1.

Abas šajos secinājumos izskatāmās lietas attiecas uz iespējamo atlīdzību saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu par kaitējumu, kas rodas tuvinieka nāves dēļ satiksmes negadījumā ( 2 ). Ņemot vērā abu lietu kopīgās iezīmes, un it īpaši to, ka galvenais tajās uzdotais juridiskais jautājums ir identisks, šķiet, ir lietderīgi sniegt kopīgus secinājumus par tām, lai arī Tiesa neplāno tās apvienot, jo abas lietas nav patiesi savstarpēji saistītas.

2.

Pirmā lieta, kas ir reģistrēta ar numuru C‑22/12 (turpmāk tekstā – “lieta Haasová”), ir saistīta ar Krajský súd v Prešove [Prešovas apgabaltiesas] (Slovākija) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecībā uz 3. panta 1. punkta interpretāciju Padomes 1972. gada 24. aprīļa Direktīvā 72/166/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un attiecībā uz kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību ( 3 ) (turpmāk tekstā – “Pirmā direktīva”) un 1. panta pirmās daļas interpretāciju Padomes 1990. gada 14. maija Trešajā direktīvā 90/232/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu ( 4 ) (turpmāk tekstā – “Trešā direktīva”).

3.

Otrā lieta, kuras numurs ir C‑277/12 (turpmāk tekstā – “lieta Drozdovs”), attiecas uz Augstākās tiesas Senāta (Latvija) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saistībā arī ar Pirmās direktīvas 3. panta interpretāciju, kā arī Padomes 1983. gada 30. decembra Otrās direktīvas 84/5/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu un attiecībā uz kontroli saistībā ar pienākumu apdrošināt šādu atbildību ( 5 ) (turpmāk tekstā – “Otrā direktīva”) 1. panta 1. un 2. panta interpretāciju.

4.

Apskatot kopsakarā lietās Haasová un Drozdovs Tiesai uzdotos jautājumus, atklājas trīs problēmas.

5.

Pirmkārt, abās lietās kopīgā galvenā problēma ir vēlme noskaidrot, vai Pirmās direktīvas 3. panta 1. punkts, Otrās direktīvas 1. panta 1. un 2. punkts un Trešās direktīvas 1. panta pirmā daļa ( 6 ) ir jāinterpretē tādējādi, ka nemateriālais vai morālais (turpmāk tekstā – “nemantiskais” ( 7 )) kaitējums, kāds rodas vecāku vai laulātā nāves dēļ ceļu satiksmes negadījumā, ir kaitējums, kas jāsedz, pamatojoties uz mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu. Tāpēc it īpaši ir jādefinē šajās pēdējās divās tiesību normās minētā jēdziena “miesas bojājumi” piemērojamība, lai noteiktu, vai to var attiecināt uz nemantisko kaitējumu, kuru šādos apstākļos ir cietuši bojā gājušā tuvinieki, kas nebija tieši iesaistīti negadījumā.

6.

Otrkārt, uzdodot otro jautājumu lietā Drozdovs, Tiesai tiek lūgts noteikt, vai gadījumā, kad dalībvalstīm ir jāveic lietderīgi pasākumi, lai segtu šāda kaitējuma atlīdzību, pamatojoties uz Pirmās direktīvas 3. panta 1. punktā un Otrās direktīvas 1. panta 1. un 2. punktā paredzēto obligāto apdrošināšanu, dalībvalstis var pieņemt regulējumu, ar kuru apdrošinātājam atbildības limits par šo atlīdzināšanu tiek noteikts krietni zemāks nekā minētajās direktīvās noteiktās minimālās garantijas summas.

7.

Treškārt, otrais uzdotais jautājums lietā Haasová būtībā attiecas uz pretēju pieņēmumu nekā iepriekš minētajā lietā, proti, gadījumu, kad valsts tiesiskais regulējums, kurā nav paredzēta atlīdzība par attiecīgo kaitējumu, tiktu atzīts par saderīgu ar Pirmās direktīvas 3. panta 1. punktu un Trešās direktīvas 1. panta pirmo daļu. Tiesai tiek lūgts noteikt, vai dalībvalsts tiesa tad varētu interpretēt minēto regulējumu, ņemot vērā šos Savienības tiesību noteikumus tādējādi, ka tā piešķir šādu atlīdzību, lai arī piemērojamo valsts tiesību normu formulējumā ir noteikts pretējais.

8.

Pirmās direktīvas preambulas pirmajā līdz trešajā apsvērumā ir norādīts, pirmkārt, ka vienīgais mērķis, kura dēļ veic robežkontroli attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas segumu, ir aizsargāt to personu intereses, kas var būt cietušie negadījumos, ko izraisījuši šādi transportlīdzekļi, un, otrkārt, ka valstu prasību atšķirības šajā jomā var kavēt transportlīdzekļu un personu brīvu pārvietošanos Eiropas Kopienā un ka šīs atšķirības tieši ietekmē kopējā tirgus izveidi un darbību.

9.

Minētās direktīvas 1. panta 2. punktā ir noteikts, ka tās izpratnē “cietusī persona” ir “ikviena persona, kam ir tiesības uz kompensāciju par jebkādiem zaudējumiem [..], kurus izraisījis transportlīdzeklis”.

10.

Šīs direktīvas 3. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “katra dalībvalsts [..] veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka civiltiesiskā atbildība par to transportlīdzekļu lietošanu, kas parasti atrodas tās teritorijā, ir apdrošināta. Sedzamās atbildības apjomu un apdrošināšanas seguma noteikumus nosaka, pamatojoties uz tā apmēriem”.

11.

Saskaņā ar Otrās direktīvas preambulas trešo apsvērumu būtiskas atšķirības, kas turpina pastāvēt starp dažādu dalībvalstu tiesību aktiem attiecībā uz apdrošināšanas seguma saistību apmēru, tieši ietekmē kopējā tirgus izveidi un darbību.

12.

Šīs direktīvas preambulas ceturtajā un piektajā apsvērumā ir piebilsts, ka “jo īpaši ir pamatota apdrošināšanas seguma saistību paplašināšana, iekļaujot atbildību par kaitējumu īpašumam” un ka “obligātajam apdrošināšanas apjomam noteikti jāgarantē cietušajiem atbilstīga kompensācija neatkarīgi no dalībvalsts, kurā negadījums noticis”.

13.

Minētās direktīvas 1. panta 1. un 2. punktā ir noteikts:

“1.   [Pirmās] Direktīvas [..] 3. panta 1. punktā minētā apdrošināšana obligāti attiecas gan uz kaitējumu īpašumam, gan uz miesas bojājumiem.

2.   Neskarot lielākas garantijas, ko var noteikt dalībvalstis, katra dalībvalsts pieprasa, lai šī apdrošināšana būtu obligāta vismaz attiecībā uz šādām summām:

Iepriekšminēto mazāko apjomu vietā dalībvalstis var noteikt mazāko apjomu 500000 ECU apmērā par miesas bojājumiem, ja viens prasījums attiecas uz vairākiem cietušajiem, vai par miesas bojājumiem un kaitējumu īpašumam – vispārēju mazāko apjomu 600000 ECU apmērā par prasījumu, neatkarīgi no cietušo skaita vai kaitējumu veida ( 9 ).”

14.

Trešās direktīvas preambulas ceturtajā apsvērumā ir norādīts, ka “ceļu satiksmes negadījumā cietušajām personām būtu jāgarantē līdzvērtīga attieksme neatkarīgi no tā, kurā vietā Kopienā negadījumi notikuši”. Saskaņā ar tās preambulas piekto apsvērumu “dažās dalībvalstīs jo īpaši ir nepilnības transportlīdzekļa pasažieru obligātajā apdrošināšanā; [un], lai pasargātu šo iespējamo cietušo mazāk aizsargāto kategoriju, būtu jāparedz daži iztrūkstošie noteikumi”.

15.

Minētās direktīvas 1. pantā tostarp ir paredzēts, ka “[Pirmās direktīvas] 3. panta 1. punktā minētā apdrošināšana ietver atbildību par transportlīdzekļa lietošanas rezultātā radītiem miesas bojājumiem visiem pasažieriem, izņemot vadītāju”.

16.

Lai arī lietā Haasová uzdotie prejudiciālie jautājumi attiecas gan uz Čehijas Republikas tiesību normām, gan uz Slovākijas tiesību normām ( 10 ), šeit tiks minētas tikai pirmās, jo tās ir piemērojamas ratione materiae attiecībā uz civiltiesisko atbildību saistībā ar attiecīgo negadījumu, ņemot vērā 1971. gada 4. maijā noslēgtās Hāgas Konvencijas par ceļu satiksmes negadījumiem piemērojamo likumu ( 11 ) (turpmāk tekstā – “1971. gada Hāgas konvencija”), tomēr ir jāprecizē, ka tas neietekmē apdrošināšanas līgumam piemērojamo likumu ( 12 ).

17.

Likuma Nr. 40/1964 ( 13 ) par Civilkodeksu (turpmāk tekstā – “Čehijas Civilkodekss”) 11. pantā tostarp ir noteikts, ka “ikvienai fiziskai personai ir tiesības uz savas personas aizsardzību, it īpaši uz dzīvības aizsardzību”.

18.

Atbilstoši šī kodeksa 13. panta noteikumiem:

“1)   Fiziskām personām it īpaši ir tiesības pieprasīt pārtraukt prettiesisku, viņu personas tiesības aizskarošu darbību, izbeigt šādas rīcības sekas un apmierināt viņu pamatotus prasījumus.

2)   Ja atbilstošs pasākums 1. punkta izpratnē nav iespējams, it īpaši, ja fiziskās personas godam vai tās sociālajam prestižam ir stipri kaitēts, šai personai ir arī tiesības uz finansiālu kompensāciju par nemateriālo kaitējumu.

3)   2. punktā paredzētās kompensācijas apmēru nosaka tiesa, ņemot vērā nodarītā kaitējuma smagumu un apstākļus, kuros šis pārkāpums noticis.”

19.

Minētā kodeksa 444. panta 3. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka nāves gadījumā pārdzīvojušiem [tuviniekiem] ir tiesības saņemt vienreizēju kompensāciju 240000 čehu kronu (CZK) jeb aptuveni EUR 9300 laulātā zaudējuma dēļ.

20.

Likuma Nr. 168/1999 par transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu ( 14 ) (turpmāk tekstā – “Čehijas likums par obligāto apdrošināšanu”) 6. panta 1. punktā tostarp ir paredzēts, ka “tiek apdrošināta tādas personas atbildība, kura atbild par apdrošināšanas līgumā minētā transportlīdzekļa izmantošanas rezultātā radīto zaudējumu”.

21.

Minētā panta 2. punktā ir precizēts, ka, ja šajā likumā nav noteikts citādi, “apdrošinātā persona ir tiesīga pieprasīt apdrošināšanas sabiedrībai tās vārdā saskaņā ar Civilkodeksu un tajā paredzētajā apmērā cietušai personai izmaksāt atlīdzību [tostarp] par miesas bojājumiem vai nāvi [..], ja vien cietušais ir konstatējis un pierādījis savu prasījumu un ja vien zaudējumus radošais notikums, kura rezultātā ir radies šis zaudējums un par kuru ir atbildīgs apdrošinātais, ir noticis tajā laika posmā, kad bija spēkā atbildības apdrošināšana, izņemot šīs apdrošināšanas pārtraukuma periodu”.

22.

Ar sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas likumu, ko sauc par “OCTA likumu” ( 15 ) (turpmāk tekstā – “Latvijas likums par obligāto apdrošināšanu”), tostarp tika transponētas Pirmā, Otrā un Trešā direktīva. Faktu rašanās laikā bija spēkā šādi noteikumi.

23.

Saskaņā ar minētā likuma 15. pantu ar nosaukumu “Apdrošinātāja atbildības limits”:

“(1)   Iestājoties apdrošināšanas gadījumam, apdrošinātājs, kurš apdrošinājis zaudējumu nodarījušā transportlīdzekļa īpašnieka civiltiesisko atbildību, [..] sedz zaudējumus, nepārsniedzot noteikto apdrošinātāja atbildības limitu:

(2)   Zaudējumus, kuri netiek atlīdzināti saskaņā ar šo likumu vai kuri pārsniedz noteikto apdrošinātāja atbildības limitu, trešā persona ir tiesīga pieprasīt normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.”

24.

Minētā likuma 19. pantā ir uzskaitīti likumā paredzētie materiālā un nemantiskā kaitējuma veidi, kas var rasties cietušajiem ceļu satiksmes negadījumā. Starp tiem nemantiskajiem zaudējumiem, kas ir definēti kā “zaudējumi, kas saistīti ar sāpēm un garīgām ciešanām”, šī likuma 2. punkta 3) apakšpunktā it īpaši ir minēta “apgādnieka [..] nāve”. Tā 3. punktā ir precizēts, ka “apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem materiālajiem un nemateriālajiem zaudējumiem nosaka Ministru kabinets”.

25.

Šī paša likuma 23. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir paredzēts, ka nepilngadīgajiem bērniem, pat ja tie ir adoptēti, ir tiesības uz apdrošināšanas atlīdzību apgādnieka nāves dēļ.

26.

2005. gada 17. maija Ministru kabineta noteikumi Nr. 331 par Apdrošināšanas atlīdzības apmēru un aprēķināšanas kārtību par personai nodarītajiem nemateriālajiem zaudējumiem ( 16 ) (turpmāk tekstā – “Latvijas noteikumi Nr. 331”) tika pieņemti saskaņā ar Latvijas Likuma par obligāto apdrošināšanu 19. panta 3. punktu.

27.

Minēto noteikumu 7. un 10. punktā ir noteikts, ka apdrošināšanas atlīdzības apmērs par sāpēm un garīgām ciešanām apgādnieka nāves dēļ ir LVL 100 katram apdrošināšanas atlīdzības pieprasītājam atbilstoši Latvijas likuma par obligāto apdrošināšanu 23. panta 1. punktā minētajam personu skaitam, un ka apdrošināšanas atlīdzības kopējais apmērs ir līdz LVL 1000 katrai ceļu satiksmes negadījumā cietušajai personai, ja tiek atlīdzināti visi šo noteikumu 3., 6., 7. un 8. punktā minētie zaudējumi.

28.

V. Haas gāja bojā 2008. gada 7. augustāR. Petrik izraisītā ceļu satiksmes negadījumā Čehijas Republikā. Pēdējais vadīja Slovākijā reģistrētu un apdrošinātu transportlīdzekli, kas piederēja B. Holingová. V. Haas bija pasažieris transportlīdzeklī, kas sadūrās ar Čehijas Republikā reģistrētu kravas automašīnu. Viņš bija precējies ar K. Haasová un 1999. gada 22. aprīlī viņam bija dzimusi meita – viņas nebija klāt negadījuma vietā. Visas ieinteresētās personas bija vai ir Slovākijas valstspiederīgie, un viņu dzīvesvieta ir Slovākija.

29.

Ar spriedumu krimināllietā Okresný súd Vranov nad Topľou [Vranovas pie Topļas rajona tiesa] (Slovākija) R. Petrík atzina par vainīgu tostarp nonāvēšanā aiz neuzmanības un sodīja viņu ar brīvības atņemšanu uz diviem gadiem, kas tika aizstāta ar nosacītu sodu uz diviem gadiem. Saskaņā ar Slovākijas Kriminālkodeksu un Kriminālprocesa kodeksu viņam piesprieda attiecīgajā laika periodā un atbilstoši viņa iespējām maksāt K. Haasová radītā kaitējuma atlīdzību EUR 1057,86 apmērā.

30.

Pamatojoties uz Slovākijas Civilkodeksa 13. panta 2. un 3. punktu, K. Haasová savā vārdā un savas nepilngadīgās meitas vārdā iesniedza civilprasību pret R. Petrik un B. Holingová, prasot piespriest izmaksāt finansiālu kompensāciju par nodarīto kaitējumu, kuru kvalificēja kā “nemantisku” kaitējumu vīra un tēva zaudējuma dēļ. Pirmajā instancē vadītājam un transportlīdzekļa īpašniecei piesprieda izmaksāt minētā kaitējuma atlīdzību EUR 15 000 apmērā.

31.

Visi lietas dalībnieki spriedumu pārsūdzēja Krajský súd v Prešove. Šī pēdējā precizē, ka B. Holingová apdrošinātājs Allianz – Slovenská poist’ovňa a.s. kā persona, kas iestājusies tiesvedībā, atteicās maksāt attiecīgo kaitējuma atlīdzību, pamatojoties uz to, ka saskaņā ar Čehijas Republikas un Slovākijas likumiem mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas jomā tiesības uz minēto atlīdzību netiks segtas ar apdrošināšanas līgumu.

32.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka, ņemot vērā faktiskos lietas apstākļus pamatlietā, saskaņā ar 1971. gada Hāgas konvencijas 3. pantu ir jāpiemēro Čehijas Republikas materiālās tiesības, it īpaši Čehijas Civilkodeksa 444. panta 3. punkts, kurā atšķirībā no Slovākijas Civillikuma ir skaidri paredzēta nemantiskā kaitējuma atlīdzināšana pārdzīvojušiem tuviniekiem un ir ar likumu noteikta atlīdzības summa, proti, fiksēta zaudējumu atlīdzība CZK 240 000 jeb aptuveni EUR 9300 par laulātā zaudējumu.

33.

Turklāt minētā iesniedzējtiesa uzskata, ka, pirmkārt, tiesībām uz nemantisko zaudējumu atlīdzināšanu esot jāizriet no obligātās apdrošināšanas līgumā noteiktajām tiesībām uz zaudējumu atlīdzināšanu, un, otrkārt, ka K. Haasová prasījumi pamatoti uz tiesībām, kas esot atvasinātas no ceļu satiksmes negadījumā cietušā tiesībām, jo V. Haas dzīvība esot aizsargāta ar Čehijas Civilkodeksa kodeksa 11. pantu.

34.

Neatkarīgi no šiem apsvērumiem Krajský súd v Prešove vēlas noskaidrot, vai attiecīgā atlīdzība atbilst Savienības tiesībām, precizējot, ka šajā jomā Slovākijas tiesu lēmumos saistībā ar Slovākijas tiesību normām pastāv pilnīgi pretēji viedokļi. Tā piebilst, ka Tiesas atbildei būs izšķiroša nozīme, lai novērtētu apdrošinātāja iestāšanās pamattiesvedībā pareizību un, tādējādi, lai noteiktu viņa atbildību, pieņemot nolēmumu minētajā tiesvedībā.

35.

Šādos apstākļos Krajský súd v Prešove nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

36.

Slovākijas, Vācijas un Igaunijas valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza Tiesai rakstveida apsvērumus ( 19 ). Tiesas sēde nav notikusi.

37.

1995. gada 25. augustā dzimušā Vitālija Drozdova vecāki gāja bojā 2006. gada 14. februārī ceļu satiksmes negadījumā Rīgā (Latvija). Tā kā bērns bija nepilngadīgs, viņš tika nodots vecāsmātes Valentīnas Balakirevas aizbildnībā (turpmāk tekstā – “Vitālija Drozdova aizbildne”).

38.

Negadījumu izraisīja vadītājs, kura transportlīdzekli bija apdrošinājusi apdrošināšanas sabiedrība AAS “Baltikums” (turpmāk tekstā – “Baltikums”). Ar spriedumu krimināllietā, kas tika apstiprināts apelācijas tiesvedībā, viņš tika sodīts ar brīvības atņemšanu uz sešiem gadiem un vadītāja apliecības darbības apturēšanu uz pieciem gadiem ( 20 ).

39.

2006. gada 13. decembrī Vitālija Drozdova aizbildne informēja apdrošinātāju par apdrošināšanas gadījumu un prasīja izmaksāt aizbilstamajam LVL 200 000, proti, atlīdzību par kaitējumu, kas tika kvalificēts kā “morāls kaitējums”. 2007. gada 29. janvārī Baltikums saskaņā ar Latvijas Ministru kabineta noteikumu Nr. 331 7. pantu izmaksāja atlīdzību par bērna garīgām ciešanām LVL 200 apmērā ( 21 ) un atlīdzību par morālo kaitējumu LVL 4497,47 apmērā – minētā summa nav apstrīdēta.

40.

2007. gada 13. septembrī minētā aizbildne, pamatojoties uz Latvijas Likuma par obligāto apdrošināšanu 15. panta 1. punkta pirmo daļu, 19. panta 2. punkta trešo daļu un 39. panta 1. un 6. punktu, kā arī Otrās direktīvas 1. panta 2. punktu, iesniedza prasību pret Baltikumu, lūdzot izmaksāt atlīdzību LVL 200 000 apmērā par Vitālijam Drozdovam nodarīto morālo kaitējumu, zaudējot vecākus agrā vecumā.

41.

Vitālija Drozdova aizbildnes prasība un apelācijas sūdzība tika noraidītas attiecīgi ar 2008. gada 27. novembra un 2010. gada 16. novembra nolēmumu, pamatojoties uz to, ka Baltikums bija izmaksājis Latvijas Ministru kabineta noteikumu Nr. 331 7. pantā noteikto summu.

42.

Minētā aizbildne iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātā, lūdzot atcelt apelācijas tiesas spriedumu un nodot lietu atpakaļ šai tiesai atkārtotai izskatīšanai. Viņa apgalvo, ka minētā tiesa esot pieļāvusi kļūdu Latvijas likuma par obligāto apdrošināšanu 15. panta 1. punkta pirmās daļas piemērošanā, jo šis noteikums esot jāinterpretē saskaņā ar Pirmo un Otro direktīvu. Saskaņā ar minētajām direktīvām dalībvalsts nevarot noteikt, ka minimālās atlīdzības summas ir zemākas par Savienības tiesībās paredzētajām minimālajām summām. No tā izrietot, ka Latvijas [Ministru kabineta] noteikumu Nr. 331 7. pants ir pretrunā Latvijas Likuma par obligāto apdrošināšanu un minēto direktīvu, kuras tas transponē, noteikumiem.

43.

Šādos apstākļos Augstākās tiesas Senāts nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

44.

Rakstveida apsvērumus Tiesai iesniedza Vitālija Drozdova aizbildne, Baltikums, Latvijas, Vācijas un Lietuvas valdības, kā arī Komisija.

45.

Tiesas sēdē, kas notika 2013. gada 20. martā, piedalījās Vitālija Drozdova aizbildne, Baltikuma, Latvijas un Vācijas valdību, kā arī Komisijas pārstāvji.

46.

Pārrobežu strīdā piemērojamā likuma noteikšana ir priekšnosacījums, lai veiktu jebkura veida analīzi attiecībā uz materiālajām tiesībām. Šajā gadījumā tas ir īpaši svarīgi, jo pastāv atšķirības dalībvalstu tiesību aktos attiecībā uz atlīdzību saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu ( 24 ).

47.

Tas nerada grūtības lietā Drozdovs, jo lietas materiālos nav informācijas par kādu ārvalstu faktoru, kura dēļ attiecīgā situācija būtu jāattiecina uz dalībvalsti, kas nav Latvijas Republika.

48.

Tomēr šī problēma var rasties lietā Haasová, ņemot vērā ceļu satiksmes negadījuma, uz kuru attiecas Slovākijas iesniedzējtiesā izskatāmā pamatlieta, faktiskos apstākļus. Šis negadījums notika Čehijas Republikas teritorijā, un viens no negadījumā iesaistītajiem transportlīdzekļiem ir tajā reģistrēts, bet citi piesaistes punkti, proti, transportlīdzekļa, kurā atradās cietušais, reģistrācijas vieta, kā arī iesaistīto personu pilsonība un dzīvesvieta, saista strīdu ar Slovākijas Republiku.

49.

Regulas (EK) Nr. 864/2007 ( 25 ) 28. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts, ka tā neskar tādu starptautisku konvenciju piemērošanu, kuru puses šīs regulas pieņemšanas laikā ir viena vai vairākas dalībvalstis un kurās ir paredzēti noteikumi par tiesību normu kolīziju attiecībā uz ārpuslīgumiskām saistībām, tomēr dalībvalstu attiecībās šai regulai ir prioritāte salīdzinājumā ar tikai divu vai vairāku dalībvalstu noslēgtām konvencijām, ciktāl tās skar jautājumus, kas reglamentēti ar šo regulu.

50.

Attiecībā uz ārpuslīgumisko atbildību, kas iestājas saistībā ar ceļu satiksmes negadījumu, 1971. gada Hāgas konvencijā, kas minētās regulas pieņemšanas laikā bija saistoša gan dalībvalstīm, gan trešajām valstīm, ietvertajai tiesību normu kolīzijai ir jābūt prioritātei salīdzinājumā ar regulas normām visās valstīs, kuras ir ratificējušas minēto konvenciju, un tā tas ir īpaši Slovākijas Republikas gadījumā ( 26 ).

51.

Saskaņā ar 1971. gada Hāgas konvencijas 3. pantu šajā jomā piemērojamais likums ( 27 ) principā ir tās valsts likums, kurā noticis negadījums. Tādējādi lietā Haasová Slovākijas iesniedzējtiesa pamatoti uzskata, ka saskaņā ar šādu tiesību normu ir jāpiemēro Čehijas Republikas likums ( 28 ). Jāatgādina, ka atkāpes no lex loci delicti piemērošanas par labu valsts likumam par reģistrāciju ir izklāstītas minētās konvencijas 4. pantā. It īpaši minētā panta b) punkts attiecas uz gadījumu, kad negadījumā ir iesaistīti dažādi transportlīdzekļi un visi ir reģistrēti vienā un tajā pašā valstī. Tomēr šis pēdējais nosacījums, šķiet, nav izpildīts pamatlietā ( 29 ).

52.

Jāprecizē, ka šie apsvērumi par Čehijas Republikas tiesību piemērošanu attiecībā uz ārpuslīgumisko atbildību saistībā ar attiecīgo satiksmes negadījumu pilnīgi neietekmē tā likuma noteikšanu, kuram ir jāreglamentē tiesības un pienākumi, pamatojoties uz transportlīdzekļa apdrošināšanas līgumu, situācijā, kas saistīta ar tiesību normu kolīziju ( 30 ).

53.

Uzdodot pirmo prejudiciālo jautājumu lietā Haasová, iesniedzējtiesa būtībā vēlas saņemt no Tiesas atbildi, vai Pirmās direktīvas 3. panta 1. punkts un Trešās direktīvas 1. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāda valsts tiesību norma, kas paredz, ka nemantiska kaitējuma atlīdzība mehānisko transportlīdzekļu ceļu satiksmes negadījumā cietušās personas pārdzīvojušiem [tuviniekiem] nav iekļauta obligātajā apdrošināšanā, kuru ir veikusi persona, kurai iestājusies civiltiesiskā atbildība.

54.

Pirmais uzdotais jautājums lietā Drozdovs ir līdzīgs, turklāt jāatgādina, ka tās faktu rašanās konteksts ir līdzīgs ( 31 ), pat ja norādītās tiesību normas un lietotie termini nav gluži identiski, jo iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Pirmās direktīvas 3. pants un Otrās direktīvas 1. panta 1. un 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka obligātā atlīdzība par miesas bojājumiem ietver arī valsts tiesību aktos noteikto morālo kaitējumu.

55.

Ņemot vērā šo jautājumu būtisku līdzību, šajos secinājumos tie tiks aplūkoti kopīgi, no tā izriet, ka piedāvātajā interpretācijā tiks apvienotas gan Pirmās, gan Otrās, gan Trešās direktīvas iepriekš minētās tiesību normas.

56.

Šajā ziņā Tiesai iesniegtajos apsvērumos paustie viedokļi ir atšķirīgi. Vitālija Drozdova aizbildne un Komisija uzskata, ka šajās tiesību normās ir paredzēts, ka saskaņā ar šīm tiesību normām nemantiskais kaitējums, kas nodarīts personai, kuras tuvinieki ir gājuši bojā ceļu satiksmes negadījumā, ir jāsedz šajās normās paredzētajai obligātajai civiltiesiskajai apdrošināšanai, savukārt Baltikums un valdības, kas iestājušās lietā, proti, Slovākijas, Vācijas un Igaunijas valdības lietā Haasová un Latvijas, Vācijas un Lietuvas valdības lietā Drozdovs, aizstāv pretēju viedokli.

57.

Ja dažas atbildes var viegli izsecināt no judikatūras, kas tiks minēta tālāk, šeit izvirzītie problēmas divi aspekti nebija iepriekš aplūkoti un, manuprāt, tie ir jāpārbauda atsevišķi. Tas ir, pirmkārt, nemantiskā kaitējuma atlīdzības iekļaušana obligātās apdrošināšanas sistēmā, ko paredz iepriekš minētās direktīvas, un, otrkārt, šādu noteikumu attiecināšana arī uz personām, kas pašas nav iesaistītas ceļu satiksmes negadījumā, kura rezultātā radās šāds kaitējums.

58.

Pirmkārt, jānorāda, ka šajās lietās, manuprāt, ir jāatsaucas ne tikai uz Eiropas Savienības Tiesas, bet arī uz Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas tiesas ( 32 ) (turpmāk tekstā – “EBTA tiesa”) judikatūru, tajā viens no spriedumiem ( 33 ) (turpmāk tekstā – “EBTA tiesas spriedums lietā Nguyen”), kuru plaši min lietas dalībnieki un personas, kas iestājušās tiesvedībā, attiecas uz šeit izskatāmo jautājumu ( 34 ).

59.

Kā Tiesa ir vairākkārt uzsvērusi, Pirmās, Otrās un Trešās direktīvas preambulās ir norādīts, ka tām, pirmkārt ( 35 ), ir jānodrošina transportlīdzekļu, kas parasti atrodas Eiropas Savienības teritorijā, kā arī to pasažieru brīva pārvietošanās un, otrkārt ( 36 ), ir jānodrošina, lai negadījumos, kurus izraisa šie transportlīdzekļi, cietušie iegūtu līdzvērtīgu attieksmi neatkarīgi no tā, kurā vietā Savienībā negadījums ir noticis ( 37 ), lai tādējādi izveidotu kopējo tirgu.

60.

Pamatojoties uz šiem tekstiem, Tiesa secināja, ka Pirmajā direktīvā, kas precizēta un papildināta ar Otro un Trešo direktīvu, ir paredzēts katras dalībvalsts pienākums nodrošināt, ka civiltiesiskā atbildība par to transportlīdzekļu lietošanu, kas parasti atrodas tās teritorijā, ir apdrošināta, un it īpaši ir precizēts, uz kādiem kaitējuma veidiem šai apdrošināšanai ir jāattiecas un kurām cietušajām trešām personām apdrošināšana ir jāgarantē ( 38 ).

61.

Tā atgādināja, ka tomēr pienākums nodrošināt, lai civiltiesiskās atbildības apdrošināšana segtu mehānisko transportlīdzekļu radīto kaitējumu trešajām personām, atšķiras no pasažieru kompensācijas tiesību apjoma, pamatojoties uz apdrošinātā civiltiesisko atbildību. Proti, pirmais ir definēts un garantēts Savienības tiesiskajā regulējumā, savukārt otrais būtībā ir reglamentēts valsts tiesībās ( 39 ).

62.

Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka no Pirmās, Otrās un Trešās direktīvas mērķa, kā arī no šo direktīvu teksta izriet, ka ar tām nav paredzēts saskaņot dalībvalstīs pastāvošās civiltiesiskās atbildības sistēmas un atbilstoši pašlaik spēkā esošajām Savienības tiesībām dalībvalstis var brīvi noteikt civiltiesiskās atbildības sistēmu, kas piemērojama ceļu satiksmes negadījumiem ( 40 ).

63.

Tā arī ir precizējusi, ka dalībvalstīm ir jānodrošina, lai civiltiesiskā atbildība saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu lietošanu, kas piemērojama atbilstoši šo valstu tiesību normām, būtu apdrošināta atbilstoši triju minēto direktīvu noteikumiem ( 41 ).

64.

Visbeidzot, no Tiesas judikatūras izriet, ka dalībvalstīm sava kompetence šajā jomā ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības, un ka valsts tiesību normas par kaitējuma atlīdzību saistībā ar ceļu satiksmes negadījumiem nevar atņemt Pirmajai, Otrajai un Trešajai direktīvai to lietderīgo iedarbību ( 42 ).

65.

Tomēr tālāk izklāstīto iemeslu dēļ, manuprāt, minētajām direktīvām tiktu atņemta lietderīgā iedarbība, ja tiesības uz zaudējumu atlīdzību par tādu kaitējumu kā pamatlietā ( 43 ) ietekmētu valsts tiesību normas apdrošināšanas jomā, kas ierobežo civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas segumu saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu lietošanu. Tomēr tas tā nebūtu, ja attiecīgās tiesības uz kaitējuma atlīdzināšanu ierobežotu nevis tiesību normas par apdrošināšanu, bet gan tiesību normas attiecībā uz valsts civiltiesiskās atbildības sistēmu, kas piemērojama ceļu satiksmes negadījumiem ( 44 ).

66.

Iepriekš minētajā spriedumā lietā Nguyen EBTA tiesai tika uzdots jautājums, vai ar Pirmo, Otro un Trešo direktīvu ir saderīgi valsts tiesību akti ( 45 ) – šajā gadījumā Norvēģijas tiesību akti –, kuros attiecībā uz obligātās apdrošināšanas sistēmu nav paredzēta nemantiskā kaitējuma atlīdzība ( 46 ) (“sāpes un ciešanas” vai “pretium doloris”). Tā interpretēja minētās direktīvas tādējādi, ka šāda izslēgšana nav saderīga ar minētajām direktīvām, ņemot vērā, ka nemantiskā kaitējuma atlīdzība ir civiltiesiskās atbildības forma ( 47 ).

67.

EBTA tiesa savu lēmumu pamatoja ne tikai ar vispārīgiem apsvērumiem no šeit iepriekš minētajiem spriedumiem, bet arī šādiem pamatiem, kas mani pilnībā pārliecina.

68.

Pirmkārt, šī tiesa ir pareizi norādījusi, ka minētajās direktīvās nav neviena noteikuma, kas no tās piemērošanas jomas nepārprotami izslēgtu nemantiskā kaitējuma atlīdzību. Šajā ziņā tā norādīja, ka Pirmās direktīvas 1. panta 2. punkts, kurā ir definēts jēdziens “cietusī persona”, attiecas uz “ikvienu personu, kam ir tiesības uz jebkādu zaudējumu atlīdzināšanu vai miesas bojājumiem, kurus izraisījis transportlīdzeklis”. Lai noteiktu, kas ir obligāti jāapdrošina, Otrās direktīvas 1. panta 1. punkts un Trešās direktīvas 1. pants it īpaši attiecas uz “miesas bojājumiem” vai “personal injuries” – angļu valodas versijā ( 48 ). EBTA tiesa ir nospriedusi, ka iepriekš minētais formulējums ietver visu veidu kaitējumu – gan materiālo, gan nemantisko kaitējumu, un tāpēc neapstiprina apgalvojumu, ka pēdējais kaitējums nav direktīvas piemērošanas jomā ( 49 ).

69.

No iepriekš minētā tā secināja, ka Pirmās direktīvas 3. panta 1. punkta noteikumi, lasot tos kopā ar Otrās direktīvas 1. panta 1. un 2. punkta un Trešās direktīvas 1. panta noteikumiem, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie aptver gan materiālo, gan nemantisko kaitējumu, tostarp sāpes un psiholoģiskas ciešanas. Atšķirīga interpretācija būtu pretrunā minēto direktīvu mērķim, kas ir nodrošināt brīvu pārvietošanos un garantēt cietušajiem līdzvērtīgu attieksmi neatkarīgi no vietas EEZ teritorijā, kurā ir notikuši negadījumi ( 50 ).

70.

EBTA tiesa ir pareizi norādījusi, ka tāda atlīdzība kā pamatlietā būtībā dod personai tiesības saņemt atlīdzību no citas personas un tādējādi tā ir civiltiesiskās atbildības veids. Turklāt no iepriekš minētās judikatūras ( 51 ) izriet, ka attiecīgo direktīvu mērķis nav uzlikt pienākumu pieņemt noteiktas civiltiesiskās atbildības veidus, bet tās prasa, lai jebkura civiltiesiska atbildība saistībā ar mehāniskā transportlīdzekļa pārvietošanos būtu apdrošināta, neatkarīgi no tā, vai šīs atbildības pamatā ir vaina vai risks. Jebkura cita interpretācija atņemtu Pirmās direktīvas 3. panta 1. punktam, kas ir papildināts un grozīts ar Otro un Trešo direktīvu, tā lietderīgo iedarbību, kas ir aizsargāt ceļu satiksmes negadījumos cietušos ar obligātās civiltiesiskās apdrošināšanas palīdzību ( 52 ).

71.

Manuprāt, ņemot vērā attiecīgo direktīvu mērķus un formulējumu, kā arī to lietderīgo iedarbību, uz lietās Haasová un Drozdovs uzdotajiem jautājumiem būtu jāatbild līdzīgi, norādot, ka nemantiskā kaitējuma atlīdzināšana ir paredzēta transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas sistēmā, kas ir paredzēta Pirmajā, Otrajā un Trešajā direktīvā.

72.

Jānorāda, ka lietā Drozdovs iesniedzējtiesa it īpaši vēlas noskaidrot, vai “miesas bojājumu” obligātajā apdrošināšanā, kas tostarp ir noteikta Otrās direktīvas 1. pantā, var iekļaut morālo kaitējumu. Šajā ziņā es uzsveru, ka jēdziens “miesas bojājumi”, kas tostarp ( 53 ) ir lietots Otrās un Trešās direktīvas franču valodas versijā, pats par sevi nevar būt šķērslis šeit ierosinātajai plašajai koncepcijai.

73.

Vairākās citās valodu versijās ( 54 ) lietotā vārdkopa, manuprāt, ļauj atsaukties uz plašāku jēdziena izpratni, kurš aptver ne tikai cietušā ķermeni un fizisko integritāti, bet arī ikvienu “personiska” rakstura kaitējumu, citiem vārdiem sakot, nemantisko kaitējumu, kas ietver gan fiziskas, gan psiholoģiskas ciešanas ( 55 ). Tas, manuprāt, izriet, pirmkārt, no šī kaitējuma veida pretstatījuma “kaitējumam īpašumam”, proti, ieinteresētās personas mantai vai īpašumam, tostarp Otrās direktīvas 1. pantā ( 56 ), un, otrkārt, vēlmes stiprināt cietušo aizsardzību, uz ko nepārprotami norāda minētā panta pārmaiņas ( 57 ).

74.

Pirmo atbildes elementu norādīt ir salīdzinoši viegli, ja vien Tiesa piekrīt manam ierosinājumam ņemt vērā tās agrāko judikatūru un pieņemt EBTA tiesas argumentāciju iepriekš minētajā spriedumā lietā Nguyen.

75.

Tomēr, lai arī, manuprāt, no iepriekš minētajiem spriedumiem izriet, ka attiecīgo direktīvu noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātajai apdrošināšanai ir jāsedz nemantiskais kaitējums, kas nodarīts ceļu satiksmes negadījumā iesaistītajai personai, kā tas bija lietā, kurā ir pasludināts minētais spriedums ( 58 ), vēl ir jānosaka, vai šī pieeja ir attiecināma arī uz cietušajiem, kas nav tieši skarti, kā tas ir lietās Haasová un Drozdovs.

76.

Pamatlietās prasītāju minētais nemantiskais kaitējums tika nodarīts personām, kuras nebija iesaistītas attiecīgajos negadījumos, proti, tieši cietušā sievai un meitai lietā Haasová un laulātā pāra, kas ir tieši cietušie, dēlam lietā Drozdovs. Indivīda nāve, it īpaši šādos apstākļos, rada zināmas izmaiņas to personu dzīvesveidā un emocionālajā līdzsvarā, ar kuriem viņam bija patiesi tuvas attiecības. Lai noteiktu, vai šāds kaitējums var izrietēt no prejudiciālajos jautājumos minētajiem direktīvu noteikumiem, manuprāt, ir jātransponē iepriekš minētie vērtēšanas faktori, ņemot vērā šo noteikumu gramatisko un teleoloģisko interpretāciju, kā arī to lietderīgo iedarbību.

77.

Pirmkārt, veicot attiecīgo noteikumu formulējuma analīzi, attiecīgā kaitējuma atlīdzību nevar izslēgt no civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas seguma piemērošanas jomas, kas ir paredzēta Pirmajā, Otrajā un Trešajā direktīvā. Pirmās direktīvas 1. panta 2. punktā sniegtā “cietušās personas” definīcija ir pietiekami plaša, lai ietvertu netieši cietušos, ar vienīgo nosacījumu, ka saskaņā ar piemērojamām valsts tiesību normām viņiem ir “tiesības uz kompensāciju par jebkādiem zaudējumiem, [..] kurus izraisījis transportlīdzeklis”.

78.

Ir taisnība, ka Trešās direktīvas 1. pantā nav izmantota iepriekšējās direktīvās lietotā terminoloģija ( 59 ) un tas attiecas uz “miesas bojājumiem visiem pasažieriem, izņemot vadītāju”, tas savukārt varētu likt domāt, ka obligātā civiltiesiskās atbildības apdrošināšana nav jāattiecina uz personām, kas nebija iesaistītas negadījumā. Tomēr šī tiesību norma ir jāinterpretē, ņemot vērā minētās direktīvas preambulas ceturto un piekto apsvērumu, no kuriem izriet, ka cietušie, uz kuriem attiecas Savienības tiesību aizsargājošās normas, nav tikai pasažieri, kas ir tikai īpaša trešo personu kategorija, kurus aizsargā negadījumu izraisījuša transportlīdzekļa īpašnieka [civiltiesiskās atbildības] apdrošināšana ( 60 ). Minētā panta mērķis ir precizēt obligātās apdrošināšanas sniegtās garantijas ratione personae piemērošanas jomu, un nekādā gadījumā neattiecināt to tikai uz šādi apzīmētajiem pasažieriem ( 61 ). Šo analīzi apstiprina šajā jomā notikušās pārmaiņas ( 62 ).

79.

Otrkārt, civiltiesiskās atbildības apdrošināšanai ir jāsedz ceļu satiksmes negadījumā radītais nemantiskais kaitējums netieši cietušajiem, ņemot vērā Pirmās, Otrās un Trešās direktīvas mērķus, kas ir veicināt pārvietošanās brīvību, kā arī garantēt cietušajiem līdzvērtīgu attieksmi neatkarīgi no tā, kurā vietā dalībvalstī negadījums ir noticis ( 63 ). Lai arī Pirmās direktīvas 3. panta 1. punkts, Otrās direktīvas 1. panta 1. un 2. punkts un Trešās direktīvas 1. pants tika interpretēti atšķirīgi, uz šīm personām attiecas valsts tiesību normas apdrošināšanas jomā, kuru saturs var atšķirties atkarībā no vietas, kurā nelaimes gadījums ir noticis, jo Savienības tiesībās nav paredzēta [tiesību aktu] tuvināšana.

80.

Treškārt, no iepriekš minētās pastāvīgās judikatūras ( 64 ) izriet, ka, lai arī Pirmās, Otrās un Trešās direktīvas mērķis nav saskaņot dalībvalstīs spēkā esošās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas sistēmas saistībā ar transportlīdzekļu lietošanu, tās tomēr uzliek pienākumu nodrošināt to, ka civiltiesiskā atbildība, kas ir piemērojama saskaņā ar valsts tiesībām, ir apdrošināta atbilstoši minēto direktīvu noteikumiem. Tātad no minētā izriet, ka, tā kā tiesības uz kaitējuma atlīdzināšanu tiek iegūtas, pamatojoties uz apdrošinātās personas civiltiesisko atbildību atbilstoši piemērojamām valsts tiesībām ( 65 ), tas ir jāsedz minētajās direktīvās paredzētajai obligātās civiltiesiskās apdrošināšanai.

81.

Jānorāda, ka tiesības uz tāda kaitējuma atlīdzināšanu, kas nodarīts, zaudējot tuvinieku ceļu satiksmes negadījumā, ir atzītas daudzu dalībvalstu tiesību sistēmās ( 66 ), lai arī piekļuve šīm tiesībām ir mainīga, jo dažas no tām šādu kaitējuma atlīdzināšanas iespēju sniedz tikai ārkārtas gadījumos ( 67 ), turpretī citas paredz atvieglotu pierādīšanas pienākumu ( 68 ). Tā kā dalībvalstu likumdevēji saglabā kompetenci civiltiesiskās atbildības jomā, no tā izriet, ka viņiem ir jānosaka, vai tiesības uz šāda kaitējuma atlīdzināšanu principā ir pieņemamas kā tādas, un, ja atbilde ir apstiprinoša, tad kādi ir tās nosacījumi. It īpaši no to vērtējuma ir atkarīgs, vai runa ir par paša cietušā tiesībām vai arī tiesībām, kas ir atvasinātas no bojā gājušā tiesībām.

82.

Tomēr saskaņā ar judikatūru ( 69 ) dalībvalstīm šī kompetence jāizmanto, ievērojot Savienības tiesības un tostarp saglabājot Pirmās, Otrās un Trešās direktīvas lietderīgo iedarbību. Tomēr šī ietekme, manuprāt, tiktu būtiski mazināta, ja būtu atļauts, ka tādi satiksmes negadījumos netieši cietušie kā pamatlietā netiek aizsargāti ar obligāto civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, lai gan apdrošinātās personas civiltiesiskā atbildība pret viņiem ir neapšaubāmi iestājusies.

83.

Ņemot vērā visus šos apsvērumus, es iesaku Tiesai atbildēt, ka Pirmās direktīvas 3. panta 1. punkts, Otrās direktīvas 1. panta 1. un 2. punkts un Trešās direktīvas 1. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai arī saskaņā ar valsts tiesību normām apdrošinātās personas civiltiesiskā atbildība iestājas saskaņā ar nemantiskā kaitējumu, kas nodarīts personai, kuras tuvinieks ir gājis bojā ceļu satiksmes negadījumā saistībā ar mehāniskā transportlīdzekļa lietošanu, šāda atlīdzība ir jāsedz atbilstoši minētajās direktīvās paredzētajam noteikumam par obligāto apdrošināšanu.

84.

Lietā Drozdovs iesniedzējtiesa pakārtoti uzdod otro prejudiciālo jautājumu gadījumā, ja Tiesa uz pirmo jautājumu atbildētu apstiprinoši, proti, ka Pirmās direktīvas 3. pantā un Otrās direktīvas 1. panta 1. un 2. punktā paredzētā obligātā civiltiesiskās atbildības apdrošināšana sedz arī tāda morāla kaitējuma atlīdzību, kādu minējusi prasītāja pamatlietā.

85.

Iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai iepriekš minētajiem pantiem ir pretrunā valsts tiesību norma, kas paredz, ka apdrošinātāja segtā nemantiskā kaitējuma atlīdzības summa ir krietni vien zemāka par Otrajā direktīvā paredzētajām obligāti apdrošinātā kapitāla minimālajām summām, un, otrkārt, par valsts likumā noteikto apdrošinātāju atbildības limitu.

86.

No lēmuma par prejudiciāla jautājumu uzdošanu izriet, ka Tiesu lūdz lemt par tāda morālā kaitējuma atlīdzības limita atbilstību, kādu saņēma Vitālijs Drozdovs atbilstoši Latvijas Ministru kabineta noteikumu Nr. 331 7. punktam ( 70 ), ņemot vērā ne tikai minimālās apdrošināšanu summas, kas ir noteiktas Otrās direktīvas 1. panta 2. punktā ( 71 ), bet arī 15. panta 1. punkta pirmajā daļā Latvijas Likumā par obligāto apdrošināšanu ( 72 ), ar kuru tostarp ir transponēta šī direktīva.

87.

Šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pēdējā daļā ir atsauce uz Vitālija Drozdova aizbildnes iesniegtajiem kasācijas sūdzības pamatiem, kuros tostarp ir pausts uzskats, ka Latvijas noteikumos Nr. 331 paredzētais atlīdzības limits ir niecīgs un ir pretrunā Latvijas Likuma par obligāto apdrošināšanu noteikumiem, kurus minētie noteikumi ievieš ( 73 ). Tomēr lemt par valsts tiesību normu atbilstību konstitūcijai vai to likumību, un it īpaši noteikt, vai valsts tiesiskais regulējums ir saderīgs ar valsts tiesību normām, nav Tiesas kompetencē. Tātad šis aspekts netiks izskatīts.

88.

Gan Vitālija Drozdova aizbildne, gan Komisija uzskata, ka Pirmās direktīvas 3. pants un Otrās direktīvas 1. pants neatļauj dalībvalstij nemantiskā kaitējuma atlīdzības summu, pamatojoties uz obligāto civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, noteikt zemāku par šajās direktīvās noteikto apdrošinātāja atbildības limitu. Uzreiz jānorāda, ka es piekrītu šim viedoklim šādu iemeslu dēļ.

89.

Savienības tiesību normu, uz kurām attiecas Augstākās tiesas Senāta uzdotais jautājums, izcelsme, tapšanas vēsture un attīstība sniedz bagātu mācību, lai tās interpretētu.

90.

Kā Tiesa jau ir uzsvērusi, sākotnējā redakcijā Pirmās direktīvas 3. panta 1. punkta beigu daļā bija paredzēts, ka dalībvalstis nosaka noteikumus attiecībā uz civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu un sedzamajiem zaudējumiem ( 74 ). Saskaņā ar Otrās direktīvas preambulas trešo apsvērumu, lai samazinātu atšķirības, kas pastāvēja starp dalībvalstu tiesību aktiem attiecībā uz apdrošināšanas seguma pienākumu, Otrās direktīvas 1. pants noteic, ka civiltiesiskās apdrošināšanas jomā obligāti jāsedz kaitējums īpašumam un miesas bojājumi, nosakot konkrētas summas, jo šīs mazākās summas garantē minimālu aizsardzības līmeni ceļu satiksmes negadījumos cietušajiem ( 75 ).

91.

Izvērtējot darbu pirms Otrās direktīvas pieņemšanas, atklājas, ka tās 1. panta 2. punkts, kurā ir noteiktas minimālās garantijas summas, bija viens no noteikumiem, kas sākotnējā likumdošanas procesā tika grozīts visbiežāk ( 76 ). Tas notika arī minētās direktīvas secīgas pārskatīšanas laikā ( 77 ), turklāt es uzskatu, ka ir lietderīgi ņemt vērā šos vēlākos tekstus ( 78 ), lai saprastu tajos ietverto virzību, arī tad, ja to noteikumi nav piemērojami ratione temporis lietā Drozdovs. No visa iepriekš minētā izriet, ka Eiropas likumdevējs ir veltījis īpašu uzmanību Otrās direktīvas 1. pantam. Turklāt pārmaiņas, kas ar šo normu tika ieviestas, pakāpeniski nostiprinot tajā izvirzītās prasības, liecina par vēl lielākām rūpēm par cietušo aizsardzību. Likumdevējs ir skaidri norādījis, ka, lai sasniegtu šo mērķi, “dalībvalstu saistībām garantēt apdrošināšanas segumu vismaz attiecībā uz noteiktām minimālajām summām ir liela nozīme cietušo aizsardzības nodrošināšanā” ( 79 ).

92.

Saskaņā ar šo pieeju Tiesa ir skaidri nospriedusi, ka Otrās direktīvas 1. panta 2. punkts nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas paredz maksimālās atlīdzības summas, kuras ir zemākas par minētajā pantā noteiktajām minimālās garantijas summām ( 80 ).

93.

Lai pamatotu lēmumus šādā nozīmē, tā ir uzsvērusi – kā jau minēju, atbildot uz pirmajiem prejudiciālajiem jautājumiem –, ka dalībvalstīm ir pienākums nodrošināt, ka civiltiesisko atbildību, kas saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesībām tiek piemērota ceļu satiksmes negadījumiem, sedz apdrošināšana saskaņā ar Pirmās, Otrās un Trešās direktīvas noteikumiem. Tā kā dalībvalstīm ir jāīsteno savas pilnvaras šajā jomā saskaņā ar Savienības tiesībām, tas it īpaši ietver to, ka civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas segums atbilst Otrajā direktīvā noteiktajām minimālajām garantētajām summām, un tādējādi valsts tiesību aktos nedrīkst ierobežot tajā paredzēto aizsardzību, nosakot maksimālās atlīdzības summas, kas ir zemākas par minētajā direktīvā noteiktajām ( 81 ).

94.

Tiesa piebilda, ka “Pirmās direktīvas 3. panta 1. punkta un Otrās direktīvas 1. panta [..] 2. punkta jebkura cita interpretācija atņemtu tiem lietderīgo iedarbību. Minētā iedarbība, kas ir aizsargāt ceļu satiksmes negadījumos cietušos ar obligātās civiltiesiskās apdrošināšanas palīdzību, tiktu apdraudēta, ja minētās atbildības apdrošināšanas seguma noteikšana tiktu atstāta valsts likumdevēja ziņā” ( 82 ).

95.

Visus šos apsvērumus, manuprāt, var attiecināt uz Latvijas noteikumu Nr. 331 normām, kas nosaka pārāk zemu garantijas summu, it īpaši nemantiskā kaitējuma atlīdzībai apgādnieka nāves dēļ, ņemot vērā, ka minēto noteikumu mērķa un lietderīgās iedarbības ievērošana ietver to, lai ceļu satiksmes negadījumos cietušajiem tiktu nodrošināta pietiekama atlīdzība neatkarīgi no dalībvalsts, kurā noticis negadījums ( 83 ). Tādējādi uz Augstākās tiesas Senāta otro jautājumu ir jāsniedz apstiprinoša atbilde.

96.

Jāprecizē, ka, manuprāt, nav būtiski, ka valsts tiesībās noteiktais pārāk zemais līmenis ir nedaudz zemāks nekā direktīvās paredzētais apdrošinātāju atbildības limits vai ievērojami zemāks par to, kā minētā iesniedzējtiesa norāda savā prejudiciālajā jautājumā ( 84 ). Lai valsts tiesību norma neatbilstu Savienības tiesību prasībām, pietiek ar to, ka minimālais seguma līmenis nav sasniegts. Turpretī saskaņā ar Otrās direktīvas 1. panta 2. punkta sākumā formulēto atrunu ( 85 ) dalībvalstis drīkst pārsniegt paredzētā seguma minimālo summu, precizējot, ka tās var prasīt neierobežotu garantiju, proti, norādīt summas, attiecībā uz kurām apdrošināšana ir obligāta, – vienīgā prasība ir, ka tās nedrīkst būt mazākas par minētajām minimālajām summām ( 86 ).

97.

Ņemot vērā neskaidrību risku, kas ir nosakāms no Tiesai iesniegtajiem apsvērumiem, vēlos precizēt, ka, manuprāt, Savienības tiesībām pretrunā ir nevis garantētās summas ierobežošana kā tāda ( 87 ), bet gan tas, ka dalībvalsts nosaka zemāku atlīdzības līmeni nekā attiecīgajās direktīvās paredzētās minimālās summas.

98.

Protams, saskaņā ar iepriekš minēto pastāvīgo judikatūru jebkura valsts tiesību sistēmā paredzētā civiltiesiskā atbildība saistībā ar mehānisko transportlīdzekļu izmantošanu ir jāapdrošina. Tomēr, manuprāt, šis princips ir jāsaprot tikai tādējādi, ka neviena valsts tiesību norma attiecībā uz apdrošināšanu nevarētu izslēgt dažus kaitējuma veidus vai noteiktas cietušo kategorijas no seguma tad, ja cietušie var atsaukties uz apdrošinātās personas civiltiesisko atbildību, lai uz šī pamata saņemtu kaitējuma atlīdzību. Eiropas likumdevēja pieņemtajam lēmumam ieviest garantijas līmeņus, kuru apjoms ir “vismaz” summas, kas ir paredzētas attiecīgajās direktīvās, nozīme ir tikai tad, ja pieņem, ka tās atļauj dalībvalstīm noteikt lielākas maksimālās summas un tādējādi civiltiesiskā atbildība, kas pārsniedz šīs valsts noteiktās maksimālās summas, nav jāsedz obligātajai apdrošināšanai ( 88 ). Tādējādi dalībvalstu tiesību sistēmās, kurās vispārējos tiesību aktos attiecībā uz civiltiesisko atbildību nav noteiktas kaitējuma atlīdzības maksimālās summas, tomēr ir iespējams ierobežot obligātās apdrošināšanas segumu, ieviešot maksimālās summas, kas pārsniedz minētajās direktīvās paredzētās minimālās summas.

99.

Augstākās tiesas Senāts sava lūguma pamatojumā uzsver, ka ir svarīgi rast līdzsvaru starp iesaistīto pušu interesēm. Šī tiesa norāda, ka cietušo intereses saņemt pēc iespējas pilnīgu kaitējuma atlīdzību atšķiras gan no satiksmes negadījumu izraisījušā transportlīdzekļa īpašnieka intereses maksāt pēc iespējas mazākas obligātās apdrošināšanas prēmijas, gan no apdrošinātāja mērķa gūt ienākumus, kas lielā mērā ir atkarīgi no iekasēto prēmiju attiecības ar negadījuma gadījumā izmaksātajām kaitējuma atlīdzībām ( 89 ). Tā ierosina, ka, veicot šo dažādo interešu samierināšanu, ir skaidri jādefinē apdrošinātāja izmaksājamās garantijas limits, lai minētais īpašnieks var maksāt pieņemamu apdrošināšanas tarifu ( 90 ), un tādējādi cietušais saņem atlīdzību, kas ir paredzēta par viņam nodarīto kaitējumu.

100.

Latvijas un Lietuvas valdības atbalsta šo viedokli. Tās piebilst, ka, nosakot šādus limitus ar likumu, tiktu nodrošināta arī tiesiskā noteiktība, turpretī lielas nemantiskā kaitējuma atlīdzības nelaimes gadījumā, kurā iesaistīti vairāki cilvēki, iespējams, ietekmētu pieejamo ierobežoto summu taisnīgu sadalīšanu ( 91 ). Tāpēc tās secina, ka Otrās direktīvas 1. pantā paredzēto morālā kaitējuma atlīdzības limitu piemērošana radītu sarežģījumus saistībā ar attiecīgās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas sistēmas efektivitāti.

101.

Tā ir taisnība, ka a priori Eiropas apdrošināšanas tirgus darbību var ietekmēt prasība apdrošinātājiem segt zaudējumus plašāk un augstākā līmenī attiecībā uz transportlīdzekļiem, kas parasti atrodas dalībvalstu teritorijā, un tādējādi apdrošinātajām personām būtu jāmaksā augstākas prēmijas.

102.

Tomēr jānorāda, ka jau no paša sākuma Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja paredzēja “problēmas, kas dažās valstīs neizbēgami radīsies, nosakot šīs minimālās summas (tostarp pašreizējo apdrošināšanas prēmiju palielinājumu)”, bet, manuprāt, tā pareizi atzina, ka ir jāpieliek “nepieciešamās pūles, lai sasniegtu izvirzīto mērķi, proti, labāku cietušo aizsardzību”, un tāpēc tā atbalstīja priekšlikumu ieviest minimālās garantijas summas ( 92 ). Lai ņemtu vērā dažās dalībvalstīs esošo sākotnējo situāciju attiecībā uz minētajām summām, Otrajā direktīvā ir noteikti pārejas pasākumi attiecīgo noteikumu pakāpeniskai īstenošanai šajās dalībvalstīs ( 93 ).

103.

Turklāt pieredze rāda, ka plaša koncepcija par obligātās civiltiesiskās apdrošināšanas piemērošanas jomu ne obligāti tik jūtami, kā gaidīts, ietekmē apdrošināšanas prēmiju līmeni ( 94 ). Tādējādi Bulgārijā nesen izdarītais grozījums likumā par summām, ko sedz minētā apdrošināšana, kas ietver arī morālā kaitējuma atlīdzību ( 95 ), būtiski neietekmēja attiecīgo prēmiju apmēru ( 96 ). Arī Zviedrijā pēc sagatavošanas darbiem, kuru rezultātā tiesību aktos tika ieviestas tiesības uz kompensāciju par miesas bojājumiem tuvinieka nāves dēļ ceļu satiksmes negadījumā ( 97 ), paredzams, ka šai reformai būs tikai minimāla ietekme uz apdrošināšanas kompāniju izmaksām un tādējādi arī uz apdrošināšanas prēmiju apmēru, kas pieaugs tikai par 1 līdz 1,5 % vai pat mazāk procentiem ( 98 ).

104.

Turklāt, bažas, kuras ir paudušas šajā lietā iestājušās valdības, manuprāt, nav pamatotas, jo ir jāatgādina, ka, manuprāt, dalībvalstīm nav liegts noteikt maksimālās summas, lai apdrošinātāju izmaksājamā garantija nebūtu neierobežota, vienīgā Otrās direktīvas 1. pantā noteiktā prasība ir tāda, ka šai maksimālajai summai ir jābūt augstākai nekā šajā pantā paredzētajai minimālajai summai.

105.

Ņemot vērā visu šo informāciju, uz otro lietā Drozdovs uzdoto jautājumu, manuprāt, ir jāatbild tādējādi, ka Pirmās direktīvas 3. pantam un Otrās direktīvas 1. panta 1. un 2. punktam ir pretrunā valsts tiesību norma, kas, ierobežojot nemantiskā kaitējuma atlīdzību, kura var būt maksājama saskaņā ar obligātās civiltiesiskās apdrošināšanu, paredz maksimālās garantijas summas, kas ir mazākas par minimālajām garantijas summām, kuras ir noteiktas Otrās direktīvas 1. pantā attiecībā uz atlīdzību par miesas bojājumiem.

106.

Saskaņā ar otro prejudiciālo jautājumu, kas iesniegts Tiesai lietā Haasová, Krajský súd v Prešove pieņem, ka, atbildot uz pirmo jautājumu, tiks atzīts, ka Savienības tiesībām nav pretrunā tādas valsts tiesību normas apdrošināšanas jomā, kas neatļauj nemateriāla kaitējuma atlīdzību par nemantisko kaitējumu, kurš nodarīts ceļu satiksmes negadījumā cietušo pārdzīvojošiem [tuviniekiem].

107.

Tādējādi iesniedzējtiesa balstās uz pieņēmumu, kas ir pretrunā atbildei, kuru es piedāvāju Tiesai sniegt uz pirmo jautājumu. Ņemot vērā atbildes saturu, kas, manuprāt, ir jāsniedz, uzskatu, ka uz otro, pakārtoti uzdoto jautājumu nav jāatbild.

108.

Tomēr jānorāda, ka iesniedzējtiesa lūdz Tiesu interpretēt valsts tiesību normas ( 99 ), bet tas saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir liegts ( 100 ).

109.

Ja Tiesa nepiekristu manam priekšlikumam, tad jautājums, manuprāt, būtu jāpārformulē tādējādi, ka tas būtībā attiektos uz iespējamību dalībvalsts tiesai interpretēt valsts tiesību normu, kas ir saderīga ar Pirmās, Otrās un Trešās direktīvas noteikumiem. Katrā ziņā ar atbilstīgas interpretācijas principu nevar pamatot valsts tiesību contra legem interpretāciju, kas šajā gadījumā nozīmētu uzlikt pienākumu apdrošinātājam maksāt kaitējuma atlīdzību arī tad, ja valsts tiesību normā tas nav paredzēts ( 101 ).

110.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, lietā C‑22/12 Haasová es iesaku Tiesai atbildēt uz Krajský súd v Prešove uzdotajiem jautājumiem šādi:

111.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, lietā C‑277/12 Drozdovs es ierosinu Tiesai uz Augstākās tiesas Senāta uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: