—

F. P. Jeltes vārdā – P. Van der Wulp,

—

M. A. Peeters vārdā – S. van der Beek-Verdoorn,

—

Raad van bestuur van het Uitvoeringsinstituut werknemersverzekeringen vārdā – I. Eijkhout, pārstāve,

—

Nīderlandes valdības vārdā – M. Noort un C. Wissels, pārstāves,

—

Čehijas Republikas valdības vārdā – D. Hadroušek un M. Smolek, pārstāvji,

—

Dānijas valdības vārdā – V. Pasternak Jørgensen un C. Vang, pārstāvji,

—

Vācijas valdības vārdā – J. Möller un T. Henze, pārstāvji,

—

Eiropas Komisijas vārdā – M. van Beek un V. Kreuschitz, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 65. pantu un 87. panta 8. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulā (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (OV L 166, 1. lpp.) ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Regulu (EK) Nr. 988/2009 (OV L 284, 43. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 883/2004”), kā arī LESD 45. pantu un par 7. panta 2. punktu Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulā (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (OV L 257, 2. lpp.).

2

Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar lietām starp F. P. Jeltes, M. A. Peeters un J. G. J. Arnold un Raad van bestuur van het Uitvoeringsinstituut werknemersverzekeringen [Nodarbināto personu apdrošināšanas pārvaldības institūta valdi] par to, ka minētā iestāde ir noraidījusi viņu lūgumus piešķirt vai saglabāt spēkā pabalstus atbilstoši Likumam par bezdarba pabalstiem (Werkloosheidswet, turpmāk tekstā – “WW”).

3

Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulas (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem[, pašnodarbinātām personām] un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kura grozīta un atjaunināta ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97 (OV 1997, L 28, 1. lpp.), ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regulu (EK) Nr. 592/2008 (OV L 177, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1408/71”), 1. pants ir formulēts šādi:

“Šajā regulā:

[..]

[..]

4

Regulas Nr. 1408/71 71. pantā ir noteikts:

“1.   Bezdarbnieks, kas agrāk ir strādājis un kas savas pēdējās nodarbinātības laikā dzīvoja kādā dalībvalstī, kura nav kompetentā valsts, saņem pabalstus saskaņā ar šādiem noteikumiem:

[..]”

5

Šīs regulas 1. pantā jēdzieni “pārrobežu darba ņēmēji”, “kompetentās iestādes” un “kompetentā dalībvalsts” ir definēti būtībā identiski Regulas Nr. 1408/71 1. pantā sniegtajām definīcijām.

6

Regulas Nr. 883/2004 11. panta 3. punkta c) apakšpunktā ir paredzēts, ka “persona, kas saņem bezdarbnieka pabalstus atbilstīgi 65. pantam saskaņā ar dzīvesvietas dalībvalsts tiesību aktiem, ir pakļauta minētās dalībvalsts tiesību aktiem”.

7

Minētās regulas 65. pants, kura nosaukums ir “Bezdarbnieki, kas dzīvo dalībvalstī, kura nav kompetentā valsts”, ir formulēts šādi:

“1.   Persona, kas ir daļēji vai periodiski bez darba un kas savas pēdējās darbības laikā nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā dzīvojusi dalībvalstī, kura nav kompetentā dalībvalsts, nodod sevi sava daba devēja vai nodarbinātības dienestu rīcībā kompetentajā dalībvalstī. Viņa saņem pabalstus atbilstīgi kompetentās dalībvalsts tiesību aktiem tā, kā tas notiktu, ja šī persona dzīvotu šajā dalībvalstī. Šos pabalstus nodrošina kompetentās dalībvalsts iestāde.

2.   Pilnīgs bezdarbnieks, kas savas pēdējās darbības laikā nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā dzīvojis dalībvalstī, kura nav kompetentā dalībvalsts, un turpina dzīvot šajā dalībvalstī vai atgriežas šajā dalībvalstī, nodod sevi dzīvesvietas dalībvalsts nodarbinātības dienestu rīcībā. Neskarot 64. pantu, pilnīgs bezdarbnieks papildus var nodot sevi tās dalībvalsts nodarbinātības dienestu rīcībā, kurā viņš ir veicis savu pēdējo darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā.

Bezdarbnieks, kas nav pierobežas darbinieks un kas neatgriežas savā dzīvesvietas dalībvalstī, nodod sevi nodarbinātības dienestu rīcībā dalībvalstī, kuras tiesību aktiem viņš ir bijis pakļauts pēdējiem.

3.   Bezdarbnieks, kas minēts 2. punkta pirmajā teikumā, reģistrējas kā darba meklētājs tās dalībvalsts nodarbinātības dienestos, kurā viņš dzīvo[.] [Viņš] tiek pakļauts tur organizētajai kontroles procedūrai un ievēro nosacījumus, ko paredz šās dalībvalsts tiesību akti. Ja šī persona izvēlas arī reģistrēties kā persona, kura meklē darbu, dalībvalstī, kurā viņa ir veikusi pēdējo darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā, viņa ievēro saistības, ko piemēro šajā valstī.

4.   Šā panta 2. punkta otrā teikuma un 3. punkta otrā teikuma īstenošanu, kā arī pasākumus informācijas apmaiņai, sadarbībai un savstarpējai palīdzībai starp dzīvesvietas dalībvalsts un tās dalībvalsts iestādēm un dienestiem, kurā bijusi personas pēdējā nodarbošanās, nosaka īstenošanas regulā.

5.   a) Bezdarbnieks, kas minēts 2. punkta pirmajā un otrajā teikumā, saņem pabalstus saskaņā ar dzīvesvietas dalībvalsts tiesību aktiem tā, kā tas būtu noticis, ja viņš būtu pakļauts šiem tiesību aktiem savas pēdējās darbības laikā nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā. Šos pabalstus nodrošina dzīvesvietas iestāde;

b) tomēr darbinieks, kas nav pierobežas darbinieks, un kam tikuši nodrošināti pabalsti par tās dalībvalsts kompetentās iestādes līdzekļiem, kuras tiesību aktiem viņš bijis pakļauts pēdējiem, pēc viņa atgriešanās dzīvesvietas dalībvalstī, pirmkārt, saņem pabalstus saskaņā ar 64. pantu, vienlaikus pabalstu saņemšana saskaņā ar [5. a)] punktu ir pārtraukta uz laiku, kamēr viņš saņem pabalstus atbilstoši tiesību aktiem, kuriem viņš ir bijis pakļauts pēdējiem.

6.   Saskaņā ar 5. punktu dzīvesvietas iestādes sniegtos pabalstus turpina nodrošināt par šās iestādes pašas līdzekļiem. [..]

[..]”

8

Regulas Nr. 883/2004 87. pantā, kura nosaukums ir “Pārejas noteikumi”, ir paredzēts:

“1.   Nekādas tiesības saskaņā ar šo regulu nav iegūstamas par laika posmu pirms tās piemērošanas dienas.

[..]

8.   Ja šīs regulas darbības rezultātā persona ir pakļauta tādiem dalībvalsts tiesību aktiem, kas nav noteikti saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 1408/71 II sadaļu, šos tiesību aktus turpina piemērot, kamēr atbilstīgā situācija paliek nemainīga, un jebkurā gadījumā ne ilgāk kā 10 gadus pēc šīs regulas piemērošanas dienas, ja vien attiecīgā persona nelūdz uz sevi attiecināt tiesību aktus, ko piemēro saskaņā ar šo regulu. Šo lūgumu trīs mēnešu laikā pēc šīs regulas piemērošanas dienas iesniedz tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kuras tiesību akti ir piemērojami saskaņā ar šo regulu, ja attiecīgajai personai ir jābūt pakļautai minētās dalībvalsts tiesību aktiem no šīs regulas piemērošanas dienas. Ja lūgums tiek iesniegts pēc norādītā termiņa, piemērojamo tiesību aktu nomaiņu izdara nākamā mēneša pirmajā dienā.

[..]”

9

Preambulas 13. apsvērums Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Regulā (EK) Nr. 987/2009, ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai Nr. 883/2004 (OV L 284, 1. lpp.: turpmāk tekstā – “Īstenošanas regula”), ir izteikts šādā redakcijā:

“Šajā regulā ir paredzēti pasākumi un procedūras darbinieku un bezdarbnieku mobilitātes veicināšanai. Pārrobežu darba ņēmēji, kuri pilnībā zaudējuši darbu, var pieteikties nodarbinātības dienestos gan pastāvīgās dzīvesvietas valstī, gan tajā dalībvalstī, kurā viņi pēdējo reizi bija nodarbināti. Tomēr šīm personām vajadzētu būt tiesīgām saņemt pabalstus tikai no dzīvesvietas dalībvalsts.”

10

No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka WW 19. panta 1. punkta f) apakšpunktā darba ņēmēju tiesībām uz bezdarbnieka pabalstu ir izvirzīts nosacījums, ka viņi dzīvo valsts teritorijā.

11

F. P. Jeltes, M. A. Peeters un J. G. J. Arnold, pārrobežu darba ņēmēji un Nīderlandes pilsoņi, strādāja Nīderlandē, bet pirmie divi no viņiem dzīvoja Beļģijā un trešais – Vācijā.

12

F. P. Jeltes bija bezdarbnieks kopš 2010. gada augusta, proti, pēc dienas, kad sāka piemērot Regulu Nr. 883/2004, – 2010. gada 1. maija. Viņš lūdza Nīderlandes iestādēm piešķirt viņam bezdarbnieka pabalstu atbilstoši WW, bet minētās iestādes viņa pieteikumu noraidīja.

13

M. A. Peeters zaudēja darbu 2009. gada maijā un saņēma Nīderlandes iestāžu piešķirtu bezdarbnieka pabalstu. Viņa atkal atrada darbu 2010. gada 26. aprīlī, tad 2010. gada 18. maijā no jauna kļuva par bezdarbnieci. Laika posmā, kad ieinteresētā persona bija atsākusi strādāt, bezdarbnieka pabalsta izmaksa viņai tika pārtraukta, bet minētās iestādes informēja M. A. Peeters, ka, ja viņa atkal zaudētu darbu pirms 2010. gada 25. oktobra, tad varētu lūgt, lai viņai turpina izmaksāt šo pabalstu. Kad M. A. Peeters, no jauna zaudējusi darbu, vērsās minētajās iestādēs, tās tomēr atteicās atsākt minētā pabalsta izmaksu.

14

J. G. J. Arnold zaudēja darbu un kopš 2009. gada 2. februāra saņēma no Nīderlandes iestādēm bezdarbnieka pabalstu atbilstoši WW. 2009. gada martā J. G. J. Arnold sāka darbību pašnodarbinātas personas statusā Vācijā. Minētās iestādes beidza maksāt ieinteresētajai personai piešķirto bezdarbnieka pabalstu, informējot J. G. J. Arnold, ka, ja viņš pirms 2011. gada 30. augusta pilnībā pārtrauktu darbību pašnodarbinātas personas statusā, tad varētu lūgt, lai viņam turpina maksāt šo pabalstu. J. G. J. Arnold pārtrauca šo darbību un 2010. gada 1. jūnijā lūdza turpināt maksāt viņam minēto pabalstu. Tomēr Nīderlandes iestādes, atteicās piešķirt viņam bezdarbnieka pabalstu.

15

No lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu un no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka Nīderlandes tiesībās nav pieļauts maksāt bezdarbnieka pabalstus darba ņēmējiem, kas ir bezdarbnieki, kuri nedzīvo valsts teritorijā. Iesniedzējtiesa piebilst, ka attiecībā uz trim prasītājiem pamatlietā Nīderlandes iestādes savu atteikumu ir pamatojušas ar Regulas Nr. 883/2004 65. pantu, kurā dzīvesvietas valsts – šajā gadījumā diviem pirmajiem minētajiem prasītājiem Beļģijas Karaliste un trešajam prasītājam Vācijas Federatīvā Republika – ir norādīta kā valsts, kura atbildīga par bezdarbnieka pabalstu piešķiršanu.

16

Prasītāji pamatlietā ir cēluši Rechtbank Amsterdam [Amsterdamas tiesā] prasību attiecībā uz Nīderlandes iestāžu pieņemtajiem lēmumiem par atteikumu. Minētā tiesa precizē – nav apstrīdēts, ka Regulas Nr. 883/2004 65. pantā prasītājiem nav sniegta iespēja pieprasīt minētajām iestādēm, lai tās piešķirtu bezdarbnieka pabalstu. Tomēr tā piebilst, ka nav apstrīdēts arī tas, ka šīs personas ir netipiski pārrobežu darba ņēmēji 1986. gada 12. jūnija sprieduma lietā 1/85 Miethe (Recueil, 1837. lpp.) izpratnē tādā ziņā, ka tās ir saglabājušas īpaši ciešas personiskās un profesionālās saites pēdējās nodarbinātības dalībvalstī. Pēc minētās tiesas uzskatiem no tā izriet, ka acīmredzot tieši šajā valstī – šajā gadījumā Nīderlandes Karalistē – viņiem ir labākas profesionālās reintegrācijas iespējas. Tādējādi iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ir uzskatāms – kā iepriekš minētajā spriedumā lietā Miethe –, ka prasītāji var pieprasīt bezdarbnieka pabalstus šajā dalībvalstī.

17

Tā kā Rechtbank Amsterdam tomēr bija šaubas par to, vai pēc Regulas Nr. 883/2004 stāšanās spēkā iepriekš minētais spriedums lietā Miethe joprojām ir atbilstīgs, tā nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

18

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai iepriekš minētajam spriedumam lietā Miethe pēc Regulas Nr. 883/2004 spēkā stāšanās joprojām ir nozīme šīs regulas 65. panta 2. punkta interpretācijā tādējādi, ka darba ņēmējs, kas ar pēdējās nodarbinātības dalībvalsti ir saglabājis īpaši ciešas profesionālās un personiskās saites, kuru dēļ viņam minētajā valstī ir labākas profesionālās reintegrācijas iespējas, var izvēlēties nodot sevi šīs dalībvalsts nodarbinātības dienestu rīcībā, lai tur saņemtu ne tikai atbalstu profesionālajā pārkvalifikācijā, bet arī bezdarbnieka pabalstus.

19

Lai atbildētu uz šo jautājumu, pirms aplūkot Regulas Nr. 883/2004 65. panta 2. punkta saturu, ir jāatsaucas uz Regulas Nr. 1408/71 71. panta normām un interpretāciju, kādu Tiesa tām sniegusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Miethe.

20

Regulas Nr. 1408/71 71. pantā ir ietvertas īpašas normas, kas piemērojamas bezdarbniekiem, kuri pēdējās nodarbinātības laikā dzīvojuši dalībvalstī, kura nav kompetentā valsts. Šīs normas atšķiras no šīs regulas 13. panta 2. punktā paredzētā vispārīgā noteikuma, saskaņā ar kuru uz personu, kura dalībvalsts teritorijā veic darbību nodarbinātas personas statusā, attiecas šīs valsts tiesību akti.

21

Atbilstoši minētās regulas 71. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļai uz pārrobežu darba ņēmējiem, kuri ir pilnīgi bezdarbnieki, attiecas tās dalībvalsts tiesību akti, kuras teritorijā viņi dzīvo. Tiesa uzskata, ka šajā normā ir netieši prezumēts, ka uz šādu darba ņēmēju šajā valstī attiecas nosacījumi, kas ir vislabvēlīgākie darba meklējumiem (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Miethe, 17. punkts).

22

Atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 71. panta 1. punkta b) apakšpunktam darbiniekiem, kuri nav pārrobežu darba ņēmēji, tas ir, personām, kuras, pretēji pārrobežu darba ņēmējiem, ik dienas vai vismaz reizi nedēļā neatgriežas savā dzīvesvietas valstī, kad tās kļūst par pilnīgiem bezdarbniekiem, ir izvēle – vai nu palikt nodarbinātības dienestu rīcībā kompetentās dalībvalsts teritorijā, vai arī nodot sevi nodarbinātības dienestu rīcībā tās dalībvalsts teritorijā, kurā šīs personas dzīvo. Pirmajā gadījumā tās saņem pēdējās nodarbinātības dalībvalsts pabalstus, otrajā gadījumā tās saņem dzīvesvietas dalībvalsts pabalstus. Attiecīgie pabalsti ietver ne tikai pabalstus naudā, bet arī atbalstu profesionālajā pārkvalifikācijā (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Miethe, 16. punkts).

23

Tiesa iepriekš minētā sprieduma lietā Miethe 18. punktā ir atzinusi, ka Regulas Nr. 1408/71 71. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļā attiecībā uz pārrobežu darba ņēmējiem, kuri ir pilnīgi bezdarbnieki, izvirzītais mērķis tomēr nevar tikt sasniegts, ja pārrobežu darba ņēmējs, kurš ir pilnīgs bezdarbnieks, pēdējās nodarbinātības dalībvalstī izņēmuma kārtā ir saglabājis tādas personiskās un profesionālās saites, ka tieši tajā valstī viņam ir labākas profesionālās reintegrācijas iespējas. Tādējādi šāds darba ņēmējs ir jāuzlūko kā “darbinieks, kurš nav pārrobežu darba ņēmējs” minētās regulas 71. panta izpratnē, un tādēļ viņš ietilpst šī panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanas jomā. No tā izriet, ka minētais darba ņēmējs var izvēlēties nodot sevi nodarbinātības iestāžu rīcībā pēdējās nodarbinātības dalībvalstī, kur viņš strādājis, un saņemt šīs valsts pabalstus; minētie pabalsti ir gan atbalsta profesionālajā pārkvalifikācijā, gan pabalstu veidā.

24

Kā izriet no Regulas Nr. 883/2004 preambulas 3. apsvēruma, likumdevējs ir vēlējies modernizēt un vienkāršot Regulas Nr. 1408/71 normas, kas, tās daudzkārt grozot un atjauninot, bija padarītas sarežģītas un smagnējas.

25

Tādējādi ar Regulas Nr. 883/2004 65. pantu tika aizstāts Regulas Nr. 1408/71 71. pants, daļēji grozot tā saturu.

26

No Regulas Nr. 883/2004 65. panta 2. punkta izriet, ka pārrobežu darba ņēmējs, kas ir pilnīgs bezdarbnieks, kurš dzīvojis dalībvalstī, kura nav kompetentā dalībvalsts, un kurš turpina dzīvot šajā dalībvalstī – dzīvesvietas dalībvalstī – nodod sevi minētās valsts nodarbinātības dienestu rīcībā. Šajā normā ir paredzēts, ka viņš papildus var nodot sevi tās dalībvalsts nodarbinātības dienestu rīcībā, kurā viņš ir veicis savu pēdējo darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā.

27

Darba ņēmējs, kas nav pārrobežu darba ņēmējs, kurš ir pilnīgs bezdarbnieks, vai nu nodod sevi dzīvesvietas valsts nodarbinātības dienestu rīcībā, ja viņš atgriežas šajā valstī, vai arī – ja viņš minētajā valstī neatgriežas – tās valsts nodarbinātības dienestu rīcībā, kurā viņš strādājis.

28

Regulas Nr. 883/2004 65. panta 2. punktā paredzētā iespēja pārrobežu darba ņēmējam, kurš ir pilnīgs bezdarbnieks, papildus nodot sevi pēdējās nodarbinātības dalībvalsts nodarbinātības dienestu rīcībā ir jaunums salīdzinājumā ar Regulas Nr. 1408/71 71. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) daļas saturu. Tātad attiecīgais darba ņēmējs, neatkarīgi no tā, kādas ir saites, ko viņš saglabājis šajā valstī, un it īpaši no tā, vai viņam tur ir labākas profesionālās reintegrācijas iespējas, var izmantot pārkvalifikācijas pakalpojumus arī minētajā valstī. Šādā veidā likumdevējs ir daļēji ņēmis vērā iepriekš minēto spriedumu lietā Miethe.

29

Tomēr saskaņā ar minēto spriedumu darba ņēmējs, kura saites ar pēdējās nodarbinātības valsti bija tādas, ka viņam šajā valstī bija labākas profesionālās reintegrācijas iespējas, un kurš tādējādi bija jāuzlūko kā darbinieks, kurš nav pārrobežu darba ņēmējs, varēja saņemt ne tikai minētās valsts pārkvalifikācijas pakalpojumus, bet arī šīs valsts bezdarbnieka pabalstus.

30

Tādējādi rodas jautājums, vai šāda darba ņēmēja iespēja saņemt bezdarbnieka pabalstus no pēdējās nodarbinātības dalībvalsts ir saglabāta Regulā Nr. 883/2004.

31

Šajā ziņā jākonstatē, ka no šīs regulas 65. panta 2. punkta formulējuma norādītā iespēja neizriet. [Minētajā normā] ir paredzēts, ka pārrobežu darba ņēmējam, kas ir pilnīgs bezdarbnieks, ir jānodod sevi dzīvesvietas dalībvalsts nodarbinātības dienestu rīcībā. Jautājums ir par pienākumu, nevis par iespēju. Saskaņā ar minētā panta 5. punkta a) apakšpunktu šis darba ņēmējs saņem pabalstus – tātad bezdarbnieka pabalstus – saskaņā ar dzīvesvietas dalībvalsts tiesību aktiem tā, kā tas būtu noticis, ja šie tiesību akti uz viņu attiektos viņa pēdējās darbības laikā nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā. Turklāt viņš tikai papildus var reģistrēties pēdējās nodarbinātības dalībvalsts nodarbinātības dienestos. Atbilstoši Īstenošanas regulas 56. panta 1. punktam, kurā ir norādīts uz Regulas Nr. 883/2004 65. panta 2. punktu, šī reģistrācija attiecas vienīgi uz darba meklējumiem.

32

Tā kā Regula Nr. 883/2004 tika pieņemta pēc iepriekš minētā sprieduma lietā Miethe pasludināšanas, ja likumdevējs būtu gribējis, tas, ņemot vērā savu vēlmi modernizēt un vienkāršot spēkā esošos noteikumus, būtu varējis uzrakstīt šīs regulas 65. pantu, pilnībā un skaidri iekļaujot tajā Regulas Nr. 1408/71 71. panta interpretāciju, kādu Tiesa sniegusi minētajā spriedumā. Bet likumdevējs tā nav rīkojies. Šādos apstākļos ir jāuzskata, – tas, ka Regulas Nr. 883/2004 65. panta 2. punktā nav skaidri minēta iespēja saņemt bezdarbnieka pabalstus no pēdējās nodarbinātības dalībvalsts, atspoguļo likumdevēja apzināto gribu ierobežoti ņemt vērā iepriekš minēto spriedumu lietā Miethe, paredzot attiecīgajam darba ņēmējam vienīgi papildu iespēju reģistrēties kā darba meklētājam šīs dalībvalsts dienestos, lai tajos saņemtu papildu atbalstu pārkvalifikācijā.

33

Šī interpretācija turklāt ir apstiprināta Regulas Nr. 883/2004 un Īstenošanas regulas sagatavošanas dokumentos.

34

Attiecībā uz Regulu Nr. 883/2004 Eiropas Komisija bija ierosinājusi likvidēt esošo sistēmu, saskaņā ar kuru pārrobežu darba ņēmējs, kas ir bezdarbnieks, drīzāk saņem bezdarbnieka pabalstus no dzīvesvietas valsts, nevis no valsts, kurā viņš pēdējā bijis nodarbināts. Komisija 2004. gada 27. janvāra paziņojumā ir norādījusi, ka Kopējā nostājā (EK) Nr. 18/2004, ko Padome pieņēmusi 2004. gada 26. janvārī, lai pieņemtu Regulu Nr. 883/2004 (OV 79 E, 15. lpp.), Padome nebija panākusi vienošanos par šo priekšlikumu un bija atstājusi spēkā to, ka par pabalstu izmaksu ir atbildīga dzīvesvietas valsts.

35

Attiecībā uz Īstenošanas regulu Eiropas Parlaments 2008. gada 10. jūnija ziņojumā bija ierosinājis kādā minētās regulas preambulas apsvērumā precizēt, ka darba ņēmēja iespēja reģistrēties pēdējās nodarbinātības valsts nodarbinātības dienestos ir paredzēta darba ņēmēju un bezdarbnieku mobilitātes veicināšanai, bet ka darba ņēmējam ir tiesības tikai uz vienu pabalstu – dzīvesvietas dalībvalstī. Parlaments bija paskaidrojis, ka tā [ierosinātā] grozījuma mērķis ir kliedēt jebkādas neskaidrības attiecībā uz iepriekš minētā sprieduma lietā Miethe piemērošanu vai nepiemērošanu. Minētās regulas preambulas 13. apsvērumā gandrīz ar tādiem pašiem vārdiem ir ietverts Parlamenta priekšlikums.

36

Tādēļ uz pirmo jautājumu jāatbild, ka pēc Regulas Nr. 883/2004 spēkā stāšanās šīs regulas 65. panta normas nav jāinterpretē, ievērojot iepriekš minēto spriedumu lietā Miethe. Attiecībā uz pārrobežu darba ņēmēju, kas ir pilnīgs bezdarbnieks, kurš ar pēdējās nodarbinātības valsti ir saglabājis tādas personiskās un profesionālās saites, ka šajā valstī viņam ir labākas profesionālās reintegrācijas iespējas, šis 65. pants ir jāsaprot tādējādi, ka tas ļauj šādam darba ņēmējam papildus nodot sevi minētās valsts nodarbinātības dienestu rīcībā nevis, lai tajā saņemtu bezdarbnieka pabalstus, bet vienīgi, lai tajā saņemtu pārkvalifikācijas pakalpojumus.

37

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai noteikumi par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, kas it īpaši ietverti LESD 45. pantā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz pēdējās nodarbinātības dalībvalstij saskaņā ar savām valsts tiesībām atteikties piešķirt pārrobežu darba ņēmējam, kas ir pilnīgs bezdarbnieks, kuram šajā dalībvalstī ir labākas profesionālās reintegrācijas iespējas, bezdarbnieka pabalstus tādēļ, ka šis darba ņēmējs nedzīvo tās teritorijā.

38

Šis jautājums ir jāaplūko saistībā ar tādām situācijām, kādā ir F. P. Jeltes. Situācijai, kādā ir tādi darba ņēmēji kā M. A. Peeters un J. G. J. Arnold, ir īpašas pazīmes, kas tiks aplūkotas, atbildot uz trešo un ceturto jautājumu.

39

Jākonstatē, ka, ņemot vērā Regulā Nr. 883/2004 prasīto koordinēšanu, izvirzot valsts tiesībās paredzētu dzīvesvietas nosacījumu tādā situācijā, kādā ir F. P. Jeltes, tiek sasniegts tikai tāds rezultāts, kāds rodas, piemērojot Regulas Nr. 883/2004 65. panta 2. punktā un 65. panta 5. punkta a) apakšpunktā ietvertos noteikumus, saskaņā ar kuriem pārrobežu darba ņēmējs, kas ir pilnīgs bezdarbnieks, saņem pabalstus saskaņā ar dzīvesvietas dalībvalsts tiesību aktiem tā, kā tas būtu noticis, ja šie tiesību akti uz viņu būtu attiekušies viņa pēdējās darbības laikā nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā, un šos pabalstus viņam nodrošina dzīvesvietas iestāde. Turklāt atbilstoši šīs regulas 11. panta 3. punkta c) apakšpunktam uz personu, kas saņem bezdarbnieka pabalstus atbilstīgi šim 65. pantam saskaņā ar dzīvesvietas dalībvalsts tiesību aktiem, attiecas minētās dalībvalsts tiesību akti. No lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka valsts iestādes ir norādījušas uz minēto 65. pantu, noraidīdamas prasītāju pamatlietā iesniegtos pieteikumus piešķirt vai turpināt izmaksāt bezdarbnieka pabalstus un ieteikdamas viņiem vērsties savas dzīvesvietas valsts iestādēs.

40

No Tiesas judikatūras par Regulu Nr. 1408/71 izriet, ka, pieņemdams Regulu Nr. 883/2004, Savienības likumdevējs, ņemot vērā plašo diskrecionāro varu, kāda ir tā rīcībā, izvēloties vispiemērotākos pasākumus EKL 42. pantā minētā rezultāta sasniegšanai, principā ir izpildījis pienākumu, kas izriet no tam ar šo pantu uzticētā uzdevuma ieviest sistēmu, kas darba ņēmējiem ļautu pārvarēt šķēršļus, kādi tiem var rasties sociālā nodrošinājuma jomā pieņemto valsts tiesību normu dēļ (pēc analoģijas skat. 2009. gada 16. jūlija spriedumu lietā C-208/07 von Chamier-Glisczinski, Krājums, I-6095. lpp., 64. punkts un tajā minētā judikatūra).

41

Tādējādi konstatējums, saskaņā ar kuru tas, ka valsts tiesiskā regulējuma piemērošana kādā atsevišķā gadījumā var atbilst atvasināto tiesību akta – šajā gadījumā Regulas Nr. 883/2004 – normai, noteikti nenozīmē, ka uz to neattiektos LESD normas (šajā ziņā it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu lietā von Chamier-Glisczinski, 66. punkts, kā arī jautājumā par bezdarbnieka pabalstiem – 2006. gada 18. jūlija spriedumu lietā C-406/04 De Cuyper, Krājums, I-6947. lpp., un 2008. gada 11. septembra spriedumu lietā C-228/07 Petersen, Krājums, I-6989. lpp.).

42

Šajā ziņā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka Nīderlandes iestāžu nodrošinātie bezdarbnieka pabalsti ir lielāki par pabalstiem, kādus izmaksā Beļģijas iestādes, bet ka pēdējie minētie pabalsti tiek maksāti ilgāku laika posmu.

43

Tomēr jāatgādina – tā kā LESD 48. pantā ir paredzēta dalībvalstu tiesību aktu koordinēšana, nevis to saskaņošana, atšķirības katras dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmās pēc būtības un no procedūras viedokļa un tādējādi arī atšķirības tur apdrošināto personu tiesībās šī tiesību norma neskar (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā von Chamier-Glisczinski, 84. punkts un tajā minētā judikatūra).

44

Šajos apstākļos ar Līguma noteikumiem par brīvu pārvietošanos apdrošinātajai personai tiek nodrošināta pārvietošanās uz citu dalībvalsti, kas ir neitrāla sociālā nodrošinājuma jomā. Ņemot vērā starp dalībvalstu sistēmām un tiesību aktiem pastāvošās atšķirības šajā jomā, šāda pārvietošanās apdrošinātajai personai var būt vairāk vai mazāk labvēlīga finansiālā ziņā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā von Chamier-Glisczinski, 85. punkts, un 2012. gada 12. jūlija spriedumu lietā C-562/10 Komisija/Vācija, 57. punkts).

45

Tādējādi tas, ka tāda persona kā F. P. Jeltes saņem bezdarbnieka pabalstus no dzīvesvietas dalībvalsts – šajā gadījumā Beļģijas Karalistes – kompetentās iestādes, izriet no šīs dalībvalsts likuma par bezdarbnieka pabalstiem piemērošanas atbilstoši Regulai Nr. 883/2004. Šādos apstākļos atšķirības starp pēdējās nodarbinātības dalībvalsts tiesību aktos paredzētajiem pabalstiem un pabalstiem, kas tiek piešķirti saskaņā ar dzīvesvietas dalībvalsts tiesību aktiem, nevar tikt uzskatītas par darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojumu, jo šādas atšķirības izriet no tā, ka Savienības tiesības šajā jomā nav saskaņotas (pēc analoģijas jautājumā par aizsardzību pret slimības risku skat. 2010. gada 14. oktobra spriedumu lietā C-345/09 van Delft u.c., Krājums, I-9879. lpp., 106. punkts).

46

Tādējādi uz otro jautājumu ir jāatbild, ka noteikumi par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, kas it īpaši ietverti LESD 45. pantā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ļauj pēdējās nodarbinātības dalībvalstij saskaņā ar savām valsts tiesībām atteikties piešķirt pārrobežu darba ņēmējam, kas ir pilnīgs bezdarbnieks, kuram šajā dalībvalstī ir labākas profesionālās reintegrācijas iespējas, bezdarbnieka pabalstus tādēļ, ka viņš nedzīvo tās teritorijā, jo atbilstoši Regulas Nr. 883/2004 65. pantam ir piemērojami dzīvesvietas dalībvalsts tiesību akti.

47

Trešais un ceturtais jautājums attiecas uz situāciju, kādā ir tādas personas kā M. A. Peeters un J. G. J. Arnold, kuri, ņemot vērā to, cik drīz viens pēc otra bija abi viņu bezdarba laika posmi, pamatodamies uz valsts tiesībām, lūdza atsākt izmaksāt viņiem pabalstus, ko viņi sākotnēji bija saņēmuši, bet viņiem tika atteikts atsākt minētos maksājumus tādēļ, ka kopš tā laika bija stājusies spēkā Regula Nr. 883/2004.

48

Iesniedzējtiesa vaicā, vai šādā situācijā, lai novērstu darba ņēmēju brīvas pārvietošanās ierobežojumu, Regulas Nr. 883/2004 87. panta 8. punkta pārejas noteikumi, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pants par īpašumtiesībām un tiesiskās noteiktības vai tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir jāinterpretē tādējādi, ka attiecīgie darba ņēmēji var turpināt saņemt bezdarbnieka pabalstus no pēdējās nodarbinātības valsts.

49

Šajā ziņā jāatgādina, ka Regulas Nr. 883/2004 87. panta 8. punktā par labu personai, uz kuru šīs regulas darbības rezultātā attiecas tādi dalībvalsts tiesību akti, kas nav noteikti saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 II sadaļu, pēdējos minētos tiesību aktus turpina piemērot zināmu laika posmu pēc Regulas Nr. 883/2004 stāšanās spēkā, ja vien atbilstīgā situācija paliek nemainīga.

50

Tādējādi šī norma ir piemērojama, pirmkārt, ar nosacījumu, ka uz piemērojamiem tiesību aktiem attiecas Regulas Nr. 1408/71 II sadaļa, un, otrkārt, ar nosacījumu, ka atbilstīgā situācija ir saglabājusies nemainīga.

51

Attiecībā uz pirmo no abiem nosacījumiem nav apstrīdēts, ka M. A. Peeters un J. G. J. Arnold ir saņēmuši bezdarbnieka pabalstus no Nīderlandes iestādēm saskaņā ar Nīderlandes tiesību aktu normām atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 71. pantam. Šis pants neietilpst minētās regulas II sadaļā par vispārīgajiem noteikumiem piemērojamo tiesību aktu noteikšanai, bet gan ietilpst minētās regulas III sadaļā par īpašiem noteikumiem, kas ļauj noteikt šos tiesību aktus, konkrēti, bezdarbnieka pabalstu jomā.

52

Tādējādi pašu Regulas Nr. 883/2004 87. panta 8. punktu nevar uzskatīt par tieši piemērojamu pamatlietā.

53

Tādēļ rodas jautājums, vai šis apstāklis liedz atstāt spēkā tiesību aktus, kas bija piemērojami atbilstoši Regulai Nr. 1408/71.

54

Saskaņā ar visiem Tiesā sniegtajiem apsvērumiem šim apstāklim vien nevajadzētu liegt šādi turpināt piemērot tiesību aktus.

55

Šajā ziņā, kā ģenerāladvokāts būtībā norādījis secinājumu 68. punktā, to, ka Regulā Nr. 883/2004 nav minēts pārejas noteikums, kas būtu piemērojams situācijā, kādā ir attiecīgie darba ņēmēji, var uzskatīt par saistītu ar robu, kas radies likumdošanas procesa gaitā, kura rezultātā tika pieņemta Regula Nr. 883/2004, un tas neatspoguļo likumdevēja apzinātu gribu uz minētajiem darba ņēmējiem nekavējoties attiecināt citus tiesību aktus.

56

Šādos apstākļos Regulas Nr. 883/2004 87. panta 8. punktā paredzētais pārejas noteikums ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pēc analoģijas attiecas uz pārrobežu darba ņēmējiem, kas ir pilnīgi bezdarbnieki, kuri, ņemot vērā saites, ko viņi saglabājuši pēdējās nodarbinātības dalībvalstī, saņem no tās bezdarbnieka pabalstus, pamatojoties uz šīs dalībvalsts tiesību aktiem, atbilstoši Regulas Nr. 1408/71 71. pantam. Apstāklis, ka pēdējais minētais pants ietilpst Regulas Nr. 1408/71 III sadaļā, šādā gadījumā nav šķērslis minētajai piemērošanai.

57

Saistībā ar šādu Regulas Nr. 883/2004 87. panta 8. punkta piemērošanu attiecībā uz to, vai “atbilstīgā situācija ir palikusi nemainīga”, Tiesā sniegtie apsvērumi par to, kā šie vārdi jāsaprot, ir atšķirīgi.

58

Tā kā attiecīgie darba ņēmēji Regulas Nr. 883/2004 spēkā stāšanās dienā veica profesionālo darbību un par bezdarbniekiem kļuva tikai pēc minētās dienas, Raad van bestuur van het Uitvoeringsinstituut werknemersverzekeringen, kā arī Nīderlandes un Dānijas valdībām ir jāuzskata, ka viņu situācija ir mainījusies šīs regulas 87. panta 8. punkta izpratnē. M. A. Peeters, Vācijas valdībai un Komisijai šie apstākļi nav izšķirošie, un nav tā, ka tie noteikti liegtu atstāt spēkā likumu, kas bija piemērojams atbilstoši Regulai Nr. 1408/71.

59

Šajā ziņā jānorāda, ka jēdziens “situācija, kas palikusi nemainīga” Regulā Nr. 883/2004 nav definēts. Tomēr, tā kā šī regula ir nevis valstu sociālā nodrošinājuma sistēmu saskaņošanas pasākums, bet gan tiesību akts šo sistēmu koordinēšanai, dalībvalstu kompetencē, ievērojot Savienības tiesības, ir savos tiesību aktos noteikt sociālā nodrošinājuma sistēmas pabalstu piešķiršanas nosacījumus (šajā ziņā skat. 2012. gada 12. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C-611/10 un C-612/10 Hudzinski un Wawrzyniak, 42. punkts). Tādējādi jēdziens “situācija, kas palikusi nemainīga” šīs regulas 87. panta 8. punkta izpratnē ir jāinterpretē, ņemot vērā valsts tiesību aktos sociālās nodrošināšanas jomā sniegto definīciju (par terminu “nodarbinātība” Regulas Nr. 1408/71 71. panta 1. punkta izpratnē pēc analoģijas skat. 2004. gada 11. novembra spriedumu lietā C-372/02 Adanez-Vega, Krājums, I-10761. lpp., 33. punkts).

60

Tātad attiecībā uz tādiem darba ņēmējiem, kādi ir M. A. Peeters un J. G. J. Arnold, iesniedzējtiesai atbilstoši Nīderlandes tiesībām ir jāpārbauda, vai dienā, kad šie darba ņēmēji pēc pirmā bezdarba laika posma atkal atrada darbu, proti, attiecīgi 2010. gada aprīlī un 2009. gada martā, viņi bija tiesīgi no jauna saņemt bezdarbnieka pabalstu maksājumus, ja viņi atkal būtu kļuvuši par bezdarbniekiem, pirms būtu beidzies zināms laika posms. Tas, ka Nīderlandes iestādes ir minējušas vārdus “no jauna”, varētu liecināt, ka saskaņā ar Nīderlandes tiesību aktiem šādas tiesības pastāv. Ja tā, tad minētajai tiesai ir jānosaka, vai, ņemot vērā, konkrēti, laika posma, kurā ieinteresētās personas atkal strādāja, ilgumu, tās atbilst nosacījumiem, kas valsts tiesību aktos izvirzīti, lai šādi varētu no jauna saņemt minēto pabalstu maksājumus, neatkarīgi no Regulas Nr. 883/2004 spēkā stāšanās.

61

No tā izriet, ka jēdziens “nemainīga situācija” Regulas Nr. 883/2004 87. panta 8. punkta izpratnē ir jāizvērtē, ņemot vērā valsts tiesību aktus sociālās nodrošināšanas jomā, un ka valsts tiesai ir jāpārbauda, vai tādi darba ņēmēji, kādi ir M. A. Peeters un J. G. J. Arnold, atbilst nosacījumiem, kas šajos tiesību aktos paredzēti, lai varētu pieprasīt no jauna maksāt minētos bezdarbnieka pabalstus, kas viņiem tika maksāti atbilstoši minētajiem tiesību aktiem, saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 71. pantu.

62

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem ir secināms, ka uz trešo un ceturto jautājumu ir jāatbild:

63

Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: