—

SOVAG – Schwarzmeer und Ostsee Versicherungs-Aktiengesellschaft vārdā – R. Heß, Rechtsanwalt, un E. Salonen, asianajaja, kā arī A. Staudinger,

—

If Vahinkovakuutusyhtiö Oy vārdā – J. Tanhuanpää,

—

Somijas valdības vārdā – J. Heliskoski, pārstāvis,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. Wilderspin un E. Paasivirta, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV 2001, L 12, 1. lpp.) 6. panta 2. punktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp SOVAG – Schwarzmeer und Ostsee Versicherungs-Aktiengesellschaft (turpmāk tekstā – “SOVAG”), Vācijā dibinātu apdrošināšanas sabiedrību, un If Vahinkovakuutusyhtiö Oy (turpmāk tekstā – “If”), Somijā dibinātu apdrošināšanas sabiedrību, par prasību atmaksāt naudas summu, kas izmaksāta kā atlīdzība ceļu satiksmes negadījumā cietušajai personai.

3

No Regulas Nr. 44/2001 preambulas 2. apsvēruma izriet, ka tās mērķis pareizas iekšējā tirgus darbības interesēs ir ieviest “noteikumu[s], lai vienādotu jurisdikcijas kolīziju normas civillietās un komerclietās un lai vienkāršotu formalitātes spriedumu ātrai un vienkāršai atzīšanai un izpildei dalībvalstīs, kurām ir saistoša šī regula.”

4

Šīs regulas preambulas 11.–13. un 15. apsvērumā ir noteikts:

[..]

5

Jurisdikcijas normas ir ietvertas minētās regulas II nodaļā.

6

Regulas Nr. 44/2001 II nodaļas 1. iedaļā “Vispārīgi noteikumi” ietvertais 2. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

“Saskaņā ar šo regulu, personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības, var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā.”

7

Šīs regulas 3. panta 1. punktā, kas ietverts minētajā 1. iedaļā, ir noteikts:

“Personas, kuru domicils ir kādā no dalībvalstīm, var iesūdzēt citas dalībvalsts tiesā, vienīgi izmantojot šīs nodaļas 2. līdz 7. iedaļā noteiktās normas.”

8

Minētās regulas šajā pašā iedaļā ietvertajā 4. pantā ir noteikts:

“1.   Ja atbildētāja domicils nav kādā dalībvalstī, katras dalībvalsts tiesas jurisdikciju saskaņā ar 22. un 23. pantu nosaka attiecīgās valsts tiesību akti.

2.   Pret šādu atbildētāju, visas personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības, šajā valstī izmanto spēkā esošās jurisdikcijas normas un jo īpaši I pielikumā norādītās, tāpat kā attiecīgās valsts pilsoņi.”

9

Pamatojoties uz Regulas Nr. 44/2001 2. iedaļā “Īpašā jurisdikcija” ietverto 5. panta 5. punktu, personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, citā dalībvalstī var iesūdzēt attiecībā uz strīdiem, kas rodas kādas filiāles, aģentūras vai cita uzņēmuma darbību dēļ, filiāles, aģentūras vai cita uzņēmuma atrašanās vietas tiesā.

10

Šīs regulas 6. pantā, kas ietverts minētajā 2. iedaļā, ir paredzēts šādi:

“Personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var arī iesūdzēt:

[..].”

11

Minētās regulas 8. pantā, kas ietverts tās II nodaļas 3. iedaļā “Jurisdikcija lietās, kas saistītas ar apdrošināšanu”, ir noteikts:

“Lietās, kas saistītas ar apdrošināšanu, jurisdikciju nosaka ar šo iedaļu, neierobežojot 4. pantu un 5. panta 5. punktu.”

12

Šīs pašas regulas 11. pantā, kas ietverts minētajā 3. iedaļā, ir noteikts:

“1.   Attiecībā uz atbildības apdrošināšanu, apdrošinātāju, ja tiesas likums to ļauj, var arī piesaistīt tiesvedībai, ko pret apdrošināto ierosinājusi cietusī puse.

2.   Šīs regulas 8., 9. un 10. pantu piemēro prasībām, ko ierosinājusi cietusī puse tieši pret apdrošinātāju, ja šādas tiešas prasības ir atļautas.

3.   Ja tiesību akti, kas reglamentē šādas tiešas prasības, nosaka, ka apdrošinājuma ņēmēju vai apdrošināto var piesaistīt kā pusi prasībā, viņi atrodas tās pašas tiesas jurisdikcijā.”

13

Somijas Procesuālā kodeksa (Suomen oikeudenkäymiskaari) [..] 18. nodaļas 5. pantā ir noteikts:

“Ja lietas dalībnieks gadījumā, ja lietā tiktu pieņemts tam nelabvēlīgs nolēmums, vēlas izvirzīt pret trešo personu prasījumu par garantiju vai galvojumu vai zaudējumu atlīdzību, vai arī citu līdzvērtīgu prasījumu, tas var celt prasību saistībā ar šo prasījumu šīs pašas tiesvedības ietvaros.

Persona, kas saistībā ar strīda starp lietas dalībniekiem iznākumu vēlas pret vienu vai abiem lietas dalībniekiem celt [pirmajā daļā] minēto prasību, var celt šo prasību šīs pašas tiesvedības ietvaros.”

14

1948. gada 20. augusta Nelaimes gadījumu apdrošināšanas likuma (Tapaturmavakuutuslaki (1948/608)) 61. pants ir formulēts šādi:

“Personai, kas ir saņēmusi atlīdzinājumu atbilstoši šim likumam, ir tiesības uz cita likuma pamata pieprasīt atlīdzinājumu no apdrošināšanas gadījuma izraisītāja vai citas personas, kurai ir pienākums izmaksāt atlīdzinājumu par nodarītā kaitējuma sekām. Tomēr nevar tikt piespriests izmaksāt vairāk nekā summa, par kādu pilnais atlīdzinājums pārsniedz atbilstoši šim likumam piešķirto atlīdzinājumu.

Apdrošināšanas sabiedrībai, kurai ir bijis jāatlīdzina kaitējums atbilstoši šim likumam, ir tiesības tās izmaksāto summu atprasīt no personas, kurai ir pienākums izmaksāt atlīdzinājumu šā panta [pirmās daļas] izpratnē, tomēr ne no personas, kura savu atlīdzināšanas pienākumu jau ir labticīgi izpildījusi, ne arī no personas, kurai uz Produktatbildības likuma pamata ir pienākums atlīdzināt kaitējumu [..]. Tomēr atlīdzinājums, ko saņem apdrošināšanas sabiedrība, nevar būt lielāks nekā tas, kuru būtu varējuši pieprasīt cietušais vai viņa piederīgie.”

15

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka A, kas ir ceļu satiksmes negadījumā Vācijā cietusī persona, pret SOVAG, kurā negadījumu izraisījušais transportlīdzeklis bija apdrošināts, cēla prasību Länsi-Uudenmaan käräjäoikeus (Rietumūsimā pirmās instances tiesa). Prasībā A it īpaši lūdza konstatēt, ka šā satiksmes negadījuma rezultātā viņš ir guvis smagu [galvas] smadzeņu traumu un kakla skriemeļu traumu un ka šo traumu dēļ viņš ir kļuvis pastāvīgi darbnespējīgs.

16

Tā kā šis ceļu satiksmes negadījums bija arī nelaimes gadījums darbā saskaņā ar Nelaimes gadījumu apdrošināšanas likumu, If, kas ir dibināta Somijā, uz šā likuma pamata izmaksāja A atlīdzību saistībā ar šo negadījumu.

17

Pēc tam, kad A bija cēlis prasību pret SOVAG, If pati cēla prasību pret šo sabiedrību tajā pašā pirmās instances tiesā. Tā lūdza šo tiesu konstatēt, ka A līdz ar citām traumām bija guvis smagu [galvas] smadzeņu un kakla skriemeļu traumu, kuru rezultātā A ir kļuvis pastāvīgi darbnespējīgs. Turklāt If, pamatojoties uz Nelaimes gadījumu apdrošināšanas likuma 61. panta 2. punktu, lūdza konstatēt, ka SOVAG ir pienākums tai atmaksāt visas saistībā ar šo negadījumu izmaksātās vai nākotnē izmaksājamās atlīdzības ar procentiem.

18

If arī lūdza arī, lai tās prasība tiktu izskatīta tajā pašā tiesvedībā, kurā ir celta A prasība pret SOVAG. Savukārt SOVAG norādīja uz Somijas tiesas jurisdikcijas neesamību attiecībā uz If celtās prasības izskatīšanu.

19

Ar 2012. gada 20. decembra rīkojumu Länsi Uudenmaan käräjäoikeus (Rietumūsimā pirmās instances tiesa), pamatojoties uz Regulas Nr. 44/2001 II nodaļas 3. iedaļas normām, If celto prasību pret SOVAG atzina par nepieņemamu Somijas tiesas jurisdikcijas neesamības dēļ.

20

Šī tiesa uzskatīja, ka, pamatojoties uz šīs regulas 8. pantu, lietās, kas saistītas ar apdrošināšanu, jurisdikcija var tikt noteikta vienīgi ar minētās regulas II nodaļas 3. iedaļas noteikumiem, neskarot šīs pašas regulas 4. pantu un 5. panta 5. punktu.

21

Ar 2013. gada 24. aprīļa spriedumu Turun hovioikeus (Turku Apelācijas tiesa), kurā If bija pārsūdzējusi minēto rīkojumu, atcēla šo rīkojumu.

22

Šīs tiesas skatījumā, pamatlietas apstākļos bija piemērojams Regulas Nr. 44/2001 6. panta 2. punkts, nevis šīs regulas II nodaļas 3. iedaļa, jo If celtajai prasībai pret SOVAG bija tieša saikne ar tiesvedību starp A un SOVAG.

23

SOVAG šo spriedumu pārsūdzēja Korkein oikeus (Augstākā tiesa).

24

Iesniedzējtiesas skatījumā, jautājums tiek uzdots par to, vai Regulas Nr. 44/2001 6. panta 2. punkts attiecas uz situāciju, kāda ir pamatlietā, kurā trešā persona ir cēlusi prasību pret personu, kas ir puse pamattiesvedībā.

25

Šādos apstākļos Korkein oikeus (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

26

Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 44/2001 6. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tā piemērošanas joma attiecas uz prasību, ko trešā persona saskaņā ar valsts tiesībām ir cēlusi pret atbildētāju pamattiesvedībā un kura ir par prasījumu, kam ir cieša saikne ar šo pamatprasījumu, ar kuru paredzēts saņemt atlīdzību atmaksu, kuras šī trešā persona ir izmaksājusi prasītājam minētajā pamattiesvedībā.

27

Vispirms ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 44/2001 8. pantā, saskaņā ar kuru lietās par apdrošināšanu jurisdikcija tiek noteikta ar tās 8.–14. panta noteikumiem, neskarot 4. pantu un 5. panta 5. punktu, nav minēts šīs regulas 6. panta 2. punkts.

28

SOVAG skatījumā, šī pēdējā minētā norma neesot piemērojama tādēļ, ka Regulas Nr. 44/2001 II nodaļas 3. iedaļā ir nostiprināta autonoma tiesu jurisdikcijas sadalījuma sistēma apdrošināšanas jomā.

29

Tomēr ir jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 44/2001 preambulas 13. apsvērumam šīs iedaļas mērķis ir aizsargāt vājāko pusi, proti, apdrošināto, apdrošināšanas atlīdzības saņēmēju vai apdrošinājuma ņēmēju, ar jurisdikcijas normām, kas ir labvēlīgākas tās interesēm, nekā to paredz vispārējās normas.

30

Tomēr prasība pamatlietā iekļaujas attiecībās starp apdrošināšanas jomas profesionāļiem un nevar ietekmēt par vājāko uzskatītās puses procesuālo stāvokli. Mērķis aizsargāt šo vājāko pusi tiek izpildīts, tiklīdz uz Regulas Nr. 44/2001 II nodaļas 3. iedaļas pamata tiek noteikta jurisdikcija, līdz ar to procesuālas norises vienīgi attiecībās starp [apdrošināšanas jomas] profesionāļiem nevar ietilpt minētās iedaļas piemērošanas jomā (šajā ziņā skat. spriedumus GIE Réunion européenne u.c., C‑77/04, EU:C:2005:327, 20. un 23. punkts, kā arī Vorarlberger Gebietskrankenkasse, C‑347/08, EU:C:2009:561, 42. punkts).

31

Līdz ar to minētā iedaļa neattiecas uz prasību, kāda ir pamatlietā, ko viens apdrošinātājs ir cēlis pret otru apdrošinātāju, tāpēc šādai prasībai būs piemērojams Regulas Nr. 44/2001 6. panta 2. punkts, ar nosacījumu, ka šajā prasībā ietilpst minētajā normā paredzētais gadījums.

32

Šajā ziņā vispirms ir jāņem vērā Regulas Nr. 44/2001 6. panta 2. punkta formulējums.

33

Šīs tiesību normas formulējums vairākās valodās, it īpaši redakcijas vācu, franču, somu un zviedru valodā, neizslēdz, ka tiesai, kura izskata pamatprasību, var būt kompetence izskatīt trešās personas celtu prasību pret vienu no šīs pamatprasības pusēm.

34

Savukārt, šīs tiesību normas citas valodu redakcijas, it īpaši redakcija angļu valodā, šķiet, ierobežo tās tvērumu ar prasību, kas celta pret trešo personu (“personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var arī iesūdzēt [..] kā trešo personu”).

35

Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai gadījumā, ja Savienības tiesību akta teksts dažādu valodu redakcijās atšķiras, attiecīgā tiesību norma ir jāinterpretē atkarībā no tā tiesiskā regulējuma vispārējās struktūras un mērķa, kurā šī tiesību norma ietilpst (spriedums Jakutis un Kretingalės kooperatinė ŽŪB, C‑103/14, EU:C:2015:752, 103. punkts).

36

Otrkārt, ir jāņem vērā Regulas Nr. 44/2001 vispārējā struktūra un mērķis.

37

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, pat ja speciālā tiesību norma ir interpretējama šauri un to nevar interpretēt tā, lai aptvertu gadījumus ārpus Regulā Nr. 44/2001 skaidri paredzētajiem gadījumiem (šajā ziņā skat. spriedumu CDC Hydrogen Peroxide, C‑352/13, EU:C:2015:335, 18. punkts), vairāki tās mērķi atbilst interpretācijai, saskaņā ar kuru trešās personas celta prasība pret vienu no pamattiesvedības pusēm arī ietilpst šīs regulas 6. panta 2. punkta piemērošanas jomā.

38

Kā uzsvērts minētās regulas preambulas 15. apsvērumā, ka saskaņotas tiesas spriešanas interesēs jāsamazina vienlaicīgas tiesvedības iespēja un jānodrošina, ka divās dalībvalstīs netaisa pretrunīgus spriedumus, kurpretim šīs pašas regulas preambulas 12. apsvērumā ir atgādināts par to, ka papildus atbildētāja domicilam vajadzētu būt alternatīvam jurisdikcijas pamatojumam, kura pamatā ir cieša saikne starp tiesu un lietu, lai veicinātu pareizu tiesvedību.

39

Tomēr pamatprasības un prasības, ko trešā persona cēlusi pret vienu no šīs tiesvedības pusēm un kura ir cieši saistīta ar pirmo prasību, izskatīšana tajā pašā tiesvedībā ir piemērota, lai sekmētu iepriekš minētos mērķus situācijā, kurā cietusī persona ir cēlusi prasību pret apdrošinātāju, kurš ir atbildīgs par zaudējumiem, un kurā cits apdrošinātājs, kas jau ir daļēji atlīdzinājis šai personai nodarītos zaudējumus, no pirmā apdrošinātāja cenšas panākt šīs atlīdzības atmaksu.

40

Tiešām, neesot šai iespējai, pastāvētu risks, ka divas tiesas vienā un tajā pašā lietā izdarītu atšķirīgus secinājumus, kuru atzīšana un izpilde tādā gadījumā būtu nenoteikta.

41

Turklāt saistībā ar 1968. gada 27. septembrī Briselē parakstīto Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu izpildi civillietās un komerclietās (OV 1972, L 299, 32. lpp.) Tiesai jau ir bijusi izdevība norādīt, ka apdrošinātā celta prasība pret apdrošinātāju, lai atlīdzinātu negadījuma riska iestāšanās sekas, un prasība, ar kuru minētais apdrošinātājs mēģina panākt, lai atlīdzības izmaksāšanā piedalītos cits apdrošinātājs, kurš ir apdrošinājis šo pašu risku, ir jāuzskata attiecīgi par sākotnējo prasību un prasību par garantiju vai galvojumu šīs pašas Konvencijas 6. panta 2. punkta izpratnē (šajā ziņā skat. spriedumu GIE Réunion européenne u.c., C‑77/04, EU:C:2005:327, 27. punkts).

42

Šajā ziņā Tiesa ir balstījusies uz P. Ženāra [P. Jenard] ziņojumu par šo konvenciju (OV 1979, C 59, 1. lpp., jo īpaši 27. lpp.).

43

Tiesas sniegtā šīs konvencijas tiesību normu interpretācija attiecas arī uz Regulas Nr. 44/2001 tiesību normām tad, kad šo abu tiesību aktu normas var tikt uzskatītas par līdzvērtīgām (spriedums CDC Hydrogen Peroxide, C‑352/13, EU:C:2015:335, 60. punkts), un ir jānorāda, ka tas tā ir attiecībā uz šīs pašas konvencijas 6. panta 2. punktu un šīs Regulas Nr. 44/2001 6. panta 2. punktu.

44

Ņemot vērā šā sprieduma 41. punktā izklāstīto interpretāciju un tā 38. un 39. punktā minētos mērķus, ir jāuzskata, ka Regulas Nr. 44/2001 6. panta 2. punkts attiecas uz prasību, kāda ir pamatlietā, kas turklāt apstiprina iepriekš minētajā P. Ženāra sagatavotajā ziņojumā ietverto konstatējumu, saskaņā ar kuru pieteikums par iestāšanos lietā var arī attiekties uz situācijām, kurās trešā persona pati savu interešu aizsardzībai kļūst par pusi tiesvedībā.

45

Regulas Nr. 44/2001 6. panta 2. punkts prasa saikni starp, no vienas puses, pamatprasību un, no otras puses, pieteikumu par iestāšanos lietā vai prasību par garantiju vai galvojumu, kas tajā ir paredzēti, un tas, vai tāda saikne pastāv, ir jāizvērtē valsts tiesai, kura izskata pamatprasību, proti, ir jāpārliecinās, lai pieteikums par iestāšanos lietā vai prasība par garantiju vai galvojumu nebūtu vienīgi ar mērķi liegt jurisdikciju tai tiesai, kas atbildētāja lietā būtu kompetentā tiesa (šajā ziņā skat. spriedumu GIE Réunion européenne u.c., C‑77/04, EU:C:2005:327, 30. un 32. punkts).

46

Šajā ziņā tas, ka valsts tiesību norma, kāda ir Procesuālā kodeksa 18. nodaļas 5. panta otrā daļa, trešajai personai dod tiesības celt prasību jau uzsāktas tiesvedības ietvaros, ar nosacījumu, ka šī prasība saglabā saikni ar pamatprasību, noteikti ir piemērots elements, lai izvairītos no Regulas Nr. 44/2001 6. panta 2. punkta apiešanas.

47

Tādējādi uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 44/2001 6. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tā piemērošanas joma attiecas uz prasību, ko trešā persona saskaņā ar valsts tiesībām ir cēlusi pret atbildētāju pamattiesvedībā un kam ir cieša saikne ar šo pamatprasību, ar kuru ir paredzēts saņemt atmaksu par atlīdzībām, kuras šī trešā persona ir izmaksājusi prasītājam minētajā pamattiesvedībā, ar nosacījumu, ka šī prasība nav tikusi celta vienīgi ar mērķi liegt jurisdikciju tai tiesai, kas minētā atbildētāja lietā būtu kompetenta.

48

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

Padomes 2000. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 6. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tā piemērošanas joma attiecas uz prasību, ko trešā persona saskaņā ar valsts tiesībām ir cēlusi pret atbildētāju un kam ir cieša saikne ar šo pamatprasību, ar kuru ir paredzēts saņemt atmaksu par atlīdzībām, kuras šī trešā persona ir izmaksājusi prasītājam minētajā pamattiesvedībā, ar nosacījumu, ka šī prasība nav tikusi celta vienīgi ar mērķi liegt jurisdikciju tai tiesai, kas minētā atbildētāja lietā būtu kompetenta.