i)

Vispārējā tiesa sava sprieduma motīvu daļā neesot iedziļinājusies lietas dalībniekiem procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdotajos būtiskajos jautājumos par faktiem, kā arī par lietas dalībnieku nostāju attiecībā uz šiem faktiem.

ii)

Iepriekš minētais esot būtisks procesuāls pārkāpums, kas ietilpst Tiesas Statūtu 58. panta piemērošanas jomā, jo Vispārējās tiesas pienākums esot bijis aplūkot visus lietas dalībnieku izvirzītos prasījumus, iebildumus un argumentus.

i)

Uzskatot, ka pastāv jauns atbalsts sabiedrībai Rousse Industry AD, Vispārējā tiesa esot prettiesiski piemērojusi LESD 107. panta 1. punktu, to lasot kopā ar Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999 (1), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai, 1. panta c) punktu.

ii)

Vispārējā tiesa savu spriedumu esot taisījusi, pārkāpjot LESD 107. panta 1. punktu, jo tā nepamatoti esot uzskatījusi, ka atbalsts nav savienojams ar Savienības iekšējo tirgu un ietekmē konkurenci un ka apstāklis, ka valsts nav pieprasījusi atmaksāt nesamaksātās parādu summas, esot priekšrocība sabiedrībai.

iii)

Vispārējās tiesas spriedums neatbilstot LESD 107. panta 1. punktam un 297. pantam, jo palāta savā vērtējumā par Eiropas Komisijas izvēlētajiem kritērijiem attiecībā uz privātā sektora kreditoru esot piemērojusi no juridiskā viedokļa kļūdainu pieeju. Eiropas Komisija savus lēmumā esošos secinājumus par privātā sektora kreditora kritēriju neesot pamatojusi ar analīzi un ekonomisku pamatojumu, un tādēļ Vispārējai tiesai neesot bijis pamata piekrist Eiropas Komisijas argumentiem.

iv)

Vispārējā tiesa esot nepareizi interpretējusi un piemērojusi Regulas (EK) Nr. 659/1999 14. pantu un LESD 296. pantu, jo Eiropas Komisijai lēmumā esot bijis jānorāda atgūstamā pārmaksātā atbalsta apmērs un procentu maksājumi, turklāt procentu maksājumi esot jāaprēķina pēc Eiropas Komisijas noteiktas atbilstīgas likmes, bet tas tā neesot noticis, t. i., Eiropas Komisijas tiesību akts neesot pamatots.