1. 

Šis Bundesverwaltungsgericht [Federālās Administratīvās tiesas] lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu dod Tiesai iespēju divus gadus pēc tās nolēmuma lietā Trianel ( 2 ) no jauna paust savu nostāju par Direktīvas 85/337/EEK (turpmāk tekstā – “Vides direktīva”) ( 3 ) Direktīvas 2003/35/EK ( 4 ) redakcijā 10.a panta interpretāciju Vācijas administratīvo un administratīvā procesa tiesību kontekstā.

2. 

Ja nolēmums lietā Trianel attiecās uz vides nevalstisko organizāciju iespēju vērsties dalībvalsts tiesu iestādēs Vides direktīvas 10.a panta ietvaros, tad šajā lietā, no vienas puses, jautājums ir par attiecīgās tiesību normas piemērošanu ratione temporis un, no otras puses, it īpaši par tajā paredzēto pārbaudes apjomu.

3. 

Jautājumi ir uzdoti saistībā ar prasību par Reinzemes‑Pfalcas federālās zemes [Land Rheinland‑Pfalz] ūdens resursu tiesību jomā pieņemtu lēmumu par projekta apstiprināšanu, kurā prasītāji apgalvo, ka ietekmes uz vidi novērtējums (turpmāk tekstā – “IVN”) esot veikts kļūdaini.

4.

Eiropas Kopiena 1998. gada 25. jūnijā parakstīja ANO Eiropas Ekonomikas komisijas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (turpmāk tekstā – “Orhūsas konvencija”), tā stājās spēkā 2001. gada 30. oktobrī un 2005. gada 17. februārī tika apstiprināta Eiropas Kopienas vārdā ( 5 ). Vācijas Federatīvā Republika Orhūsas konvenciju parakstīja 1998. gada 25. jūnijā un to ratificēja 2007. gada 15. janvārī.

5.

Orhūsas konvencijas noteikumi parasti tiek raksturoti kā trīs pīlāru modelis, turklāt viens pīlārs skar vides informācijas pieejamību, otrs – sabiedrības līdzdalību lietās saistībā ar vides jautājumiem un trešais – iespēju vērsties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem ( 6 ).

6.

Orhūsas konvencijas preambulas 6., 7., 8., 13. un 18. apsvērumā ir noteikts šādi:

[..]

[..]

7.

Orhūsas konvencijas 1. pantā ir noteikts tās mērķis:

“Lai pašreizējā un nākamajās paaudzēs aizsargātu ikvienas personas tiesības dzīvot vidē, kas atbilstu personas veselības stāvoklim un labklājībai, katra Puse saskaņā ar šīs konvencijas noteikumiem garantē tiesības piekļūt informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties [vērsties] tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem.”

8.

2. panta 5. punktā “attiecīgā sabiedrības daļa” ir definēta kā “sabiedrība, kuru ietekmē vai varētu ietekmēt lēmumu pieņemšana vides jomā vai kurai ir interese par to [..]”. Saskaņā ar 2. panta 4. punktu jēdziens “sabiedrība” ietver sevī arī “vienu vai vairākas fiziskas vai juridiskas personas”.

9.

3. panta 1. punktā ir paredzēti šādi noteikumi:

“Lai izveidotu un uzturētu skaidru, atklātu un saskaņotu struktūru šīs konvencijas noteikumu īstenošanai, katra Puse veic vajadzīgos likumdošanas, reglamentējošus un citus pasākumus, tostarp tādus, kuru mērķis ir nodrošināt tādu noteikumu savstarpējo saderību, ar kuriem īsteno šīs konvencijas noteikumus par informāciju, sabiedrības dalību un iespēju griezties [vērsties] tiesu iestādēs, kā arī atbilstošus piespiedu izpildes pasākumus.”

10.

Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punktā ir noteikts šādi:

“Katra Puse saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nodrošina to, ka attiecīgās sabiedrības daļas pārstāvjiem:

To, vai interese ir pamatota un vai ir noticis tiesību aizskārums, nosaka saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem un ar mērķi nodrošināt attiecīgai sabiedrības daļai plašas iespējas griezties [vērsties] tiesu iestādēs saistībā ar šīs konvencijas piemērošanu. [..]

Šā panta 2. punkta noteikumi neizslēdz iespēju pārskatīšanas nolūkā iepriekš griezties [vērsties] administratīvā iestādē, kā arī neiespaido prasību, ka pirms vēršanās tiesā ir jāizmanto visas administratīvas pārskatīšanas procedūras, ja šāda prasība paredzēta attiecīgās valsts tiesību aktos.”

11.

Kopiena pirms Orhūsas konvencijas ratificēšanas pieņēma Direktīvu 2003/35, lai Savienības tiesības pielīdzinātu konvencijas normām ( 7 ). Ar [Direktīvu 2003/35] tika grozīta Vides direktīva un Direktīva 96/61/EK (turpmāk tekstā – “Piesārņojuma direktīva”) ( 8 ), “lai nodrošinātu pilnīgu to saderību ar Orhūsas konvencijas noteikumiem, jo īpaši tās [..] 9. panta 2. [..] punktu” ( 9 ).

12.

Direktīvas 2003/35 preambulas devītajā apsvērumā ir paredzēts:

“Orhūsas konvencijas 9. panta 2. un 4. punktā paredzēta tiesas procesu vai citu procedūru pieejamība, lai apstrīdētu tādu lēmumu, darbību vai bezdarbību būtības vai procesuālo likumību, uz kurām attiecas konvencijas 6. panta noteikumi par sabiedrības dalību.”

13.

Direktīvas 2003/35 6. panta 1. punkta pirmais teikums ir izteikts šādi:

“Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības, vēlākais, līdz 2005. gada 25. jūnijam.”

14.

Direktīvas 2003/35 3. pantā ir ietverti vairāki Vides direktīvas grozījumi. Piemēram, tostarp Vides direktīvas 1. panta 2. punktā tiek iekļauta šāda jēdziena “attiecīgā sabiedrības daļa” definīcija: “[Tā] ir sabiedrības daļa, kuru ietekmē vai var ietekmēt ar vidi saistīto lēmumu pieņemšanas procedūra, kas minēta 2. panta 2. punktā, vai kura ir šajā jautājumā ieinteresēta [..]”. Saskaņā ar vēl vienu definīciju jēdziens “sabiedrība” līdzīgi kā Orhūsas konvencijā ietver sevī “vien[u] vai vairākas fiziskas vai juridiskas personas”.

15.

Turklāt Direktīva 2003/35 papildina Vides direktīvu ar jaunu 10.a pantu. Tajā ir noteikts šādi:

“Dalībvalstis nodrošina, ka saskaņā ar valsts tiesību sistēmu attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem:

ir iespēja pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu tiesā vai citā neatkarīgā un objektīvā struktūrā, kas izveidota ar tiesību aktiem, lai apstrīdētu tādu lēmumu, darbību vai bezdarbības būtības vai procesuālo likumību, uz kuru attiecas šīs direktīvas noteikumi par sabiedrības līdzdalību.

Dalībvalstis nosaka, kurā stadijā minētos lēmumus, darbības vai bezdarbību var apstrīdēt.

Dalībvalstis nosaka, kas tieši uzskatāms par pietiekamu ieinteresētību un tiesību aizskārumu, paturot prātā mērķi – attiecīgajai sabiedrības daļai nodrošināt tiesas pieejamību. [..]

Šā panta noteikumi neliedz lietu nodot iepriekšējai izskatīšanai administratīvā iestādē, un – ja valsts tiesību aktos ir šāda prasība – tie neietekmē prasību pirms juridiskās pārskatīšanas procedūras piemērošanas izmantot visas iespējas administratīvajā pārskatīšanas procedūrā.”

16.

Vides direktīva tika atcelta 2012. gada 17. februārī un kodificēta un aizstāta ar Direktīvu 2011/92/ES ( 10 ), turklāt jaunās direktīvas 11. pants atbilst Vides direktīvas 10.a pantam. Ņemot vērā laikposmu, kad norisinājās lietas apstākļi šajā lietā, ir piemērojama Vides direktīva.

17.

Verwaltungsgerichtsordnung [Likuma par tiesvedību administratīvajā tiesā] (turpmāk tekstā – “VwGO”) ( 11 ) 61. pantā ir noteikts šādi:

“Tiesīgas iestāties tiesvedībā ir:

18.

Verwaltungsverfahrensgesetz [Administratīvā procesa likuma] (turpmāk tekstā – “VwVfG”) ( 12 ) 46. pantā par procesuālajiem un formas prasības pārkāpumiem ir noteikts šādi:

“Prasīt atcelt administratīvu aktu, kura spēkā neesamība nav paredzēta 44. pantā, nevar tikai tādēļ, ka tas izdots, neievērojot procesuālos noteikumus, formas prasības vai teritoriālo jurisdikciju, ja ir acīmredzams, ka pārkāpums nav ietekmējis lietas izlemšanu.”

19.

Noteikumi par Direktīvā 2003/35 paredzēto tiesību aizsardzības līdzekļu normu transponēšanu ir ietverti Gesetz über ergänzende Vorschriften zu Rechtsbehelfen in Umweltangelegenheiten nach der EG‑Richtlinie 2003/35/EG [Likums par papildu noteikumiem, kas reglamentē tiesību aizsardzības līdzekļus vides jomā atbilstoši Direktīvai 2003/35/EK] (zināms arī kā Umwelt‑Rechtsbehelfsgesetz, turpmāk tekstā – “UmwRG”) ( 13 ). Šī likuma 1. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Šis likums ir piemērojams prasībām, kas celtas pret:

var būt noteikts pienākums veikt ietekmes uz vidi novērtējumu.”

20.

UmwRG 4. pants ir formulēts šādi:

“(1)   Prasīt atcelt lēmumu par projekta pieļaujamību, kas pieņemts saskaņā ar 1. panta 1. punkta pirmā teikuma 1. apakšpunktu, var tad, ja saskaņā ar Gesetz über die Umweltverträglichkeitsprüfung [..]:

(3)   1. un 2. punktu atbilstoši piemēro attiecībā uz ieinteresēto personu tiesību aizsardzības līdzekļiem saskaņā ar Verwaltungsgerichtsordnung 61. panta 1. un 2. punktu.”

21.

UmwRG 5. panta 1. punktā kā pārejas noteikumā ir paredzēts šādi: “Šis likums ir piemērojams tādām procedūrām saskaņā ar iepriekš minētā 1. panta 1. punkta pirmo teikumu, kas ir uzsāktas vai bija jāuzsāk pēc 2005. gada 25. jūnija.”

22.

Gesetz über die Umweltverträglichkeitsprüfung [Likuma par ietekmes uz vidi novērtējumu] (turpmāk tekstā – “UVPG”) ( 14 ) 2. pantā ir noteikts šādi:

“(1)   Ietekmes uz vidi novērtējums ir neatņemama sastāvdaļa tādos procesos administratīvajās iestādēs, kuros tiek pieņemts lēmums par projektu pieļaujamību. [..]

(3)   Lēmumi pirmās daļas pirmā teikuma izpratnē ir:

23.

Pamatlietā runa ir par prasību par Reinzemes‑Pfalcas federālās zemes lēmumu, kas saskaņā ar tiesību normām ūdens resursu jomā pieņemts par ūdens aiztures sistēmas izveidi Augšreinas līdzenumā uz dienvidiem no Manheimas un Ludvigshāfenes (Valdzē/Altripa/Neihofene) pilsētām.

24.

Plānotā ūdens aiztures sistēma, kuras mērķis ir nodrošināt pretplūdu aizsardzību, aptver apmēram 327 ha lielu platību. Paredzēts, ka vienai daļai šīs platības atkarībā no Reinas ūdens līmeņa regulāri jāapplūst, bet otru daļu ārkārtējos plūdu gadījumos ir jāpiepludina, lai novērstu Reinas lejteces līdzenumos esošo apdzīvoto vietu, komercplatību un infrastruktūras applūšanu. Plānotajam projektam jānodrošina aizsardzība pret pirms 200 gadiem notikušajiem plūdiem. Ūdens aiztures sistēmas īstenošanai ir paredzēti daudzi būvniecības pasākumi.

25.

Plānojums galvenokārt skar lauksaimniecībā izmantojamus zemesgabalus un mežu platības. Tomēr daļu ūdens aiztures sistēmas plānots īstenot dabiskās dzīvotnes “Rheinniederung Speyer-Ludwigshafen” teritorijā, kas 2004. gadā tika pieteikta iekļaušanai Eiropas nozīmes aizsargājamā dabas teritoriju tīklā. Šīs teritorijas tuvumā atrodas vēl viena dabisko dzīvotņu teritorija, kā arī divi Eiropas putnu rezervāti.

26.

Federālās zemes, kas ir atbildētāja šajā lietā, pašvaldības līmeņa kompetentā iestāde ūdens resursu jomā kā projekta attīstītāja ar 2002. gada 31. janvāra vēstuli Reinzemes‑Pfalcas federālās zemes Struktur‑ und Genehmigungsdirektion Süd [Dienvidu Struktūru un atļauju direkcijai] iesniedza pieteikumu apstiprināt ūdens aiztures sistēmas būvprojektu. Ar 2006. gada 20. jūnija lēmumu projekts tika apstiprināts.

27.

Prasību par lēmumu par projekta apstiprināšanu cēla Altripas pašvaldība, Gebrüder Hört GbR un W. Schneider (turpmāk tekstā – “prasītāji”). Tie tostarp apgalvoja, ka novērtējumā par ūdens aiztures sistēmas ietekmi uz vidi esot pieļautas būtiskas kļūdas.

28.

Plānotā ūdens aiztures sistēma aptver apmēram 12 % no Altripas pašvaldības teritorijas. Turklāt pašvaldība ir vairāku gruntsgabalu īpašniece, kas atrodas apstiprinātajā projektā ietvertajā teritorijā.

29.

Gebrüder Hört GbR [Gesellschaft bürgerlichen Rechts, civiltiesību sabiedrība] nodarbojas ar augļu un dārzeņu audzēšanu. Sabiedrības dalībnieki ir plānotajā ūdens aiztures sistēmā esošo platību īpašnieki un nomnieki, turklāt dažas platības paredzētas arī dīķu ierīkošanai.

30.

W. Schneider pieder vairāki zemesgabali, kas atrodas plānotās ūdens aiztures sistēmas tuvumā, tostarp dzīvojamās apbūves zemesgabals, un zemesgabali tuvējā atpūtas zonā, kas tiek izmantoti kā kempinga vieta.

31.

Verwaltungsgericht [Administratīvā tiesa] ar 2007. gada 13. decembra spriedumu prasību noraidīja.

32.

Ar 2009. gada 12. februāra spriedumu Reinzemes‑Pfalcas federālās zemes Oberverwaltungsgericht [Augstākā administratīvā tiesa] prasītāju apelācijas sūdzību [par Verwaltungsgericht spriedumu] noraidīja. Pēc tiesas domām, prasītāji nevar izvirzīt iebildumus par IVN trūkumiem, atsaucoties uz UmwRG, jo šis likums saskaņā ar tā 5. panta 1. punktu esot piemērojams tikai procedūrām, kas uzsāktas pēc 2005. gada 25. jūnija. Šajā ziņā neesot svarīgi, vai kļūdaini veikta IVN gadījumā prasītājiem no UmwRG 4. panta 1. punkta vispār var izrietēt tiesības celt prasību atcelt lēmumu par projekta apstiprināšanu, kaut gan šis noteikums atbilstoši tā tekstam reglamentējot vienīgi IVN pilnīgu neesamību. Turklāt šaubas esot arī par to, vai prasītāji atbilst Bundesverwaltungsgericht judikatūrā iedibinātajam nosacījumam par cēloņsakarību.

33.

Prasītāji iesniedza kasācijas sūdzību Bundesverwaltungsgericht.

34.

Bundesverwaltungsgericht, līdzīgi kā jau Reinzemes‑Pfalcas federālās zemes Oberverwaltungsgericht, uzskata, ka saskaņā ar UmwRG 5. panta 1. punktu, atbilstoši kuram UmwRG ir piemērojams tikai procedūrām, kas uzsāktas pēc 2005. gada 25. jūnija, tā attiecīgo likumu nevar piemērot jau ratione temporis apsvērumu dēļ. Tomēr [Bundesverwaltungsgericht] šaubās, vai tas atbilst Savienības tiesību prasībām.

35.

Pat ja UmwRG būtu piemērojams ratione temporis, atbilstoši Bundesverwaltungsgericht argumentiem, pēc tam, kad Vācija ir transponējusi Direktīvu 2003/35, prasītāju iebildums par IVN kļūdainību nevarētu tikt apmierināts. Atbilstoši UmwRG 4. panta 1. punktam, kas esot piemērojams saskaņā ar UmwRG 4. panta 3. punktu un VwGO 61. panta 1. punktu, prasīt atcelt lēmumu varot tikai tad, ja nepieciešamais IVN vai vajadzīgā konkrētā gadījuma sākotnējā pārbaude par nepieciešamību veikt IVN vispār neesot veikta un neesot veikta vēlākā laikposmā. Ņemot vērā UmwRG 4. panta 1. punkta tekstu un attiecīgās tiesību normas rašanās vēsturi, to neesot iespējams interpretēt citādi. Ņemot vērā nolēmumu lietā Wells ( 15 ), sākotnēji par vajadzīgu uzskatītā plašāka procesuālo pārkāpumu ievērošana likumprojektā par UmwRG ( 16 ) likumdošanas procesā nav guvusi atbalstu. Arī šīs tiesību normas sakarā Bundesverwaltungsgericht ir šaubas, vai tā atbilst direktīvas prasībām.

36.

Ja šis lēmuma apstrīdēšanas iespēju ierobežojums nav pieļaujams, Bundesverwaltungsgericht rodas jautājums, vai valsts tiesībās pastāvīgajā judikatūrā piemērotie kritēriji, kas ierobežo izredzes apmierināt lēmuma procesuālās likumības apstrīdēšanu tiesā, ir saderīgi ar Eiropas tiesībām.

37.

Ņemot vērā šos apsvērumus, Bundesverwaltungsgericht ar 2012. gada 10. janvāra rīkojumu apturēja tiesvedību un saskaņā ar LESD 267. pantu lūdza Tiesu sniegt prejudiciālu nolēmumu par šādiem jautājumiem:

38.

Rakstveida apsvērumus ir iesnieguši prasītāji pamatlietā, Reinzemes‑Pfalcas federālā zeme, Vācijas Federatīvā Republika, Īrija un Komisija.

39.

2013. gada 16. janvāra tiesas sēdē šie paši lietas dalībnieki izteica savus mutvārdu apsvērumus.

40.

Bundesverwaltungsgericht uzdod Tiesai trīs jautājumus, kas visi skar Vides direktīvas 10.a pantā paredzēto iespēju pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu, turklāt otrais un trešais jautājums attiecīgi tiek uzdots ar nosacījumu, ka atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir apstiprinoša. Pirmajam jautājumam jāprecizē attiecīgās tiesību normas piemērošana ratione temporis. Ja Tiesa uzskatīs, ka attiecīgā tiesību norma ir piemērojama ratione temporis, tad otrajā un trešajā prejudiciālajā jautājumā tai jārisina jautājums par šādas pārskatīšanas piemērojamību. Otrais prejudiciālais jautājums tiek uzdots, lai noskaidrotu, vai ir pieļaujams ierobežot valsts tiesību normu piemērošanu, kas attiecībā uz lēmuma procesuālās likumības apstrīdēšanu pieņemtas, lai transponētu Vides direktīvas 10.a pantu, attiecinot tās tikai uz gadījumu, kad nav veikts IVN. Ja šāds ierobežojums nav likumīgs, ar trešo prejudiciālo jautājumu jāprecizē pārbaudes apjoms, it īpaši attiecībā uz aspektu, vai Eiropas tiesību normām atbilst cēloņsakarības un subjektīvo tiesību pārkāpuma nosacījumi, kas valsts judikatūrā tiek piemēroti, lai lēmuma procesuālās likumības apstrīdēšana būtu atbalstāma.

41.

Īrija otro un trešo prejudiciālo jautājumu uzskata par nepieņemamiem. Bundesverwaltungsgericht rīkojumā neesot nekādas informācijas, par kādām IVN kļūdām prasītāji izvirza iebildumus. Šajā ziņā Tiesa tiekot lūgta lemt par hipotētiskiem jautājumiem, kuru atbildes neietekmējot lietas izskatīšanu.

42.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru principā tikai valsts tiesa, kas izskata prasību, ir tā, kurai, ņemot vērā lietas īpatnības, ir jāizvērtē, vai sprieduma taisīšanai ir vajadzīgs prejudiciāls nolēmums un kāds ir Tiesai uzdoto jautājumu nozīmīgums ( 17 ).

43.

Tiesa var atkāpties no šā principa tikai tad, ja Savienības tiesību interpretācijai konkrētajā lietā “acīmredzami” ( 18 ) nav nozīmes. Līdz ar to Tiesa, ņemot vērā iesniedzējtiesas sniegtos apsvērumus par valsts tiesībām un faktiem, tikai retos gadījumos ir secinājusi, ka uzdotie jautājumi esot hipotētiski ( 19 ) vai pat konkrētā tiesvedība esot mākslīgi radīta ( 20 ).

44.

No Bundesverwaltungsgericht lēmuma izriet, ka strīdīgajam projektam vajadzīgais IVN ir veikts un prasītāji ir izvirzījuši iebildumus par tā kļūdainību. Tomēr no lēmuma neizriet, par kādām kļūdām prasītāji ir izvirzījuši iebildumus, ceļot prasību.

45.

Tomēr tā rezultātā otrais un trešais prejudiciālais jautājums nekļūst nepieņemami. Saistībā ar otro jautājumu tas izriet jau no faktora, ka atbilstoši Bundesverwaltungsgericht sniegtajai informācijai saskaņā ar pašreiz spēkā esošām Vācijas tiesību normām gadījumā, kad ir veikts IVN, nav paredzētas tiesības prasīt atcelt lēmumu, neatkarīgi no apgalvotā procesuālā pārkāpuma. Pēc iesniedzējtiesas sniegtās informācijas jau IVN pārskatīšanas iespēja, proti, vai tajā nav pieļautas kļūdas, pati par sevi nozīmētu, ka lieta jānodod atpakaļ izskatīšanai Oberverwaltungsgericht. Šajā gadījumā rodas ar trešo prejudiciālo jautājumu uzdotais jautājums par to kritēriju saderību ar Eiropas tiesību normām, kas Vācijas tiesībās līdz šim piemēroti judikatūrā vai kas Bundesverwaltungsgericht atbilstoši tās sniegtajai informācijai ir jāsniedz Oberverwaltungsgericht kā juridisks vērtējums. Pat ja šajā lietā, kā to pamatoti norāda Komisija, informācijas trūkums par procesuālo pārkāpumu raksturu neļauj uz trešo jautājumu sniegt galīgu un detalizētu atbildi, Tiesas rīcībā tomēr ir pietiekama informācija, lai sadarbības attiecību ietvaros starp Tiesu un iesniedzējtiesu sniegtu lietderīgu atbildi uz attiecīgo jautājumu.

46.

Līdz ar to otrais un trešais prejudiciālais jautājums ir pieņemami.

47.

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu Bundesverwaltungsgericht vēlas noskaidrot Vides direktīvas 10.a panta, kas tika iekļauts ar Direktīvu 2003/35, piemērojamību ratione temporis, ņemot vērā iepriekš raksturoto UmwRG 5. panta 1. punkta noteikumu, kas Direktīvas 2003/35 transponēšanai tika iekļauts valsts normatīvajā aktā. Šajā ziņā Direktīvā 2003/35 ir noteikts, ka dalībvalstīm tās prasības ir jāizpilda līdz 2005. gada 25. jūnijam (6. panta 1. punkta pirmais teikums). Tomēr rodas jautājums, vai tas nozīmē, ka dalībvalstīm Vides direktīvas 10.a pantā paredzētā iespēja pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu jānodrošina tām administratīvām atļaujas piešķiršanas procedūrām, kuras uzsāktas no šī datuma, vai arī šāda iespēja tāpat jānodrošina tām procedūrām, kas gan ir uzsāktas pirms šī datuma, bet kurās atļaujas ir piešķirtas tikai pēc minētā datuma.

48.

Vācijas Federatīvā Republika un Īrija uzskata, ka Direktīva 2003/35 nenosaka dalībvalstīm pienākumu Vides direktīvas 10.a pantā noteikto pārskatīšanas iespēju paredzēt atļaujas piešķiršanas procedūrām, kas uzsāktas pirms Direktīvas 2003/35 transponēšanas termiņa beigām, pat ja atļauja ir tikusi piešķirta tikai pēc transponēšanas termiņa beigām. Tādējādi apsvērumus par pārējiem prejudiciālajiem jautājumiem tās sniedz pakārtoti. Reinzemes‑Pfalcas federālā zeme atbalsta Vācijas Federatīvās Republikas viedokli.

49.

Turpretim prasītāji pauž viedokli, ka Direktīvas 2003/35 6. panta 1. punkts nosakot dalībvalstīm pienākumu valsts tiesību aktus par Vides direktīvas 10.a panta transponēšanu piemērot administratīvām atļaujas piešķiršanas procedūrām, kurās atļauja esot tikusi piešķirta pēc 2005. gada 25. jūnija, neatkarīgi no tā, kad procedūra esot uzsākta. Arī Komisija uzskata, ka Vides direktīvas 10.a pants ir piemērojams atļaujas piešķiršanas procedūrām, kas 2005. gada 25. jūnijā jau bija uzsāktas.

50.

Manuprāt, Vides direktīvas 10.a pants ir piemērojams tādiem gadījumiem kā šajā lietā.

51.

Dalībvalstīm direktīvas valsts tiesībās jātransponē attiecīgi paredzētajā transponēšanas termiņā ( 21 ). Direktīvas piešķirtās tiesības jānodrošina šī termiņa ietvaros, ja direktīvā nav skaidri paredzētas atkāpes. Ja dalībvalsts neizpilda šo pienākumu, labi zināmo nosacījumu gadījumā ir iespējama attiecīgo direktīvas noteikumu tiešā iedarbība ( 22 ).

52.

Šāds princips var radīt problēmas, ja tās rezultātā jauns noteikums jāpiemēro situācijām, kas jau ir sākušās vai pat ir beigušās. Ja Savienības tiesību aktā šādam gadījumam nav skaidri paredzēti pārejas noteikumi, Tiesa interpretācijas ceļā noskaidro tā piemērošanu ratione temporis, ievērojot tiesiskās drošības (atpakaļejoša spēka aizlieguma), tiesiskās paļāvības un tiesību akta lietderīgās iedarbības saglabāšanas principus ( 23 ).

53.

Tiesai šāds princips bija jāpiemēro vairākkārt. Tā Tiesa ir atzinusi, ka procesuālie noteikumi ir piemērojami arī tiesvedībām, kas to spēkā stāšanās brīdī atrodas izskatīšanas stadijā, tomēr Savienības tiesību materiālās normas parasti ir piemērojams tikai situācijām, kas radušās pēc šo noteikumu spēkā stāšanās ( 24 ). Jauns noteikums turpretim principā ir piemērojams esošas situācijas sekām nākotnē ( 25 ). Tiesa attiecībā uz pienākumu veikt IVN ir secinājusi, ka šis pienākums nav piemērojams tad, ja projekta atļaujas pieteikums ir oficiāli iesniegts pirms Vides direktīvas transponēšanas termiņa beigu datuma ( 26 ).

54.

Šī lieta skar jautājumu par Vides direktīvas 10.a pantā garantētā jaunā tiesiskās aizsardzības līdzekļa piemērošanu pēc transponēšanas termiņa beigām atļauju piešķiršanas procedūrām, kas šajā brīdī jau ir uzsāktas. Direktīvā 2003/35 šim gadījumam nav paredzēts nekāds pārejas noteikums.

55.

Ievērojot tiesiskās drošības (atpakaļejoša spēka aizlieguma), tiesiskās paļāvības aizsardzības un direktīvas lietderīgās iedarbības saglabāšanas principus, no Vides direktīvas 10.a panta interpretācijas izriet, ka attiecīgais noteikums jāpiemēro administratīvām atļauju piešķiršanas procedūrām, kas tikušas uzsāktas pirms Direktīvas 2003/35 transponēšanas termiņa beigām, tomēr attiecīgajā brīdī vēl nebija galīgi pabeigtas.

56.

Ieinteresētība direktīvas efektīvā un savlaicīgā transponēšanā liecina par labu Vides direktīvas 10.a panta piemērošanai no brīža, kad beidzies tās transponēšanas termiņš. Pat ja ir vēlme jaunu tiesiskās aizsardzības līdzekļu piemērošanā procedūrām, kas šo tiesiskās aizsardzības līdzekļu izveides brīdī jau ir uzsāktas, saskatīt vāju atpakaļejoša spēka elementu ( 27 ), kā tas ir Vācijas un Īrijas gadījumā, tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības aizsardzības principi šādos gadījumos pieļauj attiecīgās tiesību normas piemērošanu. Jautājumā par direktīvas piemērošanu ratione temporis izšķiroša nozīme ir šiem principiem, nevis iedalījumam procesuālajās un materiālajās tiesību normās, kam tādās lietās kā šī ir maza nozīme.

57.

Pretēji Vācijas un Īrijas argumentiem, nekas cits neizriet no Tiesas judikatūras par pienākuma veikt IVN piemērojamību ratione temporis.

58.

Tiesa šīs judikatūras kontekstā ņēma vērā, ka Vides direktīva galvenokārt attiecas uz liela mēroga projektiem, kuru īstenošanai ir vajadzīgs ilgs laiks. Uzsāktu procedūru papildu aizkavēšana direktīvā paredzētu specifisku prasību dēļ ietekmē jau radušās situācijas ( 28 ). Šajā ziņā projekta īstenotājs, iesniedzot pieteikumu, var paļauties uz saviem pieņēmumiem par procedūras norisi un tam nav jāparedz procedūras papildu apgrūtināšana.

59.

Kā pamatoti secina Bundesverwaltungsgericht, šajā lietā nedz administratīvajai procedūrai, nedz notiekošai tiesvedībai tiesā netiek izvirzītas jaunas prasības. Gluži pretēji, runa ir par labākām iespējām pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu saistībā ar jau iepriekš saistošu juridisku prasību ievērošanu. Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips nevar ietvert arī paļāvību uz to, ka netiek pārbaudīta spēkā esošo tiesību normu ievērošana. Paplašinot tiesiskās aizsardzības līdzekļus, lielāka mēroga projektu gadījumā faktiski gan ir jārēķinās ar aizkavēšanos. Tomēr tas jāaplūko kā jau saistošo tiesību normu juridiskas pārbaudes refleksīvas sekas. Projekta īstenotājam jārēķinās ar šādu aizkavēšanos. Šajā ziņā prioritāra ir ieinteresētība direktīvas praktiskajā lietderībā.

60.

Šajā lietā ieinteresētību direktīvas efektīvā un savlaicīgā transponēšanā papildus pastiprina tas faktors, ka direktīva transponē Orhūsas konvencijas prasības, kas attiecībā uz Kopienu stājās spēkā 2005. gada 17. februārī un kas saskaņā ar LESD 216. panta 2. punktu ir saistoša Savienības iestādēm un tās dalībvalstīm ( 29 ). Ja Vides direktīvas 10.a pants būtu piemērojams procedūrām, kas uzsāktas tikai pēc transponēšanas termiņa beigām, tad, ņemot vērā attiecīgo atļauju piešķiršanas procedūru ievērojamo ilgumu, vairāku gadu garumā netiktu nodrošināta Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punktā garantētā iespēja pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu.

61.

Līdz ar to jāsecina, ka Direktīvas 2003/35 6. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka dalībvalstīm ir pienākums Vides direktīvas 10.a panta transponēšanai pieņemtās valsts tiesību normas atzīt par piemērojamām arī tādām administratīvām atļauju piešķiršanas procedūrām, kas uzsāktas pirms 2005. gada 25. jūnija un tobrīd vēl nebija galīgi pabeigtas. Tādējādi ir jāatbild uz otro prejudiciālo jautājumu, kas uzdots gadījumā, ja atbilde uz pirmo jautājumu būtu apstiprinoša.

62.

Uzdodot otro prejudiciālo jautājumu, Bundesverwaltungsgericht vēlas noskaidrot, vai Vides direktīvas 10.a pantā ir noteikts dalībvalstu pienākums Vides direktīvas 10.a panta transponēšanai pieņemto valsts tiesību normu piemērošanas jomā ietvert lēmuma procesuālās likumības apstrīdēšanu arī gadījumā, kad IVN gan ir veikts, taču tas ir bijis kļūdains.

63.

Visi lietas dalībnieki, izņemot Īriju, uzskata, ka Vides direktīvas 10.a pants nosaka dalībvalstīm pienākumu attiecināt iespēju pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu arī uz gadījumu, kad IVN ir veikts kļūdaini. Vācijas Federatīvā Republika uzskata, ka Vācijas tiesību normas šai prasībai jau atbilst, jo saskaņā ar VwVfG 46. pantu, kas ir piemērojams līdztekus UmwRG 4. panta 1. punktam, pieprasīt atcelt lēmumu par atļaujas piešķiršanu varot arī kļūdaini veikta IVN gadījumā. Ņemot vērā informācijas trūkumu par šajā lietā apgalvoto kļūdu veidu, Īrija norāda uz dalībvalstu procesuālo autonomiju, kas esot jāīsteno atbilstoši direktīvas mērķiem.

64.

Kas attiecas uz Vācijas Federatīvās Republikas apsvērumiem, vispirms esot jāsecina, ka Tiesas kompetencē nav interpretēt valsts tiesību normas. Sadarbības attiecību ietvaros ar valsts tiesām tai ir jāpaļaujas uz valsts tiesu apgalvojumiem par valsts tiesību normām.

65.

Jau Vides direktīvas 10.a panta teksts ir viennozīmīgs par paredzētajā procedūrā veicamās pārskatīšanas principiālo piemērojamību. Saskaņā ar attiecīgo noteikumu dalībvalstis nodrošina, ka attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem, kas alternatīvi izpilda vienu no abiem tiesību normā minētajiem priekšnoteikumiem, “ir iespēja pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu tiesā [..], lai apstrīdētu tādu lēmumu [..] būtības vai procesuālo likumību, uz kuru attiecas šīs direktīvas noteikumi par sabiedrības līdzdalību” ( 30 ). Izceltā daļa vārds vārdā transponē Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punktu ( 31 ).

66.

Līdz ar to Tiesa lietā Trianel ir secinājusi, ka attiecīgā tiesību norma nekādā veidā neierobežo motīvus, kas var tikt izvirzīti atbilstošu tiesību aizsardzības līdzekļu pamatošanai ( 32 ).

67.

Ar šādām prasībām nav saderīga situācija, ja iespējas apstrīdēt atļauju piešķiršanas procedūru, kurai nepieciešams veikt IVN, tiek paredzētas tikai gadījumā, kad IVN netiek veikts ([IVN] “pilnīga neesamība”). Iebildumu par IVN kļūdainību principā nedrīkst izslēgt.

68.

Tādēļ uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Vides direktīvas 10.a pants ir interpretējams tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētās iespējas pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu ietvaros jābūt iespējai apstrīdēt lēmuma procesuālo likumību arī gadījumā, kad IVN gan ir veikts, taču tas ir bijis kļūdains. Līdz ar to ir jāatbild arī uz trešo un pēdējo Bundesverwaltungsgericht prejudiciālo jautājumu, kas uzdots gadījumā, ja iespēja pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu būtu attiecināma arī uz IVN kļūdainību.

69.

Uzdodot trešo prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas precizēt jautājumu, kādā mērā procesuālo pārkāpumu dēļ jābūt iespējai apstrīdēt tiesā lēmumus, kuriem piemēro Vides direktīvas noteikumus par sabiedrības līdzdalību, un tā rezultātā jāatceļ lēmumu gadījumos, kad dalībvalsts administratīvi procesuālās tiesības atbilstoši Vides direktīvas 10.a panta pirmās daļas b) punktam attiecīgās sabiedrības daļas locekļu iespēju pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu pakārto tiesību aizskāruma esamībai. Šajā ziņā [iesniedzēj]tiesa it īpaši vēlas noskaidrot, vai ir pieļaujami divi valsts judikatūrā kumulatīvi piemērotie procesuālo pārkāpumu nozīmes ierobežojumi: nosacījums par cēloņsakarību un ietekme uz prasītāja materiāli tiesisko situāciju.

70.

Labākai izpratnei vēlams šos abus valsts judikatūras kritērijus īsi raksturot, ņemot vērā lietas dalībnieku izvirzītos argumentus un nolēmumu par prejudiciālu jautājumu uzdošanu.

71.

Tā dēvētais “nosacījums par cēloņsakarību” paredz, ka, lai lēmuma apstrīdēšana procesuālā pārkāpuma dēļ tiktu atbalstīta, saskaņā ar lietas apstākļiem ir jābūt konkrētai iespējai, ka tad, ja nebūtu procesuālā pārkāpuma, apstrīdētajam lēmumam būtu citāds saturs ( 33 ).

72.

Turklāt procesuālajam pārkāpumam jāskar prasītāja “materiāli tiesiskā situācija”. Tomēr, kā norāda Bundesverwaltungsgericht, saskaņā ar valsts judikatūru UVPG un citu speciālo likumu procesuālie noteikumi nepiešķir IVN pakļaujamā projektā ieinteresētai personai patstāvīgi īstenojamu procesuālo stāvokli ( 34 ). Kā izriet no lietas dalībnieku argumentiem, prasītāja materiāli tiesiskās situācijas kritērijam ir nozīme arī prasības pamatotības kontekstā. Tas nozīmētu, ka attiecīgais kritērijs ierobežo tādu prasību pārbaudes apjomu, kuras pieņemamības ietvaros atbilst tiesību celt prasību nepieciešamībai – parasti, piemēram, tādēļ, ka prasītājs atsaucas uz savu īpašumtiesību iespējamu aizskārumu ( 35 ).

73.

Lietas dalībniekiem ir skaidri atšķirīgi viedokļi par trešo prejudiciālo jautājumu. Prasītāji uzskata abus iepriekš raksturotos kritērijus par nesaderīgiem ar Eiropas tiesību normām. To vietā lielākā mērā esot jāņem vērā procesuālie pārkāpumi. Ievērojot LESD 263. panta otro daļu, apstrīdot tiesā lēmuma procesuālo likumību, katrā ziņā būtu jāņem vērā būtisku procesuālo noteikumu pārkāpumi, ja vien konkrētajā gadījumā nevar acīmredzami izslēgt, ka pārkāpumi būtu ietekmējuši lēmuma būtību. Šajā ziņā būtiski procesuālie noteikumi esot tiesību normas saistībā ar sabiedrības līdzdalību un Vides direktīvas 3. pants.

74.

Vācijas Federatīvā Republika dalībvalstu procesuālās autonomijas ietvaros uzskata judikatūras iedibināto cēloņsakarības kritēriju par saderīgu ar Eiropas tiesību normām. Reinzemes‑Pfalcas federālā zeme atbalsta šo viedokli.

75.

Īrija uzskata, ka, ņemot vērā dalībvalstu procesuālo autonomiju, tās pašas var noteikt, kuras darbības, bezdarbība vai lēmumi ir jāpārbauda atbilstoši Vides direktīvas 10.a pantam un kas ir tiesību aizskārums, turklāt dalībvalstīm šis noteikums jāpieņem atbilstoši direktīvas mērķim, proti, nodrošināt attiecīgai sabiedrības daļai tiesiskās aizsardzības pieejamību.

76.

Visbeidzot Komisija uzskata, ka valsts tiesai pēc būtības katrā ziņā esot jāpārbauda visas procesuālās un materiālās normas, kas izriet no Savienības tiesībām un to transponēšanas valsts tiesībās, neaprobežojoties vien ar tiesību celt prasību normu vai materiāli tiesiskās situācijas pārkāpuma pārbaudi.

77.

Smagiem procesuāliem pārkāpumiem nedrīkstot piemērot nosacījumu par cēloņsakarību, mazāk nozīmīgi pārkāpumi katrā ziņā neizraisītu lēmuma atcelšanu tādā gadījumā, ja iestāde pienācīgi pamatotu, ka saskaņā ar lietas apstākļiem nepastāv konkrēta iespēja, ka tad, ja nebūtu procesuālā pārkāpuma, apstrīdētajam lēmumam būtu citāds saturs.

78.

Procesuālie pārkāpumi, kas pieļauti lēmumos, kam piemērojami direktīvas noteikumi par sabiedrības līdzdalību, esot jāņem vērā, apstrīdot lēmumus tiesā, ja vien tiem nav svarīga nozīme Vides direktīvas mērķu sasniegšanā.

79.

Šī lieta nav pirmais gadījums, kad Tiesa aplūko jautājumu par Vides direktīvas 10.a panta interpretāciju. Jau sākot savus apsvērumus, es norādīju, ka it īpaši lieta Trianel bija iemesls izskatīt jautājumu par attiecīgo noteikumu.

80.

Šajā lietā Tiesa būtībā izvērtēja, cik lielā mērā nevalstiskām organizācijām Vides direktīvas 1. panta 2. punkta izpratnē ir pieejama iespēja pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu attiecīgās direktīvas 10.a panta izpratnē. Šajā ziņā Tiesa nosprieda, ka atbilstoši Vides direktīvas 10.a pantam šādām nevalstiskām organizācijām nedrīkst liegt iespēju vērsties tiesā, ceļot prasību par attiecīgo lēmumu atļaut projektu sakarā ar tādu tiesību normu pārkāpumu, kuras izriet no Savienības tiesībām un kuru mērķis ir vides aizsardzība, jo ar tām tiek aizsargātas tikai sabiedrības, nevis indivīdu intereses. Turklāt no nolēmuma izriet, ka šādu ierobežojumu nedrīkst īstenot nedz prasības pieņemamības līmenī, nedz tās pamatotības līmenī ( 36 ). Vācijas Federatīvā Republika, kuras valsts tiesību normas rosināja uzdot prejudiciālus jautājumus lietā Trianel, ir ņēmusi vērā attiecīgā sprieduma sekas ( 37 ).

81.

Pretstatā lietai Trianel šī lieta skar fiziskas un juridiskas personas, kas saskaņā ar Vides direktīvas 1. panta 2. punktu ir attiecīgā sabiedrības daļa, tomēr neveido tajā minēto nevalstisko organizāciju.

82.

Savā atbildē uz otro prejudiciālo jautājumu es jau raksturoju, ka Vides direktīvas 10.a pants neļauj šo personu iespējas apstrīdēt attiecīgos lēmumus paredzēt tikai gadījumā, ja nav veikts vajadzīgais IVN.

83.

Tomēr tas nekādā ziņā nenozīmē, ka Savienības tiesības Vides direktīvas 10.a panta kontekstā izvirza detalizētas prasības atbilstošās tiesiskās aizsardzības pārbaudes apjomam. Gluži pretēji, saskaņā ar Tiesas judikatūru dalībvalstīm, pamatojoties uz to procesuālo autonomiju, principā ir rīcības brīvība, ieviešot Vides direktīvas 10.a pantu (un ar to ieviesto Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punktu). Šajā ziņā tās pašas var paredzēt procedūru, ar kuru tiek nodrošināta atbilstoša tiesiskās aizsardzības pieejamība. Tām tikai jāņem vērā divi ierobežojumi – tiesiskais regulējums nedrīkst būt mazāk labvēlīgs par noteikumiem, kas reglamentē līdzīgas iekšējās situācijas (līdzvērtības princips), un tas nedrīkst padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu Kopienu tiesību sistēmas piešķirto tiesību izmantošanu (efektivitātes princips) ( 38 ).

84.

It īpaši no efektivitātes principa izriet Savienības tiesību prasības attiecībā uz Vides direktīvas 10.a pantā paredzētās iespējas pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu pārbaudes apjomu. Šajā lietā nekas neliecina par līdzvērtības principa pārkāpumu.

85.

Kā jau es norādīju, sniedzot savu ierosinājumu otrā prejudiciālā jautājuma sakarā, Vides direktīvas 10.a panta tekstā ir skaidri formulēta lēmumu procesuālās likumības pārskatīšana šajā tiesību normā paredzētajā procedūrā. Šajā ziņā tā nekādā veidā neierobežo motīvus, kas var tikt izvirzīti atbilstošu tiesību aizsardzības līdzekļu pamatošanai.

86.

Vides direktīvas 10.a pants katrā ziņā ļauj dalībvalstīm tajā paredzētās iespējas pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu pieejamību attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem pakārtot vienam nosacījumam. Šajā ziņā dalībvalstis, īstenojot savu procesuālo autonomiju, var izvēlēties starp divām alternatīvām. Pirmā alternatīva ir “pietiekam[as] ieinteresēt[ības]” esamība, otrā alternatīva, ko izvēlējās Vācija, ir “[tiesību aizskārums], ja dalībvalsts administratīvi procesuālajās tiesībās tas paredzēts kā priekšnoteikums”. Turklāt saskaņā ar Vides direktīvas 10.a pantu dalībvalstis pašas nosaka, kas tieši uzskatāms par tiesību aizskārumu. Tomēr šis noteikums jāīsteno, paturot prātā mērķi – attiecīgajai sabiedrības daļai nodrošināt tiesas pieejamību.

87.

Vai šīs abas 10.a pantā minētās alternatīvas ietekmē pārbaudes apmēru piešķirtās iespējas pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu ietvaros?

88.

Jau tiesību normas teksts norāda, ka abas Vides direktīvas 10.a pantā minētās alternatīvas ir atbilstošo tiesību aizsardzības līdzekļu pieņemamības priekšnoteikuma apraksts. Ja šis priekšnoteikums ir izpildīts, tiek pārbaudīta “lēmumu [..] būtības vai procesuāl[ās] likumīb[as]” pamatotība. Arī Tiesa saistībā ar alternatīvām skaidri atsaucas uz “prasību [tiesību aizsardzības līdzekļu] pieņemamības nosacījumiem” ( 39 ).

89.

Starptautiskām tiesībām atbilstoša Vides direktīvas 10.a panta interpretācija, ņemot vērā Orhūsas konvencijas 9. panta 2. punktu ( 40 ), apliecina, ka abām Vides direktīvas 10.a pantā minētajām alternatīvām jāļauj ierobežot iespējas pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu pieņemamību, nevis tās pārbaudes apjomu. Proti, zīmīgi, ka konvencijas īstenošanas rokasgrāmata Implementation Guide ( 41 ), kas izmantojama kā konvencijas interpretācijas palīglīdzeklis, nosauc atbilstošos kritērijus par atbilstības kritērijiem standing ( 42 ).

90.

Šajā ziņā piekrītu ģenerāladvokātes Šarpstones viedoklim, kura abas alternatīvas arī izskaidro tādējādi, ka Orhūsas konvencijas parakstītājvalstis ar šo iespēju palīdzību gribēja ņemt vērā dažādos valstu nosacījumus attiecībā uz tiesībām celt prasību ( 43 ).

91.

Līdz ar to pārbaudes apjoma ziņā no procesuālā viedokļa nemainās tas, ka Vides direktīva paredz lēmumu procesuālās likumības pārskatīšanu un nekādā veidā neierobežo motīvus, kas var tikt izvirzīti atbilstošu tiesību aizsardzības līdzekļu pamatošanai. Saskaņā ar efektivitātes principu tiesību normas, kuras izriet no Savienības tiesībām un kuru mērķis ir vides aizsardzība, nedrīkst šos tiesiskās aizsardzības līdzekļus padarīt praktiski neiespējamus vai pārmērīgi grūtus. Valsts tiesību aizsardzība, kas ievēro šīs prasības, atbilst arī LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai, kurā ir noteikts, ka dalībvalstis nodrošina tiesību aizsardzības līdzekļus, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības. Ņemot vērā informācijas trūkumu par konkrēti apgalvotiem procesuāliem pārkāpumiem, nav iespējams izteikt plašākus apgalvojumus par pārbaudes apjomu.

92.

Turpinājumā es vispirms vēlos pārbaudīt, vai ietekmes uz prasītāja materiāli tiesisko situāciju kritērijs tādā veidā, kā to Vides direktīvas 10.a panta jomā ir raksturojusi Bundesverwaltungsgericht, atbilst direktīvas prasībām. Attiecīgās dalībvalsts administratīvo tiesību zinātne pēdējo gadu laikā ir intensīvi aplūkojusi šo jautājumu un [tostarp] arī Trianel judikatūras ietekmē ir sniegusi pretrunīgus vērtējumus tam, cik lielā mērā vides tiesību jomā un tieši attiecībā uz IVN pieļautiem procesuāliem pārkāpumiem var tikt saglabāta prasība par subjektīvo tiesību aizskārumu ( 44 ).

93.

Vides direktīvas 10.a panta, it īpaši tā jēgas un mērķa, rūpīga interpretācija liecina, ka attiecīgais kritērijs tādā veidā, kā to ir raksturojusi Bundesverwaltungsgericht, neatbilst direktīvas prasībām.

94.

Kā jau iepriekš secināts, 10.a panta teksts paredz iespēju pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu, lai apstrīdētu (arī) procesuālo likumību, nekādā veidā neierobežojot šajā ziņā pamatojumam izvirzītos motīvus. Turklāt attiecīgā tiesību norma ļauj ierobežot iespējas pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu pieejamību, paredzot to tikai tādiem attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem, kuru tiesības ir aizskartas. Šo koncepciju nosaka pašas dalībvalstis, skaidri ievērojot mērķi nodrošināt attiecīgajai sabiedrības daļai iespēju vērsties tiesu iestādēs. Esmu jau norādījusi arī uz to, ka attiecīgais kritērijs katrā ziņā ir atļauts pieņemamības kritērijs, nevis varbūtējs pārbaudes apjoma ierobežojums. Tātad to nevar izmantot, lai pamatotu pārbaudes apjoma ierobežojumu.

95.

Vēl ir jāņem vērā, ka Orhūsas konvencija, kuras transponēšanai kalpo Vides direktīvas 10.a pants, sniedz vērtīgas norādes par attiecīgās tiesību normas mērķi. Saskaņā ar konvencijas 1. pantu šai tiesību normai jāaizsargā tiesības dzīvot vidē, kas atbilstu [personas] labklājībai. Šim nolūkam paredz noteiktus procesuālos noteikumus (piekļuvi informācijai, sabiedrības līdzdalību) un nodrošina efektīvu iespēju vērsties tiesu iestādēs.

96.

Konvencijas preambulas septītajā un astotajā apsvērumā ir sīkāk paskaidroti iespēju vērsties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem iemesli. Pilsoņiem tās tiek piešķirtas, lai viņi īstenotu tiesības dzīvot veselīgā vidē un pildītu pienākumu aizsargāt un uzlabot vidi pašreizējo un nākamo paaudžu labā.

97.

Manuprāt, no tā izriet divējādi secinājumi. Pirmkārt, procesuālajiem noteikumiem un šādu noteikumu ievērošanai tieši vides tiesību jomā ir svarīgs uzdevums, lai aizsargātu piešķirtās tiesības. Tas izskaidro pieaugošo līdzdalības tiesību nozīmi vides tiesību jomā, kas mūsdienās tiek uzskatītas ne tikai par lēmumu likumības, bet arī par vides aizsardzības uzlabošanas elementu ( 45 ). Līdzīgi šāda procedūras interpretācija izskaidro pareizi veikta IVN vērtību ( 46 ). Ņemot vērā iepriekš minēto, kļūst skaidrs, kāpēc Vides direktīvas 10.a pantā būtības vai procesuālā likumības pārskatīšana ir minēta vienā elpas vilcienā.

98.

Otrkārt, Orhūsas konvencija neuzskata vides aizsardzību par īpašu uzdevumu tam speciāli izveidotām nevalstiskām organizācijām, bet gan aplūko indivīdu kā tādu, kuram ir tiesības un arī pienākums īstenot vides aizsardzības mērķus ( 47 ). Šajā ziņā indivīdu celto prasību pārbaudes apjoma ierobežojumu nevar pamatot ar to, ka vides aizsardzības organizācijas jau var vispārīgi aizstāvēt vides aizsardzības mērķus. Tiesību celt prasību ziņā vides organizācijām saskaņā ar 10.a panta 3. punkta otro un trešo teikumu gan ir privileģēts stāvoklis no tāda viedokļa, ka saskaņā ar šo noteikumu tām ir tiesības, kas var tikt aizskartas ( 48 ). Tomēr pamatotības kontekstā nekas neliecina, ka attiecīgās sabiedrības daļas locekļi atrodas sliktākā situācijā nekā vides aizsardzības organizācijas. Kā liecina iepriekš minētie Orhūsas konvencijas noteikumi, šajā ziņā pilsonis pats kļūst par vides aizsardzības īstenotāju ( 49 ), uzdevums, ko atbilstoši prasītāju norādītājam vides aizsardzības organizācijas nepietiekamo finanšu līdzekļu dēļ var izpildīt tikai ierobežotā mērā.

99.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, attiecīgās sabiedrības daļas locekļu celto prasību gadījumā valsts tiesību normas no tiesu pārbaudes apjoma nevar izslēgt jautājumus par procesuālo likumību Vides direktīvas (vides tiesību) kontekstā. Šādā gadījumā tiktu pārkāpts efektivitātes princips un Vides direktīvas 10.a pants netiktu adekvāti transponēts atbilstoši Eiropas tiesību normām. Manuprāt, šajā ziņā nevar tikt atstāts spēkā subjektīvais tiesību aizskāruma kritērijs, kas no iespējas pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu Vides direktīvas 10.a panta izpratnē pārbaudes apjoma izslēdz tiesību normas, kuras izriet no Savienības tiesībām un kuru mērķis ir vides aizsardzība, kā tas atbilstoši Bundesverwaltungsgericht sniegtajai informācijai ir šajā gadījumā.

100.

Ņemot vērā iepriekš minēto, kļūst saprotams arī Tiesas izteiktais apvērums lietā Trianel, atbilstoši kuram “valsts likumdevējs var ierobežot tiesības – kuru pārkāpuma gadījumā indivīds var celt prasību tiesā par Direktīvas 85/337 10.a pantā paredzētajiem lēmumiem, darbību vai bezdarbību – ar subjektīvām publiskām tiesībām [..]” ( 50 ). Subjektīvo publisko tiesību jēdziens ir jāinterpretē tādējādi, ka pamatotības kontekstā indivīdi var atsaukties uz Savienības tiesību normām, kuru mērķis ir vides aizsardzība. Šajā ziņā – uz to norāda arī Orhūsas konvencijas 1. pantā minētās tiesības dzīvot vidē, kas atbilst [personas] veselībai un labklājībai, – konverģē objektīvi un subjektīvi saprastā tiesību aizsardzība.

101.

Arī konvencijas Atbilstības komiteja [Compliance Committee] par 9. panta 2. punkta pārkāpumu uzskata prasījumu tiesību vides tiesību jomā izslēgšanu no prasībām sakarā ar kaimiņu prasību ierobežošanu ar viņu pašu tiesībām un vides tiesību izslēgšanu no šīs koncepcijas. Pat ja šis priekšnosacījums Tiesai nav saistošs ( 51 ), tas tomēr apstiprina manis sniegto konvencijas interpretāciju ( 52 ).

102.

Attiecībā uz cēloņsakarības principu ir jāievēro līdzīgi kritēriji. Arī šajā gadījumā dalībvalstīm neapšaubāmi ir procesuālā autonomija. Atbilstoši tai procesuālo pārkāpumu nozīmes izvērtēšanā cēloņsakarības kritērijs nav principā izslēgts. Tomēr katrā ziņā jāievēro līdzvērtības un efektivitātes princips. Tātad arī nosacījums par cēloņsakarību jāvērtē, balstoties uz efektivitātes principu ( 53 ). Savukārt nekas neliecina par līdzvērtības principa pārkāpumu.

103.

Tādējādi nosacījums par cēloņsakarību nedrīkst kavēt no Vides direktīvas 10.a panta izrietošo tiesību īstenošanu.

104.

Tieši šeit skartajā jomā, uz ko es jau iepriekš norādīju, procedūra iegūst īpašu nozīmi, lai nodrošinātu efektīvu vides aizsardzību. Katrā ziņā iespēja pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu par procesuāliem pārkāpumiem ir efektīva tikai tad, ja a priori nav izslēgta iebilduma apmierināšana. Cēloņsakarības kritērijam ir jābūt tādam, kas tieši arī Eiropas vides tiesību jomā atbilst procedūras īpašajai nozīmei, un tas nedrīkst no pārbaudes apjoma faktiski izslēgt procesuālos pārkāpumus.

105.

Tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka ikviena procesuālā pārkāpuma rezultātā ir jāatceļ attiecīgais lēmums. Par to jau liecina līdzība ar Savienības tiesību aktos pieļauto pārkāpumu radītām sekām. LESD 263. panta otrajā daļā tiktāl ir noteikts, ka Tiesas “jurisdikcijā ir kādas dalībvalsts, Eiropas Parlamenta, Padomes vai Komisijas celtas prasības sakarā ar [..] būtisku procedūras noteikumu pārkāpumiem [..]”. Judikatūrā tas vienkāršoti tiek praktizēts tādējādi, ka īpaši nozīmīgu procesuālo noteikumu pārkāpumu gadījumā attiecīgais akts automātiski izraisa tā spēkā neesamību ( 54 ), mazāk nozīmīgu noteikumu gadījumā jānogaida ietekme ( 55 ). Šīs tiesību normas kontekstā iedibinātos kritērijus nevar automātiski piemērot Vides direktīvas 10.a pantam dalībvalstu procesuālās autonomijas dēļ.

106.

Piemērojot cēloņsakarības kritēriju, drīzāk ir jāievēro efektivitātes princips. Tas nozīmē, ka attiecīgais kritērijs, it īpaši arī šī kritērija kontekstā izstrādātie noteikumi par pienākumu norādīt pamatojumu un iesniegt pierādījumus, nedrīkst praktiski izslēgt procesuālo noteikumu īstenošanu, kuri izriet no Savienības tiesībām un kuru mērķis ir vides aizsardzība. Īpaši nozīmīgu procesuālo noteikumu gadījumā tiktāl administratīvā procesa rezultāta dēļ ir pilnībā jāatsakās no cēloņsakarības prasības.

107.

Iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ ierosinu Tiesai uz Bundesverwaltungsgericht uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: