—

Martin Meat kft vārdā – R. Zuberecz, ügyvéd,

—

Géza Simonfay un Ulrich Salburg vārdā – V. Nagy, ügyvéd,

—

Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér un A. M. Pálfy, pārstāvji,

—

Vācijas valdības vārdā – T. Henze un J. Möller, pārstāvji,

—

Austrijas valdības vārdā – G. Hesse, pārstāvis,

—

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un D. Lutostańska, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – J. Enegren un A. Sipos, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Akta par Čehijas Republikas, Igaunijas Republikas, Kipras Republikas, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Ungārijas Republikas, Maltas Republikas, Polijas Republikas, Slovēnijas Republikas un Slovākijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem līgumos, kas ir Eiropas Savienības pamatā (OV 2003, L 236, 33. lpp.; turpmāk tekstā – “2003. gada Pievienošanās akts”), X pielikuma 1. nodaļas 2. un 13. punktu, kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīvas 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (OV 1997, L 18, 1. lpp.) 1. panta 3. punkta c) apakšpunktu sprieduma Vicoplus u.c. (no C‑307/09 līdz C‑309/09, EU:C:2011:64) gaismā.

2

Šis lūgums radās tiesvedībā starp Martin Meat kft (turpmāk tekstā – “Martin Meat”) un Simonfay un Salburg, juridiskajiem konsultantiem, par Martin Meat atlīdzību saistībā ar naudas sodu, kas jāmaksā par Ungārijas darba ņēmēju nosūtīšanu darbā uz Austriju bez darba atļaujas.

3

2003. gada Pievienošanās akta 24. pantā ir paredzēts:

“Šā Akta V, VI, VII, VIII, IX, X, XI, XII, XIII un XIV pielikumā uzskaitītos pasākumus jaunajās dalībvalstīs piemēro atbilstīgi minētajos pielikumos paredzētajiem nosacījumiem.”

4

2003. gada Pievienošanās akta X pielikuma nosaukums ir “Pievienošanās akta 24. pantā minētais saraksts: Ungārija”. Šī pielikuma 1. nodaļas “Personu pārvietošanās brīvība” 1., 2., 5. un 13. punktā ir noteikts:

“1.   Attiecībā uz darba ņēmēju pārvietošanās brīvību un pakalpojumu sniegšanas brīvību, kas saistīta ar darba ņēmēju pagaidu pārvietošanos, kā tā definēta [Direktīvas 96/71] 1. pantā, [LESD 45. pantu un 56. panta pirmo daļu] Ungārijas attiecībās ar Beļģiju, Čehijas Republiku, Dāniju, Vāciju, Igauniju, Grieķiju, Spāniju, Franciju, Īriju, Itāliju, Latviju, Lietuvu, Luksemburgu, Nīderlandi, Austriju, Poliju, Portugāli, Slovēniju, Slovākiju, Somiju, Zviedriju un Apvienoto Karalisti pilnībā piemēro, ievērojot 2. līdz 14. punktā paredzētos pārejas noteikumus.

2.   Atkāpjoties no [Padomes 1968. gada 15. oktobra] Regulas (EEK) Nr. 1612/68 [par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (OV L 257, 2. lpp.)] 1. līdz 6. panta, pašreizējās dalībvalstis divus gadus pēc pievienošanās dienas piemēros attiecīgo valstu pasākumus vai pasākumus, kas izriet no divpusējiem nolīgumiem, kuri reglamentē Polijas pilsoņu pieeju šo valstu darba tirgiem. Pašreizējās dalībvalstis var turpināt šo pasākumu īstenošanu piecus gadus pēc pievienošanās dienas.

[..]

5.   Dalībvalstis, kuras turpina īstenot attiecīgos valsts pasākumus vai pasākumus, kas izriet no divpusējiem nolīgumiem, 2. punktā minētā piecu gadu laikposma beigās var – ja pastāv nopietni darba tirgus traucējumi vai to rašanās iespēja un iepriekš paziņojot Komisijai – septiņus gadus pēc pievienošanās dienas turpināt īstenot minētos pasākumus. Ja šāds paziņojums netiek sniegts, piemēro Regulas [Nr. 1612/68] 1. līdz 6. pantu.

[..]

13.   Lai atsevišķās jutīgās pakalpojumu jomās darba tirgū novērstu nopietnus traucējumus vai šādu traucējumu rašanās iespēju, ko dažos reģionos var izraisīt transnacionāla pakalpojumu sniegšana, kā tā definēta Direktīvas [96/71] 1. pantā, un tiktāl, ciktāl tās atbilstīgi iepriekš izklāstītajiem pārejas noteikumiem attiecībā uz Ungārijas darba ņēmējiem īsteno savas valsts pasākumus vai pasākumus, kas izriet no divpusējiem nolīgumiem, Vācija un Austrija var – iepriekš par to informējot Komisiju – atkāpties no [LESD 56. panta pirmās daļas], lai saistībā ar pakalpojumiem, kurus sniedz sabiedrības, kas veic uzņēmējdarbību Ungārijā, ierobežotu tādu darba ņēmēju pagaidu pārvietošanos, kuru tiesībām strādāt Vācijā un Austrijā piemērojami šo valstu iekšējie pasākumi.

Pakalpojumu jomas, uz kurām var attiecināt minēto atkāpi, ir šādas:

[..]

[dārzkopības pakalpojumi, akmens sadalīšana, apstrāde un apdare metāla būvkonstrukciju un to daļu ražošana, būvniecība, tostarp saistītās nozares, apsardzes darbība, ēku tīrīšana un uzkopšana, mājas aprūpe, sociālā palīdzība bez izmitināšanas.

[..]”

5

2003. gada pievienošanās akta XII pielikuma nosaukums ir “Pievienošanās akta 24. pantā minētais saraksts: Polija.” Tajā attiecībā uz Polijas Republiku ietvertie noteikumi būtībā ir identiski noteikumiem par Ungārijas Republiku.

6

Direktīvas 96/71 1. panta redakcija ir šāda:

“1.   Šo direktīvu piemēro dalībvalstī reģistrētiem uzņēmumiem, kuri saistībā ar starptautisku pakalpojumu sniegšanu norīko darba ņēmējus darbā kādā dalībvalstī saskaņā ar 3. punktu.

[..]

3.   Šo direktīvu piemēro, ciktāl 1. punktā minētie uzņēmumi veic vienu no šādiem starptautiskiem pasākumiem:

7

Saskaņā ar Likuma par darba ņēmēju izīrēšanu (Arbeitskräfteüberlassungsgesetz, BGBl. 196/1988, turpmāk tekstā – “AÜG”) 3. panta 1. punktu darba ņēmēju izīrēšana sastāv no darba ņēmēju nodošanas trešās personas rīcībā darba veikšanai.

8

AÜG 4. pants ir formulēts šādi:

“1.   Lai noteiktu, vai ir vērojama darbaspēka izīrēšana, jāņem vērā esošās situācijas patiesā ekonomiskā būtība, nevis tās ārējā forma.

2.   Darbaspēka izīrēšana ir arī tad, ja minētais darbaspēks savu darbu veic pasūtītājā uzņēmumā, izpildot uzņēmuma līgumus, bet,

9

Likuma par ārvalstnieku nodarbināšanu (Ausländerbeschäftigungsgesetz, BGBl. 218/1975, turpmāk tekstā – “AuslBG”) 18. panta 1.–11. punktā tā redakcijā faktu pamatlietā norises laikā ir paredzēti gadījumi, kuros ārvalstnieks var saņemt darba atļauju vai darbā nosūtīšanas atļauju.

10

AuslBG 18. panta 12. punktā ir noteikts:

“Ārvalstniekiem, kurus uzņēmums ar uzņēmējdarbības vietu citā EEZ dalībvalstī nosūta darbā Austrijā, lai tie veiktu pagaidu darbu, nav nepieciešama darba atļauja vai darbā nosūtīšanas atļauja, ja:

11

AuslBG 32.a panta 6. punkts ir pārejas noteikums par dalībvalstīm, kuras Eiropas Savienībai pievienojās 2004. gada 1. maijā. Tajā ir paredzēts šādi:

“18. panta 1.–11. punktu piemēro [Savienības] pilsoņiem 1. punkta izpratnē vai trešo valstu pilsoņiem, kurus Austrijā darbā nosūtījis darba devējs ar uzņēmējdarbības vietu Čehijas Republikā, Igaunijas Republikā, Latvijas Republikā, Lietuvas Republikā, Ungārijas Republikā, Polijas Republikā, Slovēnijas Republikā vai Slovākijas Republikā, lai pakalpojumus veiktu uz laiku un jomās, kurās [LESD 56. pantā] paredzēto pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus var noteikt, piemērojot pievienošanās līguma personu brīvas pārvietošanās brīvībai veltītās nodaļas 13. punktu (V, VI, VII, VIII, IX, X, XI, XII, XIII un XIV pielikumā atrodamais saraksts, kas minēts pievienošanās akta 24. pantā”).

12

2007. gadā Alpenrind GmbH (turpmāk tekstā – “Alpenrind”), saskaņā ar Austrijas tiesībām dibināta sabiedrība, kas specializējusies gaļas izciršanā pārstrādātas gaļas tirdzniecībā, noslēdza līgumu ar Martin Meat, Ungārijā dibinātu sabiedrību. Saskaņā ar šo līgumu Martin Meat bija jāveic 25 liellopu gaļas pusliemeņu pārstrāde nedēļā un šī gaļa jāfasē tirgošanas nolūkos.

13

Pārstrādes un fasēšanas darbības notika Alpenrind lopu kautuves telpās, kas atrodas Zalcburgā (Austrija). Šīs telpas un šīm darbībām nepieciešamās iekārtas nomāja Martin Meat, kura Alpenrind maksāja fiksētu nomas maksu. Otrā minētā veica telpu komunālos maksājumus. Minētajās darbībās izmantotie piederumi – kā naži, zāģi un aizsargapģērbs – piederēja Martin Meat.

14

Šīs darbības veica Martin Meat Ungārijas darba ņēmēji. Alpenrind komandas vadītājs sniedza norādes Martin Meat komandas vadītājam saistībā ar pārstrādājamiem liemeņiem, kā arī par to, kā tos pārstrādāt. Tālāk Martin Meat komandas vadītājs organizēja savu darbinieku darbu, sniedzot atbilstošas norādes. Alpenrind veica veiktā darba kontroli.

15

Samaksa par Martin Meat veiktajiem pakalpojumiem bija atkarīga no pārstrādātās gaļas daudzuma. Šī maksa tika samazināta, ja gaļa nebija pietiekamas kvalitātes.

16

Pēc Martin Meat Austrijas iestādēs iesniegtā pieprasījuma apstiprināt norīkošanu darbā šīs iestādes paziņoja, ka to skatījumā pirmās minētās līgumiskās attiecības ar Alpenrind nav papildu darbaspēka nodrošināšana pakalpojumu sniegšanai, kurai ir nepieciešams vien apstiprinājums par darbaspēka nodrošināšanu atbilstoši AuslBG 18. panta 12. punktam, bet gan darbaspēka nodošana rīcībā AÜG 4. panta izpratnē, kam ir nepieciešama darba atļauja saskaņā ar 2003. gada Pievienošanās akta pārejas noteikumiem par piekļuvi darba tirgum, kas transponēti AuslBG 32.a panta 6. punktā.

17

Tādējādi Alpenrind tika noteikts naudas sods vairāk nekā EUR 700000 apmērā. Saskaņā ar līgumu starp Alpenrind un Martin Meat otrā minētā bija tā, kurai šis naudas sods bija jāmaksā.

18

Martin Meat nolēma aizsākt tiesvedību par atbildību iesniedzējtiesā pret saviem juridiskajiem konsultantiem Simonfay un Salburg. Viņi pirms minētā līguma noslēgšanas bija norādījuši, ka šī līguma izpildē, kurā bija paredzēts pieņemt darbā Ungārijas darbiniekus lopu kautuvē Austrijā, darba atļauja nav nepieciešama. Viņi arī uzskatīja, ka pamatlietā aplūkojamā darbība neietilpst pakalpojumu jomās, kas 2003. gada Pievienošanas aktā ir noteiktas kā jūtīgas un ka aplūkotās līgumiskās attiecības nenozīmē darbaspēka nodrošināšanu.

19

Šajos apstākļos Pesti Központi Kerületi Bírόság (Peštas apgabala centrālā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un Tiesai uzdot šādus prejudiciālos jautājumus:

20

Uzdodama otro jautājumu, kas jāizskata vispirms, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai 2003. gada Pievienošanās akta X pielikuma 1. nodaļas 2. un 13. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka Austrijas Republika savā teritorijā ir tiesīga ierobežot darbaspēka nodrošināšanu atbilstoši šī pielikuma 1. nodaļas 2. punktam, lai arī šī nodrošināšana neattiecas uz jūtīgo jomu minētā pielikuma 1. nodaļas 13. punkta izpratnē.

21

Šai sakarā ir jāatgādina, ka 2003. gada Pievienošanās akta X pielikuma 1. nodaļas 2. punktā ir atkāpe no darba ņēmēju pārvietošanās brīvības, uz laiku atkāpjoties no Regulas Nr. 1612/68 1.–6. panta piemērošanas Ungārijas pilsoņiem. Šajā tiesību normā ir paredzēts, ka sākot no 2004. gada 1. maija dalībvalstis divus gadus var piemērot valstu pasākumus vai pasākumus, kas izriet no divpusējiem nolīgumiem, kuri reglamentē Ungārijas pilsoņu pieeju šo valstu darba tirgiem. Tāpat minētajā tiesību normā ir paredzēts, ka dalībvalstis var turpināt šo pasākumu piemērošanu piecus gadus pēc Ungārijas Republikas pievienošanās Savienībai dienas.

22

Minētā X pielikuma 1. nodaļas 13. punktā ir atkāpe no pakalpojumu sniegšanas brīvības, jo tajā ir noteikta darba ņēmēju pagaidu pārvietošanās. To piemēro tikai Vācijas Federatīvajai Republikai un Austrijas Republikai, un tas ir rezultāts šo dalībvalstu aizsāktajām sarunām, lai paredzētu pārejas periodu visu Direktīvas 96/71 1. panta 3. punktā minēto pakalpojumu sniegšanai (skat. pēc analoģijas spriedumu Vicoplus u.c., no C‑307/09 līdz C‑309/09, EU:C:2011:64, 40. punkts). Tajā ir uzskaitītas jūtīgās jomas, kurās šīs divas dalībvalstis ir tiesīgas ierobežot pakalpojumu sniegšanas brīvību, kas saistīta ar darba ņēmēju pagaidu pārvietošanos. Darbaspēka nodrošināšana Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē ir šāda pakalpojumu sniegšana.

23

Spriedumā Vicoplus u.c. (no C‑307/09 līdz C‑309/09, EU:C:2011:64, 32. punkts) Tiesa saistībā ar pasākumiem, ko Nīderlandes Karaliste bija pieņēmusi par Polijas darba ņēmējiem, nosprieda, ka dalībvalsts tiesiskais regulējums, kurā ārvalsts darbaspēka nodrošināšana tiek pakārtota darba atļaujas saņemšanai, ir jāuzskata par pasākumu, ar kuru tiek reglamentēta Polijas pilsoņu pieeja minētās valsts darba tirgum 2003. gada Pievienošanās akta XII pielikuma 2. nodaļas 2. punkta izpratnē, kurš attiecībā uz Polijas Republiku būtībā ir identisks šajā lietā piemērojamam šī akta X pielikuma 1. nodaļas 2. punktam.

24

No šī secinājuma izrietēja, ka tiesības ierobežot darba ņēmēju nodrošināšanu Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē Vācijas Federatīvajai Republikai un Austrijas Republikai nebija piešķirtas, jo tās šai sakarā veda sarunas par šo atkāpi, bet bija attiecināmas arī uz visām pārējām Savienības dalībvalstīm dienā, kad Polijas Republika pievienojās Savienībai (šajā ziņā skat. spriedumu Vicoplus u.c., no C‑307/09 līdz C‑309/09, EU:C:2011:64, 40. punkts).

25

Tā kā 2003. gada Pievienošanās akta X pielikuma 2. nodaļas 2. un 13. punkts būtībā ir identiski šī akta X pielikuma 1. nodaļas 2. un 13. punktam, attīstība, kas ir minēta spriedumā Vicoplus u.c. (no C‑307/09 līdz C‑309/09, EU:C:2011:64), pēc analoģijas ir piemērojama Ungārijas Republikai.

26

No tā izriet, ka valstis, kuras Ungārijas pievienošanās dienā bija Savienības dalībnieces, ir tiesīgas ierobežot darbaspēka nodrošināšanu Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē atbilstoši 2003. gada Pievienošanās akta X pielikuma 1. nodaļas 2. punktam.

27

Tas, ka Vācijas Federatīvā Republika un Austrijas Republika ir vedušas sarunas par īpašu atkāpi, kas ietverta šī akta X pielikuma 1. nodaļas 13. punktā, saistībā ar īpašām jomām, kurās šīm dalībvalstīm ir tiesības ierobežot pakalpojumu sniegšanas brīvību, kas sev nes līdzi darba ņēmēju pārvietošanos, nekādā ziņā neatņem tiesības ierobežot darbaspēka nodrošināšanu saskaņā ar minētā akta X pielikuma 1. nodaļas 2. punktu, kas atšķirībā no šī paša akta X pielikuma 1. nodaļas 13. punkta attiecas ne tikai uz noteiktām jūtīgām jomām.

28

Šāds secinājums atbilst minētā X pielikuma 1. nodaļas 2. punktam, kura mērķis ir nepieļaut, ka pēc jauno dalībvalstu pievienošanās Savienībai rodas traucējumi veco dalībvalstu darba tirgū saistībā ar tūlītēju un skaitliski paaugstinātu minēto jauno valstu pilsoņu ierašanos (skat. pēc analoģijas spriedumu Vicoplus u.c., no C‑307/09 līdz C‑309/09, EU:C:2011:64, 34. punkts).

29

Tāpat – kā to savu secinājumu 34. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte – nevar uzskatīt, ka atkāpe, par kuru veda sarunas Vācijas Federatīvā Republika un Austrijas Republika, kuras bija vienas no pirmajām dalībvalstīm, kas atbalstīja pārejas pasākumus, lai aizsargātu darba tirgus no sagaidāmā darba ņēmēju pieplūduma no jaunajām dalībvalstīm pēc pēdējo minēto pievienošanās Eiropas Savienībai, atstātu mazākas izvēles iespējas nekā pārējām vecajām dalībvalstīm regulēt Ungārijas darba ņēmēju pieplūdumu savās teritorijās.

30

Ņemot vērā iepriekš minētos secinājumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka 2003. gada Pievienošanās akta X pielikuma 1. nodaļas 2. un 13. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka Austrijas Republika savā teritorijā ir tiesīga ierobežot darbaspēka nodrošināšanu atbilstoši šī pielikuma 1. nodaļas 2. punktam, lai arī šī nodrošināšana neattiecas uz jūtīgo jomu minētā pielikuma 1. nodaļas 13. punkta izpratnē.

31

Vispirms ir jāatgādina, ka, tā kā Tiesai ir lūgts sniegt prejudiciālu nolēmumu, tās uzdevums ir paskaidrot valsts tiesai Savienības tiesību normu saturu, lai tā varētu pareizi piemērot šīs normas lietā, ko šī tiesa izskata, nevis pašai veikt šādu piemērošanu, it īpaši tāpēc, ka Tiesas rīcībā nav visu tam nepieciešamo līdzekļu (spriedums Omni Metal Service, C‑259/05, EU:C:2007:363, 15. punkts).

32

Šajos apstākļos pirmais jautājums ir jāsaprot tādējādi, ka, to uzdodama, iesniedzējtiesa būtībā jautā, kuri tādās kā pamatlietā minētajās līgumiskajās attiecībās ir būtiski, vērā ņemami elementi, lai noteiktu, vai līgumiskās attiecības ir jākvalificē kā darbaspēka nodrošināšana Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

33

Šai sakarā no sprieduma Vicoplus u.c. (no C‑307/09 līdz C‑309/09, EU:C:2011:64, 51. punkts) izriet, ka runa ir par darbaspēka nodrošināšanu Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē, ja ir izpildīti trīs nosacījumi. Pirmkārt, darbaspēka nodrošināšana ir pakalpojumu sniegšana pret atlīdzību, saistībā ar kuru darba ņēmējs paliek pakalpojumu sniedzošā uzņēmuma rīcībā un neslēdz darba līgumu ar pasūtītājuzņēmumu. Otrkārt, šai darbaspēka nodrošināšanai raksturīgs ir tas, ka darba ņēmēja pārvietošana uz uzņemošo dalībvalsti ir pats pakalpojumu sniedzošā uzņēmuma pakalpojumu sniegšanas mērķis. Treškārt, saistībā ar šādu darbaspēka nodrošināšanu darba ņēmējs pilda savus pienākumus minētā lietotājuzņēmuma kontrolē un vadībā.

34

Pirmkārt, attiecībā uz otro nosacījumu, kas prasa tāda pakalpojumu sniedzošā uzņēmuma pakalpojumu sniegšanas mērķa analīzi, ir jāņem vērā ikviens elements, kas norāda uz to, ka darba ņēmēja pārvietošana uz uzņemošo valsti ir vai nav minētā pakalpojuma mērķis.

35

Šai sakarā ir jāatgādina, ka pakalpojumu sniedzējam principā ir jāsniedz pakalpojums, kas atbilst tam, par ko ir notikusi vienošanās līgumā, un atbildība par sekām, kas rodas, veicot pakalpojumu neatbilstīgi līgumam, ir jāuzņemas šim pakalpojuma sniedzējam. No tā izriet, ka, lai noteiktu, vai pakalpojumu sniegšanas mērķis pats ir darba ņēmēja pārvietošana uz uzņemošo dalībvalsti, ir jāņem vērā tostarp ikviens elements, kas norāda uz to, ka pakalpojumu sniedzējs nenes atbildību par sekām, ja pakalpojums nav sniegts atbilstoši līgumā noteiktajam.

36

Tā, ja no šī līguma noteikumiem izriet, ka pakalpojumu sniedzējam ir pienācīgi jāizpilda šajā līgumā noteiktais pakalpojums, tad visdrīzāk pastāv maza iespēja, ka runa ir par darbaspēka nodrošināšanu, jo tam jāuzņemas atbildība par sekām, kas izriet no līgumam neatbilstīga pakalpojuma sniegšanas.

37

Šajā gadījumā valsts tiesai piekrīt pārbaudīt līgumslēdzēju pušu atbilstošo saistību apjomu, lai galu galā identificētu to līgumslēdzēju pusi, kurai ir jānes atbildība par sekām, kas saistītas ar šim līgumam neatbilstīgi sniegto pakalpojumu, ievērojot, ka tas, ka pakalpojumu sniedzēja atlīdzība mainās atkarībā ne tikai no pārstrādātās gaļas daudzuma, bet arī šīs gaļas kvalitātes, nozīmē to, ka šim pakalpojumu sniedzējam šis pakalpojums ir jāsniedz pienācīgi.

38

Turklāt fakts, ka pakalpojumu sniedzējs var brīvi noteikt darba ņēmēju skaitu, ko tas uzskata par vajadzīgu nosūtīt uz uzņemošo valsti, kā tāds pamatlietā liecina par to – kā to arī tiesas sēdē minēja atbildētāji –, ka aplūkotā pakalpojuma mērķis nav darba ņēmēju nosūtīšana uz uzņemošo dalībvalsti, bet ka šī pārvietošana ir pakārtota aplūkotajā līgumā noteiktā pakalpojuma sniegšanai, un tādēļ runa nav par darba ņēmēju nosūtīšanu Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

39

Savukārt pamatlietā nedz tas, ka pakalpojumu sniedzējs uzņemošajā dalībvalstī ir bijis vienīgais klients, nedz tas, ka šis pakalpojumu sniedzējs nomā telpas, kurās viņš šos pakalpojumus sniedz, kā arī iekārtas, nesniedz lietderīgu norādi atbildei uz jautājumu par to, vai aplūkotā sniegtā pakalpojuma faktiskais mērķis ir darba ņēmēju pārvietošana uz šo dalībvalsti.

40

Otrkārt, runājot par trešo nosacījumu, ko Tiesa ir izšķīrusi spriedumā Vicoplus u.c. (no C‑307/09 līdz C‑309/09, EU:C:2011:64, 51. punkts), ir jāprecizē – kā to savu secinājumu 55. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte –, ka izšķiršana ir jāveic starp kontroli un vadību, kas tiek veikta attiecībā uz pašiem darba ņēmējiem, un klienta veiktu kontroli pār to, ka līgums par pakalpojumu sniegšanu ir ticis izpildīts atbilstoši nolīgtajam. Faktiski pakalpojumu sniegšanā ierasti ir tas, ka klients pārbauda, ka sniegtais pakalpojums atbilst līgumam. Turklāt pakalpojumu sniegšanas procesā klients var sniegt dažas vispārīgas norādes darba ņēmējiem, ko nodarbina pakalpojumu sniedzējs, un tas nenozīmē vadības pilnvaru un kontroles īstenošanu pār šiem darba ņēmējiem trešā nosacījuma, kas pausts spriedumā Vicoplus u.c. (no C‑307/09 līdz C‑309/09, EU:C:2011:64, 51. punkts), izpratnē, ar nosacījumu, ka pakalpojumu sniedzējs tiem sniedz precīzas un individuālas norādes, ko tas uzskata par lietderīgām aplūkotā pakalpojuma sniegšanā.

41

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka, pastāvot tādām līgumiskajām attiecībām kā pamatlietā minētajām, lai noteiktu, vai šīs līgumiskās attiecības ir jākvalificē kā darbaspēka nodrošināšana Direktīvas 96/71 1. panta 3. punkta c) apakšpunkta izpratnē, ir jāņem vērā visi apstākļi, kas norāda uz to, ka darba ņēmēja nosūtīšanai uz uzņemošo dalībvalsti ir vai nav tas pats mērķis, kas to pakalpojumu sniegšanai, uz ko attiecas līgumiskās attiecības. Principā par norādēm uz to, ka šai nosūtīšanai nav tāds pats mērķis kā pakalpojumu sniegšanai, tostarp var uzskatīt faktu, ka pakalpojumu sniedzējs uzņemas atbildību par sekām, kas rodas, ja pakalpojums nav sniegts atbilstoši līgumā nolīgtajam, kā arī to, ka šis pakalpojumu sniedzējs var brīvi noteikt darba ņēmēju skaitu, ko tas uzskata par vajadzīgu nosūtīt uz uzņemošo dalībvalsti. Savukārt fakts, ka šo pakalpojumu saņemošais uzņēmums kontrolē minētā pakalpojuma saderīgumu ar līgumu vai ka tas var sniegt vispārīgas norādes darba ņēmējiem, ko nodarbina minētais pakalpojumu sniedzējs, kā tāds neļauj secināt, ka runa ir par darbaspēka nodrošināšanu.

42

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež: