—

Lyreco Belgium NV vārdā – E. Lievens, advocaat,

—

Beļģijas valdības vārdā – M. Jacobs un L. Van den Broeck, pārstāves,

—

Eiropas Komisijas vārdā – C. Gheorghiu un M. van Beek, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 1995. gada 14. decembrī noslēgtā Pamatnolīguma attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu (turpmāk tekstā – “Pamatnolīgums”), kurš iekļauts pielikumā Padomes 1996. gada 3. jūnija Direktīvai 96/34/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu (OV L 145, 4. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvu 97/75/EK (OV 1998, L 10, 24. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 96/34”), 1. noteikumu un 2. noteikuma 4. punktu.

2

Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar strīdu starp Lyreco Belgium NV (turpmāk tekstā – “Lyreco”) un S. Rogiers par aizsargājošu vienotas likmes kompensāciju, kas maksājama par viņas prettiesisku atlaišanu, kas notika nepilna laika bērna kopšanas atvaļinājuma laikā.

3

Pamatnolīguma preambulas pirmajā daļā ir noteikts:

“Šis pamatnolīgums parāda UNICE [Eiropas Rūpniecības un darba devēju konfederācijas savienība], CEEP [Uzņēmumu ar valsts kapitāla daļu un vispārējās ekonomiskās intereses uzņēmumu Eiropas centrs] un EAK [Eiropas Arodbiedrību konfederācija] apņemšanos noteikt minimālās prasības attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu [..] kā svarīgu līdzekli, lai saskaņotu ģimenes dzīvi ar darbu un veicinātu vienādas iespējas un vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm.”

4

Saskaņā ar šī paša pamatnolīguma Vispārīgo apsvērumu 4.–6. punktu:

5

Minētā pamatnolīguma 1. noteikumā ir paredzēts:

6

Pamatnolīguma 2. noteikums ar nosaukumu “Bērna kopšanas atvaļinājums” ir formulēts šādi:

[..]

[..]”

7

Beļģijā Direktīvas 96/34 transponēšana attiecībā uz privātajā sektorā nodarbinātiem darba ņēmējiem tika īstenota ar Karaļa 1997. gada 29. oktobra dekrētu attiecībā uz tiesību uz bērna kopšanas atvaļinājumu ieviešanu, pārtraucot profesionālo karjeru (koninklijk besluit tot invoering van een recht op ouderschapsverlof in het kader van de onderbreking van de beroepsloopbaan; Belgisch Staatsblad, 7.11.1997., 29930. lpp.), tā redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietā (turpmāk tekstā – “Karaļa 1997. gada dekrēts”) un ar 1985. gada 22. janvāra Sanācijas likuma, kurā ir iekļautas sociālas normas (herstelwet houdende sociale bepalingen; Belgisch Staatsblad, 24.1.1985., 6999. lpp.; turpmāk tekstā – “Sanācijas likums”), atsevišķām IV nodaļas 5. sadaļas ar nosaukumu “Profesionālās karjeras pārtraukums” normām.

8

Saskaņā ar Karaļa 1997. gada dekrēta 2. panta 1. punktu, to aplūkojot kopsakarā ar Sanācijas likuma 100. un 102. pantu, darba ņēmējam ir tiesības izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu saskaņā ar kādu no šiem noteikumiem:

9

Minētā Karaļa dekrēta 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka darba ņēmējam, kas vēlas izmantot savas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu, ir jābrīdina savs darba devējs, vēlākais, vismaz divus mēnešus, bet ne agrāk kā trīs mēnešus iepriekš. Šo termiņu ir iespējams samazināt, darba devējam un darba ņēmējam savstarpēji vienojoties.

10

Saskaņā ar Karaļa 1997. gada dekrēta 4. pantu darba ņēmējs tomēr var pretendēt uz bērna kopšanas atvaļinājumu tikai tad, ja viņam 15 mēnešu laika posmā pirms rakstveida paziņojuma darba devējam ar pēdējo minēto ir bijušas vismaz 12 mēnešus ilgas darba tiesiskās attiecības.

11

Ar Sanācijas likuma 101. pantu ir ieviesta kārtība aizsardzībai pret atlaišanu, kas tostarp ir piemērojama bērna kopšanas atvaļinājumam. Šis pants ir formulēts šādi:

“Ja tiek apturēta darba līguma izpilde [..] vai, piemērojot 102. panta 1. punktu, tiek samazināts darba laiks [..], darba devējs nevar pieņemt nekādu lēmumu par vienpusēju darba tiesisko attiecību izbeigšanu, izņemot tāda iemesla dēļ, kas ir būtisks [..] Likuma par darba līgumiem [1978. gada 3. jūlijawet betreffende de arbeidsovereenkomsten; Belgisch Staatsblad, 22.8.1978., 9277. lpp.; turpmāk tekstā – “1978. gada likums”] 35. panta izpratnē vai pietiekams.

[..]

Pietiekams iemesls ir tāds, kura veidu un cēloni tiesa ir atzinusi par nesaistītiem ar 100. un 100.a pantā paredzēto apturēšanu vai ar 102. un 102.a pantā paredzēto samazināšanu.

[..]

Darba devējs, kas, neievērojot pirmās daļas noteikumus, izbeidz darba līgumu bez būtiska vai pietiekama iemesla, maksā darba ņēmējam [aizsargājošu] vienotas likmes kompensāciju, kas atbilst darba samaksai par sešiem mēnešiem, neskaitot kompensācijas, kas darbiniekam maksājamas sakarā ar darba līguma izbeigšanu.”

12

No lietas materiāliem izriet, ka pie pēdējām minētajām kompensācijām it īpaši ir pieskaitāma 1978. gada likuma 39. pantā paredzētā “uzteikuma kompensācija”. Tostarp šajā pantā ir noteikts:

“Ja līgums ir ticis noslēgts uz nenoteiktu laiku, pusei, kas lauž līgumu bez būtiska iemesla vai neievērojot [1978. gada likuma] 59., 82., 83., 84. un 115. pantā noteiktos uzteikuma termiņus, ir jāmaksā otrai pusei kompensācija, kas atbilst tā brīža darba samaksai, kura vai nu maksājama uzteikuma termiņa laikā, vai atbilst atlikušajai šī termiņa daļai.

[..]

Atvaļinājuma [aizsargājošā] kompensācija ietver ne tikai tā brīža darba samaksu, bet arī saskaņā ar līgumu iegūtās tiesības.”

13

Atbilstoši Sanācijas likuma 103. pantam:

“Ja darba devējs vienpusēji izbeidz darba līgumu, uzteikuma termiņš, par ko paziņo darbiniekam, kurš ir samazinājis darba laiku atbilstoši 102. pantam (un 102.a pantam), tiek aprēķināts tāpat kā tad, ja viņš nebūtu samazinājis savu darba laiku. Šis pats uzteikuma paziņošanas termiņš ir jāievēro, arī lai aprēķinātu [1978. gada likuma] 39. pantā paredzēto kompensāciju [atlaišanas kompensēšanai].”

14

Tāpat no lietas materiāliem izriet, ka pēc Tiesas 2009. gada 22. oktobra sprieduma taisīšanas lietā C-116/08 Meerts (Krājums, I-10063. lpp.) ir ticis grozīts Sanācijas likuma 105. panta 3. punkts un pašlaik tas ir formulēts šādi:

“Ja darba līgums tiek izbeigts laika posmā, kad darba laiks ir samazināts saistībā ar bērna kopšanas atvaļinājumu, kas tiek izmantots, piemērojot šo sadaļu, [1978. gada] likuma 39. panta izpratnē ar “šī brīža darba samaksu” saprot darba samaksu, ko darba ņēmējam saskaņā ar tā darba līgumu būtu tiesības saņemt, ja viņš nebūtu samazinājis savu darba laiku.”

15

Iesniedzējtiesa norāda, ka “tiesiskajā regulējumā, kas attiecas uz aizsargājošu [vienotas likmes] kompensāciju”, nav tikuši veikti nekādi grozījumi.

16

S. Rogiers kopš 2005. gada 3. janvāra, pamatojoties uz nenoteikta laika darba līgumu, strādāja Lyreco kā pilna darba laika darbiniece.

17

Šī līguma izpilde tika apturēta saistībā ar bērna kopšanas atvaļinājumu, kas S. Rogiers tika piešķirts laika posmam no 2009. gada 9. janvāra līdz 26. aprīlim.

18

Sākot no 2009. gada 27. aprīļa, S. Rogiers būtu bijis jāatgriežas savā darbā uz pusslodzi saistībā ar bērna kopšanas atvaļinājumu, kas viņai tika piešķirts uz četrus mēnešus ilgu laiku.

19

Lyreco ar ierakstītu 2009. gada 27. aprīļa vēstuli izbeidza S. Rogiers darba līgumu ar piecu mēnešu uzteikuma termiņu, kas sākās 2009. gada 1. maijā. Saskaņā ar iesniedzējtiesas lēmumā norādīto pēdējās minētās darba līguma darbība beidzās 2009. gada 31. augustā.

20

S. Rogiers cēla prasību Arbeidsrechtbank te Antwerpen (Antverpenes Darba lietu tiesā) par viņas atlaišanu, apstrīdot Lyreco sniegto atlaišanas pamatojumu, proti, būtībā, pirmkārt, neiespējamību viņu nodarbināt, ņemot vērā darba trūkumu, un, otrkārt, viņas atteikumu pieņemt citus amatus, kas viņai tika piedāvāti pēc viņas pirms bērna kopšanas atvaļinājuma izmantošanas ieņemtā amata “Recruitment Manager” likvidēšanas.

21

Minētā tiesa ar 2011. gada 21. septembra spriedumu piesprieda Lyreco maksāt Sanācijas likuma 101. pantā paredzēto aizsargājošo vienotas likmes kompensāciju, kas atbilst sešu mēnešu darba samaksai, par vienpusēju S. Rogiers darba līguma izbeigšanu bez būtiska vai pietiekama iemesla viņas bērna kopšanas atvaļinājuma laikā. Saskaņā ar šo spriedumu šīs kompensācijas apmērs bija jāaprēķina, pamatojoties uz darba samaksu, kas S. Rogiers tika maksāta viņas atlaišanas brīdī, proti, 2009. gada 27. aprīlī, kas atbilst darba samaksai par pusslodzes darbu, ko viņa veica viņai piešķirtā bērna kopšanas atvaļinājuma dēļ.

22

Lyreco iesniedza apelācijas sūdzību par minēto spriedumu Arbeidshof te Antwerpen (Antverpenes Darba lietu apelācijas tiesa). S. Rogiers iesniedza pretapelācijas sūdzību tajā pašā tiesā, lūdzot, lai aizsargājošas vienotas likmes kompensācijas, kuras maksāšana tikusi piespriesta Lyreco, apmērs tiktu aprēķināts, pamatojoties uz darba samaksu par pilna darba laika darbu.

23

Arbeidshof te Antwerpen2012. gada 10. decembra spriedumā apstiprināja, ka S. Rogiers ir atlaista bez būtiska vai pietiekama iemesla viņas bērna kopšanas atvaļinājuma laikā un ka līdz ar to viņai ir tiesības saņemt sešu mēnešu darba samaksas apmēram atbilstošu aizsargājošu vienotas likmes kompensāciju.

24

Minētā tiesa turklāt ir paudusi prokuratūras apsvērumos sniegto viedokli, kas tostarp kā “absurdu” ir kvalificējusi 2011. gada 21. septembra spriedumā piemēroto S. Rogiers izmaksājamās kompensācijas aprēķināšanas kārtību, jo atbilstoši tajā paustajai loģikai pilna laika bērna kopšanas atvaļinājuma iegūšanas, jo tā nozīmētu darba laika samazinājumu pilnā apmērā, sekas būtu aizsargājošas vienotas likmes kompensācijas aprēķināšana, pamatojoties uz neesošu darba samaksu, kas būtu bezjēdzīgi. Līdz ar to šī tiesa uzskata, ka sprieduma motivācija iepriekš minētajā lietā Meerts par 1978. gada likuma 39. pantā paredzēto uzteikuma kompensāciju nav noteikti attiecināma uz aizsargājošu vienotas likmes kompensāciju, kas tiek aplūkota tajā izskatāmajā strīdā.

25

Šādos apstākļos Arbeidshof te Antwerpen nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai [..] Pamatnolīguma 1. noteikuma un 2. noteikuma 4. punkta tiesību normas liedz aprēķināt aizsargājošu [vienotas likmes] kompensāciju, kas maksājama darba ņēmējam, kuru ar darba devēju saistījis uz nenoteiktu laiku par pilna darba laika darbu noslēgts līgums un kura darba līgumu šis darba devējs bez būtiska vai pietiekama iemesla ir vienpusēji izbeidzis laika posmā, kad darba laiks bērna kopšanas atvaļinājuma izmantošanas dēļ ir bijis samazināts par 20 % vai attiecīgi 50 %, pamatojoties uz šī darba laika samazinājuma laika posmā maksājamo darba samaksu, lai gan tam pašam darba ņēmējam, ja viņš savu darba laiku būtu samazinājis pilnā apmērā, būtu bijušas tiesības uz aizsargājošo kompensāciju atbilstoši algai par pilnu darba laiku?”

26

Atbildot uz lūgumu sniegt skaidrojumus, ko Tiesa bija nosūtījusi Arbeidshof te Antwerpen, piemērojot sava reglamenta 101. pantu, šī pēdējā minētā tiesa precizēja, ka Kasācijas tiesas 2010. gada 15. februārī taisītais spriedums, ko Beļģijas valdība minējusi savos rakstveida apsvērumos, ko tā iesniedza šajā tiesvedībā, nevar ietekmēt lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izskatīšanu, jo minētais spriedums neattiecas uz Sanācijas likuma 101. pantā paredzēto aizsargājošo vienotas likmes kompensāciju.

27

Vispirms ir jānorāda, ka Pamatnolīguma 1. noteikuma 2. punktā, ko iesniedzējtiesa ir minējusi, formulējot savu jautājumu, ir noteikta tikai šī pamatnolīguma piemērošanas joma, paredzot, ka to piemēro visiem darba ņēmējiem, uz kuriem attiecas darba līgums vai darba attiecības, ko nosaka likumi, koplīgumi vai prakse, kas ir spēkā katrā dalībvalstī.

28

Nav strīda par to, ka šāds būtu bijis personas, ja tā būtu S. Rogiers situācijā pamatlietā, gadījums, un tādējādi viņa ietilpst Pamatnolīguma piemērošanas jomā.

29

Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka iesniedzējtiesa ar savu jautājumu būtībā vaicā, vai Pamatnolīguma 2. noteikuma 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz aizsargājošo vienotas likmes kompensāciju, ko maksā darba ņēmējam, kam, esot nepilna laika bērna kopšanas atvaļinājumā, darba devējs bez būtiska vai pietiekama iemesla vienpusēji lauž darba līgumu, kas ar šo darba ņēmēju noslēgts uz nenoteiktu laiku un par pilna darba laika darbu, noteikt, pamatojoties uz samazinātu darba samaksu, ko pēdējais minētais pelnīja viņa atlaišanas dienā.

30

Kā izriet no Pamatnolīguma preambulas pirmās daļas un tā vispārīgo apsvērumu 4. un 5. punkta, šis pamatnolīgums ir sociālo partneru apņemšanās, nosakot minimālās prasības, izstrādāt pasākumus, lai kā vīriešiem, tā arī sievietēm dotu iespēju saskaņot viņu profesionālos un ģimenes pienākumus (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Meerts, 35. punkts; 2010. gada 16. septembra spriedumu lietā C-149/10 Chatzi, Krājums, I-8489. lpp., 56. punkts, kā arī 2013. gada 20. jūnija spriedumu lietā C‑7/12 Riežniece, 31. punkts).

31

Turklāt no minētā pamatnolīguma vispārīgo apsvērumu 6. punkta izriet arī, ka pasākumiem darba un ģimenes dzīves saskaņošanai būtu jāveicina tādu jaunu, elastīgu darba organizēšanas paņēmienu ieviešana dalībvalstīs, kas būtu piemērotāki sabiedrības mainīgajām vajadzībām, ņemot vērā gan uzņēmumu, gan darba ņēmēju vajadzības (iepriekš minētais spriedums lietā Meerts, 36. punkts).

32

Pamatnolīgums par bērna kopšanas atvaļinājumu tādējādi nostiprina Kopienas Hartas par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām 16. punktā paredzētās sociālās pamattiesības, kas attiecas uz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, uz ko ir norāde tostarp šī pamatnolīguma vispārīgo apsvērumu 4. punktā un kas ir minētas arī LESD 151. panta pirmajā daļā, – sociālās tiesības, kas ir saistītas ar dzīves un darba apstākļu uzlabošanu, kā arī ar piemērotas darbinieku sociālās aizsardzības pastāvēšanu, šajā gadījumā – tādu darbinieku, kas ir lūguši vai izmantojuši bērna kopšanas atvaļinājumu, sociālās tiesības (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Meerts, 37. punkts; 2010. gada 22. aprīļa spriedumu lietā C-486/08 Zentralbetriebsrat der Landeskrankenhäuser Tirols, Krājums, I-3527. lpp., 52. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Chatzi, 36. punkts).

33

Šajā ziņā Pamatnolīgums atbilstoši tā 2. noteikuma 1. punktam ļauj jaunajiem vecākiem pārtraukt savu profesionālo darbību, lai veltītu sevi ģimenes dzīvei, tajā pašā laikā sniedzot viņiem šī noteikuma 5. punktā iekļauto garantiju, ka pēc šī atvaļinājuma viņi varēs atgriezties darbā savā amatā (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Chatzi, 57. punkts, un lietā Riežniece, 32. punkts).

34

Lai nodrošinātu darba ņēmējiem iespēju izmantot viņu tiesības uz Pamatnolīguma 2. noteikuma 4. punktā paredzēto bērna kopšanas atvaļinājumu, tajā dalībvalstīm un/vai sociālajiem partneriem ir noteikts pienākums saskaņā ar attiecīgās valsts tiesībām, koplīgumiem un praksi veikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai aizsargātu darba ņēmējus pret atlaišanu bērna kopšanas atvaļinājuma pieteikuma vai izmantošanas dēļ.

35

Kā tas izriet no tās formulējuma, ar minēto normu tādējādi ir paredzēts aizsargāt darba ņēmējus pret atlaišanu bērna kopšanas atvaļinājuma pieteikuma vai izmantošanas dēļ (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Meerts, 33. punkts, un lietā Riežniece, 34. punkts).

36

Ņemot vērā Pamatnolīguma mērķi, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 30. un 31. punktā, sniegt kā vīriešiem, tā sievietēm iespēju saskaņot viņu profesionālos un ģimenes pienākumus, minētais 2. noteikuma 4. punkts ir jāsaprot kā tāds, kurā ir atspoguļotas Savienības sociālās tiesības, kam ir īpaša nozīme, un ko tātad nevar interpretēt sašaurināti (šajā ziņā skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Meerts, 42. punkts un tajā minētā judikatūra, un lietā Zentralbetriebsrat der Landeskrankenhäuser Tirols, 54. punkts).

37

Valsts tiesiskais regulējums, kurā gadījumā, ja darba devējs vienpusēji bez būtiska vai pietiekama iemesla izbeidz darba līgumu, kas ar darba ņēmēju noslēgts uz nenoteiktu laiku un par pilna darba laika darbu, kamēr pēdējais minētais ir bērna kopšanas atvaļinājumā, tāpat kā pamatlietā, papildus kompensācijai, kas maksājama par darba līguma izbeigšanu, ir paredzēts piešķirt šim darba ņēmējam sešu mēnešu darba samaksai atbilstošu aizsargājošu vienotas likmes kompensāciju, varētu būt viens no “pasākumiem, kas vajadzīgi, lai aizsargātu darba ņēmējus pret atlaišanu bērna kopšanas atvaļinājuma pieteikuma vai izmantošanas dēļ” Pamatnolīguma 2. noteikuma 4. punkta izpratnē.

38

Tomēr ir jākonstatē, ka šāda aizsardzības pasākuma iedarbība tiktu lielā mērā samazināta gadījumā, ja darba ņēmējam, kas ir pieņemts darbā uz nenoteiktu laiku un pilna darba laika darbam, kā S. Rogiers pamatlietā, tiekot prettiesiski atlaistam viņa nepilna laika bērna kopšanas atvaļinājuma laikā, aizsargājošās vienotas likmes kompensācijas, uz kuras saņemšanu šim darba ņēmējam ir tiesības, apmērs tiktu noteikts, nevis pamatojoties uz viņa darba līgumā par pilna darba laika darbu paredzēto darba samaksu, bet pamatojoties uz samazinātu darba samaksu, kas tiek izmaksāta viņa nepilna laika bērna kopšanas atvaļinājuma laikā. Tiešām iespējams, ka šādā veidā aprēķinātas aizsargājošas vienotas likmes kompensācijai varētu nebūt pietiekama atturoša iedarbība, lai aizkavētu darba ņēmēju, kas izmanto nepilna laika bērna kopšanas atvaļinājumu, atlaišanu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Meerts, 46. un 47. punkts).

39

Šāds rezultāts, pārkāpjot vienu no šī sprieduma 32. punktā atgādinātajiem Pamatnolīguma mērķiem, proti, nodrošināt darba ņēmējiem, kuri izmanto bērna kopšanas atvaļinājumu, atbilstošu aizsardzību, palielinātu darba ņēmēju, kas ir izvēlējušies nepilna laika bērna kopšanas atvaļinājumu, nodarbinātības nestabilitāti, tādējādi daļēji atņemot jēgu ar Pamatnolīguma 2. noteikuma 4. punktu ieviestajam aizsardzības režīmam, un tādējādi smagi aizskartu īpaši nozīmīgu Savienības sociālo tiesību principu.

40

Turklāt tādā veidā aprēķināts aizsargājošas vienotas likmes kompensācijas apmērs, būdams tāds, kas varētu atturēt atsevišķus darba ņēmējus no bērna kopšanas atvaļinājuma izmantošanas, būtu arī tāds, kas liedz sasniegt Pamatnolīguma mērķi, ciktāl ar to, kā tas ir atgādināts šī sprieduma 30. punktā, ir paredzēts ļaut labāk apvienot profesionālo darbību ar ģimenes dzīvi (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Meerts, 47. punkts).

41

Visbeidzot, ja tādā valsts tiesiskajā regulējumā kā pamatlietā atbilstoši Pamatnolīguma 2. noteikuma 3. punkta a) apakšpunktam darba ņēmējam ir ļauts izvēlēties starp pilna laika vai nepilna laika bērna kopšanas atvaļinājumu un, ieviešot īpašu kompensāciju, ir paredzēta sodīšanas kārtība, lai aizsargātu darba ņēmējus pret jebkādu prettiesisku atlaišanu šāda atvaļinājuma laikā, darba ņēmēji, kas ir izvēlējušies nepilna laika bērna kopšanas atvaļinājumu tā vietā, lai izvēlētos pilna laika atvaļinājumu, nevar tikt nostādīti mazāk izdevīgā situācijā, jo tādējādi tiktu aizskarts šī sprieduma 32. punktā atgādinātais šī pamatnolīguma mērķis nodrošināt elastību.

42

Turklāt, kā to norādīja Beļģijas valdība un Eiropas Komisija, šādu Pamatnolīguma interpretāciju apstiprina šī pamatnolīguma 2. noteikuma 6. punkts, kurā ir noteikts, ka tiesības, ko darba ņēmējs ieguvis vai kas ir iegūšanas stadijā dienā, kad sākas bērna kopšanas atvaļinājums, saglabājas nemainīgas līdz bērna kopšanas atvaļinājuma beigām.

43

Kā Tiesa to jau ir atzinusi, gan no minētā noteikuma formulējuma, gan no konteksta, kurā šī tiesību norma ietilpst, izriet, ka tās mērķis ir izvairīties no tā, ka tiktu zaudētas darba ņēmēja tiesības, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām, kuras ir iegūtas vai iegūšanas stadijā brīdī, kad viņš uzsāk bērna kopšanas atvaļinājumu, un garantēt, ka, minētajam bērna kopšanas atvaļinājumam beidzoties, attiecībā uz šīm tiesībām viņš būs tādā pašā situācijā, kādā viņš bija pirms bērna kopšanas atvaļinājuma (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Meerts, 39. punkts, un lietā Zentralbetriebsrat der Landeskrankenhäuser Tirols, 51. punkts).

44

No šiem Pamatnolīguma par bērna kopšanas atvaļinājumu mērķiem, kas ir atgādināti šī sprieduma 30.–32. punktā, izriet, ka jēdziens “tiesības, ko [darba ņēmējs] ieguvis vai kas ir iegūšanas stadijā” Pamatnolīguma 2. noteikuma 6. punkta izpratnē aptver visu tiesību un priekšrocību naudā vai natūrā kopumu, kas tieši vai netieši izriet no darba attiecībām un uz kurām darba ņēmējam attiecībās ar darba devēju ir tiesības brīdī, kad sākas bērna kopšanas atvaļinājums (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā Meerts, 43. punkts, un lietā Zentralbetriebsrat der Landeskrankenhäuser Tirols, 53. punkts).

45

Pie šādām tiesībām un priekšrocībām pieder visas tiesības un priekšrocības, kas attiecas uz darba nosacījumiem, tādas kā darba ņēmēja, kas ir nodarbināts saskaņā ar darba līgumu uz nenoteiktu laiku par pilna darba laika darbu un ir bērna kopšanas atvaļinājumā, tiesības uz aizsargājošu vienotas likmes kompensāciju gadījumā, ja darba devējs bez būtiska vai pietiekama iemesla vienpusēji izbeidz šo līgumu. Šī kompensācija, kuras apmērs ir saistīts ar minētajam līgumam atbilstošo darba samaksu un kuras mērķis ir šāda darba ņēmēja aizsardzība pret atlaišanu bērna kopšanas atvaļinājuma pieteikuma vai izmantošanas dēļ, tiek maksāta darba ņēmējam kā kompensācija par darba, kas viņam bija un kas viņam būtu bijis turpmāk, ja nebūtu notikusi prettiesiska atlaišana, zaudēšanu (pēc analoģijas skat. 1990. gada 27. jūnija spriedumu lietā C-33/89 Kowalska, Recueil, I-2591. lpp., 10. un 11. punkts; 1999. gada 9. februāra spriedumu lietā C-167/97 Seymour-Smith un Perez, Recueil, I-623. lpp., 23.–28. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Meerts, 44. punkts).

46

Pamatlietā nav strīda par to, ka tāds darba ņēmējs kā S. Rogiers, kuram, strādājot pie sava darba devēja, pamatojoties uz darba līgumu uz noteiktu laiku, saskaņā ar valsts tiesībās paredzētajiem noteikumiem būtu tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu, būtu varējis, atsaucoties uz Sanācijas likuma 101. pantā paredzētajām tiesībām, pretendēt uz aizsargājošu vienotas likmes kompensāciju kopš viņa bērna kopšanas atvaļinājuma sākuma. Faktam, ka attiecīgais darba ņēmējs var izmantot šīs tiesības tikai gadījumā, ja viņa darba devējs vēlāk veic prettiesisku šī darba ņēmēja atlaišanu viņa bērna kopšanas atvaļinājuma laikā, šajā ziņā nav nozīmes.

47

Līdz ar to, ja darba ņēmējs, ar ko, tāpat kā pamatlietā, ir noslēgts darba līgums uz nenoteiktu laiku un par pilna darba laika darbu, ir ticis prettiesiski atlaists laikā, kamēr viņš izmantoja viņam piešķirto nepilna laika bērna kopšanas atvaļinājumu, tādai aizsargājošai vienotas likmes kompensācijai kā Beļģijas tiesiskajā regulējumā paredzētā, lai tā būtu atbilstoša Pamatnolīguma prasībām, ir jābūt noteiktai, pamatojoties uz šī darba ņēmēja darba samaksu par pilna darba laika darbu.

48

Ņemot vērā iepriekš minēto, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 96/34 pielikumā esošā Pamatnolīguma 2. noteikuma 4. punkts, to lasot gan šī pamatnolīguma mērķu, gan šī paša noteikuma 6. punkta kontekstā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz aizsargājošu vienotas likmes kompensāciju, ko maksā darba ņēmējam, ar kuru, tam esot nepilna laika bērna kopšanas atvaļinājumā, darba devējs bez būtiska vai pietiekama iemesla vienpusēji lauž darba līgumu, kas ar šo darba ņēmēju noslēgts uz nenoteiktu laiku un par pilna darba laika darbu, noteikt, pamatojoties uz samazinātu darba samaksu, ko pēdējais minētais pelnīja viņa atlaišanas dienā.

49

Attiecībā uz pamatlietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

1995. gada 14. decembrī noslēgtā Pamatnolīguma attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu, kurš iekļauts Padomes 1996. gada 3. jūnija Direktīvas 96/34/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvu 97/75/EK, pielikumā, 2. noteikuma 4. punkts, to lasot gan Pamatnolīguma mērķu, gan šī paša noteikuma 6. punkta kontekstā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz aizsargājošu vienotas likmes kompensāciju, ko maksā darba ņēmējam, ar kuru, tam esot nepilna laika bērna kopšanas atvaļinājumā, darba devējs bez būtiska vai pietiekama iemesla vienpusēji lauž darba līgumu, kas ar šo darba ņēmēju noslēgts uz nenoteiktu laiku un par pilna darba laika darbu, noteikt, pamatojoties uz samazinātu darba samaksu, ko pēdējais minētais pelnīja viņa atlaišanas dienā.