—

Firma Ernst Kollmer Fleischimport und ‑export vārdā – D. Ehle, Rechtsanwalt,

—

Grieķijas valdības vārdā – I. Chalkias un E. Leftheriotou, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – J. Baquero Cruz un P. Rossi, kā arī B. Eggers, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Padomes 1995. gada 18. decembra Regulas (EK, Euratom) Nr. 2988/95 par Eiropas Kopienu finanšu interešu aizsardzību (OV L 312, 1. lpp.) 1. panta 2. punkta un 3. panta 1. punkta pirmās daļas interpretāciju.

2

Šis lūgums ir ticis iesniegts tiesvedībā starp Firma Ernst Kollmer Fleischimport und ‑export un Hauptzollamt Hamburg-Jonas (Hamburgas–Jonas galvenā muitas iestāde, turpmāk tekstā – “Hauptzollamt”) par eksporta kompensāciju atlīdzināšanu.

3

Regulas Nr. 2988/95 1. pantā ir noteikts:

“1.   Eiropas Kopienu finansiālo interešu aizsardzībai ar šo tiek pieņemti vispārīgi noteikumi par vienveida pārbaudēm un administratīviem pasākumiem un sodiem, kas saistīti ar Kopienas tiesību pārkāpumiem.

2.   “Pārkāpums” nozīmē Kopienas tiesību normas pārkāpumu, ko rada kāda saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība, kas kaitē vai varētu kaitēt Kopienu budžetam vai to pārvaldītiem budžetiem: mazinot vai zaudējot ienākumus no Kopienu vārdā tieši izveidotajiem pašu resursiem vai veicot nepamatotus izdevumus.”

4

Šīs regulas 3. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Lietas noilguma termiņš ir četri gadi no 1. panta 1. punktā minētā pārkāpuma izdarīšanas brīža. Nozaru noteikumos tomēr var paredzēt īsāku laiku, kas nevar būt mazāks par trim gadiem.

Ja pārkāpums ir nepārtraukts vai vairākkārtējs, noilguma termiņš sākas dienā, kad pārkāpums beidzies. [..]

[..]”

5

Minētās regulas 4. pants attiecas uz administratīvajiem pasākumiem nepamatoti gūtā labuma atgūšanai. Regulas 5. pantā ir paredzēta iespēja piemērot administratīvos sodus saistībā ar tīšiem pārkāpumiem vai pārkāpumiem neuzmanības dēļ.

6

Padomes 1980. gada 4. marta Regulas (EEK) Nr. 565/80 par lauksaimniecības produktu eksporta kompensāciju avansa maksājumiem (OV L 62, 5. lpp.) 5. panta 1. punktā – pirms šī regula tika atcelta ar Komisijas 2006. gada 20. novembra Regulu (EK) Nr. 1713/2006, ar ko atceļ lauksaimniecības produktu eksporta kompensāciju iepriekšēju finansējumu (OV L 321, 11. lpp.), – bija noteikts, ka “summa, kas vienāda ar eksporta kompensāciju, pēc ieinteresētās puses lūguma tiek izmaksāta, tiklīdz produkti vai preces ir bijuši pakļauti muitas noliktavu vai brīvās zonas procedūrai nolūkā tos izvest noteiktā termiņā”.

7

Šīs regulas 6. pantā bija paredzēts:

“Lai varētu gūt labumu no šajā regulā paredzētajiem noteikumiem, iesniedz nodrošinājumu, kas garantē samaksātajai summai vienlīdzīgas summas, kā arī papildu summas atmaksāšanu.

Neierobežojot force majeure gadījumus, šis nodrošinājums tiek atsavināts pilnībā vai daļēji, ja:

8

Komisijas 1987. gada 27. novembra Regulas (EEK) Nr. 3665/87, ar kuru paredz kopīgus sīki izstrādātus noteikumus, kas jāievēro, piemērojot eksporta kompensāciju sistēmu lauksaimniecības produktiem (OV L 351, 1. lpp.), 17. panta 1. punktā – pirms minētā regula tika atcelta ar Komisijas 1999. gada 15. aprīļa Regulu (EK) Nr. 800/1999, ar kuru nosaka kopējus sīki izstrādātus noteikumus eksporta kompensāciju sistēmas piemērošanai lauksaimniecības produktiem (OV L 102, 11. lpp.), – bija noteikts:

“Produktam divpadsmit mēnešu laikā pēc eksporta deklarācijas pieņemšanas ir nemainītā stāvoklī jābūt importētam uz trešo valsti vai vienu no trešajām valstīm, attiecībā uz kurām kompensācija ir paredzēta [..].” [neoficiāls tulkojums]

9

Šīs regulas 18. panta 1. punktā bija noteikts:

“Izlaišanai patēriņam vajadzīgo muitas formalitāšu nokārtošana apliecināma:

[..].”

10

Ar lēmumiem, kas pieņemti 1992. un 1993. gadā, Hauptzollamt avansa veidā prasītājai pamatlietā piešķīra eksporta kompensācijas pret nodrošinājumu saskaņā ar Regulas Nr. 565/80 5. panta 1. punktu un 6. pantu. Šie avansi attiecās uz vairākām liellopu gaļas kravām, kas tika glabātas noliktavās eksportēšanas nolūkos.

11

Ar 1993. gada 10. augusta vēstuli prasītāja pamatlietā Hauptzollamt pārsūtīja muitas deklarāciju Nr. 79/239, kuru 1993. gada 9. martā bija izsnieguši Jordānijas muitas dienesti. Ar šo deklarāciju tika apliecināts, ka Jordānijā ir izlaista patēriņam liellopu gaļas krava, kuru ir eksportējusi prasītāja pamatlietā. Hauptzollamt1996. gada 30. aprīlī un 1998. gada 4. martā atbrīvoja nodrošinājumu, kuru bija sniegusi prasītāja pamatlietā.

12

Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) no 1998. gada 28. februāra līdz 14. martam veica pārbaudi, kurā tika konstatēts, ka Jordānijas muitas dienestu izsniegtā muitas deklarācija ir tikusi anulēta pirms ievedmuitas nodokļa iekasēšanas un attiecīgā liellopu gaļas krava patiesībā ir tikusi reeksportēta uz Irāku.

13

Ar 1999. gada 23. septembra lēmumu Hauptzollamt uzdeva atgūt summu EUR 103289,89 apmērā. Prasītāja pamatlietā apstrīdēja šo lēmumu par atgūšanu, un rezultātā šī summa ar 2011. gada 26. septembra lēmumu tika samazināta līdz EUR 59545,70. Pārējā daļā šī sūdzība ar 2012. gada 23. janvāra lēmumu tika noraidīta.

14

Prasītāja pamatlietā 2012. gada 5. februārī cēla prasību Finanzgericht Hamburg, kurā tā lūdz atcelt trīs iepriekš minētos lēmumus. Tā apgalvo, ka atgūšanas tiesībām ir iestājies noilgums. Tā uzskata, ka, pamatojoties uz Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punktu, noilguma termiņš sākas nevis no nodrošinājuma atbrīvošanas, bet no pārkāpuma izdarīšanas brīža. Proti, šīs regulas 1. panta 2. punktā “pārkāpuma” jēdziens esot piesaistīts saimnieciskās darbības subjekta rīcībai vai nolaidībai. Tādējādi, lai noskaidrotu, vai nepamatotu maksājumu atgūšanas prasījumam ir iestājies noilgums, par pamatu esot jāņem datums, kurā tika uzrādīta Jordānijas muitas dienestu izsniegtā muitas deklarācija, proti, 1993. gada 10. augusts.

15

Iesniedzējtiesa sliecas uzskatīt, ka noilguma termiņš – neatkarīgi no kaitējuma rašanās brīža – sākas, kad ir notikusi saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība, kura ir uzskatāma par Savienības tiesību normas pārkāpumu. Šāda interpretācija izrietot no Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punkta un 3. panta 1. punkta formulējuma. Proti, pirmkārt, šīs regulas 1. panta 2. punkta formulējums liecinot, ka Savienības likumdevējs, kurš šīs tiesību normas redakcijā ir izmantojis vēlējuma izteiksmi, nesaista “pārkāpuma” jēdzienu ar kaitējuma rašanos, jo saimnieciskās darbības subjekta rīcība var būt uzskatāma par pārkāpumu arī tad, ja tā “varētu” kaitēt Savienības budžetam. Otrkārt, no minētās regulas 3. panta 1. punkta pirmās daļas formulējuma, kurā ir norāde uz “pārkāpuma izdarīšanu”, izrietot, ka Savienības likumdevējs ir centies noilguma termiņa sākumu sasaistīt nevis ar pārkāpuma “rašanos”, bet “izdarīšanu”, proti, saimnieciskās darbības subjekta izturēšanos, kura ir uzskatāma par Savienības tiesību normas pārkāpumu.

16

Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka gadījumos, kuros Savienības tiesību normas pārkāpums ir atklāts tikai pēc kaitējuma rašanās, jautājums par noilguma termiņa sākumu varētu tikt vērtēts atšķirīgi. Proti, varētu tikt uzskatīts, ka Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punktā minētais “pārkāpuma” jēdziens nozīmē divu nosacījumu izpildi, proti, pirmkārt, saimnieciskas darbības subjekta izturēšanos un, otrkārt, tās rezultātā nodarīto kaitējumu.

17

Gadījumā, ja Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzētais noilguma termiņš sāktos tikai no kaitējuma rašanās datuma, iesniedzējtiesai rodas jautājums, vai “kaitējums” Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punkta izpratnē rodas no brīža, kad tiek samaksāta eksporta kompensācijai atbilstošā avansa summa, vai tikai no datuma, kad eksporta kompensācija tiek piešķirta galīgi, atbrīvojot nodrošinājumu.

18

Šādos apstākļos Finanzgericht Hamburg nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

19

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tādos apstākļos kā pamatlietā, kuros Savienības tiesību normas pārkāpums ir ticis atklāts tikai pēc kaitējuma rašanās, Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punkts un 3. panta 1. punkta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka noilguma termiņš sākas no datuma, kurā Savienības budžetam vai tās pārvaldītajiem budžetiem ticis radīts kaitējums, vai arī, ka šis termiņš – neatkarīgi no minētā datuma – sākas, kad notiek saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība, kas ir uzskatāma par Savienības tiesību pārkāpumu.

20

Sākumā, pirmkārt, ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzētais noteikums par četru gadu noilguma termiņu, nepastāvot Savienības nozaru regulējumam vai valsts tiesību aktiem, kuros paredzēts īpašs noilguma regulējums, ir piemērojams pārkāpumiem, ar kuriem tiek apdraudētas Savienības finansiālās intereses (šajā ziņā skat. spriedumu Pfeifer & Langen, C‑564/10, EU:C:2012:190, 39. un 40. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

21

Otrkārt, ir jānorāda, ka šajā lietā ir piemērojams Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkts, kaut arī pamatlieta attiecas uz faktiem, kas ir notikuši 1992. un 1993. gadā. Proti, Tiesa jau ir nospriedusi, ka šajā tiesību normā paredzētais noilguma termiņš ir piemērojams pārkāpumiem, kas izdarīti pirms šīs regulas stāšanās spēkā (šajā ziņā skat. spriedumu Josef Vosding Schlacht‑, Kühl‑ und Zerlegebetrieb u.c., no C‑278/07 līdz C‑280/07, EU:C:2009:38, 34. punkts).

22

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, lai noskaidrotu Savienības tiesību normu – šajā gadījumā Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punkta un 3. panta 1. punkta pirmās daļas – tvērumu, ir jāņem vērā gan to formulējums, gan to konteksts, gan arī to mērķi (spriedums Angerer, C‑477/13, EU:C:2015:239, 26. punkts un tajā minētā judikatūra).

23

Regulas Nr. 2988/95 3. panta 1. punkta pirmajā daļā ir burtiski noteikts, ka lietas noilguma termiņš ir četri gadi no pārkāpuma izdarīšanas brīža. Šīs regulas 1. panta 2. punktā jēdziens “pārkāpums” ir definēts kā Savienības tiesību normas pārkāpums, ko rada kāda saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība, kas kaitē vai varētu kaitēt Savienības vispārējam budžetam vai tās pārvaldītiem budžetiem.

24

Tādējādi pārkāpuma izdarīšanas brīdis, no kura sākas noilguma termiņš, ir tad, kad ir izpildīti divi nosacījumi, proti, saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība, kas ir uzskatāma par Savienības tiesību pārkāpumu, kā arī kaitējums vai iespējams kaitējums Savienības budžetam.

25

Tādos apstākļos kā pamatlietā, kuros Savienības tiesību pārkāpums ir ticis atklāts pēc kaitējuma rašanās, noilguma termiņš sākas no pārkāpuma izdarīšanas brīža, proti, no brīža, kad gan notikusi saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība, kas ir uzskatāma par Savienības tiesību pārkāpumu, gan radies kaitējums Savienības budžetam vai tās pārvaldītajiem budžetiem.

26

Šāds secinājums atbilst mērķim, kuram paredzēta Regula Nr. 2988/95, ar kuru – kā teikts tās 1. panta 1. punktā – ir domāts aizsargāt Savienības finansiālās intereses. Tādējādi dies a quo ir tā notikuma datumā, kas ir pēdējais, proti, vai nu kaitējuma rašanās datumā, ja kaitējums rodas pēc rīcības vai nolaidības, kura ir uzskatāma par Savienības tiesību pārkāpumu, vai šīs rīcības vai nolaidības datumā, ja attiecīgais labums ir ticis piešķirts pirms minētās rīcības vai nolaidības. Šādi tiek veicināta Savienības finansiālo interešu aizsardzības mērķa sasniegšana.

27

Šo secinājumu neliek apšaubīt arī Grieķijas valdības arguments, ka dies a quo ir dienā, kad kompetentās iestādes atklāj pārkāpumu. Proti, šis arguments ir pretrunā Tiesas judikatūrai, kurā noteikts, ka datums, kad valsts iestādes ir uzzinājušas par pārkāpumu, neietekmē noilguma termiņa sākuma brīdi (spriedums Pfeifer & Langen, C‑52/14, EU:C:2015:381, 67. punkts).

28

Turklāt saskaņā ar Tiesas judikatūru administrācijai ir vispārīgs rūpības pienākums, pārbaudot to pašas veikto maksājumu pareizību, ar kuriem tiek apgrūtināts Savienības budžets (spriedums Ze Fu Fleischhandel GmbH un Vion Trading, C‑201/10 un C‑202/10, EU:C:2011:282, 44. punkts). Secināt, ka dies a quo ir dienā, kad tiek atklāts attiecīgais pārkāpums, būtu pretrunā šim rūpības pienākumam.

29

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punkts un 3. panta 1. punkta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos kā pamatlietā, kuros Savienības tiesību normas pārkāpums ir ticis atklāts tikai pēc kaitējuma rašanās, noilguma termiņš sākas no brīža, kad gan notikusi saimnieciskās darbības subjekta rīcība vai nolaidība, kas ir uzskatāma par Savienības tiesību pārkāpumu, gan radies kaitējums Savienības budžetam vai tās pārvaldītajiem budžetiem.

30

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, kurā brīdī tādos apstākļos kā pamatlietā rodas “kaitējums” Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punkta izpratnē.

31

Pirms sniegt atbildi uz šo jautājumu, ir jāatgādina pamatlietas faktu hronoloģiskā secība. Vispirms prasītājai pamatlietā 1992. un 1993. gadā saskaņā ar Regulas Nr. 565/80 5. panta 1. punktu avansa veidā tika piešķirta eksporta kompensācijai atbilstoša summa. Pēc tam, 1993. gada 10. augustā, prasītāja pamatlietā uzrādīja Jordānijas muitas dienestu izsniegtu muitas deklarāciju, lai pierādītu, ka ir izpildītas muitas formalitātes saistībā ar izlaišanu patēriņam Jordānijā atbilstoši Regulas Nr. 3665/87 17. panta 3. punktam un 18. panta 1. punktam. Visbeidzot, 1996. gada 30. aprīlī un 1998. gada 4. martā, tika atbrīvots avansa piešķiršanas brīdī atbilstoši Regulas Nr. 565/80 6. pantam sniegtais nodrošinājums.

32

Šajos apstākļos “kaitējums” Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punkta izpratnē rodas datumā, kurā ir pieņemts lēmums galīgi piešķirt attiecīgo labumu, šajā gadījumā – eksporta kompensācijas. Proti, Savienības budžetam nodarītais kaitējums eksistē tieši no šā brīža. Nevar tikt uzskatīts, ka šis kaitējums pastāvēja pirms datuma, kurā labums tika galīgi piešķirts, jo citādi tiktu atzīts, ka noilguma termiņš, kas piemērojams šā labuma atgūšanai, var sākties jau brīdī, kad šis labums vēl nav piešķirts.

33

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 2988/95 1. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos kā pamatlietā kaitējums ir radies, līdzko ir ticis pieņemts lēmums piešķirt eksporta kompensāciju attiecīgajam eksportētājam.

34

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: