1

Ar savu apelācijas sūdzību Nexans SA (turpmāk tekstā – “Nexans”) un Nexans France SAS (turpmāk tekstā – “Nexans France”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas spriedumu T‑135/09 Nexans France un Nexans/Komisija (EU:T:2012:596, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru minētā tiesa daļēji noraidīja to prasību atcelt Komisijas 2009. gada 9. janvāra Lēmumu C(2009) 92/1, ar ko Nexans [..] un tās meitassabiedrībai Nexans France likts pakļauties pārbaudei atbilstoši Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), 20. panta 4. punktam, kā arī vairākus šīs pārbaudes gaitā pieņemtos lēmumus.

2

Regulas Nr. 1/2003 4. pantā “Komisijas pilnvaras” ir paredzēts:

“[EKL] 81. un 82. panta piemērošanai Komisijai ir šajā regulā paredzētās pilnvaras.”

3

Šīs regulas 20. pantā “Komisijas pārbaudes pilnvaras” ir noteikts:

“1.   Lai veiktu pienākumus, kas tai uzlikti ar šo regulu, Komisija var veikt visas vajadzīgās uzņēmumu un uzņēmumu apvienību pārbaudes.

[..]

4.   Uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām jāpakļaujas pārbaudēm, kas pieprasītas ar Komisijas lēmumu. Lēmumā nosaka pārbaudes priekšmetu un mērķi, nozīmē datumu, kurā tā sāksies, norāda uz sodiem, kas paredzēti 23. un 24. pantā, un uz tiesībām lēmumu pārskatīt Eiropas [Savienības] Tiesā. Komisija šādus lēmumus pieņem pēc apspriešanās ar tās dalībvalsts konkurences iestādi, kuras teritorijā jāveic pārbaude. [..]”

4

Tiesvedības priekšvēsturi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 1.–5. punktā ir rezumējusi šādi:

5

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2009. gada 7. aprīlī, Nexans un Nexans France lūdza atcelt apstrīdēto lēmumu un pārbaudes gaitā Komisijas pieņemtos aktus. Turklāt tās lūdza, lai gadījumā, ja apstrīdētais lēmums un attiecīgas pārbaudes gaitā Komisijas pieņemtie akti tiktu atcelti, Vispārējā tiesa uzdotu veikt pasākumus attiecībā uz Komisiju.

6

Apelācijas sūdzības iesniedzējas, lai pamatotu savu prasību, ir izvirzījušas tikai vienu pamatu par Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punkta un pamattiesību, proti, tiesību uz aizstāvību, tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu, tiesību neapsūdzēt sevi, nevainīguma prezumpcijas un tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību pārkāpumu. Ar šo pamatu, kas ir iedalīts divās daļās, apelācijas sūdzības iesniedzējas izsaka Komisijai iebildumu par, pirmkārt, preču, uz ko attiecas apstrīdētais lēmums, klāsta pārāk plašo un nenoteikto raksturu un, otrkārt, šī lēmuma pārāk plašo ģeogrāfisko tvērumu.

7

Pārsūdzētā sprieduma 94. punktā Vispārējā tiesa vienīgā pamata pirmo daļu tiktāl, ciktāl tā attiecas uz elektrokabeļiem, kas nav jūras zemūdens un pazemes augstsprieguma kabeļi, kā arī ar tiem saistītais aprīkojums, apmierināja, iepriekš pārsūdzētā sprieduma 91. punktā secinot, ka Komisija nav pierādījusi, ka tās rīcībā bija pietiekami nopietni netiešie pierādījumi, lai izdotu rīkojumu veikt pārbaudi attiecībā uz visiem elektrokabeļiem un ar tiem saistīto aprīkojumu. Pārējā daļā šī pamata pirmo daļu Vispārējā tiesa noraidīja.

8

Saistībā ar minētā pamata otro daļu Vispārējā tiesa 97.–99. punktā noteica:

9

Pārsūdzētā sprieduma 100. punktā Vispārējā tiesa vienīgā pamata otro daļu tādējādi noraidīja.

10

Papildus minētajam Vispārējā tiesa prasījumu atcelt Komisijas pārbaudes gaitā pieņemtos aktus noraidīja kā nepieņemamus un apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumu spriest par apstrīdētā lēmuma un Komisijas pārbaudes gaitā pieņemto aktu iespējamas atcelšanas sekām atzina par acīmredzami nepieņemamu.

11

Tādējādi Vispārējā tiesa prasību atcelt apstrīdēto lēmumu tiktāl, ciktāl tā attiecas uz elektrokabeļiem, kas nav jūras zemūdens un pazemes augstsprieguma elektrokabeļi un ar tiem saistītais aprīkojums, apmierināja un pārējā daļā – prasību noraidīja.

12

Kas attiecas uz tiesāšanās izdevumiem, Vispārējā tiesa piesprieda Nexans un Nexans France segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt pusi no Komisijas tiesāšanās izdevumiem. Komisijai tika piespriests segt pusi no saviem tiesāšanās izdevumiem.

13

Nexans un Nexans France prasījumi Tiesai ir šādi:

14

Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

15

Lai pamatotu savu apelācijas sūdzību, Nexans un Nexans France izvirza divus pamatus. Ar pirmo pamatu tās iebilst, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, noraidot to argumentu par apstrīdētā lēmuma pārāk plašu un nepietiekami precīzu ģeogrāfisko tvērumu. Ar otro pamatu tās iebilst, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, piespriežot tām segt savus, kā arī atlīdzināt pusi no Komisijas tiesāšanās izdevumiem.

16

Pirmais Nexans un Nexans France izvirzītais pamats, kas ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 95.–100. punktu, būtībā ir sadalīts divās daļās. Šī pamata pirmā daļa attiecas uz pamatojumam piemērojamo prasību pārkāpumu saistībā ar apstrīdētā lēmuma ģeogrāfisko tvērumu. Minētā pamata otrā daļa attiecas uz kļūdu, ko Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, nepārbaudot, vai Komisijas rīcībā ir bijuši pietiekami nopietni netiešie pierādījumi, lai rastos aizdomas par, iespējams, pasaules mēroga pārkāpumu.

17

No vienas puses, Nexans un Nexans France iebilst, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi pienākumu, kas izriet no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 36. panta, kurš ir piemērojams tiesvedībai Vispārējā tiesā atbilstoši šo pašu statūtu 53. panta pirmajai daļai un Vispārējās tiesas Reglamenta 81. pantam, norādīt sava sprieduma pamatojumu, jo pārsūdzētā sprieduma 97. punktā tā neesot pietiekami paskaidrojusi, kā tā ir nonākusi pie secinājuma, ka Komisija ir precīzi aprakstījusi iespējamās aizliegtās vienošanās darbības lauku, norādot, ka tai, “iespējams, ir pasaules mērogs”. Tās norāda, ka Vispārējā tiesa neesot izskatījusi to argumentu, atbilstoši kuram, ņemot vērā kabeļu projektu, kas atrodas ārpus Eiropas Savienības vai Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ), izteikti vietējo raksturu un kabeļu projektu specifiskās īpašības, nav iespējams uzskatīt, ka pret konkurenci vērstai rīcībai attiecībā uz projektiem, kas atrodas ārpus kopējā tirgus, būtu kāda ietekme uz šo tirgu.

18

No otras puses, Nexans un Nexans France iebilst, ka Vispārējā tiesa neesot ievērojusi lēmumam par pārbaudes veikšanu piemērojamās pamatojuma prasības, noraidot to argumentu attiecībā uz apstrīdētā lēmuma nepietiekamu precizitāti saistībā ar iespējamā pārkāpuma ģeogrāfisko tvērumu.

19

Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa neesot ievērojusi judikatūru, atbilstoši kurai Komisijai lēmumā par pārbaudes veikšanu ir jānorāda attiecīgais prezumētais tirgus, jo apstrīdētajā lēmumā šī iestāde neesot paskaidrojusi, ko tā saprot ar “iespējamo pret konkurenci vērsto rīcību, kurai, iespējams, ir pasaules mērogs”. Otrkārt, tās norāda, ka pretēji pastāvīgajai judikatūrai Vispārējā tiesa neesot prasījusi, lai Komisija apstrīdētajā lēmumā norādītu pieņēmumus, kurus tā bija paredzējusi pārbaudīt, un tostarp to, ka tā bija paredzējusi veikt pārbaudi attiecībā uz “katrs paliek savā tirgū” veida nolīgumu vai citu ārpus kopējā tirgus veiktu rīcību, attiecībā uz kuru tā bija pieņēmusi, ka tā rada ietekmi kopējā tirgū. Turklāt Nexans un Nexans France norāda, ka precizitātes apstrīdētajā lēmumā neesamība par jautājumu, kā iespējamā pret konkurenci vērstā rīcība, kas ir saistīta ar projektiem, kuri atrodas ārpus kopējā tirgus, ir varējusi radīt ietekmi Savienībā vai EEZ, apdraudot to tiesības uz aizstāvību un traucējot tām precīzi noteikt sava sadarbības pienākuma apjomu.

20

Komisija apstrīd prasītāju pirmā pamata pirmajā daļā izklāstītos argumentus.

21

Attiecībā uz Nexans un Nexans France pirmā pamata pirmajā daļā izvirzīto šo uzņēmumu pirmo argumentu par pārsūdzētā sprieduma pamatojuma nepietiekamību saistībā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju norādītajiem argumentiem par iespējamā pārkāpuma ģeogrāfisko tvērumu no pastāvīgās judikatūras izriet, ka ar pienākumu norādīt pamatojumu, kas Vispārējai tiesai ir uzlikts atbilstoši Tiesas statūtu 36. pantam, kurš piemērojams tiesvedībai Vispārējā tiesā saskaņā ar šo pašu statūtu 53. panta pirmo daļu un Vispārējās tiesas Reglamenta 81. pantu, šai pēdējai minētajai nav paredzēts pienākums sniegt izklāstu, kurā izsmeļoši un pa vienam būtu aplūkoti visi lietas dalībnieku paustie argumenti. Vispārējās tiesas pamatojums līdz ar to var būt netiešs, ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām gūt informāciju par Vispārējās tiesas nolēmuma pamatojumu un Tiesai – iegūt pietiekami daudz informācijas, lai īstenotu savu pārbaudi (skat. tostarp spriedumus Francija/Komisija, C‑601/11 P, EU:C:2013:465, 83. punkts, kā arī Dow Chemical u.c./Komisija, C‑499/11 P, EU:C:2013:482, 56. punkts).

22

Pirmais arguments ir jāizskata, ņemot vērā minētos principus.

23

Lai gan pamatojums saistībā ar iespējamā pārkāpuma ģeogrāfiskā tvēruma norobežošanu, salīdzinot ar analīzi, ko Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir veikusi saistībā ar attiecīgo preču norobežošanas jautājumu, šķiet lakonisks, ir jākonstatē, ka jautājuma par iespējamā pārkāpuma ģeogrāfisko tvērumu, kā ģenerāladvokāte ir norādījusi savu secinājumu 31. punktā, nav bijis starp apelācijas sūdzības iesniedzēju pirmajā instancē sniegtās argumentācijas galvenajiem punktiem un savu argumentāciju tās būtībā ir koncentrējušas uz apstrīdētajā lēmumā norādīto preču klāstu. Tātad, tā kā pārsūdzētā sprieduma pamatojums saistībā ar iespējamā pārkāpuma ģeogrāfisko tvērumu ir ļāvis ieinteresētajām personām saprast Vispārējās tiesas argumentāciju un Tiesai – iegūt pietiekami daudz informācijas, lai īstenotu savu pārbaudi, Vispārējai tiesai nevar tikt pārmests vienīgi šī pamatojuma lakonisms.

24

Faktiski, neraugoties uz šo lakonismu, Vispārējā tiesa ir tieši izskatījusi apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus saistībā ar iespējamās aizliegtās vienošanās ģeogrāfiskā tvēruma neprecīzo raksturu un ir pietiekami pamatojusi pārsūdzēto spriedumu, secinot, ka Komisija ir precīzi aprakstījusi iespējamās aizliegtās vienošanās ģeogrāfisko tvērumu.

25

No minētā sprieduma 95.–100. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa ir izskatījusi apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus attiecībā uz apstrīdētā lēmuma pārmērīgi plašo ģeogrāfisko tvērumu. No tā minētā tiesa pārsūdzētā sprieduma 97. punktā ir secinājusi, ka, norādot, ka iespējamajiem nolīgumiem un/vai saskaņotajām darbībām, “iespējams, ir pasaules mērogs”, Komisija ir precīzi aprakstījusi iespējamās aizliegtās vienošanās darbības lauku. Tādējādi apstrīdētajā lēmumā norādītā iespējamā pārkāpuma ģeogrāfiskā tvēruma precizitāti Vispārējā tiesa ir uzskatījusi par pietiekamu.

26

Papildus minētajam – pārsūdzētā sprieduma 98. un 99. punktā Vispārējā tiesa ir analizējusi apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus tādā ziņā, ka tie ir izprotami tādējādi, ka ar tiem tiek iebilsts, ka Komisija apstrīdētā lēmuma piemērošanas jomā ir iekļāvusi dokumentus attiecībā uz vietēja rakstura ģeogrāfiskajiem tirgiem, kas atrodas ārpus kopējā tirgus, neprecizējot, kā iespējamā pret konkurenci vērstā rīcība šajos tirgos būtu varējusi ietekmēt šo kopējo tirgu.

27

Šajā kontekstā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 99. punktā ir norādījusi, ka ar Regulu Nr. 1/2003 Komisijai piešķirto pilnvaru mērķis ir EKL 81. un 82. pantā paredzēto konkurences tiesību normu īstenošana, kuras aizliedz noteiktu uzņēmumu rīcību, kura var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuras mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū. Vispārējā tiesa no tā ir secinājusi, ka, lai gan Komisija nevar veikt pārbaudi uzņēmuma telpās, ja tai ir aizdomas par tāda nolīguma vai saskaņotu darbību pastāvēšanu, kuru sekas ir novērojamas tikai kādā vienā vai vairākos tirgos ārpus kopējā tirgus, nekas tai neliedz pārbaudīt dokumentus, kas attiecas uz šiem tirgiem, lai atklātu rīcību, kura varētu iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un kuras mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū.

28

Šajos apstākļos ir jāsecina, ka Vispārējā tiesa ir tiesiski pietiekami izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā ir uzskatījusi, ka Komisija ir precīzi aprakstījusi iespējamās aizliegtās vienošanās darbības lauku, norādot, ka tai, “iespējams, ir pasaules mērogs”, lai arī tā tikai netieši, atsaucoties uz ar Regulu Nr. 1/2003 Komisijai pārbaudes jomā piešķirto pilnvaru robežām, ir noraidījusi apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus attiecībā uz kabeļu projektu, kas atrodas ārpus Eiropas Savienības, izteikti vietējo raksturu un kabeļu projektu specifiskajām īpašībām.

29

Saistībā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju pirmā pamata pirmajā daļā izvirzīto otro argumentu apelācijas sūdzības iesniedzējas iebilst, ka Vispārējā tiesa neesot ievērojusi Komisijai piemērojamās pamatojuma prasības attiecībā uz lēmumu par pārbaudes veikšanu, pirmkārt, tiktāl, ciktāl minētā tiesa esot noraidījusi apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu par apstrīdētā lēmuma neprecizitāti saistībā ar iespējamā pārkāpuma iespējamo pasaules mērogu, un, otrkārt, tiktāl, ciktāl tā neesot ievērojusi Tiesas judikatūru, atbilstoši kurai Komisijai lēmumā par pārbaudes veikšanu ir jānorāda pieņēmumi, kuras tā paredz pārbaudīt.

30

Apelācijas sūdzības iesniedzējas turklāt iebilst, ka Vispārējā tiesa neesot prasījusi Komisijai apstrīdētajā lēmumā sniegt precīzākas norādes par jautājumu, kā iespējamajai pret konkurenci vērstajai rīcībai, kas ir saistīta ar projektiem, kuri atrodas ārpus kopējā tirgus, būtu varējusi būt ietekme Savienībā vai EEZ, ieskaitot norādi par šajā gadījumā prezumēto tirgu, un tas esot apdraudējis apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesības uz aizstāvību, traucējot tām precīzi noteikt sava sadarbības piemākuma apjomu.

31

Visa šī argumentācija ir jānoraida. Vispirms ir jāatgādina, ka Savienības iestāžu aktu pamatojumam, kas prasīts LESD 296. pantā, ir jābūt atbilstošam attiecīgā akta būtībai un tam skaidri un nepārprotami jāuzrāda tās iestādes argumentācija, kas pieņēmusi attiecīgo aktu, tādā veidā, kas ieinteresētajām personām sniegtu iespēju iepazīties ar veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai – veikt savu pārbaudi (spriedums Solvay/Komisija, C‑455/11 P, EU:C:2013:796, 90. punkts).

32

Tāpat atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai prasība norādīt pamatojumu ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, tostarp akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un akta adresātu vai citu personu, kuras šis akts skar tieši un individuāli, iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojumā ir izpildītas LESD 296. panta prasības, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šī panta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (spriedums Solvay/Komisija, EU:C:2013:796, 91. punkts un tajā minētā judikatūra).

33

Tāpat ir jāņem vērā tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram tiek veiktas Komisijas pārbaudes. Ar Regulas Nr. 1/2003 4. pantu un 20. panta 1. punktu Komisijai ir piešķirtas pārbaudes pilnvaras ar mērķi īstenot savu uzdevumu aizsargāt kopējo tirgu no konkurences izkropļojumiem un piemērot sankcijas par iespējamiem šī tirgus konkurences tiesību normu pārkāpumiem (šajā ziņā skat. spriedumu Roquette Frères, C‑94/00, EU:C:2002:603, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

34

Tātad, runājot konkrētāk par Komisijas lēmumiem par pārbaudi, no Regulas Nr. 1/2003 4. panta 4. punkta izriet, ka tajos tostarp ir jānorāda pārbaudes priekšmets un mērķis. Kā Tiesa ir precizējusi, šis pienākums norādīt pamatojumu ir fundamentāla prasība, kas ir paredzēta ne tikai, lai norādītu uz plānotās iejaukšanās attiecīgo uzņēmumu iekšienē pamatoto raksturu, bet arī, lai tie varētu saprast to pienākuma sadarboties apjomu, vienlaikus aizsargājot to tiesības uz aizstāvību (šajā ziņā skat. spriedumu Hoechst/Komisija, 46/87 un 227/88, EU:C:1989:337, 29. punkts).

35

Saistībā ar Nexans un Nexans France argumentu, ka Vispārējā tiesa neesot ievērojusi Komisijas pienākumu apstrīdētajā Komisijas lēmumā norādīt attiecīgo tirgu, kam atbilstoši apelācijas sūdzības iesniedzēju viedoklim ir jāietver gan materiālais, gan arī ģeogrāfiskais elements, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru Komisijai lēmuma par pārbaudes veikšanu adresātam nav jāpaziņo visa tās rīcībā esošā informācija par iespējamajiem pārkāpumiem un nav jāsniedz šo pārkāpumu precīza juridiska kvalifikācija, tomēr tai ir skaidri jānorāda pieņēmumi, ko tā ir paredzējusi pārbaudīt (spriedums Dow Chemical Ibérica u.c./Komisija, no 97/87 līdz 99/87, EU:C:1989:380, 45. punkts).

36

Lai gan Komisijai, protams, ar visu iespējamo precizitāti ir jānorāda, kas tiek meklēts, un apstākļi, uz kuriem attieksies pārbaude (spriedums Roquette Frères, EU:C:2002:603, 83. punkts un tajā minētā judikatūra), lēmumā par pārbaudes veikšanu nav jāiekļauj nedz precīza attiecīgā tirgus norobežošana, nedz arī precīza iespējamo pārkāpumu juridiskā kvalifikācija vai norāde par laikposmu, kurā šie pārkāpumi būtu varējuši notikt, ja vien lēmumā par pārbaudes veikšanu ir ietverti iepriekš norādītie būtiskie elementi (šajā ziņā skat. spriedumus Dow Chemical Ibérica u.c./Komisija, EU:C:1989:380, 46. punkts, kā arī Roquette Frères, EU:C:2002:603, 82. punkts).

37

Ņemot vērā, ka pārbaudes tiek veiktas izmeklēšanas sākumposmā, Komisijai, kā ģenerāladvokāte ir atzīmējusi savu secinājumu 48. punktā, vēl nav precīzas informācijas, lai sniegtu konkrētus juridiskus vērtējumus, un tai vispirms ir jāpārbauda savu sākotnējo aizdomu pamatotība, kā arī radušos faktu apjoms, jo pārbaudes mērķis tieši ir savākt pierādījumus par iespējamo pārkāpumu (šajā ziņā skat. spriedumu Roquette Frères, EU:C:2002:603, 55. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Šajā lietā no apstrīdētā lēmuma preambulas izriet, ka pārbaude ir attiekusies uz “iespējamiem nolīgumiem un/vai saskaņotām darbībām, kurām, iespējams, ir pasaules mērogs” un kuras ir bijušas “saistītas ar elektrokabeļu un ar tiem saistītā aprīkojuma, tostarp jūras zemūdens augstsprieguma elektrokabeļu un, noteiktos gadījumos, pazemes augstsprieguma elektrokabeļu, piegādi”. Šajā preambulā Komisija tāpat ir minējusi savas aizdomas par “klientu sadali”. Turklāt minētajā preambulā tā ir norādījusi, ka, ja tās aizdomas izrādītos pamatotas, “[..] nolīgumi un/vai saskaņotās darbības tiks kvalificēti kā sevišķi smags [EKL] 81. panta pārkāpums”.

39

Tātad, ņemot vērā apstrīdētajā lēmumā iekļautās norādes attiecībā uz iespējamo pārkāpumu ģeogrāfisko tvērumu un Komisijas pārbaudes pilnvaras reglamentējošo tiesisko regulējumu, Vispārējā tiesa, nepārkāpjot Tiesas judikatūru, varēja secināt, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums attiecībā uz iespējamā pārkāpuma ģeogrāfisko tvērumu ir pietiekams, neprasot papildu precizējumus par iespējamās ārpus kopējā tirgus veiktās rīcības veidu, par ietekmi, kāda tādai rīcībai būtu varējusi būt uz šo tirgu, vai par dokumentu, kurus Komisijai bija tiesības izskatīt, veidu.

40

Turklāt pretēji tam, ko norāda apelācijas sūdzības iesniedzējas, pārbaudes gaitā Komisijai nebija pienākuma savu izmeklēšanu ierobežot ar dokumentiem attiecībā uz projektiem, kuriem ir ietekme uz kopējo tirgu. Ņemot vērā Komisijas aizdomas par pārkāpumu ar, iespējams, pasaules mērogu, kas ietver klientu sadali, pat dokumenti attiecībā uz projektiem, kuri atrodas ārpus kopējā tirgus, varēja sniegt nozīmīgu informāciju par iespējamo pārkāpumu.

41

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

42

Nexans un Nexans France norāda, ka Vispārējā tiesa neesot pārbaudījusi, vai šajā lietā Komisijas rīcībā ir bijuši pietiekami nopietni netiešie pierādījumi, kas radītu aizdomas, ka attiecīgajai pret konkurenci vērstajai rīcībai saistībā ar projektiem, kuri atrodas ārpus kopējā tirgus, būtu varējusi būt ietekme Savienībā vai EEZ.

43

Komisija nepiekrīt šiem argumentiem.

44

Saistībā ar pirmā pamata otro daļu ir jānorāda, ka no lietas materiāliem izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas Vispārējā tiesā nav izvirzījušas argumentu par pietiekami nopietnu netiešo pierādījumu, kas radītu aizdomas par pasaules mēroga konkurences tiesību normu pārkāpumu, neesamību. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzēju pārstāvji tiesas sēdē atzina, ka minētajā instancē šāds arguments tieši nav ticis izvirzīts.

45

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ļaut lietas dalībniekam pirmo reizi izvirzīt Tiesā pamatu, kuru tas nav izvirzījis Vispārējā tiesā, nozīmētu ļaut šim lietas dalībniekam Tiesai, kuras kompetence apelācijas jomā ir ierobežota, nodot izskatīšanai strīdu, kas ir plašāks par to, kurš ticis izskatīts Vispārējā tiesā (spriedums Alliance One International un Standard Commercial Tobacco/Komisija un Komisija/Alliance One International u.c., C‑628/10 P un C‑14/11 P, EU:C:2012:479, 111. punkts, kā arī spriedums Groupe Gascogne/Komisija, C‑58/12 P, EU:C:2013:770, 35. punkts).

46

Apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesas sēdē izteiktais apgalvojums, ka šis arguments esot bijis netieši ietverts to pirmajā instancē norādītajā argumentācijā, ir jānoraida. No Vispārējai tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka citā kontekstā saistībā ar apstrīdētā lēmuma materiālo piemērošanas jomu apelācijas sūdzības iesniedzējas ir izvirzījušas argumentu par pietiekami nopietnu netiešo pierādījumu, kas radītu aizdomas par pārkāpumu citās jomās, nevis tajās, kas attiecas uz jūras zemūdens augstsprieguma kabeļiem, neesamību, to nesaistot ar savu argumentu par apstrīdētā lēmuma precizitātes trūkumu saistībā ar attiecīgo preču norobežošanu.

47

Tātad pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida kā acīmredzami nepieņemama.

48

Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmais pamats ir jānoraida kā daļēji nepamatots un daļēji nepieņemams.

49

Ar savu otro pamatu, kas ir vērsts pret pārsūdzētā sprieduma 139. punktu, Nexans un Nexans France norāda, ka Vispārējās tiesas lēmums piespriest tām segt savus, kā arī atlīdzināt pusi no Komisijas tiesāšanās izdevumiem, esot acīmredzami nesaprātīgs.

50

Komisija apgalvo, ka šis pamats esot nepieņemams un katrā ziņā – nepamatots.

51

Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas statūtu 58. panta otro daļu apelāciju nevar iesniegt tikai par izdevumu apjomu vai pusi, kurai jāsedz šie izdevumi. Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru gadījumā, kad visi citi apelācijas sūdzības pamati ir tikuši noraidīti, prasījumi par Vispārējās tiesas lēmuma par tiesāšanās izdevumiem iespējamo nelikumību, pamatojoties uz minēto tiesību normu, ir jānoraida kā nepieņemami (spriedums Gualtieri/Komisija, C‑485/08 P, EU:C:2010:188, 111. punkts un tajā minētā judikatūra).

52

No tā izriet, ka, ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītais pirmais pamats ir noraidīts, otrais pamats saistībā ar tiesāšanās izdevumu sadali ir jāatzīst par nepieņemamu.

53

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

54

Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā tām spriedums ir nelabvēlīgs, ir jāpiespriež apelācijas sūdzības iesniedzējām segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež: