—

L. Kik vārdā – H. Menger,

—

Nīderlandes valdības vārdā – B. Koopman, K. Bulterman, C. Schillemans un M. Gijzen, pārstāves,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. van Beek un J. Enegren, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulu (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97 (OV 1997, L 28, 1. lpp.), ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 1999. gada 8. februāra Regulu (EK) Nr. 307/1999 (OV L 38, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1408/71”).

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp L. Kik un Staatssecretaris van Financiën (valsts sekretāru finanšu lietās) par L. Kik apdrošināšanu Nīderlandes vispārējā sociālās apdrošināšanas sistēmā laikā no 2004. gada 1. jūnija līdz 24. augustam.

3

1982. gada 10. decembrī Montegobejā [Montego Bay] (Jamaika) parakstīto Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvenciju, kas stājās spēkā 1994. gada 16. novembrī, Nīderlandes Karaliste ratificēja 1996. gada 28. jūnijā un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste – 1997. gada 25. jūlijā, un Eiropas Kopienas vārdā tā tika apstiprināta ar Padomes 1998. gada 23. marta Lēmumu 98/392/EK (OV L 179, 1. lpp., turpmāk tekstā – “Jūras tiesību konvencija”).

4

Šīs konvencijas 60. pantā “Mākslīgās salas, iekārtas un būves ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā” ir noteikts:

“1.   Piekrastes valstij ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā ir ekskluzīvas tiesības veidot, kā arī atļaut veidot un regulēt būvniecību, ekspluatāciju un izmantošanu attiecībā uz:

2.   Piekrastes valstij ir ekskluzīva jurisdikcija pār mākslīgajām salām, iekārtām un būvēm, to skaitā arī attiecībā uz muitas, finanšu, sanitārajiem un imigrācijas likumiem un noteikumiem, kā arī uz likumiem un noteikumiem, kas saistīti ar valsts drošību.

[..]”

5

Jūras tiesību konvencijas 77. pantā “Piekrastes valsts tiesības uz kontinentālo šelfu” ir paredzēts:

“1.   Piekrastes valsts īsteno suverēnas tiesības uz kontinentālo šelfu tā izpētes un tā dabas resursu izmantošanas nolūkā.

2.   Tiesības, kas minētas 1. punktā, ir ekskluzīvas tajā nozīmē, ka, ja piekrastes valsts nepēta kontinentālo šelfu un neizmanto tā dabas resursus, neviens nedrīkst to darīt bez piekrastes valsts skaidri izteiktas piekrišanas.

3.   Piekrastes valsts tiesības uz kontinentālo šelfu nav atkarīgas no faktiskas vai nodomātas šelfa okupācijas vai no jebkuras tiešas paziņošanas par to.

[..]”

6

Saskaņā ar šīs konvencijas 79. pantu “Zemūdens kabeļi un cauruļvadi kontinentālajā šelfā”:

“1.   Visas valstis ir tiesīgas būvēt kontinentālajā šelfā zemūdens kabeļus un cauruļvadus saskaņā ar šī panta noteikumiem.

2.   Atzīstot piekrastes valsts tiesību veikt pamatotus pasākumus kontinentālā šelfa izpētē, tā dabas resursu izmantošanas un piesārņošanas no cauruļvadiem novēršanas, samazināšanas un kontroles nolūkā, šī valsts nedrīkst kavēt šādu kabeļu un cauruļvadu būvēšanu un uzturēšanu kārtībā.

3.   Trases noteikšana šādu cauruļvadu ierīkošanai kontinentālajā šelfā tiek veikta ar piekrastes valsts atļauju.

4.   Nekas šajā nodaļā neietekmē piekrastes valsts tiesības paredzēt nosacījumus kabeļu un cauruļvadu ierīkošanai, kas iet caur tās teritoriju vai teritoriālajiem ūdeņiem, vai tās jurisdikciju attiecībā uz kuģiem un cauruļvadiem, kas ir ielikti vai izmantojami sakarā ar tās kontinentālā šelfa pētīšanu, tā resursu izmantošanu mākslīgo salu, iekārtu un celtņu, kas atrodas tās jurisdikcijā, ekspluatāciju.

[..]”

7

Jūras tiesību konvencijas 80. pantā “Mākslīgās salas, iekārtas un būves kontinentālajā šelfā” noteikts, ka šīs konvencijas 60. pantu piemēro mutatis mutandis attiecībā uz mākslīgajām salām, iekārtām un būvēm kontinentālajā šelfā.

8

Regulā Nr. 1408/71 ietverta atsauce tostarp uz EEK līguma 51. pantu (jaunajā redakcijā – EK līguma 51. pants, jaunajā redakcijā pēc grozījumiem – EKL 42. pants), kuram šobrīd atbilst LESD 48. pants. Šie panti galvenokārt attiecas uz dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu un pabalstu izmaksām šādi saskaņoto sistēmu ietvaros. Atbilstoši šai atsaucei šī regula ietver tostarp šādus apsvērumus:

“tā kā noteikumi par valstu sociālā nodrošinājuma tiesību aktu koordinēšanu attiecas uz to darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, kuri ir dalībvalstu pilsoņi, un tiem būtu jāsekmē viņu dzīves līmeņa paaugstināšana un nodarbinātības nosacījumu uzlabošana;

[..]

tā kā sakarā ar ievērojamajām atšķirībām valstu tiesību aktos attiecībā uz jautājumu par to, uz kurām personām regula attiecināma, ir vēlams noteikt principu, ka tā attiecas uz visām personām, kas ir apdrošinātas darbiniekiem un pašnodarbinātām personām paredzētās sociālā nodrošinājuma sistēmās, vai arī pamatojoties uz viņu darbību darbinieku vai pašnodarbināto personu statusā;

tā kā ir jāievēro valstu sociālā nodrošinājuma tiesību aktu īpatnības un jāizstrādā vienīgi koordinācijas sistēma;

[..]

tā kā uz darbiniekiem un pašnodarbinātām personām, kas pārvietojas Kopienā, būtu jāattiecas tikai vienas vienīgas dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmai, lai novērstu piemērojamo valstu tiesību aktu pārklāšanos un no tā izrietošos iespējamos sarežģījumus;

[..]

tā kā nolūkā pēc iespējas efektīvi garantēt vienlīdzīgu attieksmi pret visiem darba ņēmējiem, kas strādā kādā dalībvalstī, ir lietderīgi noteikt, ka parasti ir piemērojami tās dalībvalsts tiesību akti, kurā attiecīgā persona strādā darbinieka vai pašnodarbinātas personas statusā;

tā kā konkrētās situācijās, kas pamato citu piemērojamības kritēriju lietošanu, ir iespējams atkāpties no šā vispārējā noteikuma;

[..].”

9

Saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 1. pantu:

“Šajā regulā:

[..].”

10

Šīs regulas 2. panta “Personas, uz kurām attiecas regula” 1. punktā ir noteikts:

“Šī regula attiecas uz darbiniekiem vai pašnodarbinātām personām, un uz studentiem, uz kuriem attiecas vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību akti, un kuri ir kādas dalībvalsts pilsoņi, vai kuri ir bezvalstnieki vai bēgļi, kas dzīvo kādā dalībvalstī, kā arī viņu ģimenes locekļi vai viņus kā apgādniekus zaudējušie ģimenes locekļi.”

11

Regulas Nr. 1408/71 II sadaļā ietilpst tās 13.–17.a pants par piemērojamo tiesību aktu noteikšanu. 13. pantā pēc tam, kad tā 1. punktā noteikts, ka uz personām, kam piemēro šo regulu, principā attiecas tikai vienas dalībvalsts tiesību akti, turpināts:

“2.   Ievērojot 14. līdz 17. pantu:

[..]

[..]

12

Regulas Nr. 1408/71 14. pantā “Īpaši noteikumi, ko piemēro personām, kuras strādā algotu darbu, izņemot jūrniekus” ietvertas šādas tiesību normas:

“13. panta 2. punkta a) apakšpunktu piemēro, ņemot vērā šādus izņēmumus un apstākļus:

[..]

[..]”

13

Regulas Nr. 1408/71 14.b pantā par īpašiem noteikumiem, ko piemēro jūrniekiem, noteikts:

“Šīs regulas 13. panta 2. punkta c) apakšpunktu piemēro, ievērojot šādus izņēmumus un apstākļus:

[..]

14

Saskaņā ar šīs regulas 15. pantu “Noteikumi par brīvprātīgo apdrošināšanu un brīvprātīgo tālākapdrošināšanu”:

“1.   Regulas 13. līdz 14.d pants neattiecas uz brīvprātīgo apdrošināšanu vai brīvprātīgo tālākapdrošināšanu, ja vien dalībvalstī vienā no 4. pantā minētajām jomām nepastāv tikai brīvprātīgas apdrošināšanas sistēmas.

2.   Ja, piemērojot divu vai vairāku dalībvalstu tiesību aktus, pārklājas apdrošināšana:

[..].”

15

Nolīguma starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos, kas ir parakstīts Luksemburgā 1999. gada 21. jūnijā un Eiropas Kopienu vārdā apstiprināts ar Padomes un Komisijas 2002. gada 4. aprīļa Lēmumu 2002/309/EK, Euratom par zinātnisko un tehnoloģisko sadarbību (OV L 114, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “EK un Šveices nolīgums”), 8. pantā noteikts:

“Līgumslēdzējas puses atbilstīgi II pielikumam paredz noteikumus par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordināciju, lai nodrošinātu:

16

EK un Šveices nolīguma II pielikuma par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu 1. pantā ir noteikts:

“1.   Līgumslēdzējas valstis savā starpā vienojas sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanas jomā piemērot Kopienu tiesību aktus, uz kuriem ir norādīta atsauce, redakcijā, kas ir spēkā līguma parakstīšanas brīdī, ieskaitot šī pielikuma A iedaļā minētos grozījumus vai līdzvērtīgas tiesību normas.

