1

Savā apelācijas sūdzībā Fédération internationale de football association (FIFA) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2011. gada 17. februāra spriedumu lietā T-68/08 FIFA/Komisija (Krājums, II-349. lpp.; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), kurā minētā tiesa ir noraidījusi tās prasību daļēji atcelt Komisijas 2007. gada 16. oktobra Lēmumu 2007/730/EK par to Apvienotās Karalistes pasākumu saderību ar Kopien[u] tiesībām, kuri pieņemti saskaņā ar 3.a panta 1. punktu Padomes Direktīvā 89/552/EEK par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos (OV L 295, 12. lpp.; turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”).

2

Padomes 1989. gada 3. oktobra Direktīvas 89/552/EEK par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos (OV L 298, 23. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 6. nod., 1. sēj., 224. lpp.), redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 30. jūnija Direktīvu 97/36/EK (OV L 202, 60. lpp., OV Īpašais izdevums latviešu valodā: 6. nod., 2. sēj., 321. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 89/552”), ar šo pēdējo minēto direktīvu tika iekļauts 3.a pants, kurā bija noteikts:

“1.   Katra dalībvalsts var veikt pasākumus saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem, lai nodrošinātu, ka tās jurisdikcijā esošās raidorganizācijas izņēmuma kārtā neraidītu notikumus, ko šajā dalībvalstī uzskatītu par īpaši svarīgiem sabiedrībai, tādā veidā, ka ievērojamai šīs dalībvalsts sabiedrības daļai ir liegta iespēja sekot šādiem notikumiem tiešraidē vai vēlākās reportāžās brīvā televīzijā. Ja šī raidorganizācija tā rīkojas, attiecīgā dalībvalsts izveido sarakstu ar noteiktiem notikumiem, valsts vai starptautiskiem pasākumiem, kurus tā uzskata par ļoti būtiskiem sabiedrībai. To veic skaidri un atklāti, un savlaicīgi. To veicot, attiecīgā dalībvalsts arī nosaka, vai šos pasākumus vajadzētu atspoguļot tiešraidē pilnībā vai daļēji vai vajadzības gadījumā vai objektīvu iemeslu dēļ valsts interesēs tos pilnībā vai daļēji raidīs vēlāk.

2.   Dalībvalstis steidzami informē Komisiju par jebkuriem pasākumiem, kas veikti vai kas jāveic, ievērojot 1. punktu. Trīs mēnešu laikā pēc paziņojuma Komisija pārbauda, vai šie pasākumi atbilst Kopienas tiesību aktiem, un paziņo to citām dalībvalstīm. Tā prasa Komitejas atzinumu, kas izstrādāts, ievērojot 23.a pantu [saskaņā ar 23.a pantu izveidotās Komitejas atzinumu]. Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī tā steidzami publicē informāciju par veiktajiem pasākumiem un vismaz reizi gadā dalībvalstu veikto pasākumu apvienoto sarakstu.

3.   Dalībvalstis savu tiesību sistēmā ar pienācīgiem līdzekļiem nodrošina, ka tās jurisdikcijā esošās raidorganizācijas pēc šīs direktīvas publicēšanas datuma izņēmuma kārtā neizmanto savas nopirktās ekskluzīvās tiesības [..] [nodrošina, lai to jurisdikcijā esošās raidorganizācijas pēc šīs direktīvas publicēšanas dienas nopirktās ekskluzīvās tiesības izmantotu tādējādi, lai] neliegtu būtiskai citas dalībvalsts sabiedrības daļai iespēju sekot līdzi notikumiem, ko šī cita dalībvalsts saskaņā ar iepriekšējiem punktiem plāno raidīt tiešraidē pilnībā vai daļēji vai arī vajadzības gadījumā vai objektīvu iemeslu dēļ valsts interesēs tos vēlāk pilnībā vai daļēji raidīs brīvā televīzijā, kā noteikusi šī cita dalībvalsts saskaņā ar 1. punktu.”

3

Direktīvas 97/36 preambulas 18.–22. apsvērums bija formulēti šādi:

4

Tiesvedības priekšvēsture pārsūdzētā sprieduma 6.–16. punktā ir izklāstīta šādi:

5

Strīdīgā lēmuma 1. pantā ir noteikts:

“Pasākumi, kas pieņemti atbilstīgi Direktīvas [89/552] 3.a panta 1. punktam un ko Apvienotā Karaliste ir paziņojusi Komisijai 2000. gada 5. maijā, un kas 2000. gada 18. novembrī ir publicēti Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī C 328, ir saderīgi ar Kopien[u] tiesībām.”

6

Minētā lēmuma 3. pantā ir teikts, ka to piemēro “no 2000. gada 18. novembra”.

7

Strīdīgā lēmuma preambulas 3.–6., 18.–21., kā arī 24. un 25. apsvērums ir formulēti šādi:

[..]

[..]

8

Par strīdīgo lēmumu FIFA Vispārējā tiesā iesniedza prasību tāpēc, ka tajā Komisija ir atzinusi, ka Pasaules kausa izcīņas noslēguma posms kopumā tiek apzīmēts par īpaši svarīgu notikumu, un tādējādi tā ir piekritusi, ka ministra sagatavotajā īpaši svarīgu notikumu sarakstā tiek ierakstītas visas šo sacensību spēles. FIFA ieskatā tas par šādu notikumu varot apzīmēt tikai tā dēvētās “prime” jeb “galvenās”, proti, fināla un pusfināla spēles, kā arī Apvienotās Karalistes izlašu spēles (turpmāk tekstā – ““galvenās” spēles”). Tādējādi šajā sarakstā neesot bijušas iekļaujamas pārējās Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēles (turpmāk tekstā – ““parastās” spēles”).

9

Lai pamatotu savu prasību daļēji atcelt strīdīgo lēmumu, FIFA izvirzīja sešus prasības pamatus. Tie bija, pirmkārt, par šā lēmuma pamatojuma nesniegšanu, otrkārt, par Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punkta noteikumu pārkāpumu, treškārt, par tās tiesību uz īpašumu aizskārumu, ceturtkārt, par Līguma tiesību normu par pakalpojumu sniegšanas brīvību pārkāpumu, piektkārt, par Līguma konkurences tiesību normu pārkāpumu un, sestkārt, Līguma tiesību normu par brīvību veikt uzņēmējdarbību pārkāpumu.

10

Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa, noraidījusi katru no FIFA prasības pamatošanai izvirzītajiem pamatiem, prasību noraidīja kopumā.

11

Tā noraidīja arī FIFA iesniegto pieteikumu veikt procesa organizatoriskos pasākumus, kuros Vispārējā tiesa lūgtu Komisijai iesniegt vairākus dokumentus.

12

Pirmām kārtām jānorāda, ka Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punktā Savienības likumdevējs atļāva dalībvalstīm kādus notikumus apzīmēt par attiecīgās dalībvalsts sabiedrībai īpaši svarīgiem (turpmāk tekstā – “īpaši svarīgs notikums”) un tādēļ, izmantodams tam Līgumā piešķirto rīcības brīvību, tas ir skaidri pieļāvis no šādas apzīmēšanas nenovēršami izrietošos šķēršļus pakalpojumu sniegšanas brīvībai, brīvībai veikt uzņēmējdarbību, brīvai konkurencei un tiesībām uz īpašumu. Likumdevējs, kā redzams Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvērumā, uzskatījis, ka šādus šķēršļus attaisno mērķis aizsargāt tiesības uz informāciju un nodrošināt sabiedrībai plašu piekļuvi šo notikumu pārraidēm televīzijā.

13

Tiekšanās pēc šāda mērķa leģitimitāti ir atzinusi arī Tiesa, norādīdama, ka sabiedrību ļoti interesējošu notikumu ekskluzīva tirdzniecība draud lielā mērā ierobežot sabiedrības piekļuvi informācijai par šiem notikumiem. Taču demokrātiskā un plurālistiskā sabiedrībā tiesībām uz informāciju ir liela nozīme, kas vēl ir jo uzskatāmāka šādu notikumu gadījumā (skat. 2013. gada 22. janvāra spriedumu lietā C-283/11 Sky Österreich, 51. un 52. punkts).

14

Otrām kārtām jāpaskaidro, ka atbilstoši Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punktam īpaši svarīgos notikumus noteikt ir tikai dalībvalstu ziņā un tām šajā jautājumā ir plaša rīcības brīvība.

15

Proti, tā vietā, lai šādu notikumu uzskaitījumu saskaņotu, Direktīva 89/552 ir balstīta uz premisu, ka jautājumā par to svarīgumu plašākai sabiedrībai Savienībā ir ievērojamas sociālas un kulturālas atšķirības. Tādēļ šīs direktīvas 3.a panta 1. punktā ir paredzēts, ka katra dalībvalsts veic to notikumu uzskaitījumu, “kurus tā uzskata par ļoti būtiskiem” savai sabiedrībai. Šī dalībvalstu rīcības brīvība ir uzsvērta arī Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvēruma norādē uz to, ka ir “būtiski”, lai tās varētu veikt pasākumus tiesību uz informāciju aizsardzībai un nodrošināt auditorijai plašas iespējas redzēt īpaši svarīgu notikumu televīzijas reportāžas.

16

Par minētās rīcības brīvības plašumu liecina arī tas, ka tās izmantošana Direktīvās 89/552 un 97/36 nav sīki reglamentēta. Proti, vienīgie kritēriji, kas tajās noteikti, lai attiecīgā dalībvalsts varētu kādu notikumu apzīmēt par īpaši svarīgu, ir izklāstīti Direktīvas 97/36 preambulas 21. apsvērumā, proti, ka tam jābūt ievērojamam notikumam, kas interesē plašu sabiedrību Savienībā vai kādā noteiktā dalībvalstī vai tās daļā un ko iepriekš sagatavo pasākumu rīkotājs, kurš ir likumiski tiesīgs pārdot tiesības saistībā ar šo notikumu.

17

Ņemot vērā, ka šie kritēriji ir samērā neprecīzi, katrai dalībvalstij tie ir jākonkretizē un jāizvērtē, cik lielu interesi attiecīgie notikumi izraisa plašākai sabiedrībai, ievērojot savas sabiedrības sociālās un kulturālās īpatnības.

18

Trešām kārtām jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punktā noteikto Komisijai ir pilnvaras kontrolēt īpaši svarīgo notikumu noteikšanai veikto valsts pasākumu likumīgumu, kas tai ļauj ar Savienības tiesībām nesaderīgos pasākumus neatzīt.

19

Veicot šo pārbaudi, Komisijai ir konkrēti jāpārbauda, vai ir izpildīti šādi nosacījumi:

20

Tomēr konkrēti attiecībā uz iepriekšējā punktā minēto otrā un trešā nosacījuma pārbaudi šīs kontroles pilnvaras ir ierobežotas.

21

Pirmkārt, no šā sprieduma 14. punktā minētās dalībvalstu rīcības brīvības plašuma faktiski izriet, ka Komisijas kontroles pilnvarās jābūt tikai noskaidrot, vai dalībvalstis, apzīmējot notikumus par īpaši svarīgiem, ir pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Tādējādi, lai pārliecinātos, vai ir pieļauta šāda kļūda vērtējumā, Komisijai tostarp ir jāpārbauda, vai attiecīgā dalībvalsts ir rūpīgi un objektīvi izvērtējusi visus būtiskos aplūkojamā gadījuma faktus, kuri pamato no tiem izdarītos secinājumus (pēc analoģijas skat. 1991. gada 21. novembra spriedumu lietā C-269/90 Technische Universität München, Recueil, I-5469. lpp., 14. punkts, un 2010. gada 22. decembra spriedumu lietā C-77/09 Gowan Comércio Internacional e Serviços, Krājums, I-13533. lpp., 56. un 57. punkts).

22

Otrkārt, konkrēti jautājumā par šā sprieduma 19. punktā minēto trešo nosacījumu jāapzinās, ka notikuma pienācīga apzīmēšana par īpaši svarīgu rada nenovēršamus šķēršļus pakalpojumu sniegšanas brīvībai, brīvībai veikt uzņēmējdarbību, brīvai konkurencei un tiesībām uz īpašumu, kurus Savienības likumdevējs ir nojautis un, kā teikts šā sprieduma 12. punktā, uzskatījis par attaisnotiem ar vispārēju interešu mērķi aizsargāt tiesības uz informāciju un nodrošināt sabiedrībai plašu piekļuvi šo notikumu pārraidēm televīzijā.

23

Tādējādi, lai nodrošinātu Direktīvas 89/552 3.a panta lietderīgo iedarbību, ir jākonstatē, ka, ja notikumu attiecīgā dalībvalsts ir pienācīgi apzīmējusi par īpaši svarīgu, Komisijai ir jāizvērtē tikai tās no šīs apzīmēšanas izrietošās sekas attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību, brīvību veikt uzņēmējdarbību, brīvu konkurenci un tiesībām uz īpašumu, kuras pārsniedz no šā notikuma iekļaušanas šā 3.a panta 1. punktā paredzētajā sarakstā dabiski izrietošās.

24

Pirmais pamats ir iedalāms būtībā sešās daļās. Pirmajā daļā FIFA apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot sniegusi nesaskanīgu argumentāciju jautājumā par Pasaules kausa izcīņas noslēguma posmam tās ieskatā piemītošo īsteno iedabu.

25

Šā paša pamata otrajā daļā tiek apgalvots, ka Vispārējā tiesa šķiet esam ieņēmusi nesaskanīgas un pretrunīgas nostājas, apgalvojot, no vienas puses, ka Pasaules kausa izcīņa kā notikums ir vienots, turpretim, no otras puses, norādot, ka konkrēti pierādījumi var liecināt, ka tā tas nav.

26

Minētā pamata trešā daļa attiecas uz pārsūdzētā sprieduma 113. punktu, kurā ir teikts, ka paziņojumu sniegušajai dalībvalstij neesot jānorāda īpaši iemesli, lai īpaši svarīgu notikumu sarakstā iekļautu visu Pasaules kausa izcīņas noslēguma posmu. Šādi nospriežot, Vispārējā tiesa esot tostarp liegusi Komisijai stingri pārbaudīt un padziļināti izvērtēt paziņoto pasākumu atbilstību Savienības tiesībām.

27

Pirmā pamata ceturtajā daļā FIFA iebilst, ka pretēji no pārsūdzētā sprieduma izrietošajam Komisijai ir Vispārējā tiesā jāpamato savs secinājums, ka viss Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēļu kopums ir vienots īpaši svarīgs notikums. Tādējādi nedz FIFA, nedz nevienai citai ieinteresētajai personai neesot ar konkrētiem pierādījumiem jāpierāda, ka tas tā nav.

28

Pirmā pamata piektajā daļā FIFA apgalvo, ka, atsaukdamās uz iemesliem, kas nav rodami strīdīgajā lēmumā, Vispārējā tiesa ir pārkāpusi tās veicamās pārbaudes tiesā robežas.

29

Minētā pamata sestajā daļā ir teikts, ka Vispārējā tiesa esot kļūdījusies, uzskatīdama, ka Komisija ir pietiekami pamatojusi visa Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma ierakstīšanu Apvienotās Karalistes īpaši svarīgu notikumu sarakstā.

30

Komisija, Beļģijas Karaliste un Apvienotā Karaliste apstrīd FIFA izvirzītā pirmā apelācijas sūdzības pamata pamatotību.

31

Ņemot vērā, cik Vispārējās tiesas argumentācijā ir svarīgi pārsūdzētā sprieduma 113. punktā izklāstītie konstatējumi, pirmām kārtām būtu jāizvērtē pirmā apelācijas sūdzības pamata trešā daļa.

32

Uzreiz jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 70. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka Pasaules kausa izcīņa ir sacensības, ko pamatoti var uzskatīt drīzāk par vienotu notikumu, nevis atsevišķu “galvenajās” un “parastajās” spēlēs iedalāmu notikumu virkni. Turklāt, kā redzams pārsūdzētā sprieduma 6. punktā, tās izpratnē Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvērumā rodamais “Pasaules kausa izcīņas” jēdziens ietver vienīgi šo sacensību noslēguma posmu.

33

Tomēr nekas nedz minētajā preambulas apsvērumā, nedz kur citviet Direktīvā 85/552 vai Direktīvā 97/36 neliecina, ka vārdkopa “Pasaules kausa izcīņa” nozīmētu vienīgi šo sacensību noslēguma posmu. Tādējādi šai vārdkopai principā jānozīmē arī šā čempionāta sākotnējais posms, proti, visu atlases spēļu kopums. Taču lietā nav strīda par to, ka līdz noslēguma posmam notiekošās atlases spēles nemēdz piesaistīt tādu dalībvalsts plašākas sabiedrības interesi, kas būtu salīdzināma ar šīs sabiedrības noslēguma posmā izrādīto. Proti, šādu interesi var rosināt tikai dažas konkrētas atlases spēles, proti, tās, kurās piedalās vai nu attiecīgās dalībvalsts nacionālā izlase, vai citas tajā pašā atlases grupā esošās komandas.

34

Turklāt visā nopietnībā nav apstrīdams, ka “galvenās” spēles mēdz būt nozīmīgākas par pirms tām esošajām Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēlēm, proti, atlases spēlēm grupās. Tādēļ a priori nevar apgalvot, ka šīs otrās kategorijas spēles ir tikpat svarīgas, cik pirmās kategorijas spēles, un ka tādējādi visas atlases spēles grupās ir nešķirojot uzskatāmas par vienota īpaši svarīga notikuma sastāvdaļu gluži tāpat kā “galvenās” spēles. Tādējādi katras konkrētās spēles apzīmēšana par īpaši svarīgu notikumu katrā dalībvalstī var būt atšķirīga.

35

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Savienības likumdevējs nav gribējis norādīt, ka “Pasaules kausa izcīņa” Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvēruma izpratnē nozīmē tikai noslēguma posmu un ka tas ir vienots un nedalāms notikums. Gluži pretēji, Pasaules kausa izcīņa ir jāuzskata par notikumu, kas principā ir iedalāms dažādās spēlēs jeb posmos, no kuriem ne visi būtu katrā ziņā uzskatāmi par īpaši svarīgu notikumu.

36

Tomēr skaidrības labad jāpiebilst, ka apstāklis, ka Vispārējā tiesa šādi kļūdaini izpratusi Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvērumu, proti, Pasaules kausa izcīņas jēdzienu, šo lietu nekādi nav ietekmējis.

37

Vispirms jautājumā par atlases spēļu izslēgšanu no Pasaules kausa izcīņas definīcijas pietiek vien atgādināt, ka ministrs šīs spēles nav iekļāvis īpaši svarīgu notikumu sarakstā un ka līdz ar to strīdīgais lēmums uz šīm spēlēm neattiecas.

38

Pēc tam jākonstatē, ka pārsūdzētā sprieduma 120.–129. punktā, balstoties uz FIFA sniegto informāciju un ņemot vērā konkrēto uztveri Apvienotās Karalistes sabiedrībā, Vispārējā tiesa izvērtēja, vai visas Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēles patiešām šajā sabiedrībā rosina tik pietiekamu interesi, lai tās varētu būt daļa no īpaši svarīga notikuma. Taču, secinājusi, ka tā tas arī ir, Vispārējā tiesa varēja pamatoti konstatēt, ka viss Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēļu kopums Apvienotajā Karalistē varēja tikt uzskatīts par vienotu īpaši svarīgu notikumu. Tātad galu galā tās vērtējums atbilda no šā sprieduma 35. punkta izrietošajam.

39

Visbeidzot no šā sprieduma 67. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka Direktīvas 97/36 preambulas 18. apsvēruma kļūdainā izpratne nav ietekmējusi Vispārējās tiesas secinājumu, ka strīdīgā lēmuma pamatojums atbilst EKL 253. pantā izklāstītajiem nosacījumiem.

40

Tādējādi, ievērojot šā sprieduma 32. punktā izklāstīto argumentāciju, Vispārējā tiesa izdarīja pārsūdzētā sprieduma 113. punktā rodamo secinājumu, ka nevienai dalībvalstij nav Komisijai jāpaziņo, tieši kāpēc attiecīgajā dalībvalstī Pasaules kausa izcīņas noslēguma posms ir kopumā apzīmēts par īpaši svarīgu vienotu notikumu.

41

Taču, tā kā Pasaules kausa izcīņas noslēguma posms kopumā nevar tikt pienācīgi iekļauts īpaši svarīgo notikumu sarakstā neatkarīgi no tā, kādu interesi spēles rosina attiecīgajā dalībvalstī, šī pēdējā nav atbrīvota no sava pienākuma paziņot Komisijai iemeslus, kas ļauj uzskatīt, ka konkrētajā šīs valsts sabiedrības gadījumā Pasaules kausa izcīņas noslēguma posms ir vienots notikums, kas savā kopumā uzskatāms par šai sabiedrībai īpaši svarīgu, nevis atsevišķu dažādu pakāpju interesantuma spēlēs iedalītu notikumu virkni.

42

Tādēļ Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 113. punktā nospriežot, ka Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēļu ierakstīšanu Komisija nevarēja uzskatīt par pretrunā Savienības tiesībām esošu tāpēc, ka attiecīgā dalībvalsts tai nav paziņojusi īpašus iemeslus, kas pamatotu, ka tie ir šīs valsts sabiedrībai īpaši svarīgi notikumi.

43

Šajos apstākļos jāizvērtē, vai šīs kļūdas dēļ pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ.

44

Šajā ziņā Tiesas judikatūrā ir redzams, ka Vispārējās tiesas pieļauta kļūda tiesību piemērošanā nepadara pārsūdzēto spriedumu par spēkā neesošu, ja tā rezolutīvā daļa izrādās esam pareiza citu juridisku iemeslu dēļ (šajā ziņā skat. 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C-367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I-1719. lpp., 47. punkts, kā arī 2011. gada 29. marta spriedumu lietā C-352/09 P ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, Krājums, I-2359. lpp., 136. punkts).

45

Šajā lietā jānorāda pirmām kārtām, ka, lai ļautu Komisijai izmantot savas kontroles pilnvaras, dalībvalsti notikumu par īpaši svarīgu apzīmēt pamudinājušo iemeslu izklāsts var būt lakonisks, ja vien tas ir iederīgs. Tādējādi nav prasāms arī, lai pašā attiecīgo pasākumu paziņojumā dalībvalsts norādītu detalizētas ziņas un aplēses par katru Komisijai paziņotā notikuma segmentu vai daļu.

46

Šajā ziņā jāpaskaidro, ka, ja Komisijai, ņemot vērā tās rīcībā esošo informāciju, ir šaubas par notikuma apzīmēšanu par īpaši svarīgu, tai ir jālūdz šo apzīmēšanu veikušajai dalībvalstij paskaidrojumi (pēc analoģijas skat. 2012. gada 29. marta spriedumu lietā C-505/09 P Komisija/Igaunija, 67. punkts).

47

Šajā lietā arī paziņojumā par ministra veiktajiem pasākumiem, kas tika paziņoti Komisijai 2000. gada 5. maijā un ir izklāstīti strīdīgā lēmuma pielikumā, ir redzams, ka šī Pasaules kausa izcīņas noslēguma posmu kopumā par īpaši svarīgu notikumu tas ir apzīmējis tāpēc, ka visas, tātad arī “parastās”, spēles rada īpašu rezonansi valsts mērogā un īpašu interesi arī citu personu, nevis tikai futbolam parasti sekojošo personu vidū, ka televīzijas skatītāju skaits bez šaubām būtu liels un ka šis spēļu kopums parasti tika raidīts tiešraidē bezmaksas kanālos.

48

Šī Apvienotās Karalistes atbilstoši Direktīvas 89/552 3.a panta 2. punkta prasībām sniegtā informācija ļāva Komisijai īstenot savu kontroli un gadījumā, ja tā to būtu uzskatījusi par vajadzīgu vai lietderīgu, lūgt šai dalībvalstij sniegt sīkākus paskaidrojumus vai citu, tās paziņojumā nerodamu informāciju.

49

Otrām kārtām, nekas neliecina, ka Komisija nebūtu veikusi šādu ierobežota rakstura kontroli un nebūtu, ņemot vērā šā sprieduma 47. punktā minētos iemeslus, pārbaudījusi, vai ministrs, visu Pasaules kausa izcīņas noslēguma posmā ietilpstošo spēļu kopumu apzīmēdams par īpaši svarīgu notikumu, nav pieļāvis acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

50

Šajā ziņā jau strīdīgā lēmuma preambulas 6. apsvērumā ir redzams, ka Komisija patiešām ir pārbaudījusi, vai visam Pasaules kausa izcīņas noslēguma posmam kopumā, tātad arī tajā ietilpstošajām “parastajām” spēlēm, visā Apvienotajā Karalistē bija īpaša vispārēja rezonanse, proti, vai šo sacensību spēles bija ļoti populāras plašā sabiedrībā, nevis tikai futbola spēlēm televīzijā parasti sekojošo televīzijas skatītāju vidū. Tāpat arī šā lēmuma preambulas 18. apsvērumā ir redzams, ka Komisija ir ņēmusi vērā apstākli, ka šīs sacensības visā kopumā, un tātad ieskaitot arī “parastās” spēles, allaž ir translētas bezmaksas televīzijas kanālos un ka tās ir piesaistījušas plašu televīzijas skatītāju loku.

51

Turklāt lietas materiālos ir redzams, ka Vispārējā tiesā lietas dalībnieki saviem rakstiem pievienoja vairākus aplēšu dokumentus, uz kuriem Komisija ir balstījusies, lai pārbaudītu Apvienotās Karalistes paziņoto pasākumu likumīgumu, starp kuriem ir arī dokumenti, kurus sagatavojusi šī dalībvalsts. Šajos dokumentos tostarp bija norādīts 1994. un 1998. gada Pasaules kausa izcīņas noslēguma posmu spēļu skatītāju skaits, norādot skatītāju vidējo skaitu un piemēra veidā minot vairāku “galveno” un “parasto” spēļu skatītāju skaitu. Turklāt minētajos dokumentos tika izklāstīts par kādu aptauju, kurā noskaidrots, ka 76 % Apvienotās Karalistes iedzīvotāju uzskata, ka kādā bezmaksas televīzijas kanālā būtu jātranslē viss Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma kopums.

52

Taču FIFA nav apstrīdējusi, ka strīdīgais lēmums ir ticis balstīts uz minētajiem dokumentiem.

53

Visbeidzot, FIFA nevar lieti apgalvot, ka Komisijas veiktās kontroles it kā esošā nepilnīguma cēlonis slēpjoties apstāklī, ka minētie aplēšu dokumenti attiecās uz laiku līdz 2000. gadam, un ka Komisija neesot ņēmusi vērā ziņas par 2000.–2007. gada laikposmu, lai gan strīdīgais lēmums tai esot bijis jābalsta uz tā pieņemšanas dienā, proti, 2007. gada 16. oktobrī, pieejamo informāciju.

54

Šajā ziņā jānorāda, ka šāds iebildums pirmajā instancē nav izvirzīts. Proti, Vispārējā tiesā FIFA strīdīgā lēmuma pamatojumu ir nopēlusi, vienīgi apgalvojot, ka minētajā lēmumā nav norāžu par to, kāda iedaba un vecums ir informācijai par “situāciju Apvienotās Karalistes audiovizuālo pakalpojumu jomā”, ko Komisija esot ņēmusi vērā. Tādējādi FIFA nav nopēlusi Komisijas veiktās kontroles it kā esošo nepilnīgumu, šim iebildumam esot saistītam ar lietas būtību. Taču no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, ja lietas dalībniekam tiktu ļauts Tiesā pirmo reizi izvirzīt tādu pamatu, kuru viņš nav izvirzījis Vispārējā tiesā, tad tas nozīmētu, ka viņam ir atļauts vērsties Tiesā ar plašāku strīdu nekā Vispārējā tiesā izskatītais. Apelācijas tiesvedībā Tiesas kompetencē principā ir vienīgi pārbaudīt, kā Vispārējā tiesa ir izvērtējusi tajā apspriestos pamatus (skat. 2012. gada 19. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C-628/10 P un C-14/11 P Alliance One International un Standard Commercial Tobacco/Komisija un Komisija/Alliance One International u.c., 111. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādēļ iepriekš minētais iebildums ir jānoraida kā nepieņemams.

55

Trešām kārtām, FIFA bija iespēja Vispārējā tiesā pierādīt, ka Komisijai esot bijis jāsecina, ka ministrs, apzīmēdams visu Pasaules kausa izcīņas noslēguma posmā ietilpstošo spēļu kopumu par īpaši svarīgu notikumu, ir pieļāvis acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

56

Tālab FIFA Vispārējā tiesā iesniedza tostarp datus par laikā no 1994. līdz 2006. gadam notikušo Pasaules kausa izcīņas noslēguma posmu skatītāju skaita aplēsēm, apgalvodama, ka šī informācija liecinot, ka “parastās” spēles Apvienotajā Karalistē futbola jomai parasti nesekojošo televīzijas skatītāju vidū īpašu rezonansi neizraisīja.

57

Šos datus izvērtējusi pārsūdzētā sprieduma 122.–129. punktā, Vispārējā tiesa FIFA piedāvātajam vērtējumam tomēr nepiekrita.

58

Pārsūdzētā sprieduma 130. un 134. punktā tā secināja, ka FIFA nav pierādījusi, nedz ka strīdīgā lēmuma preambulas 6. un 18. apsvērumā rodamajos un šā sprieduma 50. punktā minētajos konstatējumos ir pieļauta kļūda, nedz ka tādēļ Komisijai esot bijis jāsecina, ka ministrs, apzīmēdams visu Pasaules kausa izcīņas noslēguma posmā ietilpstošo spēļu kopumu par īpaši svarīgu notikumu, ir pieļāvis acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

59

No iepriekš izklāstītā izriet, ka Vispārējās tiesas pieļautā kļūda tiesību piemērošanā nav tāda, kas padara pārsūdzēto spriedumu par spēkā neesošu, jo tā rezolutīvā daļa izrādās esam pareiza citu juridisku iemeslu dēļ. Tādēļ pirmā pamata trešā daļa ir jānoraida kā neiedarbīga.

60

Runājot par pirmā pamata pirmo un otro daļu, ir jāatgādina, ka jautājums par to, vai Vispārējās tiesas sprieduma pamatojums ir nesaskanīgs, protams, ir tiesību jautājums, kas var tikt izvirzīts apelācijas tiesvedībā, jo sprieduma pamatojumā skaidri un nepārprotami ir jābūt norādītai Vispārējās tiesas argumentācijai (šajā ziņā skat. 2011. gada 29. novembra rīkojumu lietā C-235/11 P Evropaïki Dynamiki/Komisija, 29. un 30. punkts, kā arī 2012. gada 19. decembra spriedumu lietā C-314/11 P Komisija/Planet, 63. un 64. punkts).

61

Tomēr šis pamatojuma saskanīguma pienākums nav pašmērķis, bet gan domāts tam, lai ļautu ieinteresētajām personām uzzināt pieņemtā nolēmuma attaisnojumu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto rīkojumu lietā Evropaïki Dynamiki/Komisija, 30. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Planet, 64. punkts).

62

Šajā lietā jānorāda, ka ar pirmajā un otrajā daļā nopelto pamatojumu ir domāts pārsūdzētajā spriedumā apstiprināt šā sprieduma 70. un 113. punktā izklāstītos konstatējumus. Taču Tiesa, šā sprieduma 32.–42. punktā secinājusi, ka šie konstatējumi bijuši kļūdaini, veica pieņemto nolēmumu attaisnojošā pamatojuma aizstāšanu.

63

Tādējādi minētais pamatojums, būdams Tiesas par kļūdainiem atzīto konstatējumu papildelements un šīs Tiesas aizstāts, vairs nav pieņemtā nolēmuma pamats, un tādēļ tā it kā esošais nesaskanīgums vairs nav jāizvērtē.

64

Lai atbildētu uz pirmā pamata ceturto daļu, jāatgādina, ka strīdīgajā lēmumā un tā pielikumā iekļautajos valsts pasākumos bija norādīti iemesli, kāpēc viss Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēļu kopums bija apzīmēts par īpaši svarīgu notikumu. Tādējādi, ņemot vērā likumīguma prezumpciju, kas attiecas uz Savienības iestāžu tiesību aktiem (2007. gada 20. septembra spriedums lietā C-177/06 Komisija/Spānija, Krājums, I-7689. lpp., 36. punkts), un ievērojot Komisijas un Vispārējās tiesas veiktās pārbaudes ierobežotību, šos iemeslus apstrīdēt Vispārējā tiesā un pierādīt, ka Komisijai ir bijis jāsecina, ka Apvienotās Karalistes iestādes, iekļaudamas šo spēļu kopumu īpaši svarīgu notikumu sarakstā, ir pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā, bija FIFA ziņā. Turklāt šos iemeslus FIFA, lai arī nesekmīgi, ir mēģinājusi apstrīdēt (skat. šā sprieduma 55.–58. punktu).

65

Tādēļ minētā pamata ceturtā daļa nav atzīstama par sekmīgu.

66

Runājot par šā paša pamata piekto daļu, jānorāda, ka FIFA nav izklāstījusi konkrētus iemeslus, kāpēc tā uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pārsniegusi tās veicamās pārbaudes tiesā robežas. Tā nav norādījusi arīdzan konkrētos pārsūdzētā sprieduma punktus, kuros nopeltais pamatojums ir rodams. Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai šī daļa ir jānoraida kā nepieņemama (skat. 2009. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C-202/07 P France Télécom/Komisija, Krājums, I-2369. lpp., 55. punkts, un 2012. gada 2. februāra rīkojumu lietā C-404/11 P Elf Aquitaine/Komisija, 15. punkts).

67

Savukārt jautājumā par pirmā pamata sesto daļu no šodienas sprieduma lietā C-201/11 P UEFA/Komisija 107.–111. punktā izklāstītajiem vispārīgajiem apsvērumiem izriet, ka strīdīgā lēmuma pamatojums atbilst EKL 253. pantā izklāstītajiem nosacījumiem. Proti, ņemot vērā šos apsvērumus, ir pietiekami, ka šā lēmuma preambulas 6. un 18. apsvērumā ir lakoniski izklāstīti iemesli, kāpēc Komisija uzskatīja, ka visas Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēles varēja pamatoti tikt ierakstītas Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu sarakstā, jo šie iemesli ļauj FIFA uzzināt veiktā pasākuma attaisnojumu un Vispārējai tiesai veikt savu pārbaudi jautājumā par šā vērtējuma pamatotību.

68

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, pirmais pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

69

Otrais apelācijas pamats būtībā ir iedalīts divās daļās. Pirmajā daļā FIFA apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, apstiprinot Komisijas konstatēto par to, ka Pasaules kausa izcīņas “parasto” spēļu iekļaušana Apvienotās Karalistes īpaši svarīgo notikumu sarakstā tika veikta saskaņā ar skaidru un pārskatāmu procedūru. Konkrēti, pretēji tam, ko nolēma Vispārējā tiesa, fakts, ka atsevišķas amatpersonas vai padomdevējas struktūras savu pilnvaru ietvaros bija ieteikušas ministram šajā sarakstā iekļaut vienīgi “galvenās” spēles, noteica pienākumu paskaidrot iemeslus, kāpēc viņš nebija pieļāvis kļūdu, pieņemot citādu nostāju.

70

Minētā pamata otrajā daļā ir teikts, ka Vispārējā tiesa neesot varējusi spriest, ka Komisija bija tiesīga secināt, ka šī ierakstīšana bija veikta skaidrā un pārskatāmā procedūrā, jo 1998. gada 25. jūnijā veikto “parasto” spēļu ierakstīšanu īpaši svarīgu notikumu sarakstā savā 2000. gada 5. maija paziņojumā Komisijai Apvienotā Karaliste attaisnoja, atsaukdamās arīdzan uz skatītāju skaita aplēsēm, kas bija pieejamas tikai kopš 1998. gada 12. jūlija. FIFA uzskata, ka Komisijai noteikti bija tiesības ņemt vērā apstākļus pēc minētā saraksta sagatavošanas dienas. Tomēr tā neesot varējusi uzskatīt, ka Apvienotā Karaliste varēja balstīties uz šādiem apstākļiem, lai attaisnotu izvēli, ko tā izdarījusi 1998. gada 25. jūnijā.

71

Komisija, Beļģijas Karaliste un Apvienotā Karaliste apstrīd otrā pamata pamatotību.

72

Savukārt par otrā pamata otro daļu jānorāda, ka Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punkta trešajā teikumā noteiktais skaidrības un pārskatāmības pienākums transponē Tiesas judikatūru, kas vērsta uz to, lai novērstu, ka valsts kompetento iestāžu rīcības rezultātā pamatbrīvību garantējošām Savienības tiesību normām tiek atņemta lietderīgā iedarbība. Ievērojot šo judikatūru, notikuma apzīmēšana par īpaši svarīgu notikumu ir jāveic, izmantojot objektīvus un iepriekš zināmus kritērijus, lai nodrošinātu, ka šo valsts iestāžu rīcības brīvības izmantošana tiek ierobežota tādā veidā, lai tā netiktu izmantota patvaļīgi (pēc analoģijas skat. 2007. gada 13. decembra spriedumu lietā C-250/06 United Pan-Europe Communications Belgium u.c., Krājums, I-11135. lpp., 45. un 46. punkts).

73

Šo pašu iemeslu dēļ valsts procedūrā ir iepriekš jānosaka par minēto apzīmēšanu atbildīgā iestāde un jāparedz nosacījumi, ar kādiem ieinteresētās personas vai vajadzības gadījumā noteiktas padomdevēju institūcijas var tai iesniegt apsvērumus, pirms tā pieņem savu lēmumu. Šajā ziņā, ņemot vērā šāda lēmuma ietekmi uz notikuma translēšanas tiesībām, arī attiecīgajām raidorganizācijām un šo tiesību īpašniekiem jābūt iespējai šai iestādei sniegt apsvērumus.

74

Taču skaidrības un pārskatāmības nosacījums prasa, lai minētās ieinteresētās personas un padomdevējas institūcijas varētu izklāstīt apsvērumus tikai par tiem būtiskajiem faktoriem, uz kuriem balstoties minētajai iestādei ir jāpieņem savs lēmums. Līdz ar to nekas neliedz dalībvalstij vēlāk iesniegt Komisijai papildinformāciju, kas šo lēmumu apstiprina un kas var arī attiekties uz laikposmu pēc īpaši svarīgu notikumu saraksta pieņemšanas.

75

Tieši šāda kārtība tika ievērota šajā lietā.

76

Šajos apstākļos otrā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

77

Jautājumā par minētā pamata pirmo daļu jānorāda, ka šā sprieduma 14. punktā ir redzams, ka valsts iestāde, kuras pienākumos ir apzīmēt notikumu par īpaši svarīgu, ir apveltīta ar plašu rīcības brīvību. No tā izriet, ka šai iestādei nav jāņem vērā viedokļi, ko izteikušas padomdevējas institūcijas, ar kurām tā konsultējusies pirms lēmuma pieņemšanas. Skaidrs, ka tai nav pienākuma ievērot arīdzan kādu valsts administrācijas amatpersonu viedokli.

78

Runājot par to, kāpēc minētā iestāde šos viedokļus nav ņēmusi vērā, jāsaka, ka, gluži tāpat kā tas tiek prasīts Savienības aktu autoriem (skat. 2008. gada 10. jūlija spriedumu lietā C-413/06 P Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, Krājums, I-4951. lpp., 166. punkts), iemesli notikuma apzīmēšanai par īpaši svarīgu šai iestādei ir jānorāda tādā veidā, lai ļautu, pirmkārt, ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu tālab, lai tās varētu aizstāvēt savas tiesības, un, otrkārt, Komisijai un tiesām, kuru kompetencē ir attiecīgā lieta, veikt pārbaudi.

79

Tomēr, pretēji tam, ko apgalvo FIFA, lai sasniegtu šo mērķi, nav vajadzīgs, lai minētā iestāde norādītu konkrētos iemeslus, kādēļ tā nav ņēmusi vērā kādu padomdevēju institūciju vai amatpersonu izteiktos viedokļus pat tad, ja tai šie viedokļi nav jāņem vērā. Šajā ziņā nav nozīmes, ka tos ir izteikušas vairākas vienādu attieksmi paudošas padomdevējas institūcijas vai amatpersonas.

80

Šajos apstākļos otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida un tāpēc šis pamats jānoraida kā nepamatots.

81

Trešais pamats būtībā ir iedalīts četrās daļās. Pirmajā daļā FIFA apgalvo, ka Vispārējā tiesa pieļāva kļūdu tāpēc, ka tā nav norādījusi, vai strīdīgā lēmuma likumīgums bija jāizvērtē, ņemot vērā faktus un apstākļus, kas bijuši 2007. gada 16. oktobrī, kad tika pieņemts šis lēmums, vai 2000. gada 28. jūlijā, proti, kad šajā jautājumā tika pieņemts pirmais Komisijas lēmums, kas tika atcelts ar iepriekš minēto spriedumu lietā Infront WM/Komisija un septiņus gadus vēlāk aizstāts ar strīdīgo lēmumu.

82

Turklāt Vispārējai tiesai esot bijis jāatzīst, ka strīdīgā lēmuma preambulas 3. apsvērumā rodamais formulējums “pieejamie dati par Apvienotās Karalistes plašsaziņas līdzekļu jomu” neatbilda prasībai par pienācīgu un pietiekamu pamatojumu, jo tas neļāva nedz noskaidrot informācijas, kuru Komisija apgalvoja, ka esot ņēmusi vērā, pieņemot šo lēmumu, veidu, nedz šo informāciju datēt.

83

Minētā pamata otrajā daļā ir teikts, ka pārsūdzētā sprieduma 70. un 117. punktā Vispārējā tiesa esot pamatojoties uz strīdīgajā lēmumā nekur nerodamu pamatojumu, nospriezdama, ka viss Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēļu kopums var tikt uzskatīts par vienotu notikumu un ka Komisijai nebija jānorāda cits pamatojums, lai attaisnotu savu lēmumu apstiprināt šo sacensību ierakstīšanu Apvienotās Karalistes īpaši svarīgo notikumu sarakstā.

84

Šā paša pamata trešajā daļā FIFA pārmet, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nekādu nozīmi nepiešķirot īpaši svarīgu notikumu sarakstā “parastās” spēles neiekļāvušo citu dalībvalstu praksei.

85

Trešā pamata ceturtā daļa ir par to kritēriju interpretāciju un piemērošanu, balstoties uz kuriem ir konstatēts visa Pasaules kausa izcīņas noslēguma posmā ietilpstošo spēļu kopuma īpašais svarīgums. FIFA uzskata, pirmkārt, ka Vispārējā tiesa kļūdaini apstiprinājusi Komisijas konstatējumu, ka Apvienotajā Karalistē šis spēļu kopums atbilst kritērijam par “īpašu rezonansi”, un vienlīdz kļūdaini atzinusi, ka Komisija esot pietiekami un pareizi šo konstatējumu pamatojusi. Proti, Vispārējā tiesa esot tostarp pielīdzinājusi notikuma “īpašas rezonanses” kritēriju tā popularitātes kritērijam. Taču notikuma “popularitāte” neesot atbilstīgs kritērijs un esot nepietiekams, lai to uzskatītu par “ievērojamu notikumu” Direktīvas 97/36 preambulas 21. apsvēruma izpratnē. Turklāt Vispārējā tiesa esot nepareizi piemērojusi EKL 253. pantu, atzīstot, ka Komisija esot pietiekami un pareizi pamatojusi savu konstatējumu jautājumā par “īpašas rezonanses” kritēriju.

86

Otrkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdas, apstiprinot Komisijas konstatējumus, ka viss Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēļu kopums atbilst strīdīgā lēmuma preambulas 18. apsvērumā minētajam kritērijam par šā kopuma ierasto translēšanu senāk un lielo televīzijas skatītāju skaitu, ko piesaistījušas “parastās spēles”. FIFA ieskatā Vispārējās tiesas konstatējumi ir nepamatoti un pretrunā faktiem. Turklāt minētā tiesa esot kļūdaini atzinusi, ka Komisija esot pietiekami un pareizi pamatojusi savu secinājumu, ka šīs prasības ir tikušas ievērotas.

87

Proti, Vispārējā tiesa esot uzrādījusi nereprezentatīvas šo spēļu skatītāju nolases skaitu un noklusējusi par spēlēm ar mazāku skatītāju skaitu. Turklāt tai esot bijis jākonstatē, ka vidējais “parasto” spēļu skatītāju skaits Apvienotajā Karalistē nebija “daudzi skatītāji” un nebūt ne “ārkārtīgi plašs skatītāju loks”. Tāpat tā esot pieļāvusi kļūdas jautājumā par vairāku “parasto” spēļu mazā skatītāju skaita izskaidrojumu.

88

Komisijas ieskatā trešais pamats ir daļēji nepieņemams un daļēji neiedarbīgs. Turklāt, un tam piekrīt arī Beļģijas Karaliste un Apvienotā Karaliste, šis pamats esot kopumā gluži nedibināts.

89

Savukārt par trešā pamata pirmo daļu jānorāda, ka Tiesas pastāvīgajā judikatūrā ir redzams, ka Vispārējai tiesai nav izsmeļoši un pa vienam jāiztirzā visi lietas dalībnieku izklāstītie argumenti. Līdz ar to Vispārējās tiesas pamatojums var būt izteikts netieši, ja vien ieinteresētajām personām ar to tiek dota iespēja uzzināt iemeslus, kuru dēļ tā nav atzinusi viņu argumentus, un Tiesai gūt pietiekamu informāciju, lai tā varētu veikt savu pārbaudi. Konkrēti, Vispārējai tiesai nav jāatbild uz lietas dalībnieka izvirzītajiem argumentiem, kas, nebūdami nekā citādi sīkāk paskaidroti un kopā ar konkrētu tos pamatojošu argumentāciju, nav pietiekami skaidri un konkrēti (šajā ziņā skat. 2008. gada 9. septembra spriedumu apvienotajās lietās C-120/06 P un C-121/06 P FIAMM u.c./Padome un Komisija, Krājums, I-6513. lpp., 91. un 96. punkts, kā arī 2011. gada 5. jūlija spriedumu lietā C-263/09 P Edwin/ITSB, Krājums, I-5853. lpp., 64. punkts).

90

Šajā lietā FIFA nav Vispārējā tiesā pietiekami skaidri un konkrēti izvirzījusi patstāvīgu pamatu, ka strīdīgais lēmums esot nelikumīgs tāpēc, ka vai nu Komisija šo lēmumu esot pieņēmusi, atsaucoties uz 2000. gadā esošajiem faktiem, lai arī tai tas būtu bijis jābalsta uz 2007. gadā esošajiem faktiem, vai arī minēto lēmumu Komisija esot pieņēmusi, atsaucoties uz 2007. gadā esošajiem faktiem, lai arī tai būtu bijis jābalstās uz 2000. gadā esošajiem. Kā konstatēts šā sprieduma 54. punktā, FIFA šo aspektu ir patiesībā minējusi saistībā ar kādu pamatu par strīdīgā lēmuma pamatojumu, vienīgi apgalvojot, ka minētajā lēmumā nav norāžu par to, kāda iedaba un vecums ir informācijai par situāciju Apvienotās Karalistes audiovizuālo pakalpojumu jomā, ko Komisija esot ņēmusi vērā.

91

Šajos apstākļos pārsūdzētajā spriedumā Vispārējai tiesai nebija noteikti jāprecizē, vai strīdīgā lēmuma likumīgums bija jāizvērtē, atsaucoties uz 2000. gadā vai 2007. gadā esošajiem faktiem.

92

Turklāt jautājumā par Vispārējā tiesā izvirzīto pamatu par strīdīgajā lēmumā vērā ņemtās informācijas veida un vecuma norādi no šā sprieduma 67. punktā minētajiem apsvērumiem izriet, ka Komisijai nebija šajā lēmumā jākonkretizē šīs informācijas veids un vecums.

93

Šajos apstākļos – gluži tāpat kā nospriests šā sprieduma 60.–63. punktā – vairs nav jāizvērtē, vai Vispārējā tiesa ir pietiekami atbildējusi uz FIFA argumentu par minētās informācijas veida un vecuma norādi.

94

Līdz ar to trešā pamata pirmā daļa nav atzīstama par sekmīgu.

95

Savukārt jautājumā par minētā pamata otro daļu jāatgādina, ka, veicot LESD 263. pantā paredzēto likumības pārbaudi, Vispārējā tiesa nevar aizstāt apstrīdētā tiesību akta autora pamatojumu ar savējo un nevar aizpildīt robu šā lēmuma pamatojumā ar savu pamatojumu tādējādi, ka tās pārbaude neattiecas uz nevienu tajā rodamo vērtējumu (šajā ziņā skat. 2013. gada 24. janvāra spriedumu lietā C-73/11 P Frucona Košice/Komisija, 87.–90. punkts un tajos minētā judikatūra).

96

Tomēr šajā lietā pārsūdzētā sprieduma 70. punktā izklāstītie apsvērumi nevis aizpilda robu strīdīgā lēmuma pamatojumā, bet gan ir vērsti uz to, lai noteiktu, vai šis pamatojums ir pietiekamā līmenī, ņemot vērā šajā jomā piemērojamā Savienības tiesiskā regulējuma prasības. Savukārt minētā sprieduma 117. punktā minētie apsvērumi attiecas uz minētā lēmuma preambulas 6. apsvērumā rodamo vērtējumu. Līdz ar to Vispārējā tiesa ir nevis aizstājusi apstrīdētā tiesību akta autora pamatojumu ar savējo, bet gan vienīgi veikusi savos pienākumos ietilpstošo tā likumības pārbaudi.

97

Līdz ar to trešā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

98

Runājot par šā paša pamata trešo daļu, jānorāda, ka Vispārējā tiesā FIFA nav izvirzījusi pamatu, ka, lai izvērtētu, vai “parastās” spēles ir Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgas, jāņem vērā citu dalībvalstu prakse. Proti, savā pieteikumā par lietas ierosināšanu FIFA ir vienīgi minējusi šo praksi, neapgalvodama, ka strīdīgais lēmums ir nelikumīgs tāpēc, ka ministrs un Komisija šai praksei nav piešķīruši nekādu nozīmi.

99

Tādējādi atbilstoši šā sprieduma 54. punktā minētajai judikatūrai šī trešā pamata daļa ir jānoraida kā nepieņemama.

100

Saistībā ar minētā pamata ceturto daļu FIFA vispirms izvirzīja virkni argumentu, ar kuriem tā cenšas pierādīt, ka “parasto” spēļu parametri neatbilst kritērijiem, kuri izklāstīti strīdīgā lēmuma preambulas 6. un 18. apsvērumā un kurus ministrs noteicis īpaši svarīgu notikumu apzīmēšanai.

101

Taču ar šiem argumentiem FIFA patiesībā vēlas panākt, lai Vispārējās tiesas veikto faktu izvērtējumu Tiesa aizstātu ar savējo, kaut arī nepierādīdama, ka Vispārējā tiesā izklāstītie fakti un pierādījumi būtu bijuši sagrozīti. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai šie argumenti ir jānoraida kā nepieņemami (skat. 2006. gada 18. maija spriedumu lietā C-397/03 P Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, Krājums, I-4429. lpp., 85. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā ThyssenKrupp Nirosta/Komisija, 180. punkts).

102

Kā nākamo iztirzājot argumentu par notikuma “īpašas rezonanses” kritēriju it kā pielīdzināšanu tā popularitātes kritērijam, jānorāda, ka šādu pamatu FIFA Vispārējā tiesā nav izvirzījusi. Atbilstoši šā sprieduma 54. punktā minētajai judikatūrai šis arguments ir jānoraida kā nepieņemams.

103

Visbeidzot, iebildumi par strīdīgā lēmuma formālā pamatojuma nepietiekamību patiesībā ir tādi paši kā pirmā pamata sestā daļa un tāpēc šā sprieduma 67. punktā izskaidroto iemeslu dēļ ir jānoraida.

104

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, trešais apelācijas pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

105

Ceturtais pamats būtībā ir iedalīts astoņās daļās. Pirmajā daļā FIFA apgalvo, ka Vispārējā tiesa pieļāva kļūdu pārsūdzētā sprieduma 161. un 162. punktā, pamatojoties uz sevis pašas norādītajiem iemesliem, uzskatīdama, ka strīdīgajā lēmumā ir pierādīts no paziņotajiem pasākumiem izrietošo pakalpojumu sniegšanas brīvības un tiesību veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu samērīgums. Taču FIFA ieskatā šos ierobežojumus izvērtēt esot Komisijas, nevis Vispārējās tiesas ziņā. Tādējādi šī pēdējā neesot varējusi spriest, ka, tā kā Pasaules kausa izcīņas noslēguma posms ir “viens pasākums”, uz šādu apgalvoto šo sacensību raksturu nebalstījusies, Komisija esot atbrīvota no pienākuma pierādīt, ka strīdīgā lēmuma radītie ierobežojumi bija vajadzīgi, pienācīgi un samērīgi.

106

Šā paša pamata otrajā daļā ir teikts, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 51., 52. un 158. punktā secinādama, ka mērķis nodrošināt sabiedrībai plašas iespējas redzēt televīzijā sabiedrībai īpaši svarīgus notikumus un tiesības uz informāciju attaisno strīdīgā lēmuma radītos ierobežojumus. Proti, plaša sabiedrības piekļuve neesot jaucama ar tās neierobežotu piekļuvi. Tādējādi tiesības uz informāciju neietverot tiesības bezmaksas televīzijas kanālos skatīties visas Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēles un neattaisnojot aizliegumu kādu no šīm spēlēm ekskluzīvi pārraidīt kādai citai, bezmaksas televīzijas kanālus neizmantojošai raidorganizācijai.

107

Minētā pamata trešajā daļā FIFA uzskata, ka Vispārējai tiesai esot bijis jākonstatē, ka Komisijai bija pienākums noskaidrot, vai Direktīvas 89/552 3.a panta mērķa sasniegšanu varēja nodrošināt ar pasākumiem, kas ir ne tik ierobežojoši kā strīdīgajā lēmumā apstiprinātie.

108

Ceturtā pamata ceturtajā daļā FIFA apgalvo, ka paziņoto pasākumu saderīgumu ar Savienības tiesībām Komisija nevarēja pārbaudīt ierobežotā apmērā vien. Vispārējai tiesai esot bijis jānospriež, ka minētajai iestādei bija jāveic stingra pārbaude un padziļināts izvērtējums.

109

Šā paša pamata piektajā daļā ir teikts, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini konstatējusi, ka Komisija ir pietiekami pamatojusi savu secinājumu par pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu samērīgumu.

110

Minētā pamata sestajā daļā FIFA apgalvo, ka Vispārējai tiesai esot bijis jāuzskata, ka Komisijai bija pienākums noskaidrot, vai Direktīvas 89/552 3.a panta mērķa sasniegšanu varētu nodrošināt ar pasākumiem, kas tiesības uz īpašumu aizskartu ne tik daudz kā strīdīgajā lēmumā apstiprinātie. Proti, ja jautājums ir par divām pamattiesībām, ierobežojumi izmantot kādas no šīm tiesībām būtu pakārtojami attiecīgo tiesību izsvēršanai, kuru Komisija savā lēmumā neesot veikusi un kuru pārsūdzētajā spriedumā nav paredzējusi arīdzan Vispārējā tiesa.

111

Minētā pamata septītajā daļā FIFA apgalvo, ka šķēršļus pakalpojumu sniegšanas brīvībai, brīvībai veikt uzņēmējdarbību un tiesībām uz īpašumu par attaisnotiem Vispārējā tiesa uzskatīja, balstīdamās uz nepietiekamu pamatojumu.

112

Ar šā paša pamata astoto daļu FIFA pārmet Vispārējai tiesa, ka tā esot pieļāvusi kļūdas tiesību piemērošanā, analizējot Savienības tiesību noteikumus konkurences jomā.

113

Pirmkārt, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu pārsūdzētā sprieduma 173. punktā, uzskatot, ka, tā kā sekas, ko rada Apvienotās Karalistes paziņotie pasākumi, nenovēršami izriet no pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumiem, kurus Vispārējā tiesa atzina par attaisnotiem, Komisijai nebija jāveic analīze, kas būtu padziļinātāka par to, kas attiecas uz šīm sekām, un tādēļ minētā iestāde nav kļūdījusies, secinādama, ka minētie pasākumi bija saderīgi ar Savienības konkurences tiesībām, lai arī netika veikta konkrētā tirgus identificēšana. FIFA ieskatā Vispārējā tiesa ir pārkāpusi konkurences tiesības, jo pakalpojumu sniegšanas brīvības izmantošanas un konkurences tiesību noteikumu ierobežojumu novērtēšana ir divas atšķirīgas darbības.

114

Otrkārt, FIFA pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir konstatējusi, ka Apvienotās Karalistes paziņotie pasākumi nav piešķīruši nedz BBC, nedz ITV īpašas tiesības EKL 86. panta 1. punkta izpratnē. Šis konstatējums esot pamatots ar tīri formāliem un teorētiskiem apsvērumiem. Vispārējai tiesai esot bijuši jāņem vērā faktiskie apstākļi un saimnieciskā realitāte un jāsecina, ka – tā kā minēto pasākumu, kādi tie apstiprināti strīdīgajā lēmumā, rezultātā BBC un ITV patiesībā atradās privileģētā stāvoklī attiecībā pret saviem konkurentiem – abiem šiem uzņēmumiem noteikti ir tikušas piešķirtas īpašas tiesības.

115

Komisijas, Beļģijas Karalistes un Apvienotās Karalistes ieskatā ceturtais pamats ir gluži nedibināts.

116

Ceturtā pamata pirmā daļa ir balstīta uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma 161. un 162. punkta izpratni. Proti, Vispārējā tiesa nav uzskatījusi, ka strīdīgajā lēmumā ir pierādīts no Apvienotās Karalistes paziņotajiem pasākumiem izrietošo pakalpojumu sniegšanas brīvības un tiesību veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu samērīgums. Vispārējā tiesa FIFA pamatu noraidīja kā balstītu uz kļūdainu premisu, jo tas bija par to, ka, lai īpaši svarīgu notikumu saraksts būtu samērīgs, tajā esot bijušas jāieraksta tikai “galvenās” spēles, jo Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgas esot tikai tās. Taču Vispārējai tiesai bija pamats nospriest tā, kā tā nospriedusi, jo pārsūdzētā sprieduma 116.–134. punktā tā bija secinājusi, ka viss Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēļu kopums varēja tikt uzskatīts par īpaši svarīgu Apvienotās Karalistes sabiedrībai.

117

Līdz ar to minētā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

118

Savukārt par minētā pamata otru daļu jānorāda, ka pārsūdzētā sprieduma 51., 52. un 158. punktā Vispārējā tiesa nav secinājusi, ka mērķis nodrošināt sabiedrībai plašas iespējas redzēt televīzijā sabiedrībai īpaši svarīgus notikumus un tiesības uz informāciju attaisno strīdīgā lēmuma radītos konkrētos ierobežojumus. Tā par šo jautājumu ir spriedusi vispārīgā kontekstā, konstatēdama, ka, tā kā Direktīvas 89/552 3.a panta 1. punktā paredzētie pasākumi attiecas uz īpaši svarīgiem notikumiem, tie var tikt attaisnoti ar minēto mērķi un tiesībām uz informāciju, ja vien šie pasākumi ir piemēroti, lai nodrošinātu to īstenošanu, un nepārsniedz to sasniegšanai vajadzīgo. Taču, ievērojot šā sprieduma 12. un 13. punktā izklāstītos principus, šis konstatējums nav peļams.

119

Turklāt no šā sprieduma 12., 22. un 23. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo FIFA, Vispārējai tiesai nebija šie mērķi jāsaskaņo ar prasībām attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību un brīvību veikt uzņēmējdarbību.

120

Šajos apstākļos ceturtā pamata otrā daļa nav atzīstama par sekmīgu.

121

Runājot par šā paša pamata trešo daļu, jānorāda, ka strīdīgā lēmuma preambulas 19. apsvērumā ir redzams, ka Komisija ir izvērtējusi, vai Apvienotās Karalistes paziņotie pasākumi ir samērīgi. Taču, lai veiktu šādu samērīguma izvērtēšanu, ir noteikti jāpārbauda, vai vispārēju interešu mērķi varēja tikt sasniegti ar šīs pārvietošanās brīvības ne tik ierobežojošiem pasākumiem. Šajos apstākļos FIFA nevar apgalvot, ka Komisija šādu pasākumu izmantošanas iespējas esamību nav pārbaudījusi vispār. Šajā ziņā nav nozīmes faktam, ka šajā preambulas apsvērumā ir minēta tikai pakalpojumu sniegšanas brīvība, jo samērīguma pārbaude jautājumā par ierobežojumiem, ko paziņotie pasākumi rada brīvībai veikt uzņēmējdarbību, būtībā nav atšķirīga un tie šo brīvību skars tikai izņēmuma kārtā.

122

Līdz ar to minētā pamata trešā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

123

Jautājumā par šā paša pamata ceturto daļu šā sprieduma 20. un 23. punktā ir redzams, ka, apstiprinot īpaši svarīgu notikumu apzīmēšanai veiktos valsts pasākumus, Komisijas ziņā ir veikt ierobežotu kontroli. No tā izriet, ka FIFA kļūdās, uzskatīdama, ka Vispārējai tiesai esot bijis jānospriež, ka Komisijai bija pienākums “stingri” pārbaudīt un “padziļināti izvērtēt” paziņoto pasākumu atbilstību Savienības tiesībām.

124

Tādējādi ceturtā pamata ceturtā daļa nav atzīstama par sekmīgu.

125

Savukārt par minētā pamata piekto daļu ir jākonstatē, ka, ņemot vērā vispārīgos apsvērumus, kas izklāstīti iepriekš minētā sprieduma lietā UEFA/Komisija, 107.–111. punktā, strīdīgā lēmuma pamatojums ir pietiekams un tādējādi šī daļa ir jānoraida kā nepamatota.

126

Runājot par ceturtā pamata sesto daļu, jāsaka, ka šā sprieduma 12., 22. un 23. punktā izklāstītajos apsvērumos ir redzams, pirmkārt, ka FIFA tiesību uz īpašumu aizskārums izriet jau no Direktīvas 85/552 3.a panta un ka šis aizskārums var principā tikt attaisnots ar mērķi aizsargāt tiesības uz informāciju un nodrošināt auditorijai plašas iespējas redzēt sabiedrībai svarīgus notikumus. Otrkārt, tā kā visu Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēļu kopumu ministrs ir pienācīgi apzīmējis par īpaši svarīgu notikumu, Komisijai bija jāizvērtē tikai tās no šīs apzīmēšanas izrietošās sekas attiecībā uz FIFA tiesībām uz īpašumu, kuras pārsniedz no šā notikuma ierakstīšanas šo iestāžu apzīmēto notikumu sarakstā dabiski izrietošās sekas.

127

Taču šajā lietā FIFA Vispārējai tiesai nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas tai būtu ļāvis konstatēt, ka sekām, ko attiecībā uz šīs organizācijas tiesībām uz īpašumu ir radījusi visa Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēļu kopuma apzīmēšana par Apvienotās Karalistes sabiedrībai īpaši svarīgu notikumu, piemistu šāds pārmērīgums.

128

Šajos apstākļos minētā pamata sestā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

129

Par šā paša pamata septīto daļu pietiek vien norādīt, ka pārsūdzētā sprieduma 140.–146. un 156.–163. punktā Vispārējā tiesa ir sniegusi pietiekamu pamatojumu, kas ļauj FIFA uzzināt iemeslus, kāpēc tā nav atzinusi tās argumentus, un Tiesai nodrošina pietiekamu informāciju, lai tā varētu veikt savu pārbaudi tiesā.

130

Līdz ar to minētā daļa nav atzīstama par sekmīgu.

131

Savukārt par ceturtā pamata astotās daļas pirmo argumentu jāsaka, ka šā sprieduma 22. un 23. punktā izklāstītajos apsvērumos ir redzams, ka, ja notikums ir pienācīgi apzīmēts par īpaši svarīgu notikumu, Komisijai bija jāizvērtē tikai tās no šīs apzīmēšanas izrietošās sekas attiecībā uz brīvu konkurenci, kas pārsniedz no attiecīgā notikuma iekļaušanas apzīmēto notikumu sarakstā dabiski izrietošās sekas. Taču šajā lietā FIFA Vispārējai tiesai nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas tai ļautu konstatēt, ka ietekmei, ko uz brīvu konkurenci ir radījusi visa Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēļu kopuma apzīmēšana par īpaši svarīgu notikumu, piemistu šāds pārmērīgums.

132

Jautājumā par minētā pamata astotās daļas otro argumentu jānorāda, ka lietā nav strīda, ka Broadcasting Act 1996, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Television Broadcasting Regulations 2000, 98. un 101. panta formulējumā netiek izšķirtas dažādu kategoriju raidorganizācijas un, konkrēti, bezmaksas kanālu raidorganizācijām netiek nodrošināta kāda aizsardzība, kas būtu liegta maksas kanālus izmantojošajām, jo visas šīs raidorganizācijas var brīvi iegādāties īpaši svarīgo notikumu neekskluzīvas apraides tiesības un tos raidīt neekskluzīvi.

133

Nav, protams, izslēdzams, ka praksē tikai dažas tādas bezmaksas kanālu raidorganizācijas kā BBC un ITV galu galā pēc Office of Communications atļaujas saņemšanas translē Pasaules kausa izcīņas noslēguma posma spēļu kopumu Apvienotajā Karalistē, jo maksas kanālu raidorganizācijas ir ieinteresētas tikai apraidē ar ekskluzīvām tiesībām un tāpēc arī neiesniedz pieteikumus ar to saistīto tiesību iegūšanai.

134

Tomēr, kā Vispārējā tiesa būtībā konstatēja pārsūdzētā sprieduma 180. punktā, šādas sekas izriet no komerciālās stratēģijas, ko īsteno maksas kanālu raidorganizācijas, kuras ir izvēlējušās komercdarbības modeli, kurā uzsvars tiek likts uz ekskluzivitāti, un tādēļ īpaši svarīgu notikumu retranslēšanai neekskluzīvi tās piekrīt ne tik labprāt kā bezmaksas kanālu raidorganizācijas. Tādējādi šīs sekas ir galvenokārt šīs pirmās kategorijas raidorganizāciju brīvas komerciālās izvēles rezultāts un tātad tajās nav vainojami Apvienotās Karalistes tiesību akti.

135

Šajos apstākļos ceturtā pamata astotā daļa ir jānoraida.

136

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, šis pamats ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un daļēji nepamatots.

137

Tā kā neviens no četriem FIFA izvirzītajiem apelācijas sūdzības pamatiem nav atzīstams, apelācijas sūdzība ir pilnībā jānoraida.

138

Saskaņā ar Reglamenta 184. panta 2. punktu Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem, ja apelācijas sūdzība ir nepamatota. Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz šī paša Reglamenta 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā FIFA nolēmums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā instancē.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež: