Choose the experimental features you want to try

This document is an excerpt from the EUR-Lex website

Document 62012CJ0408

Tiesas (otrā palāta) 2014. gada 4. septembra spriedums.
YKK Corporation u.c. pret Eiropas Komisiju.
Apelācija – Aizliegtas vienošanās – Rāvējslēdzēju un citu aizdares līdzekļu, kā arī aizdares mašīnu tirgus – Secīga atbildība – Likumā noteiktais naudas soda maksimālais apmērs – Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts – Jēdziens “uzņēmums” – Personiska atbildība – Samērīguma princips – Preventīvs reizināšanas koeficients.
Lieta C‑408/12 P.

Court reports – general

ECLI identifier: ECLI:EU:C:2014:2153

TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2014. gada 4. septembrī ( *1 )

“Apelācija — Aizliegtas vienošanās — Rāvējslēdzēju un citu aizdares līdzekļu, kā arī aizdares mašīnu tirgus — Secīga atbildība — Likumā noteiktais naudas soda maksimālais apmērs — Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts — Jēdziens “uzņēmums” — Personiska atbildība — Samērīguma princips — Preventīvs reizināšanas koeficients”

Lieta C‑408/12 P

par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2012. gada 3. septembrī iesniedza

YKK Corporation , Tokija (Japāna),

YKK Holding Europe BV , Snēka [Sneek] (Nīderlande),

YKK Stocko Fasteners GmbH , Vupertāle [Wuppertal] (Vācija),

ko pārstāv D. Arts, W. Devroe, E. Winter un F. Miotto, advokāti,

apelācijas sūdzības iesniedzējas,

otra lietas dalībniece –

Eiropas Komisija, ko pārstāv A. Bouquet un R. Sauer, pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāja pirmajā instancē.

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja R. Silva de Lapuerta [R. Silva de Lapuerta], tiesneši Ž. L. da Krušs Vilasa [J. L. da Cruz Vilaça] (referents), Dž. Arestis [G. Arestis], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot] un A. Arabadžijevs [A. Arabadjiev],

ģenerāladvokāts M. Vatelē [M. Wathelet],

sekretārs V. Turē [V. Tourrès], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 16. oktobra tiesas sēdi,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2014. gada 12. februāra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Ar savu apelācijas sūdzību YKK Corporation (turpmāk tekstā – “YKK Corp.”), YKK Holding Europe BV (turpmāk tekstā – “YKK Holding”) un YKK Stocko Fasteners GmbH (turpmāk tekstā – “YKK Stocko”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas spriedumu lietā YKK u.c./Komisija (T-448/07, EU:T:2012:322, turpmāk tekstā - “pārsūdzētais spriedums”), ar ko pēdējā minētā noraidīja viņu prasību atcelt, galvenokārt, Komisijas 2007. gada 19. septembra Lēmumu C(2007) 4257, galīgā redakcija, par [EKL 81. pantā] paredzētās procedūras piemērošanu (Lieta COMP/39.168 - PO/Cietie galantērijas izstrādājumi: Aizdares līdzekļi) (turpmāk tekstā - “apstrīdētais lēmums”), ciktāl tas uz tām attiecas, kā arī, pakārtoti, atcelt vai samazināt naudas soda apmēru, kas tām uzlikts ar šo lēmumu, kura kopsavilkums ir publicēts 2009. gada 26. februāraEiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV C 47, 8. lpp.).

Atbilstošās tiesību normas

2

Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EK] Līguma 81. un 82. pantā (OV L 1, 1. lpp.), 23. panta 2. punktā ir noteikts:

“Komisija ar lēmumu var uzlikt soda naudas [naudas sodus] uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, ja tās tīši vai nolaidības dēļ:

a)

pārkāpj [EKL] Līguma 81. vai 82. pantu [..]

[..]

Attiecībā uz katru uzņēmumu un uzņēmumu apvienību, kas piedalās pārkāpumā, soda nauda [naudas sods] nepārsniedz 10 % no tās kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības [finanšu] gadā.

[..]”

3

Komisijas paziņojuma par naudas sodu neuzlikšanu vai to apmēra samazināšanu lietās, kas skar aizliegtas vienošanās (OV 1996, C 207, 4. lpp.; turpmāk tekstā – “1996. gada paziņojums par sadarbību”) D sadaļā bija paredzēts:

“1.

Ja uzņēmums sadarbojas, neesot izpildītiem visiem B un C sadaļā norādītajiem nosacījumiem, tam piešķir samazinājumu 10–50 % apmērā no tā naudas soda apmēra, kas uzņēmumam tiktu uzlikts, ja tas nebūtu sadarbojies.

2.

Samazinājums it īpaši var tikt piešķirts gadījumā, ja:

pirms paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas uzņēmums Komisijai sniedz informāciju, dokumentus vai citus pierādījumus, kas apstiprina to, ka izdarītais pārkāpums pastāv;

uzņēmums pēc paziņojuma par iebildumiem saņemšanas informē Komisiju, ka pēc būtības neapstrīd faktus, ar kuriem Komisija ir pamatojusi apsūdzību.”

4

Komisijas Paziņojuma par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu [aizliegtu vienošanos] gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “2002. gada paziņojums par sadarbību”) B iedaļā ir noteikts:

“20.

Uzņēmumi, kas neatbilst iepriekšminētajā A iedaļā izklāstītajiem noteikumiem, var pretendēt uz tās sodanaudas [naudas soda] samazinājumu, kas tiem citādi būtu uzlikta.

21.

Lai varētu pretendēt uz sodanaudas [naudas soda] samazinājumu, uzņēmumam ir jāiesniedz Komisijai pierādījumi par iespējamo pārkāpumu, kas būtiski papildina pierādījumus, kas jau ir Komisijas rīcībā, un tiem jāpārtrauc dalība iespējamajā pārkāpumā ne vēlāk kā pierādījumu iesniegšanas laikā.

[..]

23.

Visos galīgajos lēmumos, ko Komisija pieņem administratīvās procedūras beigās, Komisija nosaka:

a)

vai uzņēmuma iesniegtajiem pierādījumiem piemīt būtiska papildu vērtība, salīdzinot ar pierādījumiem, kas [jau] ir Komisijas rīcībā;

b)

uzņēmumam piemērojamo sodanaudas [naudas soda] samazinājuma līmeni attiecībā pret sodanaudu [naudas sodu], kas citādi tiktu uzlikta[‑s] uzņēmumiem šādā veidā:

pirmais uzņēmums, kas atbilst 21. punkta nosacījumiem: 30–50 % samazinājums,

otrais uzņēmums, kas atbilst 21. punkta nosacījumiem: 20–30 % samazinājums,

turpmākie uzņēmumi, kas atbilst 21. punkta nosacījumiem: samazinājums līdz 20 %.

Lai noteiktu samazinājuma līmeni katrā no minētajām kategorijām, Komisija ņem vērā laiku, kad ir iesniegti pierādījumi, kas atbilst 21. punkta nosacījumiem, un šo pierādījumu pievienoto vērtību. Tā var ņemt vērā arī uzņēmuma sadarbošanās apjomu un nepārtrauktību pēc pierādījumu iesniegšanas dienas.

Turklāt, ja uzņēmums iesniedz pierādījumus, kas attiecas uz Komisijai iepriekš nezināmiem faktiem, kuri tieši attiecas uz iespējamā karteļa nopietnumu vai ilgumu, Komisija neņem tos vērā, nosakot [naudas sodu] uzņēmumam, kas iesniedzis šos pierādījumus.

[..]

28.

No 2002. gada 14. februāra šis paziņojums aizstāj 1996. gada paziņojumu visos gadījumos, kad neviens uzņēmums nav griezies Komisijā, lai gūtu labumu no minētajā paziņojumā paredzētā labvēlības statusa. Komisija pārbaudīs, vai šis paziņojums ir jāgroza, kad tā būs uzkrājusi pietiekamu pieredzi tā piemērošanā.”

Tiesvedības priekšvēsture

5

Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētais lēmums pārsūdzētā sprieduma 1.–6., 8., 10., 12., 14., 16.–18. un 20. punktā ir izklāstīti šādi:

“1.

Pirmā prasītāja, YKK Corp., ir Japānas uzņēmums. Tā ir viena no pasaules līderiem rāvējslēdzēju tirgū, bet darbojas arī “citu aizdares līdzekļu” jomā.

2.

Otrā prasītāja, [YKK Holding], ir Nīderlandē dibināts uzņēmums. Tai ir 24 meitasuzņēmumi, tostarp [YKK Stocko]. Tā ir YKK Corp. pilnībā piederošs meitasuzņēmums. Tās meitasuzņēmumi ražo pogas un aizdares. Tā neražo, nepārdod un neizplata nevienu no šiem izstrādājumiem. Tā ir vienīgi finansiāla rakstura holdinga sabiedrība.

3.

Trešā prasītāja, [YKK Stocko], agrāk – Stocko Fasteners GmbH un Stocko Verschlußtechnik GmbH & Co. KG, ir Vācijas sabiedrība, kas atrodas Vupertālē. Tā ir dibināta 1901. gadā un ar nosaukumu YKK Stocko Fasteners reģistrēta 1995. gada septembrī, kad YKK Holding pārpirka 76 % tās kapitāldaļu, 1997. gada martā to iegādājoties pilnībā.

4.

Aizdares preču ražošanas nozare var tikt iedalīta divās lielās kategorijās, proti, rāvējslēdzēju un “citu aizdares līdzekļu” kategorijā, kurā ir ietvertas ne vien dažādu veidu spiedpogas, spiedaizdares un sprādzes, bet arī saspraudes, skavas, cilpas, pogas džinsiem, kniedes un metāla un plastmasas aksesuāri, kas paredzēti ādas izstrādājumu un apģērbu nozarei.

5.

2001. gada 7. un 8. novembrī Eiropas Kopienu Komisija [..] veica pārbaudes vairāku Kopienas metāla un plastmasas galantērijas izstrādājumu un citu galantērijas un diegu izstrādājumu ražotāju (kuru starpā bija Entaco Ltd, Coats plc un William Prym GmbH & Co. KG), kā arī Fachverband Verbindungs‑ und Befestigungstechnik [Vācijas metālizstrādājumu nozares uzņēmumu asociācija] (turpmāk tekstā – “VBT”) telpās.

6.

2001. gada 26. novembrīPrym un Coats grupas, atsaucoties uz [1996. gada paziņojumu par sadarbību], iesniedza lūgumus piemērot šo paziņojumu attiecībā uz rāvējslēdzēju nozari.

[..]

8.

2003. gada 8. augustā [YKK Stocko] (pašreiz – YKK Stocko Fasteners), atsaucoties uz [2002. gada paziņojumu par sadarbību], iesniedza lūgumu attiecībā uz “citiem aizdares līdzekļiem”.

[..]

10.

2004. gada 16. septembrī Komisija paziņojumu par iebildumiem (turpmāk tekstā – “paziņojums par iebildumiem”) attiecībā uz “citiem aizdares līdzekļiem”, aizdares mašīnām un rāvējslēdzējiem nosūtīja sabiedrībām Prym Fashion, William Prym, Éclair Prym, Fiocchi Prym, Fiocchi Snaps France, YKK Stocko Fasteners, YKK Holding, YKK Corp., Coats, A. Raymond, Berning & Söhne, Berning France, Scovill Fasteners Europe (agrāk – Unifast), Scovill Fasteners, kā arī VBT.

[..]

12.

2004. gada 12. novembrīPrym grupa, atsaucoties uz 2002. gada paziņojumu par sadarbību, visu savu meitasuzņēmumu vārdā iesniedza lūgumu piešķirt atbrīvojumu vai, pakārtoti, samazināt naudas sodu attiecībā uz “citiem aizdares līdzekļiem”.

[..]

14.

2005. gada 18. februārī YKK grupa, atsaucoties uz 2002. gada paziņojumu par sadarbību, iesniedza lūgumu samazināt naudas sodu attiecībā uz “citiem aizdares līdzekļiem”.

[..]

16.

Pierādījumi, kuri ir iesniegti Prym un YKK grupu lūgumu piemērot 2002. gada paziņojumu par sadarbību pamatojumam, ļāva Komisijai attiecīgajām sabiedrībām 2006. gada 7. martā nosūtīt papildu paziņojumu par iebildumiem (turpmāk tekstā – “papildu paziņojums par iebildumiem”).

17.

Minētais papildu paziņojums par iebildumiem attiecās uz “citiem aizdares līdzekļiem”, aizdares mašīnām un rāvējslēdzējiem tika nosūtīts sabiedrībām A. Raymond, Berning & Söhne un Berning France, Coats un Coats Deutschland, Éclair Prym, Prym Fashion, Fiocchi Prym, Scovill Fasteners Europe, Scovill Fasteners, William Prym, YKK Corp., YKK Holding un [YKK Stocko], kā arī VBT. [..]

18.

Papildu paziņojums par iebildumiem attiecās uz tām pašām precēm, uz kurām attiecās paziņojums par iebildumiem, un ar to pēc vajadzības laboja, precizēja, apkopoja un paplašināja tajā formulētos iebildumus. [..]

[..]

20.

Pēc konsultācijām ar Aizliegto vienošanos un dominējošā stāvokļa padomdevēju komiteju un ņemot vērā uzklausīšanas padomdevēja‑auditora galīgo ziņojumu, 2007. gada 19. septembrī Komisija pieņēma [apstrīdēto lēmumu] [..].”

6

Apstrīdētajā lēmumā Komisija konstatēja, pirmkārt, četru atsevišķu Savienības konkurences tiesību noteikumu pārkāpumu esamību, kas ir izdarīti cieto galantērijas izstrādājumu, kā arī aizdares līdzekļu nozarē, un, otrkārt, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas ir piedalījušās trijos no tiem, proti:

sadarbība Bāzeles, Vupertāles un Amsterdamas grupā metāla un plastmasas aizdares līdzekļu (“citi aizdares līdzekļi”) un aizdares mašīnu tirgū, laika posmā no 1991. gada maija līdz 2001. gada martam, kuras ietvaros dalībnieki sanāksmju laikā ir vienojušies par cenu saskaņotu paaugstināšanu un ir apmainījušies ar konfidenciālu informāciju par cenām un cenu paaugstināšanas īstenošanu Vācijas un Eiropas līmenī (turpmāk tekstā – “BWA sadarbība”);

divpusēja sadarbība no 1999. gada līdz 2003. gadam “citu aizdares līdzekļu” tirgū starp Prym un YKK grupām. Šo pārkāpumu veidoja nolīgumi un saskaņotas darbības par cenu, it īpaši minimālo, vidējo un orientējošo cenu, noteikšanu, cenu paaugstināšanas kontroli ar regulāru cenu lapu apmaiņu un biežiem divpusējiem kontaktiem un klientūras sadali Eiropas un pasaules līmenī, un

trīspusēja sadarbība starp YKK, Coats un Prym grupām rāvējslēdzēju tirgū laika posmā no 1998. gada aprīļa līdz 1999. gada novembrim, kurā dalībnieces apmainījās ar informāciju par cenām, apsprieda cenas un to paaugstināšanu un vienojās par metodi minimālo cenu noteikšanai standarta precēm Eiropas tirgū (turpmāk tekstā – “trīspusējā sadarbība”).

7

Līdz ar to Komisija attiecīgajiem uzņēmumiem par EKL 81. panta pārkāpumu uzlika naudas sodu, kura apmērs tika aprēķināts, balstoties uz metodi, kas noteikta Pamatnostādnēs sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTK līguma 65. panta 5. punktu] (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “1998. gada pamatnostādnes”), kā arī 1996. un 2002. gada paziņojumos par sadarbību.

8

Attiecībā uz BWA sadarbību apstrīdētajā lēmumā naudas sodi tika piemēroti šādiem uzņēmumiem:

A. Raymond Sarl: EUR 8 325 000;

Berning & Söhne GmbH & Co. KG: EUR 1 123 000;

Scovill Fasteners Europe SA un Scovill Fasteners Inc., kopīgi un solidāri atbildīgas: EUR 6 002 000;

William Prym GmbH & Co. KG un Prym Inovan GmbH & CoKG, kopīgi un solidāri atbildīgas: EUR 24 913 000;

YKK Stocko: EUR 68 250 000, no kuriem YKK Corp. un YKK Holding ir kopīgi un solidāri atbildīgas par summu EUR 49 000 000;

Fachverband Verbindungs‑ und Befestigungstechnik: EUR 1000.

9

Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar apstrīdēto lēmumu trešā apelācijas sūdzības iesniedzēja, YKK Stocko, piedalījās pārkāpumā visu tā ilgšanas laiku – deviņus gadus un deviņus mēnešus, savukārt YKK Corp. un YKK Holding, pirmā un otrā apelācijas sūdzības iesniedzēja, sāka tajā piedalīties (tieši vai netieši) tikai pēc Vācijas sabiedrības Stocko (kas kļuva par YKK Stocko) iegādes 1997. gadā un pārkāpumā piedalījās četrus gadus (apstrīdētā lēmuma preambulas 466.–468. apsvērums un 1. panta 1. punkts).

10

Šī iemesla dēļ, pirmkārt, YKK Corp. un YKK Holding netika atzītas par atbildīgām par visa YKK Stocko uzliktā naudas soda, bet tikai summas EUR 49 000 000 apmērā samaksu, un savukārt šī pēdējā minētā sabiedrība tika atzīta par vienīgo, kas ir atbildīga par uzliktā naudas soda atlikuma EUR 19 250 000 apmērā samaksu (apstrīdētā lēmuma 2. panta 1. punkts).

11

Attiecībā uz divpusējo sadarbību starp Prym un YKK citu aizdares līdzekļu tirgū, sabiedrībām YKK Corp., YKK Holding un YKK Stocko kopīgi un solidāri tika piemērots naudas sods EUR 19 500 000 apmērā. Savukārt saskaņā ar apstrīdēto lēmumu Prym grupa bija izpildījusi nosacījumus, lai tai varētu piemērot pilnīgu atbrīvojumu no naudas soda, kas pretējā gadījumā tai tiktu piemērots par šo pārkāpumu.

12

Visbeidzot, attiecībā uz trīspusējās sadarbības ietvaros izdarītajiem pārkāpumiem, tika noteikti šādi naudas sodi:

YKK Corp. un YKK Holding, kopīgi un solidāri atbildīgas: EUR 62 500 000;

Coats Holdings Ltd. un Coats Deutschland GmbH, kopīgi un solidāri atbildīgas: EUR 12 155 000;

William Prym GmbH & Co. KG un Prym Inovan GmbH & Co. KG, kopīgi un solidāri atbildīgas: EUR 6 727 500, no kuriem par EUR 5 850 000 samaksu kopīgi un solidāri ir atbildīga Éclair Prym Group SA.

Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

13

Savas prasības pamatošanai apstrīdētā lēmuma atcelšanas nolūkā apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīja astoņus pamatus, kuru izskatīšanas secību Vispārējā tiesa mainīja un sadalīja trīs kategorijās:

14

Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas saistībā ar trīspusējo sadarbību izvirzīja piecus pamatus, kas būtībā bija par:

pierādījumu par pārkāpuma esamību trūkumu (pirmais pamats);

pārkāpuma rakstura un īstenošanas kļūdainu novērtējumu, no vienas puses, un tā konkrēto ietekmi, no otras puses (otrais, trešais un ceturtais pamats);

1996. un 2002. gada paziņojumu par sadarbību kļūdainu piemērošanu (piektais pamats).

15

Otrkārt, neapstrīdot pārkāpuma esamību, tās izvirzīja divus pamatus attiecībā uz BWA sadarbību par:

kļūdainu naudas soda ierobežojuma piemērošanu, jo Komisija nebija piemērojusi apmēru 10 % YKK Stocko kā meitasuzņēmumam par laikposmu, pirms YKK Holding 1997. gadā to iegādājās (sestais pamats);

kļūdaina preventīvā reizināšanas koeficienta piemērošanu, aprēķinot YKK Stocko uzlikto naudas sodu par laikposmu pirms minētās iegādāšanās (septītais pamats).

16

Treškārt apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīja astoto pamatu, kas kopīgs pārkāpumiem, kuri bija saistīti ar trīspusējo vienošanos un BWA sadarbību, un bija par vienlīdzīgas attieksmes principa un samērīguma principa pārkāpumu attiecībā uz preventīvā reizināšanas koeficienta 1,25 piemērošanu, aprēķinot naudas sodu.

17

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa noraidīja visus apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītos pamatus un līdz ar to noraidīja viņu prasību un piesprieda apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Lietas dalībnieku prasījumi tiesvedībā Tiesā

18

Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi Tiesai ir šādi:

galvenokārt, atcelt pārsūdzēto spriedumu un apstrīdētā lēmuma 2. panta 1. un 3. punktu tiktāl, ciktāl tas uz tām attiecas, un/vai samazināt tām piemēroto naudas sodu apmēru;

pakārtoti, nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai un

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

19

Komisija lūdz Tiesu:

galvenokārt, noraidīt apelācijas sūdzību;

pakārtoti, noraidīt prasību atcelt apstrīdēto lēmumu un

piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt visus – gan ar apelācijas tiesvedību, gan tiesvedību pirmajā instancē saistītos tiesāšanās izdevumus.

Par apelācijas sūdzību

Par pirmo pamatu, kas ir par pamatojuma neesamību pārsūdzētajā spriedumā saistībā ar trīspusējo sadarbību

Lietas dalībnieku argumenti

20

Savā pirmajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav pienācīgi izklāstījusi pamatojumu, kādēļ tā noraidīja viņu pamatu par naudas soda sākumsummas, kas noteikta EUR 50 miljonu apmērā, nesamērīgo raksturu, ņemot vērā to, ka pārkāpums neietekmējot attiecīgo tirgu. Šī pamatojuma neesamība liedzot apelācijas sūdzības iesniedzējām iespēju noteikt, vai Vispārējā tiesa noraidīja šo pamatu tāpēc, ka Komisija bija pietiekami ņēmusi vērā pārkāpuma ietekmi uz tirgu vai pretēji tam – nebija ņēmusi vērā pārkāpuma ietekmi uz tirgu, jo tai tas nebija jādara.

21

Ja no pārsūdzētā sprieduma bija jāizriet, ka Komisija ir pietiekami ņēmusi vērā pārkāpuma ietekmi uz tirgu, apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka, spriežot šādi, Vispārējā tiesa ir nepareizi interpretējusi apstrīdēto lēmumu un pārkāpusi Savienības tiesības, it īpaši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punktu. Vispārējā tiesa arī neesot ievērojusi Tiesas judikatūru, kurā ir prasīts, lai Komisija, ja tā uzskata par atbilstošu ņemt vērā ietekmi uz tirgu, lai palielinātu naudas soda sākumsummu vairāk par 1998. gada pamatnostādnēs noteikto minimālo piemērojamo summu EUR 20 miljoniem, iesniedz konkrētus, ticamus un atbilstošus pierādījumus, kas ļautu noteikt pārkāpuma faktisko ietekmi, kāda varēja būt uz konkurenci minētajā tirgū.

22

Savukārt, ja no pārsūdzētā sprieduma bija jāizriet, ka Komisija nav ņēmusi vērā pārkāpuma ietekmi uz tirgu, jo tai nebija pienākuma to darīt, apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka, spriežot šādi, Vispārējā tiesa ir nepareizi piemērojusi Savienības tiesības, saskaņā ar kurām valsts tiesībās un Savienības tiesībās paredzētajām sankcijām ir jābūt ne tikai efektīvām un preventīvām, bet arī samērīgām ar izdarīto pārkāpumu. Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka ir nesamērīgi minimālo iespējamo apmēru EUR 20 miljonus palielināt līdz EUR 50 miljoniem (jeb palielināšana par 250 %), neņemot vērā vienošanās par trīspusējo sadarbību ietekmes uz tirgu neesamību. Ja tas tā nav, pārsūdzētajā spriedumā pārāk liela nozīme būtu piešķirta uzņēmuma izmēram kā naudas sodu noteicošajam faktoram un tas būtu pretrunā 1998. gada pamatnostādnēm un Tiesas judikatūrai.

23

Komisija uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju argumenti ir jānoraida kā nepamatoti un nepieņemami.

Tiesas vērtējums

24

Vispirms ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa ir skaidri izklāstījusi, it īpaši pārsūdzētā sprieduma 140.–143. punktā, iemeslus, kuru dēļ tās ieskatā Komisija varēja attiecīgo pārkāpumu kvalificēt kā “īpaši smagu” un līdz ar to noteikt naudas soda sākumsummu EUR 50 miljonu apmērā, neņemot vērā šī pārkāpuma konkrēto ietekmi uz attiecīgo tirgu, jo tai nebija pienākuma to darīt.

25

Kā Vispārējā tiesa ir norādījusi minētajos 140.–143. punktā, atsaukdamās uz 1998. gada pamatnostādņu 1. punkta A apakšpunktu, šī ietekme ir jāņem vērā tikai “gadījumos, kad to iespējams noteikt”. Vispārējās tiesas ieskatā, ja runa ir par globālu vienošanos, ar ko ir paredzēts atbrīvoties no iespējamās konkurences, kuras konkrētās sekas hipotētiski ir grūti noteikt, Komisijai nav pienākuma precīzi atainot konkrēto aizliegtās vienošanās ietekmi uz tirgu un to aprēķināt, bet tā var balstīties uz šādas ietekmes iespējamības aplēsēm.

26

Šāds vērtējums ir atbilstošs Tiesas judikatūrai, saskaņā ar ko pārkāpuma konkrētā ietekme uz tirgu nav izšķirošais kritērijs, lai noteiktu naudas sodu apmērus. Īpaši apstākļiem, kas attiecas uz pārkāpuma izdarīšanas nodoma aspektu, var būt lielāka nozīme nekā tiem, kuri attiecas uz tā sekām, it īpaši, ja runa ir par sevišķi smagiem pārkāpumiem, tādiem kā tirgu sadale (skat. spriedumus Thyssen Stahl/Komisija, C‑194/99 P, EU:C:2003:527, 118. punkts; Prym un Prym Consumer/Komisija, C‑534/07 P, EU:C:2009:505, 96. punkts, kā arī Carbone‑Lorraine/Komisija, C‑554/08 P, EU:C:2009:702, 44. punkts).

27

Turklāt Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 141. un 142. punktā ir nepārprotami izskaidrojusi, ka bez jebkādām pretrunām apstrīdētajā lēmumā tika konstatēts, pirmkārt, ka trīspusējā sadarbība tika izveidota un acīmredzot bija tāda, kas varētu ietekmēt tirgu, un, otrkārt, ka šī ietekme tomēr nebija aprēķināma, jo nebija iespējams pietiekami droši noteikt konkurences parametrus (cenu, komercnosacījumus, kvalitāti, jauninājumus un citus), kas būtu piemērojami pārkāpumu neesamības gadījumā.

28

Ņemot vērā iepriekš minēto, nav jāizvērtē pārējie apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītie argumenti attiecībā uz gadījumu, kad no pārsūdzētā sprieduma izrietētu, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir ņēmusi vērā pārkāpuma konkrēto ietekmi uz tirgu.

29

Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējas iebilst, ka pārsūdzētajā spriedumā netika kritizēts trīspusējās sadarbības ietekmes uz tirgu neesamības dēļ apgalvotais naudas soda sākumsummas apmēra nesamērīgums, ir pietiekami atgādināt, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka naudas soda apmēra piemērotības izvērtēšana ir Vispārējās tiesas kompetencē un ka principā Tiesai, kura, apelācijas tiesvedībā lemjot par tiesību jautājumiem, balstās uz tiesisko apziņu, nav jāveic savs novērtējums, lai aizstātu Vispārējās tiesas novērtējumu, kuru tā, īstenojot tai piešķirto neierobežoto kompetenci, ir veikusi, lemjot par naudas sodu apmēru, kas uzņēmumiem ir uzlikti par Savienības tiesību pārkāpumu (skat. spriedumu SGL Carbon/Komisija, C‑328/05 P, EU:C:2007:277, 98. punkts, kā arī spriedumu Quinn Barlo u.c./Komisija, C‑70/12 P, EU:C:2013:351, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

30

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pirmais apelācijas sūdzības iesniedzēju apelācijas sūdzībā minētais pamats ir noraidāms.

Par otro pamatu saistībā ar pārsūdzētā sprieduma pamatojuma nepietiekamību un atteikumu piemērot principu par labvēlīgāko tiesisko regulējumu attiecībā uz trīspusējo sadarbību

Lietas dalībnieku argumenti

31

Savā otrajā pamatā apelācijas sūdzības iesniedzējas vispirms apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav pienācīgi izklāstījusi pamatojumu, kādēļ tā noraidīja pamatu par 2002. gada paziņojuma par sadarbību nepiemērošanu.

32

Attiecībā uz būtību tās uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, piemērojot 1996. gada paziņojumu par sadarbību 2002. gada paziņojuma vietā, neievērojot principu par labvēlīgāko tiesisko regulējumu, kas noteikts Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7. pantā, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta 1. punktā, saskaņā ar kuru labvēlīgākais tiesību akts ir jāpiemēro ar atpakaļejošu spēku.

33

Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka, tā kā 1996. gada paziņojumā par sadarbību atšķirībā no 2002. gada paziņojuma naudas soda samazināšana ir atkarīga no faktu neapstrīdēšanas, tad šis samazinājums tām ir ticis atteikts, balstoties uz apstākli, kas apstrīdētā lēmuma datumā vairs nebija piemērojams.

34

Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka tām saskaņā ar 2002. gada paziņojuma par sadarbību 23. punktu papildus daļējam atbrīvojumam no naudas soda, kas tika piešķirts par to, ka, pateicoties tām, varēja pierādīt, ka aizliegtā vienošanās pastāvējusi ilgāku laikposmu, bija jāsaņem naudas soda papildu samazinājums par pierādījumiem, kuriem ir nozīmīga pievienotā vērtība salīdzinājumā ar pierādījumiem, kas jau bija Komisijas rīcībā.

35

Apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka tās ir sniegušas pierādījumus par atsevišķu sanāksmju norisi, kas esot ļāvuši Komisijai pagarināt konstatētā pārkāpuma ilgumu, nosakot tā sākšanās datumu 1998. gada 28. aprīlī1999. gada 2. jūnija vietā. Tomēr, lai gan Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 588. un 589. apsvērumā de facto piešķīra priekšrocību, kas atbilst 2002. gada paziņojuma par sadarbību 23. punkta b) apakšpunkta trešajai daļai, pēdējā minētā savukārt nepiešķīra naudas soda samazinājumu saskaņā ar šī paša paziņojuma 23. punkta a) apakšpunktu ar vienīgi tādu pamatojumu, apelācijas sūdzības iesniedzēju ieskatā, ka 1996. gada paziņojuma par sadarbību D sadaļas izpratnē apelācijas sūdzības iesniedzējas esot apstrīdējušas pret konkurenci vērsto mērķi un sanāksmju saturu.

36

Komisija šos argumentus apstrīd, norādot, ka tie nav pamatoti.

Tiesas vērtējums

37

Šīs lietas apstākļos ir jāpārbauda, vai Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nekritizējot apstrīdēto lēmumu, ar pamatojumu, ka Komisija tajā ir izvērtējusi apelācijas sūdzību iesniedzēju uzvedību attiecībā uz 1996. gada paziņojumu par sadarbību, tām līdz ar to atsakot labvēlīgākas attieksmes priekšrocību, kas būtu varējusi izrietēt no 2002. gada paziņojuma par sadarbību.

38

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka – pat ja viennozīmīgi 1996. gada paziņojumā par sadarbību, kas šajā lietā ir piemērojams ratione temporis, nav neviena punkta, kurā būtu noteikts, ka Komisijai nav jāņem vērā uzņēmumu atklātie fakti, kuriem ir ietekme uz aizliegtās vienošanās smagumu un ilgumu,– šī iestāde tomēr ir ņēmusi vērā, kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 185. un 186. punkta, kuros ir atsauce uz apstrīdētā lēmuma preambulas 584., 585, 588. un 589. apsvērumu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas, atklādamas faktus, par kuriem Komisijai iepriekš nebija zināms, ļāva noteikt ilgāku pārkāpuma laika posmu, tajā iekļaujot laiku no 1998. gada 28. aprīļa līdz 1999. gada 2. jūnijam. Komisija līdz ar to šo sadarbību uzskatīja par atbildību mīkstinošu apstākli, kas tai ļāva apelācijas sūdzības iesniedzējām piešķirt naudas soda pamatsummas samazinājumu EUR 9,375 miljonu apmērā nolūkā pēdējās minētās nesodīt par to sadarbību, piemērojot naudas sodu, kas ir lielāks par to, ko tām būtu bijis jāmaksā, ja nebūtu notikusi šī sadarbība. Tādējādi, kā Vispārējā tiesa norādīja minētā sprieduma 187. punktā, apelācijas sūdzības iesniedzējām piemērojamā naudas soda pamatsumma, to šādi samazinot, bija identiska hipotētiskajai summai, ko tām būtu bijis jāmaksā par pārkāpumu, kura ilgums ir par vienu gadu īsāks.

39

Vispārējā tiesa apstrīdētā sprieduma 177. un 180. punktā arī atzina, ka attiecībā uz laika posmu no 1999. gada 2. jūnija līdz 12. novembrim apelācijas sūdzības iesniedzējas nav sniegušas nekādus tādus pierādījumus, kas jau nebūtu bijuši Komisijas rīcībā, bet tikai apstiprinājušas atsevišķu sanāksmju notikšanu, turklāt vienlaikus apstrīdot šo sanāksmju pret konkurenci vērstā mērķa esamību.

40

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka uzņēmuma sadarbība ar Komisiju var pamatot naudas soda samazinājumu saskaņā ar 1996. gada paziņojumu par sadarbību vienīgi tad, ja tā efektīvi ļauj Komisijai izpildīt tās pienākumu konstatēt pārkāpumu un to izbeigt (šajā ziņā skat. spriedumu SGL Carbon/Komisija, EU:C:2007:277, 83. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt ir jāatgādina, ka Komisijai ir liela novērtējuma brīvība, lai novērtētu uzņēmuma sadarbības kvalitāti un lietderību (spriedums SGL Carbon/Komisija, EU:C:2007:277, 88. punkts).

41

Tādējādi, kā ir konstatējusi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 185. punktā, Komisija atbilstoši 2002. gada paziņojuma par sadarbību 28. punktam ir novērtējusi trīspusējo sadarbību starp apelācijas sūdzības iesniedzējām un Prym un Coats grupām, ņemot vērā 1996. gada paziņojumu par sadarbību, jo minētās grupas iesniedza savus lūgumus piemērot paziņojumu par sadarbību attiecībā uz pārkāpumiem saistībā ar rāvējslēdzēju tirgu pirms 2002. gada 14. februāra – datuma, sākot no kura 1996. gada paziņojums par sadarbību tika aizstāts ar 2002. gada paziņojumu par sadarbību.

42

Tomēr ir jākonstatē, ka gan 1996. gada paziņojumā par sadarbību (C un D sadaļā), gan 2002. gada paziņojumā (21. un 23. punktā) ir prasība par nosacījumu, ka, lai varētu saņemt naudas soda, kas pretējā gadījumā tiktu uzlikts, samazinājumu, attiecīgajiem uzņēmumiem ir pienākums sniegt Komisijai pierādījumus, kas apstiprina izdarītā pārkāpuma esamību.

43

Šajā ziņā nevar pamatoti apgalvot, ka informācija, kas neatbilst nosacījumam, ka tai ir “[jā]apstiprina izdarītā pārkāpuma esamība” 1996. gada paziņojuma par sadarbību izpratnē, varēja tikt uzskatīta par pierādījumiem, kam ir “būtiska pievienotā vērtība salīdzinājumā ar pierādījumiem, kuri jau bija Komisijas rīcībā” 2002. gada paziņojuma par sadarbību 21. punkta izpratnē.

44

Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tikai Vispārējā tiesa ir kompetenta, pirmkārt, konstatēt faktus, izņemot gadījumu, kad no šai tiesai iesniegtiem lietas materiāliem izriet faktu konstatējumu saturiskā nepareizība, un, otrkārt, vērtēt šos faktus. Savukārt Tiesai saskaņā ar LESD 256. pantu ir kompetence pārbaudīt šo faktu juridisko kvalifikāciju un Vispārējas tiesas paredzētās tiesiskās sekas, izņemot šo faktu sagrozīšanas gadījumu. Katrā ziņā ir jānorāda, ka šādai sagrozīšanai ir skaidri jāizriet no lietas materiāliem, lai nebūtu jāveic jauna faktu un pierādījumu izvērtēšana.

45

Taču Tiesā apelācijas sūdzības iesniedzējas nav pierādījušas un nav pat apgalvojušas, ka Vispārējā tiesa būtu acīmredzami sagrozījusi faktus, atzīdama, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas neizpildīja 1996. gada paziņojuma par sadarbību prasības, kas minētas šī sprieduma 42. punktā, un līdz ar to tādas pašas prasības, kas ir noteiktas 2002. gada paziņojumā par sadarbību.

46

Turklāt attiecībā uz laika periodu pirms 1999. gada 2. jūnija ir jāatgādina, kā tas tika norādīts šī sprieduma 38. punktā, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju sadarbība tika atalgota ar piemērojamā naudas soda pamatsummas samazinājumu, kas pēdējām minētajām tika piešķirts kā atbildību mīkstinošs apstāklis, kas neietilpst 1996. gada paziņojuma par sadarbību noteikumos.

47

Taču, kā ir norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 69.–71. punktā, attiecīgie uzņēmumi nevar pretendēt uz dubultu atlīdzināšanu par tās pašas informācijas sniegšanu, proti, tās, kura tām ļāva saņemt daļēju atbrīvojumu no naudas soda par laika posmu, uz kuru tās atsaucas, ja tai pašai informācijai attiecībā uz vēlāku laika posmu nav nekādas pievienotās vērtības Komisijas izmeklēšanā.

48

No tā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju otrais pamats, uz ko tās atsaucas savā apelācijas sūdzībā, ir jānoraida bez vajadzības spriest par apgalvoto principa par labvēlīgāko tiesisko regulējumu piemērojamību Savienības tiesību konkurences noteikumu pārkāpumu, uz kuriem attiecas 1996. un 2002. gada paziņojumi par sadarbību, jomā.

Par trešo pamatu, kas ir vērsts pret atteikumu piemērot naudas soda maksimālo apmēru 10 % no YKK Stocko apgrozījuma naudas soda daļai, par kuru šī sabiedrība bija vienīgā atbildīgā, ciktāl tas attiecas uz BWA sadarbību

Lietas dalībnieku argumenti

49

Saistībā ar savas apelācijas sūdzības trešo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka, noraidot pamatu par naudas soda maksimālā apmēra 10 % nepareizu piemērošanu attiecībā uz BWA sadarbību par laikposmu, pirms YKK Holding iegādājās YKK Stocko, – laikposmu, kurā pēdējā minētā tiek uzskatīta par vienīgo atbildīgo par pārkāpumu –, Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, tostarp samērīguma, vienlīdzīgas attieksmes un sodu individualitātes principus, saskaņā ar ko uzņēmumu var sodīt tikai par nodarījumiem, kuros tas ir personīgi vainojams.

50

Faktiski naudas soda daļa, kas attiecas uz sākotnējo pārkāpuma laikposmu, ir EUR 19,25 miljoni, kas atbilst 55 % no YKK Stocko kopējā apgrozījuma 2006. gadā, kas bija EUR 34,91 miljons, tātad ievērojami vairāk nekā Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajā daļā paredzētais maksimālais apmērs.

51

Komisija iebilst, ka šis arguments ir balstīts uz juridiski kļūdainu 10 % maksimālā apmēra, kas paredzēts minētajā Regulā Nr. 1/2003, mērķa interpretāciju.

52

Būtībā Komisija uzskata, ka bija jāuzliek vienreizējs naudas sods. Šī iestāde uzskata, ka Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajā daļā paredzētais maksimālais apmērs nav naudas soda elements, kas saistīts ar koluzīvo darbību pārkāpuma periodā, bet likumā noteiktais maksimālais apmērs, kas saistīts ar finansiālo spēju samaksāt sodu un paredz galvenokārt aizsargāt uzņēmumu no pārmērīga soda uzlikšanas, ņemot vērā tā izmēru lēmuma par naudas soda uzlikšanu pieņemšanas brīdī. Svarīga tātad būtu uzņēmuma ekonomiskā spēja, uz ko norāda kopējais apgrozījums, kāda pastāv lēmuma par naudas soda piemērošanu pieņemšanas brīdī. Vienīgi šie apsvērumi spēj izskaidrot iemeslu, kāpēc minētajā noteikumā ir skaidra atsauce uz apgrozījumu iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā, kāds tas bija, pirms Komisija pieņēma lēmumu aprēķināt 10 % maksimālo apmēru. Līdz ar to, nosakot naudas soda apmēru, nebūtu nozīmes tam, ka uzņēmumam kādā brīdī pagātnē, pirms attiecīgo sabiedrību iegādājusies uzņēmumu grupa, kā tas ir šajā gadījumā, ir bijusi mazāka finansiālā spēja.

53

Komisija piebilst, ka pat tad, ja mātesuzņēmums nolemj nesniegt nekādu finansiālu atbalstu savam meitasuzņēmumam saistībā ar naudas soda daļu, par kuru šis pēdējais ir vienīgais atbildīgais, kas varētu apdraudēt šī meitasuzņēmuma dzīvotspēju, šeit runa ir vienīgi par mātesuzņēmuma investīciju īstenošanai piemītošo neatņemamo risku, kas saistīts ar juridisku personu, proti, meitasuzņēmumu, kurš pirms, bet arī pēc iegādes ir veicis pret konkurenci vērstu ar naudas sodu sodāmu rīcību. Iegūstot kontroli pār meitasuzņēmumu, mātesuzņēmums uzņemas šo risku, kuru tas tomēr var ierobežot, pārdošanas līgumā ar šīs sabiedrības sākotnējo īpašnieku paredzot zaudējumu atlīdzību.

54

Komisija piebilst, ka vienīgi uzņēmums, kas ir atbildīgs pēdējos pārkāpuma laika posmos un galīgā lēmuma pieņemšanas brīdī, ir atbilstošā atsauces vienība, lai novērtētu atbildību un preventīvo ietekmi, tiktāl, ciktāl Komisija ir pierādījusi, ka šis uzņēmums, proti, vienība, kas ietilpst jaunajā mātesuzņēmumā, ir piedalījies pārkāpumā. Šo pašu iemeslu dēļ Komisija apgalvo, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nevar pamatoti norādīt, ka naudas sods tika noteikts, pārkāpjot samērīguma vai vienlīdzīgas attieksmes principu.

Tiesas vērtējums

55

Trešais apelācijas sūdzības pamats atklāj būtisku jautājumu par likumā noteiktā naudas soda maksimālā apmēra noteikšanu Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta izpratnē pēctecīgas atbildības gadījumā vienas vienošanās ietvaros un, precīzāk, ja vienība, kas bija šīs aizliegtās vienošanās dalībniece, nonāk citas ekonomiskās grupas sastāvā, kas arī ir piedalījusies pārkāpumā, esoša uzņēmuma kontrolē aizliegtās vienošanās laikā.

56

Šajā ziņā apelācijas sūdzības iesniedzējas kritizē pārsūdzēto spriedumu par to, ka tā 192.–195. un 204. punktā Vispārējā tiesa ir pārņēmusi nostāju, ko Komisija ir paudusi apstrīdētajā lēmumā, kas ir likumīga vienreizēja maksimālā apmēra izmantošana, ko aprēķina, pamatojoties tikai uz grupas YKK kopējo apgrozījumu visā pārkāpuma laika posmā no 1991. gada 24. maija līdz 2001. gada 15. martam, proti, deviņu gadu un deviņu mēnešu laikā, tajā iekļaujot pārkāpuma pirmo laika posmu no 1991. gada 24. maija līdz 1997. gada 1. martam, tas ir, piecus gadus un deviņus mēnešus, par kuru YKK Holding un YKK Corp. nav atbildīgas, jo meitasuzņēmums YKK Stocko tiem šajā pēdējā laika posmā vēl nepiederēja.

57

Ir svarīgi uzsvērt, ka apelācijas sūdzības trešajam pamatam varētu būt ietekme vienīgi uz naudas soda daļu, kuras apmērs ir EUR 19 250 000, kas tika uzlikta YKK Stocko atsevišķi un attiecas tikai uz pārkāpumiem, ko tā ir izdarījusi viena pati, pirms YKK Holding to iegādājās, atlikušajai naudas soda daļai esot EUR 49 000 000, kas turklāt netiek apstrīdēts šajā apelācijas sūdzībā.

58

Šajā ziņā ir jākonstatē, pirmkārt, ka Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrās daļas formulējums ir nepārprotams, ciktāl tajā ir paredzēts, ka “attiecībā uz katru uzņēmumu un uzņēmumu apvienību, kas piedalās pārkāpumā, soda nauda nepārsniedz 10 % no tās kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības [finanšu] gadā”.

59

Taču jēdzienam “uzņēmums [..], kas piedalās pārkāpumā” minētās tiesību normas izpratnē ir jābūt tādam pašam kā jēdzienam EKL 81. panta piemērošanas nolūkā, šādu jēdzienu nevar interpretēt citādi, lai konstatētu vainu par pārkāpumu un lai piemērotu 10 % maksimālo apmēru.

60

Tādējādi, ja, kā šajā lietā, uzņēmumu, ko Komisija uzskata par vainīgu EKL 81. panta pārkāpumā, iegādājas cits uzņēmums, kura ietvaros tas kā meitasuzņēmums saglabā atsevišķas ekonomiskas vienības statusu, Komisijai ir jāņem vērā katras šīs ekonomiskās vienības apgrozījums, lai tām vajadzības gadījumā piemērotu 10 % maksimālo apmēru.

61

Šajā lietā Komisija ir pareizi sadalījusi katra uzņēmuma, kas piedalījās pārkāpumā, atbildību, ņemot vērā, ka pirms 1997. gada marta – brīža, kad YKK Holding iegādājās YKK Stocko – pēdējais un YKK grupa bija divas “ekonomiskas vienības” vai atsevišķi uzņēmumi EKL 81. panta un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta izpratnē. Tā tomēr no šī fakta nesecināja, ka ir jāpiemēro 10 % maksimālais apmērs.

62

Līdz ar to nevar atbalstīt Komisijas norādīto argumentu, saskaņā ar kuru attiecīgā pārkāpuma laika posmā esot vainojams viens un tas pats uzņēmums, kura struktūra un finansiālā spēja laika gaitā ir attīstījusies. Turklāt šīs lietas gadījumā tāda attīstība nav YKK Stocko uzņēmuma izaugsmes, tā apgrozījuma palielināšanās vai arī neatkarīgu uzņēmumu iegādāšanās šīs aizliegtās vienošanās laikā rezultāts, bet tā tieši pretēji ir rezultāts tam, ka šo uzņēmumu iegādājās cits uzņēmums.

63

Šajā ziņā ir jānorāda, ka mērķis, 23. panta 2. punktā nosakot nepārsniegt 10 % no katra uzņēmuma, kas ir piedalījies pārkāpumā, apgrozījuma, ir it īpaši izvairīties no tāda naudas soda piemērošanas, kura apmērs pārsniedz minētā uzņēmuma maksātspēju brīdī, kad Komisija to ir atzinusi par vainīgu pārkāpumā un piemērojusi finansiālu sankciju.

64

Iepriekšējā punktā paustais konstatējums ir apstiprināts Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajā daļā, ar ko attiecībā uz naudas soda maksimālo apmēru 10 % tiek prasīts, lai tas tiktu aprēķināts, balstoties uz finanšu gadu pirms Komisijas lēmuma par pārkāpuma sodīšanu pieņemšanas. Taču šāda prasība tiek pilnībā ievērota, ja, kā tas ir šajā gadījumā, šī maksimālā robeža tiek noteikta, pamatojoties tikai uz meitasuzņēmuma apgrozījumu, ciktāl tas attiecas uz naudas sodu, kas tai vienīgajai uzlikts par laika posmu, pirms to iegādājās mātesuzņēmums, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas šajā apelācijas sūdzībā neapstrīd. No tā izriet, ka šādos apstākļos atbildīgā uzņēmuma kā ekonomiskas vienības strukturālā evolūcija faktiski tiek ņemta vērā, aprēķinot naudas sodu.

65

Tāpat nevar piekrist Komisijas argumentam, ka par pārkāpuma laika posmu būtu jāuzliek vienreizējs naudas sods. Kā Komisija to atzina tiesas sēdē, attiecībā uz naudas soda daļu, par kuru YKK Stocko tika atzīta par vienīgo atbildīgo, nebūtu iespējams veikt šīs daļas naudas soda piedziņu no mātesuzņēmuma YKK Stocko nemaksāšanas gadījumā. Sabiedrību nevar saukt pie atbildības par pārkāpumiem, ko neatkarīgi ir veikuši tās meitasuzņēmumi datumā pirms to iegādāšanās, pēdējiem minētajiem pašiem ir jāuzņemas atbildība par savu prettiesisko rīcību laikā pirms šīs iegādāšanās, nepastāvot iespējai piemērot atbildību sabiedrībai, kas tos iegādājās (skat. spriedumu Cascades/Komisija, EU:C:2000:626, 77.–79. punkts).

66

Turklāt ir jānorāda, ka šī sprieduma 60.–65. punktā paustie konstatējumi atbilst, pirmkārt, samērīguma principam un, otrkārt, personīgās atbildības un sodu individualitātes principam, kas izriet no Tiesas judikatūras (spriedums Britannia Alloys & Chemicals/Komisija, C‑76/06 P, EU:C:2007:326, 24. punkts, attiecībā uz samērīguma principu; spriedumi General Química u.c./Komisija, C‑90/09 P, EU:C:2011:21, 34.–36. punkts, un ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, C‑352/09 P, EU:C:2011:191, 143. punkts, attiecībā uz personīgās atbildības un sodu individualitātes principu).

67

No iepriekšminētā izriet, bez nepieciešamības izvērtēt argumentu par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, ka trešais apelācijas sūdzības pamats ir jāatzīst par pamatotu, ciktāl Vispārējā tiesa ir veikusi kļūdainu Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrās daļas interpretāciju.

68

Līdz ar to pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ, ciktāl saistībā ar BWA sadarbību tas attiecas uz 10 % likmes piemērošanu naudas soda maksimālā apmēra noteikšanai, kas tika aprēķināts, pamatojoties uz YKK grupas apgrozījumu gadā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, attiecībā uz pārkāpuma laika posmu, par ko YKK Stocko bija vienīgā atbildīgā.

Par ceturto pamatu attiecībā uz preventīvā reizināšanas koeficienta piemērošanu saistībā ar BWA sadarbību par laika posmu, pirms YKK Holding iegādājās YKK Stocko

Lietas dalībnieku argumenti

69

Ceturtajam pamatam, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīja savas apelācijas sūdzības pamatošanai, ir divas daļas.

70

Runājot par šī pamata pirmo daļu, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu, kas tai ir noteikts saskaņā Eiropas Savienības Tiesas statūtu 36. un 53. pantu.

71

Šajā ziņā tās norāda, ka Vispārējā tiesa nav spriedusi par viņu argumentu, saskaņā ar kuru, lai gan Komisija bija pamatojusi tieši preventīvā reizināšanas koeficienta piemērošanu lielākiem finanšu līdzekļiem, nekā bija konkurentiem salīdzinājumā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju rīcībā esošiem, šādu attieksmi nevarēja piemērot attiecībā uz YKK Stocko tās izmēra un ierobežoto līdzekļu dēļ, lai gan tā ir vienīgā atbildīgā par pārkāpumu laika posmā pirms 1997. gada marta.

72

Apelācijas sūdzības iesniedzēju ieskatā Vispārējā tiesa esot tikai atkārtojusi, ka apgrozījums ir piemērots kritērijs, lai novērtētu uzņēmuma ekonomisko spēju, un atgādinājusi Tiesas judikatūru attiecībā uz preventīvā reizināšanas koeficienta piemērošanas mērķiem. Līdz ar to tās nesaprotot iemeslus, kāpēc viņu pamats attiecībā uz preventīvā reizināšanas koeficienta piemērošanu tika noraidīts.

73

Attiecībā uz šī pamata otro daļu apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka Vispārējā tiesa esot pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, samērīguma, sodu un sankciju individualitātes, kā arī vienlīdzīgas attieksmes principus, uzskatīdama, ka preventīvā reizināšanas koeficienta piemērošana bija pamatota ne tikai par pārkāpuma laika posmu pēc 1997. gada marta, bet arī par laika posmu pirms šī datuma, tas ir, pirms YKK Holding iegādājās YKK Stocko.

74

Kas attiecas uz sodu individualitātes principa pārkāpumu, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā saikni, kurai ir jāpastāv starp atbildību un sodu, atzīstot par pareizu Komisijas pieeju, saskaņā ar kuru preventīvo reizināšanas koeficientu varēja piemērot, pamatojoties uz YKK grupas izmēru un resursiem, pat naudas soda daļā, kas attiecas uz pārkāpuma laika posmu, pirms YKK Holding iegādājās YKK Stocko.

75

Apelācijas sūdzības iesniedzēju ieskatā judikatūrā ir izdalīti divi iemesli, kas var attaisnot preventīvā reizināšanas koeficienta piemērošanu, proti, vajadzība naudas sodam nodrošināt nozīmīgu preventīvu ietekmi un fakts, ka lielo uzņēmumu rīcībā pārkāpuma laikā varēja būt ievērojamāki resursi nekā to konkurentiem un tātad tie atradās labākā situācijā, lai zinātu tiesības un rīkotos to noteiktajās robežās. It īpaši saistībā ar otro naudas soda palielināšanas pamatu Vispārējā tiesa esot atzinusi, ka attiecīgo uzņēmumu izmēram jāattiecas uz to situāciju pārkāpuma brīdī (spriedums Hoechst/Komisija, T‑410/03, EU:T:2008:211, 379. un 382. punkts). No tā izrietētu, ka preventīvā reizināšanas koeficienta piemērošanas nolūkā var ņemt vērā tikai par pārkāpumu atbildīgā uzņēmuma resursus un finanšu līdzekļus.

76

Tātad, lai gan Komisija bija pareizi uzskatījusi, ka YKK Stocko pārkāpuma laika posmā, pirms YKK Holding to iegādājās, proti, laika posmā no 1991. gada maija līdz 1997. gada martam, bija vienīgais par pārkāpumu atbildīgais uzņēmums, tā tomēr preventīvā reizināšanas koeficienta piemērošanas nolūkā ņēma vērā kopējo YKK Holding un YKK Corp. izmēru un resursus, neņemot vērā, ka YKK Stocko bija maza sabiedrība ar ierobežotiem līdzekļiem un bez juridiskā dienesta.

77

Runājot par preventīvā reizināšanas koeficienta otro uzdevumu, proti, tā preventīvo ietekmi, apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka pienākums maksāt naudas sodu ir tikai uzņēmumam, kas ir atzīts par atbildīgu EKL 81. panta pārkāpumā, un nevis tā mātes uzņēmumiem. Tādējādi YKK Stocko ierobežoto resursu dēļ, nepārkāpjot samērīguma principu, nebūtu bijis iespējams palielināt naudas soda apmēru saistībā ar preventīvo mērķi.

78

Attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka Vispārējā tiesa, nosakot preventīvā reizināšanas koeficienta piemērošanu naudas soda daļā, kas piemērots par laika posmu pirms 1997. gada marta, būtībā ir vienādi izturējusies pret divām situācijām, kas ir nesalīdzināmas, proti, YKK Stocko un YKK grupas situāciju.

79

Komisija apstrīd visus apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus un tos uzskata par nepamatotiem.

Tiesas vērtējums

80

Attiecībā uz argumentiem par apgalvoto pārsūdzētā sprieduma motivācijas trūkumu vispirms ir jānorāda, ka tā 203. un 204. punktā Vispārējā tiesa ir precizējusi iemeslus, kas tās ieskatā var attaisnot to, ka, lai piemērotu preventīvo reizināšanas koeficientu, tiek ņemts vērā ekonomiskās vienības, kurā apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī ietilpst visas apelācijas sūdzības iesniedzējas, apgrozījums.

81

Turklāt, kā Komisija ir pareizi norādījusi, apelācijas sūdzības 114. punkts atklāj, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas varēja saprast Vispārējās tiesas vērtējumu, kas tostarp ir sniegts pārsūdzētā sprieduma 203. un 204. punktā, saskaņā ar ko noteicošais vērā ņemamais faktors, aprēķinot naudas sodu un tā preventīvo iedarbību, ir attiecīgā uzņēmuma ekonomiskā spēja, kāda tā ir lēmuma, ar kuru nosaka naudas sodu, pieņemšanas laikā.

82

Šajos apstākļos apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentācija attiecībā uz apgalvoto pārsūdzētā sprieduma motivācijas trūkumu ir jānoraida.

83

Apelācijas sūdzības iesniedzējas sava ceturtā pamata otrajā daļā apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, 204. punktā nospriezdama, ka Komisija, lai piemērotu preventīvo reizināšanas koeficientu, bija pareizi ņēmusi vērā apelācijas sūdzības iesniedzēju, uzskatot tās par vienu ekonomisku vienību, izmēru un iepriekšējā gada pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas apgrozījumu.

84

Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka jēdziens “preventīvs” ir viens no faktoriem, kas ir jāņem vērā, aprēķinot naudas soda apmēru. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka tādu EKL 81. panta pārkāpuma dēļ uzlikto naudas sodu kā Regulas Nr. 1 23. panta 2. punktā paredzētais mērķis ir cīnīties pret pretlikumīgām attiecīgo uzņēmumu darbībām, kā arī atturēt gan attiecīgos uzņēmumus, gan citus tirgus dalībniekus no iespējamiem Savienības konkurences tiesību noteikumu pārkāpumiem. Šajā ziņā saikne starp, no vienas puses, uzņēmumu izmēru un resursu kopumu un, no otras puses, nepieciešamību nodrošināt naudas soda preventīvo iedarbību nav apšaubāma (spriedumi Showa Denko/Komisija, C‑289/04 P, EU:C:2006:431, 16. punkts, un Lafarge/Komisija, C‑413/08 P, EU:C:2010:346, 102. punkts).

85

Faktiski ietekme uz attiecīgo uzņēmumu ir galvenais pamats, kas attaisno to, ka tiek ņemts vērā šī uzņēmuma izmērs un resursu kopums, lai nodrošinātu naudas soda pietiekami preventīvo iedarbību, tā kā sodam nevajadzētu būt nenozīmīgam, it īpaši salīdzinājumā ar minētā uzņēmuma finansiālo spēju (spriedums Lafarge/Komisija, EU:C:2010:346, 104. punkts).

86

No tā izriet, ka ar mērķi uzlikt naudas sodu, kura apmēram varētu būt attiecīgos uzņēmumus atturoša iedarbība, lai nākotnē netiktu pārkāptas Savienības konkurences tiesību normas, ir jāņem vērā uzņēmumu apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī esošais izmērs un resursu kopums. Līdz ar to minēto uzņēmumu izmērs un resursu kopums, kas to stadijā pirms pārkāpuma izdarīšanas, iespējams, bija mazāki, ir nebūtisks, nosakot reizināšanas koeficientu ar preventīvu mērķi (spriedums Alliance One International/Komisija, C‑668/11 P, EU:C:2013:614, 64. punkts).

87

Līdz ar to fakts, ka YKK Holding un YKK Corp. par YKK Stocko izdarīto pārkāpumu laikā pirms 1997. gada marta nav sauktas pie atbildības solidāri, ir nebūtisks, nosakot preventīvo reizināšanas koeficientu.

88

Šo secinājumu neatspēko apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentācija, kuras kopsavilkums ir izklāstīts šī sprieduma 73.–78. punktā.

89

Attiecībā uz apgalvoto saistības starp atbildību un sodu neesamību ir jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas ir sajaukušas loģiku, uz ko balstās naudas soda maksimālā apmēra ierobežojums 10 % apmērā no apgrozījuma, kas ir paredzēts Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajā daļā, – šis jautājums jau tika izskatīts saistībā ar apelācijas sūdzības trešo pamatu –, ar loģiku, kas ir preventīvā reizināšanas koeficienta piemērošanas pamatā.

90

Maksimālā apmēra ierobežojums ir paredzēts, lai par izdarīto pārkāpumu uzliktā naudas soda apmēru padarītu atbilstošu par atbildīgu atzītā uzņēmuma ekonomiskajai spējai, pat ja atsauces laika posms apgrozījuma aprēķināšanai, kas jāņem vērā, ir finanšu gads pirms Komisijas lēmuma par soda uzlikšanu šim uzņēmumam.

91

Savukārt finansiālas sankcijas preventīvās ietekmes meklējumos galvenokārt ir paredzēts nodrošināt ekonomiskās vienības, kas ir Komisijas lēmuma adresāte, disciplīnu tās nākotnes uzvedībā. Šādai iedarbībai noteikti ir jārodas attiecībā uz konkrēto uzņēmumu stāvoklī, kādā tas ir brīdī, kad tiek pieņemts šāds lēmums.

92

Šajā lietā, kā norādīja arī Komisija, YKK Stocko datumā, kad tika pieņemts apstrīdētais lēmums, vairs nepastāvēja kā neatkarīga ekonomiska vienība. Līdz ar to naudas soda atturošās iedarbības meklējumiem noteikti jāattiecas uz YKK grupu, kuras sastāvdaļa šajā brīdī bija YKK Stocko, neatkarīgi no tā, ka YKK Corp. un YKK Holding nebija piedalījušās pārkāpumā laika posmā no 1991. gada maija līdz 1997. gada martam.

93

Turklāt ir jānorāda, ka atturošās iedarbības meklējumi neattiecas vienīgi uz uzņēmumiem, kuri ir tieši minēti lēmumā, ar kuru nosaka naudas sodus, tādā ziņā, ka ir jāattur arī citi līdzīga lieluma uzņēmumi, kuriem ir tādas pašas iespējas, atturēties no piedalīšanās līdzīgos Savienības konkurences tiesību noteikumu pārkāpumos (spriedums Caffaro/Komisija, C‑447/11 P, EU:C:2013:797, 37. punkts).

94

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītais ceturtais pamats apelācijas sūdzības pamatošanai ir jānoraida.

Par prasību Vispārējā tiesā

95

Atbilstoši Tiesas statūtu 61. panta pirmās daļas otrajam teikumam pārsūdzētā sprieduma atcelšanas gadījumā tā var pati pieņemt galīgo spriedumu attiecīgā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija. Tāds ir šīs lietas gadījums, kas attiecas uz tiesvedības daļu par Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajā daļā paredzēta 10 % maksimālā apmēra noteikšanu saistībā ar BWA sadarbību.

96

Šajā ziņā, ņemot vērā šī sprieduma 55.–68. punktā izklāstītos apsvērumus, apstrīdētais lēmums ir jāatceļ daļā, kur tajā, lai piemērotu Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrajā daļā paredzēto 10 % maksimālo apmēru, tika ņemts vērā grupas YKK kopējais apgrozījums par pēdējo finanšu gadu pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, ciktāl tas attiecas uz pārkāpuma laika posmu, par kuru YKK Stocko tika atzīta par vienīgo, kas ir atbildīga par šo pārkāpumu.

97

Turklāt ir jāatgādina, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nav apstrīdējušas Komisijas noteikto naudas soda sākumsummu. Līdz ar to Tiesai, īstenojot savu neierobežoto jurisdikciju, jānosaka naudas sods, kas uzliekams vienīgi YKK Stocko par pārkāpumiem, ko BWA sadarbības ietvaros tā ir veikusi neatkarīgi un pašai par to atbildot, EUR 3 491 000 apmērā, kas atbilst 10 % no tās apgrozījuma finanšu gadā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

98

Visbeidzot, ir jānorāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas, pamatojoties uz 2002. gada paziņojumu par sadarbību, bija lūgušas Vispārējai tiesai samazināt par 20 % naudas sodu, kam piemērota apmēra maksimālā robeža 10 % apmērā no atbilstošā apgrozījuma. Šajā ziņā, ņemot vērā to, ka Komisija attiecībā uz naudas sodu, kas tika uzlikts par BWA sadarbību, šādu samazinājumu piešķīra un ka tas tika piemērots visām grupas YKK sabiedrībām, tajā skaitā YKK Stocko, ir jāpiemēro tāda pati galīgā aprēķina metode kā tā, ko Komisija īstenoja apstrīdētajā lēmumā, kas ir paredzēta 1998. gada pamatnostādnēs, proti, piemērot par sadarbību piešķirto samazinājumu pēc 10 % maksimālā apmēra no apgrozījuma piemērošanas.

99

Līdz ar to minētais 20 % samazinājums, pamatojoties uz 2002. gada paziņojumu par sadarbību, ir jāpiemēro grozītā naudas soda apmēram, kas noteikts šī sprieduma 97. punktā. Līdz ar to naudas sods, kas ir piemērots vienīgi YKK Stocko, ciktāl tas attiecas uz BWA sadarbību, ir jānosaka EUR 2 792 800 apmērā.

Par tiesāšanās izdevumiem

100

Atbilstoši Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktam Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu. Šī paša reglamenta 138. panta 3. punktā, kas ir piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz 184. panta 1. punktu, paredzēts, ka, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus. Tomēr Tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem.

101

Šajā gadījumā ir jānorāda, ka Tiesa apelācijas tiesvedībā atzina par pamatotu tikai vienu no apelācijas sūdzības iesniedzēju izvirzītajiem pamatiem.

102

Šajos apstākļos ir jālemj, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas sedz savus tiesāšanās izdevumus attiecībā uz visu tiesvedību, kā arī atlīdzina trīs ceturtdaļas no Komisijas tiesāšanās izdevumiem.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

 

1)

atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas spriedumu YKK u.c./Komisija (EU:T:2012:322) daļā par maksimālā naudas soda apmēra noteikšanu saistībā ar sadarbību Bāzeles, Vupertāles un Amsterdamas grupā metāla un plastmasas aizdares līdzekļu un aizdares mašīnu tirgū 10 % apmērā, ko aprēķina, pamatojoties uz YKK grupas apgrozījumu iepriekšējā gadā pirms Komisijas 2007. gada 19. septembra Lēmuma C(2007) 4257, galīgā redakcija, par [EKL 81. pantā] paredzētās procedūras piemērošanu (Lieta COMP/39.168 – PO/Cietie galantērijas izstrādājumi: Aizdares līdzekļi) pieņemšanas, attiecībā uz pārkāpuma laika posmu, kurā par vienīgo atbildīgo tika atzīta YKK Stocko Fasteners GmbH;

 

2)

pārējā daļā apelācijas sūdzību noraidīt;

 

3)

atcelt minētā Lēmuma C(2007) 4257, galīgā redakcija, 2. panta 2. punktu daļā par naudas soda aprēķinu, kas piemērots par vienīgo atbildīgo atzītajai YKK Stocko Fasteners GmbH saistībā ar sadarbību Bāzeles, Vupertāles un Amsterdamas grupā;

 

4)

YKK Stocko Fasteners GmbH par pārkāpumu, kurā tā ir vienīgā atbildīgā, saistībā ar sadarbību Bāzeles, Vupertāles un Amsterdamas grupā uzlikto naudas sodu noteikt EUR 2 792 800 apmērā;

 

5)

YKK Corporation, YKK Holding Europe BV un YKK Stocko Fasteners GmbH sedz savus, kā arī atlīdzina trīs ceturtdaļas Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumu, kas radušies gan tiesvedībā pirmajā instancē, gan apelācijas tiesvedībā;

 

6)

Eiropas Komisija sedz vienu ceturto daļu no saviem tiesāšanās izdevumiem, kas radušies gan tiesvedībā pirmajā instancē, gan apelācijas tiesvedībā.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – angļu.

Top