1

Ar savām prasībām Eiropas Parlaments un Eiropas Komisija lūdz atcelt Padomes 2012. gada 19. decembra Regulu (ES) Nr. 1243/2012, ar kuru groza Regulu (EK) Nr. 1342/2008, ar ko izveido ilgtermiņa plānu mencu krājumiem un šo krājumu zvejniecībai (OV L 352, 10. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”).

2

Padomes 2002. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 2371/2002 par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku (OV L 358, 59. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatregula”) tika atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 11. decembra Regulu (ES) Nr. 1380/2013 par kopējo zivsaimniecības politiku un ar ko groza Padomes Regulas (EK) Nr. 1954/2003 un (EK) Nr. 1224/2009 un atceļ Padomes Regulas Nr. 2371/2002 un (EK) Nr. 639/2004 un Padomes Lēmumu 2004/585/EK (OV L 354, 22. lpp.).

3

Pamatregulas preambulas 6. un 7. apsvērums ir formulēti šādi:

4

Minētās regulas 1. pantā kopējās zivsaimniecības politikas (turpmāk tekstā – “KZP”) darbības joma ir definēta šādi:

“1.   [KZP] attiecas uz ūdeņu dzīvo resursu saglabāšanu, apsaimniekošanu un izmantošanu, akvakultūru un zivsaimniecības un akvakultūras produktu pārstrādi un realizāciju, ja šādas darbības veic dalībvalstu teritorijā vai Kopienas ūdeņos vai ja tās veic Kopienas zvejas kuģi vai, neierobežojot karoga valsts primāro kompetenci, dalībvalstu piederīgie.

2.   [KZP] nodrošina saskaņotus pasākumus attiecībā uz:

[..].”

5

KPZ mērķi šīs pašas regulas 2. panta 1. punktā bija definēti šādi:

“[KZP] garantē tādu ūdeņu dzīvo resursu izmantošanu, kas nodrošina ilgtspējīgus ekonomiskos, vides un sociālos apstākļus.

Šajā nolūkā Kopiena, veicot pasākumus, kas paredzēti, lai aizsargātu un saglabātu ūdeņu dzīvos resursus, piemēro piesardzīgu pieeju, lai nodrošinātu ilgtspējīgu to izmantošanu un samazinātu zvejas darbību ietekmi uz jūras ekosistēmām. Tās mērķis ir pakāpeniski īstenot uz ekosistēmu balstītu pieeju attiecībā uz zivsaimniecības apsaimniekošanu. [..]”

6

Pamatregulas 4. panta, kurā paredzēti veicamo pasākumu veidi, lai sasniegtu ilgtspējas mērķi, 2. punktā bija noteikts:

“[..] Minētie pasākumi jo īpaši var iekļaut pasākumus attiecībā uz katru krājumu vai krājumu grupu, lai ierobežotu zivju mirstību un zvejas darbību ietekmi uz vidi:

[..].”

7

Padomes 2008. gada 18. decembra Regulu (EK) Nr. 1342/2008, ar ko izveido ilgtermiņa plānu mencu krājumiem un šo krājumu zvejniecībai un atceļ Regulu (EK) Nr. 423/2004 (OV L 348, 20. lpp., un labojums – OV 2010, L 231, 6. lpp.), Eiropas Savienības Padome pieņēma pēc Komisijas priekšlikuma un pēc apspriešanās ar Parlamentu, pamatojoties uz EK līguma 37. pantu.

8

Šīs regulas preambulas 7. un 9. apsvērums ir formulēti šādi:

[..]

9

Minētās regulas 5. pantā ir izklāstīts mencu krājumu atjaunošanas plāna mērķis, kas ir nodrošināt “[šo] krājumu ilgtspējīgu izmantošanu, pamatojoties uz maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu”. Saskaņā ar šī 5. panta 2. un 3. punktu šo mērķi sasniedz, saglabājot noteiktu [zvejas izraisītās] mirstības koeficientu mencām.

10

Lai sasniegtu minēto mērķi, šīs pašas regulas 6.–10. pantā ir paredzēti specifiski noteikumi attiecībā uz ikgadēju kopējās pieļaujamās nozvejas (turpmāk tekstā – “KPN”) noteikšanu un tās 11.–17. pantā – noteikumi attiecībā uz zvejas intensitātes ierobežošanu.

11

It īpaši Regulas Nr. 1342/2008 redakcijā, kas bija spēkā, pirms tajā tika izdarīti grozījumi ar apstrīdēto regulu, 9. pantā bija paredzēti detalizēti noteikumi attiecībā uz KPN noteikšanu apstākļos, kad trūkst datu, ja tās 7. un 8. pantā paredzētie KPN noteikšanas noteikumi nevarēja tikt piemēroti pietiekami precīzas un reprezentatīvas informācijas trūkuma dēļ. Tāpat tās 12. pantā bija definēta maksimālās pieļaujamās zvejas intensitātes aprēķināšanas metode.

12

Apstrīdētas regulas preambulas 3.–5. apsvērumā ir noteikts:

13

Apstrīdētās regulas preambulas 8. apsvērumā ir norādīti iemesli, kuru dēļ šī regula, ar kuru izdarīti grozījumi Regulas Nr. 1342/2008 9. un 12. pantā, tika pieņemta uz LESD 43. panta 3. punkta, nevis uz LESD 43. panta 2. punkta pamata.

14

Minētais apsvērums ir izteikts šādi:

“Ar Regulas 9. un 12. panta grozījumiem izveido sīki izstrādātus noteikumus, ar kuriem nosaka zvejas iespējas, kas izteiktas kā KPN un zvejas piepūles [intensitātes] ierobežojumi [limiti]. Ar tiem piemēro [pielāgo] pašlaik zvejas iespēju noteikšanai piemērojamos noteikumus, negrozot mencu plāna mērķi. Tie attiecīgi ir pasākumi par KPN noteikšanu un piešķiršanu un zvejas piepūles [intensitātes] ierobežošanu, un tos nevar uzskatīt ne par noteikumiem, ar kuriem izveido zivsaimniecības kopējo tirgus organizāciju, ne par citiem noteikumiem, kas nepieciešami, lai sasniegtu [KZP] mērķus.”

15

Minētās regulas 1. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru ir aizstāts Regulas Nr. 1342/2008 9. pants, ir paredzēta KPN noteikšanas īpašā procedūra, saskaņā ar kuru:

“1.   Ja trūkst informācijas, lai noteiktu KPN saskaņā ar 7. pantu, KPN mencu krājumiem Kategatā, ūdeņos uz rietumiem no Skotijas un Īrijas jūrā nosaka tādā apjomā, kāds norādīts zinātniskajā ieteikumā. Tomēr, ja zinātniskajā ieteikumā norādītais apjoms ir par vairāk nekā 20 % lielāks par iepriekšējā gada KPN, KPN nosaka apjomā, kas ir par 20 % lielāka nekā iepriekšējā gada KPN, vai ja zinātniskajā ieteikumā norādītais apjoms ir par vairāk nekā 20 % mazāks par iepriekšējā gada KPN, KPN nosaka apjomā, kas ir par 20 % mazāka nekā iepriekšējā gada KPN.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta, ja zinātniskos ieteikumos ir norādīts, ka nevajadzētu veikt specializētu zveju un ka:

3.   Ja trūkst informācijas, lai KPN noteiktu saskaņā ar 8. pantu, KPN mencu krājumiem Ziemeļjūrā, Skagerakā un Lamanša austrumdaļā nosaka, mutatis mutandis piemērojot šā panta 1. un 2. punktu, ja vien apspriedēs ar Norvēģiju nevienojas par citādu KPN apjomu.

4.   Ja zinātniskajā ieteikumā tiek norādīts, ka 8. panta 1. līdz 4. punktā izklāstīto noteikumu piemērošana nav atbilstīga šā plāna mērķu sasniegšanai, Padome var neatkarīgi no iepriekš minētajiem noteikumiem pieņemt lēmumu par alternatīvu KPN apjomu.”

16

Apstrīdētās regulas 1. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts:

“[Regulas Nr. 1342/2008 12. panta 4. punktu] aizstāj ar šādu:

“4.   Apkopotām zvejas piepūles [intensitātes] grupām, kuru procentuālā summārā kopējā nozveja, kas aprēķināta saskaņā ar 3. punkta d) apakšpunktu, ir vienāda ar 20 % vai lielāka, piemēro ikgadējus pielāgojumus. Attiecīgo grupu maksimāli pieļaujamo zvejas piepūli [intensitāti] aprēķina šādi:

17

Apstrīdētās regulas 1. panta 2. punkta b) apakšpunktā, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 1342/2008 12. pants tiek papildināts ar 6. punktu, ir noteikts:

“Pievieno šādu punktu:

“6.   Atkāpjoties no 4. punkta, ja maksimāli pieļaujamā zvejas piepūle [intensitāte] ir samazināta četrus gadus pēc kārtas, Padome var nolemt nākamajā gadā vai nākamajos gados maksimāli pieļaujamajai zvejas piepūlei [intensitātei] nepiemērot ikgadēju pielāgojumu.””

18

Komisija 2012. gada 12. septembrī iesniedza priekšlikumu Parlamenta un Padomes Regulai, ar ko groza Regulu Nr. 1342/2008, (COM(2012)498 final) ar mērķi šīs regulas normas izteikt labāk un tās padarīt skaidrākas.

19

Šis regulas priekšlikums tika pamatots ar LESD 43. panta 2. punktu, un tā mērķis bija novērst konkrētas grūtības saistībā ar Regulā Nr. 1342/2008 paredzētā mencu plāna ieviešanu. Tajā bija paredzēti šādi grozījumi:

20

2012. gada 19. decembrī, nepārņemot visus regulas priekšlikuma COM(2012) 498 final noteikumus, Padome, kā juridisko pamatu izraugoties LESD 43. panta 3. punktu, ar apstrīdēto regulu pieņēma vienīgi grozījumus attiecībā uz Regulas Nr. 1342/2008 9. un 12. pantu.

21

Par kādu Komisijas paziņojumu ir izdarīts ieraksts Padomes lauksaimniecības un zivsaimniecības sanāksmes, kuras laikā tika pieņemta apstrīdētā regula, protokolā. Šis paziņojums ir izteikts šādi:

22

Apstrīdētā regula Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī tika publicēta 2012. gada 21. decembrī, un tā stājās spēkā 2012. gada 22. decembrī.

23

Uzskatot, ka minētā regula tikusi pieņemta uz kļūdaina juridiskā pamata un ka tā bija jāpieņem uz LESD 43. panta 2. punkta pamata, Parlaments lietā C‑124/13 un Komisija lietā C‑125/13 cēla šīs prasības.

24

Parlaments un Komisija lūdz Tiesu atcelt apstrīdēto regulu un piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Komisija lūdz arī atstāt spēkā šīs regulas sekas uz saprātīgu laikposmu pēc šī sprieduma pasludināšanas vai ilgākais – vienu pilnu gadu no 1. janvāra pēc šī sprieduma pasludināšanas.

25

Padome lūdz Tiesu noraidīt prasību un piespriest Parlamentam un Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Pakārtoti, ja Tiesa atceltu minēto regulu, Padome lūdz, piemērojot LESD 264. pantu, atstāt spēkā tās sekas.

26

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2013. gada 19. aprīļa rīkojumu lietas C‑124/13 un C‑125/13 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesā, kā arī galīgā nolēmuma pieņemšanai.

27

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2013. gada 11. septembra lēmumu Spānijas Karalistei, Francijas Republikai un Polijas Republikai tika atļauts iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam.

28

Lietā C‑124/13 Parlaments izvirza vienu pamatu saistībā ar kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz LESD 43. panta 3. punkta kā apstrīdētās regulas juridiskā pamata izvēli.

29

Šis pamats iedalās divās daļās. Ar pirmo daļu Parlaments apgalvo, ka katrs daudzgadu plāns, kāds aplūkots šajā lietā, kā instruments zivsaimniecības krājumu saglabāšanai un pārvaldībai veidojot veselumu, kas ietver vienīgi tiesību normas KZP ilgtspējas un saglabāšanas mērķu īstenošanai un kas tādējādi esot jāpieņem kopumā saskaņā ar LESD 43. panta 2. punktu. Ar otro daļu Parlaments apgalvo, ka priekšlikums COM(2012) 498 final esot bijis jāpieņem kopumā, pamatojoties uz LESD 43. panta 2. punktu. Sašķeļot šo priekšlikumu un ar minēto regulu pieņemot tikai atsevišķus Komisijas piedāvātos grozījumus, Padome esot izvēlējusies procesuālu līdzekli, neievērojot Tiesas judikatūru attiecībā uz Savienības tiesību akta juridiskā pamata izvēli.

30

Lietā C‑125/13 Komisija izvirza trīs pamatus. Pirmais pamats ir saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz LESD 43. panta 3. punkta kā apstrīdētās regulas juridiskā pamata izvēli. Otrais pamats ir saistīts ar kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz Padomes piemēroto procedūru, ar kuru no šīs regulas pieņemšanas nepamatoti esot izslēgts gan Parlaments, gan Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja. Trešais pamats ir saistīts ar Komisijas regulas priekšlikuma sagrozīšanu, pārkāpjot tās ekskluzīvās iniciatīvas tiesības.

31

Ar Parlamenta vienīgā prasības pamata pirmo daļu un Komisijas pirmo prasības pamatu šīs iestādes apgalvo, ka Padome esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, apstrīdēto regulu pieņemot, pamatojoties uz LESD 43. panta 3. punktu, nevis uz tā 2. punktu.

32

Tās uzskata, ka pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā LESD 43. panta 3. punkts ir uzskatāms par atkāpi no šī panta 2. punktā paredzētās parastās likumdošanas procedūras un tādējādi šis 3. punkts attiecībā uz tā piemērošanas jomu ir jāinterpretē šauri. Līdz ar to tikai tādus pasākumus, ar ko skaidri paredz “konkrētu zvejas iespēju noteikšanu un piešķiršanu”, varot pieņemt uz minētā 3. punkta pamata. Savukārt, ja ar tiesību aktu sasniedzamais no KZP izrietošais mērķis būtu cits, nevis vienkārša zvejas kvotu piešķiršana, tas būtu jāpieņem uz LESD 43. panta 2. punkta pamata.

33

Šajā ziņā prasītāji uzskata, ka šī pēdējā minētā tiesību norma norāda uz parasto likumdošanas procedūru kā parastu lēmumu pieņemšanas procedūru, lai pieņemtu tiesību normas, kas nepieciešamas KZP mērķu sasniegšanai, lai gan LESD 43. panta 3. punktā Padomei ir piešķirta vienīgi specifiska ierobežota kompetence pieņemt sui generis neleģislatīvus īstenošanas tiesību aktus attiecībā uz KPN noteikšanu.

34

Tādējādi prasītāji uzskata, ka vārdi “pasākumi [..] par zvejas iespēju noteikšanu un piešķiršanu”, kas ietverti LESD 43. panta 3. punktā, esot jāinterpretē tādējādi, ka Padome, pamatojoties uz šo tiesību normu, var pieņemt nevis pasākumus, lai sekmētu KZP mērķu sasniegšanu, bet vienīgi neleģislatīvas regulas vai īstenošanas aktus attiecībā uz zvejas iespēju noteikšanu un piešķiršanu. Proti, kā izriet no pamatregulas 3. panta q) punkta, ar “zvejas iespējām” ir jāsaprot “skaitliski noteiktas juridiskas zvejas tiesības, kas izteiktas kā nozveja un/vai zvejas intensitāte”.

35

Tā tas neesot apstrīdētās regulas gadījumā. Proti, no pamatregulas preambulas 7. apsvēruma, kā arī no tās 5. un 6. panta un Regulas Nr. 1342/2008 5. panta izrietot, ka daudzgadu plānu, proti, atjaunošanas un pārvaldības plānu, sasniedzamais mērķis esot saglabāt zivju krājumus un tādējādi dot izšķirošu ieguldījumu KZP galvenā mērķa īstenošanā, proti, tās krājumu ilgtspējīgai izmantošanai.

36

Līdz ar to, tā kā daudzgadu plāni esot uzskatāmi par instrumentiem, kas ļauj īstenot KZP mērķus, tiesību akti, ar kuriem ieviesti vai grozīti šie plāni, tādi kā apstrīdētā regula, LESD 43. panta 2. punkta izpratnē esot uzskatāmi par “vajadzīgiem” KZP mērķu sasniegšanai un tādējādi tie esot jāpieņem saskaņā ar šajā tiesību normā paredzēto parasto likumdošanas procedūru.

37

Prasītāji piebilst, ka ar minēto regulu groza leģislatīvās normas, kas pieņemtas, pamatojoties uz EKL 37. pantu, kurš pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā veidoja vispārēju juridisku pamatu leģislatīvo aktu zvejas jomā pieņemšanai. Tā kā šī tiesību norma tika aizstāta ar LESD 43. panta 2. punktu, ņemot vērā procedūru paralēlismu, attiecībā uz visu leģislatīvo aktu pieņemšanu šajā jomā bija jāpiemēro šajā pēdējā minētajā tiesību normā paredzētā parastā likumdošanas procedūra. Tāpat, ciktāl pamatregulas 20. pants tika pārņemts LESD 43. panta 3. punktā, šī pēdējā minētā tiesību norma esot jāpiemēro neleģislatīvu aktu pieņemšanā.

38

Padome, kuru atbalsta Spānijas Karaliste, Francijas Republika un Polijas Republika, noraida prasītāju argumentus, apgalvojot, ka apstrīdētā regula esot uzskatāma par pasākumu attiecībā uz zvejas iespēju noteikšanu un piešķiršanu un ka tā tātad esot pamatoti pieņemta uz LESD 43. panta 3. punkta pamata.

39

Šajā ziņā Padome vispirms norāda, ka prasītāju interpretācija attiecībā uz LESD 43. panta 3. punkta piemērošanu nerod nekādu pamatojumu LESD. Proti, LESD 43. panta 2. un 3. punkts, kas tika ieviesti ar Lisabonas līgumu, aizstāja vienīgo tiesību normu, kas bija juridiskais pamats visa veida tiesību aktu pieņemšanai lauksaimniecības un zivsaimniecības jomās, proti, EKL 37. pantu. Šī iemesla dēļ vien prasītāji nevarot apgalvot, ka katru reizi, kad EKL 37. pants tika izmantots pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā, vēlāk būtu automātiski jāpiemēro LESD 43. panta 2. punkts.

40

Turklāt Padome apgalvo, ka, LESD 43. panta 3. punktā apzināti izmantojot vārdus “pasākumi par” zvejas iespēju noteikšanu un piešķiršanu, LESD autori šīs tiesību normas piemērošanas jomā vēlējās iekļaut pasākumus, kas pārsniedza zvejas iespēju noteikšanu un piešķiršanu šaurā nozīmē. Pārāk šaura interpretācija, ar kuru no šīs tiesību normas piemērošanas jomas izslēdz noteiktus LESD 43. panta 3. punktā skaidri identificētos pasākumus, apdraudot Padomei ar to piešķirtās prerogatīvas un neievērojot institucionālā līdzsvara pamatnormas, kas paredzētas LES 13. panta 2. punktā, saskaņā ar kuru “katra iestāde darbojas saskaņā ar Līgumos noteiktajām pilnvarām un atbilstīgi tajos izklāstītajām procedūrām, nosacījumiem un mērķiem [..]”.

41

Tādējādi Padome noraida prasītāju argumentus, saskaņā ar kuriem, kad pasākums var tikt uzskatīts par vajadzīgu, lai sasniegtu KZP mērķus, šis pasākums obligāti ir jāpieņem saskaņā ar LESD 43. panta 2. punktu. Proti, LESD 43. panta 2. un 3. punkts veidojot autonomus juridiskos pamatus, kas noteikti primārajos tiesību aktos, tādējādi šī 3. punkta piemērošana nevar tikt pakļauta nevienam nosacījumam, tādam kā tiesību akta iepriekšēja pieņemšana saskaņā ar minēto 2. punktu.

42

Līdz ar to Padome norāda, ka Regulas Nr. 1342/2008 9. panta un 12. panta 4. un 6. punkta grozījumu, kas ieviesti ar apstrīdētās regulas 1. pantu, piemērošana tieši, obligāti un automātiski ietekmē zvejas iespēju noteikšanas un piešķiršanas darbību. Prasītāji tātad nevar pamatoti apgalvot, ka šie grozījumi skar daudzgadu plāna mencām mērķi, kas joprojām ir definēts Regulas Nr. 1342/2008 5. pantā, kurā nav tikuši izdarīti grozījumi. Tieši pretēji, kā skaidri izriet no apstrīdētās regulas mērķu un satura analīzes, minēto grozījumu mērķis ir pielāgot līdzekļus šī mērķa īstenošanai, proti, noteikumus par KPN noteikšanu un zvejas intensitātes limitiem.

43

Ar Parlamenta vienīgā pamata pirmo daļu un Komisijas pirmo pamatu šīs iestādes apgalvo, ka Padome esot kļūdaini izvēlējusies juridisko pamatu, apstrīdēto regulu pieņemot uz LESD 43. panta 3. punkta, nevis LESD 43. panta 2. punkta pamata.

44

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, kā izriet no LESD 43. panta 2. punkta formulējuma, ka Parlamentam un Padomei saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru ir jāpieņem “noteikumi, kas vajadzīgi kopējās lauksaimniecības politikas un kopējās zivsaimniecības politikas mērķu sasniegšanai”.

45

Turklāt saskaņā ar LESD 43. panta 3. punktu Padome pēc Komisijas priekšlikuma paredz pasākumus par cenu, nodevu, atbalsta un kvantitatīvo ierobežojumu noteikšanu, kā arī par zvejas iespēju noteikšanu un piešķiršanu.

46

Ir arī jāatgādina, ka par attiecīgajām LESD 43. panta 2. un 3. punkta piemērošanas jomām Tiesa jau ir lēmusi spriedumā Parlaments un Komisija/Padome (C‑103/12 un C‑165/12, EU:C:2014:2400).

47

Lietās, kurās pieņemts minētais spriedums, Tiesai bija jāpārbauda, vai Padome varēja pamatoti, balstoties uz LESD 43. panta 3. punktu, pieņemt 2011. gada 16. decembra Lēmumu 2012/19/ES par to, lai Eiropas Savienības vārdā apstiprinātu Deklarāciju par to, ka zvejas kuģiem, kuri kuģo ar Venecuēlas Bolivāra Republikas karogu, piešķir zvejas iespējas ES ūdeņos Francijas Gviānas piekrastes ekskluzīvajā ekonomikas zonā (OV 2012, L 6, 8. lpp.).

48

Lai gan faktiskā un juridiskā kontekstā, kas atšķiras no šajā lietā aplūkotā, Tiesa minētā sprieduma 50. punktā tostarp norādīja, ka, pieņemot noteikumus saskaņā ar LESD 43. panta 2. punktu, ir obligāti jāvērtē, vai šie noteikumi ir “nepieciešami”, lai varētu sasniegt ar LESD reglamentēto kopējo politiku mērķus tā, ka šī pieņemšana ietver politisku lēmumu, kura pieņemšana ir jāatstāj Savienības likumdevēja ziņā. Turpretī to pasākumu pieņemšanai, kas attiecas uz zvejas iespēju noteikšanu un piešķiršanu saskaņā ar LESD 43. panta 3. punktu, nav nepieciešams šāds izvērtējums, jo šādiem pasākumiem ir galvenokārt tehnisks raksturs un tos ir paredzēts pieņemt, lai īstenotu noteikumus, kas pieņemti, pamatojoties uz LESD 43. panta 2. punktu.

49

Tiesa no tā šī paša sprieduma 78.–81. punktā secināja, ka Padome ir pieļāvusi kļūdu, Lēmumu 2012/19 pieņemot uz LESD 43. panta 3. punkta pamata. Proti, tā kā ar šo lēmumu zvejas kuģiem, kas peld ar Venecuēlas karogu, tika piešķirta piekļuve Savienības ūdeņiem, nevis vienkārši zvejas iespējas, tā pieņemšana ietvēra politisku lēmumu, kam bija jāpiemēro LESD 43. panta 2. punktā paredzētā parastā likumdošanas procedūra.

50

No sprieduma lietā Parlaments un Komisija/Padome (C‑103/12 un C‑165/12, EU:C:2014:2400) izriet, ka pasākumiem, kas ietver Savienības likumdevēja ziņā atstāto politisko izvēli, to obligātā rakstura dēļ, lai sasniegtu ar lauksaimniecības un zivsaimniecības kopējām politikām saistītos mērķus, ir jābūt balstītiem uz LESD 43. panta 2. punktu.

51

Tādējādi šo lietu mērķiem ir jāpārbauda, vai LESD 43. panta 3. punkta piemērošanas joma ir jāierobežo tikai ar pasākumiem, kuru mērķis ir zvejas iespēju noteikšana un piešķiršana.

52

Šajā ziņā, kā apgalvo Padome, nav jāvērtē, ņemot vērā paralēlismu, to prerogatīvu saturs, kuras šai iestādei ir piešķirtas ar minēto 3. punktu, saistībā ar kompetencēm, kas tai saskaņā ar LESD 291. pantu ir paredzētas īstenošanas pasākumu jomā.

53

Proti, kā Tiesa tostarp ir vairākkārt norādījusi, kompetence pieņemt tādus īstenošanas aktus parasti ir piešķirta Komisijai un saskaņā ar LESD 291. panta 2. punktu Padomes ziņā var tikt atstāta tikai izņēmuma kārtā “īpašos, pienācīgi pamatotos gadījumos”, kā arī šajā tiesību normā skaidri paredzētos konkrētos gadījumos, kas attiecas vienīgi uz kopējo ārpolitiku un drošības politiku (šajā ziņā skat. spriedumus Parlaments/Padome, C‑133/06, EU:C:2008:257, 47. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī Komisija/Parlaments un Padome, C‑88/14, EU:C:2015:499, 30. punkts).

54

Līdz ar to, lai gan ir taisnība, ka ar LESD 43. panta 3. punktu Padomei ir piešķirta kompetence pieņemt tostarp īstenošanas aktus attiecīgajā jomā, tomēr šie akti pilnīgi un vienkārši nesakrīt ar LESD 291. panta 2. punktā paredzētajiem.

55

Tāpat nevar tikt atbalstīts prasītāju arguments attiecībā uz EKL 37. pantā un LESD 43. panta 2. punktā paredzētās parastās likumdošanas procedūras piemērošanu attiecībā uz visu jomu, uz kuru līdz ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā attiecās 37. pants.

56

Šis pēdējais minētais pants, kurš pirms Lisabonas līguma stāšanās spēkā bija juridisks pamats visa veida tiesību aktu lauksaimniecības un zivsaimniecības jomās pieņemšanai, atļāva Padomei, lemjot ar kvalificētu balsu vairākumu, pieņemt tiesību aktus, lai nodrošinātu tostarp KZP ieviešanu pēc Komisijas priekšlikuma un pēc vienkāršas apspriešanās ar Parlamentu.

57

Tomēr šis pēdējais pants turpmāk tika aizstāts ar LESD 43. panta 2. un 3. punktu. Līdz ar to Komisijas konstatētā paralēle starp EKL 37. panta un LESD 43. panta 2. punktu ir jāvērtē, ņemot vērā savstarpējo sakarību starp šo pēdējo minēto tiesību normu un LESD 43. panta 3. punktu.

58

Šajā ziņā ir jānorāda, ka LESD 43. panta 2. un 3. punktam ir atšķirīgi mērķi un katram no tiem ir specifiska piemērošanas joma, tādējādi tie var tikt izmantoti atsevišķi, lai pamatotu saistībā ar KZP noteikto pasākumu pieņemšanu, ņemot vērā, ka, kad Padome pieņem tiesību aktus, pamatojoties uz LESD 43. panta 3. punktu, tai ir jārīkojas, ievērojot tās kompetenču robežas, kā arī attiecīgā gadījumā – atbilstošās tiesību normas, kas jau pieņemtas, piemērojot LESD 43. panta 2. punktu.

59

No iepriekš minētā izriet, ka LESD 43. panta 3. punkta piemērošanas jomā var ietilpt pasākumi, kas neietver vienīgi zvejas iespēju noteikšanu un piešķiršanu, ja vien šie pasākumi neietver politisku izvēli, kas atstāta Savienības likumdevēja ziņā, tādēļ, ka tie ir vajadzīgi kopējās lauksaimniecības politikas un kopējās zivsaimniecības politikas mērķu sasniegšanai.

60

Tātad tieši šo apsvērumu gaismā ir jāpārbauda, vai Padome, pieņemot apstrīdēto regulu, pamatoti piemēroja LESD 43. panta 3. punktu kā juridisko pamatu.

61

Šajā gadījumā apstrīdētās regulas mērķis, kā izriet no regulas priekšlikuma COM(2012) 498 final, ir grozīt Regulu Nr. 1342/2008, lai uzlabotu un skaidrotu šīs regulas normas.

62

Šajos apstākļos pirms ar apstrīdēto regulu izdarīto grozījumu satura vērtējuma ir jāatgādina juridiskais konteksts, kurā iekļaujas Regula Nr. 1342/2008.

63

Kā norāda ģenerāladvokāts savu secinājumu 70. punktā, KZP galvenais mērķis ir nodrošināt dzīvo ūdens resursu ilgtspējīgu izmantošanu, līdzsvaroti ņemot vērā vides, saimnieciskus un sociālus aspektus.

64

Šajā ziņā atbilstoši pamatregulas 2. panta 1. punkta otrajai daļai Savienība piemēro piesardzības pieeju, daudzgadu plānu ietvaros pieņemot specifiskus pasākumus, kuru mērķis ir aizsargāt un saglabāt ūdeņu dzīvos resursus, nodrošināt to ilgtspējīgu izmantošanu un līdz minimumam samazināt zvejas darbību ietekmi uz jūras ekosistēmām.

65

It īpaši, pirmkārt, minētās regulas 5. pantā ir paredzēts, ka Padome prioritāri pieņem daudzgadu atjaunošanas plānus zivsaimniecībām, kas izmanto krājumus, kuri pārsniedz drošas bioloģiskās robežas, lai ļautu šiem krājumiem atjaunoties un sasniegt līmeni, kas iekļaujas šajās robežās.

66

Otrkārt, šīs pašas regulas 6. pantā Padomei atļauts pieņemt daudzgadu apsaimniekošanas plānus, lai uzturētu krājumus drošās bioloģiskās robežās, ja šīs robežas ir sasniegtas.

67

Regula Nr. 1342/2008 iekļaujas šajā juridiskajā kontekstā. Tā kā tā pieņemta, pamatojoties uz EKL 37. pantu, tajā paredzēts plašs specifisku saglabāšanas pasākumu klāsts, lai atbalstītu noteiktu mencu krājumu ilgtspējīgu pārvaldību.

68

Saskaņā ar minētās regulas 5. pantu šajā pašā regulā paredzētā atjaunošanas plāna mērķis ir panākt mencu krājumu ilgtspējīgu izmantošanu, pamatojoties uz maksimālo ilgtspējīgas ieguves apjomu, saglabājot noteiktu konkrēto zivju mirstības līmeni.

69

Lai sasniegtu šo mērķi, Regulas Nr. 1342/2008 6.–10. pantā ir paredzēti noteikumi attiecībā uz KPN ikgadējās noteikšanas metodi un šīs regulas 11.–17. pantā paredzēti noteikumi attiecībā uz ikgadējās zvejas intensitātes limitiem.

70

It īpaši šo lietu izspriešanas mērķiem, pirmkārt, minētās regulas 9. pantā ir paredzēta specifiska KPN noteikšanas procedūra, kad 7. un 8. pantā paredzētie KPN noteikšanas vispārējie noteikumi nevar tikt piemēroti pietiekami precīzas un reprezentatīvas informācijas neesamības dēļ. Otrkārt, šīs pašas regulas 12. pantā ir paredzēti detalizēti noteikumi dalībvalsts veicamās zvejas intensitātes iedalīšanai.

71

Kā izriet no apstrīdētās regulas preambulas 3. apsvēruma, zivsaimniecības zinātnes, tehnikas un ekonomikas komitejas sagatavotais zinātniskais novērtējums par to, cik efektīvi darbojas mencu plāns, ir atklājis vairākas problēmas, kas ir saistītas ar šī plāna struktūru un darbību. Šī komiteja secināja, ka minētā plāna mērķi, visticamāk, netiks sasniegti laikposmā, kas atbilstu secinājumiem, kas tika pieņemti 2002. gadā Johannesburgā notikušajā pasaules augstākā līmeņa sanāksmē par ilgtspējīgu attīstību, ja vien šajā plānā netiks novērstas nepilnības, kuras arī attiecas uz Regulas Nr. 1342/2008 9. un 12. panta piemērošanu.

72

It īpaši attiecībā uz minēto 9. pantu no apstrīdētās regulas preambulas 4. apsvēruma izriet, ka tādēļ, ka laikposmā no 2009. gada līdz 2012. gadam tika piemērota šajā pašā pantā paredzētā automātiskā KPN samazināšana par 25 %, kopš mencu plāna stāšanās spēkā KPN attiecīgajiem apgabaliem bija ievērojami samazināta un turpmāki automātiski samazinājumi nozīmētu faktisku mencu zvejas apturēšanu minētajos apgabalos.

73

Tādējādi ar apstrīdēto regulu jūtami tika reformēta Regulas Nr. 1342/2008 9. pantā paredzētā specifiskā KPN ikgadējās noteikšanas procedūra mencu krājumiem, noteiktos gadījumos ļaujot, kā paredzēts apstrīdētās regulas preambulas 4. apsvērumā, lielāku elastību zvejas iespēju noteikšanā un piešķiršanā, lai konkrētos gadījumos ņemtu vērā zinātniskos atzinumus. Šis mehānisms aizstāj KPN automātisku samazināšanu, kas sākotnēji paredzēta Regulā Nr. 1342/2008, gadījumā, ja trūktu pietiekami precīza un reprezentatīva informācija, kad KPN noteikšanas vispārējie noteikumi nevar tikt piemēroti.

74

Attiecībā uz Regulas Nr. 1342/2008 12. pantu apstrīdētās regulas preambulas 5. apsvērumā arī ir konstatēta nopietna pieļaujamās zvejas intensitātes attiecīgajos apgabalos samazināšanās laikposmā no 2009. līdz 2012. gadam. Saskaņā ar šo apsvērumu turpmāka automātisku ikgadēju samazinājumu piemērošana nesekmētu mencu plāna mērķu sasniegšanu, bet tai būtu ievērojama ekonomiska un sociāla ietekme uz flotes segmentiem, kuri izmanto galvenos mencu zvejas rīkus, taču principā zvejo citu sugu zivis, nevis mencas.

75

Līdz ar to noteikumi attiecībā uz zvejas intensitātes ierobežošanu tika būtiski pārskatīti, tostarp ieviešot procedūru, kas veido atkāpi no procedūras attiecībā uz zvejas intensitātes konstatēšanu, pamatojoties uz nepietiekamu informāciju, kas paredzēta Regulas Nr. 1342/2008 12. panta 4. punktā.

76

Turklāt ir jāuzsver, ka Regulas Nr. 1342/2008 9. panta 2. punkts, kāds tas aizstāts ar apstrīdētās regulas 1. panta 1. punktu, kā arī Regulas Nr. 1342/2008 12. panta 6. punkts, kāds tas ieviests ar apstrīdētās regulas 1. panta 2. punkta b) apakšpunktu, Padomei piešķir lēmumpieņemšanas kompetenci, lai apturētu KPN vai zvejas intensitātes limitu ikgadējo pielāgošanu šajās tiesību normās noteiktajos gadījumos.

77

Lai gan ir taisnība, kā Padome norādīja apstrīdētās regulas preambulas 8. apsvērumā, lai pamatotu LESD 43. panta 3. punkta kā šīs regulas juridiskā pamata piemērošanu, ka no apstrīdētās regulas 1. panta izrietošie Regulas Nr. 1342/2008 9. un 12. panta grozījumi neskar Regulas Nr. 1342/2008 5. pantā paredzēto mencu krājumu daudzgadu atjaunošanas plāna mērķi, šis apstāklis pats par sevi nav pietiekams, lai uzskatītu, ka šīs izmaiņas var tikt pamatoti pieņemtas uz šīs LESD normas pamata.

78

Proti, šajā nolūkā, kā norādīts šī sprieduma 59. punktā, ir jāpārbauda, vai apstrīdētā regula nav ietvērusi politisku izvēli, kas atstāta Savienības likumdevēja ziņā, tādēļ, ka konkrētie grozījumi ir vajadzīgi KZP mērķu sasniegšanai, kas būtu prasījis, lai tā tiktu pieņemta uz LESD 43. panta 2. punkta pamata.

79

Šajā gadījumā Regulas Nr. 1342/2008 9. un 12. panta grozījumi, kas ieviesti ar apstrīdēto regulu un aplūkoti šī sprieduma 70.–76. punktā, pretēji tam, ko norāda Padome, ne tikai paredz zvejas iespēju faktisko noteikšanu un piešķiršanu specifiskos apstākļos reizi gadā, bet ar to arī pieņemts vispārējs KPN un zvejas intensitātes limitu noteikšanas mehānisms, lai izskaustu trūkumus, kuri izriet no automātiskas samazināšanas noteikumu piemērošanas, kas apdraudēja mencu krājumu atjaunošanas daudzgadu plāna mērķu īstenošanu.

80

Tādējādi minētie grozījumi definē juridisku ietvaru, kurā nosaka un piešķir zvejas iespējas. Tās tādējādi izriet no politiskas izvēles, kurai ir ilgtermiņa ietekme uz mencu krājumu atjaunošanas daudzgadu plānu.

81

No tā izriet, ka konkrētie grozījumi ir uzskatāmi par tiesību normām, kas vajadzīgas KZP mērķu sasniegšanai. Līdz ar to šo grozījumu pieņemšana bija jāreglamentē ar LESD 43. panta 2. punktā paredzēto likumdošanas procedūru.

82

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, Parlamenta vienīgā pamata pirmā daļa un Komisijas pirmais pamats ir jāapmierina.

83

Tādējādi apstrīdētā regula ir jāatceļ un nav nepieciešams vērtēt pārējos pamatus, ko savu prasību pamatojumam izvirzījuši Parlaments un Komisija.

84

Padome un Komisija, kuras atbalsta Spānijas Karaliste un Francijas Republika, lūdz Tiesu gadījumā, ja tā atceltu apstrīdēto regulu, saglabāt tās sekas. Šajā ziņā Komisija precizē, ka sekas ir jāsaglabā saprātīgā laikposmā, kas nevar pārsniegt divpadsmit mēnešus no 1. janvāra pēc šī sprieduma pasludināšanas.

85

Atbilstoši LESD 264. panta otrajai daļai Tiesa, ja uzskata par vajadzīgu, var noteikt, kuras no atceltā tiesību akta sekām jāuzskata par galīgām.

86

Šajā ziņā no Tiesas judikatūras izriet, ka, ņemot vērā iemeslus, kas attiecas uz tiesisko noteiktību, šāda tiesību akta sekas var atstāt spēkā it īpaši tad, ja tā atcelšanas tūlītējā ietekme izraisītu nopietnu nelabvēlīgu ietekmi uz iesaistītajām personām un ja apstrīdētā tiesību akta likumība ir apstrīdēta nevis tā mērķa vai satura dēļ, bet tā autora kompetences neesamības dēļ vai tāpēc, ka ir noticis būtisku procedūras noteikumu pārkāpums. Šie iemesli ietver it īpaši kļūdu, kas pieļauta attiecībā uz apstrīdētā tiesību akta juridisko pamatu (skat. spriedumu Parlaments un Komisija/Padome, C‑103/12 un C‑165/12, EU:C:2014:2400, 90. punkts un tajā minētā judikatūra).

87

Šajā gadījumā ir jānorāda, ka atbilstoši apstrīdētās regulas 2. pantam tā stājās spēkā nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, kas notikusi 2012. gada 21. decembrī.

88

Tā kā ar minēto regulu sasniedzamais mērķis ir zvejas resursu ilgtspējīga saglabāšana un izmantošana KZP ietvaros, tās atcelšanai ar tūlītēju iedarbību var būt smagas sekas uz šīs politikas īstenošanu un attiecīgajiem saimnieciskās darbības subjektiem.

89

Šādos apstākļos pastāv būtiski tiesiskās noteiktības apsvērumi, kas attaisno to, lai Tiesa apmierinātu lietas dalībnieku lūgumu atstāt spēkā apstrīdētās regulas sekas. Turklāt ir jānorāda, ka ne Parlaments, ne Komisija nav apstrīdējusi šī lēmuma likumību attiecībā uz tā mērķi vai saturu, tādējādi šajā ziņā nepastāv šķērslis, kas varētu kavēt Tiesu pieņemt šādu lēmumu par seku atstāšanu spēkā.

90

Līdz ar to ir jāsaglabā šīs pašas regulas sekas, līdz – saprātīgā termiņā, kas nevar pārsniegt divpadsmit mēnešus no 1. janvāra pēc šī sprieduma pasludināšanas, – stāsies spēkā jauna regula, kas pieņemta uz piemērota juridiskā pamata, proti, pamatojoties uz LESD 43. panta 2. punktu.

91

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 138. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Parlaments un Komisija ir prasījuši piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Padomei spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Saskaņā ar šī reglamenta 140. panta 1. punktu Spānijas Karaliste, Francijas Republika un Polijas Republika, kas ir personas, kuras iestājušās šajās lietās, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež: