—

M. Blomqvist vārdā – J. Petersen, advokāts,

—

Rolex SA un Manufacture des Montres Rolex SA vārdā – K. Dyekjær un T. Mølsgaard, advokater,

—

Igaunijas valdības vārdā – N. Grünberg un M. Linntam, pārstāves,

—

Francijas valdības vārdā – D. Colas un B. Beaupère-Manokha, pārstāvji,

—

Polijas valdības vārdā – B. Majczyna, pārstāve,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. Clausen un F. W. Bulst, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2003. gada 22. jūlija Regulu (EK) Nr. 1383/2003 par muitas rīcību attiecībā uz precēm, par kurām ir aizdomas, ka tās pārkāpj atsevišķas intelektuālā īpašuma tiesības, un pasākumiem, ko veic attiecībā uz precēm, kas ir pārkāpušas šādas tiesības (OV L 196, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “Muitas regula”), Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīvas 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV L 167, 10. lpp.; turpmāk tekstā – “Autortiesību direktīva”) 4. panta 1. punktu, Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Direktīvas 2008/95/EK, ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV L 299, 25. lpp.; turpmāk tekstā – “Preču zīmju direktīva”), 5. panta 1. un 3. punktu un Padomes 2009. gada 26. februāra Regulas (EK) Nr. 207/2009 par Kopienas preču zīmi (OV L 78, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula par Kopienas preču zīmi”) 9. panta 1. un 2. punktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp M. Blomqvist un Rolex SA, kā arī Manufacture des montres Rolex SA (turpmāk tekstā kopā – “Rolex”) saistībā ar viltota pulksteņa, kuru muitas iestādes aizturēja un kuru M. Blomqvist bija iegādājies tiešsaistē Ķīnas interneta veikalā, iznīcināšanu.

3

Muitas regulas preambulas 2. un 8. apsvērumā ir noteikts:

[..]

4

Šīs regulas 1. pantā ir noteikts:

“1.   Šī regula izklāsta nosacījumus muitas iestāžu darbībai gadījumos, kad ir aizdomas, ka preces pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības:

[..]

2   Turklāt šī regula nosaka pasākumus, ko kompetentās iestādes veic, atklājušas, ka 1. punktā minētās preces pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības.”

5

Minētās regulas 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkts ir izteikti šādi:

“Šajā regulā “preces, kas pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības” ir:

6

Šīs pašas regulas 9. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Ja muitas iestāde [..] pārliecinās, ka preces, uz ko attiecas kāds no 1. panta 1. punktā minētajiem gadījumiem, atbilst minētajā lēmumā dotajam viltoto preču vai pirātpreču aprakstam, tā atliek preču izlaišanu vai aiztur tās.”

7

Saskaņā ar Muitas regulas 10. panta pirmo daļu:

“Tiesību aktus, kas ir spēkā dalībvalstī, kuras teritorijā uz precēm attiecas kāds no 1. panta 1. punktā minētajiem gadījumiem, piemēro, lemjot par to, vai saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības.”

8

Saskaņā ar šīs regulas 17. panta 1. punktu:

“Neierobežojot citas tiesiskas aizsardzības formas, ko var izmantot tiesību subjekts, dalībvalstis veic pasākumus, lai kompetentajām iestādēm ļautu:

[..].”

9

Autortiesību direktīvas 4. panta 1. punkts ir izteikts šādi:

“Dalībvalstis autoriem paredz ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt jebkādā veidā publiski izplatīt viņu darbu oriģinālus vai kopijas, tos pārdodot vai kā citādi.”

10

Saskaņā ar Preču zīmju direktīvas 5. panta 1. un 3. punktu:

“1.   Reģistrētā preču zīme piešķir īpašniekam šajā ziņā ekskluzīvas tiesības. Īpašniekam ir tiesības atturēt visas trešās personas, kas nav saņēmušas viņa piekrišanu, lietot komercdarbībā:

[..]

3.   Saskaņā ar šā panta 1. un 2. punktu cita starpā var aizliegt šādas darbības:

[..]

[..].”

11

Saskaņā ar Regulas par Kopienas preču zīmi 9. panta 1. un 2. punktu:

“1.   Kopienas preču zīme piešķir tās īpašniekam uz to ekskluzīvas tiesības. Īpašniekam ir tiesības aizliegt visām trešajām personām bez viņa piekrišanas darījumos izmantot:

[..]

2.   Atbilstoši 1. punktam, cita starpā, var aizliegt;

[..]

[..].”

12

Saskaņā ar Autortiesību likuma (Ophavsretsloven) – tā redakcijā, kas izriet no 2010. gada 27. februāra Kodifikācijas dekrēta Nr. 202 (Lovbekendtgørelse Nr. 202), ar ko ir transponēta Autortiesību direktīva, – 2. panta 1. un 3. punktu:

“1.   Ņemot vērā šajā likumā paredzētos ierobežojumus, autortiesības dod ekskluzīvas tiesības izmantot darbu, to reproducējot un padarot pieejamu sabiedrībai oriģinālā vai izmainītā formā, tulkotā veidā, pārstrādājot to citā literārā vai mākslinieciskā formā vai ar citām tehnoloģijām.

[..]

3.   Darbs tiek publiskots, ja

13

Saskaņā ar Likuma par preču zīmēm (Varemærkeloven) – tā redakcijā, kas izriet no 2012. gada 24. janvāra Kodifikācijas dekrēta Nr. 109 (Lovbekendtgørelse Nr. 109), ar ko ir transponēta Preču zīmju direktīva, – 4. panta 1. un 3. punktu:

“1.   Preču zīmes īpašniekam ir tiesības aizliegt visām personām, kas nav saņēmušas tā piekrišanu, lietot komercdarbībā apzīmējumu, ja

[..]

3.   Lietošana komercdarbībā tostarp nozīmē:

14

Saskaņā ar 2005. gada 20. oktobra Kodifikācijas dekrēta Nr. 1047, ar ko piemēro Eiropas regulu par precēm, par kurām ir aizdomas, ka tās pārkāpj atsevišķas intelektuālā īpašuma tiesības, un pasākumiem, ko veic attiecībā uz precēm, kas ir pārkāpušas šādas tiesības (Lovbekendtgørelse nr. 1047 om anvendelse af Det Europæiske Fællesskabs forordning om toldmyndighedernes indgriben over for varer, der mistænkes for at krænke visse intellektuelle ejendomsrettigheder, og om de foranstaltninger, som skal træffes over for varer, der krænker sådanne rettigheder), 5. pantu:

“[1.]   Gadījumā, ja tiek veikts [Muitas regulas] 9. pantā paredzētais pasākums, preču saņēmējs var lūgt tiesai noteikt, vai ir ievēroti preču izlaišanas apturēšanas nosacījumi. Tiesa var piespriest, ka preces ir jāizlaiž.

2.   Preču saņēmējs nevar nodot Muitas un nodokļu iestādes lēmumu izskatīšanai augstākā administratīvā iestāde.”

15

2006. gada 9. janvāra Dekrēta Nr. 12, ar ko piemēro Eiropas regulu par precēm, par kurām ir aizdomas, ka tās pārkāpj atsevišķas intelektuālā īpašuma tiesības, un pasākumiem, ko veic attiecībā uz precēm, kas ir pārkāpušas šādas tiesības (Bekendtgørelse nr. 12 om anvendelse af Det Europæiske Fællesskabs forordning om toldmyndighedernes indgriben over for varer, der mistænkes for at krænke visse intellektuelle ejendomsrettigheder, og om de foranstaltninger, som skal træffes over for varer, der krænker sådanne rettigheder), 4. pantā ir noteikts:

“[1.]   Ja tiek atzīts, ka preces pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, kuru definīcija ir minēta [Muitas regulas] 2. panta 1. punktā, tad šādas preces atsavina par labu valsts kasei un iznīcina. Iznīcināšana notiek atbilstoši šīs regulas 17. panta 1. punkta a) apakšpunkta nosacījumiem.

2.   Par preču iznīcināšanu, kas tiek veikta atbilstoši 1. punktam, kompensāciju neizmaksā.”

16

2010. gada janvārī M. Blomqvist, Dānijas rezidents, tiešsaistē Ķīnas interneta veikalā pasūtīja pulksteni, kurš bija aprakstīts kā “Rolex” markas pulkstenis. Pasūtījums tika veikts un maksājums izdarīts minētā pārdevēja interneta veikala angļu valodas vietnē. Pulkstenis no Honkongas tika nosūtīts ar pasta sūtījumu.

17

Pasta sūtījumam ierodoties Dānijā, Dānijas muitas iestādes to pārbaudīja. Tās apturēja pulksteņa atmuitošanu, jo pastāvēja aizdomas, ka pulkstenis ir oriģinālā “Rolex” markas pulksteņa viltojums un ka attiecībā uz šo konkrēto modeli ir pārkāptas autortiesības. Muitas iestādes 2010. gada 18. martā par to informēja Rolex un M. Blomqvist.

18

Saskaņā ar Muitas regulā paredzēto procedūru pēc tam, kad tika konstatēts, ka pulkstenis tik tiešām ir viltots, Rolex pieprasīja neatcelt atmuitošanas apturēšanu un lūdza M. Blomqvist piekrišanu tam, ka muitas iestādes pulksteni iznīcina.

19

M. Blomqvist nepiekrita pulksteņa iznīcināšanai, apgalvojot, ka viņš pulksteni ir iegādājies likumīgi.

20

Līdz ar to Rolex vērsās Sø‑ og Handelsretten (Tirdzniecības tiesa) ar prasību piespriest M. Blomqvist atzīst pulksteņa atmuitošanas apturēšanu un iznīcināšanu bez kompensācijas. Šī tiesa Rolex prasību apmierināja.

21

M. Blomqvist iesniedza apelācijas sūdzību Højesteret [Augstākajā tiesā]. Šai tiesai ir radies jautājums, vai tādā situācijā kā šajā lietā patiesi pastāv intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums, kas ir nepieciešams Muitas regulas piemērošanas nosacījums, jo, lai varētu piemērot šo regulu, pirmkārt, jābūt autortiesību vai Dānijā aizsargātas preču zīmes tiesību pārkāpumam un, otrkārt, apgalvotajam pārkāpumam ir jābūt notikušam šajā pašā dalībvalstī. Līdz ar to, tā kā ir pierādīts, ka M. Blomqvist pulksteni ir iegādājies personīgai lietošanai un ka viņš nav pārkāpis Dānijas likumus par autortiesībām un preču zīmēm, iesniedzējtiesai rodas jautājums, vai pārdevējs ir pārkāpis autortiesības un preču zīmju tiesības Dānijā. Līdz ar to, ņemot vērā Tiesas judikatūru (2011. gada 12. jūlija spriedums lietā C-324/09 L’Oréal u.c., Krājums, I-6011. lpp.; 2011. gada 1. decembra spriedums apvienotajās lietās C-446/09 un C-495/09 Philips un Nokia, Krājums, I-12435. lpp., un 2012. gada 21. jūnija spriedums lietā C‑5/11 Donner), Højesteret interesējas, vai šajā lietā ir notikusi publiska izplatīšana Autortiesību direktīvas izpratnē un lietošana komercdarbībā Preču zīmju direktīvas un Regulas par Kopienas preču zīmi izpratnē.

22

Šādos apstākļos Højesteret nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

23

Vispirms ir jānorāda, ka ar saviem jautājumiem iesniedzējtiesa vēlas rast jēdziena “publisk[a] izplatī[šana]” skaidrojumu Autortiesību direktīvas 4. panta 1. punkta izpratnē, kā arī jēdziena “lieto[šana] komercdarbībā” skaidrojumu Preču zīmju direktīvas 5. panta 1. un 3. punkta un Regulas par Kopienas preču zīmi 9. panta 1. un 2. punkta izpratnē, lai varētu izvērtēt, vai pamatlietā pastāv intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums.

24

Atbilstoši Muitas regulas 2. panta 1. punktā rodamajai jēdzienu “viltotas preces” un “pirātpreces” definīcijai ar šiem jēdzieniem tiek norādīts uz kādas preču zīmes, autortiesību vai blakustiesību, vai arī dizainparauga aizskārumiem saskaņā ar Savienības tiesību aktiem vai tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā muitas iestādēm ir iesniegts pieprasījums rīkoties. No tā izriet, ka tie attiecas vienīgi uz Savienības tiesībās un dalībvalstu valsts tiesībās paredzēto intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Philips un Nokia, 50. punkts).

25

Muitas regulā šajā ziņā nav noteikts neviens jauns kritērijs, kas ļautu pārbaudīt, vai pastāv intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums (šajā ziņā skat. 2006. gada 9. novembra spriedumu lietā C-281/05 Montex Holdings, Krājums, I-10881. lpp., 40. punkts). Līdz ar to uz šādu pārkāpumu, lai pamatotu muitas iestāžu rīkošanos saskaņā ar šo regulu, varētu atsaukties vienīgi tad, ja attiecīgo preču pārdošana varētu ietekmēt tiesības, kas piešķirtas atbilstoši Autortiesību direktīvā, Preču zīmju direktīvā un Regulā par Kopienas preču zīmi paredzētajiem nosacījumiem.

26

Šādos apstākļos prejudiciālie jautājumi ir jāsaprot tādējādi, ka iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai no Muitas regulas izriet, ka, lai intelektuālā īpašuma tiesību attiecībā uz preci, kas trešās dalībvalsts interneta veikalā tiešsaistē pārdota kādas dalībvalsts rezidentam, īpašniekam būtu tiesības uz aizsardzību, kas viņam garantēta minētajā regulā brīdī, kad šī prece tiek ievesta attiecīgās dalībvalsts teritorijā, ir nepieciešams, lai minētajā dalībvalstī pārdošana tiktu uzskatīta par kaut kāda veida publisku izplatīšanu vai lietošanu komercdarbībā. Iesniedzējtiesai ir radies arī jautājums, vai minētā prece pirms pārdošanas bija jāpiedāvā pārdošanā vai jāreklamē šīs pašas valsts patērētājiem.

27

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, pirmkārt, preču zīmes īpašniekam, pamatojoties uz Preču zīmju direktīvu un Regulu par Kopienas preču zīmi, ir tiesības aizliegt trešām personām izmantot bez viņa piekrišanas apzīmējumu, kas ir identisks šai preču zīmei, ja šī izmantošana notiek komercdarbībā attiecībā uz precēm un pakalpojumiem, kas ir identiski precēm vai pakalpojumiem, attiecībā uz kuriem ir reģistrēta preču zīme, un tas iespaido vai var iespaidot preču zīmes funkcijas (2010. gada 23. marta spriedums apvienotajās lietās no C-236/08 līdz C-238/08 Google France un Google, Krājums, I-2417. lpp., 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

28

Otrkārt, saskaņā ar Autortiesību direktīvu autoriem ir paredzētas ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt jebkādā veidā publiski izplatīt viņu darbu oriģinālus vai kopijas, tos pārdodot vai kā citādi. Publisku izplatīšanu raksturo virkne darbību, kas norisinās vismaz no pirkuma līguma noslēgšanas līdz tā izpildei, piegādājot to sabiedrības loceklim. Tādējādi komersants ir atbildīgs par visām viņa paša vai viņa vārdā veiktajām darbībām, ar kurām ir notikusi “publiska izplatīšana” dalībvalstī, kurā izplatītās lietas aizsargā autortiesības (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Donner, 26. un 27. punkts).

29

Šādos apstākļos saskaņā ar Savienības tiesībām šāda pārdošana dalībvalsts teritorijā ir jāuzskata par kaut kāda veida publisku izplatīšanu Autortiesību direktīvas izpratnē vai lietošanu komercdarbībā Regulas par Kopienas preču zīmi izpratnē. Pārdošanas un nosūtīšanas līguma noslēgšanas gadījumā ir jāuzskata, ka šāda publiska izplatīšana pastāv.

30

Netiek apstrīdēts, ka pamatlietā Rolex ir to autortiesību un preču zīmju tiesību īpašnieks Dānijā, uz kurām tas atsaucas, un ka pamatlietā aplūkotais pulkstenis ir viltota prece un pirātprece Muitas regulas 2. panta 1. punkta a) un b) apakšpunkta izpratnē. Turklāt netiek apstrīdēts, ka Rolex būtu tiesības apgalvot tā tiesību pārkāpumu gadījumā, ja šo preci pārdotu šajā dalībvalstī reģistrēts komersants, jo šādas pārdošanas gadījumā, kas notiek komerciālos nolūkos, Rolex tiesības – publiski izplatot preci – tiktu lietotas komercdarbībā. Līdz ar to, lai atbildētu uz uzdotajiem jautājumiem, ir jāpārbauda, vai tāds intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieks kā Rolex var atsaukties uz šādu savu paša tiesību aizsardzību tādā gadījumā kā pamatlietā, ja aplūkotā prece ir pārdota tādas trešās valsts interneta veikalā tiešsaistē, kuras teritorijā šāda aizsardzība nav piemērojama.

31

Protams, ir skaidrs, ka ar to vien, ka teritorijā, uz kuru attiecas šī aizsardzība, ir piekļuve interneta tīmekļa vietnei, nav pietiekami, lai secinātu, ka šajā tīmekļa vietnē izvietotie pārdošanas piedāvājumi ir vērsti uz patērētājiem šajā teritorijā (iepriekš minētais spriedums lietā L’Oréal u.c., 64. punkts).

32

Tomēr Tiesa jau ir nospriedusi, ka šādi aizsargātās tiesības var tikt pārkāptas, ja ar precēm – pat pirms to nonākšanas teritorijā, uz kuru attiecas šī aizsardzība –, kas ievestas no trešajām valstīm, tiek veikts komercdarījums, kas ir vērsts uz šīs valsts patērētājiem, piemēram, pārdošana, pārdošanas piedāvājums vai reklāma (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Philips un Nokia, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Tādējādi no trešās valsts ievestas preces, kas ir kādas Eiropas Savienībā ar preču zīmju tiesībām aizsargātas preces pakaļdarinājums vai Savienībā ar autortiesībām, blakustiesībām vai dizainparaugu aizsargātas preces atdarinājums, var pārkāpt šīs tiesības, un tās tātad var tikt uzskatītas par “viltotām precēm” vai “pirātprecēm”, ja ir pierādīts, ka šīs preces ir paredzētas laišanai pārdošanā Savienībā, un pierādījums tam it īpaši ir tas, ja izrādās, ka minētās preces ir tikušas pārdotas klientam Savienībā, piedāvātas pārdošanai vai reklamētas patērētājiem Savienībā (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Philips un Nokia, 78. punkts).

34

Ir skaidrs, ka pamatlietā aplūkotā prece tika pārdota klientam Savienībā, līdz ar to šāda situācija katrā ziņā nav pielīdzināma tādu produktu situācijai, kuri tiek piedāvāti “tirdzniecības vietā tiešsaistē”, ne arī tādu produktu situācijai, kuri ievesti Savienības muitas teritorijā, tiem piemērojot kādu atlikšanas procedūru. Līdz ar to apstāklim vien, ka šī pārdošana ir notikusi trešās valsts interneta veikalā tiešsaistē, nevar būt tādas sekas, ka intelektuālā īpašuma tiesību uz pārdoto preci īpašniekam tiktu atņemta Muitas regulā paredzētā aizsardzība, turklāt nav jāpārbauda, vai šī prece pirms pārdošanas tika arī piedāvāta publiski vai reklamēta patērētājiem Savienībā.

35

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Muitas regula ir jāinterpretē tādējādi, ka intelektuālā īpašuma tiesību attiecībā uz preci, kas trešās dalībvalsts interneta veikalā tiešsaistē pārdota kādas dalībvalsts rezidentam, īpašniekam brīdī, kad šī prece tiek ievesta attiecīgās dalībvalsts teritorijā, ir tiesības uz aizsardzību, kas viņam garantēta minētajā regulā, vien tā apstākļa dēļ, ka šī prece ir nopirkta. Šajā ziņā nav nepieciešams, lai minētā prece pirms pārdošanas būtu piedāvāta pārdošanai vai reklamēta šīs pašas valsts patērētājiem.

36

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

Padomes 2003. gada 22. jūlija Regula (EK) Nr. 1383/2003 par muitas rīcību attiecībā uz precēm, par kurām ir aizdomas, ka tās pārkāpj atsevišķas intelektuālā īpašuma tiesības, un pasākumiem, ko veic attiecībā uz precēm, kas ir pārkāpušas šādas tiesības, ir jāinterpretē tādējādi, ka intelektuālā īpašuma tiesību attiecībā uz preci, kas trešās dalībvalsts interneta veikalā tiešsaistē pārdota kādas dalībvalsts rezidentam, īpašniekam brīdī, kad šī prece tiek ievesta attiecīgās dalībvalsts teritorijā, ir tiesības uz aizsardzību, kas viņam garantēta minētajā regulā, vien tā apstākļa dēļ, ka šī prece ir nopirkta. Šajā ziņā nav nepieciešams, lai minētā prece pirms pārdošanas būtu piedāvāta pārdošanai vai reklamēta šīs pašas valsts patērētājiem.