Opinion of the Advocate-General

Opinion of the Advocate-General

I – Ievads

1. Vai pret uzņēmumu var vērsties aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpuma dēļ, ja šis uzņēmums savu rīcību maldīgi ir uzskatījis par likumīgu? Tāds būtībā ir jautājums, uz kuru Tiesai ir jāatbild šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā.

2. Austrijas Konkurences iestāde vēršas pret vairākiem kravu pārvadājumu uzņēmumiem sakarā ar LESD 101. panta un atbilstošo valsts aizliegto vienošanos tiesību pārkāpumiem, jo tie gadiem ilgi bija veikuši cenu saskaņošanu. Attiecīgie uzņēmumi noraida tiem izvirzītās apsūdzības, galvenokārt minot argumentu, ka tie labā ticībā esot paļāvušies uz specializēta advokātu biroja atzinumu, kā arī kompetentās valsts tiesas nolēmumu, un tādēļ tos nevar nedz apsūdzēt par dalību aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumā, nedz piemērot par to naudas sodus.

3. Šī lieta ir kārtējais apliecinājums tam, ka konkurences iestādēm un tiesām, pildot savus uzdevumus, jāsaskaras ar problēmām, kas līdzinās krimināltiesību problēmām, kuras risinot var rasties delikāti pamattiesību aizsardzības jautājumi. Nostādnēm, kuras šajā sakarā pieņems Tiesa, ir fundamentāla nozīme Eiropas konkurences tiesību turpmākā attīstībā un to praktiskā piemērošanā – kā Savienības, tā arī valsts līmenī.

II – Atbilstošās tiesību normas

A – Savienības tiesības

4. Atbilstošās Savienības tiesību normas šajā lietā primāro tiesību līmenī veido EEK līguma 85. pants un EKL 81. pants, kā arī Savienības tiesību vispārējie principi. Sekundāro tiesību līmenī laikposmā līdz 2004. gada 30. aprīlim ieskaitot bija piemērojama Regula (EEK) Nr. 17 (2), bet kopš 2004. gada 1. maija ir spēkā Regula (EK) Nr. 1/2003(3) .

1) Regula Nr. 17

5. Saskaņā ar Regulas Nr. 17 2. pantu uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām bija iespējams no Eiropas Komisijas saņemt tā dēvēto “negatīvo apstiprinājumu”:

“Pēc attiecīgo uzņēmumu vai uzņēmumu apvienību pieteikuma Komisija var apliecināt, ka, balstoties uz tās rīcībā esošajiem faktiem, nav pamata tās darbībai saskaņā ar [EEK līguma] 85. panta 1. punktu vai 86. pantu attiecībā uz līgumu, lēmumu vai darbību.”

2) Regula Nr. 1/2003

6. Regulas Nr. 1/2003 5. pantā ar nosaukumu “Dalībvalstu konkurences iestāžu pilnvaras” ir noteikts šādi:

“Dalībvalstu konkurences iestādēm ir pilnvaras piemērot [EKL] 81. un 82. pantu atsevišķos gadījumos. Šim nolūkam tās pēc savas iniciatīvas vai uz sūdzības pamata var pieņemt lēmumus, ar kuru [kuriem]:

– pieprasa izbeigt pārkāpumu,

– nosaka pagaidu pasākumus,

– pieņem saistības,

– uzliek soda naudas [naudas sodus], periodiskus soda maksājumus [kavējuma naudu] vai jebkādu citu sodu, kas paredzēts to valstu tiesību aktos.

Ja, pamatojoties uz konkurences iestāžu rīcībā esošo informāciju, [tās uzskata, ka] netiek izpildīti aizlieguma nosacījumi, tās līdzīgi var lemt, ka rīcībai no to puses nav pamata.”

7. Turklāt Regulas Nr. 1/2003 6. pantā ir atrodams šāds tiesiskais regulējums “Valstu tiesu pilnvaras”:

“Valstu tiesām ir pilnvaras piemērot [EKL] 81. un 82. pantu.”

8. Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 35. panta 1. punktu par dalībvalstu konkurences iestādēm, kas ir atbildīgas par EKL 81. un 82. panta piemērošanu, var tikt izraudzītas arī tiesas.

9. Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punktā Eiropas Komisijas pilnvaras izvilkuma veidā ir noteiktas šādi:

“Ja Komisija uz sūdzības pamata vai pēc savas iniciatīvas atklāj, ka ir [EKL] 81. panta vai 82. panta pārkāpums, tā var ar lēmumu pieprasīt attiecīgajiem uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām šādas pārkāpšanas izbeigšanu. [..] Ja Komisijai ir likumīgas intereses, tā arī var konstatēt, ka pārkāpums ir izdarīts pagātnē.”

10. Turklāt Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā Eiropas Komisijai ir piešķirtas šādas pilnvaras piemērot naudas sodus:

“Komisija ar lēmumu var uzlikt soda naudas [naudas sodus] uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, ja tās tīši vai nolaidības dēļ:

a) pārkāpj [EKL] 81. vai 82. pantu [..]”

11. Papildus jānorāda uz Regulas Nr. 1/2003 10. pantu, kurā ir ietverts šāds noteikums par “nepiemērojamības konstatācij[u]”:

“Ja Kopienas sabiedrības intereses, kas saistītas ar [EKL] 81. un 82. panta piemērošanu, nosaka tādu vajadzību, Komisija pēc savas iniciatīvas var ar lēmumu konstatēt, ka [EKL] 81. pants nav piemērojams attiecībā uz līgumu, uzņēmumu apvienības lēmumu vai saskaņotu darbību, jo [EKL] 81. panta 1. punkta nosacījumi nav izpildīti vai [EKL] 81. panta 3. punkta nosacījumi ir izpildīti.

[..]”

B – Valsts tiesības

12. No 1989. gada 1. janvāra līdz 2005. gada 31. decembrim Austrijā bija spēkā 1988. gada Aizliegtu vienošanos likums [ Kartellgesetz 1988 ] (turpmāk tekstā – “ KartG 1988 ”) (4) . KartG 1988 16. pantā jēdziens “nenozīmīgas aizliegtas vienošanās” [ Bagatellkartell ] bija definēts šādi:

“Nenozīmīgas aizliegtas vienošanās ir tādas aizliegtas vienošanās, kuru tirgus daļa to noslēgšanas brīdī:

1. ir mazāka par 5 % no kopējā iekšzemes tirgus un

2. ir mazāka par 25 % no iespējamā iekšzemes vietējā atvasinātā tirgus.”

13. Saskaņā ar KartG 1988 18. panta 1. punkta 1. apakšpunktu nenozīmīgas aizliegtas vienošanās drīkstēja slēgt vēl pirms atļaujas spēkā stāšanās, ja vien sakarā ar to, ka citi uzņēmumi kļūst par aizliegtās vienošanās dalībniekiem, netiek pārsniegtas KartG 1988 16. pantā noteiktās robežas.

14. Kopš 2006. gada 1. janvāra Austrijā ir spēkā 2005. gada Aizliegtu vienošanos likums [ Kartellgesetz 2005 ] (turpmāk tekstā – “ KartG 2005 ”) (5), kura 1. panta 1. punktā ir ietverts EKL 81. pantam (tagad – LESD 101. panta 1. punkts) līdzīgs konkurenci kropļojošu darbību aizliegums. Saskaņā ar KartG 2005 2. panta 2. punkta 1. apakšpunktu šis aizliegums savukārt neskar:

“aizliegtas vienošanās, kurās piedalās uzņēmumi, kuru kopējā tirgus daļa nav lielāka par 5 % no kopējā iekšzemes tirgus un nav lielāka par 25 % no iespējamā iekšzemes vietējā atvasinātā tirgus (nenozīmīgas aizliegtās vienošanās).”

15. KartG 2005 28. panta 1. punktā ir noteikts:

“Ja pārkāpums [..] ir izdarīts, konkurences tiesai jākonstatē pārkāpums, ja pastāv likumīgas intereses tā konstatācijai.”

III – Fakti un pamatlieta

16. Valsts tiesās, kuru piekritībā ir konkurences lietas, tiek izskatīta tiesvedība starp Austrijas Bundeswettbewerbsbehörde [Federālā konkurences iestāde] un virkni Austrijā darbojošos kravu pārvadājumu uzņēmumu.

17. Šīs tiesvedības pamatā ir ilggadēja aizliegtā vienošanās Austrijas kravu pārvadājumu pakalpojumu tirgū, tā dēvētā Spediteurs-Sammelladungs-Konferenz (Komplektēto kravu pārvadātāju konference, turpmāk tekstā – “ SSK ”), kurā kā “interešu grupā” ietilpa aptuveni 40 dalībnieki, kas piedāvā kravu pārvadājumu pakalpojumus (6) . SSK ietvaros attiecīgie kravu pārvadājumu uzņēmumi it īpaši saskaņoja tarifus par iekšzemes komplektēto kravu pārvadāšanu, tātad par kravu pārvadāšanas pakalpojumiem, kad vairāku nosūtītāju individuāli sūtījumi loģistiski tiek apvienoti komplektētā kravā un pēc tam sadalīti pēc dažādiem galamērķiem.

18. SSK tika dibināta 90. gadu vidū. Ņemot vērā no 1994. gada 1. janvāra izveidoto Eiropas ekonomikas zonu, attiecīgie kravu pārvadājumu uzņēmumi centās nenonākt pretrunā ar Eiropas konkurences tiesībām. Tādēļ tie savu sadarbību īstenoja tikai Austrijas Republikas teritorijā.

19. 1994. gada 30. maijā SSK ieguva civiltiesību sabiedrības juridisko formu, turklāt tika panākta vienošanās par atliekošu nosacījumu saņemt Konkurences tiesas atļauju.

20. 1994. gada 28. jūnijā Austrijas Konkurences tiesā tika iesniegts pieteikums izsniegt SSK atļauju kā “līgumiskam kartelim” [ Vereinbarungskartell ] (7) . Pieteikumam bija pievienots SSK pamatnolīgums, un pieteicēji izskaidroja lietas apstākļus atbilstoši Austrijas un arī Eiropas tiesību aktiem aizliegto vienošanos jomā. Tiesvedībā konkurences tiesā tika saņemts Paritätischer Ausschuss für Kartellangelegenheiten [Apvienotās komitejas karteļu lietās] starpziņojums (8), kas izdarīja pagaidu secinājumu, ka aizliegtā vienošanās neattiecoties uz starpvalstu tirdzniecību, tāpēc Eiropas konkurences tiesību normas neesot jāpiemēro. Tomēr, tā kā galaziņojumā Paritätischer Ausschuss atzina SSK “no tautsaimniecības viedokļa par neattaisnotu”, atļaujas izsniegšanas pieteikums galu galā tika atsaukts.

21. 1995. gada 6. februārī Zentralverband der Spediteure [Pārvadātāju galvenā asociācija] iesniedza Konkurences tiesai pieteikumu ar lūgumu konstatēt, ka SSK esot nenozīmīga aizliegta vienošanās KartG 1988 16. panta izpratnē un tāpēc to varot īstenot bez atļaujas saņemšanas (9) . Konkurences tiesa iepazinās ar atļaujas izsniegšanas procedūras 1994. gada lietas materiāliem (10), tādējādi uzzinot par Paritätischer Ausschuss juridisko viedokli, kādu tā savulaik savā starpziņojumā pauda jautājumā par Eiropas konkurences tiesību piemērojamību. Ar 1996. gada 2. februāra nolēmumu Konkurences tiesa konstatēja, ka SSK esot nenozīmīga aizliegta vienošanās KartG 1988 16. panta izpratnē. Tā kā nolēmums netika apstrīdēts, tas stājās spēkā.

22. Arī advokātu birojs (11), kuru “karteļa pilnvarotās personas” bija uzaicinājušas kā konsultantu, pauda viedokli, ka SSK varot uzskatīt par nenozīmīgu aizliegtu vienošanos. Šis viedoklis tiek pausts arī vairākās šā biroja ieteikumu vēstulēs.

23. Vispirms pilnvarotie advokāti apliecināja, ka SSK aktivitātes atbilstoši pamatnolīgumam varot tikt īstenotas bez nosacījumiem. 1996. gada 11. marta vēstulē advokāti uzsvēra tos kritērijus, kas esot jāņem vērā, īstenojot SSK kā nenozīmīgu aizliegtu vienošanos. Tomēr vēstulē nav tieši aplūkots jautājums, vai nenozīmīga aizliegta vienošanās ir saderīga ar Eiropas aizliegto vienošanos tiesībām.

24. Turklāt vēl vienā 2001. gada vēstulē, kuras tēma bija izmaiņas SSK tarifu struktūrā, advokātu birojs norādīja, ka atbilde uz jautājumu, vai nenozīmīga aizliegta vienošanās pastāv, esot atkarīga tikai no tā, vai iesaistītie uzņēmumi kopā pārsniedz vai nepārsniedz konkrētu tirgus daļu.

25. Saistībā ar 2005. gada Kartellgesetz grozījumiem, kas stājās spēkā 2006. gada 1. janvārī, Zentralverband der Spediteure no jauna lūdza advokātu biroju izvērtēt jautājumu, kā jaunās likuma normas ietekmēs SSK . 2005. gada 15. jūlija atbildē advokātu birojs norādīja, ka būtu jāpārliecinās, vai SSK daļa nepārsniedzot 5 % no iekšējā tirgus un vai SSK ietvaros panāktās vienošanās neskarot aizliegums noslēgt aizliegtas vienošanās. Vēstulē joprojām nav aplūkots jautājums par SSK atbilstību Eiropas aizliegto vienošanos tiesībām.

26. Zentralverband der Spediteure apkopoja SSK dalībnieku tirgus daļas Austrijas komplektēto kravu pārvadāšanā sīkkravu nozarē par 2004., 2005. un 2006. gadu, veicot aptauju pa e-pastu. Piemērojot tirgus noteikšanas principus, uz kuriem pamatojās Kartellgericht konstatējošais nolēmums, Zentralverband der Spediteure aprēķināja SSK tirgus daļas, kas 2005. gadā bija 3,82 % un 2006. gadā – 3,23 %. Atbilstoši lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu ir izslēgts, ka līdz 2004. gadam ieskaitot jaunu dalībnieku dēļ tika pārsniegta 5 % robeža.

27. 2007. gada 11. oktobrī Eiropas Komisija darīja zināmu, ka tā bez iepriekšēja brīdinājuma esot veikusi pārbaudes dažādu starptautisko pārvadājumu pakalpojumu sniedzēju biroju telpās sakarā ar aizdomām par konkurenci ierobežojošu komercpraksi. Reaģējot uz to, 2007. gada 29. novembrī SSK valdē tika pieņemts vienbalsīgs lēmums par SSK likvidēšanu. SSK dalībniekiem šis lēmums tika paziņots 2007. gada 21. decembrī.

28. Bundeswettbewerbsbehörde tagad pārmet SSK iesaistītajiem kravu pārvadājumu uzņēmumiem, ka tie no 1994. gada līdz 2007. gada 27. novembrim, “vienojoties par komplektēto kravu iekšzemes pārvadājumu tarifiem visā Austrijā, esot piedalījušies vienotā, saistītā un daudzveidīgā Eiropas un valsts konkurences tiesību pārkāpumā”. Pamatlietā Bundeswettbewerbsbehörde lūdza lielākai daļai attiecīgo uzņēmumu uzlikt naudas sodus kā aizliegtās vienošanās dalībniekiem (12) . Attiecībā uz uzņēmumu Schenker , kurš iesniedza pieteikumu iecietības režīma piemērošanai, tika lūgts tikai konstatēt LESD 101. panta un KartG 2005 1. panta (attiecīgi KartG 1988 9. pants, skatot to kopā ar 18. pantu) pārkāpumu, nepiemērojot finansiālas sankcijas.

29. Kravu pārvadājumu uzņēmumi savai aizstāvībai it īpaši norāda uz to, ka tie esot paļāvušies uz konkurences tiesībās pieredzējuša un uzticama juriskonsulta atzinumu un ka Konkurences tiesa esot atzinusi SSK par nenozīmīgu aizliegto vienošanos KartG 1988 16. panta izpratnē. Tie uzskata, ka Eiropas konkurences tiesības nebija jāpiemēro, jo SSK radītais konkurences ierobežojums neesot ietekmējis tirdzniecību starp dalībvalstīm.

30. Pirmās instances tiesā šis aizstāvības arguments tika ņemts vērā. Ar 2011. gada 22. februāra daļējo nolēmumu Oberlandesgericht Wien kā Konkurences tiesa noraidīja Bundeswettbewerbsbehörde prasījumus (13) . Pamatojumā tostarp tika norādīts, ka kravu pārvadājumu uzņēmumiem nevarot pārmest apzinātu rīcību cenu saskaņošanā, jo tie esot varējuši atsaukties uz Konkurences tiesas 1996. gada 2. februāra konstatējošo nolēmumu, un turklāt esot saņemts advokātu biroja – kas ir specializējies [konkurences tiesībās] – atzinums. Oberlandesgericht īpaši attiecībā uz uzņēmumu Schenker kā iecietības režīma pieteicēju atzina, ka konstatēt pārkāpumus, turklāt neuzliekot naudas sodu, esot ekskluzīva Eiropas Komisijas kompetence.

31. Bundeswettbewerbsbehörde un Bundeskartellanwalt [Federālais aizliegto vienošanos advokāts] tagad Oberster Gerichtshof kā Augstākajā konkurences tiesā ir iesnieguši apelācijas sūdzību (“Rekurs”) par Oberlandesgericht Wien pirmās instances nolēmumu. Tiesvedībā Oberster Gerichtshof Eiropas Komisija ar 2011. gada 12. septembra procesuālo rakstu ir iesniegusi rakstveida apsvērumus (14) .

IV – Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība Tiesā

32. Ar 2011. gada 5. decembra rīkojumu, kas Tiesas kancelejā tika iesniegts 2011. gada 27. decembrī, Austrijas Oberster Gerichtshof kā Augstākā konkurences tiesa (15) (turpmāk tekstā arī – “iesniedzējtiesa”) ir uzdevusi Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1) Vai par uzņēmuma veiktiem LESD 101. panta pārkāpumiem var uzlikt naudas sodu, ja uzņēmums ir maldījies par savas rīcības likumību un šajā maldībā nav vainojams?

Ja uz pirmo jautājumu tiek sniegta noliedzoša atbilde:

1.a) Vai maldībā par rīcības likumību nevar vainot tad, ja uzņēmums ir rīkojies atbilstoši atzinumam, ko sniedz konkurences tiesībās specializējies juriskonsults, un atzinuma nepareizība nebija nedz acīmredzama, nedz uzņēmums to varēja konstatēt adekvātā pārbaudē?

1.b) Vai maldībā par rīcības likumību nevar vainot tad, ja uzņēmums ir paļāvies uz valsts konkurences iestādes lēmuma, kurā izvērtējamā rīcība ir pārbaudīta vienīgi atbilstoši valsts konkurences tiesībām un atzīta par pieļaujamu, pareizību?

2) Vai valsts konkurences iestādes ir pilnvarotas konstatēt, ka uzņēmums, pārkāpjot Savienības konkurences tiesības, ir aizliegtās vienošanās dalībnieks, ja uzņēmumam netiek uzlikts naudas sods iecietības režīma piemērošanas dēļ?”

33. Tiesvedībā Tiesā līdztekus Schenker un daudziem citiem pamatlietā iesaistītiem uzņēmumiem rakstveida apsvērumus sniedza arī Austrijas Bundeswettbewerbsbehörde un Bundeskartellanwalt , Itālijas un Polijas valdības, kā arī Eiropas Komisija. 2013. gada 15. janvāra tiesas sēdē bija pārstāvēti Bundeswettbewerbsbehörde un lielākā daļa iesaistīto uzņēmumu, kā arī Eiropas Komisija.

V – Juridiskais vērtējums

34. Šī lieta ar SSK skar ilggadēju aizliegto vienošanos, kas Austrijā darbojās daļēji tad, kad ratione temporis bija piemērojama Regula Nr. 17, un daļēji tad, kad ratione temporis bija piemērojama Regula Nr. 1/2003.

35. Pēc būtības uzmanības centrā ir jautājums, vai SSK iesaistītie uzņēmumi labā ticībā drīkstēja uzskatīt, ka to īstenotā cenu saskaņošana neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un līdz ar to tām ir piemērojamas tikai Austrijas tiesību normas par aizliegtās vienošanās darbībām un tām nav piemērojamas arī Eiropas konkurences tiesību normas.

36. SSK dalībnieki no Eiropas tiesību viedokļa rīkojās šķietami pareizi, savas aizliegtās vienošanās teritoriālo piemērošanas jomu attiecinot tikai uz Austriju. Ņemot vērā Savienības tiesu judikatūru un Eiropas Komisijas administratīvo praksi, nav šaubu par to, ka šis viedoklis objektīvi bija kļūdains (16) . Tomēr nav skaidrs, vai Savienības tiesībās noteiktā aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumu attiecīgajiem uzņēmumiem var piedēvēt arī subjektīvi . Citiem vārdiem sakot, šeit ir jāizvērtē, vai SSK iesaistītie uzņēmumi ir vainojami Savienības tiesībās noteiktā aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumā.

37. Iesniedzējtiesa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, līdzīgi kā lietas dalībnieki savos apsvērumos, atsaucas uz LESD 101. pantu, kurš tomēr ir piemērojams tikai no 2009. gada 1. decembra. Turpretim strīdīgais aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpums notika laikposmā, kad vienubrīd spēkā bija EKL 81. pants un vienubrīd – pat vēl EEK līguma 85. pants. Tātad, lai iesniedzējtiesai varētu sniegt atbildi, kas tai varētu noderēt pamatlietas izlemšanā, uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu jāatbild, ņemot vērā abus pēdējos noteikumus. Protams, turpmākos apsvērumus viegli var attiecināt uz Savienības tiesībās noteikto aizliegumu noslēgt aizliegtas vienošanās pašlaik spēkā esošajā LESD 101. panta redakcijā. Tāpēc vienkāršības labad es pārsvarā runāšu par “Savienības tiesībās noteikto aizliegumu noslēgt aizliegtas vienošanās”, kas visos trijos minētajos noteikumos pēc būtības ir nostiprināts vienādi.

A – Vainu izslēdzošā maldība attiecībā uz aizliegumu Eiropas konkurences tiesībās (pirmā prejudiciālā jautājuma pirmā daļa)

38. Ar pirmā jautājuma pirmo daļu Oberster Gerichtshof vēlas noskaidrot, vai uzņēmumam var piemērot naudas sodu par Savienības tiesībās noteiktā aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumu, ja uzņēmums ir maldījies attiecībā uz savas rīcības likumību un šajā maldībā nav vainojams. Citiem vārdiem sakot, ir jāprecizē pamatjautājums, vai Eiropas konkurences tiesībās ir atzīts vainu izslēdzošas maldības attiecībā uz aizliegumu institūts, kas ir pazīstams vispārīgajās krimināltiesībās. Tiesa līdz šim savā judikatūrā visādā ziņā ir pieskārusies šai problēmai (17), bet nekad nav to aplūkojusi detalizēti.

39. Pretēji Eiropas Komisijas viedoklim, atbilde uz šo pirmā prejudiciālā jautājuma pirmo daļu nekādā gadījumā nav nevajadzīga un to nevar arī aizstāt tikai ar pārējo prejudiciālo jautājumu iztirzāšanu. Proti, šie pārējie jautājumi daļēji ir uzdoti tikai pakārtoti un turklāt tie visi loģiski paredz, ka Eiropas konkurences tiesībās eksistē vainu izslēdzoša maldība attiecībā uz aizliegumu. Līdz ar to vispirms ir jānoskaidro, vai tas tā ir.

40. Apsvērumus par šiem jautājumiem vajadzētu sākt ar to, ka aizliegto vienošanos tiesības gan neietilpst krimināltiesību pamatjomā (18), tomēr ir atzīts, ka tām ir krimināltiesībām līdzīgs raksturs (19) . Tas nozīmē, ka aizliegto vienošanos tiesībās jāievēro noteikti no krimināltiesībām izrietoši principi, kurus galu galā var saistīt ar tiesiskas valsts principu un vainas principu. Līdztekus personiskās atbildības principam, kurš aizliegto vienošanos lietās līdz pat nesenam laikam bieži nodarbināja Savienības tiesas (20), pie tiem pieder arī nulla poena sine culpa (nav soda bez vainas) princips.

41. Lai arī Tiesai savā judikatūrā līdz šim nebija intensīvi jāizskata jautājums par nulla poena sine culpa principu, tomēr daži faktori liecina, ka Tiesa šā principa spēkā esamību Savienības līmenī prezumē kā pašsaprotamu (21) . Gribu piebilst, ka tas ir princips, kuram piemīt pamattiesību raksturs, kas izriet no kopīgām dalībvalstu konstitucionālām tradīcijām (22) . Eiropas Savienības Pamattiesību hartā un ECPAK (23) šis princips gan nav skaidri minēts, tomēr tas ir obligāts nevainīguma prezumpcijas priekšnoteikums. Tādēļ var uzskatīt, ka nulla poena sine culpa princips netieši ir ietverts gan Hartas 48. panta 1. punktā, gan ECPAK 6. panta 2. punktā, kas, kā tas ir atzīts, tiek ņemti vērā konkurences pārkāpumu procedūrās (24) . Visbeidzot šos abus Hartas un ECPAK noteikumus var uzskatīt par nulla poena sine culpa principa procesuālo izpausmi.

42. Saistībā ar Eiropas Komisijas piemērojamiem sodiem aizliegto vienošanos gadījumā nulla poena sine culpa princips ir ietverts gan agrākās Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā, gan pašlaik piemērojamās Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā. Abas tiesību normas paredz, ka naudas sodus aizliegto vienošanos gadījumā drīkst piemērot tikai par pārkāpumiem, kas izdarīti tīši vai nolaidības dēļ.

43. Tā tam jābūt arī tad, ja Savienības aizliegto vienošanos tiesību pārkāpumi ir lietas priekšmets valsts konkurences iestādēs vai tiesās. Tā ir tāpēc, ka Savienības tiesību piemērošanas jomā valsts iestādēm, īstenojot savas pilnvaras, ir jāievēro Savienības vispārējie tiesību principi (25) . Tas pats izriet arī no Regulas Nr. 1/2003 3. panta 2. punkta, kurā galu galā ir paredzēts nodrošināt Savienības aizliegto vienošanos tiesību vērtējuma prioritāti pār valsts konkurences tiesībām.

44. No nulla poena sine culpa principa izriet, ka uzņēmumu par aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumu, kuru tas, objektīvi skatoties, ir izdarījis, var saukt pie atbildības tikai tad, ja tas šajā pārkāpumā ir vainojams arī no subjektīvā viedokļa. Turpretim, ja uzņēmums maldījās attiecībā uz aizliegumu un šī maldība ir vainu izslēdzoša, tad attiecībā uz to nevar konstatēt nedz pārkāpumu, nedz šo pārkāpumu var izmantot par pamatu sodu, piemēram, naudas sodu piemērošanai.

45. Jāuzsver, ka ne jau katra maldība attiecībā uz aizliegumu var pilnībā izslēgt uzņēmuma, kas ir aizliegtas vienošanās dalībnieks, vainu un līdz ar to arī pārkāpuma, par ko var piemērot sodu, esamību. Tikai tad, ja maldība, kāda uzņēmumam bija par savas rīcības tirgū likumību, bija nenovēršama  – dažreiz tiek runāts arī par piedodamu maldību vai maldību, kurā neviens nav vainojams –, uzņēmums ir darbojies bez vainas un to nevar saukt pie atbildības par attiecīgo aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumu.

46. Šāda nenovēršama maldība attiecībā uz aizliegumu varētu būt ārkārtīgi reti sastopama. Pieņēmumu par šādu maldību var izdarīt tikai tad, ja attiecīgais uzņēmums ir veicis visu iespējamo un adekvāto, lai novērstu tam inkriminēto Savienības aizliegto vienošanos tiesību pārkāpumu.

47. Ja attiecīgais uzņēmums būtu varējis novērst tam radušos maldību par savas rīcības tirgū likumību – kā tas bieži notiek –, īstenojot atbilstošus pasākumus, tad tas nevar izvairīties no jebkāda soda par izdarīto aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumu. Gluži pretēji, uzņēmums katrā ziņā būs vainojams pārkāpuma izdarīšanā nolaidības dēļ (26), kas atkarībā no attiecīgo konkurences tiesību jautājumu sarežģītības pakāpes var nozīmēt (bet tam nav jānozīmē ) samazinātu naudas soda apmēru (27) .

48. Tas, vai uzņēmuma kā aizliegtas vienošanās dalībnieka maldība par aizliegumu bija novēršama vai nenovēršama (kāds tajā bija vai nebija vainojams), ir jāvērtē, izmantojot vienotus Savienības tiesību kritērijus, lai visiem uzņēmumiem, kas darbojas iekšējā tirgū, tiktu piemēroti vienveidīgi Savienības materiālo konkurences tiesību nosacījumi (“level playing field”) (28) . Šī problemātika detalizētāk būs vēl jāizskata saistībā ar pirmā jautājuma otro daļu, kurai es pievērsīšos turpinājumā.

B – Vainojamība maldībā attiecībā uz aizliegumu (pirmā prejudiciālā jautājuma otrā daļa)

49. Ja atbilstoši manam ierosinājumam (29) tiek atzīts, ka Savienības aizliegto vienošanos tiesībās ir vainu izslēdzošas maldības attiecībā uz aizliegumu institūts, ir jāanalizē arī pirmā prejudiciālā jautājuma pakārtoti izvirzītā otrā daļa (pirmā jautājuma a) un b) daļa). Ar to iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, kādi rūpības pienākumi uzņēmumam bija jāizpilda, lai varētu uzskatīt, ka attiecībā uz savas rīcības tirgū likumību tas atradās nenovēršamā (tādā, kurā nevar vainot) un līdz ar to vainu izslēdzošā maldībā attiecībā uz aizliegumu, un tādēļ šo uzņēmumu nevar saukt pie atbildības par varbūtēju aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumu.

50. Konkrēti ir jāizvērtē, vai un ar kādiem nosacījumiem attiecīgā uzņēmuma paļāvība uz advokāta atzinumu (pirmā jautājuma a) daļa; šajā ziņā skat. tūlīt 1) daļu) vai uz dalībvalsts konkurences iestādes lēmumu (pirmā jautājuma b) daļa; šajā ziņā skat. turpinājumā 2) daļu) var ļaut prezumēt, ka uzņēmums nav vainojams varbūtējā maldībā attiecībā uz aizliegumu un tādēļ tam nepiemēro sodus par konkurences tiesību pārkāpumiem.

1) Uzņēmuma paļāvība uz advokātu atzinumu (pirmā jautājuma a) daļa)

51. Ar pirmā jautājuma a) daļu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ir jāpieņem vainu izslēdzoša maldība attiecībā uz aizliegumu, ja uzņēmums tam inkriminētās, pret konkurenci vērstās darbības gadījumā ir paļāvies uz advokāta atzinumu.

52. Šis apakšjautājums tiek uzdots, ņemot vērā vairākus rakstveida komentārus, kurus ir sniedzis SSK pieaicinātais advokātu birojs un uz kuriem attiecīgie uzņēmumi tagad atsaucas pamatlietā, lai atspēkotu apsūdzību.

53. Lietas dalībniekiem ir milzīgas domstarpības jautājumā par to, vai advokāta atzinums ir jāņem vērā, vērtējot uzņēmuma vainu aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumā. Kamēr prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā iesaistītie uzņēmumi uz šo jautājumu atbild visnotaļ apstiprinoši (30), Eiropas Komisija, kā arī Tiesā pārstāvētās dalībvalstis un valsts iestādes pauda pretēju viedokli.

a) Par juridiska atzinuma nozīmi Regulas Nr. 1/2003 sistēmā

54. Cik var spriest, Tiesa līdz šim tikai vienu vienīgu reizi garāmejot ir saskārusies ar šādu jautājumu. Spriedumā lietā Miller Tiesa ir norādījusi, ka juriskonsulta komentāri nevar attaisnot uzņēmuma izdarīto EEK līguma 85. panta pārkāpumu (31) .

55. Attiecīgais Tiesas secinājums spriedumā lietā Miller ir jāinterpretē, ņemot vērā toreiz spēkā esošo tiesisko situāciju. Līdz 2004. gada 30. aprīlim uzņēmumi saskaņā ar Regulu Nr. 17 varēja brīvi izvēlēties, vai iesniegt to vidū noslēgtos līgumus Eiropas Komisijai atļaujas saņemšanai vai arī lūgt Komisiju izsniegt negatīvu apstiprinājumu. Šādā veidā kopējā tirgū darbojošies uzņēmumi no iestāžu puses varēja iegūt tiesisko drošību par savas rīcības saderību ar Eiropas konkurences tiesību normām. Uzņēmums, kurš izvēlējās to nedarīt, bet gan balstījās tikai uz advokāta atzinumu, neveica visu iespējamo un adekvāto, lai novērstu Eiropas konkurences tiesību normu pārkāpumu. Pati par sevi uzņēmuma paļāvība uz advokāta atzinumu tolaik nebija pietiekams iemesls, lai varbūtēju maldību attiecībā uz aizliegumu uzskatītu par nenovēršanu un līdz ar to par vainu izslēdzošu.

56. Tomēr judikatūru lietā Miller nevar attiecināt uz mūsdienās spēkā esošo tiesisko situāciju. Proti, ar Regulu Nr. 1/2003, kas ir piemērojama kopš 2004. gada 1. maija, tika grozītas pamatnostādnes Savienības aizliegto vienošanos tiesību īstenošanā. Regulā Nr. 17 paredzētā agrākā paziņošanas un atļauju sistēma tika aizstāta ar jaunu tieši piemērojamu izņēmumu sistēmu (32) . Kopš tā brīža nedz Eiropas Komisija, nedz dalībvalstu konkurences iestādes vai tiesas individuāliem gadījumiem neizsniedz atļaujas vai negatīvus apstiprinājumus (33) .

57. Gluži pretēji, kopš 2004. gada 1. maija no uzņēmumiem, kas darbojas iekšējā tirgū tiek sagaidīts, ka tie uz pašu atbildību vērtē savas rīcības tirgū saderību ar Eiropas aizliegto vienošanos tiesībām. Tādējādi principā attiecīgie uzņēmumi paši uzņemas risku par varbūtēji kļūdainu tiesiskās situācijas vērtējumu. Darbojas vispārzināmā dzīves gudrība, ka nezināšana neatbrīvo no soda. Tieši tādēļ profesionāla juridiska atzinuma saņemšanai Regulas Nr. 1/2003 sistēmā ir pilnīgi cita nozīme, nekā tas vēl bija Regulas Nr. 17 sistēmā. Mūsdienās juriskonsulta konsultācija uzņēmumiem bieži ir vienīgā iespēja saņemt izsmeļošu informāciju par tiesisko situāciju attiecībā uz aizliegtām vienošanās darbībām.

58. Uzņēmumus, no vienas puses, nevar mudināt saņemt profesionālu juridisku atzinumu, no otras puses, nepiešķirt šim atzinumam nekādu nozīmi, vērtējot uzņēmumu vainu Savienības aizliegto vienošanos tiesību pārkāpumā. Ja uzņēmums labā ticībā ir paļāvies uz – galu galā kļūdainu – sava juriskonsulta atzinumu, tad aizliegtas vienošanās dēļ ierosinātā naudas soda piemērošanas procedūrā to nevar neņemt vērā.

59. Pretēji Eiropas Komisijas viedoklim, it īpaši advokāta civiltiesiskā atbildība, piemēram, par viņa kļūdaino juridisko atzinumu, pati par sevi nav piemērota kompensācija. Tas tāpēc, ka klienta civiltiesiskās regresa tiesības pret savu advokātu parasti ir saistīta ar ievērojamu nenoteiktību un turklāt nevar padarīt par nenotikušu nosodījumu (“stigmu”), kas izriet no uzņēmumam piemērotiem sodiem par aizliegtām vienošanās darbībām, tātad krimināltiesībās paredzētajiem līdzīgajiem sodiem.

60. Protams, juridiska atzinuma saņemšana nevar atbrīvot uzņēmumu no individuālās atbildības par savu rīcību tirgū un Eiropas konkurences tiesību varbūtējiem pārkāpumiem. Advokāta atzinums nekad nevar būt brīvgrāmata. Pretējā gadījumā nekas netraucētu izsniegt fiktīvus atzinumus un Regulas Nr. 1/2003 atceltās pilnvaras iestādēm izsniegt negatīvus apstiprinājumus de facto pārietu privātiem juriskonsultiem, kuriem šādai darbībai nav nekāda likumīga pamata.

61. Eiropas konkurences noteikumu efektīvas īstenošanas pamatmērķis (34) ļauj uzņēmuma varbūtēju paļāvību uz juridisku atzinumu atzīt par vainu izslēdzošas maldības attiecībā uz aizliegumu pamatu tikai tad, ja saistībā ar šī juridiskā atzinuma saņemšanu ir ievēroti noteikti obligātie nosacījumi, kurus es turpinājumā gribētu īsi raksturot.

b) Obligātās prasības saistībā ar juridiska atzinuma saņemšanu

62. Pamatnosacījums, lai uzņēmuma saņemtais juridiskais atzinums tiktu ņemts vērā, ir tāds, ka uzņēmumam labā ticībā ir jāpaļaujas uz šo atzinumu. Tā ir tāpēc, ka tiesiskā paļāvība un laba ticība ir savstarpēji cieši saistītas (35) . Vērtējot uzņēmuma vainu Eiropas konkurences tiesību noteikumu pārkāpumā, sniegtais juridiskais atzinums jau a priori ir nebūtisks, ja vien fakti attaisno pieņēmumu, ka uzņēmums balstījās uz jurista sagatavoto atzinumu, zinot, ka tas ir kļūdains vai ka tas bija fiktīvs atzinums.

63. Turklāt juridiskā atzinuma saņemšanai ir piemērojamas arī šādas obligātās prasības, par kuru ievērošanu attiecīgais uzņēmums pats uzņemas risku un atbildību.

64. Pirmkārt, vienmēr ir jāsaņem neatkarīga ārējā advokāta atzinums (36) . Maldības attiecībā uz aizliegumu gadījumā atzinumam, kas saņemts no pašu uzņēmumā vai koncernā ietilpstošas juridiskās nodaļas darbiniekiem, nekādā ziņā nevar būt vainu izslēdzoša iedarbība. Tā ir tāpēc, ka uzņēmumā strādājošie juristi, pat ja viņiem ir uzņēmumā nodarbināta advokāta statuss (37), kā darba ņēmēji ir tieši atkarīgi no attiecīgā uzņēmuma un līdz ar to viņu juridiskais atzinums ir piedēvējams viņu darba devējam. Uzņēmums nevar pats sev izsniegt brīvgrāmatu par rīcību, kas, iespējams, nav saderīga ar aizliegto vienošanos tiesībām.

65. Otrkārt, tam ir jābūt kompetenta advokāta atzinumam, kas paredz, ka advokāts ir specializējies konkurences tiesībās, tostarp Eiropas aizliegto vienošanos tiesībās, un turklāt regulāri konsultē klientus šajā tiesību jomā.

66. Treškārt, advokāta atzinumam jābūt sagatavotam, balstoties uz pilnīgu un precīzu faktu atspoguļojumu, ko sniedzis attiecīgais uzņēmums. Ja uzņēmums advokātam, kas to konsultē, ir sniedzis tikai daļēju vai vēl jo vairāk nepatiesu informāciju par apstākļiem, kas izriet no uzņēmuma atbildības jomas, šī advokāta atzinumam konkurences pārkāpumu procedūrā nevar būt attaisnojoša iedarbība saistībā ar varbūtēju maldību attiecībā uz aizliegumu.

67. Ceturtkārt, konsultējošam advokātam atzinumā ir vispusīgi jāaplūko Eiropas Komisijas administratīvā un lēmumu pieņemšanas prakse, kā arī Savienības tiesu judikatūra un turklāt jāsniedz detalizēti apsvērumi par visiem tiesiski nozīmīgiem attiecīgās lietas aspektiem. Tas, kas skaidri nav advokāta atzinuma priekšmets, bet visādā ziņā ir netieši atvasināms no tā, nevar būt par pamatu vainu izslēdzošas maldības attiecībā uz aizliegumu atzīšanai.

68. Piektkārt, sniegtais juridiskais atzinums nedrīkst būt acīmredzami kļūdains. Neviens uzņēmums nedrīkst akli paļauties uz advokāta atzinumu. Gluži pretēji, katram uzņēmumam, kurš konsultējas ar advokātu, ir jāpārbauda vismaz sniegtās informācijas ticamība.

69. Pats par sevi saprotams, ka rūpība, ko šajā ziņā sagaida no uzņēmuma, ir atkarīga no tā lieluma un pieredzes konkurences tiesību jautājumos (38) . Jo lielāks ir uzņēmums un jo lielāka ir tā pieredze konkurences tiesībās, jo intensīvāk tam ir jāizvērtē saņemtā advokāta atzinuma saturs, it īpaši tad, ja uzņēmumam ir pašam sava juridiskā nodaļa ar atbilstošiem speciālistiem.

70. Tomēr neatkarīgi no iepriekš minētā katram uzņē mumam jāzina, ka noteikta konkurenci ierobežojoša rīcība ir aizliegta jau pēc savas būtības (39), it īpaši, ka neviens nedrīkst piedalīties tā dēvētajos nepārprotamajos ierobežojumos (40), piemēram, cenu saskaņošanā vai norunās vai pasākumos, lai sadalītu vai norobežotu tirgus. Turklāt no lieliem un pieredzējušiem uzņēmumiem var prasīt, lai tie būtu iepazinušies ar attiecīgiem Eiropas Komisijas apsvērumiem, kas izteikti tās paziņojumos un pamatnostādnēs konkurences tiesību jomā.

71. Sestkārt, attiecīgais uzņēmums pats uzņemas risku par savu darbību, ja no saņemtā juridiskā atzinuma izriet, ka tiesiskā situācija ir neskaidra. Proti, šādā gadījumā uzņēmums katrā ziņā ir nolaidīgs, pieņemot, ka tas ar savu rīcību tirgū pārkāpj Eiropas konkurences tiesību noteikumus.

72. Jāatzīst, ka, ņemot vērā manis nupat ierosinātās obligātās prasības, attiecīgajiem uzņēmumiem nedaudz samazinās advokāta sniegtā juridiskā atzinuma vērtība. Tomēr tas ir saistīts ar Regulas Nr. 1/2003 radītās sistēmas būtību, un turklāt tā tas ir arī klasiskajās krimināltiesībās. Galu galā katrs uzņēmums pats ir atbildīgs par savu rīcību tirgū un uzņemas risku par izdarītajiem tiesību pārkāpumiem. Advokāta juridiskā atzinuma saņemšana nesniedz absolūtu tiesisko drošību. Tomēr, ja ir izpildītas visas iepriekš minētās obligātās prasības, tad var prezumēt vainu izslēdzošu maldību attiecībā uz aizliegumu, ja attiecīgais uzņēmums labā ticībā ir paļāvies uz sava juriskonsulta atzinumu.

73. Papildus jānorāda, ka advokātam, kurš, sniedzot fiktīvus atzinumus, kļūst par uzņēmumu konkurenci ierobežojošas prakses sabiedroto, ir jābaidās ne tikai no civiltiesiskām un profesionālām sekām, bet, iespējams, turklāt arī no sodu piemērošanas par aizliegtu vienošanos (41) .

c) Secinājumi par šo lietu

74. Ja iepriekš minētos kritērijus attiecina uz tādu lietu kā šī, no tā izriet, ka attiecīgajiem uzņēmumiem nebija attaisnojošas maldības attiecībā uz aizliegumu, toties tie ir vainojami varbūtējā maldībā par savas rīcības tirgū likumību saistībā ar Eiropas konkurences tiesībām.

75. Proti, pirmkārt, pārkāpuma sākums, kā arī gandrīz lielākā daļa SSK aizliegtās vienošanās darbības laika ietilpst vēl Regulas Nr. 17 ratione temporis piemērošanas jomā. Tātad, kā pamatoti uzsver Austrijas Bundeskartellanwalt , attiecīgie uzņēmumi (42) varēja izvēlēties savlaicīgi vērsties Eiropas Komisijā un saskaņā ar Regulas Nr. 17 2. pantu (43) lūgt to izsniegt negatīvu apstiprinājumu (44) . Uzņēmumi šo neizmantoto iespēju nevar kompensēt, saņemot juridisku atzinumu no advokāta. Tas pats attiecas arī uz to SSK aizliegtās vienošanās laikposmu, kas norisinājās pēc 2004. gada 30. aprīļa, tātad jau Regulas Nr. 1/2003 ratione temporis piemērošanas jomā. Tā ir tāpēc, ka, ja tāpat kā Austrijas Bundeswettbewerbsbehörde uzskatot, ka strīdīgā aizliegtā vienošanās bija vienots un turpināts pārkāpums, SSK dalībnieku sākotnēji neizmantotai negatīva apstiprinājuma saņemšanas iespējai ir jāietekmē to vainas vērtējums visā aizliegtās vienošanās darbības laikā.

76. Otrkārt, šajā lietā saņemtais juridiskais atzinums atbilstoši iesniedzējtiesas sniegtajam raksturojumam ir nepilnīgs. Tieši par jautājumu, no kura ir būtiski atkarīga SSK dalībnieku sodīšana par aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumu saskaņā ar Savienības tiesībām, proti, par EEK līguma 85. panta vai attiecīgi EKL 81. panta materiālo piemērojamību dažādajās konsultējošā advokātu biroja vēstulēs – neskarot valsts tiesas atkārtotu vērtējumu –, nav sniegti nekādi apsvērumi. Pretēji tam, kā, šķiet, uzskata daži lietā iesaistītie uzņēmumi, šajā ziņā nepietiek ar to, ka advokāta atzinums, iespējams, ļauj netieši izdarīt secinājumus par ietekmes uz tirdzniecību starp dalībvalstīm problēmu. Kā jau iepriekš minēts (45), tas, kas skaidri nav advokāta atzinuma priekšmets, bet labākajā gadījumā tikai netieši izriet no tā, nevar būt par pamatu vainu izslēdzošas maldības attiecībā uz aizliegumu atzīšanai. Tā tas ir vēl jo vairāk tad, ja, kā šajā lietā, runa ir par galveno, visu izšķirošo attiecīgās lietas juridisko jautājumu.

77. Gribu piebilst, ka katrā ziņā no lielākajiem uzņēmumiem, kas piedalījās aizliegtā vienošanās darbībā, turklāt var prasīt, lai tie zinātu atbilstošos Eiropas Komisijas paziņojumus un pamatnostādnes (46) . No tiem skaidri izriet, ka tādas horizontālās aizliegtās vienošanās kā SSK , kas attiecas uz visu dalībvalsts teritoriju, parasti var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm (47), tādēļ tām ir piemērojams Savienības tiesībās noteiktais aizliegums noslēgt aizliegtas vienošanās.

78. Visbeidzot, jautājumā par uzņēmumu – aizliegtas vienošanās dalībnieku – vainu nav nozīmes apstāklim, ko ir uzsvēruši daži lietas dalībnieki, proti, ka SSK nav bijusi slepena aizliegta vienošanās un ka atbilstoši SSK dalībnieku sniegtajai informācijai to nolūks bija izvairīties no Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumiem. Vainu izslēdzošu maldību attiecībā uz aizliegumu nevar prezumēt tikai tādēļ vien, ka vainīgā persona ir pārliecināta par savu taisnību un arī visādi citādi ir “droša par sevi”. Gluži pretēji, galvenais ir tas, vai šī persona ir izdarījusi visu iespējamo un adekvāto, lai nepieļautu pārkāpuma izdarīšanu.

2) Uzņēmuma paļāvība uz valsts konkurences iestādes lēmumu (pirmā jautājuma b) daļa)

79. Ar pirmā jautājuma b) daļa iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ir prezumējama vainu izslēdzoša maldība attiecībā uz aizliegumu, ja uzņēmums tam inkriminētās, pret konkurenci vērstās rīcības gadījumā ir paļāvies uz valsts konkurences iestādes lēmumu, kura attiecīgo rīcību ir vērtējusi tikai atbilstoši valsts konkurences tiesību normām un ir atzinusi to par pieļaujamu.

80. Šis apakšjautājums tiek uzdots tāpēc, ka Austrijas Konkurences tiesa kā kompetentā valsts institūcija ar 1996. gada 2. februāra galīgo nolēmumu ir atzinusi SSK par “nenozīmīgu aizliegtu vienošanos” KartG 1988 16. panta izpratnē. Tagad attiecīgie uzņēmumi pamatlietā atsaucas uz šo nolēmumu, lai atspēkotu apsūdzību.

81. Līdzīgi kā iepriekš izskatītajā gadījumā par paļāvību uz advokāta atzinumu lietas dalībniekiem ir milzīgas domstarpības jautājumā, vai valsts konkurences iestādes lēmums ir jāņem vērā, vērtējot uzņēmuma vainu aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumā. Frontes līnijas abos jautājumos būtībā ir vienādas.

a) Par valsts konkurences iestāžu un tiesu lēmumu nozīmi

82. Viens no galvenajiem Regulas Nr. 1/2003 mērķiem bija daudz ciešāk nekā iepriekš iesaistīt dalībvalstu iestādes Eiropas aizliegto vienošanos tiesību normu īstenošanā (48) . Līdz ar to jaunajā, decentralizētajā aizliegto vienošanos tiesību īstenošanas sistēmā valstu konkurences iestādēm un valstu tiesām ir būtiska nozīme. Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 5. un 6. pantu dalībvalstu konkurences iestādes un tiesas ir skaidri pilnvarotas piemērot Savienības aizliegto vienošanos tiesības un vajadzības gadījumā, attiecīgās regulas 3. pantā minētajos apstākļos, tām pat ir pienākums piemērot šīs tiesības (49) .

83. Arī laikposmā līdz 2004. gada 30. aprīlim, kad Konkurences tiesa pieņēma nolēmumu, uz kuru atsaucas iesaistītie uzņēmumi, valstu iestādēm un tiesām nekādā ziņā nebija liegts piemērot EEK līguma 85. pantu vai attiecīgi EKL 81. pantu. Eiropas Komisijai gan savulaik atbilstoši Regulas Nr. 17 9. panta 1. punktam bija ekskluzīva kompetence piešķirt atbrīvojumu saskaņā ar EEK līguma 85. panta 3. punktu vai attiecīgi EKL 81. panta 3. punktu. Turklāt valstu iestādes un tiesas principā nekas nekavēja piemērot tieši piemērojamo EEK līguma 85. panta 1. punktu vai attiecīgi EKL 81. panta 1. punktu un it īpaši izvērtēt, vai uzņēmumu slepenās norunas ietilpa Eiropas konkurences noteikumu materiālajā piemērošanas jomā, t.i., vai tās varēja ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm (50) . Šāds izvērtējums kļuva vajadzīgs, piemēram, tad, ja normu kolīzijas gadījumā starp Kopienu un valsts aizliegto vienošanos tiesībām bija jāievēro Tiesas uzsvērtā Kopienu tiesību prioritāte (51) .

84. Ņemot vērā iepriekš minēto, valstu konkurences iestāžu un tiesu lēmumi – arī tie, kuri pieņemti līdz 2004. gada 1. maijam, – līdztekus Eiropas Komisijas administratīvajai praksei un Savienības tiesu judikatūrai uzņēmumiem, kas darbojas iekšējā tirgū, var sniegt svarīgas norādes Eiropas konkurences tiesībās spēkā esošās tiesiskās situācijas izpratnei.

85. Tas, kā attiecīgā uzņēmuma paļāvība uz šādiem lēmumiem ietekmē tā vainu aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumos, ir jānosaka, ņemot vērā tiesiskās paļāvības principu, kas ir atzīts arī Savienības līmenī (52) . Atbilstoši šim principam nekādā ziņā nav izslēgts, ka uzņēmumi Savienības tiesību jautājumos drīkst paļauties uz valsts iestāžu un tiesu lēmumiem (53) . Turklāt paļāvība uz šādiem valsts institūciju atzinumiem šķiet vairāk aizsargājama nekā paļāvība uz privātu juriskonsultu atzinumiem.

86. Tomēr, vērtējot uzņēmuma vainu tam inkriminētajā pārkāpumā, būtu pārspīlēti piešķirt nozīmi jebkuram, kaut kā formulētam valsts institūcijas izteikumam par Savienības aizliegto vienošanos tiesībām. Lai netraucētu efektīvi īstenot Eiropas konkurences noteikumus, arī šajā gadījumā jābūt izpildītiem noteiktiem obligātiem nosacījumiem.

b) Nosacījumi tiesiskās paļāvības uz valsts konkurences iestāžu un tiesu lēmumiem atzīšanai

87. Pirmkārt, tam jābūt lēmumam, kuru pieņēmusi dalībvalsts konkurences iestāde Regulas Nr. 1/2003 5. un 35. panta izpratnē vai valsts tiesa šīs regulas 6. panta izpratnē, kura ir pilnvarota piemērot Savienības aizliegto vienošanos tiesības.

88. Valsts konkurences iestāde gan nedrīkst izsniegt atļaujas vai negatīvus apstiprinājumus attiecībā uz Savienības aizliegto vienošanos tiesībām. Tomēr saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 5. panta otro daļu tā var izlemt, ka rīcībai no tās puses nav pamata, ja, pamatojoties uz tās rīcībā esošo informāciju, netiek izpildīti aizlieguma nosacījumi. Tad attiecīgajam uzņēmumam jāspēj paļauties, ka vismaz šīs iestādes teritoriālajā kompetences jomā tas drīkst turpināt iestādes pārbaudīto rīcību tirgū.

89. Valsts tiesas nolēmums var būt pamats vainu izslēdzošas maldības attiecībā uz aizliegumu atzīšanai, ja tiesa šajā nolēmumā secina, ka konkrētā rīcība tirgū nav Savienības aizliegto vienošanos tiesību pārkāpums. Tā tas it īpaši var notikt, valsts tiesai izbeidzot tiesvedību par naudas soda piemērošanu, atceļot iestādes pieņemtu lēmumu par naudas soda piemērošanu vai noraidot pret attiecīgo uzņēmumu vērstu civilprasību par zaudējumu atlīdzību vai darbības aizliegumu.

90. Otrkārt, ir nepieciešams, lai attiecīgais uzņēmums pirms tam valsts iestādi izsmeļoši un patiesi informē par visiem būtiskajiem apstākļiem, ja tas – kā SSK dalībnieki 1995. un 1996. gadā – jau ir piedalījies sākotnējā procedūrā iestādē vai tiesvedībā tiesā. Ja attiecīgajam lēmumam piemīt trūkumi, par kuriem ir atbildīgs pats uzņēmums, tas vēlāk nevar atsaukties uz šo lēmumu apsūdzības atspēkošanai.

91. Treškārt, iestādes vai tiesas lēmumam jābūt pieņemtam tieši par tiem faktiem un tiesību jautājumiem, kuru dēļ attiecīgais uzņēmums atsaucas uz vainu izslēdzošu maldību attiecībā uz aizliegumu. Turklāt līdzīgi kā advokāta atzinuma gadījumā drīkst izmantot tikai tos iestādes vai tiesas apsvērumus, kas ir skaidri norādīti attiecīgajā lēmumā, nevis kādus citus secinājumus, kurus labākajā gadījumā var netieši izdarīt no šā lēmuma (54) .

92. Ceturtkārt, valsts konkurences iestādes vai valsts tiesas atzinums par Savienības aizliegto vienošanos tiesībām nedrīkst būt acīmredzami kļūdains (55) . Principā galīgi iestāžu lēmumi un galīgi tiesu nolēmumi, kuros ir izteikti atzinumi par Savienības aizliegto vienošanos tiesībām, sevī ietver likumības prezumpciju, tādēļ personas, kurām tie ir adresēti, drīkst paļauties, ka tie pēc būtības ir pareizi, un tām līdzīgi kā advokāta atzinuma gadījumā nav jāpārbauda šo lēmumu ticamība. Tomēr, kā jau iepriekš minēts (56), ikvienam uzņēmumam jāzina, ka noteikta konkurenci ierobežojoša komercprakse ir aizliegta jau pēc savas būtības, it īpaši, ka neviens nedrīkst piedalīties tādos nepārprotamos ierobežojumos kā cenu saskaņošana vai norunas, vai pasākumi, lai sadalītu vai norobežotu tirgus.

93. Piektkārt, uzņēmuma tiesisko paļāvību uz iestādes vai tiesas lēmumu var atzīt tikai tad, ja šis uzņēmums ir labticīgs (57) . Par labu ticību nevar runāt ne tikai – protams, neticamā – slepenas norunas starp uzņēmumu un valsts iestādi vai valsts tiesu gadījumā. Gluži pretēji, uzņēmums nevar paļauties uz lēmuma satura pareizību arī tad, ja uzņēmumam ir kļuvis zināms kompetento Savienības iestāžu – konkrēti, Eiropas Komisijas un Eiropas Savienības Tiesas – pretējais juridiskais viedoklis. Tā tas var būt, piemēram, gadījumā, ja Eiropas Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 15. panta 3. punktu ir piedalījusies tiesvedībā valsts tiesā un attiecīgajam uzņēmumam šīs tiesvedības ietvaros ir kļuvis zināms Eiropas Komisijas juridiskais viedoklis.

94. Turklāt tiesas sēdē Tiesā tika izskatīts jautājums, vai uzņēmumu tiesiskās paļāvības uz v alstu tiesu nolēmumiem atzīšana priekšnoteikums ir tas, ka attiecīgajā lietā Tiesai pirms tam ir tikuši uzdoti prejudiciāli jautājumi. Manuprāt, uz šo jautājumu ir jāatbild noliedzoši. Es neuzskatītu par piemērotu tiesisko paļāvību attiecināt tikai uz tiem valstu tiesu nolēmumiem, kas balstīti uz Tiesas prejudiciālu nolēmumu.

95. Proti, parasti tie būs tiesu nolēmumi LESD 267. panta otrās daļas izpratnē, kas nenosaka pienākumu iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Ja Savienības likumdevējs atzīst visas valstu tiesas par pilnvarotām piemērot Savienības aizliegto vienošanos tiesības (Regulas Nr. 1/2003 6. pants), tad procesa dalībniekiem jābūt iespējai atsaukties uz visu valsts tiesu attiecīgajiem nolēmumiem neatkarīgi no tā, vai pirms tam ir vai nav notikusi fakultatīva prejudiciālā nolēmuma tiesvedība.

96. Regula Nr. 1/2003 paredz īpašus instrumentus, kuri palīdz nodrošināt Savienības aizliegto vienošanos tiesību vienveidīgu interpretāciju un piemērošanu. Šajā ziņā Eiropas Komisijai ir galvenā nozīme. Komisija drīkst piedalīties valstu tiesās notiekošajās tiesvedībās (58) . Komisija cieši sadarbojas ar valstu konkurences iestādēm Eiropas Konkurences iestāžu tīklā (turpmāk tekstā – “EKT”) un vajadzības gadījumā var pat pati izskatīt šajās iestādēs notiekošos administratīvos procesus (59) .

c) Secinājumi par šo lietu

97. Ja tikko raksturotos kritērijus attiecina uz tādu lietu kā šī, no tā tāpat kā jau saistībā ar advokāta juridisko atzinumu izriet, ka attiecīgajiem uzņēmumiem nebija vainu izslēdzošas maldības attiecībā uz aizliegumu, tomēr tie ir vainojami varbūtējā maldībā par to rīcības tirgū nelikumību Eiropas konkurences tiesību izpratnē.

98. Proti, kā paziņo iesniedzējtiesa, Konkurences tiesas 1996. gada 2. februāra nolēmumā, uz kuru atsaucas SSK dalībnieki, kravu pārvadājumu uzņēmumiem inkriminētā rīcība tika izvērtēta tikai, pamatojoties uz valsts konkurences tiesību normām, un atzīta par pieļaujamu. Šajā nolēmumā nav skarts jautājums, vai SSK dalībnieki ir pārkāpuši Savienības tiesībās noteikto aizliegumu noslēgt aizliegtas vienošanās. Turklāt līdz 2004. gada 1. maijam, kad vēl nebija stājies spēkā Regulas Nr. 1/2003 3. pants, Savienības tiesībās nebija noteikts pienākums līdztekus valsts aizliegto vienošanos tiesībām vienlaikus piemērot Savienības aizliegto vienošanos tiesības (60) .

99. Iespējams, ka Konkurences tiesa pirms sava 1996. gada 2. februāra nolēmuma pieņemšanas iepazinās ar Paritätischer Ausschuss für Kartellangelegenheiten 1994. gadā sagatavoto starpziņojumu (61), kas noliedza Eiropas konkurences tiesību piemērojamību. Tomēr šis apstāklis pats par sevi vēl nedeva tiesības SSK dalībniekiem prezumēt, ka Eiropas konkurences noteikumi neaizliedz to rīcību tirgū. Svarīgs ir apstāklis, ka Konkurences tiesa pati nav paudusi skaidru viedokli jautājumā par SSK saderību ar Eiropas konkurences tiesību normām (62) .

100. Jāatzīst, ka valsts konkurences iestādēm un tiesām jau pirms 2004. gada 1. maija bija jāievēro tābrīža Kopienu tiesību prioritāte un tās nedrīkstēja kavēt šo Kopienu tiesību neierobežotu un vienveidīgu piemērošanu (63) . Tiesas sēdē iesaistītie uzņēmumi norādīja, ka pienākums ievērot Eiropas konkurences noteikumus jau toreiz varēja izrietēt arī no valsts tiesību normām.

101. Tomēr no tā vien nevar izdarīt secinājumu, ka valsts un Eiropas konkurences noteikumiem jau pirms Regulas Nr. 1/2003 3. panta spēkā stāšanās vienmēr bija jāsasniedz viens un tas pats rezultāts. Kā zināms, konkurences tiesību noteikumu piemērošanas jomas Eiropas un valstu līmenī savstarpēji nepārklājas (64) un ierobežojošās komercprakses abos līmeņos tiek vērtētas no dažādiem aspektiem (65) . Tā tas bija vēl pirms 2004. gada 1. maija, un Regula Nr. 1/2003 šajā ziņā neko nav izmainījusi (66) . Tieši tāds noteikums kā Austrijas noteikums par nenozīmīgām aizliegtām vienošanās darbībām īpaši skaidri parāda, kādas atšķirības varēja un turpina pastāvēt starp Savienības un valsts aizliegto vienošanos tiesībām (67) .

102. Līdz ar to tāds nolēmums, kas ir balstīts vienīgi uz valsts konkurences tiesībām, kāds ir Konkurences tiesas 1996. gada 2. februāra nolēmums, nevar pamatot iesaistīto uzņēmumu tiesisko paļāvību tādā Savienības tiesību jautājumā, kāds ir būtisks pamatlietā.

C – Valsts konkurences iestāžu pilnvaras pieņemt konstatējošu lēmumu attiecībā uz iecietības režīma pieteicējiem (otrais prejudiciālais jautājums)

103. Otrais prejudiciālais jautājums ir veltīts īpaši iecietības režīma pieteicēja situācijai, kādā šajā lietā atrodas uzņēmums Schenker . Tas loģiski paredz, ka attiecīgais uzņēmums, kā jau izklāstīts pirmā prejudiciālā jautājuma kontekstā, nevar atsaukties uz vainu izslēdzošu maldību attiecībā uz aizliegumu. Tā ir tāpēc, ka, ja būtu šāda maldība, vispār nebūtu nekāda pārkāpuma, ko attiecībā uz uzņēmumu varētu konstatēt konkurences iestāde vai tiesa (68) .

104. Iesniedzējtiesa galvenokārt vēlas noskaidrot, vai saskaņā ar Regulu Nr. 1/2003 dalībvalstu konkurences iestādēm ir atļauts konstatēt, ka uzņēmums ir pārkāpis Savienības tiesībās noteikto aizliegumu noslēgt aizliegtas vienošanās, un nepiemērot naudas sodu.

105. Valstu konkurences iestāžu pilnvaras, piemērojot Savienības aizliegto vienošanos tiesības, izriet no Regulas Nr. 1/2003 5. panta. Saskaņā ar šīs regulas 35. panta 1. punktu šo pilnvaru īstenošanu var uzticēt arī tiesām, kā tas ir Austrijas gadījumā.

106. Regulas Nr. 1/2003 5. pantā nav skaidri paredzētas dalībvalstu iestāžu pilnvaras vienkārši konstatēt Savienības aizliegto vienošanos tiesību pārkāpumu, nepiemērojot sodus. Turpretim Eiropas Komisijai saskaņā ar šīs regulas 7. panta 1. punkta pēdējo teikumu ir ekskluzīvas tiesības konstatēt, ka pārkāpums ir izdarīts pagātnē, ja tai ir likumīgas intereses.

107. Pretēji tam, kā uzskata Schenker , no apstākļa, ka Regulas Nr. 1/2003 5. pantā par to nekas nav teikts, nekādā gadījumā nevar secināt, ka valsts iestādēm būtu aizliegts tikai konstatēt pārkāpuma esamību, nepiemērojot sodus. Arī no Komisijas pilnvarām, kas izriet no Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punkta pēdējā teikuma, a contrario nevar izdarīt šādu secinājumu.

108. Tā ir taisnība, ka Regula Nr. 1/2003 apzināti nepiešķir dalībvalstu konkurences iestādēm un tiesām konkrētas pilnvaras, lai neietekmētu šīs regulas sistēmā cieši nostiprināto Komisijas vadošo lomu Eiropas konkurences politikas veidošanā (69) un no jauna izveidoto tieši piemērojamo izņēmumu sistēmu. Tā, piemēram, Komisija ir vienīgā iestāde Eiropas Konkurences iestāžu tīklā, kura saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 10. pantu ir pilnvarota deklaratīvi konstatēt Savienības aizliegto vienošanos tiesību nepiemērojamību (70), turpretim valstu konkurences iestādes saskaņā ar šīs regulas 5. panta otro daļu drīkst vienīgi izlemt, ka konkrētā gadījumā rīcībai no to puses nav pamata, kas izslēdz iespēju pieņemt negatīvu lēmumu pēc būtības (71) .

109. Tomēr nav jāuzskata, ka Savienības likumdevējs arī pretējā gadījumā, tātad attiecībā uz šajā lietā interesējošām pilnvarām konstatēt pārkāpumus, vēlējās ierobežot dalībvalstu konkurences iestāžu un tiesu pilnvaras. Kā jau iepriekš minēts, viens no Regulas Nr. 1/2003 galvenajiem mērķiem bija daudz ciešāk nekā iepriekš iesaistīt dalībvalstu institūcijas Eiropas aizliegto vienošanos tiesību normu īstenošanā (72) . Dalībvalstu konkurences iestādēm būtu jāsaņem nevis mazāk, bet gan vairāk iespēju efektīvi piemērot Savienības aizliegto vienošanos tiesības (73) . Regulas Nr. 1/2003 decentralizētajā sistēmā Eiropas konkurences noteikumu pārkāpumu atklāšana, konstatēšana un vajadzības gadījumā sodīšana ir neatņemama tās uzdevumu saraksta (74) sastāvdaļa un sekmē šo noteikumu efektīvāku īstenošanu.

110. Iespēja tikai konstatēt pārkāpumu nenoliedzami ir ietverta dalībvalstu konkurences iestāžu pilnvarās uzlikt sodus atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 5. panta pirmās daļas pēdējam ievilkumam ( argumentum a maiore ad minus ). Proti, iepriekš nekonstatējot aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumu, nemaz nebūtu iedomājami varbūtējie sodi, kurus iestāde uzliek iesaistītiem uzņēmumiem par to rīcību.

111. Valstu konkurences iestādes vai tiesas nekādā gadījumā nezaudē savas pilnvaras konstatēt pārkāpumu, ja tās nepiemēro sodus, piemēram, lai atbalstītu iecietības režīma pieteicēju par viņa sadarbību konkurences pārkāpumu procedūrā. Gluži pretēji, Savienības konkurences noteikumu efektīvas īstenošanas nolūkā pat var būt nepieciešams šādā situācijā konstatēt pārkāpuma esamību, neskatoties uz sodu nepiemērošanu.

112. Ja valsts iestāde vai tiesa ne tikai nepiemērotu sodu, bet arī nekonstatētu pārkāpumu un vienkārši izbeigtu pret attiecīgo uzņēmumu uzsākto konkurences pārkāpumu procedūru, šādā gadījumā varētu rasties maldīgs priekšstats, ka uzņēmuma rīcība tirgū bija likumīga. Turpretim, konstatējot pārkāpumu, kas īstenībā ir līdzvērtīgs naudas soda uzlikšanai nulles apmērā, neapšaubāmi tiek precizēts un dokumentēts, ka uzņēmums ir vainojams Savienības konkurences noteikumu pārkāpšanā.

113. Vai un kādā veidā kompetentās valsts iestādes izmanto Regulas Nr. 1/2003 5. pantā netieši ietvertās pilnvaras konstatēt pārkāpumu, nepiemērojot sodus, ir dalībvalstu procesuālās autonomijas ziņā. Tādējādi nekas neliedz valsts tiesībās piešķirt kompetentajai iestādei vai tiesai rīcības brīvību konstatēt pārkāpumu vai, ņemot vērā Regulas Nr. 1/2003 7. panta 1. punkta pēdējo teikumu, tā vietā prasīt likumīgu interešu esamību, ja vien tiek ievēroti Savienības tiesībās paredzētie līdzvērtības un efektivitātes principi (75) .

114. Ņemot vērā efektivitātes prasību, kas izpaužas mērķī efektīvi īstenot Savienības aizliegto vienošanos tiesības (76), parasti būs likumīgas intereses konstatēt pārkāpumu, pat ja netiek piemēroti sodi. Tas tāpēc, ka, pirmkārt, nākotnē attiecīgo uzņēmumu šādas konstatācijas dēļ var saukt pie atbildības kā atkārtota pārkāpuma izdarītāju, ja tas atkal ir vainojams Eiropas konkurences tiesību noteikumu pārkāpumos (77) . Otrkārt, pārkāpuma konstatācija ir preventīvs signāls citiem uzņēmumiem, un tādējādi tiek stiprināta visu uzņēmēju uzticēšanās Eiropas iekšējā tirgus konkurences noteikumu iedarbībai. Tas, ka iestāde ir konstatējusi pārkāpumu, būtiski atvieglos iespēju it īpaši arī uzņēmumiem un patērētājiem, kuriem aizliegtā vienošanās ir radījusi kaitējumu, celt civiltiesiskas prasības pret aizliegtās vienošanās dalībniekiem (78) .

VI – Secinājumi

115. Ievērojot iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Austrijas Oberster Gerichtshof uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1) uzņēmumam par izdarītu Savienības tiesībās noteiktā aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumu drīkst nepiemērot naudas sodu, ja uzņēmums ir maldījies par savas rīcības likumību (maldība attiecībā uz aizliegumu) un nav vainojams šajā maldībā;

2) uzņēmums ir vainojams maldībā attiecībā uz aizliegumu, ja tas ir paļāvies uz advokāta atzinumu vai valsts konkurences iestādes lēmumu, kurā nav vai katrā ziņā nav skaidri iztirzāta galvenā juridiskā problēma.

Pārkāpumos, kuri sākti pirms 2004. gada 1. maija, uzņēmums ir vainojams maldībā attiecībā uz aizliegumu arī tad, ja tas savlaicīgi nav iesniedzis Eiropas Komisijā pieteikumu negatīva apstiprinājuma saņemšanai atbilstoši Regulas (EEK) Nr. 17 2. pantam;

3) Regula (EK) Nr. 1/2003 neliedz dalībvalstu konkurences iestādēm konstatēt pašu uzņēmuma izdarīto Savienības tiesībās paredzētā aizlieguma noslēgt aizliegtas vienošanās pārkāpumu un turklāt nepiemērot naudas sodu, ja tiek ievēroti Savienības tiesību vispārējie līdzvērtības un efektivitātes principi.

(1) .

(2)  – Padomes 1962. gada 6. februāra Regula (EEK) Nr. 17. Pirmā Regula par Līguma 85. un 86. panta īstenošanu (OV 13, 204. lpp.).

(3)  – Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV L 1, 1. lpp.). Kā izriet no šīs regulas 45. panta 2. punkta, to piemēro no 2004. gada 1. maija.

(4)  – BGBl. 600/1988.

(5)  – BGBl . 61/2005.

(6)  – SSK priekšteces, organizācijas “Auto-Sammelladungskonferenz” un “Bahn-Sammelladungskonferenz”, savu darbību uzsāka 1970. gados, un tām līdz darbības izbeigšanai 1993. gada 31. decembrī Austrijā bija “atļautu aizliegto vienošanos” statuss.

(7)  – Nr. 4 Kt 533/94.

(8)  – Paritätischer Ausschuss für Kartellangelegenheiten līdz brīdim, kad tā ar 2002. gada likumu, ar kuru tika izdarīti grozījumi KartG , tika likvidēta, bija Konkurences tiesas specializēta palīgiestāde. Tās darbība bija reglamentēta KartG 1988 49., 112. un 113. pantā.

(9)  – Nr. 4 Kt 79/95-12.

(10)  – Šajā ziņā skat. iepriekš šo secinājumu 20. punktu.

(11)  – [Zemsvītras piezīme nav paredzēta publicēšanai].

(12)  – Naudas sodu uzlikšanas tiesiskajam pamatojumam tika izmantoti KartG 1998 142. panta 1. punkta a) un d) apakšpunkts, kā arī KartG 2005 29. panta 1. punkta a) un d) apakšpunkts.

(13)  – Nr. 24 Kt  7, 8/10-146.

(14)  – Šajā ziņā skat. Regulas Nr. 1/2003 15. panta 3. punkta trešo teikumu.

(15)  – Nr. 16 Ok  4/11.

(16)  – 1972. gada 17. oktobra spriedums lietā 8/72 Vereeniging van Cementhandelaren /Komisija ( Recueil , 977. lpp., 29. punkts), 1985. gada 11. jūlija spriedums lietā 42/84 Remia  u.c./Komisija ( Recueil , 2545. lpp., 22. punkta beigu daļa), 2006. gada 23. novembra spriedums lietā C-238/05 Asnef-Equifax (Krājums, I-11125. lpp., 37. punkts) un 2009. gada 24. septembra spriedums apvienotajās lietās C-125/07 P, C-133/07 P, C-135/07 P un C-137/07 P Erste Group Bank  u.c./Komisija (Krājums, I-8681. lpp., 38. punkts); Komisijas paziņojums “Pamatnostādnes par starpvalstu tirdzniecības ietekmēšanas jēdzienu Līguma 81. un 82. pantā” (OV 2004, C 101, 81. lpp.), 3.2.1. nodaļa (it īpaši 78. punkts).

(17)  – Skat. it īpaši 1978. gada 1. februāra spriedumu lietā 19/77 Miller International Schallplatten /Komisija (“Miller”) ( Recueil , 131. lpp., 18. punkts) un 1983. gada 7. jūnija spriedumu apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française  u.c./Komisija ( Recueil , 1825. lpp., 111. un 112. punkts). 1985. gada 10. decembra spriedumā apvienotajās lietās no 240/82 līdz 242/82, 261/82, 262/82, 268/82 un 269/82 Stichting Sigarettenindustrie  u.c./Komisija ( Recueil , 3831. lpp., 60. punkts) uz aizliegumu attiecināmas maldības jēdziens tiek pieminēts tikai garāmejot. 1979. gada 12. jūlija spriedumā apvienotajās lietās 32/78 un no 36/78 līdz 82/78 BMW Belgium  u.c./Komisija (“BMW Belgium”) ( Recueil , 2435. lpp., 43. un 44. punkts) un 1983. gada 8. novembra spriedumā apvienotajās lietās no 96/82 līdz 102/82, 104/82, 105/82, 108/82 un 110/82 IAZ International Belgium  u.c./Komisija ( Recueil , 3369. lpp., 45. punkts) Tiesa, konkrēti neizskatot varbūtēju maldību attiecībā uz aizliegumu, aprobežojās ar apgalvojumu, ka nav svarīgi, vai uzņēmums apzināti vai neapzināti ir izdarījis pārkāpumu pret EEK līguma 85. pantā noteikto aizliegumu. Ģenerāladvokāta Meirā [ Mayras ] 1975. gada 13. novembra secinājumos lietā 26/75 General Motors /Komisija ( Recueil , 1367., 1390. lpp.) tiek prezumēta maldība attiecībā uz aizliegumu un tādēļ noraidīta naudas soda piemērošana iepriekšēja nodoma dēļ.

(18)  – Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk tekstā – “ECT”) savā 2006. gada 23. novembra spriedumā lietā Jussila pret Somiju (prasības pieteikums Nr. 73053/01, Recueil des arrêts et décisions 2006-XIV, 43. punkts) konkurences tiesības neiekļauj klasiskajās krimināltiesībās un uzskata, ka ārpus krimināltiesību “stingrā kodola” krimināltiesiskās garantijas, kas izriet no ECPAK 6. panta 1. punkta, nav obligāti jāpiemēro visā to stingrībā.

(19)  – Šajā ziņā skat. manus 2007. gada 3. jūlija secinājumus lietā C-280/06 ETI  u.c. (2007. gada 11. decembra spriedums, Krājums, I-10893. lpp., 71. punkts) un 2011. gada 8. septembra secinājumus lietā C-17/10 Toshiba Corporation  u.c. (2012. gada 14. februāra spriedums, 48. punkts) un attiecīgi tajos minēto judikatūru. Tiesa pastāvīgajā judikatūrā Eiropas konkurences tiesībās piemēro krimināltiesiskus principus (attiecībā uz nevainīguma prezumpciju skat. 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C-199/92 P Hüls /Komisija, Recueil , I-4287. lpp., 149. un 150. punkts, un attiecībā uz dubultās sodīšanas aizliegumu – “ ne bis in idem ” – 2012. gada 14. februāra spriedumu lietā C-17/10 Toshiba Corporation  u.c., 94. punkts). Savukārt ECT 2011. gada 27. septembra spriedumā lietā Menarini Diagnostics pret Itāliju (prasības pieteikums Nr. 43509/08, 38.–45. punkts) ir atzinusi naudas soda, ko Itālijas konkurences iestāde ir piemērojusi par aizliegto vienošanos tiesību pārkāpumiem, krimināltiesisko raksturu ECPAK 6. panta 1. punkta izpratnē.

(20)  – Skat. starp daudziem citiem 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C-49/92 P Komisija/ Anic Partecipazioni ( Recueil , I-4125. lpp., 145. un 204. punkts), 2007. gada 11. decembra spriedumu lietā C-280/06 ETI  u.c. (Krājums, I-10893. lpp., 39. punkts), 2009. gada 10. septembra spriedumu lietā C-97/08 P Akzo Nobel  u.c./Komisija (Krājums, I-8237. lpp., 56. punkts) un 2012. gada 19. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C-628/10 P un C-14/11 P Alliance One International un Standard Commercial Tobacco /Komisija (42. punkts).

(21)  – 1987. gada 18. novembra spriedumā lietā 137/85 Maizena  u.c. ( Recueil , 4587. lpp., 14. punkts) Tiesa ir norādījusi, ka nulla poena sine culpa princips ir “tipisks krimināltiesību” princips. Tā esamība Savienības tiesību mērogā turklāt tiek prezumēta 2002. gada 11. jūlija spriedumā lietā C-210/00 Käserei Champignon Hofmeister ( Recueil , I-6453. lpp., it īpaši 35. un 44. punkts). Skat. arī ģenerāladvokāta Lenca [ Lenz ] 1992. gada 11. jūlija secinājumus lietā C-143/91 Van der Tas (1992. gada 8. oktobra spriedums, Recueil , I-5045. lpp., 11. punkts) un – vispārīgi par vainas principu administratīvo sodu regulējumu gadījumā – ģenerāladvokāta Ruisa Harabo Kolomera [ Ruiz-Jarabo Colomer ] 2008. gada 24. janvāra secinājumus apvienotajās lietās C-55/07 un C-56/07 Michaeler  u.c. (Krājums, I-3135. lpp., 56. punkts).

(22)  – Ģenerāladvokāta van Gervena [ Van Gerven ] 1993. gada 15. septembra secinājumi lietā C-116/92 Charlton  u.c. (1993. gada 15. decembra spriedums, Recueil , I-6755. lpp., 18. punkts).

(23)  – Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (turpmāk tekstā – “ECPAK”, parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī).

(24)  – Spriedums lietā Hüls /Komisija (minēts 19. zemsvītras piezīmē, 149. un 150. punkts, attiecībā uz ECPAK 6. panta 2. punktu) un 2012. gada 22. novembra spriedums lietā C-89/11 P E.ON Energie /Komisija (72. un 73. punkts, attiecībā uz Pamattiesību hartas 48. panta 1. punktu); tādā pašā nozīmē 1978. gada 14. februāra spriedums lietā 27/76 United Brands un United Brands Continentaal /Komisija (“United Brands”, Recueil , 207. lpp., 265. punkts).

(25)  – Skat. starp daudziem citiem 2005. gada 26. aprīļa spriedumu lietā C-376/02 “Goed Wonen” (Krājums, I-3445. lpp., 32. punkts), 2006. gada 11. jūlija spriedumu lietā C-13/05 Chacón Navas (Krājums, I-6467. lpp., 56. punkts) un 2007. gada 27. septembra spriedumu lietā C-184/05 Twoh International (Krājums, I-7897. lpp., 25. punkts).

(26)  – Šajā ziņā skat. ģenerāladvokāta Meirā secinājumus lietā General Motors /Komisija (minēti 17. zemsvītras piezīmē).

(27)  – Eiropas Komisija, Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada pamatnostādnes”), 29. punkta otrais ievilkums.

(28)  – Šajā ziņā skat. arī Regulas Nr. 1/2003 preambulas 8. apsvērumu, kā arī manus 2012. gada 6. septembra secinājumus lietā C-226/11 Expedia (2012. gada 13. septembra spriedums, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

(29)  – Šajā ziņā skat. manus apsvērumus par pirmā prejudiciālā jautājuma pirmo daļu (šo secinājumu 38.–48. punkts).

(30)  – Izņēmums ir Schenker , kurš nav paudis savu viedokli par šo jautājumu un rakstveida un mutvārdu apsvērumus ir izteicis tikai par otro prejudiciālo jautājumu.

(31)  – Spriedums lietā Miller (minēts 17. zemsvītras piezīmē, 18. punkts). Pilnīgas skaidrības labad jāpiebilst, ka turklāt spriedumā apvienotajās lietās BMW Belgium (minēts 17. zemsvītras piezīmē, 43. un 44. punkts) ir paziņots, ka attiecīgais uzņēmums savam attaisnojumam esot atsaucies uz advokāta atzinumu, tomēr Tiesa nav konkrēti izteikusies par šo jautājumu.

(32)  – Regulas Nr. 1/2003 preambulas 4. apsvērums.

(33)  – Pavisam nesen Tiesa ir uzsvērusi, ka valstu konkurences iestādēm nav pilnvaru konstatēt Savienības aizliegto vienošanos tiesību pārkāpumu neesamību (2011. gada 3. maija spriedums lietā C-375/09 Tele 2 Polska , Krājums, I-3055. lpp., it īpaši 29. un 32. punkts).

(34)  – Attiecībā uz šo mērķi skat. Regulas Nr. 1/2003 preambulas 8., 17. un 22. apsvērumu, kā arī 2010. gada 7. decembra spriedumu lietā C-439/08 VEBIC (Krājums, I-12471. lpp., 56. punkts) un 2011. gada 14. jūnija spriedumu lietā C-360/09 Pfleiderer (Krājums, I-5161. lpp., 19. punkts).

(35)  – Šādā nozīmē 1998. gada 16. jūlija spriedums lietā C-298/96 Oelmühle un Schmidt Söhne ( Recueil , I-4767. lpp., 29. punkts), 2002. gada 19. septembra spriedums lietā C-336/00 Huber ( Recueil , I-7699. lpp., 58. punkts) un 1997. gada 22. janvāra spriedums lietā T-115/94 Opel Austria /Padome ( Recueil , II-39. lpp., 93. punkts).

(36)  – Pats par sevi saprotams, ka šeit un turpmāk tekstā ar “advokātu” ir jāsaprot arī tādi advokāti, kuri ir neatkarīgu advokātu biroju darbinieki.

(37)  – Šajā ziņā skat. 2010. gada 14. septembra spriedumu lietā C-550/07 P Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals /Komisija u.c. (Krājums, I-8301. lpp.), kā arī manus 2010. gada 29. aprīļa secinājumus šajā lietā.

(38)  – Tas ir norādīts arī spriedumā lietā United Brands (minēts 24. zemsvītras piezīmē, 299.–301. punkts) un 1979. gada 13. februāra spriedumā lietā 85/76 Hoffmann-La Roche /Komisija ( Recueil , 461. lpp., 134. punkts); tādā pašā nozīmē 1993. gada 1. aprīļa spriedums lietā C-250/91 Hewlett Packard Frankreich ( Recueil , I-1819. lpp., 22. punkts) un 2002. gada 14. novembra spriedums lietā C-251/00 Ilumitrónica ( Recueil , I-10433. lpp., 54. punkts).

(39)  – Šādā ziņā spriedums lietā Miller (minēts 17. zemsvītras piezīmē, 18. un 19. punkts), 1989. gada 11. jūlija spriedums lietā 246/86 Belasco  u.c./Komisija ( Recueil , 2117. lpp., 41. punkts) un 1990. gada 8. februāra spriedums lietā C-279/87 Tipp-Ex /Komisija ( Recueil , I-261. lpp., sprieduma kopsavilkuma 2. punkts); skat. turklāt arī Vispārējās tiesas 2006. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietās no T-259/02 līdz T-264/02 un T-271/02 Raiffeisen Zentralbank Österreich  u.c./Komisija (Krājums, II-5169. lpp., 205. punkts).

(40)  – Par nepārprotama ierobežojuma jēdzienu skat. it īpaši Eiropas Komisijas paziņojumu par maznozīmīgiem nolīgumiem, kas ievērojami neierobežo konkurenci atbilstīgi Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 81. panta 1. punktam ( de minimis ), OV 2001, C 368, 13. lpp.

(41)  – Šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 8. jūlija spriedumu lietā T-99/04 AC-Treuhand /Komisija (Krājums, II-1501. lpp.) attiecībā uz konsultantu sabiedrības, kas pati nedarbojās tirgū, kuru skāra aizliegtā vienošanās, dalību aizliegtās vienošanās darbībā.

(42)  – Tas attiecas uz visiem uzņēmumiem, kuri bija SSK dalībnieki jau pirms 2004. gada 1. maija.

(43)  – Līdzīgs noteikums savulaik bija iekļauts Nolīguma starp EBTA valstīm par Uzraudzības iestādes un Tiesas izveidi 4. protokola 2. pantā (OV 1994, L 344, 12. lpp.).

(44)  – Šajā ziņā spriedums lietā Hoffmann-La Roche /Komisija (minēts 38. zemsvītras piezīmē, 129. punkta pēdējais teikums, 130. un 134. punkta priekšpēdējais teikums).

(45)  – Skat. iepriekš šo secinājumu 67. punktu.

(46)  – Skat. iepriekš šo secinājumu 70. punktu.

(47)  – Pamatnostādnes par Līguma 81. un 82. pantā ietverto ietekmes uz tirdzniecību starp dalībvalstīm jēdzienu, 3.2.1. sadaļa (it īpaši 78. punkts).

(48)  – Regulas Nr. 1/2003 preambulas 6., 7. un 8. apsvērums.

(49)  – Par šo pienākumu skat. arī spriedumu lietā Toshiba Corporation  u.c. (minēts 19. zemsvītras piezīmē, 77. punkts).

(50)  – 1974. gada 30. janvāra spriedums lietā 127/73 BRT / SABAM ( Recueil , 51. lpp., 15.–22. punkts).

(51)  – 1969. gada 13. februāra spriedums lietā 14/68 Walt Wilhelm  u.c. ( Recueil , 1. lpp., 6. punkta beigu daļa).

(52)  – Starp daudziem citiem skat. 1981. gada 5. maija spriedumu lietā 112/80 Dürbeck ( Recueil , 1095. lpp., 48. punkts) un 1997. gada 20. marta spriedumu lietā C-24/95 Alcan Deutschland ( Recueil , I-1591. lpp., 25. punkts).

(53)  – Šajā ziņā 2009. gada 10. septembra spriedums lietā C-201/08 Plantanol (Krājums, I-8343. lpp., 53. punkts); skat. turklāt manus 2013. gada 24. janvāra secinājumus lietā C-568/11 Agroferm (43.–50. punkts).

(54)  – Līdzīgi Tiesa par tiesisko paļāvību norāda, ka neviens nevar atsaukties uz minētā principa pārkāpumu, ja nav precīzu solījumu, ko administrācija viņam būtu sniegusi, un ka šajā ziņā nepietiek ar vispārējām norādēm (2008. gada 16. decembra spriedums lietā C-47/07 P Masdar /Komisija, Krājums, I-9761. lpp., 81. un 86. punkts).

(55)  – Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu nevar atsaukties pret skaidru Savienības tiesību noteikumu; skat. 1988. gada 26. aprīļa spriedumu lietā 316/86 Krücken ( Recueil , 2213. lpp., 24. punkts), 1993. gada 1. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no C-31/91 līdz C-44/91 Lageder  u.c. ( Recueil , I-1761. lpp., 35. punkts) un 2006. gada 16. marta spriedumu lietā C-94/05 Emsland-Stärke (Krājums, I-2619. lpp., 31. punkts).

(56)  – Skat. iepriekš šo secinājumu 70. punktu.

(57)  – Šajā ziņā skat. iepriekš šo secinājumu 62. punktu un 35. zemsvītras piezīmē minēto judikatūru.

(58)  – Regulas Nr. 1/2003 15. panta 3. punkts.

(59)  – Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punkts.

(60)  – Spriedums lietā Toshiba Corporation  u.c. (minēts 19. zemsvītras piezīmē, 62. punkts).

(61)  – Skat. iepriekš šo secinājumu 20. un 21. punktu.

(62)  – Skat. iepriekš šo secinājumu 92. punktu.

(63)  – Spriedums lietā Walt Wilhelm  u.c. (minēts 51. zemsvītras piezīmē, 6. un 9. punkts).

(64)  – 2009. gada 1. oktobra spriedums lietā C-505/07 Compañía Española de Comercialización de Aceite (Krājums, I-8963. lpp., 52. lpp.) un spriedums lietā Toshiba Corporation  u.c. (minēts 19. zemsvītras piezīmē, 81. punkts).

(65)  – Spriedums lietā Walt Wilhelm  u.c. (minēts 51. zemsvītras piezīmē, 3. punkts), 2006. gada 13. jūlija spriedums apvienotajās lietās no C-295/04 līdz C-298/04 Manfredi  u.c. (Krājums, I-6619. lpp., 38. punkts), spriedums lietā Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals /Komisija u.c. (minēts 37. zemsvītras piezīmē, 103. punkts) un spriedums lietā Toshiba Corporation  u.c. (minēts 19. zemsvītras piezīmē, 81. punkts).

(66)  – Spriedums lietā Toshiba Corporation  u.c. (minēts 19. zemsvītras piezīmē, 82. punkts).

(67) – 2012. gada 13. decembra spriedumā lietā C-226/11 Expedia Tiesa precizēja, ka nolīgums, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un kam ir pret konkurenci vērsts mērķis, pēc savas būtības un neatkarīgi no jebkādām tā konkrētajām sekām ievērojami ierobežo konkurenci (37. punkts), kas var notikt pat tad, ja netiek sasniegti Komisijas de minimis paziņojumā noteiktie sliekšņi (38. punkts).

(68)  – Skat. iepriekš šo secinājumu 44. punktu.

(69)  – Skat. Regulas Nr. 1/2003 preambulas 34. apsvērumu, kurā tiek uzsvērta Savienības iestāžu loma, īstenojot EKL 81. pantā un 82. pantā noteiktos principus; skat. turklāt spriedumu apvienotajās lietās Musique Diffusion française  u.c./Komisija (minēts 17. zemsvītras piezīmē, 105. punkta beigu daļa), 2000. gada 14. decembra spriedumu lietā C-344/98 Masterfoods ( Recueil , I-11369. lpp., 46. panta pirmā daļa) un manus secinājumus lietā Expedia (minēti 28. zemsvītras piezīmē, 38. punkts).

(70)  – Skat. arī Regulas Nr. 1/2003 preambulas 14. apsvērumu.

(71)  – Spriedums lietā Tele 2 Polska (minēts 33. zemsvītras piezīmē, 22.–29. punkts un 32. punkts).

(72)  – Regulas Nr. 1/2003 preambulas 6., 7. un 8. apsvērums.

(73)  – Regulas Nr. 1/2003 preambulas 28. un 34. apsvērums.

(74)  – Skat. it īpaši Regulas Nr. 1/2003 5. panta pirmo teikumu un 6. pantu, kā arī regulas preambulas 6., 7. un 8. apsvērumu.

(75)  – Par šo principu nozīmi konkurences tiesību kontekstā skat. 2001. gada 20. septembra spriedumu lietā C-453/99 Courage un Crehan ( Recueil , I-6297. lpp.) un spriedumu lietā Manfredi  u.c. (minēts 65. zemsvītras piezīmē).

(76)  – Par šo mērķi skat. iepriekš 34. zemsvītras piezīmē minētās norādes.

(77)  – 2006. gada pamatnostādņu 28. punkta pirmais ievilkums.

(78)  – Par konkurences tiesību normu civiltiesiskas piemērošanas nozīmi līdztekus 75. zemsvītras piezīmē minētiem spriedumiem skat. it īpaši Balto grāmatu par “Zaudējumu atlīdzināšanas prasībām saistībā ar EK konkurences noteikumu pārkāpšanu”, ko Eiropas Komisija iesniedza 2008. gada 2. aprīlī (COM(2008) 165, galīgā redakcija). Baltajā grāmatā Komisija ierosina pasākumus, kuru mērķis ir “izveidot efektīvu privātu pušu [konkurences tiesību] piemērošanas sistēmu, sniedzot prasības par atlīdzību, kas papildina, bet neaizstāj vai neapdraud valsts institūciju piemērošanu” (4. lpp., 1.2. iedaļa). Nesen arī EBTA Tiesai bija iespēja norādīt uz konkurences tiesību normu civiltiesiskas piemērošanas nozīmi un uzsvērt, ka tas ir sabiedrības interesēs (2012. gada 21. decembra spriedums lietā E-14/11 DB Schenker /EBTA Uzraudzības iestāde, 132. punkts).