1

Ar savām apelācijas sūdzībām Stichting Woonpunt, Stichting Havensteder, iepriekš Stichting Com.wonen, Woningstichting Haag Wonen un Stichting Woonbedrijf SWS.Hhvl lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2011. gada 16. decembra rīkojumu lietā T‑203/10 Stichting Woonpunt u.c./Komisija (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”), ar ko tā ir noraidījusi to prasību atcelt Eiropas Komisijas 2009. gada 15. decembra Lēmumu C(2009) 9963, galīgā redakcija, par valsts atbalstu E 2/2005 un N 642/2009 – Nīderlande – Pastāvošs atbalsts un īpašs atbalsts katram projektam mājokļu sabiedrību labā (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

2

Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 1.–14. punktā pamatlietas rašanās faktus ir izklāstījusi šādi:

3

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 30. aprīlī, apelācijas sūdzības iesniedzējas atbilstoši LESD 263. pantam cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu.

4

Savas prasības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzīja vairākus pamatus.

5

Formāli neceļot iebildumu šajā ziņā, Komisija tomēr vispirms apstrīdēja šīs prasības pieņemamību, norādot, pirmkārt, ka apstrīdētais lēmums, ciktāl tas attiecas uz atbalstu E 2/2005, apelācijas sūdzības iesniedzējas neskar individuāli LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē un, otrkārt, ka tām nav intereses lūgt atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz atbalstu N 642/2009.

6

Tādējādi Vispārējā tiesa šajā kontekstā nolēma, ka par šo jautājumu ir jālemj vispirms.

7

Pirmkārt, konstatējusi, ka apstrīdētais lēmums, ciktāl tas attiecās uz atbalstu E 2/2005, nebija adresēts apelācijas sūdzības iesniedzējām, un pārsūdzētā rīkojuma 29. punktā atgādinājusi, ka šajos apstākļos uzņēmums nevar apstrīdēt Komisijas lēmumu, kas aizliedz atbalsta shēmu konkrētajā nozarē, ja attiecīgais lēmums skar šo uzņēmumu tikai tādēļ, ka tas darbojas attiecīgajā nozarē un ir potenciāls minētā atbalsta saņēmējs, Vispārējā tiesa šī rīkojuma 30. punktā atzina, ka tas pats attiecas uz prasību atcelt lēmumu, kurā Komisija, ņemot vērā saistības, kuras valsts iestādes ir apņēmušās pildīt, paziņo, ka attiecīgās atbalsta shēmas grozījumi ir saderīgi ar iekšējo tirgu.

8

Šajā gadījumā Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 31. un 32. punktā konstatēja, ka wocos statuss bija piešķirts, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, kuriem var atbilst nenosakāms skaits uzņēmēju kā potenciālie apstrīdētajā lēmumā paredzētā atbalsta E 2/2005 saņēmēji.

9

Vispārējā tiesa no tā secināja, ka tikai wocos statuss vien neļāva apelācijas sūdzības iesniedzējām uzskatīt, ka apstrīdētais lēmums tās skar individuāli, ciktāl tas attiecas uz atbalstu E 2/2005.

10

Pēc tam pārsūdzētā rīkojuma 38.–50. punktā Vispārējā tiesa centās atspēkot apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentus.

11

Vispirms tā norādīja, ka gadījumi, par kuriem ir taisīti Tiesas spriedumi, uz ko apelācijas sūdzības iesniedzējas ir atsaukušās, lai pamatotu savu viedokli, proti, 1985. gada 17. janvāra spriedums lietā 11/82 Piraiki-Patraiki u.c./Komisija (Recueil, 207. lpp.), kā arī 2006. gada 22. jūnija spriedums apvienotajās lietās C-182/03 un C-217/03 Belgique un Forum 187/Komisija (Krājums, I-5479. lpp.), atšķiras no tā, kas bija jāizskata Vispārējai tiesai, ciktāl šajos divos Tiesas spriedumos prasītājas pieder grupai, kuras izmērs vairs nevarēja palielināties pēc attiecīgo lēmumu pieņemšanas.

12

Pēc tam Vispārējā tiesa atzina, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nevar apgalvot ne to, ka risks, ka kāda iestāde no jauna varētu tikt apstiprināta par woco, būs minimāls, ne arī to, ka iepriekš apstiprinātās wocos apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī būtu bijušas identificējamas. Šajā ziņā tā ir atgādinājusi, ka iespēja noteikt to tiesību subjektu skaitu vai pat identitāti, kam ir piemērojams pasākums, nenozīmē, ka ir jāuzskata, ka šis pasākums šos subjektus skar individuāli.

13

Visbeidzot, atbildot uz apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu, ka esošās wocos apstrīdētais lēmums neietekmē tāpat kā wocos, kas tiks apstiprinātas nākotnē, Vispārējā tiesa vispirms uzsvēra, ka šajā lēmumā paredzētā atbalsta shēma ir atzīta par nākotnē saderīgu ar iekšējo tirgu. Pēc tam tā atgādināja, ka tas, ka pasākums kādu uzņēmēju ekonomiski vairāk ietekmē nekā tā konkurentus, neļauj individualizēt šo uzņēmēju. Visbeidzot Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas pieder tādu uzņēmēju kategorijai, kas ir noteikti, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, atbilstoši kuriem tie neatšķiras no citiem uzņēmējiem.

14

Līdz ar to pārsūdzētā rīkojuma 52. punktā tā ir secinājusi, ka apstrīdētais lēmums apelācijas sūdzības iesniedzējas neskāra individuāli, ciktāl tas attiecas uz atbalstu E 2/2005.

15

Otrkārt, runājot par apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz atbalstu N 642/2009, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas jauna atbalsta pārbaudes ietvaros nevar atsaukties uz agrāku iespējami labvēlīgāku situāciju. Uzsverot, ka apstrīdētajā lēmumā par saderīgu ir atzīts atbalsts, kura potenciālās saņēmējas ir apelācijas sūdzības iesniedzējas, tā pārsūdzētā rīkojuma 63. punktā ir atzinusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nebija iesniegušas pierādījumus par to interesi celt prasību par apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz atbalstu N 642/2009.

16

Tādējādi Vispārējā tiesa prasību noraidīja kā nepieņemamu.

17

Savā apelācijas sūdzībā apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdz Tiesu:

18

Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

19

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirza trīs pamatus. Pirmais pamats attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā, nepareizu attiecīgo faktu novērtējumu un pamatojuma nenorādīšanu, jo Vispārējā tiesa prasības par apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz atbalstu E 2/2005, pieņemamību ir padarījusi atkarīgu no apelācijas sūdzību iesniedzēju kā faktisko vai potenciālo atbalsta saņēmēju statusa. Otrais pamats attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā, nepareizu attiecīgo faktu novērtējumu un pamatojuma nenorādīšanu, jo Vispārējā tiesa saistībā ar apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz atbalstu E 2/2005, uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas nepieder pastāvošo wocos“ierobežotam lokam”. Trešais pamats attiecas uz kļūdu tiesību piemērošanā, nepareizu attiecīgo faktu novērtējumu un pamatojuma nenorādīšanu, jo Vispārējā tiesa uzskatīja, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām nav intereses celt prasību atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz atbalstu N 642/2009.

20

Tā kā pirmie divi apelācijas sūdzības pamati ir vērsti pret Vispārējās tiesas vērtējumu attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesībām celt prasību, tie būs jāizskata kopā, vispirms pārbaudot trešo pamatu.

21

Vispirms apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka pārsūdzētā rīkojuma 59. punktā Vispārējā tiesa nepamatoti ir pieņēmusi, ka atbalsta N 642/2009 piemērošanas nosacījumus ir noteikušas valsts iestādes, nevis Komisija.

22

Pēc tam tajā pašā pārsūdzētā rīkojuma punktā Vispārējā tiesa esot kļūdaini atzinusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām nav intereses celt prasību tāpēc, ka nebija droši, ka Komisija apstiprinātu atbalsta shēmu citos apstākļos.

23

Visbeidzot, šajos apstākļos Vispārējā tiesa nepamatoti neesot izskatījusi apelācijas sūdzības iesniedzēju iebildumu par to procesuālo tiesību pārkāpumu, ciktāl tām nebija bijis iespējas piedalīties kā ieinteresētajām personām.

24

Komisija uzsver, ka, tā kā atbalsts N 642/2009 ir jauna shēma, apelācijas sūdzības iesniedzējas nevarot atsaukties uz fiktīvu situāciju, kāda pastāvēja pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, kas tām esot labvēlīgāks.

25

Līdz ar to šis pamats ir jānoraida kā nepamatots.

26

Runājot par pirmo apelācijas sūdzības iesniedzēju argumentu, ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa to interesi celt prasību par apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz atbalstu N 642/2009, nav saistījusi ar to, kādā mērā šī atbalsta piemērošanas nosacījumus ir noteikusi pati Komisija vai Nīderlandes iestādes.

27

Savukārt, ciktāl minētajā lēmumā bija paredzēts jauns paziņots atbalsts, Vispārējā tiesa intereses celt prasību neesamību ir pamatojusi, pārsūdzētā rīkojuma 58. punktā tikai norādot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas šajā nolūkā nevar atsaukties uz to, ka pastāv agrāka situācija, kad atbalsts ticis izmaksāts labvēlīgākos apstākļos nekā tie, kādi ir paredzēti apstrīdētajā lēmumā.

28

Runājot par otro argumentu, ir jākonstatē, ka tas ir vērsts pret pārsūdzētā rīkojuma 59. punktā ietverto pakārtoto pamatojumu, kura atspēkojums neļauj atzīt apelācijas sūdzības iesniedzēju interesi celt prasību.

29

Katrā ziņā, kā to ir uzsvēris ģenerāladvokāts savu secinājumu 36. punktā, apelācijas sūdzības iesniedzējas šo pārsūdzētā rīkojuma punktu ir interpretējušas acīmredzami nepareizi. No tā neizriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām nav intereses celt prasību tāpēc, ka nav droši, ka Komisija apstiprinātu atbalsta shēmu citos apstākļos. Vispārējā tiesa vienkārši vēlējās apstiprināt, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas šīs lietas faktiskajos apstākļos nevar atsaukties uz situāciju, kāda pastāvēja pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, kas tām esot bijis labvēlīgāks, ciktāl tām nav nekādu iegūto tiesību saistībā ar paredzēto atbalstu.

30

Runājot par trešo argumentu, Tiesa jau ir atzinusi, ka, ja prasītājs lūdz atcelt Komisijas lēmumu necelt iebildumus tā procesuālo tiesību pārkāpuma dēļ, tam ir jāpierāda, ka paziņotā pasākuma iepriekšējas pārbaudes stadijā Komisijai būtu bijis jābūt šaubām par tā saderību ar kopējo tirgu (šajā ziņā skat. 2011. gada 24. maija spriedumu lietā C-83/09 P Komisija/Kronoply un Kronotex, Krājums, I-4441. lpp., 59. punkts).

31

Šajā gadījumā pēc iepriekšējas pārbaudes apstrīdētā lēmuma rezultātā tika atzīta jaunā atbalsta saderība ar iekšējo tirgu. Tā kā apelācijas sūdzības iesniedzējas ir tā potenciālās saņēmējas, tās nevar apgalvot, ka Vispārējā tiesa būtu pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, kas ir saistīta ar to procesuālo tiesību pārkāpumu.

32

Līdz ar to trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

33

Pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas norāda, ka, tā kā tās atbalstu E 2/2005 saņēma, pirms tas tika grozīts ar apstrīdēto lēmumu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 44. un 45. punktā nepamatoti ir balstījusies uz to kā potenciālo grozītā atbalsta saņēmēju statusu, lai noliegtu to kā personu, kuras šis lēmums ir skāris individuāli, statusu. To agrāko situāciju lielā mērā esot mainījuši jaunie atbalsta piešķiršanas nosacījumi, kas izriet no grozījumiem, kuri izdarīti ar apstrīdēto lēmumu.

34

No vienas puses, pastāvošie aizdevumi, kas ir piešķirti, pamatojoties uz agrāko shēmu, un kam pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas iestājas beigu termiņš, ja tiem ir nepieciešams turpmāks finansējums, var tikt garantēti tikai tad, ja woco atbilst nosacījumiem, kas no jauna ir noteikti atbilstoši atbalstam E 2/2005.

35

No otras puses, ja aizdevumi ir saistīti ar ieguldījumiem, kas pirms tam bija finansējami, bet pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas tiem vairs nav piešķirams fonda garantētais finansējums, šie ieguldījumi minēto aizdevumu termiņa beigās ir jāfinansē no ārējiem fondiem bez garantijas.

36

No tā izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju faktiskā situācija atšķiras no tās, kādā atradās wocos, kas nebija apstiprinātas pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

37

Otrkārt, Vispārējā tiesa esot balstījusies uz pārāk stingru jēdziena “ierobežots loks” definīciju.

38

Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 46. punktā nepamatoti esot noraidījusi apstākli, to kvalificējot kā pieņēmumu, ka nākotnē Nīderlandē nebūšot jaunas iestādes, kas būs apstiprināta kā woco.

39

Turklāt Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā rīkojuma 51. punktā pieprasot, lai apelācijas sūdzības iesniedzējas būtu nošķirtas no citām wocos, kas pastāvēja pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas.

40

Komisija norāda, ka saistības, ko ir uzņēmušās Nīderlandes iestādes, attiecas tikai uz laikposmu pēc apstrīdētā lēmuma pieņemšanas. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēju sākotnējo situāciju šis lēmums neietekmējot. Turklāt Komisija neesot prasījusi atmaksāt summas, kas izmaksātas atbilstoši sākotnējai atbalsta shēmai.

41

Komisija uzsver, ka Nīderlandes tiesību aktos ir paredzēta jaunu iestāžu apstiprināšana, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem. Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzējas noteikti piederot uzņēmēju lokam, ko var paplašināt.

42

Vispirms ir jāuzsver, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts 2009. gada 15. decembrī, proti, pēc Lisabonas līguma, ar ko groza EK līgumu, stāšanās spēkā.

43

Kā viens no grozījumiem ar Lisabonas līgumu saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu tika mīkstināti to prasību atcelt tiesību aktu pieņemamības nosacījumi, ko fiziskas un juridiskas personas ir iesniegušas par Savienības tiesību aktiem, pievienojot tai trešo teikuma daļu. Faktiski šī teikuma daļa, fiziskas un juridiskas personas iesniegtu prasību atcelt tiesību aktu pieņemamībai neizvirzot nosacījumu par individuālu skaršanu, ļauj šo tiesību aizsardzības līdzekli izmantot arī saistībā ar reglamentējošiem aktiem, kas nav saistīti ar īstenošanas pasākumiem un kas prasītāju skar tieši (šajā ziņā skat. 2013. gada 3. oktobra spriedumu lietā C‑583/11 P Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, 57. punkts).

44

Tādējādi LESD 263. panta ceturtajā daļā ir paredzēti divi gadījumi, kuros tiesības celt prasību ir atzītas fiziskai vai juridiskai personai, lai celtu prasību par tiesību aktu, kas nav tai adresēts. Pirmkārt, šādu prasību var celt ar nosacījumu, ka šis akts to skar tieši un individuāli. Otrkārt, šāda persona var celt prasību par reglamentējošu aktu, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem, ja tas to skar tieši (2013. gada 19. decembra spriedums lietā C‑274/12 P Telefónica/Komisija, 19. punkts).

45

Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka kritērijs, kas prasības, kuru fiziska vai juridiska persona ir iesniegusi par lēmumu, kas nav tai adresēts, pieņemamībai izvirza pieņemamības nosacījumus, kas ir noteikti LESD 263. panta ceturtajā daļā, ir absolūts šķērslis tiesas procesam, kas Savienības tiesām jebkurā brīdī ir jāpārbauda pat pēc savas ierosmes (šajā ziņā skat. 2009. gada 23. aprīļa spriedumu lietā C-362/06 P Sahlstedt u.c./Komisija, Krājums, I-2903. lpp., 22. punkts).

46

Pārsūdzētajā rīkojumā Vispārējā tiesa ir pārbaudījusi tikai nosacījumu par prasītāju individuālu skaršanu, lai to prasību atzītu par nepieņemamu LESD 263. panta ceturtās daļas otrās teikuma daļas nozīmē, neizanalizējot minētās prasības pieņemamību, ņemot vērā citus mazāk stingrus nosacījumus, kuri ir paredzēti minētā LESD 263. panta ceturtās daļas trešajā teikuma daļā un kuru pārbaudi nekādā ziņā neizslēdza individuālas skaršanas neesamības konstatēšana.

47

Līdz ar to Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

48

Tomēr šādai kļūdai neesot nozīmes, ja izrādās, ka prasītāju prasība neatbilst pieņemamības nosacījumiem, kas ir paredzēti LESD 263. panta ceturtās daļas trešajā teikuma daļā.

49

Saskaņā ar iepriekš minēto tiesību normu prasību atcelt tiesību aktu īpaši var celt par reglamentējošiem aktiem, kas nav saistīti ar īstenošanas pasākumiem un kas prasītāju skar tieši.

50

Šajā ziņā Tiesa jau ir atzinusi, ka, lai novērtētu, vai reglamentējošs akts ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem, jāpievērš uzmanība tās personas nostājai, kas atsaucas uz tiesībām celt prasību saskaņā ar LESD 263. panta ceturtās daļas trešo teikuma daļu (iepriekš minētais spriedums lietā Telefónica/Komisija, 30. punkts).

51

Turklāt, lai pārbaudītu, vai apstrīdētais akts ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem, ir jāatsaucas tikai uz prasības priekšmetu (iepriekš minētais spriedums lietā Telefónica/Komisija, 31. punkts).

52

Šajā gadījumā, pirmkārt, apelācijas sūdzības iesniedzējas savā prasībā lūdz atcelt apstrīdēto lēmumu, ar ko Komisija ir apstiprinājusi atbalsta E 2/2005 saderību ar kopējo tirgu, ņemot vērā saistības, kuras ir uzņēmušās Nīderlandes iestādes un kuras groza atbalsta shēmu, kas ir piemērojama apelācijas sūdzības iesniedzējām. No apstrīdētā lēmuma preambulas 41. apsvēruma izriet, ka šīs saistības tiks izpildītas ar jaunu ministrijas dekrētu un ar jaunu likumu par mājokļiem.

53

Otrkārt, apstrīdētajā lēmumā nav noteikts, kā Nīderlandes iestāžu saistību īstenošana atbalsta E 2/2005 ietvaros īpaši un konkrēti ietekmē apelācijas sūdzības iesniedzēju darbību. Šī ietekme izpaužas aktos, kas ir pieņemti, izpildot ministrijas dekrētu un jauno likumu par mājokļiem, kas veido ar apstrīdēto lēmumu saistītus īstenošanas pasākumus LESD 263. panta ceturtās daļas trešās teikuma daļas nozīmē.

54

Tāpēc neatkarīgi no tā, vai apstrīdētais lēmums ir “reglamentējošs akts” iepriekš minētās tiesību normas nozīmē, tā kā apelācijas sūdzības iesniedzēju prasība neatbilst LESD 263. panta ceturtās daļas trešajā teikuma daļā paredzētajiem pieņemamības nosacījumiem, kļūdai tiesību piemērošanā, ko Vispārējā tiesa ir pieļāvusi pārsūdzētajā rīkojumā, nepārbaudot šīs prasības pieņemamību arī no šo citu nosacījumu viedokļa, nav nozīmes.

55

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ir jāpārbauda pirmais un otrais pamats, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas ir izvirzījušas savas apelācijas sūdzības pamatojumam.

56

Šajā ziņā ir skaidrs, ka vienīgais apstrīdētā lēmuma adresāts ir Nīderlandes Karaliste.

57

Kā Vispārējā tiesa to ir atgādinājusi pārsūdzētā rīkojuma 28. punktā, trešās personas var apgalvot, ka lēmums, kas ir adresēts kādai citai personai, tās skar individuāli tikai tad, ja šis lēmums tās ietekmē tām raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu faktisko apstākļu dēļ, kas tās atšķir no visām citām personām, un tad, ja visi šie faktori tās individualizē tieši tāpat kā lēmuma adresātu (1963. gada 15. jūlija spriedums lietā 25/62 Plaumann/Komisija, Recueil, 197. un 223. lpp.; 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C-298/00 P Itālija/Komisija, Recueil, I-4087. lpp., 36. punkts; iepriekš minētais spriedums lietā Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, 72. punkts, kā arī iepriekš minētais spriedums lietā Telefónica/Komisija, 46. punkts).

58

Šajā ziņā, kā Vispārējā tiesa to ir uzsvērusi pārsūdzētā rīkojuma 47. punktā, iespēja vairāk vai mazāk precīzi noteikt to personu skaitu vai pat identitāti, uz kurām attiecas pasākums, nekādā gadījumā nenozīmē, ka šis pasākums tās skar individuāli, ja ir skaidrs, ka šis pasākums ir piemērojams objektīvām tiesiskām vai faktiskām situācijām, kas paredzētas attiecīgajā tiesību aktā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Telefónica/Komisija, 47. punkts).

59

Tomēr no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ja lēmums skar personu grupu, kas ir identificēta vai identificējama akta pieņemšanas brīdī, un, ņemot vērā šīs grupas locekļus raksturojošus kritērijus, šis akts var šīs personas skart individuāli, jo tās pieder pie ierobežota tirgus dalībnieku loka, un tas tā it īpaši var būt gadījumā, ja lēmums groza privātpersonas tiesības, kuras iegūtas pirms tā pieņemšanas (šajā ziņā skat. 2008. gada 13. marta spriedumu lietā C-125/06 P Komisija/Infront WM, Krājums, I-1451. lpp., 71. un 72. punkts un tajos minētā judikatūra).

60

Šajā gadījumā ir jānorāda, kā Vispārējā tiesa to ir konstatējusi pārsūdzētā rīkojuma 31. punktā, ka, tā kā wocos statuss tika piešķirts ar sistēmu, kas paredz apstiprināšanu ar karaļa dekrētu, to skaits un identitāte bija skaidri noteikti apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī.

61

Turklāt nav apstrīdēts, ka ar apstrīdēto lēmumu no 2011. gada 1. janvāra, kad stājās spēkā jaunais likums par mājokļiem, tika grozīta atbalsta shēma, kas līdz šim datumam bija piemērojama apstiprinātajām wocos, tādējādi padarot to darbības nosacījumus mazāk labvēlīgus nekā iepriekš, īpaši ņemot vērā, kā tiesas sēdē to uzsvēra apelācijas sūdzības iesniedzējas, ka atbilstoši grozītajai shēmai rīcības brīvība to īrnieku izvēlē, kam ir tiesības uz wocos pārvaldītajiem mājokļiem, ir ļoti maza un aizņēmumu garantijas fondi, ko tās izmanto, izzūd.

62

Šajos apstākļos ir jāatzīst, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas pieder ierobežotam uzņēmēju lokam, kas tās individualizē saistībā ar šo lēmumu, ciktāl tas attiecas uz atbalstu E 2/2005.

63

Tādējādi Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atzīstot, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas apstrīdētais lēmums neskāra individuāli, ciktāl tas attiecas uz atbalstu E 2/2005.

64

No šiem apsvērumiem izriet, ka pārsūdzētais rīkojums ir jāatceļ, ciktāl tajā tika atzīts, ka apstrīdētais lēmums, kas attiecas uz atbalstu E 2/2005, apelācijas sūdzības iesniedzējas neskar individuāli.

65

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmās daļas otro teikumu Tiesa Vispārējās tiesas lēmuma atcelšanas gadījumā pati var pieņemt galīgo spriedumu attiecīgā lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.

66

Lai gan šajā tiesvedības stadijā Tiesa nevar izskatīt Vispārējā tiesā celto prasību pēc būtības, tās rīcībā tomēr ir vajadzīgā informācija, lai taisītu galīgo spriedumu par minētās prasības par apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz atbalstu E 2/2005, pieņemamību.

67

Šajā ziņā ir jāatgādina, pirmkārt, ka prasība atcelt tiesību aktu, ko ir cēlusi fiziska vai juridiska persona, ir pieņemama tikai tad, ja šai personai ir interese, lai apstrīdētais akts tiktu atcelts. Šāda interese nozīmē, ka pārsūdzētā akta atcelšanai pašai par sevi var būt tiesiskas sekas un tādējādi prasības rezultātā var rasties priekšrocības lietas dalībniekam, kurš to ir cēlis (šajā ziņā skat. 2009. gada 17. septembra spriedumu lietā C-519/07 P Komisija/Koninklijke FrieslandCampina, Krājums, I-8495. lpp., 63. punkts).

68

Otrkārt, saskaņā ar LESD 263. panta ceturtās daļas otro teikuma daļu aktam, kuru apelācijas sūdzības iesniedzējas lūdz atcelt, tās ir jāskar ne vien individuāli, bet arī tieši, līdz ar to ir nepieciešams, lai tas tieši skartu šo lietas dalībnieku tiesisko situāciju un nepieļautu jebkādas izvērtēšanas iespējas iestādēm, kas ir atbildīgas par minētā akta ieviešanu, kura ir pavisam automātiska un izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus pastarpinātus noteikumus (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Koninklijke FrieslandCampina, 48. un 49. punkts).

69

Šajā gadījumā, no vienas puses, ciktāl no šī sprieduma 66. punkta izriet, ka grozījumi atbalsta shēmā E 2/2005 wocos darbības nosacījumus padara mazāk labvēlīgus nekā iepriekš, apstrīdētā lēmuma, ciktāl tas attiecas uz minēto atbalsta shēmu, atcelšanas rezultātā tiktu saglabāti agrākie nosacījumi, kas bija labvēlīgāki apstiprinātajām wocos.

70

Tādējādi ir jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzējām ir leģitīma interese, lai apstrīdētais lēmums tiktu atcelts, ciktāl tas attiecas uz atbalstu E 2/2005.

71

No otras puses, ir jāatgādina, ka apstrīdēto lēmumu Komisija, kā tas izriet no šī lēmuma preambulas 74. apsvēruma, pieņēma saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 19. panta 1. punktu.

72

Kā ģenerāladvokāts to ir atgādinājis secinājumu 43.–45. punktā, Regulas Nr. 659/1999 19. panta 1. punktā paredzētās procedūras ietvaros Komisijas lēmums, ar ko tiek ieviesti dalībvalsts priekšlikumi, minētos priekšlikumus padara saistošus.

73

Šajā ziņā tas, ka grozījumi, kas ieviesti ar apstrīdēto lēmumu, tika pārņemti Nīderlandes tiesiskajā regulējumā, neļauj apšaubīt šo konstatējumu. Kā ģenerāladvokāts to ir norādījis savu secinājumu 94. un 98. punktā, Nīderlandes Karalistei nav novērtējuma brīvības apstrīdētā lēmuma īstenošanā.

74

Tādējādi ir jāatzīst, ka apstrīdētais lēmums, ciktāl tas attiecas uz atbalstu E 2/2005, tieši skar apelācijas sūdzības iesniedzēju tiesisko stāvokli.

75

No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka prasība atcelt tiesību aktu, ko apelācijas sūdzības iesniedzējas iesniegušas Vispārējā tiesā, ir jāatzīst par pieņemamu, ciktāl pēdējām minētajām ir, pirmkārt, interese celt prasību par apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz atbalstu E 2/2005, un, otrkārt, apstrīdētais lēmums tās skar individuāli un tieši, ciktāl tas attiecas uz atbalstu E 2/2005.

76

Tā kā lieta tiek nodota atpakaļ Vispārējai tiesai, lēmuma par tiesāšanās izdevumiem, kas ir saistīti ar šo apelācijas tiesvedību, pieņemšana ir jāatliek.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (pirmā palāta) nospriež: