—

Latvijas valdības vārdā – I. Kalniņš un K. Freimanis, pārstāvji,

—

Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, pārstāvji,

—

Grieķijas valdības vārdā – A. Dimitrakopoulou un K. Nasopoulou, pārstāves,

—

Spānijas valdības vārdā – A. Gavela Llopis, pārstāve,

—

Eiropas Komisijas vārdā – A. Sauka un L. Grønfeldt, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 302, 1. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 16. novembra Regulu (EK) Nr. 2700/2000 (OV L 311, 17. lpp., turpmāk tekstā – “Muitas kodekss”), 78. panta 3. punktu.

2

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Valsts ieņēmumu dienestu (turpmāk tekstā – “nodokļu administrācija”) un SIA “Veloserviss” (turpmāk tekstā – “Veloserviss”) par ievedmuitas nodokļa un pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā – “PVN”) piemērošanu, pieskaitot nokavējuma naudu, muitas deklarācijas pēcmuitošanas pārbaudes laikā.

3

Muitas kodeksa 78. pantā “Deklarāciju pēcmuitošanas pārbaude” ir noteikts:

“1.   Pēc preču atlaišanas muitas dienesti var pēc sava ieskata vai pēc deklarētāja lūguma izdarīt deklarācijā labojumus.

2.   Pēc preču atlaišanas, lai pārliecinātos par deklarācijas datu pareizību, muitas dienesti var pārbaudīt tirdzniecības dokumentus un datus par attiecīgo preču ievešanu un izvešanu vai sekojušajām tirdznieciskām darbībām ar šīm precēm. Šādas pārbaudes var izdarīt deklarētāja vai jebkuras citas personas telpās, kas minētajās darbībās tieši vai netieši iesaistīta sakarā ar savu komercdarbību, vai pie jebkuras citas personas, kuras valdījumā komercdarbības vajadzībām atrodas minētie dokumenti un ziņas. Šie dienesti var arī pārbaudīt preces, ja tās joprojām ir iespējams tiem uzrādīt.

3.   Ja deklarācijas pārskatīšanas rezultātā vai pēcmuitas pārbaudē atklājas, ka attiecīgās muitas procedūras noteikumi ir piemēroti, pamatojoties uz nepatiesu vai nepilnīgu informāciju, muitas dienesti saskaņā ar pastāvošajiem noteikumiem veic pasākumus, kas nepieciešami, lai stāvokli izlabotu, ņemot vērā tiem pieejamo jauno informāciju.”

4

Saskaņā ar šī kodeksa 221. panta 1., 3. un 4. punktu:

“1.   Muitas nodokļa summu, tiklīdz tā iegrāmatota, dara zināmu parādniekam saskaņā ar attiecīgajām procedūrām.

[..]

3.   Paziņojumu debitoram nesniedz pēc tam, kad beidzies trīs gadu laika posms pēc dienas, kurā radies muitas parāds. [..]

4.   Ja muitas parāds ir tādas darbības iznākums, par kuru tajā laikā, kad tā izdarīta, būtu paredzēta kriminālatbildība, summu atbilstīgi spēkā esošajos noteikumos izklāstītajiem nosacījumiem var paziņot debitoram pēc tam, kad beidzies 3. punktā minētais trīs gadu laika posms.”

5

Likuma “Par nodokļiem un nodevām” 23. panta 1. punktā ir noteikts:

“Nodokļu administrācija pēc nodokļu revīzijas (audita) nosaka vai precizē nodokļu un informatīvo deklarāciju sastāvdaļās norādāmās summas, apliekamos ienākumus (zaudējumus), nodokļu (nodevu) aprēķinus atbilstoši nodokļu jomu reglamentējošiem normatīvajiem aktiem, uzliek soda naudu triju gadu laikā pēc normatīvajos aktos noteiktā maksāšanas termiņa. Ja attiecībā uz konkrēto nodokli, nodokļu deklarācijas posteni, nodevu vai citu valsts noteikto maksājumu par attiecīgo taksācijas periodu ir veikta nodokļu revīzija (audits), tās atzinums ir galīgs un var tikt pārskatīts vienīgi tad, ja uzsākts kriminālprocess par krāpšanu, dokumentu viltošanu, izvairīšanos no nodokļu un tiem pielīdzināto maksājumu nomaksas vai citiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas var ietekmēt nodokļa apmēra noteikšanu.”

6

2007. gada 17. maijā Veloserviss ieveda Eiropas Savienībā velosipēdus no Kambodžas, lai tos laistu brīvā apgrozībā. Pamatojoties uz Kambodžas valdības 2007. gada 16. februārī izsniegto izcelsmes sertifikātu, Veloserviss nemaksāja ne muitas nodokli, ne PVN.

7

2008. gadā nodokļu administrācija veica pirmo pēcmuitošanas pārbaudi par laikposmu, kurā bija ievesti strīdīgie velosipēdi. Tā kā nekādas neatbilstības saistībā ar tiem netika konstatētas, Veloserviss izpildīja pēc šīs pārbaudes pieņemto lēmumu.

8

2010. gadā nodokļu administrācija no Eiropas Krāpšanas apkarošanas biroja (OLAF) saņēma informāciju, ka Kambodžas valdības izsniegtais izcelsmes sertifikāts par attiecīgajām precēm neatbilst Savienības tiesību normu prasībām.

9

Pamatojoties uz šo informāciju, nodokļu administrācija veica otro pēcmuitošanas pārbaudi attiecībā uz vienoto administratīvo aktu, ko bija iesniedzis Veloserviss, un konstatēja, ka muitas nodokļa atbrīvojumi minētajām precēm tikuši piemēroti nepamatoti.

10

Līdz ar to ar 2010. gada 23. jūlija lēmumu nodokļu administrācija lika Veloservisam samaksāt muitas nodokli un PVN ar nokavējuma naudu.

11

Pēc tam Veloserviss iesniedza pieteikumu par šī lēmuma atcelšanu.

12

Izskatot lietu apelācijas kārtībā, Administratīvā apgabaltiesa ar 2014. gada 27. marta spriedumu apmierināja pieteikumu par 2010. gada 23. jūlija lēmuma atcelšanu, tostarp uzskatot, ka saskaņā ar likuma “Par nodokļiem un nodevām” 23. panta 1. punktu nodokļu administrācijai nebija pilnvaru veikt atkārtotu attiecīgās deklarētās preces pēcmuitošanas pārbaudi, jo pirmās pārbaudes rezultātā Veloservisam bija radusies tiesiskā paļāvība un tā bija izpildījusi visus paredzētos nosacījumus saistībā ar muitas deklarācijas iesniegšanu, ciktāl tā nevarēja objektīvi zināt, ka Kambodžas kompetentā iestāde bija izdevusi kļūdainu sertifikātu. Līdz ar to Veloserviss bija rīkojies labā ticībā.

13

Nodokļu administrācija vērsās iesniedzējtiesā ar kasācijas sūdzību.

14

Šajā saistībā atbilstoši Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta norādītajam minētā administrācija, pirmkārt, uzsver, ka Administratīvā apgabaltiesa nav ņēmusi vērā, ka, pirmo reizi veicot Veloservisa muitas deklarācijas pārbaudi, tās rīcībā nebija OLAF ziņojuma, tāpēc tā nevarēja konstatēt, ka iesniegtie izcelsmes sertifikāti bijuši kļūdaini. Otrkārt, Administratīvā apgabaltiesa neesot ņēmusi vērā, ka Muitas kodeksa 78. panta 3. punkts attiecībā pret likuma “Par nodokļiem un nodevām” 23. panta 1. punktu ir speciāla tiesību norma. Treškārt, Tiesa – joprojām atbilstoši nodokļu administrācijas norādītajam – sprieduma Greencarrier Freight Services Latvia (C‑571/12, EU:C:2014:102) 40. punktā ir norādījusi, ka muitas dienesti var paziņot par jaunu muitas parādu trīs gadu laikā no parāda rašanās dienas, tāpēc nodokļu administrācija varēja papildināt sākotnējās pārbaudes lēmumu.

15

Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka, lai arī Latvijas tiesībās iespēja veikt atkārtotas nodokļu pārbaudes ir ierobežota, Muitas kodeksa 78. panta 3. punktā vispārīgi ir paredzētas muitas dienestu tiesības veikt pēcmuitošanas pārbaudes un novērst muitas nodevas maksāšanas saistību neievērošanu un šajā tiesību normā nav ierobežotas iespējas atkārtoti veikt šādas pārbaudes. Tomēr šādām tiesībām būtu jābūt izmantojamām, ievērojot vispārējos administratīvā procesa principus, tostarp valsts tiesību principus un tiesību normas. Līdz ar to pastāv šaubas par šī kodeksa 78. panta 3. punkta interpretāciju, un šī tiesību norma ir noteicoša šīs lietas izspriešanā.

16

Šādos apstākļos Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

17

Ar saviem jautājumiem, kas ir jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai un kādā mērā Muitas kodeksa 78. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, kurā ir ierobežota muitas dienestu iespēja atkārtoti veikt pēcmuitošanas pārbaudi un tās rezultātā noteikt jaunu muitas parādu, ja, pirmkārt, kompetentā nodokļu administrācija saņem informāciju, ka muitas tiesiskais regulējums ir ticis piemērots, pamatojoties uz nepatiesiem vai nepilnīgiem datiem, un, otrkārt, šī informācija nebija zināma lēmuma par sākotnējo pēcmuitošanas pārbaudi pieņemšanas brīdī.

18

Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jānorāda, ka Muitas kodeksa 78. panta 3. punktā ir paredzēts, ka muitas dienesti “saskaņā ar pastāvošajiem noteikumiem” veic tajā paredzētos pasākumus.

19

Turklāt gan no minētā kodeksa 1. panta, saskaņā ar kuru Savienības tiesisko regulējumu muitas jomā veido arī noteikumi, kas pieņemti tā piemērošanai valsts līmenī, gan no Tiesas judikatūras izriet, ka, lai arī dalībvalstis joprojām ir pilnvarotas pieņemt procesuālus noteikumus Muitas kodeksa piemērošanas jomā, tām tomēr ir jāpārliecinās, ka tie atbilst šim kodeksam, kā arī – vispārīgi – atbilstošajām Savienības tiesību prasībām un principiem (pēc analoģijas it īpaši skat. spriedumu CIVAD, C‑533/10, EU:C:2012:347, 23. punkts; rīkojumu Saupiquet/Komisija, C‑37/12 P, EU:C:2013:96, 39. punkts, kā arī spriedumu Kamino International Logistics un Datema Hellmann Worldwide Logistics, C‑129/13 un C‑130/13, EU:C:2014:2041, 77. punkts).

20

Ar šādu atrunu dalībvalstu kompetencē principā saglabājas tādu noteikumu pieņemšana, kas reglamentē Muitas kodeksa 78. panta 3. punktā paredzētās pēcmuitošanas pārbaudes.

21

Lai konkrētāk noteiktu, vai un kādā mērā dalībvalsts var paredzēt ierobežojumus šajā saistībā, vispirms ir jāatgādina, ka Muitas kodeksa 78. pantā ir noteikta procedūra, kas muitas dienestiem vajadzības gadījumā ļauj pēc savas ierosmes veikt muitas deklarācijas pēcmuitošanas pārbaudi, proti, pēc šajā deklarācijā norādīto preču atlaišanas (šajā ziņā skat. spriedumus Overland Footwear, C‑468/03, EU:C:2005:624, 62., 64. un 66. punkts, kā arī Greencarrier Freight Services Latvia, C‑571/12, EU:C:2014:102, 28. punkts).

22

Šajā nolūkā minētie dienesti var, pirmkārt, saskaņā ar Muitas kodeksa 78. panta 1. punktu pārskatīt muitas deklarācijas, proti, tās atkārtoti pārbaudīt (spriedums Overland Footwear, C‑468/03, EU:C:2005:624, 45. punkts).

23

Otrkārt, atbilstoši Muitas kodeksa 78. panta 2. punktam muitas dienesti, lai pārliecinātos par muitas deklarācijā norādīto datu patiesumu, var pārbaudīt atbilstošos dokumentus un datus, kā arī vajadzības gadījumā pārbaudīt attiecīgās preces (šajā ziņā skat. spriedumu Greencarrier Freight Services Latvia, C‑571/12, EU:C:2014:102, 29. punkts).

24

Ja šīs pārskatīšanas vai šo pārbaužu rezultātā atklājas, ka attiecīgās muitas procedūras noteikumi ir tikuši piemēroti, pamatojoties uz nepatiesu vai nepilnīgu informāciju, proti, tad, ja vai nu ir tikušas pieļautas formālas kļūdas, vai informācijas noklusējums, vai arī kļūdas piemērojamo tiesību interpretācijā, saskaņā ar Muitas kodeksa 78. panta 3. punktu muitas dienestiem, ņemot vērā tiem pieejamo jauno informāciju, ir jāveic pasākumi, kas vajadzīgi, lai stāvokli izlabotu (šajā ziņā skat. spriedumu Terex Equipment u.c., C‑430/08 un C‑431/08, EU:C:2010:15, 62. punkts).

25

Šajā ziņā ir jākonstatē, ka minētā kodeksa 78. panta tekstā nav iekļauts ierobežojums nedz attiecībā uz muitas dienestu iespēju veikt atkārtotu pārskatīšanu vai pēcmuitošanas pārbaudi šī panta 1. un 2. punkta izpratnē, nedz arī attiecībā uz to veiktajiem pasākumiem, kas vajadzīgi, lai stāvokli izlabotu atbilstoši minētā panta 3. punktam.

26

Proti, gan pats Muitas kodeksa mērķis, ciktāl tostarp atbilstoši tā preambulas 5. apsvērumam tas ir paredzēts, lai nodrošinātu tajā paredzēto nodokļu pareizu piemērošanu (šajā ziņā skat. spriedumu Greencarrier Freight Services Latvia, C‑571/12, EU:C:2014:102, 32. punkts), gan minētā kodeksa 78. panta īpašā loģika – pielāgot muitas procedūru patiesajai situācijai, izlabojot formālas kļūdas vai trūkumus, kā arī kļūdas piemērojamo tiesību interpretācijā (skat. spriedumus Terex Equipment u.c., C‑430/08 un C‑431/08, EU:C:2010:15, 56. punkts, kā arī Südzucker u.c.,C‑608/10, C‑10/11 un C‑23/11, EU:C:2012:444, 47. punkts), – liecina pret šādu šā panta interpretāciju, kas ļauj vispārīgi izslēgt to, ka muitas dienesti veic muitas deklarāciju pārskatīšanu vai citas pēcmuitošanas pārbaudes, lai vajadzības gadījumā izlabotu stāvokli.

27

Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka minētajiem dienestiem, tostarp, lai efektīvi sasniegtu šos mērķus, ir liela novērtējuma brīvība pārskatīšanas un pēcmuitošanas pārbaužu veikšanā (šajā ziņā skat. spriedumus Südzucker u.c., C‑608/10, C‑10/11 un C‑23/11, EU:C:2012:444, 48. un 50. punkts, kā arī Digitalnet u.c.,C‑320/11, C‑330/11, C‑382/11 un C‑383/11, EU:C:2012:745, 66. punkts).

28

No minētā izriet, ka Muitas kodeksa 78. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka vispārīgi tas ļauj muitas dienestiem tiem uzlikto pienākumu ietvaros atkārtoti izskatīt muitas deklarāciju vai veikt tās pēcmuitošanas pārbaudi un to rezultātā attiecīgi noteikt jaunu muitas parādu.

29

Tomēr muitas dienestu iespēja veikt muitas deklarāciju pārskatīšanu un veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai izlabotu stāvokli, ir pakļauta nosacījumam, ka tiek ievērotas attiecīgās vispārējo Savienības tiesību principu prasības, tostarp tās, kas izriet no tiesiskās noteiktības principa un – kā tā izpausmes – tiesiskās paļāvības aizsardzības principa.

30

Šajā ziņā uzreiz ir jāatgādina, ka tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principi ir daļa no Savienības tiesību sistēmas. Šajā saistībā tie ir jāievēro Savienības iestādēm, kā arī dalībvalstīm, kad tās īsteno ar Savienības tiesisko regulējumu piešķirtās pilnvaras (šajā ziņā it īpaši skat. spriedumus Netto Supermarkt, C‑271/06, EU:C:2008:105, 18. punkts, un Plantanol, C‑201/08, EU:C:2009:539, 43. punkts).

31

Runājot, pirmkārt, par tiesiskās noteiktības principu, ir jānorāda, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tā mērķis ir nodrošināt situāciju un tiesisko attiecību paredzamību, un tas tostarp paredz, ka nedrīkst bezgalīgi būt iespējai apšaubīt nodokļa maksātāja situāciju attiecībā uz tā tiesībām un pienākumiem pret nodokļu administrāciju vai muitas dienestu (šajā ziņā it īpaši skat. spriedumus Alstom Power Hydro, C‑472/08, EU:C:2010:32, 16. punkts, un Elsacom, C‑294/11, EU:C:2012:382, 29. punkts).

32

Šajā ziņā no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka saprātīgs noilguma termiņš neatkarīgi no tā, vai tas ir noteikts valsts tiesībās vai Savienības tiesībās, atbilst tiesiskās noteiktības interesēm, kuras aizsargā gan indivīdu, gan attiecīgo administrāciju, tādējādi neliedzot indivīdam izmantot Savienības tiesību sistēmā piešķirtās tiesības (šajā ziņā skat. spriedumus Barth, C‑542/08, EU:C:2010:193, 28. punkts, un CIVAD, C‑533/10, EU:C:2012:347, 23. punkts).

33

Līdz ar to, tā kā Muitas kodeksa 78. pantā nav ieviests nekāds noilguma termiņš muitas deklarāciju pēcmuitošanas pārbaudes veikšanai, dalībvalstis, ņemot vērā tiesiskās noteiktības principu, ir pilnvarotas noteikt šai procedūrai saprātīgu noilguma termiņu.

34

Tomēr, pat ja šajā pantā nav paredzēts īpašs termiņš šajā ziņā, ir jānorāda, ka saskaņā ar Muitas kodeksa 221. panta 3. punktu muitas dienestiem jauna muitas parāda paziņošanai ir trīs gadu termiņš no šā parāda rašanās dienas (skat. spriedumu Greencarrier Freight Services Latvia, C‑571/12, EU:C:2014:102, 40. punkts).

35

Pēc šī termiņa beigām parāds ir noildzis un tādējādi dzēsts Muitas kodeksa 233. panta nozīmē (skat. spriedumu Direct Parcel Distribution Belgium, C‑264/08, EU:C:2010:43, 43. punkts).

36

Ciktāl, beidzoties trīs gadu termiņam no muitas parāda rašanās dienas, vairs nav iespējams paziņot jauno muitas parādu un attiecīgi veikt no pārskatīšanas vai pēcmuitošanas pārbaudēm Muitas kodeksa 78. panta 3. punkta izpratnē izrietošas darbības, dalībvalstīm, ņemot vērā tiesiskās noteiktības principu, nevar liegt ierobežot pārskatīšanas procedūras izmantošanu, ko tās paredz pēc trīs gadu no sākotnējā muitas parāda rašanās dienas termiņa beigām, tostarp piemērojot šai pārskatīšanai šādu noilguma termiņu (šajā ziņā skat. spriedumu Greencarrier Freight Services Latvia, C‑571/12, EU:C:2014:102, 40. un 41. punkts).

37

Turpretī šajā trīs gadu laikposmā dalībvalsts tiesiskajam regulējumam – kā ir norādīts šā sprieduma 25.–28. punktā – ir jāļauj muitas dienestiem no jauna veikt pasākumu, lai izlabotu stāvokli pēc tam, kad ir tikusi veikta pārskatīšana vai pēcmuitošanas pārbaude atbilstoši Muitas kodeksa 78. panta 3. punktam, tostarp labojot muitas parādu. Turklāt šāda pasākuma veikšanai ir jābūt iespējamai pat pēc minētā laikposma beigām situācijā, kad muitas parāds šī kodeksa 221. panta 4. punkta izpratnē izriet no darbības, kas brīdī, kad tā tikusi veikta, bija kriminālsodāma, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

38

Vēl jo vairāk situācijās, kas nav pēdējā minētā situācija, par tiesiskās noteiktības principam atbilstošām vismaz trīs gadu laikposmā no muitas parāda rašanās brīža ir jāuzskata pārskatīšanas un pēcmuitošanas pārbaudes minētā panta 1. un 2. punkta izpratnē, kas tikušas veiktas atkārtoti, jo šāda pārskatīšana vai pēcmuitošanas pārbaude, kā to ir norādījusi Komisija, pati par sevi ne vienmēr ietekmē attiecīgā nodokļa maksātāja tiesisko stāvokli.

39

Attiecībā, otrkārt, uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu ir jānorāda, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka iespēja atsaukties uz šo principu ir jebkuram saimnieciskās darbības subjektam, kuram valsts iestāde ir radījusi pamatotu paļāvību. Tomēr, ja uzmanīgs un apdomīgs saimnieciskās darbības subjekts var paredzēt, ka tiks veikts pasākums, kas varētu ietekmēt tā intereses, tas nevar uz šo principu atsaukties pēc šā pasākuma veikšanas. Turklāt saimnieciskās darbības subjekti nevar tiesiski paļauties uz to, ka pastāvošā situācija saglabāsies, jo tā var mainīties, valsts iestādēm izmantojot savu novērtējuma brīvību (it īpaši skat. spriedumu Plantanol, C‑201/08, EU:C:2009:539, 53. punkts).

40

Šajā ziņā, runājot par nodokļa maksātāja iespēju atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu gadījumā, ja tiek veikta pārskatīšana vai pēcmuitošanas pārbaudes vai noteikts ar to saistītais muitas parāds, no Tiesas judikatūras izriet, ka šis nodokļa maksātājs nevar balstīt tiesisko paļāvību uz sertifikātu spēkā esamību tādēļ, ka dalībvalsts muitas dienesti to sākotnēji ir pieņēmuši, jo šo dienestu loma pirmajā muitas deklarāciju pieņemšanā nerada nekādu šķērsli vēlāko pārbaužu veikšanai, nedz arī no tām izrietošajām sekām (šajā ziņā skat. spriedumus Van Gend & Loos un Expeditiebedrijf Bosman/Komisija, 98/83 un 230/83, EU:C:1984:342, 20. punkts, kā arī Faroe Seafood u.c.,C‑153/94 un C‑204/94, EU:C:1996:198, 93. punkts).

41

Proti, trīs gadu laikposmā no sākotnējā muitas parāda rašanās brīža, kurš minēts šā sprieduma 34. punktā, nodokļa maksātājam kā saimnieciskās darbības subjektam ir jārēķinās ar risku un jāveic vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātos pret to, ka muitas dienesti pārskata lēmumu par muitas parādu, ņemot vērā jaunos faktus, kas tām var būt pēc pārbaužu veikšanas (šajā ziņā skat. spriedumu Lagura Vermögensverwaltung, C‑438/11, EU:C:2012:703, 30. punkts).

42

Līdz ar to tiesiskās paļāvības aizsardzības principam vispārīgi nav pretrunā tas, ka muitas dienesti veic pārskatīšanu vai vēlākas pēcmuitošanas pārbaudes un rīkojas atbilstoši to rezultātiem Muitas kodeksa 78. panta 3. punkta izpratnē.

43

Treškārt, tomēr ir jānorāda, ka nodokļa maksātājs vienmēr drīkst iebilst pret to, ka a posteriori tiek ņemtas vērā muitas nodevas, ja ir izpildīti Muitas kodeksa 220. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētie īpašie un kumulatīvie nosacījumi, kuru mērķis ir aizsargāt nodokļa maksātāja tiesisko paļāvību attiecībā uz to, ka visi elementi, uz kuriem ir balstīts lēmums par muitas nodevu iekasēšanu vai neiekasēšanu, ir pamatoti (skat. spriedumu Agrover, C‑173/06, EU:C:2007:612, 30. un 31. punkts).

44

Tomēr saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru nodokļa maksātāja tiesiskā paļāvība ir minētajā tiesību normā paredzētās aizsardzības vērta tikai tad, ja kompetentās iestādes “pašas” ir radījušas šādai paļāvībai attiecīgu pamatu. Tādējādi vienīgi tādas kļūdas, ko var piedēvēt kompetento iestāžu aktīvai rīcībai, dod tiesības uz muitas nodokļu vēlāku nepiedzīšanu (šajā ziņā skat. spriedumus Mecanarte, C‑348/89, EU:C:1991:278, 19. un 23. punkts, kā arī Agrover, C‑173/06, EU:C:2007:612, 31. punkts).

45

Tomēr, ņemot vērā tostarp to, ka atbilstoši iesniedzējtiesas aprakstītajiem faktiem pārskatīšanas procedūra tika atkārtota pēc tam, kad tika saņemta informācija par izcelsmes sertifikātu, kas šajā gadījumā izriet no OLAF ziņojuma un kas nebija zināma muitas dienestiem brīdī, kad tika pieņemts lēmums par sākotnējo pēcmuitošanas pārbaudi, šķiet, ka šādas situācijas nav pamatlietā, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

46

Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Muitas kodeksa 78. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, kurā ir ierobežota muitas iestāžu iespēja atkārtoti veikt pārskatīšanu vai pēcmuitošanas pārbaudi un tās rezultātā noteikt jaunu muitas parādu, ciktāl šī ierobežošana attiecas uz trīs gadu laikposmu no sākotnējā muitas parāda rašanās brīža, kas ir jāpārbauda valsts tiesai.

47

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež:

Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 16. novembra Regulu (EK) Nr. 2700/2000, 78. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums kā pamatlietā, kurā ir ierobežota muitas dienestu iespēja atkārtoti veikt pārskatīšanu vai pēcmuitošanas pārbaudi un tās rezultātā noteikt jaunu muitas parādu, ciktāl šī ierobežošana attiecas uz trīs gadu laikposmu no sākotnējā muitas parāda rašanās brīža, kas ir jāpārbauda valsts tiesai.