2.   Jēdziens “dalībvalsts(is)”, kas lietots šī pielikuma A iedaļā minētajos tiesību aktos, līdztekus valstīm, uz kurām attiecas atbilstošie Kopienu tiesību akti, ir piemērojams arī Šveicei.”

17

Minētā pielikuma A iedaļa ietver atsauci uz Regulu Nr. 1408/71.

18

Regula Nr. 1408/71 tika aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV L 166, 1. lpp.), kas tiek piemērota no 2010. gada 1. maija, kad Regula Nr. 1408/71 tika atcelta. EK un Šveices nolīguma II pielikums tika aktualizēts ar Apvienotās komitejas, kas izveidota saskaņā ar Nolīgumu starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Šveices Konfederāciju, no otras puses, par personu brīvu pārvietošanos, 2012. gada 31. marta Lēmumu Nr. 1/2012, ar ko aizstāj minētā nolīguma II pielikumu par sociālā nodrošinājuma sistēmu koordināciju (OV L 103, 51. lpp.), kas stājās spēkā 2012. gada 1. aprīlī. Šajā pielikumā tagad ir ietverta atsauce uz Regulu Nr. 883/2004. Tomēr notikumus pirms šī lēmuma stāšanās spēkā joprojām reglamentē Regula Nr. 1408/71 atbilstoši gan Regulas Nr. 883/2004 90. panta 1. punktam, saskaņā ar kuru Regula Nr. 1408/71 paliek spēkā un tai arī turpmāk ir juridiskas sekas tostarp EK un Šveices nolīguma vajadzībām, kamēr šis nolīgums nav ticis grozīts, gan šī nolīguma II pielikuma A iedaļas 3. punktam tā redakcijā ar grozījumiem, kurā joprojām ietverta atsauce uz Regulu Nr. 1408/71 “attiecībā uz vēsturiskiem gadījumiem”.

19

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka saskaņā ar Nīderlandes tiesību aktiem par sociālo nodrošinājumu vispārēji darba ņēmēji, kas dzīvo Nīderlandē, ir obligāti apdrošināti dažādās šīs sistēmas programmās. Izņēmuma kārtā saskaņā ar 1999. gada Dekrēta par sociāli apdrošināto personu loka paplašināšanu un ierobežošanu (Besluit uitbreiding en beperking kring verzekerden volksverzekeringen 1999) 12. panta 1. punktu šī dalība sistēmā beidzas, ja persona vismaz trīs mēnešus turpināti veic darbu ārpus Nīderlandes, ja vien šis darbs netiek veikts saistībā ar darba attiecībām ar Nīderlandē dzīvojošu vai reģistrētu darba devēju. Atbilstoši Nīderlandes valdības sniegtajiem precizējumiem Dekrētā par jūrnieku obligāto apdrošināšanu (Besluit verzekeringsplicht zeevarenden) paredzēts, ka jūrniekam, kas dzīvo kādā dalībvalstī un strādā uz kuģa, kurš kuģo ar trešās valsts – kas nav 1992. gada 2. maija Eiropas Ekonomikas zonas līguma (OV 1994, L 1, 3. lpp.) līgumslēdzēja valsts – karogu, Nīderlandē reģistrēta darba devēja labā, ir piemērojami Nīderlandes tiesību akti par darbinieku sociālo apdrošināšanu.

20

2004. gadā L. Kik, kas ir Nīderlandes pilsonis, strādāja uz zemūdens cauruļvadu licēja kuģa, kas kuģo ar Panamas karogu. Līdz [2004.] gada 31. maijam viņu nodarbināja Nīderlandē reģistrēta sabiedrība un viņš bija pakļauts šīs dalībvalsts vispārējai sociālās apdrošināšanas sistēmai. No [2004.] gada 1. jūnija viņu šādā pašā darbā nodarbināja Šveicē reģistrēta sabiedrība. Viņa alga joprojām tika aplikta ar Nīderlandes ienākumu nodokli. Saskaņā ar Nīderlandes tiesību aktiem dalība šajā vispārējā sociālās apdrošināšanas sistēmā beidzas, ja darbinieks vismaz trīs secīgus mēnešus ir nodarbināts ārpus Nīderlandes pie darba devēja, kas nav reģistrēts šajā dalībvalstī.

21

Pamatlietas centrā ir jautājums, vai, ņemot vērā Regulu Nr. 1408/71, L. Kik ir jāveic iemaksas Nīderlandes sociālās apdrošināšanas sistēmā par laikposmu no 2004. gada 1. jūnija līdz 24. augustam. Šajā laikposmā kuģis, uz kura viņš strādāja, secīgi atradās virs trešajai valstij pieguļoša kontinentālā šelfa, starptautiskajos ūdeņos un virs atsevišķām dalībvalstīm (Nīderlandei un Apvienotajai Karalistei) pieguļoša kontinentālā šelfa.

22

L. Kik apgalvo, ka no Regulas Nr. 1408/71 izriet, ka šajā laikposmā uz viņu neattiecās Nīderlandes sociālās apdrošināšanas sistēma.

23

Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa), kurā L. Kik vērsās ar kasācijas sūdzību par pēdējā instancē taisīto nolēmumu, ar kuru tika atzīts, ka viņam jāveic iemaksas Nīderlandes sociālās apdrošināšanas sistēmā par aplūkoto laikposmu, šaubās par šīs regulas piemērojamību.

24

Šī tiesa pirmām kārtām vaicā, vai šī regula ir piemērojama vienīgi migrējošiem darba ņēmējiem un, ja tā, vai L. Kik var tikt uzskatīts par tādu, ņemot vērā vietas, kurās strīdīgajā laikposmā viņš secīgi veica savu darbību, ievērojot tā kuģa, uz kura viņš strādāja, īpašo raksturu un tā kvalifikāciju no Jūras tiesību konvencijas viedokļa, kā arī vajadzības gadījumā – ievietoto cauruļvadu paredzēto pielietojumu.

25

Iesniedzējtiesa it īpaši vaicā, vai jāuzskata, ka laikposmos, kad kuģis atradās virs vai nu Nīderlandei, vai Apvienotajai Karalistei pieguļošā kontinentālā šelfa, L. Kik veica savu darbību šo dalībvalstu teritorijā. Atkarībā no atbildes uz šo jautājumu būtu jāatzīst, ka vai nu visu strīdīgo laikposmu, vai lielu daļu no tā attiecīgā persona strādāja ārpus Eiropas Savienības teritorijas un nevar tikt uzskatīta par migrējošu darba ņēmēju, kurš šajā ziņā ietilptu Regulas Nr. 1408/71 piemērojamības personām jomā.

26

Tomēr, atsaucoties uz spriedumu Aldewereld (C‑60/93, EU:C:1994:271), iesniedzējtiesa uzskata, ka, pat ja profesionālā darbība tiek veikta ārpus Savienības teritorijas, pietiekami ciešas saiknes ar šo teritoriju pastāvēšana liek šīs regulas II sadaļas normas piemērot darba ņēmējam, kuram ir dalībvalsts pilsonība.

27

Šajā ziņā tā paredz iespēju, ka atbilstošie piesaistes faktori var tikt konstatēti gan ar Šveices Konfederāciju – valsti, kas attiecībā uz minētās regulas piemērošanu ir pielīdzināma dalībvalstij, – (vietu, kur ir reģistrēts darba devējs), gan ar Savienības teritoriju (ienākuma nodokļa iekasēšana Nīderlandē un, iespējams, darbs Nīderlandes Karalistes un Apvienotās Karalistes teritorijā, ja pamatlietā darbs uz zemūdens cauruļvadu licēja kuģa laikā, kad tas darbojās virs šīm dalībvalstīm pieguļošā kontinentālā šelfa, ir pielīdzināms darbam to teritorijā). Tomēr attiecībā uz šo pēdējo faktoru ir jāpārliecinās, vai tas jāņem vērā vienīgi attiecībā uz laikposmiem, kad kuģis darbojās virs šīm dalībvalstīm pieguļošā kontinentālā šelfa, vai arī uz visu strīdīgo laikposmu, kas, iespējams, varētu būt atkarīgs no apstākļa, vai tas tā jau sākotnēji bija ieplānots vai nē.

28

Pieņemot, ka L. Kik ietilpst Regulas Nr. 1408/71 piemērojamības personām jomā un tādējādi ir jāpiemēro tās II sadaļas normas, lai noteiktu sociālā nodrošinājuma jomā piemērojamos tiesību aktus, iesniedzējtiesa jautā, kāds ir atbilstošais noteikums.

29

Tā uzskata, ka darba vieta ir būtisks faktors un ka tādējādi arī šajā ziņā ir jānoskaidro, vai algots darbs, kas veikts uz zemūdens cauruļvadu licēja kuģa virs kādai dalībvalstij pieguļoša kontinentālā šelfa, ir jāpielīdzina darbam, kas veikts šīs dalībvalsts teritorijā.

30

Ja uz šo jautājumu ir jāatbild noraidoši, tad neviena no II sadaļas normām nav piemērojama. Tādējādi, tā kā nevar pieļaut, ka attiecībā uz darba ņēmēju, kuram ir piemērojama Regula Nr. 1408/71, neattiektos neviena sociālās apdrošināšanas sistēma, ir jānosaka visatbilstošākais piesaistes faktors. Šajā gadījumā darba ņēmēja dzīves vieta esot jānoraida, jo nav nekādu norāžu, ka šai dzīvesvietai un darba attiecībām būtu jebkāda saistība. Tas pats attiecoties uz profesionālo ienākumu aplikšanu ar nodokli, jo Regulā Nr. 1408/71 šim faktoram netiek piešķirta nekāda nozīme. Pēc izslēgšanas metodes īpašu nozīmi iegūstot darba devēja reģistrācijas vieta, jo spriedumā Aldewereld (EU:C:1994:271) ir izdarīta atsauce uz to.

31

Gadījumā, ja nodarbinātība uz zemūdens cauruļvadu licēja kuģa, kas darbojas virs dalībvalstij pieguļoša kontinentāla šelfa daļas, būtu pielīdzināma šīs dalībvalsts teritorijā veiktam darbam, Hoge Raad der Nederlanden saskata divus iespējamos risinājumus.

32

Pirmais risinājums būtu atsaukties uz Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēto pamatnoteikumu, kurā [kā piemērojamie] noteikti darba vietas tiesību akti, un tādējādi piemērot Nīderlandes un Apvienotās Karalistes tiesību aktus laikposmiem, kuros darbs ir jāuzskata par veiktu katras no šīm dalībvalstīm teritorijā, atlikušajam laikam piemērojot Šveices tiesību aktus šī sprieduma 30. punktā minētajiem iemesliem identisku iemeslu dēļ.

33

Saskaņā ar otro iespējamo risinājumu būtu jāuzskata, ka darbs ir parasti veikts vairākās dalībvalstīs šīs regulas 14. panta 2. punkta izpratnē, un tādējādi jāpiemēro šī 2. punkta b) apakšpunkta i) punkta pirmajā gadījumā minētais noteikums, kā rezultātā par piemērojamām ir jāatzīst dzīvesvietas dalībvalsts tiesību normas, jo darbības pa daļai tika veiktas šajā valstī.

34

Iesniedzējtiesa uzskata, ka apstāklis, ka saskaņā ar tā nosaukumu Regulas Nr. 1408/71 14. pants ietver īpašus noteikumus, ko piemēro pašnodarbinātām personām, izņemot jūrniekus, nevar būt izšķirošs, jo tās 14.b pantā, kurā iekļauti īpaši noteikumi, ko piemēro jūrniekiem, nav nevienas tiesību normas, kas būtu piemērojama šajā lietā.

35

Taču iesniedzējtiesa nav pārliecināta par to, kā nodalīt šo gadījumu un gadījumu, kad persona vispirms ir nodarbināta vienā dalībvalstī un tad citā dalībvalstī, kas ir situācija, kura ir reglamentēta Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta a) apakšpunktā, jo, strikti runājot, divas darbības tā pati persona nekad nevar veikt vienlaicīgi divās dažādās vietās. Tādējādi minētajā 14. panta 2. punktā lietotais izteikums “parasti ir nodarbināta divās vai vairāk dalībvalstīs” aptver arī darbību, kas tiek veikta pēc kārtas vairākās dalībvalstīs. Pārāk šaura šīs tiesību normas interpretācija nelabvēlīgi ietekmētu darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, jo tā nozīmētu, ka darba ņēmējiem, uz kuriem neattiektos 14. panta 2. punktā minētais īpašais noteikumus, būtu piemērojams šīs regulas 13. panta 2. punkta a) apakšpunkts, un tādējādi tiem būtu jāsaskaras ar biežām tiem piemērojamo tiesību aktu izmaiņām.

36

Šajā kontekstā Hoge Raad der Nederlanden nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

37

Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regula Nr. 1408/71 ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds darba ņēmējs kā L. Kik, kurš ir dalībvalsts pilsonis, kurā viņš dzīvo un kurā viņa ienākumi tiek aplikti ar nodokli, kurš strādā uz zemūdens cauruļvadu licēja kuģa, kas kuģo ar trešās valsts karogu dažādās vietās pasaulē, tostarp virs noteiktām dalībvalstīm pieguļoša kontinentālā šelfa daļas, kurš iepriekš bijis nodarbināts savas dzīvesvietas dalībvalstī reģistrētā uzņēmumā, maina darba devēju un pēc tam ir nodarbināts Šveicē reģistrētā uzņēmumā, bet turpina dzīvot tajā pašā valstī un kuģot uz tā paša kuģa, ietilpst šīs regulas piemērojamības personām jomā.

38

Šajā ziņā, pirmkārt, jāuzskata, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 2. panta 1. punktu šī regula attiecas tostarp uz darba ņēmējiem, uz kuriem attiecas vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību akti un kuri ir kādas dalībvalsts pilsoņi.

39

No lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu izriet, ka tā tas bija L. Kik gadījumā laikposmā, par kuru ir runa pamatlietā. Proti, viņš ir Nīderlandes pilsonis un šajā laikposmā bija apdrošināts Nīderlandes vispārējā sociālās apdrošināšanas sistēmā, jo viņa dzīvesvieta bija šajā dalībvalstī. Turklāt, lai gan strīds pamatlietā ir par to, vai šajā laikposmā uz L. Kik attiecās Nīderlandes vai Šveices tiesību akti, netiek apstrīdēts, ka viņam bija piemērojami vieni vai otri no šiem tiesību aktiem.

40

Otrkārt, jāatzīst, ka darbs, kas veikts uz zemūdens cauruļvadu licēja kuģa, nav pielīdzināms dalībvalsts teritorijā veiktam darbam, ja šis kuģis atrodas virs šai dalībvalstij pieguļoša kontinentālā šelfa daļas.

41

Jurisdikcija, kāda Jūras tiesību konvencijas 79. panta 4. punktā atzīta piekrastes valstij, attiecas tikai uz zemūdens kabeļiem un cauruļvadiem, kas ielikti vai tiek izmantoti sakarā ar tās kontinentālā šelfa pētīšanu un tā resursu izmantošanu, un tādējādi neattiecas uz kuģi, kurš zemūdens kabeļus un cauruļvadus ierīko. Turklāt šāds kuģis nevar tikt pielīdzināts “mākslīgai salai”, “iekārtai” vai “būvei” šīs konvencijas 80. panta izpratnē. Katrā ziņā no lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu neizriet, ka cauruļvadi, kurus ierīkoja kuģis, uz kura strādāja L. Kik laikposmos, kad tas atradās virs noteiktām dalībvalstīm pieguļoša kontinentālā šelfa daļas, būtu bijuši domāti kontinentālā šelfa pētīšanai vai tā resursu izmantošanai.

42

Tomēr tādā situācijā kā L. Kik situācija secinājums, ka darbs, kas veikts uz zemūdens cauruļvadu licēja kuģa, nav pielīdzināms dalībvalsts teritorijā veiktam darbam pat tad, ja šis kuģis atrodas virs šai dalībvalstij pieguļoša kontinentālā šelfa daļas, pats par sevi nevar likt apšaubīt Regulas Nr. 1408/71 piemērojamību. Tas vien, ka darba ņēmēja darbības tiek veiktas ārpus Savienības teritorijas, nav pietiekami, lai izslēgtu Savienības tiesību noteikumu par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos piemērošanu, ja darba attiecībām saglabājas pietiekami cieša saikne ar šo teritoriju (spriedums Aldewereld, EU:C:1994:271, 14. punkts).

43

Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka šāda pietiekami cieša saikne starp attiecīgajām darba attiecībām un Savienības teritoriju izriet no apstākļa, ka Savienības pilsoni, kas dzīvo dalībvalstī, darbā ir pieņēmis citā dalībvalstī reģistrēts uzņēmums, kura labā viņš veic savu darbu (šajā ziņā skat. spriedumu Petersen, C‑544/11, EU:C:2013:124, 42. punkts).

44

Kā norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 40. punktā, darbu, ko veica L. Kik laikposmā, par kuru ir runa pamatlietā, raksturo zināms skaits saiknes ar Nīderlandes Karalistes teritoriju un Šveices Konfederācijas – kas ir valsts, kura Regulas Nr. 1408/71 mērķiem ir pielīdzināta dalībvalstij, – teritoriju faktoru. Šajā ziņā ir pietiekami konstatēt, ka L. Kik dzīvoja Nīderlandē un ka viņa darba devēja reģistrācijas vieta bija Šveicē.

45

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Regula Nr. 1408/71 ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds darba ņēmējs kā L. Kik, kurš ir dalībvalsts pilsonis, kurā viņš dzīvo un kurā viņa ienākumi tiek aplikti ar nodokli, kurš strādā uz zemūdens cauruļvadu licēja kuģa, kas kuģo ar trešās valsts karogu dažādās vietās pasaulē, tostarp virs noteiktām dalībvalstīm pieguļoša kontinentālā šelfa daļas, kurš iepriekš bijis nodarbināts savas dzīvesvietas dalībvalstī reģistrētā uzņēmumā, maina darba devēju un pēc tam ir nodarbināts Šveicē reģistrētā uzņēmumā, bet turpina dzīvot tajā pašā valstī un kuģot uz tā paša kuģa, ietilpst šīs regulas piemērojamības personām jomā.

46

Ar otro jautājumu, kas uzdots gadījumam, ja Regula Nr. 1408/71 būtu piemērojama tādam darba ņēmējam kā L. Kik, un uz kuru tādējādi ir jāatbild, iesniedzējtiesa vaicā, kādi ir tiesību akti, kuri ar šīs regulas II sadaļā ietvertajām normām, kas reglamentē piemērojamo valsts tiesību aktu noteikšanu, ir noteikti kā šādam darba ņēmējam piemērojami.

47

Šajā ziņā jāatgādina, ka, ja persona ietilpst Regulas Nr. 1408/71 piemērojamības personām jomā, kāda tā definēta tās 2. pantā, šīs regulas 13. panta 1. punktā ietvertais noteikums par tikai vienas dalībvalsts tiesību aktu piemērošanu ir principā piemērojams un piemērojamie valsts tiesību akti ir tie, kas noteikti atbilstoši šīs regulas II sadaļas tiesību normām (spriedums Aldewereld, EU:C:1994:271, 10. punkts).

48

Minētā sprieduma 11. punktā Tiesa atzina, ka neviena no šīs II sadaļas tiesību normām tieši neparedz tāda darba ņēmēja situāciju, kuru nodarbina Eiropas Savienības uzņēmums, bet kurš neveic nekādu darbu Savienības teritorijā tā iemesla dēļ, ka viņš strādā vienīgi trešās valsts teritorijā.

49

Šāda situācija jāpielīdzina tādai situācijai, kad Savienības uzņēmums darba ņēmēju pieņēmis darbā, lai viņš strādātu uz kuģa, kas kuģo ar trešās valsts karogu.

50

Tā tas ir neatkarīgi no tā, ka – jau pēc laikposma, kuram bija nozīme minētā sprieduma ietvaros, – tika ieviests Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta f) apakšpunkts, atbilstoši kuram persona, uz kuru vairs neattiecas kādas dalībvalsts tiesību akti un kurai nekļūst piemērojami citas dalībvalsts tiesību akti saskaņā ar šīs regulas II sadaļas noteikumiem, ir pakļauta tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā tā dzīvo.

51

Šajā ziņā jāatgādina, ka tas, ka beidz būt piemērojami kādas dalībvalsts tiesību akti, ir šīs tiesību normas piemērošanas nosacījums un ka tajā pašā nav definēti nosacījumi, ar kādiem dalībvalsts tiesību akti beidz būt piemērojami (skat. spriedumu Komisija/Beļģija, C‑347/98, EU:C:2001:236, 31. punkts). Tādējādi Tiesa tostarp sprieduma Van Pommeren-Bourgondiën (C‑227/03, EU:C:2005:431) 33. punktā nosprieda, ka šie nosacījumi ir jānosaka katras dalībvalsts tiesību aktiem.

52

Kā precizēts Padomes 1972. gada 21. marta Regulas (EEK) Nr. 574/72, ar kuru nosaka īstenošanas kārtību Regulai Nr. 1408/71 (OV L 74, p. 1), redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Regulu Nr. 118/97, 10.b pantā, datums un nosacījumi, ar kādiem dalībvalsts tiesību akti beidz būt piemērojami Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta f) apakšpunktā minētajai personai, tiek noteikti saskaņā ar šiem tiesību aktiem.

53

Saskaņā ar Nīderlandes tiesībām šīs dalībvalsts tiesību akti sociālā nodrošinājuma jomā turpināja būt piemērojami L. Kik visu strīdīgo laikposmu. Tā kā nosacījums, ka dalībvalsts tiesību akti beidz būt piemērojami, nav izpildīts, Regulas Nr. 1408/71 13. panta 2. punkta f) apakšpunkts nav piemērojams tādai situācijai kā pamatlietā.

54

Tādējādi jāuzskata, ka, ciktāl darba attiecībām ir pietiekami cieša saikne ar Savienības teritoriju, piemērojamie tiesību akti tiek noteikti, atsaucoties uz citām Regulas Nr. 1408/71 II sadaļas tiesību normām, nevis 13. panta 2. punkta f) apakšpunktu.

55

Kā jau atzīts šī sprieduma 44. punktā, tādā situācijā kā L. Kik situācijā pastāv pietiekami cieša saikne ar Savienības teritoriju.

56

Attiecībā uz noteikšanu, kādi tiesību akti šādā situācijā ir piemērojami atbilstoši Regulai Nr. 1408/71, jāuzskata, ka tās 13. panta 2. punkta c) apakšpunktā ietvertais vispārējais noteikums, kurš kā jūrniekiem piemērojamos norāda kuģa karoga dalībvalsts tiesību aktus, nav piemērojams pēc analoģijas, jo šajā gadījumā runa ir par personu, kura strādā uz kuģa, kas kuģo ar trešās valsts karogu.

57

Tiesa ir nospriedusi, ka šādā gadījumā piemērojamos tiesību aktus var noteikt saskaņā ar Regulas [Nr. 1408/71] II sadaļas noteikumiem, ņemot vērā faktorus, kas saista konkrēto situāciju ar dalībvalstu tiesību aktiem (skat. spriedumu Aldewereld, EU:C:1994:271, 20. punkts).

58

Šajā gadījumā, tāpat kā situācijā, par kuru bija runa spriedumā Aldewereld (EU:C:1994:271, 21. punkts), vienīgie saiknes ar dalībvalsts vai tai pielīdzinātas valsts tiesību aktiem faktori ir darba ņēmēja dzīves vieta un vieta, kurā ir reģistrēts darba devējs. Kā Tiesa atzina minētā sprieduma 22. punktā, darba ņēmēja dzīvesvietas valsts tiesību akti Regulas Nr. 1408/71 sistēmā ir palīgnormas, kas kļūst aktuālas tikai tādā gadījumā, ja šiem tiesību aktiem ir saikne ar darba attiecībām. Tādējādi, ja darba ņēmējs nedzīvo kādā no dalībvalstīm, kurās viņš veic savu darbību, parasti ir piemērojami darba devēja juridiskās adreses vai domicila valsts tiesību akti.

59

Tādā situācijā kā pamatlietā šo secinājumu apstiprina Regulas Nr. 1408/71 14. panta 2. punkta a) apakšpunkta pirmais teikums, kurš norāda uz šīs regulas sistēmu, kāda attiecas uz personām, kuras veic pēc būtības ar pārvietošanos saistītu darbu, kurš norisinās tādos apstākļos, ka tā veikšana nevar tikt piesaistīta konkrētai vietai, un saskaņā ar kuru šādām personām ir piemērojami darba devēja juridiskās adreses dalībvalsts tiesību akti.

60

Kaut arī, kā redzams no tās nosaukuma, šī tiesību norma ietver noteikumus, ko piemēro personām, izņemot jūrniekus, situācija, par kuru ir runa pamatlietā, proti, tāda darba ņēmēja situācija, kurš ir nodarbināts ārpus Savienības teritorijas uz kuģa, kas kuģo ar trešās valsts karogu, ir pielīdzināma tādu personu situācijai, uz kurām šī tiesību norma attiecas tieši, ciktāl ne kuģa karoga valstij, ne darba vietas valstij nav nekādas saiknes ar dalībvalsts tiesību aktiem.

61

Tādējādi tāda darba ņēmēja kā L. Kik situācijā piemērojamie tiesību akti ir tās dalībvalsts vai tai pielīdzinātas valsts tiesību akti, kurā ir uzņēmuma, kas nodarbina šo darba ņēmēju, juridiskā adrese.

62

Tomēr, ņemot vērā to, ka Tiesas rīcībā nav informācijas par Šveices tiesību aktos paredzētās apdrošināšanas sistēmas raksturu, un ievērojot to, ka atbilstoši Nīderlandes tiesību aktiem šī pēdējā reglamentē tāda darba ņēmēja kā L. Kik situāciju laikposmā, par kuru ir runa pamatlietā, paredzot, ka šādam darba ņēmējam jābūt apdrošinātam obligātās apdrošināšanas sistēmā, jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 15. panta 2. punkta pirmo ievilkumu tad, ja vairāku dalībvalstu – kurām pielīdzināma Šveices Konfederācija – tiesību aktu piemērošanas rezultātā pārklājas apdrošināšana saskaņā ar brīvprātīgās apdrošināšanas sistēmu un obligātās apdrošināšanas sistēmu, attiecīgā persona ir pakļauta vienīgi obligātās apdrošināšanas sistēmai.

63

Gadījumā, ja saskaņā ar Regulu Nr. 1408/71 darba devēja reģistrācijas valsts tiesību aktos nebūtu paredzēta tāda darba ņēmēja kā L. Kik apdrošināšana nevienā sociālā nodrošinājuma sistēmā, būtu piemērojami šāda darba ņēmēja dzīvesvietas valsts tiesību akti. Jāatgādina, ka šīs regulas II sadaļas tiesību normu mērķis ir arī novērst to, lai personām, kas ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā, tiktu liegta aizsardzība sociālā nodrošinājuma jomā tāpēc, ka viņām nav piemērojami nekādi tiesību akti (spriedums van Pommeren-Bourgondiën, EU:C:2005:431, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

64

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu jāatbild, ka Regulas Nr. 1408/71 II sadaļā ietvertās tiesību normas, kas reglamentē piemērojamo valsts tiesību aktu noteikšanu, ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts vai Šveices Konfederācijas – kas ir valsts, kura šīs regulas piemērošanas mērķiem ir pielīdzināta dalībvalstij, – pilsonis, kurš veic algotu darbu uz kuģa, kas kuģo ar trešās valsts karogu, ārpus Savienības teritorijas, tostarp virs dalībvalsts kontinentālā šelfa, bet kuru nodarbina Šveices Konfederācijā reģistrēts uzņēmums, ir pakļauts tā darba devēja reģistrācijas valsts tiesību aktiem. Tomēr tādos apstākļos kā pamatlietā gadījumā, ja atbilstoši šai regulai no šo tiesību aktu piemērošanas izrietētu apdrošināšana brīvprātīgās apdrošināšanas sistēmā vai neizrietētu apdrošināšana nevienā sociālā nodrošinājuma sistēmā, uz šo pilsoni attiektos viņa dzīvesvietas dalībvalsts tiesību akti.

65

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: