ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [Juliane Kokott] VIEDOKLIS,

sniegts 2010. gada 7. jūlijā (1)

Lieta C‑149/10

Zoi Chatzi

pret

Ypourgos Oikonomikon

(Dioikitiko Efeteio Thessalonikis (Grieķija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Direktīva 96/34/EK – Bērna kopšanas atvaļinājums – Piešķiramā bērna kopšanas atvaļinājuma ilgums dvīņu piedzimšanas gadījumā

I –    Ievads

1.        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Pamatnolīguma attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu, kas ir ieviests ar Direktīvu 96/34/EK (2), interpretāciju.

2.        Šajā lietā ir jānoskaidro, cik ilgs bērna košanas atvaļinājums dalībvalstīm ir jāpiešķir dvīņu piedzimšanas gadījumā. Vai par katru dvīni ir jāparedz atsevišķs bērna kopšanas atvaļinājums? Vai arī Pamatnolīguma prasībām ir atbilstoši, ka dvīņu piedzimšana netiek skatīta citādāk kā viena bērna piedzimšana un jāpiešķir tikai viens bērna kopšanas atvaļinājums?

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Savienības tiesības

3.        Ar Direktīvu 96/34/EK tiek īstenots Pamatnolīgums par bērna kopšanas atvaļinājumu, kas 1995. gada 14. decembrī tika noslēgts starp galvenajiem Eiropas sociālajiem partneriem (Eiropas darba devēju savienību – UNICE, Uzņēmumu ar valsts kapitāla daļu Eiropas Centru – CEEP un Eiropas Arodbiedrību konfederāciju – EAK), kas ir pievienots šīs direktīvas pielikumā.

4.        Pamatnolīgums par bērna kopšanas atvaļinājumu paredz ieviest minimālās prasības attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu, jo Eiropas sociālie partneri to uzskata par svarīgu līdzekli, lai saskaņotu ģimenes dzīvi ar darbu un veicinātu vienādas iespējas un vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm (3).

5.        Pamatnolīguma pamatā ir ideja, ka Kopienas Hartas par sociālajām pamattiesībām 16. punktā, kas attiecas uz vienlīdzīgu attieksmi, ir noteikts, ka būtu jāizstrādā pasākumi, lai dotu iespēju vīriešiem un sievietēm saskaņot viņu profesionālos un ģimenes pienākumus (4).

6.        Pamatnolīguma 2. noteikums ir formulēts šādi:

“1.      Ievērojot 2.2. punktu [2. noteikuma 2. punktu], šis nolīgums piešķir darba ņēmējiem – gan vīriešiem, gan sievietēm – individuālas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu saistībā ar bērna piedzimšanu vai adopciju, lai dotu viņiem iespēju vismaz trīs mēnešus rūpēties par šo bērnu līdz attiecīgam vecumam, nepārsniedzot 8 gadus, kurš jānosaka dalībvalstīm un/vai darba devējiem un darba ņēmējiem.

2.      Lai veicinātu iespēju vienlīdzību un vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, šā nolīguma puses uzskata, ka saskaņā ar [2.] noteikuma 1. punktu paredzētās tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu principā būtu jāpiešķir kā tālāk nenododamas.

3.      Bērna kopšanas atvaļinājuma pieejamības nosacījumus un sīki izstrādātus noteikumus tā piemērošanai nosaka dalībvalstu likumos un/vai koplīgumā, ciktāl tajos ievērotas šajā nolīgumā izvirzītās minimālās prasības. Dalībvalstis un/vai darba devēji un darba ņēmēji var:

a)      izlemt, vai bērna kopšanas atvaļinājumu piešķir, pamatojoties uz pilnu darba laiku vai nepilnu darba laiku, pa daļām vai summētā darba laika veidā;

b)      piešķirt tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu atkarībā no nostrādātā laika cenza un/vai darba stāža cenza, kas nedrīkst pārsniegt vienu gadu;

c)      pielāgot bērna kopšanas atvaļinājuma pieejamības nosacījumus un sīki izstrādātus piemērošanas noteikumus īpašajiem adopcijas apstākļiem;

[..].”

7.        Pamatnolīguma 4. noteikuma 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis var piemērot vai ieviest labvēlīgākus noteikumus par šajā nolīgumā izklāstītajiem noteikumiem.”

8.        Pamatnolīguma 4. noteikuma 6. punktā par šī nolīguma interpretāciju ir noteikts:

“Neskarot Komisijas, valstu tiesu un Eiropas Kopienu Tiesas attiecīgo lomu, Komisijai visi jautājumi, kas saistīti ar šā nolīguma interpretāciju Eiropas līmenī, [vispirms] būtu jānodod parakstītājām pusēm atzinuma sniegšanai.”

B –    Valsts tiesības

9.        Direktīvas 96/34 noteikumi Grieķijas tiesībās attiecībā uz civildienestā nodarbinātām personām ir transponēti ar likuma “Par kodeksu attiecībā uz pārvaldes iestāžu ierēdņu un publisko tiesību juridisko personu ierēdņu tiesisko stāvokli” (Likums 3528/2007) 53. pantu (ar virsrakstu “Ierēdņiem, kuriem ir ģimenes pienākumi, piešķirtās tiesības”), un šajā pantā ir noteikts:

“[..] 2. Ierēdņu, kuri ir vecāki bērnam, darba laiks tiek samazināts par divām stundām dienā, ja viņu bērnu vecums ir līdz diviem gadiem, un par vienu stundu, ja viņu bērni ir vecumā no diviem līdz četriem gadiem. Ierēdņiem, kuri ir vecāki bērnam, ir tiesības uz deviņu mēnešu apmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu, lai audzinātu savu bērnu, ja vien viņi nav izvēlējušies iepriekšējā daļā paredzēto samazināto darba laiku. Ja vecāks ir neprecēts, atraitnis vai šķīries vai arī vecākam ir vismaz 67 % invaliditāte, pirmajā daļā samazinātais darba laiks vai otrajā daļā minētais atvaļinājums tiek attiecīgi pagarināts par sešiem vai vienu mēnesi. Ja piedzimst ceturtais bērns, samazinātais darba laiks tiek pagarināts vēl uz diviem gadiem. [..]”

10.      Iesniedzējtiesa norāda, ka bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršana dvīņu piedzimšanas gadījumā nav īpaši reglamentēta valsts tiesību sistēmā.

III – Fakti un pamata tiesvedība

11.      Prasītāja pamata lietā Z. Hadzi [Z. Chadzi] ir ierēdne Saloniku Pirmajā nodokļu iestādē. 2007. gada 21. maijā viņai piedzima dvīņi. Darba devējs viņai piešķīra apmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu no 2007. gada 20. septembra uz deviņiem mēnešiem, kā tas ir paredzēts Grieķijas tiesībās attiecībā uz civildienestā nodarbinātām personām.

12.      2009. gada 30. janvārī Z. Hadzi lūdza piešķirt otru tādu pašu bērna kopšanas atvaļinājumu, sākot no 2009. gada 1. marta. Viņa apgalvoja, ka dvīņu piedzimšanas gadījumā viņai ir tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu par katru dvīni. Šis lūgums tika noraidīts 2009. gada 14. maijā. Z. Hadzi šo lēmumu pārsūdzēja iesniedzējtiesā – Dioikitiko Efeteio Thessalonikis (5).

13.      Iesniedzējtiesa norāda, ka Symvoulio tis Epikrateias (6) Grieķijas tiesību normu par bērna kopšanas atvaļinājumu attiecībā uz brāļiem un māsām, kas nav dvīņi, interpretē tādējādi, ka vecākiem ir tiesības uz atsevišķu deviņu mēnešu bērna kopšanas atvaļinājumu par katru bērnu ģimenē. Šajā ziņā divas administratīvās apelācijas tiesas (7) ir nospriedušas, ka speciālu normu trūkuma dēļ arī dvīņu piedzimšanas gadījumā par katru dvīni ir jāpiešķir atsevišķs bērna kopšanas atvaļinājums. Grieķijas Valsts padome tomēr tam nepiekrita.

IV – Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība Tiesā

14.      Ar 2010. gada 17. februāra rīkojumu, ko Tiesa saņēmusi 2010. gada 29. martā, iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus jautājumus:

“1)      Vai var uzskatīt, ka ar Pamatnolīguma attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu 2. noteikuma 1. punktu, lasot to kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. pantu, kas attiecas uz bērnu tiesībām, un ņemot vērā augsto aizsardzības pakāpi, kas šīm tiesībām tiek piešķirta saskaņā ar Pamattiesību hartu, tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu rodas arī bērnam, kā rezultātā viena bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršana dvīņu piedzimšanas gadījumā ir uzskatāma par Pamattiesību hartas 21. panta pārkāpumu, jo tiek radīta diskriminācija dzimšanas dēļ un pretēji samērīguma principam tiek ierobežotas piedzimušo dvīņu tiesības?

Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir noliedzoša:

2)      vai Pamatnolīguma attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu 2. noteikuma 1. punktā minētais jēdziens “piedzimšana” ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka attiecībā uz strādājošiem vecākiem tiek radītas divkāršas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu, pamatojoties uz to, ka dvīņu grūtniecības rezultātā notiek divas sekojošas piedzimšanas (dvīņi), vai arī bērna kopšanas atvaļinājums tiek piešķirts tikai par pašu piedzimšanas faktu neatkarīgi no piedzimušo bērnu skaita un šajā pēdējā minētajā gadījumā netiek pārkāpta Hartas 20. pantā paredzētā vienlīdzība likuma priekšā?”

15.      Ar 2010. gada 12. maija rīkojumu Tiesas priekšsēdētājs apmierināja iesniedzējtiesas pieteikumu par paātrināto procesu saskaņā ar Tiesas Reglamenta 62. panta a) punktu. Tiesvedībā Tiesā rakstveida apsvērumus un vēlāk 2010. gada 7. jūlija tiesas sēdē mutvārdu apsvērumus sniedza Igaunijas, Grieķijas, Polijas, Čehijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Eiropas Komisija. Turklāt rakstveida apsvērumus iesniedza arī Vācijas un Kipras valdības.

V –    Vērtējums

A –    Ievada apsvērumi

1.      Tiesas interpretācijas kompetences apjoms

16.      Vispirms īsi jāizskata, kādā apjomā Tiesai ir kompetence interpretēt attiecīgo strīdīgo Pamatnolīgumu. Vācijas valdība uzsver, ka Pamatnolīguma interpretācijā īpaša uzmanība ir jāvelta sociālo partneru gribai, jo citādi tiktu aizskartas viņu tiesības, kas ir atzītas ar Pamatbrīvību hartas 28. pantu un LESD 155. pantu.

17.      Sociālo partneru nozīme Pamatnolīguma interpretācijā ir izteikta arī šī nolīguma 4. noteikuma 6. punktā. Tajā ir teikts, ka “Komisijai visi jautājumi, kas saistīti ar šā nolīguma interpretāciju Eiropas līmenī, [vispirms] būtu jānodod parakstītājām pusēm atzinuma sniegšanai”.

18.      Taču no tā nevar secināt, ka Tiesas interpretācijas kompetence ir ierobežota, ja Pamatnolīguma parakstītājas puses šādu atzinumu nav sniegušas.

19.      Tiesai saskaņā ar LESD 267. pantu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvaros ir jāinterpretē direktīvas. Pamatnolīgumu, kas ir iekļauts Direktīvas 96/34 pielikumā, patiešām ir noslēguši sociālie partneri, bet tas saskaņā ar Direktīvas 96/34 1. pantu ir kļuvis par direktīvas neatņemamu sastāvdaļu un ieguvis tādu pašu juridisku raksturu (8). Pamatnolīguma 4. noteikuma 6. punktā ir skaidri noteikts, ka tas ir piemērojams, “neskarot [..] Tiesas [..] lomu”. Tādēļ Tiesas interpretācijas kompetences apjoms attiecībā uz Pamatnolīgumu neatšķiras no Tiesas vispārīgās kompetences interpretēt pārējos direktīvu noteikumus. Turklāt šādu Tiesas interpretācijas kompetenci, kas izriet no primārajām tiesībām, nevar vienkārši ierobežot ar tādu direktīvā paredzētu normu kā Pamatnolīguma 4. noteikuma 6. punkts.

2.      Direktīvas 96/34 piemērojamība ierēdņiem

20.      Tā kā prasītāja pamata lietā ir ierēdne, iesākumā ir jānorāda, ka arī ierēdņi var būt to personu lokā, kam ir piemērojama Direktīva 96/34 un tās pielikumā pievienotais Pamatnolīgums.

21.      Tomēr Pamatnolīguma 1. noteikuma 2. punktā ir noteikts, ka šis nolīgums ir piemērojams visiem darba ņēmējiem, un tas varētu neiekļaut ierēdņus. Taču ne direktīva, ne Pamatnolīgums neietver nevienu norādi, kas ļautu uzskatīt, ka to piemērošanas jomā ietilpst tikai darba līgumi starp privātā sektora darba devējiem un darbiniekiem, tāpēc tie attiecas arī uz publisko sektoru (9). Arī darba ņēmēja jēdzienu, kas ir noteikts EKL 141. pantā (tagadējais LESD 157. pants, vienāda darba samaksa vīriešiem un sievietēm), Tiesa ir interpretējusi plaši, ietverot tajā arī ierēdņus (10). Tiesa šajā ziņā balstījās uz ideju, ka tajā normā noteiktais vienādas darba samaksas princips ir viens no Kopienas pamatiem un ka tādēļ publisko sektoru nevar izņemt no tā piemērošanas jomas. Tāpat arī attiecībā uz Direktīvu 76/207/EEK (11) un Direktīvu 75/117/EEK (12) Tiesa ir nospriedusi, ka atbilstoši tajās noteiktajam vienlīdzīgas attieksmes principam pret vīriešiem un sievietēm tām ir vispārēja nozīme (13). Tā kā Direktīvai 96/34 arī ir jāveicina vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm (14), tad arī šeit “darba ņēmēja” jēdziens ir jāsaprot plaši, ietverot arī ierēdņus.

B –    Pirmais jautājums

22.      Iesniedzējtiesa ar savu pirmo jautājumu vēlas noskaidrot, vai Pamatnolīguma 2. noteikuma 1. punkts piešķir bērniem individuālas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu un vai tādējādi atteikums piešķirt otru bērna kopšanas atvaļinājumu dvīņu piedzimšanas gadījumā ir uzskatāms par dvīņu tiesību pārkāpumu.

23.      Visi lietas dalībnieki uz šo jautājumu pamatoti sniedz noliedzošu atbildi. Pamatnolīguma tekstā nav nevienas norādes, kas ļautu secināt, ka bērnam ir individuālas tiesības. Ar Pamatnolīgumu individuālas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu tiek piešķirtas tikai vecākiem. Tas skaidri izriet no Pamatnolīguma 2. noteikuma 1. punkta formulējuma. Tajā ir skaidri noteikts, ka darba ņēmējiem – gan vīriešiem, gan sievietēm – tiek piešķirtas individuālas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu.

24.      Šādu gramatisku interpretāciju apstiprina arī teleoloģiski apsvērumi. Saskaņā ar Pamatnolīguma preambulu un 1. noteikuma 1. punktu bērna kopšanas atvaļinājuma mērķis un jēga ir veicināt ģimenes un profesionālo pienākumu saskaņošanu strādājošiem vecākiem, kā arī veicināt vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm. Pamatnolīgumā ar šādu mērķi tiek piešķirtas individuālas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu strādājošiem vecākiem un tādējādi ar to tiek reglamentētas vecāku un viņu darba devēju attiecības (15). Bērna atsevišķas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu turklāt nav vajadzīgas, lai sasniegtu mērķi, kas paredz ģimenes un profesijas labāku saskaņošanu.

25.      Citādāka Pamatnolīguma interpretācija neizriet arī no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. panta, uz kuru atsaukusies iesniedzējtiesa. Tajā ir noteikts, ka bērniem ir tiesības uz viņu labklājībai nepieciešamo aizsardzību un gādību. Taču šīs tiesības uz aizsardzību un gādību neprasa, lai bērniem būtu pašiem savas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršanu viņu vecākiem. Pilnīgi pietiek, ja šādas tiesības ir pašiem vecākiem, kas galu galā paši lemj par bērnu aprūpes veidu un kas var arī izvēlēties bērnu aprūpi un labklājību nodrošināt citā veidā, nevis izmantojot tikai bērna kopšanas atvaļinājumu.

C –    Otrais jautājums

26.      Iesniedzējtiesa ar otro jautājumu būtībā vēlas noskaidrot, vai saskaņā ar Pamatnolīgumu par katru dvīni jāpiešķir atsevišķs bērna kopšanas atvaļinājums vai arī Pamatnolīguma noteikumiem atbilstoši ir tas, ka dvīņu piedzimšana tiek vērtētā tāpat kā viena bērna piedzimšana un ka piešķirams ir tikai viens bērna kopšanas atvaļinājums.

27.      Šis jautājums rodas arī vairāku bērnu piedzimšanas gadījumā (trīnīši, četrīši utt.). Tā kā pamata lieta attiecas tikai uz dvīņu piedzimšanu, turpinājumā pievērsīšos tikai šādai situācijai.

1.      Pamatnolīguma 2. noteikuma 1. punkta interpretācija

28.      Pamatnolīguma 2. noteikuma 1. punktā ir noteikts, ka darba ņēmējiem – gan vīriešiem, gan sievietēm – ir “individuālas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu saistībā ar bērna piedzimšanu vai adopciju, lai dotu viņiem iespēju vismaz trīs mēnešus rūpēties par šo bērnu”. Līdzīgi formulēts ir arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 33. panta 2. punkts, kurā tostarp ir noteikts, ka, “lai būtu iespējams apvienot ģimenes dzīvi un darbu, ikvienam ir [..] tiesības uz [..] bērna kopšanas atvaļinājumu pēc bērna piedzimšanas vai bērna adoptēšanas”.

29.      Turpmākie apsvērumi par šīs normas izpratni vispirms attiecas tikai uz direktīvā noteikto minimālo trīs mēnešu bērna kopšanas atvaļinājumu. Pēc tam otrajā daļā tiks noskaidrots, kādas sekas izriet no apstākļa, ja dalībvalsts paredz ilgāku bērna kopšanas atvaļinājumu.

30.      Apvienotās Karalistes un Kipras valdības pareizi norāda, ka vienskaitļa lietojums (“bērna piedzimšana”, “rūpēties par šo bērnu”) nozīmē, ka darba ņēmējam ir tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu atsevišķi par katru bērnu (16). Pamatnolīgumā nav vispārīgi teikts, ka bērna kopšanas atvaļinājums ir domāts “bērnu aprūpei”, bet gan tiesības uz atvaļinājumu tiek piešķirtas individuāli par konkrētu bērnu, proti, “šo bērnu”, ar kura piedzimšanu šīs tiesības ir saistītas. Tas ir jāsaprot tādējādi, ka katra bērna piedzimšana ļauj rasties atsevišķām tiesībām uz vismaz trīs mēnešu ilgu bērna kopšanas atvaļinājumu.

31.      Tādēļ Pamatnolīguma teksts ļauj saprast, ka dvīņu piedzimšanas gadījumā atsevišķas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu pienākas par katru dvīni.

32.      Pārējo lietas dalībnieku uzskats, ka tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu ir saistītas tikai ar “piedzimšanas” faktu neatkarīgi no dzimušo bērnu skaita, nav pārliecinošs. Manuprāt, šāda izpratne nevar balstīties uz Pamatnolīguma 2. noteikuma 1. punkta formulējumu. Tas tāpēc, ka tajā runa nav par bērna kopšanas atvaļinājumu pēc piedzimšanas, bet gan par “bērna piedzimšanu”, lai dotu iespēju rūpēties “par šo bērnu”. Normas tekstā galvenā uzmanība ir veltīta nevis piedzimšanai, bet gan attiecīgajam bērnam, un tā ir balstīta uz principu, ka bērna kopšanas atvaļinājums ir jāpiešķir par katru bērnu.

33.      Šādu interpretāciju, saskaņā ar kuru 2. noteikuma 1. punkts attiecas nevis uz piedzimšanu, neatkarīgi no dzimušo bērnu skaita, bet gan uz piedzimušajiem bērniem, apstiprina Tiesas spriedums lietā Komisija/Luksemburga (17). Tiesa minētajā spriedumā attiecībā uz Direktīvas par bērna kopšanas atvaļinājumu piemērošanu laikā ir skaidri nospriedusi, ka tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu ir arī tad, ja bērns ir piedzimis, pirms direktīva stājusies spēkā. Tiesa to pamatoja tādējādi, ka tiesību uz bērna kopšanas atvaļinājumu pamatojumā galvenā nozīme ir nevis piedzimšanai un tās datumam, bet gan tikai bērna esamībai pieteikuma iesniegšanas datumā (18). Ja galvenais kritērijs ir bērns, nevis piedzimšana, tad šķiet nepieļaujami izvirzīt principu, ka par katru piedzimšanu neatkarīgi no dzimušo bērnu skaita tiesības ir tikai uz vienu bērna kopšanas atvaļinājumu. Drīzāk jāņem vērā abi dvīņu bērni, kas savukārt liek atzīt divas atsevišķas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu.

34.      Starpsecinājumā ir jākonstatē, ka Pamatnolīguma 2. noteikuma 1. punktā, ņemot vērā tā formulējumu, par katra bērna piedzimšanu ir paredzētas atsevišķas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu. No Pamatnolīguma teksta nevar secināt, ka dvīņu piedzimšanas gadījumā būtu jārīkojas citādāk.

2.      Teleoloģiska interpretācija

35.      Pamatnolīguma jēga un mērķis neliecina, ka no teksta iegūtā interpretācija būtu jāierobežo.

36.      Pamatnolīguma mērķis ir veicināt ģimenes un profesionālās dzīves saskaņošanu, sniedzot vecākiem iespēju noteiktā laika posmā pašiem rūpēties par saviem bērniem, bet neradot viņiem nelabvēlīgas sekas profesionālā jomā (19). Vecākiem jābūt iespējai uzņemties vienlaicīgi gan profesionālos, gan ģimenes pienākumus (20). Demogrāfisko pārmaiņu kontekstā tas pozitīvi ietekmētu arī dzimstības līmeni (21). Turklāt bērna kopšanas atvaļinājums veicinās sieviešu līdzdalību aktīvā nodarbinātības dzīvē, kā arī vienlīdzīgu attieksmi pret abiem dzimumiem (22).

37.      Gramatiskās interpretācijas rezultātā secinātais, ka par katru dvīni pienākas atsevišķs bērna kopšanas atvaļinājums, ir īpaši piemērots iepriekš minēto Pamatnolīguma mērķu sasniegšanai. Tiesības uz trīs mēnešu ilgu bērna kopšanas atvaļinājumu, kas tiek piešķirtas par katru dvīni, dvīņu aprūpē īpaši noslogotajiem vecākiem vislabāk palīdz savienot viņu ģimenes un profesionālos pienākumus. Tās turklāt var mudināt vecākus, kas aprūpē dvīņus, – patiesībā to vēl aizvien galvenokārt dara mātes – neatteikties no savas profesionālās darbības, ņemot vērā ar dvīņu piedzimšanu saistītos izaicinājumus.

38.      Taču daži lietas dalībnieki iebilst, ka par dvīņiem rūpējas vienlaicīgi, tāpēc pietiekot dvīņu vecākiem piešķirt tikai vienu bērna kopšanas atvaļinājumu, lai izpildītu Pamatnolīguma mērķus.

39.      Šis iebildums galu galā nav atbalstāms. Interpretācija, kas atbilst Savienības tiesībās noteiktajam vienlīdzīgas attieksmes principam, aizliedz bērna kopšanas atvaļinājumu dvīņu piedzimšanas gadījumā piešķirt tikai vienu reizi.

40.      Jāatzīst, ka dvīņu aprūpes gadījumā rodas sinerģijas efekts. Tomēr dvīņu aprūpe prasa ievērojami vairāk pūļu un līdz ar to tā nevar tikt salīdzināta ar viena bērna aprūpi. Tā kā viņi ir viena vecuma, viņiem principā ir vienādas vajadzības, bet tās ir jāapmierina divkārši, un nav teikts, ka dvīņiem, piemēram, izsalkums vai miegs abiem būtu vienā laikā. Ja dvīņu vecākiem piešķirtu tikai vienu bērna kopšanas atvaļinājumu tāpat kā viena bērna vecākiem, šāda atšķirība netiktu ņemta vērā un tādējādi atšķirīgas situācijas tiktu nepieļaujami vērtētās vienādi.

41.      Turpinājumā tiks sniegti divi piemēri, lai ilustrētu, ka viena bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršana dvīņu gadījumā ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam.

42.      Komisija pareizi norāda, ka, ņemot vērā Pamatnolīguma modeli, bērna kopšanas atvaļinājumam nav uzreiz jāseko pēc grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma, bet to var izmantot arī vēlāk. Piemēram, 2. noteikuma 1. punktā ir noteikts laika posms, kura ietvaros dalībvalstis var paredzēt bērna kopšanas atvaļinājumu, proti, līdz bērna 8 gadu vecumam. Tas nozīmē, ka secīgi dzimušu bērnu gadījumā bērna kopšanas atvaļinājumu par pirmdzimto var izmantot arī pēc otrā bērna piedzimšanas.

43.      Arī šādā gadījumā vecāki, kas izmanto bērna kopšanas atvaļinājumu par vienu no bērniem, var rūpēties par abiem bērniem, bet tāpēc vien Pamatnolīgums nerada pamatu bērna kopšanas atvaļinājuma liegšanai par otro bērnu. Līdz ar to arguments par iespēju vienlaicīgi rūpēties par dvīņiem nevar ierobežojoši paredzēt tiesības uz vienu bērna kopšanas atvaļinājumu.

44.      Arī nākamais piemērs liecina pret viena bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršanu dvīņu gadījumā. Pamatojoties uz Pamatnolīguma modeli, saskaņā ar kuru 8 gadi ir iespējamais laika posms, kura ietvaros var izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu, vairāku bērnu vecāki var izlemt bērna kopšanas atvaļinājumu par vienu bērnu izmantot šī bērna mazuļa vecumā, lai intensīvāk piedalītos šajā bērna attīstības posmā, bet bērna kopšanas atvaļinājumu par otru bērnu izmantot, piemēram, pirmskolas vecumā, lai bērnam īpašu atbalstu sniegtu attiecīgi šajā vecumā. Šāda elastība tiktu liegta dvīņu vecākiem, ja viņiem par dvīņiem tiktu piešķirts tikai viens bērna kopšanas atvaļinājums. Arī šajā ziņā notiktu nepieļaujama nevienlīdzīga attieksme.

45.      Atbildot uz Grieķijas valdības argumentu tiesas sēdē, ka dvīņu gadījumā intensīvas aprūpes nepieciešamība beidzas vienlaicīgi un tāpēc piešķirams ir tikai viens bērna kopšanas atvaļinājums, jānorāda, ka saskaņā ar Grieķijas tiesībām bērna kopšanas atvaļinājumu var izmantot pirmo četru bērna dzīves gadu laikā. Tātad arī Grieķijas likumdevējs ir noteicis ilgāku laika posmu, kura ietvaros vecāki var izvēlēties bērna kopšanas atvaļinājumu. Dvīņu gadījumā viņiem šāda iespēja tiktu liegta, ja dvīņu vecākiem tiktu piešķirts tikai viens bērna kopšanas atvaļinājums.

46.      Turpinājumā vēl jāizvērtē viens Vācijas valdības iebildums. Tā norāda, ka tikai Pamatnolīguma par vecāku atvaļinājumu (23) jaunajā redakcijā ir ietverti noteikumi par tādiem īpašiem gadījumiem kā bērniem ar invaliditāti vai ilgstošu slimību. Tā 3. klauzulas 3. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm un/vai sociālajiem partneriem būtu jāizvērtē nepieciešamība pielāgot vecāku atvaļinājuma pieejamības nosacījumus un piemērošanas noteikumus tādu vecāku vajadzībām, kuru bērns ir ar invaliditāti vai ilgstošu slimību. Tā kā jaunajā redakcijā nav minēts īpašais vairāku bērnu piedzimšanas gadījums, Vācijas valdība no tā secina, ka šāda situācija nav reglamentēta ne vecajā, ne jaunajā direktīvas redakcijā. Taču nākotnē to var reglamentēt sociālie partneri.

47.      Šis arguments mani nepārliecina. Tas tāpēc, ka jaunajā Pamatnolīgumā klusēšanu attiecībā uz vairāku bērnu piedzimšanu var tikpat labi izmantot kā argumentu, ka vairāku bērnu piedzimšanai ir piemērojams sākotnējās Pamatnolīguma redakcijas 2. noteikuma 1. punkta vispārīgais regulējums par bērna kopšanas atvaļinājumu, kā tas pašreiz tiek apgalvots. Tādā gadījumā īpašs regulējums vispār nav vajadzīgs, ko arī var pamatot ar to, ka šis jautājums ir noklusēts jaunajā 2010. gada Pamatnolīguma redakcijā.

48.      Daži lietas dalībnieki turklāt atsaucas uz Komisijas priekšlikumu (24) grozījumiem Direktīvā 92/85/EEK (25) par maternitātes aizsardzību. Direktīva būtu jāgroza tādējādi, ka dalībvalstis tiek aicinātas veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka vairāku bērnu piedzimšanas gadījumā tiktu piešķirts papildu grūtniecības un dzemdību atvaļinājums. No fakta, ka šeit ir plānots atvaļinājuma pagarinājums, nevis divkāršošana, tomēr nevar izdarīt secinājumus attiecībā uz Pamatnolīguma par bērna kopšanas atvaļinājumu interpretāciju. Kā jau Komisija ir pareizi uzsvērusi tiesas sēdē, šīm divām direktīvām ir dažādi mērķi. Maternitātes direktīva galvenokārt aizsargā sievietes veselību (26), bet Direktīva par bērna kopšanas atvaļinājumu attiecas uz bērna aprūpi saistībā ar ģimenes un profesionālās dzīves saskaņošanu. Kamēr sievietes veselības aizsardzību pēc dvīņu piedzimšanas var pietiekami nodrošināt, vienkārši pagarinot grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, šādu iznākumu nevar vienkārši attiecināt uz prasībām, kas izriet no bērna kopšanas atvaļinājuma, kam ir citi mērķi.

49.      Lietas dalībnieki ir minējuši arī Tiesas judikatūru, kurā ir noteikts, ka Kopienu tiesībās garantēts atvaļinājums nevar ietekmēt tiesības izmantot citu atvaļinājumu, kas arī ir garantēts šajās tiesībās (27). Tomēr šie spriedumi attiecās uz atvaļinājumiem, kuriem bija dažādi mērķi, piemēram, spriedumā lietā Merino Gómez tie bija grūtniecības un dzemdību atvaļinājums un ikgadējais atvaļinājums (28). Savukārt šajā lietā nav pretnostatīti dažādi atvaļinājuma veidi. Tomēr var arī jautāt, vai šeit izskatāmajām tiesībām uz atvaļinājumu nav dažādi mērķi. Šajā ziņā var argumentēt, ka vienas tiesības uz atvaļinājumu ir paredzētas pirmā dvīņa aprūpei, bet otrās tiesības uz atvaļinājumu ir paredzētas otrā dvīņa aprūpei. Arī šādā ziņā tiesībām uz atvaļinājumu varētu būt dažādi mērķi. Izšķiroša nozīme būtu tam, cik plaši vai šauri jāsaprot “dažādu mērķu” jēdziens. Manuprāt, ievadā minētās judikatūras attiecināmība uz šo lietu nav galīgi jāizlemj, jo ir pietiekami argumenti, ka Pamatnolīguma 2. noteikuma 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka par katru bērnu neatkarīgi no tā, vai viņš ir dvīnis vai viens pats, jāpiešķir tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu.

50.      Visbeidzot ir jāpievēršas dalībvalstu pilnvarām Pamatnolīgumā paredzēto astoņu gadu robežās brīvi noteikt laika posmu, kura ietvaros var izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu. Šādas pilnvaras izriet no Pamatnolīguma 2. noteikuma 1. punkta. Šī noteikuma beigās vācu valodas redakcijā ir rakstīts: “Die genauen Bestimmungen sind von den Mitgliedstaaten und/oder Sozialpartnern festzulegen” [Konkrētus noteikumus nosaka dalībvalstis un/vai sociālie partneri]. No pirmā skatiena vācu valodas redakcijā nav skaidrs, uz ko šis teikums attiecas. Taču tas kļūst skaidrs, ielūkojoties Pamatnolīguma citu valodu redakcijās. Proti, tajās pēc astoņu gadu vecuma robežas minēšanas seko nevis jauns teikums, bet gan palīgteikums, kurā noteikts dalībvalstu pienākums definēt vecuma robežu, līdz kurai var izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu (29). Tātad dalībvalstīm un sociālajiem partneriem ir skaidri jānosaka laika posms, kas nepārsniedz astoņus gadus un kura ietvaros ir jāizmanto bērna kopšanas atvaļinājums.

51.      Ņemot vērā šīs dalībvalstu pilnvaras noteikt konkrētu bērna maksimālo vecumu, līdz kuram jāizmanto bērna kopšanas atvaļinājums, iedomājama arī iespēja noteikt, ka bērna kopšanas atvaļinājumu var izmantot tikai trīs mēnešu laikā pēc grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma. Teorētiski tad par katru dvīni pienāktos atsevišķas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu, bet praktiski vecākiem tiktu piešķirts tikai viens atvaļinājums, jo šāds atvaļinājums par abiem bērniem būtu jāizmanto vienlaicīgi. Izstrādājot bērna kopšanas atvaļinājuma izmantošanas laika posmu, dalībvalstis un/vai sociālie partneri ir paredzējuši plašu rīcības brīvību attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājuma izmantošanas datuma noteikšanu. Taču, izmantojot šo rīcības brīvību, dalībvalstīm ir jāraugās, lai netiktu ierobežota Pamatnolīguma lietderīgā iedarbība. Laika posma konkrēta izstrāde nedrīkst izraisīt, ka iznākumā vecākiem var arī nepiešķirt divus atsevišķus trīs mēnešus ilgus bērna kopšanas atvaļinājumus par dvīņiem, uz ko viņiem ir tiesības.

52.      Līdz ar to var izdarīt starpsecinājumu, ka saskaņā ar Pamatnolīgumu dvīņu vecākiem ir jāpiešķir tiesības uz diviem atsevišķiem vismaz trīs mēnešus ilgiem bērna kopšanas atvaļinājumiem.

3.     Par bērna kopšanas atvaļinājuma ilgumu, kas pārsniedz minimālās prasības

53.      Līdzšinējā iztirzājuma pamatā, kā jau minēts ievadā, ir trīs mēnešu bērna kopšanas atvaļinājums, kas Pamatnolīgumā ir noteikts kā minimālais atvaļinājuma ilgums.

54.      Vēl tikai jānoskaidro, kādas sekas izriet no šādas interpretācijas, ja dalībvalsts piešķir bērna kopšanas atvaļinājumu, kas pārsniedz minimālo ilgumu. Dalībvalstu piešķirtie bērna kopšanas atvaļinājumi būtiski atšķiras to ilguma ziņā: piemēram, Apvienotās Karalistes tiesībās ir paredzēts 13 nedēļu bērna kopšanas atvaļinājums, Grieķijas tiesībās civildienesta ierēdņiem šāds atvaļinājums ir deviņi mēneši, citās dalībvalstīs trīs gadi (piemēram, Vācijā, Francijā, Lietuvā, Spānijā un Čehijas Republikā (30)).

55.      Tādēļ jāuzdod jautājums, vai dvīņu gadījumā jādivkāršo ir bērna kopšanas atvaļinājums, kas valsts tiesībās ir paredzēts par vienu bērnu.

56.      Atbildot uz šo jautājumu, jāņem vērā konstatējums, ka Pamatnolīgumā ir paredzētas tikai minimālās prasības (31). Pamatnolīgumā ir noteikts, ka dalībvalstij par katru bērnu ir jāparedz vismaz trīs mēnešus ilgs bērna kopšanas atvaļinājums. Ja dalībvalsts izlemj piešķirt ilgāku bērna kopšanas atvaļinājumu, tai šajā ziņā ir plaša rīcības brīvība. Taču arī šāds atvaļinājums, kas pārsniedz minimālo ilgumu, principā ir jāpiešķir ar tādiem pašiem nosacījumiem personām, uz kurām attiecas direktīva, izņemot, ja atšķirīga attieksme ir objektīvi attaisnojama (32).

57.      Ja dalībvalsts ievieš ilgāku bērna kopšanas atvaļinājumu, tās rīcības brīvība attiecas ne tikai uz lielāku bērna kopšanas atvaļinājuma absolūto ilgumu par katru bērnu. Piešķirot ilgāku bērna kopšanas atvaļinājumu, dalībvalsts var izstrādāt arī noteikumus par to, kā laika ziņā savietojamas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu par dažādiem bērniem. Tas izriet no Pamatnolīguma jēgas un mērķa veicināt ģimenes un profesionālās dzīves saskaņošanu. Šajā ziņā atšķirīga attieksme viena bērna piedzimšanas gadījumā var būt objektīvi attaisnota. Apvienotā Karaliste tiesas sēdē attiecīgi apgalvoja, ka ilgāka bērna kopšanas atvaļinājuma gadījumā nevienlīdzīgu attieksmi var attaisnot, bet tas primāri ir jāizvērtē pašām dalībvalstīm.

58.      Īpaši jau ilgāka bērna kopšanas atvaļinājuma gadījumā, kā pareizi apgalvojušas Igaunijas un Vācijas valdības, var rasties situācija, ka, vairākkārt piešķirot pilnu bērna kopšanas atvaļinājumu, izveidojas tik ilgs nepārtraukts bērna kopšanas atvaļinājums, ka šāds bērna kopšanas atvaļinājums vairs neveicina izvirzītā mērķa par atgriešanos profesionālajā dzīvē sasniegšanu, bet gan drīzāk rada pretēju efektu vai katrā ziņā ievērojami apgrūtina atgriešanos. Šajā ziņā Pamatnolīguma vispārīgo apsvērumu 6. punktā ir uzsvērts, ka darba un ģimenes dzīves saskaņošanas pasākumos būtu jāņem vērā gan uzņēmumu, gan dara ņēmēju vajadzības.

59.      Turklāt nav acīmredzams, ka dvīņu aprūpes īpašā sloga dēļ būtu vajadzīgs vairākkārtējs bērna kopšanas atvaļinājums arī tad, ja viena bērna gadījumā šāds atvaļinājums ir ilgāks nekā Savienības tiesībās paredzētais minimālais trīs mēnešu bērna kopšanas atvaļinājums. Šādā gadījumā daudz lielāka nozīmē var būt faktam, ka dvīņu aprūpe ir saistīta ar sinerģijas efektu. Jo ilgāks ir bērna kopšanas atvaļinājums par vienu bērnu, jo vairāk tas izlīdzina ar dvīņu aprūpi saistītās papildu pūles, ko būtu grūti kompensēt minimālajā trīs mēnešu atvaļinājumā.

60.      Līdz ar to ir jākonstatē, ka arī tad, ja dalībvalstī ir paredzēts ilgāks bērna kopšanas atvaļinājums nekā Pamatnolīgumā noteiktais minimālais trīs mēnešu atvaļinājums, bērna kopšanas atvaļinājums vecākiem principā pienākas par katru dvīni. Tomēr vienlīdzīgas attieksmes princips neprasa, lai bērna kopšanas atvaļinājums, kas ir ilgāks par minimālajiem trim mēnešiem, tiktu mehāniski divkāršots, bet gan, ņemot vērā Pamatnolīguma jēgu un mērķus, noteikumi par atvaļinājuma ilguma pielāgojumiem, saskaņā ar kuriem tiek samazināts divkāršs bērna kopšanas atvaļinājums, var būt attaisnoti. Vajadzīgie pielāgojumi dalībvalstīm ir jāveic, ievērojot Pamatnolīgumā izvirzīto mērķi par ģimenes un profesionālās dzīves saskaņošanas veicināšanu.

61.      Grieķijas likumdevējs nav noteicis skaidru ilguma pielāgojuma noteikumu dvīņu piedzimšanas gadījumā. Tāpēc iesniedzējtiesai būs jāpārbauda, vai, interpretējot valsts tiesības, var konstatēt šādu pielāgojuma noteikumu, kas atbilst iepriekš minētajiem kritērijiem. Ja tas tā nav, ir jāpiemēro no direktīvas izrietošais princips, ka bērna kopšanas atvaļinājums ir divkāršojams.

VI – Secinājumi

62.      Ņemot vērā iepriekš minēto, iesaku Tiesai atbildēt Dioikitiko Efeteio Thessalonikis šādi:

1.      1995. gada 14. decembrī noslēgtā Pamatnolīguma par bērna kopšanas atvaļinājumu, kas pievienots Padomes 1996. gada 3. jūnija Direktīvai 96/34/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu redakcijā, kas grozīta ar Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvu 97/75/EK, 2. noteikuma 1. punkts nav jāinterpretē tādējādi, ka tas bērniem piešķir individuālas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu.

2.      1995. gada 14. decembrī noslēgtā Pamatnolīguma par bērna kopšanas atvaļinājumu, kas pievienots Padomes 1996. gada 3. jūnija Direktīvai 96/34/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu redakcijā, kas grozīta ar Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvu 97/75/EK, 2. noteikuma 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka darba ņēmējiem – gan vīriešiem, gan sievietēm – ir individuālas tiesības uz vismaz trīs mēnešus ilgu bērna kopšanas atvaļinājumu par katru dvīni.

---

1 – Oriģinālvaloda – vācu.

---

2 – Padomes 1996. gada 3. jūnija Direktīva 96/34/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu (OV L 145, 4. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvu 97/75/EK (OV 1998, L 10, 24. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 96/34” vai “Direktīva par bērna kopšanas atvaļinājumu”). Padomes 2010. gada 8. marta Direktīva 2010/18/ES, ar ko īsteno pārskatīto BUSINESSEUROPE, UEAPME, CEEP un ETUC pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu un atceļ Direktīvu 96/34/EK, ir jātransponē vēlākais 2012. gada 8. martā, tāpēc šai lietai nav piemērojama. Tajā turklāt nav atbilstošu grozījumu, lai sniegtu atbildi uz šeit uzdotajiem jautājumiem.

---

3 – Pamatnolīguma preambulas pirmā daļa.

---

4 – Skat. Pamatnolīguma vispārīgo apsvērumu 4. punktu.

---

5 – Saloniku Administratīvā apelācijas tiesa.

---

6 – Valsts padome.

---

7 – Dioikitiko Efeteio Athinon un Dioikitiko Efeteio Thessalonikis.

---

8 – 2008. gada 15. aprīļa spriedums lietā C‑268/06 Impact (Krājums, I‑2483. lpp., 58. punkts, kurā ir atsauce uz maniem 2008. gada 9. janvāra secinājumiem šajā lietā, 87. punkts).

---

9 – Šajā ziņā skat. 2006. gada 4. jūlija spriedumu lietā C‑212/04 Adeneler (Krājums, I‑6057. lpp., 54. un nākamie punkti) un 2006. gada 7. septembra spriedums lietā C‑180/04 Vassallo (Krājums, I‑70251. lpp., 32. punkts).

---

10 – Skat. 1997. gada 2. oktobra spriedumu lietā C‑1/95 Gerster (Recueil, I‑5253. lpp., 18. punkts).

---

11 – Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīva 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem (OV L 39, 40. lpp.).

---

12 – Padomes 1975. gada 10. februāra Direktīva 75/117/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu, ievērojot principu par vienlīdzīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm (OV L 45, 19. lpp.).

---

13 – 1985. gada 21. maija spriedums lietā 248/83 Komisija/Vācija (Recueil, 1459. lpp., 16. punkts).

---

14 – Pamatnolīguma vispārīgo apsvērumu 4. un 7. punkts un preambulas pirmā daļa.

---

15 – 2005. gada 14. aprīļa spriedums lietā C‑519/03 Komisija/Luksemburga (Krājums, I‑3067. lpp., 46. punkts).

---

16 – Franču valodā rakstīts: “naissance d’un enfant [..] pour pouvoir s’occuper de cet enfant”; angļu valodā: “the birth of a child [..] to enable them to take care of that child”; grieķu valodā: “λόγω γέννησης ή υιοθεσίας παιδιού [..] ώστε να μπορέσουν να ασχοληθούν με το παιδί αυτό”.

---

17 – Iepriekš minēts 15. zemsvītras piezīmē.

---

18 – Turpat, 47. punkts.

---

19 – Skat. Pamatnolīguma 1. noteikuma 1. punktu.

---

20 – Skat. Pamatnolīguma vispārīgo apsvērumu 4. punktu.

---

21 – Skat. Pamatnolīguma vispārīgo apsvērumu 7. punktu.

---

22 – Pamatnolīguma vispārīgo apsvērumu 4. un 7. punkts un preambulas pirmā daļa.

---

23 – Ietverts iepriekš 2. zemsvītras piezīmē minētās Direktīvas 2010/18/ES pielikumā.

---

24 – COM(2008) 637, galīgā redakcija.

---

25 – Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīva 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (desmitā atsevišķā direktīva Direktīvas 89/391/EEK 16. panta 1. punkta nozīmē; OV L 348, turpmāk tekstā – “Maternitātes direktīva”).

---

26 – Skat. iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Komisija/Luksemburga, 32. punkts.

---

27 – 2009. gada 20. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑350/06 un C‑520/06 Schulz-Hoff (Krājums, I‑179. lpp., 26. punkts), 2004. gada 18. marta spriedums lietā C‑342/01 Merino Gómez (Recueil, I‑2605. lpp., 32. un 33. punkts), iepriekš 15. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Komisija/Luksemburga, 33. punkts, un 2007. gada 20. septembra spriedums lietā C‑116/06 Kiiski (Krājums, I‑7643. lpp., 56. punkts).

---

28 – Iepriekš 27. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā MerinoGómez.

---

29 – Skat., piemēram, redakciju franču valodā (“[..] au moins trois mois jusqu’à un âge déterminé pouvant aller jusqu’à huit ans, à définir par les États membres et/ou les partenaires sociaux”), angļu valodā (“[..] for at least three months until a given age up to 8 years to be defined by Member States and/or management and labour”) vai grieķu valodā (“[..] τουλάχιστον επί τρεις μήνες, μέχρι μιας ορισμένης ηλικίας, η οποία μπορεί να φθάσει μέχρι τα 8 έτη και προσδιορίζεται από τα κράτη μέλη ή/και τους κοινωνικούς εταίρους”).

---

30 – Vācijā katram no vecākiem, līdz bērnam aprit pilni trīs gadi, citās dalībvalstīs abiem vecākiem kopā.

---

31  Skat. Direktīvas 96/34 preambulas desmito apsvērumu.

---

32 – Skat. ģenerāladvokāta Ticano [Tizzano] 2005. gada 18. janvāra secinājumus lietā C‑519/03 Komisija/Luksemburga (Krājums, I‑3067. lpp., 49. punkts).

ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [Juliane Kokott] VIEDOKLIS,

sniegts 2010. gada 7. jūlijā ¹(1)

Lieta C‑149/10

Zoi Chatzi

pret

Ypourgos Oikonomikon

(Dioikitiko Efeteio Thessalonikis (Grieķija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Direktīva 96/34/EK – Bērna kopšanas atvaļinājums – Piešķiramā bērna kopšanas atvaļinājuma ilgums dvīņu piedzimšanas gadījumā

I –    Ievads

1.        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Pamatnolīguma attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu, kas ir ieviests ar Direktīvu 96/34/EK (2), interpretāciju.

2.        Šajā lietā ir jānoskaidro, cik ilgs bērna košanas atvaļinājums dalībvalstīm ir jāpiešķir dvīņu piedzimšanas gadījumā. Vai par katru dvīni ir jāparedz atsevišķs bērna kopšanas atvaļinājums? Vai arī Pamatnolīguma prasībām atbilstoši ir tas, ka dvīņu piedzimšana netiek skatīta citādāk kā viena bērna piedzimšana un jāpiešķir tikai viens bērna kopšanas atvaļinājums?

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Eiropas Savienības tiesības

3.        Ar Direktīvu 96/34/EK tiek īstenots Pamatnolīgums par bērna kopšanas atvaļinājumu, kas 1995. gada 14. decembrī tika noslēgts starp galvenajiem Eiropas sociālajiem partneriem (Eiropas darba devēju savienību – UNICE, Uzņēmumu ar valsts kapitāla daļu Eiropas Centru – CEEP un Eiropas Arodbiedrību konfederāciju – EAK), kas ir pievienots šīs direktīvas pielikumā.

4.        Pamatnolīgums par bērna kopšanas atvaļinājumu paredz ieviest minimālās prasības attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu, jo Eiropas sociālie partneri to uzskata par svarīgu līdzekli, lai saskaņotu ģimenes dzīvi ar darbu un veicinātu vienādas iespējas un vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm (3).

5.        Pamatnolīguma pamatā ir ideja, ka Kopienas Hartas par sociālajām pamattiesībām 16. punktā, kas attiecas uz vienlīdzīgu attieksmi, ir noteikts, ka būtu jāizstrādā pasākumi, lai dotu iespēju vīriešiem un sievietēm saskaņot viņu profesionālos un ģimenes pienākumus (4).

6.        Pamatnolīguma 2. noteikums ir formulēts šādi:

“1.      Ievērojot 2.2. punktu, šis nolīgums piešķir darba ņēmējiem – gan vīriešiem, gan sievietēm – individuālas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu saistībā ar bērna piedzimšanu vai adopciju, lai dotu viņiem iespēju vismaz trīs mēnešus rūpēties par šo bērnu līdz attiecīgam vecumam, nepārsniedzot 8 gadus, kurš jānosaka dalībvalstīm un/vai darba devējiem un darba ņēmējiem.

2.      Lai veicinātu iespēju vienlīdzību un vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm, šā nolīguma puses uzskata, ka saskaņā ar otrā noteikuma 1. punktu paredzētās tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu principā būtu jāpiešķir kā tālāk nenododamas.

3.      Bērna kopšanas atvaļinājuma pieejamības nosacījumus un sīki izstrādātus noteikumus tā piemērošanai nosaka dalībvalstu likumos un/vai koplīgumā, ciktāl tajos ievērotas šajā nolīgumā izvirzītās minimālās prasības. Dalībvalstis un/vai darba devēji un darba ņēmēji var:

a)      izlemt, vai bērna kopšanas atvaļinājumu piešķir, pamatojoties uz pilnu darba laiku vai nepilnu darba laiku, pa daļām vai summētā darba laika veidā;

b)      piešķirt tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu atkarībā no nostrādātā laika cenza un/vai darba stāža cenza, kas nedrīkst pārsniegt vienu gadu;

c)      pielāgot bērna kopšanas atvaļinājuma pieejamības nosacījumus un sīki izstrādātus piemērošanas noteikumus īpašajiem adopcijas apstākļiem;

[..].”

7.        Pamatnolīguma 4. noteikuma 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis var piemērot vai ieviest labvēlīgākus noteikumus par šajā nolīgumā izklāstītajiem noteikumiem.”

8.        Pamatnolīguma 4. noteikuma 6. punktā par šī nolīguma interpretāciju ir noteikts:

“Neskarot Komisijas, valstu tiesu un Eiropas Kopienu Tiesas attiecīgo lomu, Komisijai visi jautājumi, kas saistīti ar šā nolīguma interpretāciju Eiropas līmenī, [vispirms] būtu jānodod parakstītājām pusēm atzinuma sniegšanai.”

B –    Valsts tiesības

9.        Direktīvas 96/34 noteikumi Grieķijas tiesībās attiecībā uz civildienestā nodarbinātām personām ir transponēti ar Likuma par “Kodeksu attiecībā uz pārvaldes iestāžu ierēdņu un publisko tiesību juridisko personu ierēdņu tiesisko stāvokli” (Likums 3528/2007) 53. pantu (ar virsrakstu “Atvieglojumi ierēdņiem, kuriem ir ģimenes pienākumi”), un šajā pantā ir noteikts:

“[..] (2) Ierēdņu, kuri ir vecāki bērnam, darba laiks tiek samazināts par divām stundām dienā, ja viņu bērnu vecums ir līdz diviem gadiem, un par vienu stundu, ja viņu bērni ir vecumā no diviem līdz četriem gadiem. Ierēdņiem, kuri ir vecāki bērnam, ir tiesības uz deviņu mēnešu apmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu, lai audzinātu savu bērnu, ja vien viņi nav izvēlējušies iepriekšējā daļā paredzēto samazināto darba laiku. Ja vecāks ir neprecēts, atraitnis vai šķīries vai arī vecākam ir vismaz 67 % invaliditāte, pirmajā daļā samazinātais darba laiks vai otrajā daļā minētais atvaļinājums tiek attiecīgi pagarināts par sešiem vai vienu mēnesi. Ja piedzimst ceturtais bērns, samazinātais darba laiks tiek pagarināts vēl uz diviem gadiem. [..]”

10.      Iesniedzējtiesa norāda, ka bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršana dvīņu piedzimšanas gadījumā nav īpaši reglamentēta valsts tiesību sistēmā.

III – Fakti un pamata tiesvedība

11.      Prasītāja pamata prāvā Z. Hadzi [Z. Chadzi] ir ierēdne Saloniku Pirmajā nodokļu iestādē. 2007. gada 21. maijā viņai piedzima dvīņi. Darba devējs viņai piešķīra apmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu no 2007. gada 20. septembra uz deviņiem mēnešiem, kā tas ir paredzēts Grieķijas tiesībās attiecībā uz civildienestā nodarbinātām personām.

12.      2009. gada 30. janvārī Z. Hadzi lūdza piešķirt otru tādu pašu bērna kopšanas atvaļinājumu, sākot no 2009. gada 1. marta. Viņa apgalvoja, ka dvīņu piedzimšanas gadījumā viņai ir tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu par katru dvīni. Šis lūgums tika noraidīts 2009. gada 14. maijā. Z. Hadzi šo lēmumu pārsūdzēja iesniedzējtiesā – Dioikitiko Efeteio Thessalonikis (5).

13.      Iesniedzējtiesa norāda, ka Symvoulio tis Epikrateias (6) Grieķijas tiesību normu par bērna kopšanas atvaļinājumu attiecībā uz brāļiem un māsām, kas nav dvīņi, interpretē tādējādi, ka vecākiem ir tiesības uz atsevišķu deviņu mēnešu bērna kopšanas atvaļinājumu par katru bērnu ģimenē. Šajā ziņā divas administratīvās apelācijas tiesas (7) ir nospriedušas, ka speciālu normu trūkuma dēļ arī dvīņu piedzimšanas gadījumā par katru dvīni ir jāpiešķir atsevišķs bērna kopšanas atvaļinājums. Grieķijas Valsts Padome tomēr tam nepiekrita.

IV – Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība Tiesā

14.      Ar 2010. gada 17. februāra rīkojumu, ko Tiesa saņēmusi 2010. gada 29. martā, iesniedzējtiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus jautājumus:

“1)      Vai var uzskatīt, ka ar Pamatnolīguma attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu 2. noteikuma 1. punktu, lasot to kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. pantu, kas attiecas uz bērnu tiesībām, un ņemot vērā augsto aizsardzības pakāpi, kas šīm tiesībām tiek piešķirta saskaņā ar Pamattiesību hartu, tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu rodas arī bērnam, kā rezultātā viena bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršana dvīņu piedzimšanas gadījumā ir uzskatāma par Pamattiesību hartas 21. panta pārkāpumu, jo tiek radīta diskriminācija dzimšanas dēļ un pretēji samērīguma principam tiek ierobežotas piedzimušo dvīņu tiesības?

Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir noliedzoša:

2)      vai Pamatnolīguma attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu 2. noteikuma 1. punktā minētais jēdziens “piedzimšana” ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka attiecībā uz strādājošiem vecākiem tiek radītas divkāršas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu, pamatojoties uz to, ka dvīņu grūtniecības rezultātā notiek divas sekojošas piedzimšanas (dvīņi), vai arī bērna kopšanas atvaļinājums tiek piešķirts tikai par pašu piedzimšanas faktu neatkarīgi no piedzimušo bērnu skaita un šajā pēdējā minētajā gadījumā netiek pārkāpta Hartas 20. pantā paredzētā vienlīdzība likuma priekšā?”

15.      Ar 2010. gada 12. maija rīkojumu Tiesas priekšsēdētājs apmierināja iesniedzējtiesas pieteikumu par paātrināto procesu saskaņā ar Tiesas Reglamenta 62. panta a) punktu. Tiesvedībā Tiesā rakstveida apsvērumus un vēlāk 2010. gada 7. jūlija tiesas sēdē mutvārdu apsvērumus sniedza Igaunijas, Grieķijas, Polijas, Čehijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Eiropas Komisija. Turklāt rakstveida apsvērumus iesniedza arī Vācijas un Kipras valdības.

V –    Vērtējums

A –    Ievada apsvērumi

1.      Tiesas interpretācijas kompetences apjoms

16.      Vispirms īsi jāizskata, kādā apjomā Tiesai ir kompetence interpretēt attiecīgo strīdīgo Pamatnolīgumu. Vācijas valdība uzsver, ka Pamatnolīguma interpretācijā īpaša uzmanība ir jāvelta sociālo partneru gribai, jo citādi tiktu aizskartas viņu tiesības, kas ir atzītas ar Pamatbrīvību hartas 28. pantu un LESD 155. pantu.

17.      Sociālo partneru nozīme Pamatnolīguma interpretācijā ir izteikta arī šī nolīguma 4. noteikuma 6. punktā. Tajā ir teikts, ka “Komisijai visi jautājumi, kas saistīti ar šā nolīguma interpretāciju Eiropas līmenī, [vispirms] būtu jānodod parakstītājām pusēm atzinuma sniegšanai.”

18.      Taču no tā nevar secināt, ka Tiesas interpretācijas kompetence ir ierobežota, ja Pamatnolīguma parakstītājas puses šādu atzinumu nav sniegušas.

19.      Tiesai saskaņā ar LESD 267. pantu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvaros ir jāinterpretē direktīvas. Pamatnolīgumu, kas ir iekļauts Direktīvas 96/34 pielikumā, patiešām ir noslēguši sociālie partneri, bet tas saskaņā ar Direktīvas 96/34 1. pantu ir kļuvis par direktīvas neatņemamu sastāvdaļu un ieguvis tādu pašu juridisku raksturu (8). Pamatnolīguma 4. noteikuma 6. punktā ir skaidri noteikts, ka tas ir piemērojams, “neskarot [..] Tiesas [..] lomu”. Tādēļ Tiesas interpretācijas kompetences apjoms attiecībā uz Pamatnolīgumu neatšķiras no Tiesas vispārīgās kompetences interpretēt pārējos direktīvu noteikumus. Turklāt šādu Tiesas interpretācijas kompetenci, kas izriet no primārajām tiesībām, nevar vienkārši ierobežot ar tādu direktīvā paredzētu normu kā Pamatnolīguma 4. noteikuma 6. punkts.

2.      Direktīvas 96/34 piemērojamība ierēdņiem

20.      Tā kā prasītāja pamata lietā ir ierēdne, iesākumā ir jānorāda, ka arī ierēdņi var būt to personu lokā, kam ir piemērojama Direktīva 96/34 un tās pielikumā pievienotais Pamatnolīgums.

21.      Tomēr Pamatnolīguma 1. noteikuma 2. punktā ir noteikts, ka šis nolīgums ir piemērojams visiem darba ņēmējiem, un tas varētu neiekļaut ierēdņus. Taču ne direktīva, ne Pamatnolīgums neietver nevienu norādi, kas ļautu uzskatīt, ka to piemērošanas jomā ietilpst tikai darba līgumi starp privātā sektora darba devējiem un darbiniekiem, tāpēc tie attiecas arī uz publisko sektoru (9). Arī darba ņēmēja jēdzienu, kas ir noteikts EKL 141. pantā (tagadējais LESD 157. pants, vienāda darba samaksa vīriešiem un sievietēm), Tiesa ir interpretējusi plaši, ietverot tajā arī ierēdņus (10). Tiesa šajā ziņā balstījās uz ideju, ka tajā normā noteiktais vienādas darba samaksas princips ir viens no Kopienas pamatiem un ka tādēļ publisko sektoru nevar izņemt no tā piemērošanas jomas. Tāpat arī attiecībā uz Direktīvu 76/207/EEK (11) un Direktīvu 75/117/EEK (12) Tiesa ir nospriedusi, ka atbilstoši tajās noteiktajam vienlīdzīgas attieksmes principam pret vīriešiem un sievietēm tām ir vispārēja nozīme (13). Tā kā Direktīvai 96/34 arī ir jāveicina vienlīdzīga attieksme pret vīriešiem un sievietēm (14), tad arī šeit “darba ņēmēja” jēdziens ir jāsaprot plaši, ietverot arī ierēdņus.

B –    Pirmais jautājums

22.      Iesniedzējtiesa ar savu pirmo jautājumu vēlas noskaidrot, vai Pamatnolīguma 2. noteikuma 1. punkts piešķir bērniem individuālas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu un vai tādējādi atteikums piešķirt otru bērna kopšanas atvaļinājumu dvīņu piedzimšanas gadījumā ir uzskatāms par dvīņu tiesību pārkāpumu.

23.      Visi lietas dalībnieki uz šo jautājumu pamatoti sniedz noliedzošu atbildi. Pamatnolīguma tekstā nav nevienas norādes, kas ļautu secināt, ka bērnam ir individuālas tiesības. Ar Pamatnolīgumu individuālas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu tiek piešķirtas tikai vecākiem. Tas skaidri izriet no Pamatnolīguma 2. noteikuma 1. punkta formulējuma. Tajā ir skaidri noteikts, ka darba ņēmējiem – gan vīriešiem, gan sievietēm – tiek piešķirtas individuālas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu.

24.      Šādu gramatisku interpretāciju apstiprina arī teleoloģiski apsvērumi. Saskaņā ar Pamatnolīguma preambulu un 1. noteikuma 1. punktu bērna kopšanas atvaļinājuma mērķis un jēga ir veicināt ģimenes un profesionālo pienākumu saskaņošanu strādājošiem vecākiem, kā arī veicināt vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm. Pamatnolīgumā ar šādu mērķi tiek piešķirtas individuālas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu strādājošiem vecākiem un tādējādi ar to tiek reglamentētas vecāku un viņu darba devēju attiecības (15). Bērna atsevišķas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu turklāt nav vajadzīgas, lai sasniegtu mērķi, kas paredz ģimenes un profesijas labāku saskaņošanu.

25.      Citādāka Pamatnolīguma interpretācija neizriet arī no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 24. panta, uz kuru atsaukusies iesniedzējtiesa. Tajā ir noteikts, ka bērniem ir tiesības uz viņu labklājībai nepieciešamo aizsardzību un gādību. Taču šīs tiesības uz aizsardzību un gādību neprasa, lai bērniem būtu pašiem savas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršanu viņu vecākiem. Pilnīgi pietiek, ja šādas tiesības ir pašiem vecākiem, kas galu galā paši lemj par bērnu aprūpes veidu un kas var arī izvēlēties bērnu aprūpi un labklājību nodrošināt citā veidā, nevis izmantojot tikai bērna kopšanas atvaļinājumu.

C –    Otrais jautājums

26.      Iesniedzējtiesa ar otro jautājumu būtībā vēlas noskaidrot, vai saskaņā ar Pamatnolīgumu par katru dvīni jāpiešķir atsevišķs bērna kopšanas atvaļinājums vai arī Pamatnolīguma noteikumiem atbilstoši ir tas, ka dvīņu piedzimšana tiek vērtētā tāpat kā viena bērna piedzimšana un ka piešķirams ir tikai viens bērna kopšanas atvaļinājums.

27.      Šis jautājums rodas arī vairāku bērnu piedzimšanas gadījumā (trīnīši, četrīši utt.). Tā kā pamata lieta attiecas tikai uz dvīņu piedzimšanu, turpinājumā pievērsīšos tikai šādai situācijai.

1.      Pamatnolīguma 2. noteikuma 1. punkta interpretācija

28.      Pamatnolīguma 2. noteikuma 1. punktā ir noteikts, ka darba ņēmējiem – gan vīriešiem, gan sievietēm – ir “individuālas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu saistībā ar bērna piedzimšanu vai adopciju, lai dotu viņiem iespēju vismaz trīs mēnešus rūpēties par šo bērnu”. Līdzīgi formulēts ir arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 33. panta 2. punkts, kurā tostarp ir noteikts, ka, “lai būtu iespējams apvienot ģimenes dzīvi un darbu, ikvienam ir [..] tiesības uz [..] bērna kopšanas atvaļinājumu pēc bērna piedzimšanas vai bērna adoptēšanas”.

29.      Turpmākie apsvērumi par šīs normas izpratni vispirms attiecas tikai uz direktīvā noteikto minimālo trīs mēnešu bērna kopšanas atvaļinājumu. Pēc tam otrajā daļā tiks noskaidrots, kādas sekas izriet no apstākļa, ja dalībvalsts paredz ilgāku bērna kopšanas atvaļinājumu.

30.      Apvienotās Karalistes un Kipras valdības pareizi norāda, ka vienskaitļa lietojums (“bērna piedzimšana”, “rūpēties par šo bērnu”) liecina, ka tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu ir par katru bērnu atsevišķi (16). Pamatnolīgumā nav vispārīgi teikts, ka bērna kopšanas atvaļinājums ir domāts “bērnu aprūpei”, bet gan tiesības uz atvaļinājumu tiek piešķirtas individuāli par konkrētu bērnu, proti, “šo bērnu”, ar kura piedzimšanu šīs tiesības ir saistītas. Tas ir jāsaprot tādējādi, ka katra bērna piedzimšana ļauj rasties atsevišķām tiesībām uz vismaz trīs mēnešu ilgu bērna kopšanas atvaļinājumu.

31.      Tādēļ Pamatnolīguma teksts ļauj saprast, ka dvīņu piedzimšanas gadījumā atsevišķas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu pienākas par katru dvīni.

32.      Pārējo lietas dalībnieku uzskats, ka tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu ir saistītas tikai ar “piedzimšanas” faktu neatkarīgi no dzimušo bērnu skaita, nav pārliecinošs. Manuprāt, šāda izpratne nevar balstīties uz Pamatnolīguma 2. noteikuma 1. punkta formulējumu. Tas tāpēc, ka tajā runa nav par bērna kopšanas atvaļinājumu pēc piedzimšanas, bet gan par “bērna piedzimšanu”, lai dotu iespēju rūpēties “par šo bērnu”. Normas tekstā galvenā uzmanība ir veltīta nevis piedzimšanai, bet gan attiecīgajam bērnam, un tā ir balstīta uz principu, ka bērna kopšanas atvaļinājums ir jāpiešķir par katru bērnu.

33.      Šādu interpretāciju, saskaņā ar kuru 2. noteikuma 1. punkts attiecas nevis uz piedzimšanu, neatkarīgi no dzimušo bērnu skaita, bet gan uz piedzimušajiem bērniem, apstiprina Tiesas spriedums lietā Komisija/Luksemburga (17). Tiesa minētajā spriedumā attiecībā uz Direktīvas par bērna kopšanas atvaļinājumu piemērošanu laikā ir skaidri nospriedusi, ka tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu ir arī tad, ja bērns ir piedzimis, pirms direktīva stājusies spēkā. Tiesa to pamatoja tādējādi, ka tiesību uz bērna kopšanas atvaļinājumu pamatojumā galvenā nozīme ir nevis piedzimšanai un tās datumam, bet gan tikai bērna esamībai pieteikuma iesniegšanas datumā (18). Ja galvenais kritērijs ir bērns, nevis piedzimšana, tad šķiet nepieļaujami izvirzīt principu, ka par katru piedzimšanu neatkarīgi no dzimušo bērnu skaita tiesības ir tikai uz vienu bērna kopšanas atvaļinājumu. Drīzāk jāņem vērā abi dvīņu bērni, kas savukārt liek atzīt divas atsevišķas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu.

34.      Starpsecinājumā ir jākonstatē, ka Pamatnolīguma 2. noteikuma 1. punktā, ņemot vērā tā formulējumu, par katra bērna piedzimšanu ir paredzētas atsevišķas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu. No Pamatnolīguma teksta nevar secināt, ka dvīņu piedzimšanas gadījumā būtu jārīkojas citādāk.

2.      Teleoloģiska interpretācija

35.      Pamatnolīguma jēga un mērķis neliecina par to, ka no teksta iegūtā interpretācija būtu jāierobežo.

36.      Pamatnolīguma mērķis ir veicināt ģimenes un profesionālās dzīves saskaņošanu, sniedzot vecākiem iespēju noteiktā laika posmā pašiem rūpēties par saviem bērniem, bet neradot viņiem nelabvēlīgas sekas profesionālā jomā (19). Vecākiem jābūt iespējai uzņemties vienlaicīgi gan profesionālos, gan ģimenes pienākumus (20). Demogrāfisko pārmaiņu kontekstā tas pozitīvi ietekmētu arī dzimstības līmeni (21). Turklāt bērna kopšanas atvaļinājums veicinās sieviešu līdzdalību aktīvā nodarbinātības dzīvē, kā arī vienlīdzīgu attieksmi pret abiem dzimumiem (22).

37.      Gramatiskās interpretācijas rezultātā secinātais, ka par katru dvīni pienākas atsevišķs bērna kopšanas atvaļinājums, ir īpaši piemērots iepriekš minēto Pamatnolīguma mērķu sasniegšanai. Tiesības uz trīs mēnešu ilgu bērna kopšanas atvaļinājumu, kas tiek piešķirtas par katru dvīni, dvīņu aprūpē īpaši noslogotajiem vecākiem vislabāk palīdz savienot viņu ģimenes un profesionālos pienākumus. Tās turklāt var mudināt vecākus, kas aprūpē dvīņus, – patiesībā to vēl aizvien galvenokārt dara mātes – neatteikties no savas profesionālās darbības, ņemot vērā ar dvīņu piedzimšanu saistītos izaicinājumus.

38.      Taču daži lietas dalībnieki iebilst, ka par dvīņiem rūpējas vienlaicīgi, tāpēc pietiekot dvīņu vecākiem piešķirt tikai vienu bērna kopšanas atvaļinājumu, lai izpildītu Pamatnolīguma mērķus.

39.      Šis iebildums galu galā nav atbalstāms. Interpretācija, kas atbilst Savienības tiesībās noteiktajam vienlīdzīgas attieksmes principam, aizliedz bērna kopšanas atvaļinājumu dvīņu piedzimšanas gadījumā piešķirt tikai vienu reizi.

40.      Jāatzīst, ka dvīņu aprūpes gadījumā rodas sinerģijas efekts. Tomēr dvīņu aprūpe prasa ievērojami vairāk pūļu un līdz ar to tā nevar tikt salīdzināta ar viena bērna aprūpi. Tā kā viņi ir viena vecuma, viņiem principā ir vienādas vajadzības, bet tās ir jāapmierina divkārši, un nav teikts, ka dvīņiem, piemēram, izsalkums vai miegs abiem būtu vienā laikā. Ja dvīņu vecākiem piešķirtu tikai vienu bērna kopšanas atvaļinājumu tāpat kā viena bērna vecākiem, šāda atšķirība netiktu ņemta vērā un tādējādi atšķirīgas situācijas tiktu nepieļaujami vērtētās vienādi.

41.      Turpinājumā tiks sniegti divi piemēri, lai ilustrētu, ka viena bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršana dvīņu gadījumā ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam.

42.      Komisija pareizi norāda, ka, ņemot vērā Pamatnolīguma modeli, bērna kopšanas atvaļinājumam nav uzreiz jāseko pēc grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma, bet to var izmantot arī vēlāk. Piemēram, 2. noteikuma 1. punktā ir noteikts laika posms, kura ietvaros dalībvalstis var paredzēt bērna kopšanas atvaļinājumu, proti, līdz bērna 8 gadu vecumam. Tas nozīmē, ka secīgi dzimušu bērnu gadījumā bērna kopšanas atvaļinājumu par pirmdzimto var izmantot arī pēc otrā bērna piedzimšanas.

43.      Arī šādā gadījumā vecāki, kas izmanto bērna kopšanas atvaļinājumu par vienu no bērniem, var rūpēties par abiem bērniem, bet tāpēc vien Pamatnolīgums nerada pamatu bērna kopšanas atvaļinājuma liegšanai par otro bērnu. Līdz ar to arguments par iespēju vienlaicīgi rūpēties par dvīņiem nevar ierobežojoši paredzēt tiesības uz vienu bērna kopšanas atvaļinājumu.

44.      Arī nākamais piemērs liecina pret viena bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršanu dvīņu gadījumā. Pamatojoties uz Pamatnolīguma modeli, saskaņā ar kuru 8 gadi ir iespējamais laika posms, kura ietvaros var izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu, vairāku bērnu vecāki var izlemt bērna kopšanas atvaļinājumu par vienu bērnu izmantot šī bērna mazuļa vecumā, lai intensīvāk piedalītos šajā bērna attīstības posmā, bet bērna kopšanas atvaļinājumu par otru bērnu izmantot, piemēram, pirmskolas vecumā, lai bērnam īpašu atbalstu sniegtu attiecīgi šajā vecumā. Šāda elastība tiktu liegta dvīņu vecākiem, ja viņiem par dvīņiem tiktu piešķirts tikai viens bērna kopšanas atvaļinājums. Arī šajā ziņā notiktu nepieļaujama nevienlīdzīga attieksme.

45.      Atbildot uz Grieķijas valdības argumentu tiesas sēdē, ka dvīņu gadījumā intensīvas aprūpes nepieciešamība beidzas vienlaicīgi un tāpēc piešķirams ir tikai viens bērna kopšanas atvaļinājums, jānorāda, ka saskaņā ar Grieķijas tiesībām bērna kopšanas atvaļinājumu var izmantot pirmo četru bērna dzīves gadu laikā. Tātad arī Grieķijas likumdevējs ir noteicis ilgāku laika posmu, kura ietvaros vecāki var izvēlēties bērna kopšanas atvaļinājumu. Dvīņu gadījumā viņiem šāda iespēja tiktu liegta, ja dvīņu vecākiem tiktu piešķirts tikai viens bērna kopšanas atvaļinājums.

46.      Turpinājumā vēl jāizvērtē viens Vācijas valdības iebildums. Tā norāda, ka tikai Pamatnolīguma par vecāku atvaļinājumu (23) jaunajā redakcijā ir ietverti noteikumi par tādiem īpašiem gadījumiem kā bērniem ar invaliditāti vai ilgstošu slimību. Tā 3. klauzulas 3. punktā ir noteikts, ka dalībvalstīm un/vai sociālajiem partneriem būtu jāizvērtē nepieciešamība pielāgot vecāku atvaļinājuma pieejamības nosacījumus un piemērošanas noteikumus tādu vecāku vajadzībām, kuru bērns ir ar invaliditāti vai ilgstošu slimību. Tā kā jaunajā redakcijā nav minēts īpašais vairāku bērnu piedzimšanas gadījums, Vācijas valdība no tā secina, ka šāda situācija nav reglamentēta ne vecajā, ne jaunajā direktīvas redakcijā. Taču nākotnē to var reglamentēt sociālie partneri.

47.      Šis arguments mani nepārliecina. Tas tāpēc, ka jaunajā Pamatnolīgumā klusēšanu attiecībā uz vairāku bērnu piedzimšanu var tikpat labi izmantot kā argumentu, ka vairāku bērnu piedzimšanai ir piemērojams sākotnējās Pamatnolīguma redakcijas 2. noteikuma 1. punkta vispārīgais regulējums par bērna kopšanas atvaļinājumu, kā tas pašreiz tiek apgalvots. Tādā gadījumā īpašs regulējums vispār nav vajadzīgs, ko arī var pamatot ar to, ka šis jautājums ir noklusēts jaunajā 2010. gada Pamatnolīguma redakcijā.

48.      Daži lietas dalībnieki turklāt atsaucas uz Komisijas priekšlikumu (24) grozījumiem Direktīvā 92/85/EEK (25) par maternitātes aizsardzību. Direktīva būtu jāgroza tādējādi, ka dalībvalstis tiek aicinātas veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka vairāku bērnu piedzimšanas gadījumā tiktu piešķirts papildu grūtniecības un dzemdību atvaļinājums. No fakta, ka šeit ir plānots atvaļinājuma pagarinājums, nevis divkāršošana, tomēr nevar izdarīt secinājumus attiecībā uz Pamatnolīguma par bērna kopšanas atvaļinājumu interpretāciju. Kā jau Komisija ir pareizi uzsvērusi tiesas sēdē, šīm divām direktīvām ir dažādi mērķi. Maternitātes direktīva galvenokārt aizsargā sievietes veselību (26), bet Direktīva par bērna kopšanas atvaļinājumu attiecas uz bērna aprūpi saistībā ar ģimenes un profesionālās dzīves saskaņošanu. Kamēr sievietes veselības aizsardzību pēc dvīņu piedzimšanas var pietiekami nodrošināt, vienkārši pagarinot grūtniecības un dzemdību atvaļinājumu, šādu iznākumu nevar vienkārši attiecināt uz prasībām, kas izriet no bērna kopšanas atvaļinājuma, kam ir citi mērķi.

49.      Lietas dalībnieki ir minējuši arī Tiesas judikatūru, kurā ir noteikts, ka Kopienu tiesībās garantēts atvaļinājums nevar ietekmēt tiesības izmantot citu atvaļinājumu, kas arī ir garantēts šajās tiesībās (27). Tomēr šie spriedumi attiecās uz atvaļinājumiem, kuriem bija dažādi mērķi, piemēram, spriedumā lietā Merino Gómez tie bija grūtniecības un dzemdību atvaļinājums un ikgadējais atvaļinājums (28). Savukārt šajā lietā nav pretnostatīti dažādi atvaļinājuma veidi. Tomēr var arī jautāt, vai šeit izskatāmajām tiesībām uz atvaļinājumu nav dažādi mērķi. Šajā ziņā var argumentēt, ka vienas tiesības uz atvaļinājumu ir paredzētas pirmā dvīņa aprūpei, bet otrās tiesības uz atvaļinājumu ir paredzētas otrā dvīņa aprūpei. Arī šādā ziņā tiesībām uz atvaļinājumu varētu būt dažādi mērķi. Izšķiroša nozīme būtu tam, cik plaši vai šauri jāsaprot “dažādu mērķu” jēdziens. Manuprāt, ievadā minētās judikatūras attiecināmība uz šo lietu nav galīgi jāizlemj, jo ir pietiekami argumenti, ka Pamatnolīguma 2. noteikuma 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka par katru bērnu neatkarīgi no tā, vai viņš ir dvīnis vai viens pats, jāpiešķir tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu.

50.      Visbeidzot ir jāpievēršas dalībvalstu pilnvarām Pamatnolīgumā paredzēto astoņu gadu robežās brīvi noteikt laika posmu, kura ietvaros var izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu. Šādas pilnvaras izriet no Pamatnolīguma 2. noteikuma 1. punkta. Šī noteikuma beigās vācu valodas redakcijā ir rakstīts: “Die genauen Bestimmungen sind von den Mitgliedstaaten und/oder Sozialpartnern festzulegen” [Konkrētus noteikumus nosaka dalībvalstis un/vai sociālie partneri]. No pirmā skatiena vācu valodas redakcijā nav skaidrs, uz ko šis teikums attiecas. Taču tas kļūst skaidrs, ielūkojoties Pamatnolīguma citu valodu redakcijās. Proti, tajās pēc astoņu gadu vecuma robežas minēšanas seko nevis jauns teikums, bet gan palīgteikums, kurā noteikts dalībvalstu pienākums definēt vecuma robežu, līdz kurai var izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu (29). Tātad dalībvalstīm un sociālajiem partneriem ir skaidri jānosaka laika posms, kas nepārsniedz astoņus gadus un kura ietvaros ir jāizmanto bērna kopšanas atvaļinājums.

51.      Ņemot vērā šīs dalībvalstu pilnvaras noteikt konkrētu bērna maksimālo vecumu, līdz kuram jāizmanto bērna kopšanas atvaļinājums, iedomājama arī iespēja noteikt, ka bērna kopšanas atvaļinājumu var izmantot tikai trīs mēnešu laikā pēc grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma. Teorētiski tad par katru dvīni pienāktos atsevišķas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu, bet praktiski vecākiem tiktu piešķirts tikai viens atvaļinājums, jo šāds atvaļinājums par abiem bērniem būtu jāizmanto vienlaicīgi. Izstrādājot bērna kopšanas atvaļinājuma izmantošanas laika posmu, dalībvalstis un/vai sociālie partneri ir paredzējuši plašu rīcības brīvību attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājuma izmantošanas datuma noteikšanu. Taču, izmantojot šo rīcības brīvību, dalībvalstīm ir jāraugās, lai netiktu ierobežota Pamatnolīguma lietderīgā iedarbība. Laika posma konkrēta izstrāde nedrīkst izraisīt, ka iznākumā vecākiem var arī nepiešķirt divus atsevišķus trīs mēnešus ilgus bērna kopšanas atvaļinājumus par dvīņiem, uz ko viņiem ir tiesības.

52.      Līdz ar to var izdarīt starpsecinājumu, ka saskaņā ar Pamatnolīgumu dvīņu vecākiem ir jāpiešķir tiesības uz diviem atsevišķiem vismaz trīs mēnešus ilgiem bērna kopšanas atvaļinājumiem.

3.     Par bērna kopšanas atvaļinājuma ilgumu, kas pārsniedz minimālās prasības

53.      Līdzšinējā iztirzājuma pamatā, kā jau minēts ievadā, ir trīs mēnešu bērna kopšanas atvaļinājums, kas Pamatnolīgumā ir noteikts kā minimālais atvaļinājuma ilgums.

54.      Vēl tikai jānoskaidro, kādas sekas izriet no šādas interpretācijas, ja dalībvalsts piešķir bērna kopšanas atvaļinājumu, kas pārsniedz minimālo ilgumu. Dalībvalstu piešķirtie bērna kopšanas atvaļinājumi būtiski atšķiras to ilguma ziņā: piemēram, Apvienotās Karalistes tiesībās ir paredzēts 13 nedēļu bērna kopšanas atvaļinājums, Grieķijas tiesībās civildienesta ierēdņiem šāds atvaļinājums ir deviņi mēneši, citās dalībvalstīs trīs gadi (piemēram, Vācijā, Francijā, Lietuvā, Spānijā un Čehijā (30)).

55.      Tādēļ jāuzdod jautājums, vai dvīņu gadījumā jādivkāršo ir bērna kopšanas atvaļinājums, kas valsts tiesībās ir paredzēts par vienu bērnu.

56.      Atbildot uz šo jautājumu, jāņem vērā konstatējums, ka Pamatnolīgumā ir paredzētas tikai minimālās prasības (31). Pamatnolīgumā ir noteikts, ka dalībvalstij par katru bērnu ir jāparedz vismaz trīs mēnešus ilgs bērna kopšanas atvaļinājums. Ja dalībvalsts izlemj piešķirt ilgāku bērna kopšanas atvaļinājumu, tai šajā ziņā ir plaša rīcības brīvība. Taču arī šāds atvaļinājums, kas pārsniedz minimālo ilgumu, principā ir jāpiešķir ar tādiem pašiem nosacījumiem personām, uz kurām attiecas direktīva, izņemot, ja atšķirīga attieksme ir objektīvi attaisnojama (32).

57.      Ja dalībvalsts ievieš ilgāku bērna kopšanas atvaļinājumu, tās rīcības brīvība attiecas ne tikai uz lielāku bērna kopšanas atvaļinājuma absolūto ilgumu par katru bērnu. Piešķirot ilgāku bērna kopšanas atvaļinājumu, dalībvalsts var izstrādāt arī noteikumus par to, kā laika ziņā savietojamas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu par dažādiem bērniem. Tas izriet no Pamatnolīguma jēgas un mērķa veicināt ģimenes un profesionālās dzīves saskaņošanu. Šajā ziņā atšķirīga attieksme viena bērna piedzimšanas gadījumā var būt objektīvi attaisnota. Apvienotā Karaliste tiesas sēdē attiecīgi apgalvoja, ka ilgāka bērna kopšanas atvaļinājuma gadījumā nevienlīdzīgu attieksmi var attaisnot, bet tas primāri ir jāizvērtē pašām dalībvalstīm.

58.      Īpaši jau ilgāka bērna kopšanas atvaļinājuma gadījumā, kā pareizi apgalvojušas Igaunijas un Vācijas valdības, var rasties situācija, ka, vairākkārt piešķirot pilnu bērna kopšanas atvaļinājumu, izveidojas tik ilgs nepārtraukts bērna kopšanas atvaļinājums, ka šāds bērna kopšanas atvaļinājums vairs neveicina izvirzītā mērķa par atgriešanos profesionālajā dzīvē sasniegšanu, bet gan drīzāk rada pretēju efektu vai katrā ziņā ievērojami apgrūtina atgriešanos. Šajā ziņā Pamatnolīguma vispārīgo apsvērumu 6. punktā ir uzsvērts, ka darba un ģimenes dzīves saskaņošanas pasākumos būtu jāņem vērā gan uzņēmumu, gan dara ņēmēju vajadzības.

59.      Turklāt nav acīmredzams, ka dvīņu aprūpes īpašā sloga dēļ būtu vajadzīgs vairākkārtējs bērna kopšanas atvaļinājums arī tad, ja viena bērna gadījumā šāds atvaļinājums ir ilgāks nekā Savienības tiesībās paredzētais minimālais trīs mēnešu bērna kopšanas atvaļinājums. Šādā gadījumā daudz lielāka nozīmē var būt faktam, ka dvīņu aprūpe ir saistīta ar sinerģijas efektu. Jo ilgāks ir bērna kopšanas atvaļinājums par vienu bērnu, jo vairāk tas izlīdzina ar dvīņu aprūpi saistītās papildu pūles, ko būtu grūti kompensēt minimālajā trīs mēnešu atvaļinājumā.

60.      Līdz ar to ir jākonstatē, ka arī tad, ja dalībvalstī ir paredzēts ilgāks bērna kopšanas atvaļinājums nekā Pamatnolīgumā noteiktais minimālais trīs mēnešu atvaļinājums, bērna kopšanas atvaļinājums vecākiem principā pienākas par katru dvīni. Tomēr vienlīdzīgas attieksmes princips neprasa, lai bērna kopšanas atvaļinājums, kas ir ilgāks par minimālajiem trim mēnešiem, tiktu mehāniski divkāršots, bet gan, ņemot vērā Pamatnolīguma jēgu un mērķus, noteikumi par atvaļinājuma ilguma pielāgojumiem, saskaņā ar kuriem tiek samazināts divkāršs bērna kopšanas atvaļinājums, var būt attaisnoti. Vajadzīgie pielāgojumi dalībvalstīm ir jāveic, ievērojot Pamatnolīgumā izvirzīto mērķi par ģimenes un profesionālās dzīves saskaņošanas veicināšanu.

61.      Grieķijas likumdevējs nav noteicis skaidru ilguma pielāgojuma noteikumu dvīņu piedzimšanas gadījumā. Tāpēc iesniedzējtiesai būs jāpārbauda, vai, interpretējot valsts tiesības, var konstatēt šādu pielāgojuma noteikumu, kas atbilst iepriekš minētajiem kritērijiem. Ja tas tā nav, ir jāpiemēro no direktīvas izrietošais princips, ka bērna kopšanas atvaļinājums ir divkāršojams.

VI – Secinājums

62.      Ņemot vērā iepriekš minēto, iesaku Tiesai atbildēt Dioikitiko Efeteio Thessalonikis šādi:

1.      1995. gada 14. decembrī noslēgtā Pamatnolīguma par bērna kopšanas atvaļinājumu, kas pievienots Padomes 1996. gada 3. jūnija Direktīvai 96/34/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu redakcijā, kas grozīta ar Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvu 97/75/EK, 2. noteikuma 1. punkts nav jāinterpretē tādējādi, ka tas bērniem piešķir individuālas tiesības uz bērna kopšanas atvaļinājumu.

2.      1995. gada 14. decembrī noslēgtā Pamatnolīguma par bērna kopšanas atvaļinājumu, kas pievienots Padomes 1996. gada 3. jūnija Direktīvai 96/34/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu redakcijā, kas grozīta ar Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvu 97/75/EK, 2. noteikuma 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka darba ņēmējiem – gan vīriešiem, gan sievietēm – ir individuālas tiesības uz vismaz trīs mēnešus ilgu bērna kopšanas atvaļinājumu par katru dvīni.

---

1 – Oriģinālvaloda – vācu.

---

2 – Padomes 1996. gada 3. jūnija Direktīva 96/34/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu attiecībā uz bērna kopšanas atvaļinājumu (OV L 145, 4. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1997. gada 15. decembra Direktīvu 97/75/EK (OV 1998, L 10, 24. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 96/34” vai “Direktīva par bērna kopšanas atvaļinājumu”). Padomes 2010. gada 8. marta Direktīva 2010/18/ES, ar ko īsteno pārskatīto BUSINESSEUROPE, UEAPME, CEEP un ETUC pamatnolīgumu par vecāku atvaļinājumu un atceļ Direktīvu 96/34/EK, ir jātransponē vēlākais 2012. gada 8. martā, tāpēc šai lietai nav piemērojama. Tajā turklāt nav atbilstošu grozījumu, lai sniegtu atbildi uz šeit uzdotajiem jautājumiem.

---

3 – Pamatnolīguma preambulas pirmā daļa.

---

4 – Skat. Pamatnolīguma vispārīgo apsvērumu 4. punktu.

---

5 – Saloniku Administratīvā apelācijas tiesa.

---

6 – Valsts Padome.

---

7 – Dioikitiko Efeteio Athinon un Dioikitiko Efeteio Thessalonikis.

---

8 – 2008. gada 15. aprīļa spriedums lietā C‑268/06 Impact (Krājums, I‑2483. lpp., 58. punkts, kurā ir atsauce uz maniem 2008. gada 9. janvāra secinājumiem šajā lietā, 87. punkts).

---

9 – Šajā ziņā skat. 2006. gada 4. jūlija spriedumu lietā C‑212/04 Adeneler (Krājums, I‑6057. lpp., 54. un nākamie punkti) un 2006. gada 7. septembra spriedums lietā C‑180/04 Vassallo (Krājums, I‑70251. lpp., 32. punkts).

---

10 – Skat. 1997. gada 2. oktobra spriedumu lietā C‑1/95 Gerster (Recueil, I‑5253. lpp., 18. punkts).

---

11 – Padomes 1976. gada 9. februāra Direktīva 76/207/EEK par tāda principa īstenošanu, kas paredz vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm attiecībā uz darba, profesionālās izglītības un izaugsmes iespējām un darba apstākļiem (OV L 39, 40. lpp.).

---

12 – Padomes 1975. gada 10. februāra Direktīva 75/117/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu, ievērojot principu par vienlīdzīgu atalgojumu vīriešiem un sievietēm (OV L 45, 19. lpp.).

---

13 – 1985. gada 21. maija spriedums lietā 248/83 Komisija/Vācija (Recueil, 1459. lpp., 16. punkts).

---

14 – Pamatnolīguma vispārīgo apsvērumu 4. un 7. punkts un preambulas pirmā daļa.

---

15 – 2005. gada 14. aprīļa spriedums lietā C‑519/03 Komisija/Luksemburga (Krājums, I‑3067. lpp., 46. punkts).

---

16 – Franču valodā rakstīts: “naissance d'un enfant [..] pour pouvoir s'occuper de cet enfant”; angļu valodā: “the birth of a child [..] to enable them to take care of that child”; grieķu valodā: “λόγω γέννησης ή υιοθεσίας παιδιού [..] ώστε να μπορέσουν να ασχοληθούν με το παιδί αυτό”.

---

17 – Spriedums lietā Komisija/Luksemburga (minēts 15. zemsvītras piezīmē).

---

18 – Spriedums lietā Komisija/Luksemburga (minēts 15. zemsvītras piezīmē, 47. punkts).

---

19 – Skat. Pamatnolīguma 1. noteikuma 1. punktu.

---

20 – Skat. Pamatnolīguma vispārīgo apsvērumu 4. punktu.

---

21 – Skat. Pamatnolīguma vispārīgo apsvērumu 7. punktu.

---

22 – Pamatnolīguma vispārīgo apsvērumu 4. un 7. punkts un preambulas pirmā daļa.

---

23 – Pievienots Direktīvas 2010/18/ES pielikumā (minēta 2. zemsvītras piezīmē).

---

24 – COM(2008) 637, galīgā redakcija.

---

25 – Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīva 92/85/EEK par pasākumu ieviešanu, lai veicinātu drošības un veselības aizsardzības darbā uzlabošanu strādājošām grūtniecēm, sievietēm, kas strādā pēcdzemdību periodā, vai strādājošām sievietēm, kas baro bērnu ar krūti (desmitā atsevišķā direktīva Direktīvas 89/391/EEK 16. panta 1. punkta nozīmē; OV L 348, turpmāk tekstā – “Maternitātes direktīva”).

---

26 – Skat. spriedumu lietā Komisija/Luksemburga (minēts 15. zemsvītras piezīmē, 32. punkts).

---

27 – 2009. gada 20. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑350/06 un C‑520/06 Schulz-Hoff (Krājums, I‑179. lpp., 26. punkts), 2004. gada 18. marta spriedums lietā C‑342/01 Merino Gómez (Recueil, I‑2605. lpp., 32. un 33. punkts), spriedums lietā Komisija/Luksemburga (minēts 15. zemsvītras piezīmē, 33. punkts) un 2007. gada 20. septembra spriedums lietā C‑116/06 Kiiski (Krājums, I‑7643. lpp., 56. punkts).

---

28 – Spriedums lietā MerinoGómez (minēts 27. zemsvītras piezīmē).

---

29 – Skat., piemēram, redakciju franču valodā (“[..] au moins trois mois jusqu’à un âge déterminé pouvant aller jusqu’à huit ans, à définir par les États membres et/ou les partenaires sociaux”), angļu valodā (“[..] for at least three months until a given age up to 8 years to be defined by Member States and/or management and labour”) vai grieķu valodā (“[..] τουλάχιστον επί τρεις μήνες, μέχρι μιας ορισμένης ηλικίας, η οποία μπορεί να φθάσει μέχρι τα 8 έτη και προσδιορίζεται από τα κράτη μέλη ή/και τους κοινωνικούς εταίρους”).

---

30 – Vācijā katram no vecākiem, līdz bērnam aprit pilni trīs gadi, citās dalībvalstīs abiem vecākiem kopā.

---

31  Skat. Direktīvas 96/34 preambulas 10. apsvērumu.

---

32 – Skat. ģenerāladvokāta Ticano [Tizzano] 2005. gada 18. janvāra secinājumus lietā C‑519/03 Komisija/Luksemburga (Krājums, I‑3067. lpp., 49. punkts).