7.9.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 260/36

1)

Vai Direktīvas 98/59 (1) 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētais jēdziens “kolektīvā atlaišana”, kura piemērošanas jomā atkarībā no noteiktās skaitliskā robežvērtības ir ierindojama “atlaišana, ko viena vai vairāku ar konkrēto darba ņēmēju nesaistītu iemeslu dēļ veicis darba devējs”, – kā tas tiek izprasts Kopienu tiesībās – ir interpretējams tādējādi, ka ar to nav saderīga transponējošā valsts tiesību norma, kā Estatuto de los Trabajadores 51. panta 1. punkts, kurā piemērošanas joma ir ierobežota līdz noteiktiem līguma izbeigšanas gadījumiem “saimniecisku, tehnisku, organizatorisku vai ar ražošanu saistītu iemeslu dēļ”?

2)

Vai, aprēķinot gadījumu skaitu, lai konstatētu “kolektīvas atlaišanas” gadījumu Direktīvas 98/59 1. panta 1. punkta izpratnē, pie vērā ņemamiem atlaišanas gadījumiem neatkarīgi no tā, vai tā ir “atlaišana, ko [..] veicis darba devējs” (saskaņā ar a) apakšpunktu), vai arī “darba līguma attiecību izbeigšana pēc darba devēja iniciatīvas viena vai vairāku ar konkrēto darba ņēmēju nesaistītu iemeslu dēļ, ar noteikumu, ka atlaišanas gadījumi ir vismaz pieci” (saskaņā ar b) apakšpunktu), ir pieskaitāmi atsevišķi līguma izbeigšanas, beidzoties līguma darbības termiņam (uz noteiktu laiku, noteikta darba vai pakalpojuma veikšanai) gadījumi, kā minēts Estatuto de los Trabajadores 49. panta 1. punkta c) apakšpunktā?

3)

Vai jēdziens “kolektīva atlaišana saskaņā ar darba līgumiem, kas noslēgti uz ierobežotu laiku vai par kāda konkrēta darba veikšanu” Direktīvas 98/59 1. panta 2. punkta a) apakšpunktā minētā nepiemērošanas noteikuma izpratnē ir definēts, tikai par pamatu ņemot 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta kvantitatīvo kritēriju, vai arī papildus tam tiek prasīts, lai iemesls kolektīvai atlaišanai būtu meklējams arī vienotā uz noteiktu laiku noslēgtu kolektīvu darba vai pakalpojumu sniegšanas līgumu sistēmā?

4)

Vai jēdziens “darba izpildes vieta” kā definīcijai “kolektīva atlaišana” Direktīvas 98/59 1. panta 1. punkta izpratnē būtisks “Kopienu tiesību termins” un, ņemot vērā arī to, ka Direktīva – kā tas izriet no tās 5. panta – ir radīta kā minimālu tiesību normu kopums, pieļauj tādu interpretāciju, ka ir pieļaujams, ka dalībvalsts transponējošā tiesību normā – kā Estatuto de los Trabajadores 51. panta 1. punktā – skaitliskās robežvērtības aprēķinā robeža vien ir attiecināta tikai uz “uzņēmumu” kā kopumu un tādēļ izslēdz gadījumus, kuros, ja “darba izpildes vieta” tiktu izvēlēta kā atsauces lielums, aplūkotajā tiesību normā noteiktā skaitliskā sliekšņa vērtība būtu pārsniegta?