Puses
Sprieduma pamatojums
Rezolutīvā daļa

Puses

Lieta C‑244/13

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko High Court (Īrija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2013. gada 19. aprīlī un kas Tiesā reģistrēts 2013. gada 30. aprīlī, tiesvedībā

Ewaen Fred Ogieriakhi

pret

Minister for Justice and Equality ,

Īriju ,

Attorney General ,

An Post .

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja R. Silva de Lapuerta [ R. Silva de Lapuerta ] (referente), tiesneši Ž. L. da Krušs Vilasa [ J. L. da Cruz Vilaça ], Dž. Arestis [ G. Arestis ], Ž. K. Bonišo [ J.‑C. Bonichot ] un A. Arabadžijevs [ A. Arabadjiev ],

ģenerāladvokāts Ī. Bots [ Y. Bot ],

sekretāre L. Hjūleta [ L. Hewlett ], galvenā administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 6. marta tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

– Ewaen Fred Ogieriakhi vārdā – viņš pats,

– Minister for Justice and Equality , Īrijas, Attorney General un An Post vārdā – E. Creedon un B. Lydon , pārstāves, kurām palīdz R. Barron , SC , E. Brennan , BL , un R. Barrett , adviser ,

– Grieķijas valdības vārdā – T. Papadopoulou , pārstāve,

– Polijas valdības vārdā – B. Majczyna , pārstāvis,

– Eiropas Komisijas vārdā – J. Enegren , C. Tufvesson un M. Wilderspin , pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2014. gada 14. maija tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

Sprieduma pamatojums

1. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir, pirmkārt, par Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV L 158, 77. lpp., un grozījumi OV L 229, 35. lpp., un OV 2005, L 197, 34. lpp.), 16. panta 2. punkta interpretāciju, kā arī par Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (OV L 257, 2. lpp.) 10. panta 3. punkta interpretāciju un, otrkārt, par to, kāda ietekme ir tam, ka valsts tiesa uzdevusi prejudiciālu jautājumu par pastāvīgo uzturēšanās tiesību būtību, šai tiesai prasībā par zaudējumu atlīdzību Eiropas Savienības tiesību pārkāpuma dēļ novērtējot, vai attiecīgā dalībvalsts ir acīmredzami pārkāpusi šīs Savienības tiesības.

2. Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp E. F. Ogieriakhi un Minister for Justice and Equality [Tieslietu un līdztiesības ministru], Īriju, Attorney General [Ģenerāladvokātu] un An Post jautājumā par viņa pret šo dalībvalsti iesniegto prasību atlīdzināt zaudējumus, pamatojoties uz judikatūru spriedumā apvienotajās lietās Francovich u.c. (C‑6/90 un C‑9/90, EU:C:1991:428), jo Īrija neesot izpildījusi savus pienākumus saistībā ar Direktīvas 2004/38 transponēšanu.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

Direktīva 2004/38

3. Atbilstoši Direktīvas 2004/38 preambulas 17. apsvērumam:

“Pastāvīgas uzturēšanās tiesību piešķiršana Savienības pilsoņiem, kas izvēlējušies ilgstoši apmesties tajā, stiprina Savienības pilsonības izjūtu, turklāt tā ir viens no galvenajiem faktoriem, kas veicina sociālo kohēziju, kura ir viens no Savienības pamatmērķiem. Tādēļ visiem Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem, kas piecus gadus pastāvīgi uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī saskaņā ar šajā direktīvā minētajiem nosacījumiem un kas nav bijuši izraidīti, būtu jāparedz pastāvīgas uzturēšanās tiesības.”

4. Direktīvas 2004/38 2. pantā ar nosaukumu “Definīcijas” ir noteikts:

“Šajā direktīvā:

1) “Savienības pilsonis” ir ikviena persona, kurai ir kādas dalībvalsts valstiskā piederība;

2) “ģimenes loceklis” ir:

a) laulātais;

[..]

3) “uzņēmēja dalībvalsts” ir dalībvalsts, uz kuru pārceļas Savienības pilsonis, lai īstenotu savas brīvas pārvietošanās un uzturēšanās tiesības.”

5. Šīs direktīvas 3. panta ar nosaukumu “Saņēmēji” [“Tiesību subjekti”] 1. punktā ir noteikts:

“Šo direktīvu piemēro visiem Savienības pilsoņiem, kas pārceļas uz dzīvi vai uzturas dalībvalstī, kurai tie nav valstiski piederīgi, un uz viņu ģimenes locekļiem atbilstīgi 2. panta 2. punkta definīcijai, kuri tos pavada vai pārceļas kopā ar tiem.”

6. Šīs pašas direktīvas 7. panta ar nosaukumu “Tiesības uzturēties [uzturēšanās tiesības] ilgāk nekā trīs mēnešus” 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1. Visiem Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties [uzturēšanās tiesības] citas dalībvalsts teritorijā ilgāk nekā trīs mēnešus, ja:

a) viņi ir darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas uzņēmējā dalībvalstī [..]

[..]

2. Uzturēšanās tiesības, kas noteiktas 1. punktā, tiek attiecinātas arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts pilsoņi, bet pavada Savienības pilsoni uzņēmējā dalībvalstī vai ieceļo kopā ar viņu, ja šis Savienības pilsonis atbilst 1. punkta a), b) vai c) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem.”

7. Atbilstoši šīs direktīvas 13. panta 2. punktam:

“Neskarot šā punkta otro daļu, Savienības pilsoņa šķiršanās, laulības atzīšanas par spēkā neesošu vai 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā minēto reģistrēto attiecību izbeigšanas gadījumā Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, nezaudē uzturēšanās tiesības:

a) ja pirms [laulības] šķiršanās pieteikuma iesniegšanas vai tādas procedūras uzsākšanas, kuras rezultātā laulība jāatzīst par spēkā neesošu, [..] laulība vai reģistrētās partnerattiecības ir ilgušas vismaz trīs gadus, tostarp vienu gadu uzņēmējā dalībvalstī; vai

b) ja laulātie vai partneri, kas minēti 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā, vienojas [vai tiesas nolēmums paredz], ka laulātais vai partneris, kas nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgais, uzraudzīs [būs] Savienības pilsoņa bērnus [Savienības pilsoņa bērnu aizgādnieks]; vai

c) ja tas ir pamatots ar īpaši grūtiem apstākļiem, piemēram, persona ir ģimenē notikušas vardarbības upuris, ja vardarbība notikusi laulības vai reģistrēto partnerattiecību laikā; vai arī

d) ja laulātie vai partneri, kas minēti 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā, vienojas vai tiesas nolēmums paredz, ka laulātajam vai partnerim, kas nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgais, ir tiesības tikties [saskarsmes tiesības] ar nepilngadīgu bērnu, ja tiesa nolēmusi, ka ar bērnu jātiekas uzņēmējā dalībvalstī un tik ilgi, cik vien tas vajadzīgs.

Pirms pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšanas attiecīgajām personām ir jāpierāda, ka viņas ir darba ņēmēji vai pašnodarbinātas personas vai ka viņām ir iztikas līdzekļi, kas ir pietiekami pašiem un viņu ģimenes locekļiem, lai nekļūtu par slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai, vai [un] ka viņām ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums uzņēmējā dalībvalstī, vai ka viņas ir šīm prasībām atbilstīgas personas ģimenes locekļi, kuri jau apmetušies uzņēmējā dalībvalstī. Jēdziens “pietiekami līdzekļi” ir definēts 8. panta 4. punktā.

Šādi ģimenes locekļi saglabā savas uzturēšanās tiesības vienīgi personisku iemeslu dēļ.”

8. Direktīvas 2004/38 IV nodaļas ar nosaukumu “Pastāvīgas uzturēšanās tiesības” 16. pants, kura nosaukums ir “Vispārējs noteikums attiecībā uz Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem”, ir formulēts šādi:

“1. Savienības pilsoņiem, kas likumīgi un nepārtraukti ir uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī piecus gadus, ir tiesības pastāvīgi uzturēties [pastāvīgās uzturēšanās tiesības] šajā valstī. Uz šīm tiesībām nedrīkst attiecināt III nodaļā paredzētos nosacījumus.

2. Šā panta 1. punkts attiecas arī uz ģimenes locekļiem, kas nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie un ir kopā ar Savienības pilsoni likumīgi un nepārtraukti uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī piecus gadus.

3. Uzturēšanās nepārtrauktību neietekmē īslaicīga prombūtne, kas nav ilgāka par sešiem mēnešiem gadā, vai ilgāka prombūtne obligātā militārā dienesta dēļ, vai vienreizēja prombūtne, kas nav ilgāka par divpadsmit secīgiem mēnešiem, svarīgu iemeslu dēļ, piemēram, grūtniecība un dzemdības, nopietna slimība, mācības vai arodmācības, vai norīkojums darbā citā dalībvalstī vai trešā valstī.

4. Tiklīdz pastāvīgas uzturēšanās tiesības ir iegūtas, tās var zaudēt tikai tad, ja prombūtne no uzņēmējas dalībvalsts ir ilgāka par diviem secīgiem gadiem.”

9. Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 18. pantu:

“Neskarot 17. pantu, Savienības pilsoņa ģimenes locekļi, uz kuriem attiecas 12. panta 2. punkts un 13. panta 2. punkts un kuri atbilst minētajos punktos paredzētajiem nosacījumiem, iegūst pastāvīgas uzturēšanās tiesības pēc tam, kad ir legāli [likumīgi] uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī piecus secīgus gadus.”

Regula Nr. 1612/68

10. Regulas Nr. 1612/68 10. pantā ir noteikts:

“1. Ja darba ņēmējs, kas ir vienas dalībvalsts pilsonis, strādā algotu darbu citā dalībvalstī, kopā ar viņu [neatkarīgi no pilsonības] drīkst apmesties:

a) darba ņēmēja laulātais un viņu bērni [lejupējie radinieki], kas ir jaunāki par 21 gadu vai arī atrodas viņa apgādībā;

b) darba ņēmēja un viņa laulātā apgādībā esošie augšupējie radinieki.

2. Dalībvalstis atbalsta tādu ģimenes locekļu uzņemšanu, kas neatbilst 1. punktam, ja viņi atrodas iepriekšminētā darba ņēmēja apgādībā vai arī dzīvoja kopā ar šo darba ņēmēju valstī, no kuras tas ieradās.

3. Saskaņā ar 1. un 2. punktu darba ņēmējam jābūt mājoklim, kas ir līdzvērtīgs normālam attiecīgās valsts darba ņēmēja mājoklim tajā reģionā, kur viņš strādā algotu darbu; šī norma nedrīkst radīt diskrimināciju starp vietējiem darba ņēmējiem un darba ņēmējiem no citām dalībvalstīm.”

Īrijas tiesības

11. Direktīvas 2004/38 normas Īrijas tiesībās tiek īstenotas ar 2006. gada Eiropas Kopienu (Personu brīvas pārvietošanās) noteikumiem ( European Communities (Free Movement of Persons) Regulations 2006 ) SI 2006 , Nr. 656 (turpmāk tekstā – “2006. gada noteikumi”).

12. Šo noteikumu 12. pantā ir nodrošināta šīs direktīvas 16. panta transponēšana.

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

13. E. F. Ogieriakhi , Nigērijas valstspiederīgais, ieradās Īrijā 1998. gada maijā un tad arī iesniedza politiskā patvēruma pieteikumu. 1999. gada maijā viņš apprecējās ar Francijas valstspiederīgo Georges k‑dzi. Pēc savas laulības viņš atsauca s avu patvēruma pieteikumu un saņēma uzturēšanās atļauju laikposmam no 1999. gada 11. oktobra līdz 2000. gada 11. oktobrim. Pēc šī termiņa beigām viņš lūdza pagarināt savu uzturēšanās atļauju, kas tika izdarīts uz laika posmu no 2000. gada 11. oktobra līdz 2004. gada 11. oktobrim.

14. 1999.–2001. gadu laikā E. F. Ogieriakhi un viņa laulātā kopā dzīvoja Dublinā (Īrijā) dažādās adresēs, īrētos mājokļos.

15. Īsi pēc 2001. gada augusta Georges k‑dze atstāja laulāto kopīgo mājokli, lai pārceltos uz dzīvi pie cita vīrieša. Pēc tam arī E. F. Ogieriakhi atstāja minēto mājokli, lai dzīvotu kopā ar Īrijas valstspiederīgo Madden k‑dzi, ar kuru viņam ir kopīgs 2003. gada decembrī dzimis bērns. Nav strīda par to, ka no 2002. gada Georges k‑dze neko nav darījusi jautājumā par mājokļa sniegšanu vai nodrošināšanu E. F. Ogieriakhi .

16. Laikā no 1999. gada oktobra līdz 2004. gada oktobrim, izņemot vienu mēnesi, Georges k‑dze vai nu strādāja, vai saņēma sociālās apdrošināšanas pabalstu, uz kuru attiecās nosacījums, ka viņa meklē darbu. 2004. gada decembrī viņa aizbrauca no Īrijas un atgriezās uz pastāvīgu dzīvi Francijā.

17. E. F. Ogieriakhi un Georges k‑dzes laulības šķiršana tika pasludināta 2009. gada janvārī. Šī paša gada jūlijā E. F. Ogieriakhi apprecējās ar Madden k‑dzi. Vēlāk, 2012. gadā, E. F. Ogieriakhi ieguva Īrijas pilsonību naturalizācijas kārtībā.

18. 2004. gada septembrī E. F. Ogieriakhi lūdza atjaunot viņa uzturēšanās atļauju. Tomēr šis lūgums tika noraidīts tādēļ, ka E. F. Ogieriakhi nevarēja pierādīt, ka šajā laika posmā Georges k‑dze izmantoja tiesības, ko tai piešķīra ES līgums, strādājot vai dzīvojot šajā valstī, jo Minister for Justice and Equality rīcībā esošie pierādījumi bija par viņas atgriešanos Parīzē (Francijā) 2004. gada decembrī, lai tur strādātu.

19. Pēc Direktīvas 2004/38 transponēšanas termiņa beigām E. F. Ogieriakhi ap 2007. gada vidu iesniedza jaunu pieteikumu, lūdzot izsniegt pastāvīgu uzturēšanās atļauju Īrijā tādēļ, ka viņš tajā ir nodzīvojis likumīgi secīgus piecus gadus, proti, no 1999. gada līdz 2004. gadam, savā laulībā ar Georges k‑dzi minētajā laikposmā.

20. Šo pieteikumu 2007. gada septembrī Minister for Justice and Equality noraidīja, uzskatot, ka E. F. Ogieriakhi nav uzturēšanās tiesību Īrijā atbilstoši 2006. gada noteikumiem, jo viņam nav pierādījuma par to, ka viņa laulātā joprojām šajā laikposmā šajā dalībvalstī izmantojusi viņai no Līguma izrietošās tiesības.

21. 2007. gada oktobrī E. F. Ogieriakhi tika atlaists no darba uzņēmuma An Post (valsts pasta sabiedrība) pasta šķirotavā tādēļ, ka viņam nebija uzturēšanās tiesību Īrijā.

22. E. F. Ogieriakhi , uzskatot, ka viņš ir ieguvis pastāvīgās uzturēšanās tiesības šajā valstī, iesniedza prasību pret Minister for Justice and Equality lēmumu, kuru High Court noraidīja 2008. gada janvārī tādēļ, ka 2006. gada noteikumi nebija piemērojami uzturēšanās gadījumiem pirms to spēkā stāšanās dienas.

23. E. F. Ogieriakhi uzreiz šo nolēmumu nepārsūdzēja. Tomēr pēc sprieduma lietā Lassal (C‑162/09, EU:C:2010:592), no kura izrietēja, ka uzturēšanos pirms 2006. gada principā var uzskatīt par tādu, ar ko izpilda kritēriju par nepārtrauktu piecu gadu uzturēšanos, viņš lūdza Supreme Court viņam piešķirt termiņa pagarinājumu apelācijas sūdzības iesniegšanai tajā. Supreme Court ar 2011. gada 18. februāra lēmumu šo lūgumu noraidīja, tostarp norādot, ka Minister for Justice and Equality ir piekritis pārskatīt savu iepriekšējo lēmumu un ka E. F. Ogieriakhi var veikt visas darbības, kuras viņš uzskata par lietderīgām, ieskaitot tās, kas balstās uz Savienības tiesībām.

24. Pēc sava 2007. gada septembra lēmuma pārskatīšanas Minister for Justice and Equality 2011. gada 7. novembrī piešķīra E. F. Ogieriakhi pastāvīgās uzturēšanās tiesības, pamatojot ar to, ka viņš atbilst visiem atbilstošajiem 2006. gada noteikumos paredzētajiem nosacījumiem.

25. Atsaucoties uz judikatūru spriedumā Francovich u.c. (EU:C:1991:428), E. F. Ogieriakhi cēla prasību par zaudējumu atlīdzību High Court , lai saņemtu atlīdzību par ciestajiem zaudējumiem apgalvotās nepareizās Direktīvas 2004/38 normu transponēšanas valsts tiesībās dēļ. It īpaši šī prasība pamatojas uz tiem zaudējumiem, kas E. F. Ogieriakhi radās viņa darba līguma pārtraukšanas dēļ 2007. gada 24. oktobrī tādēļ, ka viņam vairs neesot bijis uzturēšanās tiesību Īrijā.

26. Izskatot šo lietu, iesniedzējtiesa uzskatīja, ka uz E. F. Ogieriakhi celto prasību uz judikatūras spriedumā lietā Francovich u.c. (EU:C:1991:428) pamata kļūdainas Savienības tiesību transponēšanas dēļ (un kura attiecās arī uz nepareizu minēto tiesību piemērošanu) attiecās nosacījums, ka E. F. Ogieriakhi savas atlaišanas no darba brīdī An Post 2007. gada oktobrī bija jābūt saņēmušam uzturēšanās tiesības nepārtrauktā vismaz piecu gadu laikposmā (pilnībā vai daļēji pirms vai pēc 2006. gada), un turklāt, ka šīs uzturēšanās tiesības izrietēja no Savienības tiesībām.

27. Šādos apstākļos High Court nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1) Vai var apgalvot, ka Savienības pilsoņa laulātais, kurš pats tobrīd nebija dalībvalsts pilsonis, ir “ kopā ar Savienības pilsoni likumīgi un nepārtraukti uzturējies uzņēmējā dalībvalstī piecus gadus” Direktīvas 2004/38 [..] 16. panta 2. punkta izpratnē tādos apstākļos, kad pāris ir apprecējies 1999. gada maijā, uzturēšanās tiesības ir tikušas piešķirtas 1999. gada oktobrī, vēlākais 2002. gada sākumā puses bija vienojušās dzīvot šķirti un līdz 2002. gada beigām abi laulātie bija sākuši dzīvot ar citiem partneriem?

2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, paturot prātā, ka trešās valsts pilsonim, pieprasot pastāvīgas uzturēšanās tiesības saskaņā ar [Direktīvas 2004/38] 16. panta 2. punktu, pamatojoties uz piecu gadu nepārtrauktu uzturēšanos pirms 2006. gada, ir arī jāpierāda, ka šī uzturēšanās bija tostarp atbilstoša Regulas [..] Nr. 1612/68 10. panta 3. punkta prasībām, vai fakts, ka šķietamajā piecu gadu periodā Savienības pilsonis ir pametis laulāto kopīgo mājokli un trešās valsts pilsonis ir uzsācis kopdzīvi ar citu personu jaunā ģimenes dzīvesvietā, kuru nebija sagādājis vai nodrošinājis (kādreizējais) laulātais, kurš ir Savienības pilsonis, nozīmē, ka 10. panta 3. punkta prasības tādējādi nav izpildītas?

3) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša un atbilde uz otro jautājumu ir noraidoša, vai tad, lai izvērtētu, vai dalībvalsts ir nepareizi transponējusi vai citādi nav pienācīgi piemērojusi Direktīvas 2004/38 16. panta 2. punkta prasības, fakts, ka valsts tiesa, kura izskata prasību par zaudējumu atlīdzināšanu par Savienības tiesību pārkāpumu, ir uzskatījusi par nepieciešamu uzdot prejudiciālu jautājumu par prasītāja pastāvīgo uzturēšanās tiesību būtību, pats par sevi ir apstāklis, kuru šai tiesai būtu jāņem vērā, nosakot, vai Savienības tiesību pārkāpums ir bijis acīmredzams?”

Par prejudiciāliem jautājumiem

Par pirmo un otro jautājumu

28. Ar saviem pirmajiem diviem jautājumiem, kurus jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2004/38 16. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka trešās valsts valstspiederīgais, kurš nepārtraukta piecu gadu posma laikā pirms šīs direktīvas transponēšanas ir uzturējies dalībvalstī kā Savienības pilsoņa, kurš strādā šajā dalībvalstī, laulātais, ir jāuzskata par ieguvušu šajā normās paredzētās pastāvīgās uzturēšanās tiesības, pat ja šajā minētajā laika posmā laulātie nolēma šķirties un uzsāka dzīvot ar citiem partneriem un šī pēdējā minētā valstspiederīgā dzīves vietu tam nebija sagādājis vai nodrošinājis viņa laulātais – Savienības pilsonis.

29. Vispirms jāatgādina, ka Tiesa ir jau nospriedusi, ka, lai iegūtu pastāvīgas uzturēšanās tiesības, kas paredzētas Direktīvas 2004/38 16. pantā, ir jāņem vērā piecu gadu nepārtrauktas uzturēšanās laikposmi pirms šīs direktīvas transponēšanas termiņa, proti, 2006. gada 30. aprīļa, saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, kas bija spēkā pirms šī datuma (spriedums Lassal , EU:C:2010:592, 40. punkts).

30. Šajā ziņā jānorāda, ka jēdziens “Savienības tiesību akti” Direktīvā 2004/38, par kuru ir spriests sprieduma lietā Lassal (EU:C:2010:592) 40. punktā, ir jāsaprot kā tāds, kas attiecas uz tiesību instrumentiem, kurus šī direktīva ir kodificējusi, grozījusi vai atcēlusi (spriedums Alarape un Tijani , C‑529/11, EU:C:2013:290, 47. punkts).

31. Turklāt, kā Tiesa jau ir nospriedusi, vienīgi tie uzturēšanās laikposmi, kas atbilst Direktīvā 2004/38 paredzētajiem nosacījumiem, var tikt ņemti vērā saistībā ar Savienības pilsoņa ģimenes locekļu, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, pastāvīgo uzturēšanās tiesību iegūšanu šīs direktīvas izpratnē (spriedums Alarape un Tijani , EU:C:2013:290, 42. punkts).

32. No tā izriet, ka, ja piecu gadu nepārtrauktas uzturēšanās laikposms ir pilnībā vai daļēji pabeigts pirms noteiktā Direktīvas 2004/38 transponēšanas datuma, lai varētu atsaukties uz pastāvīgām uzturēšanās tiesībām saskaņā ar šīs direktīvas 16. panta 2. punktu, šim laikposmam jāizpilda gan tie nosacījumi, kas paredzēti šajā direktīvā, gan tie, kas ir paredzēti Savienības tiesībās, kuras bija spēkā šīs uzturēšanās īstenošanas laikposmā.

33. Taču, tā kā Regula Nr. 1612/68 bija spēkā esošais tiesiskais regulējums faktisko apstākļu laikā, vispirms jāizanalizē, vai E. F. Ogieriakhi īstenotais piecu gadu nepārtrauktas uzturēšanās laikposms atbilda Direktīvā 2004/38 paredzētajiem nosacījumiem, un pēc tam, vai šis laikposms atbilda arī šajā regulā paredzētajiem nosacījumiem.

34. Šajā ziņā jānorāda, ka, analizējot Direktīvas 2004/38 16. panta 2. punktu, Tiesa nosprieda, ka Savienības pilsoņa ģimenes locekļu, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, pastāvīgās uzturēšanās tiesību iegūšana katrā ziņā ir atkarīga no tā, vai, pirmkārt, šis pilsonis pats atbilst šīs direktīvas 16. panta 1. punktā minētajiem nosacījumiem, un, otrkārt, no tā, vai minētie ģimenes locekļi attiecīgajā laikposmā uzturējušies kopā ar viņu (spriedums Alarape un Tijani , EU:C:2013:290, 34. punkts).

35. Pamatlietā netika apstrīdēts, ka visā attiecīgajā laikposmā Georges k‑dze atbilda Direktīvas 2004/38 16. panta 1. punktā noteiktajiem nosacījumiem.

36. Taču, ciktāl šīs direktīvas 16. panta 2. punktā Savienības pilsoņa ģimenes locekļu pastāvīgās uzturēšanās tiesību iegūšana ir pakļauta nosacījumam, ka viņam jābūt likumīgi dzīvojušam “kopā ar” šo pēdējo minēto pilsoni nepārtrauktus piecus gadus, rodas jautājums, vai laulāto šķiršanās attiecīgajā laikposmā tādēļ, ka tie ne tikai nedzīvo kopā, bet jo vairāk tādēļ, ka viņu laulāto kopdzīve faktiski ir beigusies, neļauj uzskatīt, ka šis nosacījums būtu izpildīts.

37. Šajā ziņā jānorāda, ka Tiesa ir konstatējusi, ka laulības attiecības nevar uzskatīt par izbeigtām, iekams tās nav izbeigusi kompetenta iestāde, un ka tā tas nav laulāto gadījumā, kuri vienkārši dzīvo šķirti, pat ja viņiem ir nodoms vēlāk laulību šķirt, tāpēc laulātajam nav obligāti pastāvīgi jādzīvo kopā ar Savienības pilsoni, lai varētu iegūt atvasinātas uzturēšanās tiesības (spriedumi Diatta, 267/83, EU:C:1985:67, 20. un 22. punkts, kā arī Iida , C‑40/11, EU:C:2012:691, 58. punkts).

38. Tā, apstāklim, ka laikposmā no 1999. gada 11. oktobra līdz 2004. gada 11. oktobrim laulātie ne tikai izbeidza kopdzīvi, bet arī dzīvoja kopā ar citiem partneriem, nav nozīmes, izskatot jautājumu par E. F. Ogieriakhi pastāvīgās uzturēšanās tiesību iegūšanu saskaņā ar Direktīvas 2004/38 16. panta 2. punktu.

39. Faktiski, tā kā laulātie palika precēti līdz 2009. gada janvārim tajā dalībvalstī, kurā iepriekš minētajā laikposmā Georges k‑dze izmantoja savas brīvas pārvietošanās tiesības, nevar uzskatīt, ka E. F. Ogieriakhi būtu zaudējis savu statusu kā Savienības pilsones laulātais, kas viņu pavada uzņēmējā dalībvalstī vai ieceļo kopā ar viņu, un tādējādi viņš ir izpildījis minētās direktīvas 7. panta 2. punktā paredzētos kritērijus.

40. Turklāt šī interpretācija atbilst nepieciešamībai neinterpretēt Direktīvas 2004/38 normas šauri un tām neliegt lietderīgo iedarbību. Šajā ziņā jānorāda, ka, ja šīs direktīvas 16. panta 2. punkts tiktu interpretēts gramatiskā veidā, trešās valsts valstspiederīgais tiktu padarīts par neaizsargātu to vienpusējo pasākumu dēļ, ko veic viņa laulātais, un tas būtu pretrunā šīs direktīvas garam, kuras viens no mērķiem ir tieši – atbilstoši tās preambulas 15. apsvērumam – sniegt juridisku aizsardzību Savienības pilsoņa ģimenes locekļiem, kas uzturas uzņēmējā dalībvalstī, lai konkrētos gadījumos tiem ļautu saglabāt savas uzturēšanās tiesības vienīgi personisku iemeslu dēļ.

41. Tomēr tāda Direktīvas 2004/38 16. panta 2. punkta interpretācija, ka, lai iegūtu pastāvīgās uzturēšanās tiesības, pienākums dzīvot kopā ar Savienības pilsoni tiks uzskatīts par izpildītu tikai tajā gadījumā, kad laulātais, kurš dzīvo kopā ar Savienības pilsoni uzņēmējā dalībvalstī, nav izbeidzis laulāto kopdzīvi ar šo pēdējo minēto personu, nešķiet esam saderīga ar iepriekš minēto šīs direktīvas mērķi un it īpaši saistībā ar šīs direktīvas 13. un 18. pantā atzītajām kādreizējo laulāto tiesībām uzturēšanas jomā viņu laulības šķiršanas gadījuma konkrētajos apstākļos.

42. Faktiski, kā ir norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 49.–53. punktā, šāda interpretācija izraisītu labvēlīgāka režīma piemērošanu konkrētu trešo valstu valstpiederīgajiem laulības šķiršanas gadījumā nekā to, kādu piemēro kopdzīves izbeigšanas gadījumā, lai gan šajā pēdējā minētajā gadījumā šis valstspiederīgais saglabā laulības saikni un tādēļ turpina būt Savienības pilsoņa ģimenes loceklis Direktīvas 2004/38 izpratnē.

43. Attiecībā uz Regulā Nr. 1612/68 paredzētajiem nosacījumiem it īpaši rodas jautājums, vai dalībvalsts valstspiederīgajam darba ņēmējam noteiktais nosacījums šīs regulas 10. panta 3. punktā par to, ka tam jābūt tādam mājoklim viņa ģimenei, kas ir līdzvērtīgs normālam attiecīgās valsts darba ņēmēja mājoklim tajā reģionā, kurā viņš strādā algotu darbu, ir izpildīts, ja šis darba ņēmējs ir atstājis ģimenes mājokli un ja laulātais ir devies prom dzīvot ar citu partneri jaunā mājoklī, kuru šis darba ņēmējs nebija sagādājis vai nodrošinājis šim laulātajam.

44. Šajā ziņā jānorāda, ka Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt Regulas Nr. 1612/68 10. panta 3. punkta piemērošanas jomu, ņemot vērā šajā regulā izvirzīto mērķi, proti, atvieglot darba ņēmēju brīvu pārvietošanos.

45. Tādējādi sprieduma lietā Diatta (EU:C:1985:67) 18. punktā Tiesa nosprieda, ka šajā pantā, paredzot, ka migrējoša darba ņēmēja ģimenes loceklim ir tiesības apmesties kopā ar šo pēdējo minēto, nav izvirzīta prasība, ka attiecīgajam ģimenes loceklim tur ir jādzīvo pastāvīgi, bet ir jāspēj atzīt, ka darba ņēmēja mājoklis ir uzskatāms par normālu viņa ģimenes uzņemšanai, tādējādi netieši prasība par vienu pastāvīgu ģimenes mājokli nav pieņemama.

46. Turklāt Tiesa ir norādījusi, ka Regulas Nr. 1612/68 10. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasība par to, ka jābūt mājoklim, kuru uzskata par normālu, ir obligāta tikai kā katra ģimenes locekļa uzņemšanas nosacījums pie darba ņēmēja (spriedums Komisija/Vācija, 247/86, EU:C:1989:204, 12. punkts), tādējādi katrā ziņā šīs normas ievērošanu var izvērtēt tikai tajā datumā, kad trešās valsts valstspiederīgais sāk kopdzīvi ar savu laulāto – Savienības pilsoni – uzņēmējā dalībvalstī, šajā gadījumā tas ir 1999. gada laikā.

47. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmajiem diviem jautājumiem ir jāatbild, ka Direktīvas 2004/38 16. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka trešās valsts valstspiederīgais, kurš nepārtrauktā piecu gadu laikposmā pirms šīs direktīvas transponēšanas datuma ir uzturējies dalībvalstī Savienības pilsoņa, šīs dalībvalsts darba ņēmēja, laulātā statusā, ir jāuzskata par tādu, kurš ir ieguvis pastāvīgās uzturēšanās tiesības, kas ir paredzētas šajā normā, pat ja šajā laikposmā laulātie nolēma šķirties un ir uzsākuši kopdzīvi ar citiem partneriem un mājokli, kurā dzīvo šis valstspiederīgais, šim pēdējam vairs nebija sagādājis vai nodrošinājis viņa laulātais – Savienības pilsonis.

Par trešo jautājumu

48. Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai tas, ka prasības par zaudējumu atlīdzību Savienības tiesību pārkāpuma dēļ ietvaros valsts tiesa ir uzskatījusi par nepieciešamu uzdot prejudiciālu jautājumu par pamatlietā aplūkojamām Savienības tiesībām, ir jāuzskata par izšķirošo radītāju, lai noteiktu, vai pastāv acīmredzams šo tiesību pārkāpums no dalībvalsts puses.

49. Vispirms ir jāatgādina, ka daļa no Līgumu sistēmas ir princips par valsts atbildību par zaudējumiem, kurus izraisījušas privātpersonas, pārkāpjot Savienības tiesības, kuros valsts ir vainojama (spriedumi Francovich u.c., EU:C:1991:428, 35. punkts, Brasserie du pêcheur un Factortame , C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 31. punkts, kā arī British Telecommunications , C‑392/93, EU:C:1996:131, 38. punkts).

50. Tāpat jāatgādina, ka Tiesa ir arī nospriedusi, ka Savienības tiesībās tiesības uz atlīdzinājumu tiek atzītas tad, ja ir izpildīti trīs nosacījumi, proti, ar pārkāpto tiesību normu tiek piešķirtas tiesības privātpersonām, pārkāpums ir pietiekami būtisks un pastāv tieša cēloņsakarība starp valstij esošā pienākuma pārkāpumu un cietušām personām radīto zaudējumu (spriedums Brasserie du pêcheur un Factortame , EU:C:1996:79, 51. punkts).

51. Kas attiecas uz otro nosacījumu, Tiesa, sākumā atzinusi, ka izšķirošais kritērijs, lai Savienības tiesību pārkāpumu uzskatītu par pietiekami būtisku, ir tas, ka dalībvalsts ir acīmredzami un būtiski pārkāpusi tai noteiktās novērtēšanas brīvības robežas, norādīja kritērijus, kurus valsts tiesas, kas vienīgās ir kompetentas konstatēt pamatlietas faktus un raksturot minēto Savienības tiesību pārkāpumu, var ņemt vērā, piemēram, pārkāptās normas skaidrības pakāpi un precizitāti (spriedums Brasserie du pêcheur un Factortame , EU:C:1996:79, 55., 56. un 58. punkts).

52. Tomēr Tiesa atkārtoti ir nospriedusi, ka valsts tiesām ir visplašākās iespējas vērsties Tiesā, ja tās uzskata, ka tajās izskatāmajā lietā ir radušies jautājumi, saistībā ar kuriem ir jāinterpretē Savienības tiesību normas vai jānovērtē to spēkā esamība (spriedums Križan u.c., C‑416/10, EU:C:2013:8, 64. punkts).

53. Turklāt, kā norādīja ģenerāladvokāts savu secinājumu 62. punktā, tikai tas vien, ka ir uzdots prejudiciālais jautājums, nevar ierobežot pamatlietu izskatošās tiesas brīvību. Faktiski atbilde uz jautājumu, vai Savienības tiesību pārkāpums ir bijis pietiekami būtisks, izriet nevis no LESD 267. pantā paredzētās iespējas izmantošanas, bet gan no Tiesas sniegtās interpretācijas.

54. Taču jānorāda, ka valsts tiesām atzītā iespēja vērsties Tiesā, ja tās uzskata to par nepieciešamu, lai saņemtu Savienības tiesību normas interpretāciju, pat ja uzdotais jautājums jau ir ticis izskatīts, neapšaubāmi ir ierobežota, ja šādas iespējas izmantošana ir izšķiroša konstatējumā par Savienības tiesību acīmredzama pārkāpuma pastāvēšanu vai nepastāvēšanu, izlemjot, vai attiecīgajā gadījumā šī dalībvalsts ir atbildīga par Savienības tiesību pārkāpumu. Tādējādi šādas sekas apdraudētu prejudiciāla nolēmuma tiesvedības sistēmu, mērķi un īpašības.

55. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz trešo jautājumu jāatbild tādējādi, ka tas, ka prasības par zaudējumu atlīdzību Savienības tiesību pārkāpuma dēļ ietvaros valsts tiesa ir uzskatījusi par nepieciešamu uzdot prejudiciālu jautājumu par pamatlietā aplūkojamām Savienības tiesībām, nav jāuzskata par izšķirošo rādītāju, lai noteiktu, vai pastāv acīmredzams šo tiesību pārkāpums no dalībvalsts puses vai nepastāv.

Par tiesāšanās izdevumiem

56. Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Rezolutīvā daļa

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvas 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK, 16. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka trešās valsts valstspiederīgais, kurš nepārtrauktā piecu gadu laikposmā pirms šīs direktīvas transponēšanas datuma ir uzturējies dalībvalstī Savienības pilsoņa, šīs dalībvalsts darba ņēmēja, laulātā statusā, ir jāuzskata par tādu, kurš ir ieguvis pastāvīgās uzturēšanās tiesības, kas ir paredzētas šajā normā, pat ja šajā laikposmā laulātie nolēma šķirties un ir uzsākuši kopdzīvi ar citiem partneriem un mājokli, kur dzīvo šis valstspiederīgais, šim pēdējam vairs nebija sagādājis vai nodrošinājis laulātais – Savienības pilsonis;

2) tas, ka prasības par zaudējumu atlīdzību Savienības tiesību pārkāpuma dēļ ietvaros valsts tiesa ir uzskatījusi par nepieciešamu uzdot prejudiciālu jautājumu par pamatlietā aplūkojamām Savienības tiesībām, nav jāuzskata par izšķirošo rādītāju, lai noteiktu, vai pastāv acīmredzams šo tiesību pārkāpums no dalībvalsts puses.