—

Netto Marken‑Discount AG & Co. KG vārdā – M. Rauscher, Rechtsanwalt,

—

Francijas valdības vārdā – D. Colas un F.‑X. Bréchot, pārstāvji,

—

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāvis,

—

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – J. Beeko, pārstāve, kurai palīdz S. Ford, barrister,

—

Eiropas Komisijas vārdā – F. W. Bulst un E. Montaguti, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Direktīvas 2008/95/EK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV L 299, 25. lpp., un labojums – OV 2009, L 11, 86. lpp.), 2. pantu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp Netto Marken‑Discount AG & Co. KG (turpmāk tekstā – “Netto Marken‑Discount”) un Deutsches Patent‑ und Markenamt (Vācijas Patentu un preču zīmju birojs, turpmāk tekstā – “DPMA”) par to, ka pēdējais minētais ir noraidījis preču zīmes reģistrācijas pieteikumu.

3

Starptautiskā līmenī preču zīmju tiesības ir regulētas it īpaši Konvencijā par rūpnieciskā īpašuma aizsardzību, kas parakstīta Parīzē 1883. gada 20. martā, pēdējo reizi pārskatīta Stokholmā 1967. gada 14. jūlijā un grozīta 1979. gada 28. septembrī (Recueil des traités des Nations unies, 828. sēj., Nr. 11851, 305. lpp.; turpmāk tekstā – “Parīzes konvencija”). Visas Eiropas Savienības dalībvalstis ir šīs konvencijas dalībvalstis.

4

Saskaņā ar Parīzes konvencijas 19. pantu dalībvalstis, uz kurām tā attiecas, saglabā tiesības noslēgt savā starpā atsevišķas īpašas vienošanās rūpnieciskā īpašuma aizsardzībai.

5

Minētais pants bija pamats Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām, kas pieņemts Nicas diplomātiskajā konferencē 1957. gada 15. jūnijā, pēdējo reizi pārskatīts Ženēvā 1977. gada 13. maijā un kurā grozījumi izdarīti 1979. gada 28. septembrī (Recueil des traités des Nations unies, 1154. sēj., Nr. I‑18200, 89. lpp.; turpmāk tekstā – “Nicas nolīgums”). Saskaņā ar šī nolīguma 1. pantu:

[..]”

6

Nicas nolīguma 2. pants ar nosaukumu “[Nicas] klasifikācijas juridiskais spēks un lietojums” ir formulēts šādi:

7

Nicas klasifikācijas klašu sarakstā kopš astotās redakcijas, kas stājās spēkā 2002. gada 1. janvārī, ir ietvertas 34 preču klases un 11 pakalpojumu klases. Katra klase ir apzīmēta ar vienu vai vairākām vispārīgām norādēm, kuras parasti sauc par “klašu nosaukumiem” un kuras vispārīgi norāda jomas, kurās principā ietilpst šīs klases preces un pakalpojumi.

8

Atbilstoši Nicas klasifikācijas lietotāja rokasgrāmatai, lai nodrošinātu pareizu katras preces vai pakalpojuma klasifikāciju, ir jāiepazīstas ar preču un pakalpojumu alfabētisko sarakstu, kā arī ar skaidrojumiem attiecībā uz dažādajām klasēm.

9

Nicas klasifikācijas devītajā redakcijā, kura bija spēkā no 2007. gada 1. janvāra un kura ir identiski atkārtota tās desmitajā redakcijā, kas ir spēkā kopš 2012. gada 1. janvāra, 35. klasei, kura attiecas uz pakalpojumiem, ir norādīts šāds nosaukums:

“Reklāma; darījumu vadīšana; uzņēmumu pārvaldīšana; biroja darbi.”

10

Skaidrojums šai klasei ir formulēts šādi:

“35. klase galvenokārt ietver pakalpojumus, ko sniedz personas vai organizācijas:

arī reklāmas uzņēmumu pakalpojumi, kuru darbība galvenokārt saistīta ar informācijas un ziņojumu sniegšanu sabiedrībai par visu veidu precēm un pakalpojumiem, izmantojot visu veidu informācijas izplatīšanas līdzekļus.

Šajā klasē cita starpā ietverta:

Uz šo klasi neattiecas:

11

Nicas klasifikācijas alfabētiskajā sarakstā ir noteikts, ka minētajā 35. klasē ietilpst tostarp “pārdošana (pārdošanas veicināšana) citu personu labā”.

12

Nicas klasifikācijā 36., 39., 41. un 45. klasei, kuras arī attiecas uz pakalpojumiem, ir respektīvi šādi nosaukumi: “Apdrošināšana; finanšu lietas; darījumi ar naudu; nekustamā īpašuma lietas”; “Transports; preču iesaiņošana un uzglabāšana; ceļojumu organizēšana”; “Audzināšana; apmācība; izpriecas; sporta un kultūras pasākumi” un “Juridiskie pakalpojumi; drošības pakalpojumi personu un īpašuma aizsardzībai; privātie un sabiedriskie pakalpojumi personu individuālo vajadzību apmierināšanai”.

13

Direktīvas 2008/95 preambulas 13. apsvērumā ir noteikts:

“Visām dalībvalstīm uzliek saistības [Parīzes konvencija]. Nepieciešams, ka šīs direktīvas prasības ir pilnībā saskanīgas ar minētās konvencijas prasībām. Šai direktīvai nevajadzētu ietekmēt dalībvalstu saistības, kas izriet no minētās konvencijas. [..]”

14

Šīs direktīvas 2. pantā ir noteikts:

“Preču zīme var sastāvēt no jebkuriem apzīmējumiem, ko var attēlot grafiski, jo īpaši no vārdiem, ieskaitot personu vārdus, zīmējumiem, burtiem, cipariem, preču vai to iepakojuma formas, ar nosacījumu, ka šādi apzīmējumi spēj parādīt atšķirību starp viena uzņēmuma precēm vai pakalpojumiem un citu uzņēmumu precēm vai pakalpojumiem.”

15

Atbilstoši šīs pašas direktīvas 3. panta 1. punktam:

16

Direktīvas 2008/95 2. un 3. panta formulējums atbilst 2. un 3. panta formulējumam Padomes 1988. gada 21. decembra Direktīvā 89/104/EEK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 1989, L 40, 1. lpp.), kura no 2008. gada 28. novembra tika atcelta un aizstāta ar Direktīvu 2008/95.

17

1994. gada 25. oktobra Likuma par preču zīmju un citu atšķirtspējīgu apzīmējumu aizsardzību (Gesetz über den Schutz von Marken und sonstigen Kennzeichen, BGBl. 1994 I, 3082. lpp.; turpmāk tekstā – “MarkenG”) 3. panta 1. punkts būtībā atbilst Direktīvas 2008/95 2. pantam.

18

MarkenG 32. panta 3. punktā ir noteikts:

“Reģistrācijas pieteikumam ir jāatbilst reģistrācijas pieteikumiem izvirzītajiem papildu nosacījumiem, kuri ir definēti 65. panta 1. punkta 2. apakšpunktā paredzētajos noteikumos.”

19

MarkenG 65. panta 1. punkta 2. apakšpunktā ir noteikts:

“Federālā Tieslietu ministrija tiek pilnvarota, nesaskaņojot ar Federālo padomi, izdot noteikumus, lai definētu [..] papildu nosacījumus preču reģistrācijas pieteikumiem [..].”

20

Atbilstoši MarkenG īstenošanas noteikumu (turpmāk tekstā – “MarkenV”) 20. panta 1. punktam:

“Precēm un pakalpojumiem ir jātiek apzīmētiem tā, lai padarītu iespējamu katras preces vai pakalpojuma klasificēšanu atbilstoši 19. panta 1. punktā paredzētajai nomenklatūrai.”

21

MarkenV 19. panta 1. punktā ir noteikts, ka “preču un pakalpojumu klasificēšana tiek veikta saskaņā ar šo noteikumu 1. pielikumā ietverto preču un pakalpojumu nomenklatūru”. Šajā 1. pielikumā ir ietverta 35. klase, kuras formulējums atbilst 35. klases formulējumam Nicas klasifikācijā.

22

MarkenG 36. panta 4. punktā ir paredzēts:

“Ja citi trūkumi netiek novērsti [DPMA] noteiktajā termiņā, tā pieteikumu noraida.”

23

Netto Marken‑Discount2011. gada 10. septembrīDPMA pieteica reģistrācijai kā preču zīmi attiecībā uz 18., 25., 35. un 36. klasē ietilpstošām precēm un pakalpojumiem Nicas nolīguma izpratnē šādu vārdisku un grafisku apzīmējumu:

24

Attiecībā uz 35. klasi reģistrācijas pieteikumā bija norādīts:

“35. klase: mazumtirdzniecības un vairumtirdzniecības pakalpojumi, it īpaši dažādu pakalpojumu atlase un izvietošana citu personu labā, lai dotu patērētājiem iespēju šos pakalpojumus ērti iegādāties, it īpaši arī mazumtirdzniecības veikalos, vairumtirdzniecībā un katalogos ar pasta vai elektronisko saziņas līdzekļu starpniecību, piemēram, izmantojot tīmekļa vietnes vai iepirkšanās programmas televīzijā attiecībā uz šādiem pakalpojumiem: 35. klase: reklāma; darījumu vadīšana; uzņēmumu pārvaldīšana; biroja darbi; 36. klase: kuponu vai talonu izdošana; 39. klase: ceļojumu organizēšana; 41. klase: izpriecas; 45. klase: privātie un sabiedriskie pakalpojumi personu individuālo vajadzību apmierināšanai.”

25

Ar 2012. gada 10. septembra lēmumu, pamatojoties uz MarkenG 36. panta 4. punktu, DPMA reģistrācijas pieteikumu, ciktāl tas bija iesniegts attiecībā uz 35. klasi, noraidīja tāpēc, ka tas neatbilda MarkenV 20. panta 1. punktā minētajam nosacījumam, jo šajā pieteikumā norādītie minētās klases pakalpojumi, pēc DPMA domām, ne pēc to satura, ne apjoma nevarēja tikt skaidri nošķirti no citiem pakalpojumiem.

26

Netto Marken‑Discount iesniedzējtiesā cēla prasību par minētā noraidošā lēmuma atcelšanu.

27

Iesniedzējtiesa norāda, ka Tiesa vēl nav lēmusi par jautājumu, vai var tikt iegūta preču zīmes aizsardzība pakalpojumu mazumtirdzniecībai. Ja tas ir iespējams, tai nav skaidrs, cik precīzi ir jābūt aprakstītiem attiecīgajiem pakalpojumiem, uz kuriem attiecas šī mazumtirdzniecība, kā arī vai preču zīmes, ar kuru ir apzīmēta šāda pakalpojumu mazumtirdzniecība, sniegtā aizsardzība var tikt attiecināta arī uz paša mazumtirgotāja sniegtajiem pakalpojumiem.

28

Šādos apstākļos Bundespatentgericht nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

29

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai uz mazumtirgotāja pakalpojumiem, kas ietver pakalpojumu atlasi un izvietošanu, lai patērētājs tos varētu ērti salīdzināt un iegādāties, var tikt attiecināts Direktīvas 2008/95 2. pantā minētais jēdziens “pakalpojumi”.

30

Netto Marken‑Discount, Francijas un Apvienotās Karalistes valdības un Eiropas Komisija piedāvā atbildēt uz šo jautājumu apstiprinoši, turpretim Polijas valdība uzskata, ka pakalpojumu mazumtirdzniecību kvalificēt kā pakalpojumu ir nelietderīgi.

31

Vispirms ir jāatgādina, ka, lai reģistrācijas pieteikuma priekšmets varētu kļūt par preču zīmi, tam saskaņā ar Direktīvas 2008/95 2. pantu ir jāatbilst trim nosacījumiem. Pirmkārt, tam ir jābūt apzīmējumam. Otrkārt, šim apzīmējumam ir jāspēj būt attēlojamam grafiski. Treškārt, minētajam apzīmējumam ir jāspēj parādīt atšķirību starp viena uzņēmuma “precēm” vai “pakalpojumiem” un citu uzņēmumu “precēm” vai “pakalpojumiem” (attiecībā uz Direktīvas 89/104 2. pantu skat. spriedumus Libertel, C‑104/01, EU:C:2003:244, 23. punkts; Heidelberger Bauchemie, C‑49/02, EU:C:2004:384, 22. punkts, un Dyson, C‑321/03, EU:C:2007:51, 28. punkts).

32

Šajā ziņā, runājot par jēdzienu “pakalpojumi”, ir jānorāda, ka Savienības likumdevējs to nav definējis un ka, lai novērstu atšķirīgu preču zīmju reģistrācijas nosacījumu esamību atbilstoši valsts tiesību aktiem, šim jēdzienam ir jāsniedz vienveidīga interpretācija (šajā ziņa skat. spriedumu Praktiker Bau‑ und Heimwerkermärkte, C‑418/02, EU:C:2005:425, 28.–33. punkts).

33

Lai nodrošinātu šādu interpretāciju, Tiesa lietā par kāda mazumtirgotāja iesniegtu preču zīmes reģistrācijas pieteikumu atzina, ka saistībā ar preču mazumtirdzniecību sniegti pakalpojumi var būt pakalpojumi. Faktiski preču mazumtirdzniecība papildus pašai šo preču pārdošanai ietver citas mazumtirgotāja darbības, tādas kā pārdošanai piedāvājamo preču sortimenta izvēle un dažādu pakalpojumu piedāvāšana ar mērķi pamudināt patērētāju iegādāties šīs preces pie šī tirgotāja, nevis pie kāda konkurenta (šajā ziņā skat. spriedumu Praktiker Bau‑ und Heimwerkermärkte, EU:C:2005:425, 34., 39. un 52. punkts).

34

Kā ir norādījušas valdības, kas iesniedza Tiesai apsvērumus, kā arī Komisija, ir jākonstatē, ka pastāv situācijas, kurās saimnieciskās darbības subjekts atlasa un izvieto citu personu sniegtu pakalpojumu sortimentu, lai patērētājs varētu vienuviet izdarīt izvēli starp šiem pakalpojumiem, un nav jāizvērtē, vai šie pakalpojumi tāpat kā preces var būt “mazumtirdzniecības” priekšmets šo jēdzienu tiešā izpratnē.

35

Šāda saimnieciskās darbības subjekta pakalpojumi var būt it īpaši darbības ar mērķi sniegt iespēju patērētājam salīdzināt un ērti iegādāties minētos pakalpojumus, kā arī reklāmas darbības.

36

Šādi atlases un izvietošanas un reklāmas pakalpojumi konkrētajā gadījumā var piederēt pie Nicas klasifikācijas 35. klases, kuras nosaukums un skaidrojums ir minēts šī sprieduma 9. un 10. punktā. Šī iespēja ir nostiprināta Nicas klasifikācijas alfabētiskajā sarakstā, kurā starp pakalpojumiem, kuri ietilpst minētajā klasē, ir iekļauta “pārdošana (pārdošanas veicināšana) citu personu labā”.

37

Uz minētajiem pakalpojumiem tādā gadījumā attiecas jēdziens “pakalpojumi” Direktīvas 2008/95 2. panta izpratnē. Faktiski, kā ir noteikts šīs direktīvas 13. apsvērumā, tās tiesību normām ir jābūt pilnībā saskanīgām ar Parīzes konvencijas normām un tām nevajadzētu ietekmēt dalībvalstu saistības, kas izriet no minētās konvencijas. Tā kā Nicas nolīgums tika pieņemts, piemērojot šo pašu konvenciju, minētais 2. pants nevarētu tikt interpretēts tādējādi, ka šajā pantā minētais jēdziens “pakalpojumi” netiktu attiecināts uz kādā no Nicas klasifikācijā ietvertajām pakalpojumu klasēm ietilpstošajiem pakalpojumiem (pēc analoģijas skat. spriedumu Chartered Institute of Patent Attorneys, C‑307/10, EU:C:2012:361, 52. punkts).

38

Šajā gadījumā no šī sprieduma 24. punktā citētā reģistrācijas pieteikuma izvilkuma izriet, ka preču zīmes reģistrācija attiecībā uz šī sprieduma 23. punktā attēloto vārdisko un grafisko apzīmējumu tiek lūgta “it īpaši” pakalpojumu atlases un izvietošanas citu personu labā pakalpojumiem. Kaut gan ir taisnība, ka Netto Marken‑Discount tiesas sēdē Tiesā precizēja, ka visus tās atlasītos un izvietotos pakalpojumus sniedz citas personas, formulējums “it īpaši” varēja kompetentajai iestādei likt domāt, ka Netto Marken‑Discount pieļauj iespēju atlasīt un izvietot pakalpojumus, starp kuriem papildus citu saimnieciskās darbības subjektu sniegtajiem pakalpojumiem ir arī pakalpojumi, kurus sniedz tā pati.

39

Tomēr, pat pieņemot, ka Netto Marken‑Discount piedāvātajā pakalpojumu sortimentā varētu būt iekļauti pakalpojumi, kurus sniedz tā pati, šis apstāklis nekādā ziņā neatņem nozīmi faktam, ka prasītājas iesniegtajā reģistrācijas pieteikumā, izmantojot formulējumu “dažādu pakalpojumu atlase un izvietošana citu personu labā, lai dotu patērētājiem iespēju šos pakalpojumus ērti iegādāties”, aprakstītais pakalpojums šī sprieduma 34.–37. punktā izklāstīto iemeslu dēļ var tikt kvalificēts kā pakalpojums. Lai prasītājai pamatlietā netiktu atņemta iespēja reģistrēt minēto apzīmējumu kā preču zīmi šim atlases un izvietošanas pakalpojumam, reģistrācijas pieteikums attiecībā uz Nicas klasifikācijas 35. klasi nevar tikt noraidīts tikai tāpēc vien, ka pakalpojumu sortimentā, kuru tā gatavojas piedāvāt patērētājiem, varētu būt iekļauti arī pakalpojumi, kurus sniedz tā pati.

40

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka uz saimnieciskās darbības subjekta pakalpojumiem, kas ietver sevī pakalpojumu atlasi un izvietošanu, lai patērētājs tos varētu ērti salīdzināt un iegādāties, var tikt attiecināts Direktīvas 2008/95 2. pantā minētais jēdziens “pakalpojumi”.

41

Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīva 2008/95 ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir prasīts, lai preču zīmes reģistrācijas pieteikumā attiecībā uz pakalpojumu, kas ietver sevī pakalpojumu atlasi un izvietošanu, atlases un izvietošanas pakalpojumu veidojošie pakalpojumi, kā arī atlasītie un izvietotie pakalpojumi tiktu identificēti pietiekami konkrēti un precīzi.

42

Vispirms ir jāatgādina, ka preču zīmes reģistrācijas publiskā reģistrā mērķis ir padarīt to pieejamu kompetentajām iestādēm un sabiedrībai, it īpaši saimnieciskās darbības subjektiem (spriedums Heidelberger Bauchemie, EU:C:2004:384, 28. punkts, un spriedums Chartered Institute of Patent Attorneys, EU:C:2012:361, 46. punkts).

43

Pirmkārt, kompetentajām iestādēm ir pietiekami skaidri un precīzi jāatpazīst preces vai pakalpojumi, uz kuriem attiecas preču zīme, lai tās varētu pildīt savus pienākumus saistībā ar reģistrācijas pieteikumu iepriekšēju pārbaudi, kā arī atbilstoša un precīza preču zīmju reģistra publicēšanu un uzturēšanu. Otrkārt, saimnieciskās darbības subjektiem ir jāspēj skaidri un precīzi pārliecināties par savu tā brīža vai potenciālo konkurentu veiktajām reģistrācijām vai iesniegtajiem reģistrācijas pieteikumiem un līdz ar to izmantot nozīmīgo informāciju par trešo personu tiesībām (spriedums Chartered Institute of Patent Attorneys, EU:C:2012:361, 47. un 48. punkts).

44

Līdz ar to Direktīvā 2008/95 ir izvirzīta prasība, lai reģistrācijas pieteicējs preces vai pakalpojumus, attiecībā uz kuriem tiek lūgta preču zīmes aizsardzība, identificētu pietiekami skaidri un precīzi, sniedzot iespēju kompetentajām iestādēm un saimnieciskās darbības subjektiem tikai uz šī pamata vien noteikt lūgtās aizsardzības apjomu (spriedums Chartered Institute of Patent Attorneys, EU:C:2012:361, 49. punkts).

45

Lai izpildītu šo prasību, preču zīmes reģistrācijas pieteikumā attiecībā uz atlases un izvietošanas pakalpojumu nav konkrēti jāapzīmē katra šo pakalpojumu veidojošā darbība (šajā ziņā skat. spriedumu Praktiker Bau‑ und Heimwerkermärkte, EU:C:2005:425, 49. punkts, un spriedumu Chartered Institute of Patent Attorneys, EU:C:2012:361, 45. punkts). Tāds apraksts kā tas, kurš ir ietverts Netto Marken‑Discount iesniegtajā reģistrācijas pieteikumā, saskaņā ar kuru konkrētais pakalpojums attiecas it īpaši uz “dažādu pakalpojumu atlas[i] un izvietošan[u] citu personu labā, lai dotu patērētājiem iespēju šos pakalpojumus ērti iegādāties, it īpaši arī mazumtirdzniecības veikalos, vairumtirdzniecībā un katalogos ar pasta vai elektronisko saziņas līdzekļu starpniecību, piemēram, izmantojot tīmekļa vietnes vai iepirkšanās programmas televīzijā”, ļauj kompetentajām iestādēm un saimnieciskās darbības subjektiem noteikt, ka pieteikums ir iesniegts attiecībā uz pakalpojumu, kas ietver citu personu sniegtu pakalpojumu sortimenta atlasi un izvietošanu, lai patērētājs varētu vienuviet izdarīt izvēli starp tiem.

46

Toties ir vajadzīgs, lai preču zīmes reģistrācijas pieteikuma attiecībā uz pakalpojumu atlases un izvietošanas pakalpojumu autors [pirmos] no minētajiem pakalpojumiem apzīmētu pietiekami skaidri un precīzi (pēc analoģijas skat. spriedumu Praktiker Bau‑ und Heimwerkermärkte, EU:C:2005:425, 50. punkts, un spriedumu Chartered Institute of Patent Attorneys, EU:C:2012:361, 45. punkts).

47

Faktiski, ja netiek veikta pietiekami skaidra un precīza pakalpojumu, kurus pieteicējs ir paredzējis atlasīt un izvietot, identifikācija, kompetentajām iestādēm konkrēti var izrādīties grūti vai pat neiespējami veikt pilnīgu pieteikuma pārbaudi. Ja pēdējās minētās nevar no pieteikuma izsecināt, uz kādiem pakalpojumiem attiecas pieteicēja pieteikums, tās nevarēs pienācīgi pārbaudīt it īpaši, vai ar apzīmējumu, kas ir preču zīmes reģistrācijas pieteikuma priekšmets, ir aprakstīts viens vai vairāki pakalpojumi, kurus pieteicējs ir paredzējis atlasīt un izvietot.

48

Šajā gadījumā Netto Marken‑Discount, identificējot pakalpojumus, kurus tā ir paredzējusi atlasīt un izvietot, ir atsaukusies uz Nicas klasifikācijas 35., 36., 39., 41. un 45. klasi. Proti, attiecībā uz lielāko daļu no šīm klasēm tā ir vienīgi izmantojusi vispārīgas norādes, kas ir ietvertas to nosaukumos.

49

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka dažas no vispārīgajām norādēm, kas ir ietvertas Nicas klasifikācijas klašu nosaukumos, aptver pārāk atšķirīgas preces vai pakalpojumus, lai šīs norādes spētu atbilst skaidrības un precizitātes prasībai. No tā izriet, ka vienīgie gadījumi, kuros saskaņā ar Direktīvu 2008/95 ir atļauta minētajos nosaukumos ietverto vispārīgo norāžu izmantošana, nesniedzot papildu aprakstu, ir gadījumi, kuros šīs vispārīgās norādes pašas par sevi ir pietiekami skaidras un precīzas, lai ļautu kompetentajām iestādēm un saimnieciskās darbības subjektiem noteikt lūgtās aizsardzības apjomu (skat. spriedumu Chartered Institute of Patent Attorneys, EU:C:2012:361, 54. un 56. punkts).

50

Kompetento iestāžu ziņā ir novērtēt, vai tādas norādes kā “izpriecas” un “privātie un sabiedriskie pakalpojumi personu individuālo vajadzību apmierināšanai”, kas ir izmantotas Netto Marken‑Discount iesniegtajā reģistrācijas pieteikumā, atbilst izvirzītajām skaidrības un precizitātes prasībām (pēc analoģijas skat. spriedumu Chartered Institute of Patent Attorneys, EU:C:2012:361, 55. punkts).

51

Turklāt ir jāatgādina, ka, ja preču zīmes reģistrācijas pieteikuma autors izmanto visus vienas konkrētas klases nosaukuma vispārīgos apzīmējumus, tātad tās nosaukumu pilnā apjomā, tam katrā ziņā ir jāprecizē, vai tas ir paredzējis aptvert visas šīs klases alfabētiskajā sarakstā ietilpstošās preces vai pakalpojumus vai arī tikai dažus no tiem. Ja pieteikums attiecas tikai uz dažām minētajām precēm vai pakalpojumiem, pieteicējam ir jāprecizē, kuras no šajā klasē ietilpstošajām precēm vai pakalpojumiem ir paredzēts aptvert (spriedums Chartered Institute of Patent Attorneys, EU:C:2012:361, 61. punkts).

52

Šajā lietā Netto Marken‑Discount savā reģistrācijas pieteikumā ir norādījusi, ka atlases un izvietošanas pakalpojums, kuram tā lūdz preču zīmes aizsardzību, attiecas tostarp uz [šādu pakalpojumu] atlasi un izvietošanu “reklāma; darījumu vadīšana; uzņēmumu pārvaldīšana; biroja darbi”. Iesniedzējtiesai tas vēl būs jāpārbauda, bet šķiet, ka minētajā pieteikumā nav precizēts, vai, citējot Nicas klasifikācijas 35. klases nosaukumu pilnā apjomā, prasītāja pamatlietā lūdz šīs preču zīmes aizsardzību visu vai tikai dažu šīs klases alfabētiskajā sarakstā ietilpstošo pakalpojumu atlasei un izvietošanai. Proti, ņemot vērā, ka Savienībā pastāv dažādas pieejas izpratnei par vienas konkrētas Nicas klasifikācijas klases nosaukuma izmantošanu, pieteikums, kas neļauj konstatēt, vai, izmantojot vienas konkrētas klases nosaukumu, pieteicējs paredz aptvert visas tajā ietilpstošās preces vai pakalpojumus vai tikai daļu no tiem, nevar tikt uzskatīts par pietiekami skaidru un precīzu (spriedums Chartered Institute of Patent Attorneys, EU:C:2012:361, 58., 59. un 62. punkts).

53

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 2008/95 ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā ir prasīts, lai preču zīmes reģistrācijas pieteikums attiecībā uz pakalpojumu atlases un izvietošanas pakalpojumu tiktu formulēts pietiekami skaidri un precīzi, lai sniegtu iespēju kompetentajām iestādēm un citiem saimnieciskās darbības subjektiem saprast, kādus pakalpojumus pieteicējs ir paredzējis atlasīt un izvietot.

54

Iesniedzējtiesas uzdotais trešais jautājums, kas ir par to, kāds ir pakalpojumu atlases un izvietošanas pakalpojuma preču zīmes sniegtās aizsardzības apjoms, kā ir norādījusi Netto Marken‑Discount un Komisija, acīmredzami nav saistīts ar pamatlietu, jo tā attiecas tikai un vienīgi uz DPMA atteikumu reģistrēt kā preču zīmi pakalpojumu atlases un izvietošanas pakalpojumam šī sprieduma 23. punktā attēloto vārdisko un grafisko apzīmējumu.

55

Līdz ar to, piemērojot Tiesas pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru valsts tiesas iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir jānoraida, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības interpretācijai nav nekādas saistības ar realitāti vai pamatlietas priekšmetu (skat. it īpaši spriedumu apvienotajās lietās Cipolla u.c., C‑94/04 un C‑202/04, EU:C:2006:758, 25. punkts, kā arī spriedumu Jakubowska, C‑225/09, EU:C:2010:729, 28. punkts), trešais jautājums ir jāatzīst par nepieņemamu.

56

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: