15.3.2014   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 78/4

1)

Vai garantija, ka īpašumtiesību saņēmējam, kas iegūst maksātnespējīgu uzņēmumu vai šā uzņēmuma ražotni, nav jāuzņemas parādsaistības, kas izriet no sociālā nodrošinājuma parādsaistībām pirms ražotnes iegādes tiesību piešķiršanas, vai agrāku darba tiesisko attiecību parādsaistības, ja maksātnespējas procesā tiek nodrošināta šī aizsardzība, kas ir vismaz līdzvērtīga tai, kura paredzēta Kopienu direktīvās, ir uzskatāma par tādu, kas attiecas tikai un vienīgi uz saistībām, kuras ir tieši saistītas ar darba līgumiem vai darba tiesiskajām attiecībām, vai arī darbinieku tiesību un nodarbinātības visaptverošas aizsardzības kontekstā šī pati garantija būtu izvēršama arī uz darba tiesisko attiecību vai sociālā nodrošinājuma parādsaistībām pirms iegādes tiesību piešķiršanas trešajai personai?

2)

Vai šajā pašā darbinieku tiesību garantēšanas kontekstā ražotnes ieguvējs var no maksātnespējas lietu izskatošās un par iegādes tiesību piešķiršanu lemjošās tiesas saņemt šo garantiju attiecībā ne tikai uz tiesībām, kas izriet no darba līgumiem, bet arī uz parādsaistībām, kas pirms iegādes tiesību piešķiršanas maksātnespējīgajam parādniekam varētu būt bijušas attiecībā pret darbiniekiem, kuru darba tiesiskās attiecības jau ir beigušās, vai agrākas sociālā nodrošinājuma parādsaistības?

3)

Vai subjektam, kas iegūst maksātnespējīgu uzņēmumu vai tā ražotni, apņemoties subrogācijas kārtībā atstāt spēkā visus vai daļu no darba līgumiem, tiek garantēts, ka pret to nedz varēs vērst prasības, nedz tiks nodotas citas īpašumtiesības nododošās personas saistības, kas izriet no līgumiem vai tiesiskajām attiecībām, ko tas pārņem subrogācijas kārtībā, it īpaši prasījumi, kas iespējami izriet no agrākām darba tiesiskajām attiecībām vai sociālā nodrošinājuma parādsaistībām?

4)

Vai tiesas vai administratīvā ceļā par maksātnespējīgu atzītu un likvidējamu ražotņu vai uzņēmumu īpašumtiesību pārejas jautājumā Direktīva 2001/23 (1) galu galā var tikt interpretēta tādējādi, ka tiek nodrošināta ne tikai darba līgumu aizsardzība, bet arī pārliecība, ka ieguvējam nebūs jāatbild par parādsaistībām, kas radušās pirms attiecīgās ražotnes iegādes?

5)

Vai Spānijas Ley Concursal [Maksātnespējas likuma] 149. panta 2. punkta formulējums, kurā ir runāts par uzņēmuma pārņemšanu, ir valsts tiesību norma, kas iepriekš minētās Direktīvas 23/2001 5. panta 2. punkta a) apakšpunktā prasīta, lai iestātos tajā paredzētais izņēmums?

6)

Turklāt, vai gadījumā, ja iepriekš minētais atbilst patiesībai, lēmumam par iegādes tiesību piešķiršanu, ko ar šīm garantijām un nodrošinājumiem pieņem maksātnespējas lietu izskatošā tiesa, ir katrā ziņā jābūt saistošam citās tiesvedības vai administratīvās procedūrās, kas iespējami var tikt uzsāktas pret jauno ieguvēju par parādsaistībām, kas radušās līdz iegādes dienai, un tādējādi Estatuto de los Trabajadores [Darba likuma] 44. pants nevar atņemt tiesiskās sekas Ley Concursal 149. panta 2. un 3. punktā noteiktajam?

7)

Turpretim, ja uzskatāms, ka Ley Concursal 149. panta 2. un 3. punkts nerada direktīvas 5. pantā paredzēto izņēmumu, Tiesai tiek lūgts paskaidrot, vai direktīvas 3. panta 1. punktā paredzētais regulējums attiecas tikai uz tiesībām un pienākumiem, kas ir ciešā saistībā ar spēkā esošos līgumos noformētām darba tiesiskajām attiecībām, un tāpēc nekādā gadījumā nav uzskatāms, ka ieguvējam pāriet tiesības vai pienākumi, kas izriet, piemēram, no sociālā nodrošinājuma maksājumiem, vai kādi citi pienākumi saistībā ar pirms maksātnespējas procesa uzsākšanas jau izbeigtiem darba līgumiem.