. gada 5. un 16. jūnijā, pamatojoties uz lēmuma priekšlikumu, kuru starplaikā bija iesniegusi Komisija. Pēc tam, kad Pastāvīgo pārstāvju komiteja 2014. gada 17. jūnijā apstiprināja šo priekšlikumu, Padome 2014. gada 24. jūnijā to pieņēma, un tas tika veikts laikus, proti, pirms OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas, kura notika 2014. gada 25. jūnijā.

101

Padome uzsver, ka viena mēneša termiņš, kurā tika pabeigts lēmuma pieņemšanas process, ir pārāk īss laiks, lai izskatītu sarežģītus tehniskus un juridiskus jautājumus. Šajā procesā ar Komisijas atbalstu tika pēc iespējas precīzāk apspriesta nostāja ar delegācijām, it īpaši, lai pārliecinātu Vācijas Federatīvo Republiku, ka Savienībai ir prasītā kompetence attiecībā uz OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas darba kārtības punktiem jautājumos, par kuriem šī dalībvalsts ir izteikusi šaubas. Tādējādi Padome esot izdarījusi visu, lai pieņemtu Savienības nostāju, ievērojot lojālas sadarbības principu.

102

Turklāt Vācijas Federatīvās Republikas prasība, ka Savienības nostāja esot bijusi jāpieņem pietiekami agri, lai ļautu tai lūgt Tiesu apturēt izpildi, esot pārmērīga un nereāla. Tas, ka šī dalībvalsts ir uzsākusi šo procedūru, tieši liecina par to, ka ir ievērots efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips.

103

Turklāt Padome norāda, ka apstrīdētā lēmuma neatgriezeniskas sekas attiecībā uz Vācijas Federatīvo Republiku nav konstatētas, jo saskaņā ar piemērojamām tiesību normām OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijā izskatītie grozījumi netika šajā sesijā pieņemti galīgi vai arī tie tika pieņemti, bet vēl nav stājušies spēkā. Turklāt saskaņā ar šīm pašām tiesību normām šo grozījumu stāšanos spēkā var apturēt, ja viena ceturtā daļa OTIF dalībnieku formulē iebildumu. Katrā ziņā gadījumā, ja Tiesa atceltu apstrīdēto lēmumu, Padomei saskaņā ar LESD 266. panta 1. punktu būtu jāveic pasākumi, kas ietver Tiesas sprieduma izpildi. Šāda izpilde esot iespējama, ņemot vērā, ka Savienībai bija minētais balsu vairākums OTIF.

104

Ar savu trešo pamatu Vācijas Federatīvā Republika iebilst, ka Padome neesot izpildījusi savu lojālas sadarbības pienākumu lēmumu pieņemšanas procesa organizēšanā, lai pieņemtu apstrīdēto lēmumu, jo tai nebija sniegts pietiekams laiks šī lēmuma apstrīdēšanai Tiesā, pirms šim lēmumam radās neatgriezeniskas sekas. Tādēļ Padome esot pārkāpusi efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu.

105

Ir jāatgādina, ka LES 4. panta 3. punktā par lojālas sadarbības principu ir paredzēts, ka Savienība un dalībvalstis ar patiesu savstarpējo cieņu palīdz cita citai veikt uzdevumus, ko nosaka Līgumos.

106

Tādējādi, ņemot vērā lēmumu pieņemšanas procesa norisi, kādu to aprakstīja Padome un ko nav apstrīdējusi Vācijas Federatīvā Republika, jāpārbauda, vai šī iestāde nav izpildījusi savu lojālas sadarbības pienākumu.

107

Šajā lietā šķiet, ka diskusijas Padomes darba grupā nolūkā noteikt Savienības nostāju sākās 2014. gada 26. aprīlī, proti, nākamajā dienā pēc tam, kad OTIF ģenerālsekretārs bija nodevis vairākumu dokumentu, un tās turpinājās nākamajās divās sapulcēs, pamatojoties uz Komisijas lēmuma priekšlikumu. Turklāt no procesa norises, ko ir aprakstījusi Padome un kas ir rezumēta šī sprieduma 100. punktā, izriet, ka šī iestāde uzsāka iepriekšējas pārrunas, lai pieņemtu Savienības nostāju, nesagaidot, ka tai tiek iesniegti visi darba dokumenti, kas sagatavoti OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijai. Padomes un Pastāvīgo pārstāvju komitejas kompetentās darba grupas četras sanāksmes pārsvarā tika veltītas attiecīgo kompetenču sadales starp Savienību un dalībvalstīm paskaidrošanai attiecībā uz tiem punktiem, kuri ir iekļauti OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas darba kārtībā un par kuriem Vācijas Federatīvā Republika bija izteikusi savas iebildes. Visbeidzot, Vācijas Federatīvā Republika nav konstatējusi, ka vienas nedēļas termiņš, kas pagājis no lēmuma priekšlikuma aprobācijas Pastāvīgo pārstāvju komitejā līdz brīdim, kad Padome pieņēmusi apstrīdēto lēmumu, ir tik pārmērīgs, ka tas rada šaubas par to, vai šī iestāde ir izpildījusi savu lojālas sadarbības ar dalībvalstīm pienākumu.

108

Runājot par argumentu saistībā ar efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa pārkāpumu – tas balstīts uz pieņēmumu, ka Vācijas Federatīvā Republika tika nostādīta tādā situācijā, ka tai nebija iespējas iesniegt Tiesā prasību par pārsūdzēto lēmumu un šajā sakarā lūgt apturēt šī lēmuma izpildi, pirms šim lēmumam rodas neatgriezeniskas sekas OTIF Revīzijas komitejas 25. sesijas norises laikā. Taču jānorāda, ka jebkurā gadījumā šī argumenta pamatā ir kļūdains pieņēmums. Šī dalībvalsts nav pierādījusi, ka šīs sesijas norises laikā apstrīdētais lēmums ir radījis šādas sekas, un tā nav arī atspēkojusi Padomes atbalstam norādītos argumentus šajā sakarā, kas tika apkopoti šī sprieduma 103. punktā. Līdz ar to šīs dalībvalsts arguments saistībā ar efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principa pārkāpumu nav atbalstāms.

109

Līdz ar to trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

110

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Vācijas Federatīvās Republikas prasība ir jānoraida.

111

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Padome ir prasījusi piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tai šis spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

112

Saskaņā ar šī paša reglamenta 140. panta 1. punktu, saskaņā ar kuru dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās tiesvedībā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas, ir jānolemj, ka Francijas Republika, Apvienotā Karaliste un Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: