1

Apelācijas sūdzībā commune de Millau [Mijo pašvaldība] un Société d’économie mixte d’équipement de l’Aveyron (SEMEA) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas spriedumu Komisija/SEMEA un commune de Millau (T‑168/10 un T‑572/10, EU:T:2012:435; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā piesprieda SEMEA un commune de Millau solidāri samaksāt Eiropas Komisijai pamatsummu EUR 41 012 apmērā, ko Komisija ir izmaksājusi kā galvojumu, kam tā ir piekritusi saistībā ar finansējumu, kas piešķirts SEMEA, pieskaitot nokavējuma procentus, kā arī procentus, kas radušies nokavējuma procentu kapitalizācijas rezultātā noteiktos termiņos.

2

Tiesvedības priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 1.–31. punktā šādi:

3

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā reģistrēts 2010. gada 15. aprīlī, Komisija cēla prasību tostarp piespriest SEMEA samaksāt pamatparāda summu EUR 41 012 kā garantēto atlīdzību, pieskaitot kapitalizētos procentus, kā arī summu EUR 5000 apmērā par apgalvoto kaitējumu.

4

Tā kā commune de Millau bija pārņēmusi visus sabiedrības SEMEA aktīvus un pasīvus, Komisija ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā reģistrēts 2010. gada 21. decembrī, arī pret šo pašvaldību cēla prasību, izvirzot būtībā tādus pašus prasījumus.

5

Abas lietas tika apvienotas starp tām pastāvošās saiknes dēļ.

6

Pārsūdzētā sprieduma pirmajā daļā Vispārējā tiesa izvērtēja Komisijas prasību, kas celta pret SEMEA.

7

Attiecībā uz šīs prasības pieņemamību pārsūdzētā sprieduma 47.–49. punktā Vispārējā tiesa atzina, ka, piemērojot LESD 272. pantu un 256. panta 1. punkta pirmo daļu, kuru lasa kopā ar Līguma vispārējo noteikumu 10. pantu, tās kompetencē ir spriest par Komisijas prasību. Tā noraidīja iebildi par nepieņemamību, ko bija izvirzījusi SEMEA un kas bija saistīta ar to, ka, tā kā šī sabiedrība tikusi svītrota no komercreģistra un uzņēmumu reģistra, prasības pieteikuma iesniegšanas dienā tai neesot bijusi nedz tiesībspēja, nedz procesuāla rīcībspēja.

8

Attiecībā uz prasības pamatotību Vispārējā tiesa vispirms pārsūdzētā sprieduma 61.–68. punktā kvalificēja attiecīgo līgumu par administratīvu līgumu.

9

Tad minētā sprieduma 69.–74. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka, pamatojoties uz Francijas tiesībās paredzētu nepamatotu maksājumu atgūšanas [noteikumu], SEMEA bija pienākums atmaksāt Eiropas Savienībai nepamatoti saņemto summu EUR 41 012 apmērā.

10

Pārsūdzētā sprieduma 75.–88. punktā Vispārējā tiesa noraidīja SEMEA iebildumus, pirmkārt, par to, ka Komisija bija atteikusies pieprasīt maksājamās summas atmaksu, otrkārt, par to, ka SEMEA esot tikusi atbrīvota no sava parāda brīdī, kad commune de Millau to bija pārņēmusi, treškārt, par strīdīgā parāda noilgumu, kā arī, ceturtkārt, par strīdīgā parāda atcelšanu.

11

Turklāt Vispārējā tiesa piesprieda SEMEA samaksāt nokavējuma procentus ar Francijā piemērojamo likumisko likmi, sākot no 1993. gada 27. aprīļa, minētajiem kapitalizētajiem procentiem pašiem radot pienākumu maksāt procentus no 2010. gada 15. aprīļa, kā arī katra gada beigās, sākot no šā datuma.

12

Visbeidzot Vispārējā tiesa noraidīja Komisijas prasību samaksāt zaudējumu atlīdzības summu.

13

SEMEA celto pretprasību Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 108. un 109. punktā konstatēdama, ka nepastāv tieša cēloņsakarība starp Komisijas rīcību un prasītāju apgalvotajiem zaudējumiem, noraidīja.

14

Pārsūdzētā sprieduma otrajā daļā Vispārējā tiesa izvērtēja Komisijas prasību pret commune de Millau. Atbilstoši commune de Millau uzskatiem šī prasība bija jānoraida, jo tā esot tikusi celta tiesā, kuras kompetencē nav to izskatīt.

15

Attiecībā uz to, vai Vispārējās tiesas kompetence varēja tikt pamatota ar SEMEA noslēgto šķīrējklauzulu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 114.–119. punktā atgādināja, ka LESD 272. pants ir interpretējams šauri un ka tās kompetence izskatīt līgumtiesisku strīdu saskaņā ar tajā iekļauto šķīrējklauzulu principā tiek novērtēta vienīgi atbilstoši LESD 272. pantam un pašā šķīrējklauzulā noteiktajam.

16

Pēc tam, kad Vispārējā tiesa bija noraidījusi Komisijas pieņēmumu, ka šķīrējklauzula, ko noslēgusi SEMEA, ir tikusi pārnesta uz commune de Millau kā strīdīgā parāda aksesuāra sastāvdaļa, šā sprieduma 132.–149. punktā tā izvērtēja, vai commune de Millau varēja tikt piemērota šķīrējklauzula ar apsolījuma līguma par labu trešajai personai, kas noslēgts ar SEMEA, palīdzību.

17

Šajā ziņā Vispārējā tiesa vispirms minētā sprieduma 134. punktā noteica, ka šķīrējklauzulas pastāvēšana ir izvērtējama, ņemot vērā vispārējos līgumu tiesību principus, kas izriet no dalībvalstu tiesību sistēmām. Tā precizēja, ka, “pat ja viens no šādiem principiem noteic, ka līgums ir saistošs tikai to slēdzējām pusēm, šis princips neliedz, ka divas puses ar apsolījumu par labu trešajai personai var nodot zināmas tiesības trešajai personai”.

18

Tad pārsūdzētā sprieduma 135. punktā Vispārējā tiesa nosprieda, ka līguma vispārējo noteikumu 10. pantā paredzētā šķīrējklauzula varētu izrietēt no līguma starp commune de Millau un SEMEA. Proti, pirmkārt, LESD 272. pantā ir noteikts, ka šķīrējklauzulai ir jābūt ietvertai līgumā, ko noslēgusi Savienība vai kas noslēgts tās vārdā. Tomēr commune de Millau un Komisija nav nedz noslēgušas līgumu, nedz līdz ar to – šķīrējklauzulu. Lai secinātu, ka Komisija varēja atsaukties uz šo šķīrējklauzulu pret commune de Millau, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka apsolījuma līgums starp SEMEA un commune de Millau par labu trešajai personai var tikt uzskatīts kā apsolījums par labu Savienībai. Otrkārt, tā nosprieda, ka Vispārējās tiesas kompetenci attiecībā uz strīdiem par līgumiem varētu pamatot pretēji Savienības gribai, kas tomēr nebūtu tādu šķīrējklauzulu gadījumā, kas ir nolīgtas vienīgi par labu Savienībai.

19

Visbeidzot pārsūdzētā sprieduma 136. punktā Vispārējā tiesa piebilda, ka šķīrējklauzulas procesuālo tiesību raksturs nenozīmē, ka to nevar nolīgt par labu trešajai personai.

20

Šā sprieduma 138. punktā precizējot, ka apsolījums par labu trešajai personai var izrietēt no skaidri noslēgta līguma starp otru līdzēju un apsolītāju, lai trešajai personai nodotu zināmas tiesības, tomēr šādu apsolījumu var arī izsecināt no līguma mērķa vai lietas apstākļiem, Vispārējā tiesa minētā sprieduma 139.–141. punktā, it īpaši ņemot vērā faktiskos un tiesiskos lietas apstākļus, kas ir pierādīti ar commune de Millau2010. gada 18. decembra padomes sēdes protokolu, nosprieda, ka prasītājas bija vēlējušās radīt jaunu Savienības prasījumu pret commune de Millau un ka šī pašvaldība bija vēlējusies ievērot šķīrējklauzulu, kas ir paredzēta līguma vispārējo noteikumu 10. pantā.

21

To darot, pārsūdzētā sprieduma 142. punktā Vispārējā tiesa noraidīja prasītāju izvirzīto argumentu, saskaņā ar kuru, SEMEA parādu nododot commune de Millau, SEMEA esot tikusi no tā atbrīvota, lai arī šāda parāda nodošanai noteikti bija vajadzīga Savienības piekrišana, kas šajā lietā netika sniegta.

22

Turklāt šā sprieduma 148. punktā Vispārējā tiesa precizēja, ka, ja pastāv kolīzija starp Francijas tiesību normām, proti, Code civil [Civilkodeksa] 2060. pantu un Code de procédure civile [Civilprocesa kodeksa] 48. pantu, no vienas puses, un LESD 272. pantu, no otras puses, tad LESD 272. pants ir pārāks par jebkādu pretēju valsts tiesību normu.

23

Minētā sprieduma 149. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka saskaņā ar šķīrējklauzulu tās kompetencē ir lemt par Komisijas prasību pret commune de Millau.

24

Attiecībā uz prasības pamatotību Vispārējā tiesa par pamatotu attiecībā uz commune de Millau atzina gan prasību atmaksāt pamatsummu EUR 41 012 apmērā, gan samaksāt nokavējuma procentus, kas paši rada procentus, sākot no 2010. gada 15. aprīļa, kas ir pirmā gada beigu datums.

25

Tā kā Komisijai ir tiesības saņemt tikai vienu maksājumu, Vispārējā tiesa piesprieda SEMEA un commune de Millau veikt kopīgu un solidāru maksājumu.

26

Turpretī tā noraidīja Komisijas prasību samaksāt zaudējumu atlīdzību, kā arī commune de Millau pretprasību.

27

Apelācijas sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdz Tiesu:

28

Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

29

Šajā apelācijas sūdzībā – kā savu secinājumu 32. punktā minējusi ģenerāladvokāte – rodas jautājums par to, vai tā ir pareizi tikusi noformēta SEMEA vārdā.

30

No Tiesai iesniegtajos lietas materiālos esošajiem dokumentiem izriet, ka apelācijas sūdzības iesniegšanas dienā, proti, 2012. gada 19. novembrī, commune de Millau pārstāvošie advokāti, pretēji tam, kas paredzēts Tiesas Reglamenta 119. panta 2. punktā un 168. panta 2. punktā, nebija iesnieguši pierādījumu pilnvarojumam, ko būtu likumīgi izsniedzis SEMEA pilnvarotais pārstāvis.

31

Proti, lai arī 2012. gada 12. novembra vēstulē, kas nosūtīta F. Bleykasten, M. Blanc – kā SEMEA ad hoc pārstāvis – uzskatīja par lietderīgu, lai šī sabiedrība pievienotos commune de Millau celtajai apelācijai, viņš tomēr precizēja, ka viņa SEMEA ad hoc pārstāvja pilnvaras bija beigušās 2012. gada 12. augustā.

32

Saskaņā ar Reglamenta 119. panta 4. punktu un 168. panta 4. punktu Tiesas kanceleja 2013. gada oktobrī lūdza SEMEA advokātiem iesniegt pilnvarojumu, kurā būtu norādīts, ka viņi ir pilnvaroti rīkoties SEMEA vārdā. Ar 2013. gada 25. novembra vēstuli šie advokāti iesniedza Tiesas kancelejā kompetentās komerctiesas 2013. gada 5. novembra rīkojumu, kurā saistībā ar Tiesā noritošo apelācijas tiesvedību M. Blanc tika iecelts par šīs sabiedrības ad hoc pārstāvi.

33

Kā savu secinājumu 40.–44. punktā minējusi ģenerāladvokāte, Reglamenta 119. panta 4. punkts un 168. panta 4. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka apelācijas sūdzības iesniegšanas brīdī neesošu pilnvarojumu ir iespējams iesniegt vēlāk ar jebkādu šā pilnvarojuma pastāvēšanu apliecinošu dokumentu.

34

Līdz ar to, pat ja SEMEA pārstāvjiem apelācijas sūdzības iesniegšanas brīdī nebija šīs sabiedrības pilnvarojuma, pēc M. Blanc iecelšanas par šīs sabiedrības ad hoc pārstāvi viņš varēja likumīgi apstiprināt savu nodomu pievienot SEMEA commune de Millau celtajai apelācijai (šajā ziņā skat. spriedumu Maurissen un Union syndicale/Revīzijas palāta, 193/87 un 194/87, EU:C:1989:185, 33. punkts).

35

No iepriekš minētā izriet, ka apelācijas sūdzība SEMEA vārdā tika iesniegta likumīgi.

36

Apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirza četrus pamatus.

37

Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka, atzīdama, ka tās kompetencē ir izskatīt prasības pieteikumu, kas iesniegts pret commune de Millau, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Vispārējā tiesa esot kļūdaini uzskatījusi, ka, noslēdzot apsolījuma līgumu par labu trešajai personai ar SEMEA, commune de Millau ir attiecinājusi uz sevi līguma, kas noslēgts starp SEMEA un Komisiju, vispārīgo noteikumu 10. pantā paredzēto šķīrējklauzulu.

38

Apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, pirmkārt, ka piemērojamās valsts tiesību normās, šajā gadījumā – Civilkodeksa 2060. pantā, publisko tiesību juridiskajām personām ir aizliegts iesniegt strīdu izskatīšanai šķīrējtiesā. Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka publisko tiesību juridiskās personas, kas nedrīkst noslēgt šķīrējklauzulu, a fortiori nevar noslēgt šādu klauzulu par labu trešajai personai vēl jo vairāk tādēļ, ka LESD 272. pantā nav paredzēta iespēja noslēgt šādu klauzulu.

39

Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas piebilst, ka Vispārējās tiesas atsaucei pārsūdzētā sprieduma 136. punktā uz spriedumu Gerling Konzern Speziale Kreditversicherung u.c. (201/82, EU:C:1983:217, 10.–20. punkts) šajā lietā nav nozīmes, jo šis spriedums esot ticis pasludināts īpašos apstākļos saistībā ar apdrošināšanas līgumu. Turklāt, pamatojoties uz gribas autonomijas principu, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka, tā kā Komisija nekad nav skaidri piekritusi parāda, kas pret to bija SEMEA, nodošanai commune de Millau īpašumā, nav notikusi nedz šā parāda, nedz šķīrējklauzulas nodošana.

40

Otrkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas īpaši kritizē pārsūdzētā sprieduma 137.–140. punktu, kuros Vispārējā tiesa ir noteikusi, ka commune de Millau maksāšanas pienākums ir balstīts uz šīs pašvaldības vienošanos ar SEMEA, apsolījuma līgumu par labu trešajai personai, proti, par labu Savienībai, ko varot izsecināt no šīs vienošanās. Tomēr apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīd, ka šāda vienošanās būtu tikusi noslēgta par apgalvoto parādu Komisijai, jo commune de Millau lēmums par SEMEA pasīvu pārņemšanu esot šīs pašvaldības vienpusējs lēmums.

41

Treškārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 140. punktā nav pareizi izlasījusi 2010. gada 18. decembra apspriežu [protokolu], uzskatīdama, ka commune de Millau bija vēlējusies, “pilnībā apzinoties situāciju”, pārņemt parādu, kura režīms un saturs atbilda SEMEA parāda režīmam un saturam. Tomēr commune de Millau pašvaldības padomes lēmumā par SEMEA aktīvu un pasīvu, “kas aprakstīti iepriekš”, pārņemšanu ir detalizēts apraksts, kurā nav nekādas atsauces uz šķīrējklauzulas pastāvēšanu.

42

Komisija vispirms apgalvo, ka līguma vispārīgo noteikumu 10. pants Francijas tiesību izpratnē ir jākvalificē par kompetenci piešķirošu klauzulu nevis par šķīrējklauzulu. Tomēr tikai uz šķīrējklauzulu attiecoties Civilkodeksa 2060. pantā paredzētais aizliegums.

43

Vēl Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pamatoti uzskatījusi, ka šajā lietā pastāv apsolījuma līguma par labu trešajai personai raksturīgās iezīmes. Komisija piebilst, ka spriedums Gerling Konzern Speziale Kreditversicherung u.c. (EU:C:1983:217) esot piemērojams ne tikai apdrošināšanas līgumiem.

44

Visbeidzot Komisija uzskata, ka arguments par 2010. gada 18. decembra apspriežu [protokolu] ir jānoraida kā nepieņemams, jo tas attiecoties tikai uz fakta jautājumu.

45

Pirmā pamata pirmajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas cenšas kritizēt pašu faktu, ka šķīrējklauzula LESD 272. panta izpratnē var tikt iekļauta apsolījuma līgumā par labu trešajai personai. Šajā ziņā tā atgādina savus argumentus, kas tikuši izvirzīti pirmajā instancē un kas attiecas uz aizliegumu Francijas publisko tiesību juridiskajām personām noslēgt šķīrējklauzulu, apgalvojot, ka šim aizliegumam a fortiori ir jāattiecas uz šādas klauzulas noslēgšanu par labu trešajai personai.

46

No iepriekš minētā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas ir tikai attīstījušas argumentus, kas jau tikuši izvirzīti Vispārējā tiesā, tomēr neieņemot nostāju par pamatojumu, ar kādu šī tiesa šos argumentus ir noraidījusi.

47

Tomēr no LESD 256. panta, Eiropas savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas, kā arī no Reglamenta 112. panta 1. punkta c) apakšpunkta izriet, ka apelācijas sūdzībā ir precīzi jānorāda sprieduma, kuru lūdz atcelt, apstrīdētās daļas, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti pamato šo lūgumu (it īpaši skat. spriedumus Bergaderm un Goupil/Komisija, C‑352/98 P, EU:C:2000:361, 34. punkts; Interporc/Komisija, C‑41/00 P, EU:C:2003:125, 15. punkts, kā arī Reynolds Tobacco u.c./Komisija, C‑131/03 P, EU:C:2006:541, 49. punkts).

48

Tādējādi pamatošanas prasībām, kas izriet no šīm tiesību normām, neatbilst apelācijas sūdzība, kurā ir tikai atkārtoti vai atstāstīti pamati un argumenti, kas tikuši izklāstīti Vispārējai tiesai, ieskaitot tos, kas bija balstīti uz faktiem, kurus šī tiesa ir skaidri noraidījusi (it īpaši skat. spriedumu Interporc/Komisija, EU:C:2003:125, 16. punkts). Proti, šāda apelācija patiesībā ir prasība, kas vērsta uz to, lai vienkārši panāktu Vispārējai tiesai iesniegtā prasības pieteikuma pārskatīšanu, kas nav Tiesas kompetencē (it īpaši skat. spriedumu Reynolds Tobacco u.c./Komisija, EU:C:2006:541, 50. punkts).

49

Līdz ar to šis arguments ir jānoraida kā nepieņemams.

50

Attiecībā uz atsauci uz spriedumu Gerling Konzern Speziale Kreditversicherung u.c. (EU:C:1983:217) pārsūdzētā sprieduma 136. punktā ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa šo spriedumu minējusi, lai uzsvērtu, ka “šķīrējklauzulas procesuālo tiesību raksturs neliedz, ka to varētu nolīgt par labu trešajai personai”.

51

Tomēr pietiek atzīt, ka pārsūdzētā sprieduma 136. punktā ir iekļauts papildu pamats, lai pamatotu secinājumu, kuru Vispārējā tiesa ir izdarījusi šā paša sprieduma 134. un 135. punktā, proti, ka kompetenci piešķiroša klauzula var tikt noslēgta par labu trešajai personai.

52

Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēju arguments par spriedumu Gerling Konzern Speziale Kreditversicherung u.c. (EU:C:1983:217) neliek apstrīdēt šo Vispārējās tiesas secinājumu, tas ir jānoraida ka neefektīvs.

53

Tāpat ir jānoraida arguments par gribu autonomijas principu, ko veido apgalvojums, ka, tā kā Komisija nav skaidri sniegusi savu piekrišanu, nav notikusi nedz strīdīgā parāda, nedz ar to saistītās šķīrējklauzulas nodošana. Proti, apelācijas sūdzības iesniedzējas tikai atkārto savu argumentu, kas ticis izvirzīts pirmajā instancē, neprecizējot, kādēļ Vispārējās tiesas argumentācija ir kritizējama, ciktāl pārsūdzētā sprieduma 142. un 143. punktā tā ir nospriedusi, ka Komisijas skaidra piekrišana nav vajadzīga, jo šķīrējklauzula ir tikusi noslēgta Savienības labā.

54

Attiecībā uz pirmā pamata otro daļu pietiek konstatēt, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas, atgādinot dažus faktus, būtībā kritizē Vispārējās tiesas pārsūdzētā sprieduma 137.–140. punktā sniegto vērtējumu par lietas apstākļiem, lai noteiktu, vai to, ka apsolījuma līgums ir ticis noslēgts par labu trešajai personai, var secināt no attiecīgā līguma mērķa.

55

Tomēr saskaņā ar LESD 256. pantu un Tiesas statūtu 58. panta pirmo daļu apelācijas sūdzību var iesniegt tikai par tiesību jautājumiem un tai jābūt pamatotai ar to, ka Vispārējai tiesai nav bijusi kompetence, Vispārējā tiesā ir pieļauti procesuāli pārkāpumi, nelabvēlīgi ietekmējot apelācijas sūdzības iesniedzēja intereses, vai arī Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Savienības tiesības (šajā ziņā skat. spriedumu Komisija/Brazzelli Lualdi u.c., C‑136/92 P, EU:C:1994:211, 47. punkts).

56

Tādējādi tikai Vispārējā tiesa ir tiesīga konstatēt faktus, izņemot gadījumu, kad tas, ka fakti pēc būtības konstatēti neprecīzi, izriet no šai tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, un veikt pieņemto pierādījumu vērtējumu. Šo faktu konstatēšana un šo pierādījumu novērtēšana, izņemot gadījumu, kad tie sagrozīti, nav tiesību jautājums, kura kontroli veic Tiesa (šajā ziņā it īpaši skat. spriedumus EIB/Hautem, C‑449/99 P, EU:C:2001:502, 44. punkts, kā arī Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija, C‑105/04 P, EU:C:2006:592, 69. un 70. punkts).

57

Vispārējās tiesas veiktais faktu novērtējums, kā rezultātā tā secinājusi, ka commune de Millau ir maksāšanas pienākums, tātad nav tiesību jautājums, kura kontroli veic Tiesa, ja vien tie nav tikuši sagrozīti, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas tomēr neapgalvo.

58

Tādējādi pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepieņemama.

59

Pirmā pamata trešajā daļā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 141. punktā ir nepareizi lasījusi 2010. gada 18. decembra apspriežu [protokolu], nosakot, kādā apmērā commune de Millau ir pārņēmusi SEMEA parādu Komisijai.

60

Tomēr ir jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas tikai ir kritizējušas pašu vērtējumu, ko Vispārējā tiesa sniegusi attiecībā uz SEMEA pasīvu, kurus pārņēmusi commune de Millau, apmēru. Tādējādi viņu apgalvojums neattiecas nedz uz Vispārējās tiesas veikto konstatējumu neprecizitāti pēc būtības, nedz uz tai iesniegto pierādījumu sagrozīšanu.

61

Saskaņā ar šā sprieduma 55. un 56. punktā minēto judikatūru kā nepieņemama ir jānoraida arī pirmā pamata trešā daļa.

62

No iepriekš minētā izriet, ka pirmais pamats ir jānoraida kā daļēji neefektīvs un daļēji nepieņemams.

63

Ar otro pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka, nospriežot, ka Komisijas pret SEMEA celtā prasība ir pieņemama, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Vispārējā tiesa esot kļūdaini uzskatījusi, ka, pirmkārt, SEMEA sociālās tiesības un pienākumi netika likvidēti un, otrkārt, tā kā Komisija nav devusi piekrišanu tam, ka strīdīgo SEMEA parādu pārņem commune de Millau, SEMEA nav atbrīvojusies no sava parāda Komisijai, nododama savu īpašumu šai pašvaldībai.

64

Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka, tā kā commune de Millau pilnībā ir aizstājusi SEMEA, šī sabiedrība varēja pabeigt savu likvidācijas darbību. SEMEA esot likumīgi tikusi atbrīvota no saviem pienākumiem pret Komisiju, kuras piekrišana neesot bijusi vajadzīga, jo likvidējamas juridiskās personas aizstāšana tai esot bijusi labvēlīga.

65

Komisija apgalvo, ka pamats ir nepieņemams, jo tas neesot skaidrs. Pakārtoti Komisija uzskata, ka pamats ir jānoraida kā acīmredzami nepamatots.

66

Ir jānorāda, ka otrajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka commune de Millau ir aizstājusi SEMEA. To darot, tās patiesībā apstiprina Vispārējās tiesas pamatojumu pārsūdzētā sprieduma 138.–140. punktā, saskaņā ar kuru no lietas apstākļiem izriet, ka, noslēdzot apsolījuma līgumu par labu trešajai personai, faktiskie vai iespējamie SEMEA kreditori, tostarp Komisija, ir ieguvuši jaunu parādnieku commune de Millau personā.

67

Tomēr ir jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas iebildumi saistībā ar pārsūdzēto spriedumu attiecas tikai uz Vispārējās tiesas veikto faktu novērtējumu, un tajos nav precīzi norādītas nedz kļūdas tiesību piemērošanā, kuras, iespējams, pieļāvusi Vispārējā tiesa šajā ziņā, nedz juridiski argumenti, kas būtu izvirzīti šā otrā pamata pamatojumam. Piemērojot šā sprieduma 47. un 48. punktā minēto judikatūru, otrais pamats ir jāatzīst par nepieņemamu.

68

Turklāt ir jākonstatē, ka šajā otrajā pamatā būtībā ir pārņemti apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti, kas tikuši izvirzīti pirmajā pamatā, kurā tomēr ticis noliegts, ka pastāvētu jebkāda vienošanās starp SEMEA un commune de Millau attiecībā uz apgalvoto parādu Komisijai.

69

Līdz ar to un ciktāl apelācijas sūdzības iesniedzējas tādējādi nonāk pretrunā ar saviem juridiskajiem argumentiem, šis otrais pamats var tikai tikt noraidīts kā nepieņemams (šajā ziņā skat. rīkojumu Nijs/Revīzijas palāta, C‑495/06 P, EU:C:2007:644, 52.–56. punkts).

70

Trešajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka, nospriežot, ka vispārējām tiesībām ir piemērojams 30 gadu noilguma termiņš un ka strīdīgais parāds tātad nav noildzis, tā esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

71

Apelācijas sūdzības iesniedzējas atgādina, pirmkārt, ka commune de Millau, kas ir pārņēmusi SEMEA īpašumu, var pamatoti vērst pret Komisiju tos pašus juridiskos argumentus, kurus būtu varējusi izvirzīt SEMEA, tostarp to, kas attiecas uz 10 gadu noilgumu, kas piemērojams pienākumiem, kuri izriet no Code de commerce [Tirdzniecības kodeksa] – redakcijā, kas bija spēkā strīda rašanās laikā (turpmāk tekstā – “Tirdzniecības kodekss”). Otrkārt, tā kā SEMEA ir jaukta kapitāla akciju sabiedrība ar komercsabiedrības raksturu, strīdīgais parāds esot radies tirdzniecības attiecībās starp SEMEA, komersanti, un Komisiju, kas nav komersante.

72

Pirmām kārtām apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka pienākumu noilgums nav atkarīgs no līguma administratīvā rakstura. Proti, tā kā administratīvajās tiesībās nav īpašu noteikumu, esot jāpiemēro vispārējo tiesību noilguma noteikumi. Tā kā Tirdzniecības kodeksā paredzētais 10 gadu noilgums esot speciālais likums, kuram ir lielāks spēks nekā civiltiesību noteikumiem, tas esot jāpiemēro attiecīgajām tirdzniecības attiecībām šajā lietā.

73

Attiecībā uz Conseil d’État1992. gada 31. jūlija spriedumu (Nr. 69661), apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka administratīvā tiesa esot noraidījusi Tirdzniecības kodeksā paredzētā 10 gadu noilguma piemērojamību nevis tādēļ, ka tas nav piemērojams attiecībām starp publisko tiesību subjektu un komersantu, bet tādēļ, ka strīdīgie pienākumi vēl nebija radušies saistībā ar tirdzniecību starp attiecīgajam personām. Līdz ar to attiecīgā līguma būtība neesot tāda, ar kuru varētu radīt šķērsli Tirdzniecības kodeksā paredzētā 10 gadu noilguma piemērošanai.

74

Otrām kārtām apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka, nospriežot, ka strīdīgais parāds nav uzskatāms par tādu, kas radies saistībā ar tirdzniecības attiecībām starp SEMEA un Komisiju, tā neesot pareizi novērtējusi līguma noteikumus un šīs lietas apstākļus.

75

Šajā ziņā tās uzsver, ka Conseil d’État1992. gada 31. jūlija spriedums tika pasludināts pilnīgi atšķirīgos apstākļos, nevis saistībā ar lauksaimniecības kompensācijām, kas izveidotas kopējās lauksaimniecības politikas ietvaros, un neesot piemērojams šajā lietā. Proti, ņemot vērā līguma noteikumus, Komisija esot tieši iesaistījusies attiecīgajā projektā un esot atbildīga par tā īstenošanu, tādēļ esot jāsecina, ka starp SEMEA un Komisiju pastāv tirdzniecības attiecības.

76

Komisija apgalvo, ka trešā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepieņemama vai vismaz kā nepamatota, ciktāl tā izriet no pārsūdzētā sprieduma kļūdainas lasīšanas. Vispārējā tiesa savu argumentāciju par strīdīgā parāda noilgumu nekādi neesot balstījusi uz attiecīgā līguma administratīvo raksturu.

77

Attiecībā uz šā pamata otro daļu Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pamatoti atsaukusies uz Conseil d’État1992. gada 31. jūlija spriedumu, lai ilustrētu principu, atbilstoši kuram līgums par valsts finansiālā atbalsta sniegšanu, izpildot sabiedriskos pakalpojumus un negūstot peļņu vai atlīdzību, nevar tikt uzskatīts par tirdzniecības līgumu un tādēļ tam nav piemērojams Tirdzniecības kodeksa 110‑4. pantā paredzētais 10 gadu noilgums.

78

Pirmām kārtām attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu, saskaņā ar kuru līguma administratīvais raksturs neietekmējot strīdīgajam parādam piemērojamā noilguma noteikšanu, ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 61.–68. punktā analizējusi minētajam līgumam piemērojamo juridisko režīmu un secinājusi, ka šis līgums ir administratīvs līgums.

79

Tomēr, izvērtējot strīdīgajam parādam piemērojamo noilgumu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 82.–88. punktā nav atsaukusies uz attiecīgā līguma administratīvo raksturu.

80

Tā kā šā līguma administratīvais raksturs nav ietekmējis strīdīgajam parādam piemērojamā noilguma noteikšanu, ar to saistītais arguments ir jānoraida kā neefektīvs.

81

Otrām kārtām attiecībā uz kritiku, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa neesot pareizi novērtējusi minētā līguma noteikumus un šīs lietas apstākļus, ir jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 83. punktā Vispārējā tiesa ir atgādinājusi, ka attiecīgais līgums attiecās uz to, ka Komisija izmaksā subsīdiju, lai izpildītu līgumu, kas parakstīts Savienības reģionālās politikas ietvaros.

82

Tā, pamatojoties uz Conseil d’État1992. gada 31. jūlija spriedumu, no minētā secinājusi, ka “no tā izrietošās saistības, kurās ietilpst strīdīgais parāds, nevar tikt uzskatītas par tādām, kas radušās starp SEMEA un Komisiju saistībā ar tirdzniecību starp tām”.

83

No iepriekš minētā izriet, ka, noraidot Tirdzniecības kodeksā paredzētā noilguma piemērojamību, Vispārējā tiesa – pretēji tam, ko apgalvojušas apelācijas sūdzības iesniedzējas, – pamatojās nevis uz to, ka līgums tika noslēgts starp publisko tiesību subjektu un komersantu, bet gan uz to, ka attiecīgais līgums attiecās uz to, ka Komisija izmaksā subsīdiju, lai izpildītu līgumu, kas parakstīts Savienības reģionālās politikas ietvaros.

84

Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzēju arguments, ka Conseil d’État1992. gada 31. jūlija spriedums tika pasludināts no šīs lietas pilnīgi atšķirīgos apstākļos, nav apstiprināms. Proti, prasība par strīdīgo atmaksāšanu attiecās uz summām, ko Komisija bija pārskaitījusi reģionālās politikas ietvaros un kas nevarēja tikt uzskatītas par tādām, kuras izriet no pienākumiem, kas apelācijas sūdzības iesniedzējām un Komisijai radušies saistībā ar tirdzniecību starp tām.

85

No iepriekš minētā izriet, ka trešais pamats ir jānoraida kā daļēji neefektīvs un daļēji nepamatots.

86

Ar ceturto pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, nospriežot, ka nepastāv tiešas cēloņsakarības saiknes starp Komisijas rīcību un to apgalvotajiem zaudējamiem, ir noraidījusi viņu pretprasību.

87

Tās atgādina, ka laikā no 1993. gada 27. aprīļa līdz 2005. gada 18. novembrim Komisija neko nebija darījusi, lai atgūtu summas, kuras tā uzskatīja par atmaksājamām. Tomēr, ja Komisija būtu vērsusies pie SEMEA agrāk, šī sabiedrība būtu varējusi pārbaudīt un attiecīgajā gadījumā veikt lietderīgas darbības saistībā ar atmaksāšanas pieprasījumu.

88

Tās apgalvo, ka Komisijas 12 gadu ilgas bezdarbības dēļ SEMEA uzskatījusi, ka Komisija bija atteikusies no pārskaitīto summu atmaksas.

89

Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka šāda Komisijas bezdarbība ir uzskatāma par labas pārvaldības pienākuma pārkāpumu Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punkta izpratnē, par ko Vispārējai tiesai būtu bijis jāuzliek sods.

90

Komisija apgalvo, ka ceturtais pamats ir nepieņemams, ciktāl tas ir vērsts uz to, lai apstrīdētu Vispārējās tiesas veikto faktu novērtējumu.

91

Attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu par to, ka Komisija esot atteikusies no pārskaitīto summu atmaksas, ir jāatgādina, ka pārsūdzētā sprieduma 77. punktā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka lietas materiālos iekļautā informācija neļauj konstatēt, ka šāda atteikšanās ir notikusi.

92

Līdz ar to ar šo argumentu apelācijas sūdzības iesniedzējas patiesībā kritizē Vispārējās tiesas veikto lietas materiālos iekļautās informācijas vērtējumu. Saskaņā ar šā sprieduma 55. un 56. punktā minēto judikatūru arī šis arguments ir jānoraida kā nepieņemams.

93

Attiecībā uz to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Komisijai labas pārvaldības pienākuma neievērošanu, nav ticis apstrīdēts, ka, lai arī Komisija pieprasījusi atmaksāt strīdīgo parādu 1993. gada 27. aprīļa vēstulē, SEMEA uz šo lūgumu nekādi nav reaģējusi, un šī iestāde no jauna vērsās pie SEMEA tikai ar 2005. gada 18. novembra ierakstītu vēstuli, un paziņojumu par parādu nosūtīja tikai ar 2006. gada 11. janvāra vēstuli.

94

Tomēr šis apstāklis neliek apstrīdēt pārsūdzētā sprieduma 108. un 109. punktā norādīto vērtējumu, saskaņā ar kuru nepastāv tieša cēloņsakarība starp Komisijas rīcību un apelācijas sūdzības iesniedzēju apgalvotajiem zaudējumiem attiecībā uz summu EUR 41 012 apmērā.

95

Tādējādi Vispārējā tiesa ir pamatoti nospriedusi, ka lūgums samaksāt parādu EUR 41 012 apmērā bija vērsts uz nepamatotu maksājumu atgūšanu un ka, tā kā šis parāds nav noildzis, SEMEA katrā ziņā bija palicis pienākums to samaksāt. Proti, ciktāl abas darbības ir balstītas uz atšķirīgiem juridiskajiem pamatiem, strīdīgā parāda summa bija jāatmaksā, pat pieņemot, ka ir iestājusies Komisijas ārpuslīgumiskā atbildība tādēļ, ka tā nebija ievērojusi labas pārvaldības pienākumu.

96

Turpretī saistībā ar nokavējuma principiem ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās un tiesību uz zaudējumu atlīdzību izmantošana saskaņā ar LESD 340. pantu ir atkarīga no tā, vai ir izpildīti visi nosacījumi, kas saistīti ar iestāžu prettiesiskās rīcības, faktisku zaudējumu un cēloņsakarības starp šo rīcību un konkrētajiem zaudējumiem pastāvēšanu (it īpaši skat. spriedumus Oleifici Mediterranei/EEK, 26/81, EU:C:1982:318, 16. punkts; Birra Wührer u.c./Padome un Komisija, 256/80, 257/80, 265/80, 267/80, 5/81 un 282/82, EU:C:1984:341, 9. punkts, kā arī Inalca un Cremonini/Komisija, C‑460/09 P, EU:C:2013:111, 46. punkts).

97

Attiecībā uz attiecīgajām iestādēm pārmesto prettiesisko rīcību ir jāatgādina, ka saskaņā ar vispārīgo labas pārvaldības principu, kas ir viena no Savienības tiesību sistēmā piešķirtajām garantijām administratīvajos procesos un kas šobrīd ir noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punktā, Savienības iestādēm ir jāvada atgūšanas process ar pienācīgu rūpību un jārīkojas tā, lai katra procesuālā darbība tiktu veikta saprātīgā termiņā pēc iepriekšējās darbības.

98

Tomēr netiek apstrīdēts, ka pēc tam, kad 1993. gada 27. aprīļa vēstulē Komisija bija lūgusi atmaksāt strīdīgo parādu, tā nav rīkojusies vairāk nekā 12 gadus, liekot par sevi manīt tikai ar 2005. gada 18. novembra ierakstīto vēstuli.

99

Turklāt šāda bezdarbība nav attaisnojama nedz ar strīda sarežģītību, nedz ar kādu citu īpašu apstākli, ar kuru būtu iespējams attaisnot konstatēto kavējumu.

100

Šādos apstākļos Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 108. punktā ir kļūdaini nospriedusi, ka nepastāv tiešas cēloņsakarības starp Komisijas rīcību un apgalvotajiem zaudējumiem.

101

Attiecībā uz zaudējumu pastāvēšanu ir jānorāda, ka procenti gan ir radušies tādēļ, ka SEMEA uzreiz nav apmierinājusi Komisijas 1993. gada 27. aprīļa atmaksāšanas lūgumu.

102

Tomēr Komisijas vairāk nekā 12 gadu ilgas bezdarbības dēļ – kā tas izriet no ģenerāladvokātes secinājumu 89. punkta – pieprasītie nokavējuma procenti kopš tā brīža pārsniedz strīdīgā parāda summu.

103

Saskaņā ar šo pašu secinājumu 90. punktu ir jākonstatē, ka par nokavējuma procentu summu, kas radusies Komisijas vairāk nekā 12 gadus ilgā bezdarbības laikposmā, ir tieši vainojama šī iestāde.

104

No iepriekš minētā izriet, ka pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ, ciktāl saistībā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju celtās pretprasības vērtējumu tajā ir ticis atzīts, ka nepastāv tiešas cēloņsakarības starp Komisijas rīcību un apgalvotajiem zaudējumiem, kas radušies tādēļ, ka ir ticis piespriests samaksāt nokavējuma procentus.

105

Atbilstoši Tiesas statūtu 61. panta pirmajai daļai Tiesa Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā var pati taisīt galīgo spriedumu attiecīgajā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija. Tā tas ir šajā gadījumā.

106

Šajā lietā, ņemot vērā šīs lietas īpatnības, ir jāspriež par apelācijas sūdzības iesniedzēju celto pretprasību saistībā ar piespriestajiem nokavējuma procentiem.

107

No šā sprieduma 97.–104. punkta izriet, ka par zaudējumiem, ko veido nokavējuma procenti, kas radušies Komisijas vairāk nekā 12 gadus ilgā bezdarbības laikposmā, ir tieši vainojama šī iestāde.

108

Tomēr ir jāuzskata, ka SEMEA parāds EUR 41 012 apmērā, kas tai bija jāatmaksā Komisijai, nebija noildzis 2005. gada 18. novembrī, proti, dienā, kad šī iestāde pieprasījusi to atmaksāt.

109

Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēju celtā pretprasība daļēji ir jāapmierina un jāpiespriež Komisijai segt trīs ceturtdaļas tās nokavējumu procentu summas atbilstoši Francijā piemērojamai gada likumiskajai likmei, kas radusies laikposmā no 1993. gada 27. aprīļa līdz 2005. gada 18. novembrim.

110

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

111

Saskaņā ar minētā reglamenta 138. panta 1. punktu, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Šā reglamenta 138. panta 3. punktā ir precizēts, ka, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tomēr šajā pašā normā ir noteikts, ka Tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem.

112

Šajā lietā Tiesa uzskata, ka ir jāpiespriež Komisijai segt savus tiesāšanās izdevumus abās instancēs, kā arī vienu ceturtdaļu commune de Millau un SEMEA tiesāšanās izdevumu abās minētajās instancēs. Commune de Millau un SEMEA sedz trīs ceturtdaļas savu tiesāšanās izdevumu abās instancēs.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: