—

Q vārdā – A. Bakker un D. Smit, kuriem palīdz M. Hamer, advocaat,

—

Nīderlandes valdības vārdā – B. Koopman un K. Bulterman, kā arī J. Langer, pārstāvji,

—

Vācijas valdības vārdā – T. Henze un K. Petersen, pārstāvji,

—

Spānijas valdības vārdā – A. Rubio González, pārstāvis,

—

Francijas valdības vārdā – D. Colas un J.‑S. Pilczer, pārstāvji,

—

Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz P. Gentili, avvocato dello Stato,

—

Apvienotās Karalistes valdības vārdā – S. Brighouse, pārstāve, kurai palīdz R. Hill, barrister,

—

Eiropas Komisijas vārdā – W. Roels un W. Mölls, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz EKL 63. panta interpretāciju.

2

Šis lūgums ir ticis izteikts tiesvedībā starp Staatssecretaris van Economische Zaken (Valsts sekretārs ekonomikas lietās), Staatssecretaris van Financiën (Valsts sekretārs finanšu lietās) un Q par Nīderlandes iestāžu atteikumu prasītāja īpašumam, kurš atrodas citā dalībvalstī ārpus Nīderlandes Karalistes, atzīt lauku īpašuma (“landgoed”) statusu, šādi viņam liedzot atbrīvojumu no dāvinājuma, kuru viņš bija iecerējis veikt, nodokļa.

3

1956. gada Likuma par mantojumu (Successiewet 1956, turpmāk tekstā – “Mantojuma likums”) 1. pantā ir noteikts, ka:

“1.   Atbilstoši šim likumam iekasē šādus nodokļus:

[..]

2°   dāvinājuma nodoklis no visa vērtības, ko persona, kuras dzīvesvieta dāvinājuma brīdī bija Nīderlandē, ir ieguvusi ar dāvinājumu;

[..]”

4

Mantojuma likuma 5. pants ir formulēts šādi:

“[..]

2.   Dāvinājuma nodoklis tiek iekasēts no tā, ko dāvinājuma saņēmējs iegūst attiecīgajā gadījumā pēc izmaksu un saistību atvilkuma, kas saistīti ar dāvinājumu, par labu dāvinātajam vai trešajai personai.”

5

1928. gada Likuma par dabas ainavu aizsardzību (Natuurschoonwet 1928, turpmāk tekstā – “Likums par dabas ainavu aizsardzību”) 1. pantā ir noteikts:

“1.   Šī likuma izpratnē:

2.   Ar vispārīgu pārvaldes aktu vai tam atbilstoši pieņem noteikumus par nosacījumiem, kādiem nekustamam īpašumam ir jāatbilst, lai to uzskatītu par lauku īpašumu. Šie nosacījumi attiecas uz:

[..]”

6

Likuma par dabas ainavu aizsardzību 2. pantā ir noteikts šādi:

“1.   Īpašnieks, kurš vēlas, lai viņa īpašumu atzīst par lauku īpašumu, mūsu ministriem iesniedz detalizētu pieteikumu, kuru nodod mūsu ministram.

[..]

4.   Mūsu ministri par pieteikumu lemj, pieņemot kopīgu lēmumu.”

7

Likuma par dabas ainavu aizsardzību 7. pantā ir noteikts:

“1.   Ja [Likuma par mantojumu] izpratnē tiek iegūts par lauku īpašumu atzīts zemesgabals un ja ir izpildīti nākamā punkta nosacījumi, netiek iekasēta starpība starp lēmumā noteikto dāvinājuma vai attiecīgi mantojuma nodokli un nodokli, kas būtu jāmaksā, ja šī zemesgabala vērtība būtu puse no ekonomiskās vērtības, kura zemesgabalam būtu aprēķināta iegūšanas brīdī, ja šī iegūšana būtu pakārtota nosacījumam, ka zemesgabals tāds pats ir jāsaglabā 25 gadus un lielos kokus nedrīkst nocirst vairāk, nekā tas parasti ir nepieciešams vai ir ierasts normālā mežkopībā. Ja atbilstoši mūsu ministru apstiprinātajiem noteikumiem lauku īpašums ir publiski pieejams, minētā lauku īpašuma vērtība, atkāpjoties no iepriekšējā teikuma, ir pielīdzināma nullei.

[..]”

8

Atbilstoši Likumam par dabas ainavu aizsardzību pieņemtā Klasifikācijas lēmuma 1. pantā ir noteikts šādi:

“1.   Šī lēmuma izpratnē:

9

Atbilstoši Likumam par dabas ainavu aizsardzību pieņemtā Klasifikācijas lēmuma 2. pantā ir noteikts šādi:

“1.   Lai nekustamo īpašumu varētu atzīt par lauku īpašumu, tam ir jāatbilst šādiem nosacījumiem:

2.   Ja nekustamajā īpašumā ietilpstošās zemes, ēkas un ūdeņi vai to izmantošana traucē apkārtējai dabai, minētās zemes, ēkas un ūdeņus neieskaita nekustamajā īpašumā, kuru iecerēts atzīt par lauku īpašumu.

[..]”

10

Q, Nīderlandes nodokļu rezidentei, pieder nekustamais īpašums Apvienotajā Karalistē (“The Bean House”), kuru viņa ir iecerējusi uzdāvināt savam dēlam.

11

Atbilstoši Nīderlandes tiesiskajam regulējumam šādu dāvinājumu pilnībā vai daļēji var atbrīvot no nodokļa ar nosacījumu, ka it īpaši “The Bean House” ir lauku īpašuma raksturs Likuma par dabas ainavu aizsardzību izpratnē un ka tas atrodas Nīderlandē.

12

Q Nīderlandes nodokļu iestādēs nesekmīgi centās panākt šāda statusa atzīšanu.

13

Pirmās instances tiesa, kurā vērsās Q, uzskatīja, ka tiesības uz atbrīvojumu no dāvinājuma nodokļa nav ierobežojamas ar Nīderlandē esošiem lauku īpašumiem. Šī tiesa uzskatīja, ka no šāda ierobežojuma izrietošais šķērslis kapitāla brīvai apritei nav attaisnojams nedz ar dalībvalsts interesēm aizsargāt savu dabas un kultūras mantojumu, nedz arī ar vajadzību nodrošināt nodokļu kontroles efektivitāti.

14

Izskatot Staatssecretaris van Economische Zaken un Staatssecretaris van Financiën iesniegto apelācijas sūdzību, Raad van State (Valsts Padome), kura arī uzskata, ka pastāv kapitāla brīvas aprites ierobežojums, izsver pirmās instances tiesas norādītos attaisnojumus. Nīderlandes nodokļu iestādes tai apgalvo, ka šķērslis ir attaisnojams ar nodokļu kontroļu veikšanas grūtībām citā dalībvalstī, kas nav Nīderlandes Karaliste, īpaši vajadzību pārliecināties, vai īpašnieki ievēro apņemšanos saglabāt lauku īpašumu 25 gadus. Šai ziņā tā vaicā, ciktāl citu dalībvalstu iestādēm ir pienākums palīdzēt Nīderlandes iestādēm veikt šīs kontroles.

15

Šādos apstākļos Raad van State nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

16

Ar uzdotajiem jautājumiem, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 63. pants ir interpretējams tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds tiesiskais regulējums, kāds aplūkots pamatlietā, atbilstoši kuram atbrīvojums no dāvinājuma nodokļa saistībā ar noteiktām aizsargātām teritorijām attiecas vienīgi uz dalībvalstī esošajām teritorijām.

17

Ievērojot LESD 63. panta 1. punkta noteikumus, ir aizliegti visi kapitāla aprites ierobežojumi dalībvalstu, kā arī dalībvalstu un trešo valstu starpā.

18

Tiesa jau ir atzinusi, ka uz nodokļa ieturēšanu no dāvinājumiem, vai tie būtu naudas, nekustamā īpašuma vai kustamas mantas dāvinājumi, tātad attiecas Līguma noteikumi par kapitāla apriti, izņemot gadījumus, kad attiecīgo darījumu veidojošie elementi ir atrodami tikai vienā vienīgā dalībvalstī (skat. spriedumu Mattner, C‑510/08, EU:C:2010:216, 20. punkts).

19

No tā izriet, ka tāda situācija, kāda ir pamatlietā, kad dalībvalstī dzīvojoša persona dāvina citā dalībvalstī esošu nekustamo īpašumu, ietilpst LESD 63. panta 1. punkta piemērošanas jomā.

20

Tiesa jau attiecībā uz mantojuma tiesībām ir spriedusi, ka nodokļu priekšrocību piešķiršanas pakļaušana nosacījumam, ka iegūtajam īpašumam ir jāatrodas valsts teritorijā, rada tādu šķērsli kapitāla brīvai apritei, ko principā aizliedz Līguma 63. panta 1. punkts (skat. spriedumu Jäger, C‑256/06, EU:C:2008:20, 28.–35. punkts). Gluži tāpat attiecībā uz dāvinājumiem – pasākumi, kas rada kapitāla aprites ierobežojumus, ir arī tādi pasākumi, kas samazina dāvinājuma vērtību iedzīvotājam, kurš dzīvo citā dalībvalstī, nevis tajā, kuras teritorijā neatrodas attiecīgie īpašumi un kura apliek minēto dāvinājumu ar nodokli (spriedums Mattner, EU:C:2010:216, 26. punkts).

21

Līdz ar to kapitāla brīvas aprites ierobežojums ir konstatējams situācijā, ja ar tādām valsts tiesību normām, kā pamatlietā aplūkotās, atbrīvojumam no dāvinājuma nodokļa izvirza nosacījumu, ka attiecīgajam nekustamajam īpašumam ir jāatrodas valsts teritorijā, jo, ja dāvinātājs ir šajā dalībvalstī dzīvojoša persona, dāvinājums ir vairāk apgrūtināts ar nodokļiem, ja tas atrodas citā dalībvalstī.

22

Lai šādu ierobežojumu varētu uzskatīt par saderīgu ar LESD noteikumiem par kapitāla brīvu apriti, it īpaši ir nepieciešams, lai atšķirīgā attieksme attiektos uz situācijām, kuras nav objektīvi salīdzināmas, turklāt šī salīdzināmība ir jāizvērtē, ņemot vērā pamatlietā aplūkojamā tiesiskā regulējuma mērķi un saturu (skat. spriedumu X Holding, C‑337/08, EU:C:2010:89, 20. un 22. punkts).

23

Turklāt tiesa uzskata, ka pamatlietā ir konstatējama šāda situācija.

24

Nīderlandes atbilstošajās tiesību normās paredzētā atbrīvojuma no dāvinājuma nodokļa mērķis ir Nīderlandes lauku īpašumu (“landgoed”) viengabalainības aizsardzība pret sadrumstalošanu vai izmaiņām, kuras var rasties tādēļ, ka dāvinātāji, lai nomaksātu nodokli par minēto darījumu, ir spiesti sadalīt īpašumu, lai kādu daļu šai nolūkā pārdotu, vai arī izmantot tādā veidā, kas kaitētu īpašuma sevišķajam raksturam.

25

Tādējādi, kā norādījusi pati iesniedzējtiesa, ar “landgoed” īpašumtiesību pāreju saistītās nodokļu priekšrocības mērķis ir valsts dabas ainavu saglabāšana, kas ietver arī kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu. Šo mērķi konkrēti iespējams secināt gan no Likuma par dabas ainavu aizsardzību 1. panta 1. punkta a) apakšpunktā ietvertās lauku īpašuma definīcijas, atbilstoši kurai nekustamie īpašumi, uz kuriem atrodas mājas vai citas lauku īpašumam raksturīgas ēkas, ir uzskatāmi par lauku īpašuma neatņemamu sastāvdaļu, kā arī no Klasifikācijas lēmuma 1. pantā ietvertās “landgoed” ietilpstošās “dzīvojamās mājas” definīcijas, atbilstoši kurai kompleksu ir jāietver dārzam vai vēsturiskam parkam, kurš ir izveidots pirms 1850. gada, un vismaz vienai no tā komponentēm ir jābūt aizsargātai celtnei atbilstoši 1988. gada Likuma par vēstures pieminekļiem 6. panta 1. punktam.

26

No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka pamatlietā aplūkojamais dāvinājums attiecas uz Apvienotajā Karalistē esošu aptuveni 18 hektārus lielu lauku īpašumu, kurā ietilpst aizsargājami pieminekļi atbilstoši pēdējās minētās dalībvalsts tiesiskajam regulējumam.

27

Tādējādi, ņemot vērā aplūkojamā valsts tiesiskā regulējuma mērķi, nodokļu maksātājs, kurš ir iecerējis dāvināt “landgoed”, kurā ietilpst “dzīvojamā māja”, nav situācijā, kas būtu objektīvi salīdzināma ar tāda nodokļu maksātāja situāciju, kurš, ka tas ir pamatlietā, ir iecerējis dāvināt citā dalībvalstī esošu lauku īpašumu, pat ja tajā ietilpst atbilstoši pēdējās minētās valsts tiesību aktiem atzīti aizsargājami pieminekļi. Tā kā pamatlietā aplūkojamās nodokļu priekšrocības mērķis ir saglabāt noteiktu kultūrvēsturiskajā mantojumā ietilpstošu lauku īpašumu viengabalainību, otrajā situācijā esošajam nodokļu maksātājam no tā izrietošās neērtības tādējādi ir Nīderlandes likumdevēja mērķa neatņemamas sekas.

28

Citādi varētu būt tikai gadījumā, kā tika norādīts šodien pasludinātā sprieduma X (C‑87/13) 33. punktā, ja šis nodokļu maksātājs pierādītu, ka nekustamais īpašums, kurš gan atrodas citas dalībvalsts, nevis Nīderlandes teritorijā, tomēr ietilpst Nīderlandes Karalistes kultūrvēsturiskā mantojumā un ka šī apstākļa dēļ to varētu aizsargāt ar Likumu par dabas ainavu aizsardzību, lai gan šis īpašums atrodas ārpus valsts teritorijas.

29

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka LESD 63. pants ir interpretējams tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds ir pamatlietā, atbilstoši kuram atbrīvojums no dāvinājuma nodokļa saistībā ar noteiktiem aizsargātiem īpašumiem, jo tie ietilpst valsts kultūrvēsturiskajā mantojumā, attiecas vienīgi uz tiem šāda veida īpašumiem, kuri atrodas šīs dalībvalsts teritorijā, ciktāl šis atbrīvojums nav izslēgts attiecībā uz īpašumiem, kurus var uzskatīt par minētās dalībvalsts kultūrvēsturisko mantojumu, lai gan tie atrodas citas valsts teritorijā.

30

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

LESD 63. pants ir interpretējams tādējādi, ka tam nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds ir pamatlietā, atbilstoši kuram atbrīvojums no dāvinājuma nodokļa saistībā ar noteiktiem aizsargātiem īpašumiem, jo tie ietilpst valsts kultūrvēsturiskajā mantojumā, attiecas vienīgi uz tiem šāda veida īpašumiem, kuri atrodas šīs dalībvalsts teritorijā, ciktāl šis atbrīvojums nav izslēgts attiecībā uz īpašumiem, kurus var uzskatīt par minētās dalībvalsts kultūrvēsturisko mantojumu, lai gan tie atrodas citas valsts teritorijā.